Vainas meklēšana

Septiņpadsmitā nodaļa

1

Nebija viegli gulēt nekustīgi, jūtot, kā aizvien vairāk un vairāk pavedienu aptuntuļo tevi no galvas līdz kājām. Pēc tam kļuva vēl grūtāk: noslēpumainie pavedieni sažņaudza seju un augumu kā virvēm.

Es sadzirdēju Mišela «balsi». Draugs bažīgi jautāja, vai tās nav lamatas, vai nevajadzēja jau pašā sākumā atbrīvoties no šiem velna pavedieniem. Gribēju viņam kaut ko teikt, bet iejaucās jūrzemiete. Viņa pieteica gulēt nekustīgi un neuztraukties. Kā tad, komandēt vienmēr ir viegli...

— Jūs arī ietuntuļoja? — pajautāju Rozalindei.

— Un kā vēl! — viņa atsaucās. — Mašīna izpūta vēju, un šis vējš iepūta tīmekļus alā ... Petra, cālēn, tu taču dzirdēji, ko viņa sacīja. Guli un nekusties!

Mašīnai nosēžoties pļavā, dunoņa izbeidzās. Tālumā atskanēja divi vai trīs aprauti kliedzieni, un tad iestājās kapa klusums. Sapratu, kāpēc viss apklusa: arī manas lūpas aizlipināja pavedieni un es nespētu izdvest ne skaņas, pat ja to ļoti vēlētos.

Gaidīšana kļuva nepanesama. Ada, kas sakuma smeldza pavedienu pielipšanas vietās, tagad sāpēja jau pavisam neciešami.

— Mišel! — jūrzemiete pasauca. — Atbildi man... Vienalga ko, — es atradīšu tevi pēc «balss»!

Mišels sāka lēnām un skaidri skaitīt. Ticis līdz «divpadsmit», viņš atviegloti un ar pateicību nopūtās. Vispārējā klusumā es izdzirdēju, kā Mišels mutiski pavēstīja:

— Viņi ir tur ... tajā alā!

Iečīkstējās kāpnes, atskanēja soļi un savāda šņākoņa. Es sajutu uz savas sejas un miesas tādu kā valgumu, un mana āda vairs nesmeldza. Mēģināju atvērt acis un man tas izdevās, kaut ari ar lielām grūtībām: plakstiņi vēl arvien bija kā sasaldēti.

Manā priekšā nostājās slaida figūra, kas bija ievīstījusies baltā, blīvā audumā. Gaisā peldēja pavedieni, taču, pieskaroties baltās būtnes galvai un pleciem, tie nepielipinājās, bet tika atgrūsti un atsviesti atpakaļ. Būtnes seju nevarēja sazīmēt, redzēju vienīgi acis: tās raudzījās manī caur stikla lodziņiem. Viņas balti cimdotā roka turēja metāla pudeli, no kuras šļācās patīkami smaržojoša šķidruma strūkla.

— Pagriezies! — sadzirdēju sievietes balsi.

Es pagriezos, un viņa apslacīja manu apģērbu. Tad, apslacījusi grīdu ap mani, viņa pārkāpa man pāri un tuvojās alas dziļumā gulošajām Petrai un Rozalindei, turpinādama slacīt grīdu un griestus ar šķidrumu no pudeles. Alas ieejā parādījās Mišela galva un pleci. Ari viņš no galvas līdz kājām bija apslacīts... Daži diegi, kas nule pieskārās viņam, tūdaļ tika atsviesti. Es uzmanīgi apsēdos uz grīdas un paskatījos laukā.

Pļavas vidū stāvēja baltā mašīna. Ierīce tās pašā augšā bija pārstājusi rotēt, un es skaidri saskatīju, ka tā ir ļoti līdzīga no vairākām detaļām samontētai spirālei un pagatavota no dīvaina, gandrīz caurspīdīga metāla. «Zivs» sānos mirdzēja logi, durtiņas bija atvērtas.

Lūkojoties uz pļavu, neviļus likās, ka nezkādi gigantiski zirnekļi apvijuši visam savus tīmekļus: šobrīd tie vairs nemirdzēja un ne vibrē ja, tie bija sastinguši. Pūta stiprs vējš, taču šie — no skata tik gaisīgie — tīmekļi vairs nekustējās, lai gan apkārtējo koku galotnes locījās līdz pat zemei...

Starp būdiņām rēgojās pavedienos iemūrēto cilvēku un zirgu silueti: arī tie vairs nekustējās.

Pēkšņi atskanēja skaļš brīkšķis. Kad atskatījos, redzēju, ka zaļoksnējs kociņš, kuram bija apvijušies pavedieni, nolūzis pie pašas zemes. Tajā pašā brīdī ar klusu čaboņu saplaka vairāki krūmi un to saknes kā dzīvas izlīda no zemes. Vēl viens krūms sakustējās manu acu priekšā ... Viena būdiņa sarāvās čokurā un saļima... Cita... tas bija kā sapnī, un es vienlaicīgi jutu gan bailes, gan ziņkāri...

Alas dziļumā atviegloti nopūtās Rozalinde. Es piecēlos kājās un devos pie viņas. Mišels man sekoja.

— Tas bija pretīgi! — pasludināja Petras smadzenes.

Tikai tagad skuķēns ieraudzīja balto būtni. Sieviete vēl divas vai trīs reizes pakratīja savu metāla pudeli, tad novilka cimdus un atsvieda no sejas kapuci. Viņa cītīgi vērās mūsos, un mēs tikpat sasprindzināti lūkojāmies viņā . . .

Viņai bija milzīgas acis: brūnas ar zaļganiem lāsumiņiem, garām, zeltainām skropstām. Deguns bija taisns, ar smalki veidotām nāsīm. Mute šķita nedaudz par lielu, zods — ovāls, maigs un tajā pašā laikā — iecirtīgs. Mati bija mazliet tumšāki nekā Rozalindei, un — visdīvainākais, — īsi apcirpti; tie nesniedzās pat līdz pleciem ...

Mani neizsakāmi pārsteidza viņas sejas dievišķā skaidrība. Mēs lūkojāmies jūrzemietes vaibstos kā noburti.

Tas nebija bālums, bet gan mistisks vaiga gludums, spodrība: bez nevienas grumbas un krunciņas. Šķita, ka viņas seja nekad nav jutusi vēju, lietu vai putekļus... Negribēju ticēt pats savām acīm: tāda āda vienkārši nevarēja būt dzīvai sievietei... Pie tam viņa vairs nebija meitene, viņas uzvedībā jautās trīs-desmitgadīgas sievietes esme ... No jūrzemietes strāvoja tāda paļāvība uz sevi, tāda pašcieņa, ka Rozalindes «maska» salīdzinājumā ar to šķita muļķīga un nožēlojama...

Vērīgi nopētījusi visus mūs, viņa pievērsās Petrai un uzsmaidīja tai: smaids bija žilbinošs, zobi — sniegbalti... Mums izdevās uztvert viņas domas, precīzāk, jūtu gammu: emocijas momentāni nomainīja cita citu. Prieks, atvieglojums, šaubas un, mums par brīnumu, arī kaut kāds nemiera uzslāņojums, kas robežojās ar izbīli. Petra šo gammu tik precīzi neizjuta, bet kaut ko viņa, šķiet, bija fiksējusi. Skuķa ģīmītis kļuva pavisam nopietns, acis iepletās, un viņa klusēdama blenza sievietē, it kā sajuzdama, ka atrodas sava likteņa krustcelēs.

Dažas sekundes vēlāk Petras sejiņa jau smaidīja: kāds bija «noņēmis» tai saspringumu. Māšele priecīgi pakratīja galvu un laimīgi iesmējās. Tātad kaut kas bija noticis starp viņu un šo balto būtni. Starp viņām abām nodibinājās tāds kontakts, kuru mūsu smadzenes nespēja uztvert. Es atskatījos uz Rozalindi: viņa noliedzoši pamāja ar galvu un, acis nenovērsdama, lūkojās svešiniecē.

Baltā pieliecās, satvēra Petru un piespieda sev pie krūtīm: meitēns pacēla rociņas, uzmanīgi aizskardams sievietes seju, it kā gribētu pārliecināties, vai tā ir dzīva. Jūrzemiete iesmējās, nomutēja Petru un nostādīja meitenīti uz grīdas. Tad viņa pakratīja galvu: laikam arī viņai bija grūti noticēt šī mirkļa realitātei...

— Jā, tas bija to vērts! — viņa pateica vārdiem, taču tik neparastā tonī, ka grūti bija saprast. — Uz kaut ko tādu es pat pat necerēju!

Viņa pārgāja uz domām, un saprasties kļuva daudz vieglāk.

— Nenācās viegli saņemt atļauju... lai lidotu uz šejieni, — sieviete skaidroja. — Grandiozi attālumi! Tik tālu ceļu mērojām pirmo reizi! Sūtīt šurp kuģi — tas ir ārkārtīgi dārgs prieks! Jūrzemē maz kas ticēja tāda pasākuma lietderībai... Taču patlaban! — viņa sajūsmā mirdzošām acīm pievērsās Petrai. — Tādas dotības! — Mazs, netrenēts cilvēciņš spēj pārraidīt savas domas uz planētas pretējo pusi!... — Viņa atkal pakratīja galvu, it kā arvien vēl neticēdama acīm redzamajai realitātei. Tad viņa pagriezās pret mani. — Petrai nāksies daudz ko iemācīties, bet ar viņu nodarbosies vislabākie skolotāji, un, vari man ticēt, reiz pienāks diena, kad šie skolotāji mācīsies no viņas!

Viņa atsēdās uz Petras zaru gultas. Atsviestās kapuces baltais fons apmirdzēja smalki veidoto profilu kā nimbs. Jūrzemiete uzmanīgi iedziļinājās katrā no mums (jutu, kā manu smadzeņu dzīles «iztausta» cita saprāta stari). Šķita, ka rezultāti viņu iepriecināja.

— Jūs esat paguvuši daudz ko iemācīties, — viņa pasmaidīja. — Domāšana vienkopus palīdzējusi katram no jums. Taču pavisam drīz jūs sapratīsiet, cik daudz vēl varat mācīties no mums! — Viņa paņēma Petru uz rokām... — Nu ko, mantu jums nav daudz un nekas mūs vairs nekavē. Tā kā varam doties ceļā.

— Uz Vaknuku? — Mišels vaicāja. Būtībā tas nebija jautājums, bet apgalvojums. — Tur taču ir Reičela! — viņš paskaidroja, manīdams jūrzemietes izbrīnu.

Sieviete šaubīdamās pašūpoja galvu.

— Neesmu pārliecināta... — viņa iesāka, — lai gan, pagaidiet...

Viņa piepeši uzrunāja kādu no tiem, kas palika mašīnā, taču tik zibenīgi un tādā līmenī, ka es netiku šim «divkontaktam» līdz. Pēc brīža viņa noliedzoši pakratīja galvu.

— Man ļoti žēl, — jūrzemiete sacīja, — un mēs to noteikti realizētu, ja vien spētu. Taču tas nav atkarīgs no mūsu vēlmēm, bet gan no tehnikas...

Saprotiet, mēs jau esam nolidojuši daudz lielāku attālumu, nekā bija izskaitļots. Pa ceļam mums trāpījās tādas zemes, virs kurām lidot pat ļoti lielā augstumā bija neprāts. Mēs šiem «vulkāniem» apmetām likumu. Pie tam — jums pastāvīgi draudēja nāve, — arī tāpēc mēs bijām spiesti paātrināt lidojumu ... — Viņa sastomījās. Radās iespaids, ka jūrzemiete šaubās, vai mēs, visumā primitīvas radības, spēsim saprast viņas teikto. — Mašīna, — sieviete skaidroja, — lidojuma laikā patērē degvielu. Jo lielāka krava tai jāpaceļ un ātrāk jālido, jo vairāk degvielas tā patērē. Ar to degvielu, kas mums pašlaik atlikusi, mēs varam vienīgi aizlidot uz Jūrzemi... Un arī tikai tad, ja lidosim lēnam un nepārslogosim mašīnu. Ja mēs lidosim uz to... Vak-nuku, tur nolaidīsimies un vēl paņemsim lieku pasažieri, degviela izsīks vēl pirms mūsu nolaišanas Jūrzemē! Tas nozīmē, ka mēs iekritīsim jūrā un noslīksim! Jūsu trijotni tieši no šejienes mēs varam aizgādāt, bet četrus, plus vēl viena lieka nosēšanas — tas mums nav pa spēkam.

Mēs klusēdami klausījāmies. Precīzi paskaidrojusi apstākļus, viņa atkal piesēda uz zaru gultas, aptverdama rokām ceļus. Savās baltajās un mirdzošajās drānās jūrzemiete ļoti līdzinājās marmora statujai... Baigajā klusumā mēs pēkšņi ievērojām, ka viss apkārt ir nedabiski sastindzis. Neviena koka lapa nekustējās. Briesmīga nojauta caururba Rozalindes smadzenes, radīdama izmisuma uzbangojumu:

— Viņi vairs ... vairs nekustas?! Es nedomāju, ka ... Es gribu zināt!...

— Jā, — vienkārši un mierīgi atbildēja jūrzemiete, — viņi visi ir miruši. Plastikāta diegi izžūstot savelkas. Tas, kurš pretojas un cīnās ar šiem pavedieniem, ļoti ātri pagurst, zaudē samaņu... pēc tam nomirst... Taču šķiršanās no dzīves tādā veidā salīdzinājumā ar jūsu nažu un bultu ievainojumiem ir mazāk mokoša.

Man un Rozalindei šermuļi skrēja pār kauliem: no visa teiktā dvesa ledaina vienaldzība... Nāve, kas valdīja visapkārt, šķita sevišķi baiga. Tā bija pienākusi nevis kaujā vai nejaušā kautiņā, tas bija... pavisam kas cits. Visvairāk mūs pārsteidza jūrzemietes miers. No viņas neplūda līdzjūtība vai žēlums, drīzāk — viegls pretīgums, kā darot ne sevišķi tīkamu, taču vajadzīgu darbu. Apmēram tāpat, kā iznīcinot prusakus... Viņa acumirklī pārtvēra mūsu pārsteigumu un īgni pakratīja galvu.

— Nogalināt nekad nav viegli, — viņa ierunājās, — nav viegli atņemt dzīvību apdvēseļotai matērijai. Bet izlikties, ka iespējams iztikt bez vardarbības, nozīmē melot. Jūs taču ēdat gaļu. Tur, kur aug dārzeņi, nedrīkst augt puķes: jūs tās izravējat. Veselām mikrobu paaudzēm jāiet bojā, lai mēs ar jums būtu spējīgi eksistēt. Tāds ir pasaules uzbūves princips! Mēs taču cīnāmies pret mikrobiem, kuri apdraud mūsu dzīvības. Lūk, tāpat mums jāapkaro tas cilvēku dzimums, kas grib mūs nokaut. Pretējā gadījumā mēs iesim bojā. Džunglisti bija lemti iznīcībai: viņi eksistēja bez nākotnes. Bet arī tie, kuri viņus padzina uz Džungļiem, — arī tie bija nolemti bojā ejai... Reiz viņi valdīja pār visu dzīvo ... Izmirušie! ... Jums šis vārds nav svešs! Vai esat kaut ko dzirdējuši par dinozauriem? Šīs gigantiskās ķirzakas izmira, jo tām bija jāatbrīvo vieta citiem. Arī mums kādreiz nāksies atbrīvot vietu citām dzīvības formām. Un droši vien arī mēs pūlēsimies apkarot jaunās smadzenes, līdzīgi pļaviņā sastingušajām Senās Pasaules atliekām. Taču, pūlēdamies pretiniekus apkarot, mēs tikai piespiedīsim viņus maksimāli izmantot savas iespējas, un, kad viņi iekaros mūsu telpu un laiku, mēs pazudīsim tieši tāpat, kā nupat pazuda jūsu «normālie» un «nenormālie»!... Katra Visuma smadzeņu izpausme cīnās dēļ savas eksistences dzīvības nišā. Arī manas zemes ļaudīm ir svēts viss savs, arī viņi sapņo par nemirstību. Patlaban jūsu sirdis un smadzenes uztver mirušos kā daļu no sevis; jums sāp jūsu biogrāfijās bojāeja! Pļaviņā nāves miegā iegrimušajiem atšķirībā no jums nekas vairs nesāp. Kamēr tie elpoja, viņi baidījās no jums, no tā pārākuma, kas apdraud viņu sugu, viņu morālās vērtības. Viņi bija ielāgojuši zemāko bausli: lai izdzīvotu — ir jānorobežojas ne tikai no tiem, kas «sliktāki» par tevi, bet arī no tiem, kas «labāki» par tevi... Pārdzimšana jaunā kvalitātē — lūk, dzīvības likums! Bioloģiskās evolūcijas kāpnes iestiepjas Visumā, un mēs esam tikai pakāpiens! Jūsu_tēvi un mātes stabilitātes jēdzienu meklēja NORMA un — liktenīgi kļūdījās. Ja nu jūs vēl skumstat par nolemtajiem, par savas cilts bojāeju, tad padomājiet, kā viņi izrīkotos ar jums veiksmīgu medību gadījumā ...

Mani vēl aizvien kaitināja viņas pamācošais, iecietīgais tonis; tomēr sacītajam nācās piekrist... Protams, līdz baltās būtnes pārākuma apziņai man vēl bija tālu... Es vēl nebiju nostājies uz evolūcijas nākošā pakāpiena (arī šobaltdien neesmu par to īsti pārliecināts) un mūsu trijotni vērtēju vienīgi kā novirzi no NORMAS, kā Dabasmātes kļudu, lai gan...

Paraudzījos uz Petru. Nevarēju nepamanīt, ka meiteni šis monologs pamatīgi nogurdinājis: viņa jau sen neklausījās jūrzemietes vārdos, bet cītīgi un mazliet bailīgi aplūkoja «draudzeni» ... Manā atmiņā uzpeldēja fragmenti no biogrāfijas «pirms bojāejas» ...

Krustmātes Harjetes seja zem ūdens: viņas izjukušie mati upes dzīvespriecīgajā straumē; spokainais

Annas siluets: viņas ļenganā, cilpā pakrinātā miesa; Sallijas šoks Katrīnes spīdzināšanas laikā; Sofija, kura pārvērtusies par mežoni un vaļājas putekļos ar kaklā iestrēgušu bultu ...

Tāds varēja būt arī Petras liktenis.

Atsēdos līdzās māšelei, apskāvu viņu un piespiedu sev pie krūtīm.

Visu laiku, kamēr jūrzemiete lasīja mums «lekciju», Mišels saspringti, ar tādām kā dzīvnieka skumjām pētīja mašīnu, kas atradās pļavas vidū. Kādas divas minūtes viņš nenolaida acis no tās, pēc tam nopūtās un atskatījās.

— Petra, — Mišels sacīja, — vai tu vari vēl rei-zīti aizsniegties no šejienes līdz Reičelai?! Man tas ir ... ļoti nepieciešami!

Petra-signālsvilpe attiecīgi uzbangoja un pēc mirkļa pamāja ar galvu.

— Jā, viņa mūs klausās. Viņa alkst uzzināt, kas pie mums notiek.

— Pirmkārt, pasaki viņai, ka visi mēs esam dzīvi un mums nekas nekait.

— Viņa saprata! — Petra paziņoja.

— Un tagad pasaki... lūk, ko... Lai Reičela paciešas ... kādas divas vai trīs dienas, kamēr es pārnākšu mājās un... aizvedīšu viņu no turienes. Vai vari to paziņot?

Petra domās atkārtoja visu, ko Mišels lūdza pateikt (seansa laikā mūsu galvās atkal dārdēja pērkons), un sāka gaidīt atbildi.

— Ir nu gan, — skuķēns, pēkšņi sabozies, komentēja. — Atkal tā Reičela raud!... Burtiski slīkst asaras jūsējā Reičeliņa!... Būs jāpajautā, kāpēc... Viņas galvā taču — tur, aiz domām, — valda miers un cerība. Viņa ir kļuvusi priecīga!... Tomēr raud un raud. Muļķīgi, vai ne?

Mēs visi vērojām Mišelu, neuzdrošinādamies runāt.

— Labs ir, — beidzot viņš sacīja. — Jūs abus meklē, lai sodītu: neviens no jums nevar atvest Reičelu!

— Mišel... — iesāka Rozalinde. Taču viņš to pārtrauca.

— Meitene tur ir viena, — viņš sacīja. — Nav ko diskutēt! Vai tu pamestu nelaimē Dāvidu? Un Dāvids tevi?

Uz to neviens viņam neko neatbildēja. Un ko gan uz to varēja atbildēt?!

— Tu... sacīji, ka aizvedīsi viņu? — vaicāja Rozalinde.

— Cits nekas neatliek, — Mišels domīgi teica. — Palikt tur? Agri vai vēlu viņi mūs... vai mūsu bērnus ... atmaskos un ... Nē! — viņš apņēmīgi iesaucās. — Bēgt uz Džungļiem? — Viņš ar pretīgumu paraudzījās visapkārt. — Arī tā nav izeja! Tātad paliek tikai viens: Reičelai jābūt kopā ar mums, ar visiem ... Un, ja, mašīna nespēj viņu aizvest, kādam tas i г jāizdara!

Jūrzemiete pavirzījās uz priekšu un satraukti lūkojās Mišelā... Viņas acis sajūsmā liesmoja. Taču viņa tūdaļ pat apslāpēja sevi un nožēlas pilna pašūpoja galvu.

— Tas ir... neiedomājami tālu. Jums nāksies šķērsot baismīgu zemi... Nē, tas nav reāli, — viņa piebilda.

— Es zinu, ka tālu, — Mišels atbildēja. — Es ... visu zinu. Taču beigu beigās Zeme ir apaļa, un noteikti jābūt vēl kādam ceļam.

— Arī tad, ja tāds pastāv, šis ceļš būs smags ... un bīstams! — jūrzemiete brīdināja.

— Droši vien mazāk bīstams nekā palikšana Vaknukā, — Mišels paraustīja plecus. — Mēs tagad zinām, kurp doties, — vecā telpa mums vairs neder! Ja tas, kas piemeklēja mūs, būtu bijusi nejaušība ... Ja atklātos, ka mēs bijām ikdienišķa novirze no ... NORMAS!... Taču šobrīd viena lieta ir visiem spēkiem censties izglābt savu ādu, un pavisam cita — dzīvot kaut kam noteiktam, meklēt to!

Jūrzemiete kādu brīdi klusēja un tad pievērsa Mišelam savas milzīgās, skaistās acis.

— Lai notiek! — viņa sacīja. — Kad būsit sasnieguši Jūrzemi... Varat būt droši: jums tur atradīsies vieta! Un tā piederēs jums ar pilnām tiesībām.

ir

Tehn.

Džons Vindems

VAINAS MEKLĒŠANA

Māksi, redaktore A. Lubgāne. redaktore A. Svilpe. Korektore T. Magone. Vāku zīm. I. Petrovs.

Valsts izdevniecība «Zvaigzne», LV-1013, Rīgā K. Valdemāra ielā 105. Registr. Nr. 000304186' Izdevn. Nr. 8641/Е-41. Formāts 70X100/32.

9,03 uzsk. iespiedi.

Iespiests a/s «Preses nams» tipogrāfijā, LV-1081, Rīgā, Balasta dambī 3.

Pasūt. Nr. 2140.