Vainas meklēšana

Piecpadsmitā nodaļa

1

Kāds mani viegli purināja. Jutu svešas rokas sev zem padusēm. Mīksti zari sitās pret seju.

— Ts-s-s! — aizmugurē bija dzirdami čuksti.

— Tūlīt... — es nomurmināju, — tūlīt viss būs kārtībā ...

Purināšana beidzās. Saņēmu spēkus un apgriezos uz vēdera, pēc tam ar grūtībām piecēlos četrrāpus. Man priekšā tupēja meitene un cītīgi vērās manī.

Saule jau bija gandrīz norietējusi, un zem kokiem valdīja krēsla. Es tikpat kā neko neredzēju: saskatīju tikai tumšus matus, iedegušu seju un mirdzošas dzīvas acis, kuras mani uzmanīgi pētīja. Meitenei mugurā bija izbalojusi, diezgan novalkāta kleita ar daudziem ielāpiem un bez piedurknēm. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka nemanīju krustu ... Līdz šim man vēl nebija nācies satikt sievieti, kurai uz kleitas nebūtu izšūts rituālais krusts... Tas bija tik negaidīti un dīvaini, ka sākumā es pat neticēju savām acīm...

īsu brīdi raudzījāmies viens otrā, un tad viņa skumji bilda:

— Tu mani nepazini, Dāvi!...

Es tiešām viņu nebiju pazinis! Taču tad, kad sadzirdēju, kā viņa izrunāja: «Dāvi!...», kaut kas manī ietrīsējās.

— Sofija! ... — iekliedzos. — Sofīt!...

Viņa pasmaidīja.

— Dāvid, mīļais ... Viņi tevi briesmīgi sita?

Mēģināju pakustināt rokas un kājas, taču tās bija

kā nedzīvas un pāris vietās stipri smeldza. Sāpes jutu viscaur, bet galva burtiski plīsa pušu. Asins urdziņa tecēja pāri kreisajam vaigam... Kauli, rādās, bija bez vainas. Gribēju piecelties, bet Sofija strauji uzlika rokas maniem pleciem, čukstēdama:

— Nē, nē! Vēl nedrīkst! Pēcāk... kad satumsīs.

Viņa skumji raudzījās manī. Tās skatiens bija

uzmanīgs.

— Es redzēju, kā jūs atveda. Tevi un meitenīti... Un vēl... sievieti! Kas viņa ir, Dāvi?

Izdzirdējis šos vārdus, es vienā rāvienā pārtapu atsperē: mēģināju sazināties ar Rozalindi un Petru, taču viņas klusēja. Par laimi, atsaucās Mišels.

— Augstais Dievs, beidzot tu esi atjēdzies, — viņš atviegloti nopūtās, juzdams manu zvērīgo satraukumu. — Mēs nezinājām, ko iesākt... Vari būt mierīgs: meitenēm nekas nedraud! Viņas abas pašlaik guļ. Pagalam nokusušas ...

— Bet... Rozalinde!

— Teicu, taču, ka viņai nekas nedraud! Kā tu pats?

Es viņam visu izstāstīju. Mūsu «divsaruna» ilga tikai dažas sekundes, bet ar to pietika, lai Sofija sāktu neizpratnē vērties manī.

— Kas ir šī sieviete, Dāvid? — viņa atkal jautāja.

Paskaidroju^ ka Rozalinde ir mana māsīca. Sofija

nopietni un pētījoši lūkojās manī un atbildes beigās viņa lēnām pamāja ar galvu.

— Tu viņu mīli, — Sofija sacīja tā, it kā mierinātu pati sevi...

Vārds... viens liktenīgs vārds... Kad cilvēki domā к о p u s, kad otra priekus un bēdas tu zibenīgi uztver un pārdzīvo kā savējos, tad... tad šķiet neiespējami sameklēt vārdus, lai varētu izteikt šīs!... Tādu vārdu vienkārši nav, tam nolūkam kalpo kas cits ... pavisam cits ...

— Mēs mīlam viens otru, — es sacīju. Tas diemžēl arī bija viss, ko tobrīd varēju viņai pateikt.

Sofija pameta ar galvu, neapzināti lauzīdama sausos zarus, kurus turēja rokās.

— Viņš patlaban ir prom... tur, tālu, tālu: kur mūsējie cīnās! Patlaban viņa ir drošībā!

— Viņa guļ. Viņas abas guļ, — es sacīju.

— Kā tu to zini?!

Es īsumā pastāstīju, pūlēdamies visu pēc iespējas vienkāršot. Viņa klausījās un turpināja lauzīt zarus. Tad aizmeta tos projām un piekrītoši pamāja ar galvu.

— Jā, jā, atceros, — Sofija domīgi čukstēja, — vēl toreiz... mamma sacīja, ka tu... Ka tu visu saprati daudz ātrāk, nekā viņa paguva izteikt... Tās tad arī ir šīs spējas?...

— Droši vien. Man šķiet, ka tava māte arī bija apveltīta ar tām, taču daudz vājāk... Viņa to neapzinājās, lai gan nojauta ...

— Tas tik ir ko vērts! — meitene ar skaudību iesaucās, — tas jau ir tikpat kā acis, kuras redz cauri!...

Piepeši atmiņā uzplaiksnīja aina: vīrietis un sieviete stāv, rokās sadevušies, bet meitenīte uz zirga māj un māj man ar rociņu ... Māj un māj ... Un tad viņi visi izgaist mežā, bet es palieku uz vietas, pilns izmisuma par savu pirmo zaudējumu, juzdams meitenītes lūpu pieskārienu savam vaigam, žņaudzīdams dūrē dzeltenu lentīti un kastaņbrūnu matu šķipsnu...

— Jau satumsis, Sofīt!... — ierunājos.

— Protams, nu mēs varam iet. Esi uzmanīgs! — viņa brīdināja. —Vai tu vari kustēties? Tas nav tālu!

Ar grūtībām, tomēr piecēlos kājās: sāpes nebija mazinājušās. Arī galva vēl reiba, taču kustēties spēju. Sofija lieliski orientējās tumsā: viņa paņēma mani pie rokas, un mēs lēnām devāmies uz priekšu, turēdamies tuvāk kokiem. Pa kreisi no manis spīguļoja ugunskuri. Sapratu: mēs kājojām cauri ciemata nomalei. Bijām sasnieguši lēzenu klinti. Sofija apstājās un uzlika manu roku zaru kāpnēm, — tikai tagad pieskaroties es tās ievēroju.

— Rāpies aiz manis! — meitene pavēlēja un izgaisa tumsā.

Uzmanīgi sāku rāpties augšup, līdz pēdējais pakāpiens bija sasniegts un varēju ar rokām satvert gluda laukumiņa malu. Sofijas roka tumsā sameklēja manējo: meitene palīdzēja man tikt augšā.

— Sēdies, — viņa teica.

Sofijas skatiens kaut ko meklēja, tad viņa pieliecās, un tai rokās iegailējās uguntiņa. Droši vien Sofijai laimējās izšķilt dzirksteli no diviem akmeņiem un aizkvēlināt degli. Meitene uzpūta uguni un aizdedzināja divus sveču gabaliņus. Tie nejauki smirdēja, taču izstaroja gaismu: varēju apskatīt telpu, kurā atrados.

Tā bija neliela, mājīga smilšakmenī izkalta ala: metrus piecus gara un astoņus plata. Ieeju alā piesedza zvērāda. Tumšajā kaktā pa kreisi griestos rēgojās caurums, no kura gausi pilēja ūdens, — apmēram viens piliens sekundē. Ūdens krājās koka toverī, un no šī tovera slapjš celiņš stiepās līdz pat ieejai. Acīmredzot tad, kad ūdens pārpildīja trauku, neviens nepūlējās to iztukšot. Kaktā pa labi atradās kaut kas līdzīgs no zariem darinātam matracim. To klāja zvērāda, tāda pati, kāda karājās pie ieejas. Uz grīdas vaļājās daži virtuves piederumi. Pie ieejas melns plankums norādīja ugunskura vietu, un virs šī plankuma es saskatīju velkmes atveri. No sienām šur un tur rēgojās nažu spali, bet nelielās nišās bija izvietotas rupji izgrebtas koka bļodas un tases. Loks, ādas maks ar bultām un garš duncis gulēja uz grīdas līdzās matracim... Tas tad arī bija viss. Šai brīdī es pēkšņi atminējos virtuvi Venderu namiņā ... Spodra, gaiša un tik mājīga: gleznām izrotātās sienas bez muļķīgiem saukļiem, aromātiskas sveces ...

Sofija pastiepās pēc krūzes, iesmēla tajā ūdeni, izvilka no nišas tīru lupatiņu un noliecās pār mani. Viņa noskaloja man no sejas asinis, rūpīgi apmazgāja plēsto brūci galvā un sāka uzmanīgi to aplūkot.

— Nekas briesmīgs, — viņa teica, — pamatīgs ieskrambājums, un, par laimi, nav dziļš!

Es nomazgāju krūzē rokas. Sofija izšļāca netīro ūdeni taisni uz grīdas un nolika krūzi atpakaļ nišā.

— Gribi ēst?

— Briesmīgi! — atzinos. No paša rīta nebiju ēdis ne kumosa. Taču atcerējos par to tikai patlaban, kad viņa uzprasīja ...

— Pagaidi! Es drīz atgriezīšos, — Sofija pateica un izsteidzās no alas.

Sēdēju, truli blenzdams alas sienā: tās dziļumā skanēja gausi pilošā ūdens «mūzika». Iespējams, domāju, — šī ala ir patiesa greznība... «Ja tev būtu bijis tik maz īstas laimes kā man!...» — liekas, tieši tā Sofija man bija teikusi.

Mani pārņēma skumjas un šausmīgs žēlums pret Sofiju. Meklēju glābiņu pie Mišela.

— Kur jūs atrodaties? — vaicāju viņam. — Un kas vispār notiek?

— Apstājāmies. Kārtojamies naktsguļai, — viņš tūdaļ atsaucās. — Džungļu nakts nav domāta iešanai uz priekšu ... — Mišels pūlējās atainot man savu uzturēšanās vietu, — tādu, kāda tā izskatījusies pirms saules rieta (lēsu, ka šī vieta atrodas sānis no mana un Rozalindes maršruta). Jau dienā bija tik grūti, ka mēs visi pārgurām. Bet džunglisti gan vienreizīgi pazīst mežu! Domājām, ka viņi mūs sagaidīs ar slēpņiem, taču viņi zagās mums pakaļ kā ēnas, slēpdamies aiz kokiem un ik pa brīžam apšaudīdami mūs. Trīs vīri jau ir nogalināti, septiņi — ievainoti, tiesa smagi tikai divi...

— Un jūs pēc tā visa tomēr virzīsieties uz priekšu?

— Kā tad. Vienība ir pārliecināta, ka spēka mums pietiks! Otrreiz tādas izdevības pārmācīt mežoņus vairs nebūs! . .. Kaujiniekiem šķiet, ka viņi uz ilgu laiku piespiedīs mutantus «tupēt savās alās»... Bez tam viņi ir apņēmušies par katru cenu notvert jūs. Baumo, ka Vaknuka un tās apkārtne ir pilna ar tādiem kā mēs... Viņi lolo cerības, ka, notverot jūs, nāks klajā arī pārējo vārdi... — Draugs pēkšņi apklusa un tūlīt pat skumji piemetināja: — Zini, Dāvi, es baidos, ka ... faktiski tikai viens ... pareizāk, viena...

— Kā viena?!

— Reičela. Viņai vakar izdevās sazināties ar mani... dzirdamība bija slikta ... Ļoti tālu, saproti? Lūk, viņa paziņoja ... Kaut kas atgadījies Markam!

— Viņi to ir saķēruši?!

— Nē! Kaut gan... Reičela nezin. Bet domā, ka nav ... Tad jau viņš paziņotu ... Bet tagad ... Apklusa un cauri! Gandrīz diennakti no viņa nav ne vēsts!

— Un ja nu nelaimes gadījums? Atceries: Volters Brents?! Tas, kuram uzgāzās koks? Viņš taču arī apklusa, un cauri...

— Nezinu. Iespējams. Reičela arī nezina, viņa ir šausmīgi nobijusies... Saproti, tad jau viņa paliek... pavisam ... viena ... Attāluma ziņā viņa sasniegusi maksimumu... Vēl divas, trīs jūdzes, — un mēs vairs nedzirdēsim viens otru ...

— Dīvaini, es ne tikai Reičelu, arī tevi — kad jūs sarunājāties — neesmu dzirdējis, — sacīju.

— Tas droši vien bija tad, kad tu atradies bezsamaņā, — viņš paskaidroja.

— Nekas, kolīdz Petra pamodīsies, viņa nodibinās sakarus ar Reičelu: attālumi šim ziķerim neeksistē! Domāju, ka Petra spēj darboties neierobežoti tālu, — mēģināju nomierināt Mišelu.

— Pareizi! Biju pavisam piemirsis Petru, — viņš iesaucās, un es sadzirdēju viņa balsī atvieglojumu. — Reičelai tie būs svētki! ...

Pēc minūtēm piecām zvērāda sašūpojās un atsedza Sofijas roku, kas iestūma alā bļodu ar kūpošu viru. Tad ierāpās viņa pati un piebīdīja bļodu man tuvāk, pirms tam sienas nišā sadabūjusi koka karoti. Ķēros ēdienam klāt ar bažām, taču vira izrādījās ļoti garda: kopā sajaukti gaļas un maizes gabaliņi asā mērcē. Izēdu bļodu tukšu, bet, kad tuvināju mutei pēdējo karoti, galvā kaut kas nogranda, un es gandrīz zaudēju samaņu; karotes saturs izšļakstījās man uz krekla ... Petra bija uzmodusies!

Pamazām atguvos. Petra, kas nupat bija saspērusi mani ar savu izmisuma uzbangojumu, tagad izstaroja prieku. No šī «prieka vesera» mana galva plīsa vai pušu... Rozalinde vairs negulēja, bet Mi-šels lādējās kā velns! Domāju, ka Petras draudzenei no Jūrzemes arī nebija saldi...

Beidzot māšelei izdevās mazināt skaļumu un savaldīties. Visi atviegloti uzelpoja.

— Kas viņai kait? Galīgi nojukusi! — Mišels turpināja dusmoties.

— Mēs domājām, ka Dāvis ir miris! Ka viņi to ir nogalinājuši! — māšele priecīgi paziņoja.

Uztvēru Rozalindi. Meitene priecājās kā bērns, taču viņas domās valdīja sajukums. Atbildēju viņai tikpat neskaidri. Un tad viņa atklājās, un mēs no jauna bijām kopā, līdz iejaucās Mišels un palūdza mūs apklust.

— Piedodiet, ka iejaucos, — viņš teica, — taču šis laiks neder mīlas ārijām! Izkulsimies no ķezas, tad gan — cik uziet! — Viņš mazliet nogaidīja. — Kas jauns pie jums?

Rozalinde atbildēja, ka viņas joprojām atrodoties teltī, no kuras mani aizveda. Zirneklis pirms došanās prom atstājis savā vietā baltmatainu džunglistu ar sarkanām acīm. Šis ķēms tagad viņas sargājot. Es paskaidroju, kur atrodos un kāpēc.

— Mjā ... Labs ir, — Mišels sacīja. — Jūsuprāt, tas Zirneklis pie viņiem ir... vadoņa godā? Nez vai Zirneklis pats piedalīsies kaujā jebšu vadīs to iztālēm? Ja pats nepiedalīsies — viņš taču var kuru katru brīdi atgriezties!

— Tik tiešām, — es nomurmināju.

— Man bail! — Rozalinde pēkšņi iebrēcās. Viņa gandrīz vai histēriski sāka raudāt. Viņš... Viņš ir citādāks! Ne tāds, kā mēs!... Pat ar džunglistiem viņu nevar salīdzināt! Tas nav cilvēks, tas ir... nezvērs! Ja viņš... Ja vien... Es sevi nogalināšu!

— Tu to nedarīsi! — Mišels pateica tādā tonī, ka Rozalinde acumirkli atguvās. — Ja apstākļi spiedīs, — nevis sevi tu nogalināsi, bet viņu! ... Skaidrs?! — Juzdams, ka Rozalinde nomierinās, viņš koncentrēja visus spēkus, lai pārslēgtos uz jūr-zemieti. Mišels jautāja, vai viņa aizvien vēl domā, ka spēs mums palīdzēt. Atbilde, kas skanēja no dziļa tāluma, bija skaidra un lakoniska.

— Jā, — jūrzemiete sacīja.

— Kad? — Mišels pavaicāja.

Pēc neilga laika (viņi tur droši vien apspriedās) sekoja atbilde:

— Ne vēlāk kā pēc sešpadsmit stundām!

Mišels, cik jutu, sāka aizvien vairāk uzticēties

jūrzemietei. Šķita: viņš pirmo reizi nopietni ticēja, ka turienieši var reāli palīdzēt.

— Nu ko, — pēc pārdomu brīža Mišels paziņoja, — jums, draugi, jānoturas tikai sešpadsmit stundas!

— Uzgaidi! — es iesaucos. — Uzgaidi, neatslēdzies! ... Es ... es tūlīt...

Palūkojos uz Sofiju: meitenes acis bija pilnas izbrīna un nemiera.

— Tu ... vai tu «runāji» ar to... sievieti? — viņa klusi vaicāja.

— Jā. Un vēl — ar Petru. Abas ir pamodušās un atrodas aizvien vēl turpat... pie tā cilvēka! Viņa paša šobrīd teltī nav, bet meitenēm pielikts sargs, kaut kāds albinoss ... Tas liekas savādi...

— Kāpēc savādi? — Sofija nesaprata.

— Redzi... normāli būtu, ja viņas sargātu sieviete ...

— Dāvid, tu taču atrodies Džungļos! — Sofijas vārdos jautās rūgtums.

— Jā, protams... — es samulsu, — skaidrs... Redzi, gribu pajautāt... Kā mums labāk tikt ārā no šejienes, pirms viņš nav pārnācis? Jābēg tūlīt! Kad viņš atgriezīsies — būs par vēlu! — cieši ieskatījos Sofijai acīs.

Meitene novērsās un brīdi klusēdama raudzījās sveču bālajā gaismā, tad piekrītoši pamāja ar galvu.

— Tev taisnība. Tas būs atrisinājums mums visiem. Visiem ... izņemot viņu, — Sofijas balss bija savādi skumja. — Labs ir! Pamēģināsim!

— Tūlīt pat?

Viņa atkal klusēdama māja ar galvu. Es pacēlu matrača tuvumā nolikto garo dunci un pasvārstīju to uz delnas. Duncis bija paviegls, tomēr derēja. Sofija pievirzījās man tuvāk un noliedzoši pakratīja galvu:

— Tu, Dāvi, paliksi šeit!

— Bet es taču... — sāku pierādīt.

— Ja tevi ieraudzīs, sacelsies panika. Man turpretī neviens nepievērsīs uzmanību. Pat tad, ja ieraudzīs mani pie viņa mājas!...

Tas bija loģiski, un es negribīgi noliku dunci vecajā vietā.

— Bet tu ... Vai tu spēsi? — uzmanīgi ievaicājos.

— Spēšu! — Sofija stingrā balsī atbildēja. Tad viņa piecēlās un tumšajā sienas iedobē sameklēja nazi (parastu virtuves nazi, daudz mazāku nekā duncis, taču nospodrinātu un asu kā nātri). Meitene aizbāza nazi aiz svārku jostas: no ārpuses varēja redzēt vienīgi tverekļa galu. Viņa pagriezās pret mani un ilgi, ilgi raudzījās tieši man acīs.

— Dāvid ... — viņa lēnām ierunājas.

— Jā? — es atsaucos. — Saki taču!

Bet meitene, rādās, pārdomāja un neko vairs neteica. Pavisam citādā, lietišķā balsī viņa pateica:

— Ja vari, pasaki savējām, lai viņas netrokšņo. Lai notiktu kas notikdams, viņām jāklusē! Brīdini

viņas: līdzko es saukšu, viņām tūdaļ jāseko man... Vai tu spēsi to paziņot?

— Protams, — pamāju ar galvu, — būtu gan drošāk, ja arī es ...

— Nē, Dāvid! Nevajag riskēt! Bez tam — tu nezini, kā turp nokļūt...

Sofija jau bija pie ieejas, atvirzīja zvērādu, un dažas sekundes es skaidri redzēju viņas siluetu ieplūstošās gaismas fonā. Un tad viņa izgaisa... Es pārraidīju visu, ko viņa lika, Rozalindei, un mēs divatā pūlējāmies pārliecināt Petru, lai viņa netrokšņotu. Nekas cits man neatlika, kā sēdēt, gaidīt un klausīties ūdens vienmuļo pilēšanu koka toveri. Taču nemiers mani dīdīja, un es pievirzījos alas izejai. Atstūmu zvērādu un uzmanīgi izbāzu laukā galvu. Dažas būdiņas apmirdzēja ugunis, kuras šad tad izzuda. Nopratu, ka tur lodājošie ļaudis ar saviem augumiem piesedz liesmiņas. Kaut kur tālumā neskaidri skanēja cilvēku balsis, varēja dzirdēt arī citus trokšņus: tie nāca no meža. Dzi, iekliedzās naktsputns, dzi, ierūcās plēsīgs zvērs!...

Mēs visi bijām pārgaidījušies, kad piepeši izdzirdēju Petras vārgo (skuķis valdījās visiem spēkiem) izbrīna saucienu. Mišels un Rozalinde klusēja. Un tūlīt pat es saklausīju Rozalindes atviegloto: «Viss kārtībā!» Taču tas skanēja nedabiski, it kā Rozalindi kaut kas šokētu. Nolēmu neko nejautāt, lai netraucētu viņas, tikai uzmanīgi ieklausījos katrā brīkšķī. Nekādu jezgu nekur nemanīju: vienīgi tālumā dunēja cilvēku balsis. Šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kad piepeši lejā iečirkstējās grants, kāpnes salīgojās un es satrūcies «izdzirdēju» Rozalindes jautājumu:

— Dāvi! Kur tu esi? ...

— Šeit! Rāpieties augšā!

Ieejā parādījās sievietes siluets. Es pazinu Roza-lindi. Pēc ļam parādījās meitene, vēl pēc mirkļa — sieviete. Adas priekškars nolaidās. Pēc sekundes iedegās abas sveces.

Rozalinde ar Petru ieplestām acīm klusēdamas raudzījās Sofijā, kura no tovera iesmēla krūzē ūdeni un sāka mazgāt asinīm notraipītās rokas un nazi...