Vainas meklēšana

Trīspadsmitā nodaļa

1

Viņš ne mirkli nešaubījās, kas mēs tādi. Mūs pamanījis, viņš tūdaļ stiepās pēc loka, bet nepaguva to uzvilkt: mēs ar Rozalindi izšāvām pirmie.

Mums vēl nebija nācies šaut no šāda augstuma: abas mūsu bultas aizsvilpa virs viņa galvas. Viņa bulta ieskrambāja galvu vienam no mūsu meļņiem. Otrajā reizē es atkal aizšāvu garām, Rozalinde toties trāpīja viņa zirgam tieši krūtīs. Zirgs saslējās uz pakaļkājām un gandrīz nosvieda jātnieku, tad apgriezās un, skaļi zviegdams, nesās projām. Es izšāvu un trāpīju zirgam ciskā: lopiņš pasitās sāņus, un jātnieks tika izlidināts no segliem taisni ceļa vidū. Zirgs iejoņoja meža biezoknī.

Mēs pajājām garām cietušajam, kurš vāļājās uz ceļa, pat nepaskatīdamies uz viņu. Vīrietis veikli aizrāpoja nost no ceļa, kad milzu pakavi atradās tam līdzās. Pēdējais, ko es redzēju, bija, ka viņš sēdēja ceļa malā, čamdīdams sasisto galvu un krūtis. Pats nepatīkamākais visā notikušajā bija tas, ka mums pa priekšu kā negudrs drāzās ievainotais zirgs.

Jau pēc pāris jūdzēm mežs negaidot beidzās. Izjājām apsētā laukā. Kādu jūdzi virzījāmies pa šo lauku, līdz atkal pa labi un pa kreisi no mums sāka zibēt koki. Zeme, kas pletās visapkārt, faktiski bija iežogotas ganības: žogu ielokā ganījās aitas. Cilvēkus nekur nemanīja. Vienā no laukiem ieraudzījām jaunos asnus. Šie dzinumi atgādināja auzas, auzas ar novirzi, un Vaknukā tāds lauks jau sen būtu šķīstīts caur dedzināšanu! Mums šis fakts nozīmēja vienīgi to, ka esam sasnieguši Mežonīgo apvidu, kur par novirzēm neviens neuztraucas...

Ceļš, ko bijām izvēlējušies, virzījās lejup uz nelielu fermu, diezgan tīru un akurātu salīdzinājumā ar citām šur un tur izsvaidītajām nojumēm un žogiem. Fermas pagalmā pamanījām četras sievietes un dažus vīriešus: visi viņi pulcējās apkārt bērim, kurš bija vienās putās. Mēs uzreiz pazinām šo zirgu: no ciskas tam rēgojās bulta... Sapulcējušies ļaudis dzīvi žestikulēja. Mēs devāmies viņiem taisni virsū, kamēr tie vēl nebija paguvuši apjēgt, kas noticis, un paķert lokus. Ļaudis pamanīja mūs, kad bijām pavisam blakus, — tik ļoti viņi bija aizrāvušies ar ievainoto zirgu. Viens vīrietis pagrieza galvu uz mūsu pusi, kaut ko pateica pārējiem, un visi kā pēc komandas sāka blenzt mūsos. Šķiet, viņi nekad nebija redzējuši tādus gigantiskus rumakus, tāpēc stāvēja mēmi aiz izbrīna. Pirmais, kas noreaģēja, bija manis ievainotais bēris: lopiņš iekrācās, izslējās uz pakaļkājām un atkāpās atpakaļ. Iztikām bez šaušanas, jo visi sapulcējušies acumirklī pazuda aiz žogiem un māju durvīm, un mēs varējām netraucēti turpināt ceļu.

Ceļš virzījās pa kreisi, taču Rozalinde vadīja zirgus taisni, tuvāk mežam. Gigantu pakavi samīdīja ne vienu vien būdiņu, kas gadījās ceļā: mēs lauzāmies uz priekšu, atstādami aiz sevis izļodzītus dēļus un žogu skaidas. Pie paša meža es atskatījos: vietējie ļaudis bija sapulcējušies vienkopus pagalmā un, dūres kratīdami, skaļi mūs nolādēja.

Pēc trim vai četrām jūdzēm mēs izjājām atklātā līdzenumā. Neko tādu agrāk nebiju redzējis... Līdzenumu viscaur klāja krūmi,bieza zāle un papardes. Taču augi bija milzīgi, ar nedabiski platām lapām. Zāle bija neiedomājami liela: smilgu asās galotnes līgojās vējā trīs metru augstumā no zemes. Labu laiciņu lauzāmies cauri šiem dīvainajiem brikšņiem uz dienvidrietumiem, līdz sasniedzām nākamo mežu.

Ari šeit auga nedabiski augsti koki un starp tiem viegli varēja apmaldīties. Drīz vien uzgājām pļavu ar daudzmaz normālu zālīti, kur nolēmām atvilkt elpu.

Norāpos no zirga. Rozalinde izklāja segas, un mēs mazliet uzkodām. Visapkārt valdīja klusums. Pēkšņi māšele bez iepriekšēja brīdinājuma uzsāka «seansu»: es aiz pārsteiguma iekodu mēlē, bet Rozalinde samiedza acis un piespieda plaukstu pierei.

— Dieva dēļ!... Petra!...

— Vai! Aizmirsu! — māšele attapās.

Kādas divas minūtes viņa sēdēja, galvu pašķiebusi, kā vēlēdamās ko sadzirdēt. Un tad paziņoja:

— Svešiniece grib runāt ar kādu no jums. Viņa saka, lai jūs ļoti, ļoti koncentrējaties. Viņa mēģinās sasniegt jūs!

— Paldies, cālēn, tikai, lūdzu, esi mierīga, citādi mēs kļūsim kurli!

Sasprindzināju visus spēkus, atvēros, cik plaši vien varēju, taču neko neuztvēru.

— Viss velti! — nopūtos. — Petra, pasaki viņai, ka mums nekas nesanāk!... Rozalinde! Uzmanies!

Šoreiz izdevās «paglābties» no Petras. Dažas sekundes vēlāk, Petra, mazliet pieklusinājusi «balsi», sāka stāstīt, ko viņai izdevies uztvert no «turienes». Pārraidītās domas bija vienkāršas: skuķēnam tika paziņots vienīgi tas, ko viņa varēja atstāstīt, neiedziļinoties saturā. Viens un tas pats fakts tika atkārtots vairākas reizes. Jādomā, ka tur gribēja būt droši, ka mēs esam sapratuši viņus... Tas, kas nokļuva līdz mums, nav vārdos izstāstāms, bet galveno mēs noģidām.

Galvenokārt tika runāts par Petru. Viņa, kā mēs to «izlobījām», tiem tur likās sevišķi vērtīga: mums šī meitenīte jānosargā jot, lai tur vai kas! Viņus pārsteigusi Petras domu jauda; par tādu turienieši varot tikai sapņot! Petra esot īsts atradums, un par viņas dzīvību jācīnās! Palīdzība no viņu puses jau atrodoties ceļā: galvenais — lai mēs izturētu un nepazaudētu Petru...

Svešie vēl daudz ko skaidroja, visu mēs nesapratām, taču galvenais bija tas — par Petru ...

— Skaidrs? — es pajautāju, kad Petras «seanss» bija galā.

— īstas skaidrības nav,— Mišels domīgs novilka. — Protams, meitēna jauda ir pārāka par mūsējo . .. Bet viņa ... tā sieviete izteicās, ka turieniešos izbrīnu radījis šāds primitīvu būtņu talants! Apjēdzat!? Turieniešu uztverē mēs esam primitīvas būtnes! Tukšpakauši!

— Jā, jā! — iesaucās Rozalinde. — Man arī tā likās!

— Bet varbūt Petra ir kļūdījusies un teikusi, ka mēs esam džunglisti? — ieminējos, un tajā pašā mirklī manā galvā nozibeņoja Petras sašutuma pilnais uzbudinājums. Nācās vīrišķīgi to paciest, līdz norima reibonis. Tad es sacīju: — Šķiet, ka viņu solījums palīdzēt arī ir kļūda! Pēc manām domām, viņi atrodas dienvidrietumos, bet tur ir simtiem jūdžu Ļaunās zemes. Ja nu viņi nelido pa gaisu, tiem nāksies mērot mežonīgu ceļu, lai atkļūtu šurp!

— Beigsim kult tukšus salmus!— ierunājās Rozalinde. — Petra to, ko dzirdēja, jums pateica... Gan jau viss noskaidrosies! Bez tam, man gribas gulēt! — viņa piemetināja.

Man arī šausmīgi nāca miegs, un, tā kā Petra sešas stundas bija gulējusi vienā mierā, mēs palūdzām sku-ķēnu «stāvēt uz vakts» un pieteicām, lai nekavējoties pieceļ mūs, ja pamanīs ko aizdomīgu.

Uzmodos, jo Petra purināja mani pie pleca. Saule gandrīz jau bija norietējusi.

— Tas ir Mišels! — Petra paziņoja.

— Viņi atkal uzoduši jūsu pēdas! — Mišels informēja. — Neliela ferma uz robežas ar Mežonīgo zemi... Jūs izjājāt tai cauri, atceries? Redzi, viņi paguvuši noformēt vienību un rīta agrumā uzsāks vajāšanu. Bez kavēšanās dodieties tālāk! Iespējams, ka jums priekšā gadās pāris vienību no rietumiem! Tās centīsies nogriezt jums ceļu uz Džungļiem. Domāju, ka vajātāji nakts aizsegā sadalīsies sīkās grupiņās, jo izvērsties ķēdē ir pārāk riskanti: var uzbrukt džunglisti un pa vienam visus izkaut. Jums toties pavērsies iespēja izšmaukt...

— Mišel! ... Vai par Katrīni un Salliju ir kas zināms? — jautāju.

— Nezinu. Viņas klusē. Jāsaka, attālumi starp mums arī nav mazie ...

— Katrine pie samaņas vēl nav nākusi, — izdzirdēju Reičelas apslāpēto balsi (attālumi lika sevi manīt). — Viņa joprojām klusē. Mēs ar Marku baidāmies, ka...

— Runā, lūdzu! — Mišels viņu mudināja.

— Katrīnes bezsamaņa pārāk ieilgusi, diezin vai viņa vēl ir dzīva?!

— Bet Sallija?

— Mēs ... Ar viņu notiek. . . kaut kas dīvains, — Reičela ar pūlēm izdvesa, — reizi vai divas izdevās viņu uztvert; teikto nevarēja saprast. .. Nesakarīgas frāzes! Mēs baidāmies, ka ... — Reičela nekādi nespēja izteikt.

— Nu, saprati, Dāvid, ko tas nozīmē? — Mišels drūmi jautāja. — Viņiem ir bail no mums! Tie būtu ar mieru mūs dzīvus sagriezt gabalos, lai tikai no-

skaidrotu, kā mēs to daram. Un sagriezis... Ja notvers! Tu nedrīksti pieļaut, ka Petra un Rozalinde nokļūst viņu ķetnās, dzirdi?! Nedrīksti pieļaut! Labāk tu viņas nogalini nekā... šie eksperimenti! Saprati?

Paraudzījos uz aizmigušo Rozalindi: viņas kapar-krāsas mati laistījās saules gaismā. Es iztēlojos ago-nējošo Katrīni. Doma par Petru un Rozalindi, kuras varētu piemeklēt kaut kas tamlīdzīgs, lika man nodrebēt ... — Jā! — teicu. — Es... es tevi sapratu!

Vēl kādu laiku mani nepameta Mišela līdzuz-traukums, kā arī Marka un Reičelas nemiers. Un tad viss nomierinājās. Pagriezos un ieraudzīju Petru: viņa sēdēja un raudzījās manī plaši ieplestām acīm.

— Kāpēc viņš teica, ka tev nāksies mani un Rozalindi nonāvēt?! — Petra savā bērna naivumā vaicāja: jautājumā bija vairāk izbrīna nekā baiļu.

— Nu ... tāpēc, ka mēs ... neesam tādi kā viņi. Mēs protam sarunāties bez vārdiem. Viņi to neprot. Tādēļ viņi baidās no mums .. .

— Bet kāpēc? Kāpēc viņiem jābaidās no mums? — nepacietīgā Petra mani pārtrauca. — Mēs taču nedarām tiem pāri, vai ne?

— Domā, es zinu, kāpēc, — izteicu un tūlīt pat apķēros, ka tā tas patiesībā ir. — Baidās un — cauri! Iespējams, ka viņiem klibo domāšana ... Muļķiem, starp citu, ļoti patīk, ja citi arī ir tādi paši nejēgas kā viņi. Un tas, kas atšķiras no viņiem, biez-galvjiem liekas bīstams... Viņu bailes ir tik lielas, ka viņi mēģinās... mēģinās nodarīt šim «citam» sāpes...

— Kāpēc? — Petra neatlaidās.

— Nu... tāpēc, ka tāda ir viņu daba. Arī mums viņi pacentīsies nodarīt sāpes... Ja notvers!

— Nesaprotu, — Petra, bridi klusējusi, skumīgi secināja.

— Es arī. Bet tas ir fakts. Ļoti atbaidošs fakts! Kad tu paaugsies, tu sapratīsi, taču patlaban iegaumē: mēs ar Mišelu nevēlamies, lai tev vai Rozalindei kāds nodarītu sāpes. Vai atceries? Reiz tu applaucējies ar verdošu ūdeni! Lūk, ja viņi tevi notvers, sāpes būs daudz mokošākas nekā torfeiz, — tad jau labāk mirt nekā kaut ko tādu... pārdzīvot! Zini, nomirt... tas ir tāpat kā aizmigt: cieši jo cieši... Tik stipri, lai tev neviens nekad vairs neliek ciest...

Palūkojos uz Rozalindi. Viņas meitenīgās krūtis cilājās augšup lejup ... Viņas miegs bija tik salds... Nepaklausīga matu cirta kutināja vaigu, — es klusām atvirzīju šo cirtu un noskūpstīju Rozalindi: maigi, maigi, lai neuzmodinātu ...

— Dāvi, kad tu mūs nonāvēsi... — Petra atkal iesāka, taču es apskāvu viņas plecus un sacīju:

— Klusāk, cālēn! Nerunāsim vairs par to! Mēs nepieļausim, ka mūs noķer! Parādīsim tvarstītājiem garu degunu! Ej, modini Rozalindi, bet... neko neteiksim viņai par mūsu sarunu, labi? Tas ... viņu varētu apbēdināt... Tas būs tikai mūsu abu noslēpums, ar mieru?

— Jā, — Petra piekrita un viegli aizskāra Rozalindes vaigu.

Nolēmām paēst un doties ceļā, kad pavisam satumsīs. Petra klusēdama ēda,, un es domāju, ka viņa droši vien nespēj aizmirst mūsu sarunu. Par laimi, es kļūdījos: Petrai prātā bija kas cits. Notiesādams kārtējo sviestmaizi, skuķēns pēkšņi paziņoja:

— Tur gan ir labi — pie viņiem — Jūrzemē! Tur visi prot zīmēt domu bildītes, nu, gandrīz visi, un neviens cits citu tāpēc nepazemo...

— Redz, kā! Petra, izrādās, prot izmantot laiku: kamēr mēs snaudām, viņa ir pļāpājusi ar jūrzemie-šiem! — Rozalinde secināja. — Neko neteiksi: malacis! ...

Petra nepievērsa viņas vārdiem nekādu uzmanību un turpināja stāstīt:

— Arī Jūrzemē ir tādi, kas nemāk pārraidīt domas ... Lai gan vairākums turieniešu to spēj, — kā jūs abi! ... Bet tā sieviete — daudz labāk nekā visi pārējie... Jā, viņai ir divi bērni, un viņa domā, ka bērniem iznāks pavisam labi... viņi pagaidām esot ļoti mazi. Bet jūrzemiete domā, ka pat šiem bērniem tik lieliski kā man neizdosies... Nevienam no turieniešiem nepiemītot tāds domu spēks, viņa teica, lai tikpat spilgti kā es rādītu bildītes!

— Kas attiecas uz spilgtumu, tas man nav nekāds jaunums, — Rozalinde piebilda, — bet tev vēl jāiemācās kārtīgi zīmēt bildītes un regulēt skaļumu...

Petra izlikās to nedzirdam:

— Viņa sacīja, ka es ar laiku zīmēšot daudz labāk, un tāpēc man ir nopietni... nopietni jāstrādā. Un, kad es izaugšu, man būs bērni, kas arī zīmēs tādas bildītes ... Vēl labākas! ...

— Ak, šitā, — Rozalinde domīgi sacīja. — Bet kālab tas viss? Neko citu, izņemot bēdas, mēs caur to neiegūsim ...

— Jūrzemē ciešanu nav! — Petra noteikti paziņoja. — Viņa teica, ka tur, pie viņiem, katrs cenšoties apgūt šo mākslu un pēc iespējas labāk darboties. Un tie, kam tas nesanāk, vēlas to iemācīties!

Petras ziņotais mums bija daudzmaz saprotams. Es atminējos Akseļa nostāstus par tām vietām, kur cilvēkus ar novirzēm uztver kā NORMU, bet visus pārējos ieskaita mutantos ...

— Viņa saka, — Petra neatlaidās, — ka tie, kas spēj kontaktēties tikai mutiski, tie ir... Viņi ir zau ... zau-dē-tā-ji... Un mums, viņa saka, tādi ir jāžēlo, jo šis būtnes nekad nespēšot tik labi saprasties viena ar otru kā mēs ... Viņi vienmēr palikšot paši ar sevi un nekad nespēs kļūt par visiem... uzreiz!

— Zini, pašlaik man nemaz nav noskaņojuma viņus žēlot, — teicu.

— Viņa saka: mūsu pienākums esot žēlot tos, jo salīdzinājumā ar mums viņu dzīve esot garlaicīga un pelēka, — Petras teiktajā ieskanējās svešas pamācības.

Strīdēties nebija nozīmes. Ne visu Petras izklāstā mēs līdz galam sapratām, un skuķēns, šķiet, saprata vēl mazāk. Taču viens gan bija skaidrs: šie jūr-zemieši, vienalga, kas viņi arī nebūtu, patiešām uzskatīja, ka ir galvas tiesu augstāki par citiem cilvēkiem. Mišels un Rozalinde bija precīzi sajutuši, ka viņi attiecas pret mums kā pret «nepilnīgiem». Nav nekāds brīnums, ja viņi uzskata visus labradoriešus par mežoņiem!

Pie debesīm iemirdzējās pirmās zvaigznes, un mēs devāmies ceļā. No jauna lauzāmies uz dienvidrietumiem cauri krūmu biezokņiem, cauri neiedomājami garai zālei. Atcerējos Mišela brīdinājumu, — un mēs virzījāmies pavisam klusu. Katrs negaidīts troksnis lika mums nodrebēt. Jūdze sekoja jūdzei, un apkārtne bija kā izmirusi, ja neskaita dažus sīkus zvēriņus, kuri veikli izvairījās no mūsu zirgu pakaviem.

Pēc trim stundām tumsa sabiezēja, un, pavirzījušies vēl mazliet uz priekšu, mēs uzdūrāmies gandrīz necaurejamam biezoknim. Kamēr prātojām: jāt taisni uz priekšu vai censties apbraukt šo no pirmā acu uzmetiena neuzveicamo biežņu, kaut kur blakus atskanēja šāviens. Lode nosvilpa virs mūsu galvām, un meļņi tik ļoti satrūkās, ka es gandrīz vai izlidoju no groza. Pārtrūka virve, kas saistīja abus zirgus, un melnis, kurš soļoja otrais, metās taisni mežā iekšā, nogriezdamies kaut kur pa kreisi. Mūsējais auļoja tam pakaļ: pēdējā brīdī mums tomēr izdevās iekrampēties grozu malās. Centāmies pasargāt galvas no zemes piku un akmeņu krusas, ko sarīkoja joņojošo gigantu pakavi. Aiz muguras nogranda vēl viens šāviens, un melnis auļoja kā negudrs...

Šī auļošana turpinājās līdz tam brīdim, kamēr neatskanēja šāviens mums priekšā, kaut kur pa kreisi. Meļņi sviedās pa labi, drāzdamies iekšā meža biezoknī. Kad masīvie koku zari sāka pātagot mūsu grozus, noliecāmies labi zemu.

Ar Dieva palīgu iedrāzāmies mežā tieši tajā vietā, kur starp milzīgajiem kokiem rēgojās vismaz kaut kāda eja, taču murgpilnais jājiens vēl nebija beidzies: zirgi meta līkumus vienīgi ap lielajiem kokiem, visu pārējo tie gāza gar zemi, un arī mēs tikām svaidīti un tricināti.

Galops pakāpeniski pārgāja rikšos, tomēr zirgi nebija valdāmi: šāvienu pārbaidīti, meļņi kā viesulis brāzās uz priekšu. Nācās visiem spēkiem atsperties ar rokām un kājām pret groza sienām, lai neizlidotu no tā; par galvas izbāšanu no groza nevarēja būt ne runas: ātrums bija drausmīgs, un katrs resnāks zars tobrīd varēja man nošņāpt galvu.

Skaidrības par to, vai kāds mums dzenas pakaļ, nebija. Es domāju, ka nedzenas: normāls zirgs nekad nespētu izturēt šādas sacīkstes, kur nu vēl — pieveikt Džungļus!

Beidzot mūsu lopiņi nomierinājās un sāka vērīgāk izraudzīties ceļu. Rozalinde izbāza galvu no groza un pamanījās satvert pavadu. Mēs jājām soļiem, līdz sasniedzām šauru meža stigu. Tumsā bija grūti noteikt, kurp ved šis ceļš, tāpēc ilgi nevarējām izlemt: braukt vai nebraukt pa to. Sākām jāt, tad nogriezāmies no stigas, un tūlīt pat zaru brīkšķis iesānis lika mums satvert lokus. Paldies Dievam, — tas bija otrais zirgs, kurš vienā mierā «piekabinājās» pirmajam aizmugurē, it kā virve, kas tos bija saistījusi, nebūtu pārtrūkusi...

Mežs kļuva aizvien skrajāks: patrāpījās strautiņi, nozibēja stigas. Spriežot pēc visa, tā bija Džungļu teritorija. Mēs nezinājām, vai tie, kas dzinās mums pakaļ, riskēs un turpinās vajāšanu. Neizdevās arī «divkontakts» ar Mišelu: viņš droši vien gulēja. Pārrunājām, vai nevajadzētu tikt vaļā no zirgiem-milzeņiem, par kuriem noteikti baumo visapkārt. Varētu palaist viņus pa ceļu, bet paši doties kājām pretējā virzienā? ... Tā arī neko neizlēmām, jo palikt bez zirgiem tad, kad vēl iespējama pakaļdzīšanās, šķita aplami. No otras puses, tie, kas mūs medī, pavisam viegli panāks šos meļņus, jo viņi var jāt arī pa dienu, kamēr mūsu rīcībā ir tikai nakts. Nezinājām, ko iesākt... Bijām pagalam noguruši, un ceļot kājām neviens nevēlējās... Faktiski mēs mīņājāmies uz vietas. Es centos vēlreiz sazināties ar Mišelu, taču bez panākumiem. Tikmēr izvēle jau bija notikusi. ..

Meļņi bez steigas paši turpināja soļot pa stigu. Augstu virs galvām savienojās koku galotnes, un mēs jājām kā caur tuneli: nebija nekādas sajēgas par priekšā esošo. Šai brīdī kaut kas smags un bezveidīgs uzgāzās man virsū, un es izstiepos visā garumā. Nejēdzīgais smagums piespieda mani pie groza dibena, tādēļ nespēju aizsniegt loku, pat pakustēties ... Ar lielām pūlēm beidzot izdevās mazliet izkustēties, un tūlīt pat man galvā kaut kas plīsa, un es zaudēju samaņu.

Četrpadsmitā nodala 1

Lēnām nācu pie samaņas, un pirmais, uz ko reaģēja manas smadzenes, bija Rozalinde: neviltota, kvēli mīloša, uzticīga. Šī — līdz galam atvērusies — meitene ļoti atšķīrās no tās otrās, vīrišķīgās un patstāvīgās, kas faktiski bija tikai maska. Man pašam diezgan bieži nācās piedzīvot Rozalindes iejušanos mākslīgi radītā tēlā, kas galīgi nesaskanēja ar viņas kautro, viegli ievainojamo pusaudzes patmīlību. Viņa ātrāk nekā pārējie instinktīvi uztvēra, ka dzīvo sev svešā un naidīgā vidē, un apzināti saka gatavoties tam brīdim, kad nāksies vaigu vaigā sastapties ar šo naidīgo ielenkumu. Ļoti mērķtiecīgi viņa darināja sev bruņas. Redzēju visus Rozalindes jaunradītos aizsardzības līdzekļus, viņas neatlaidību maskas veidošanā. Beigu beigās tika «palaista dzīvē» viltotā Rozalinde, un nevienam nerādās aizdomas... Arī viņa pati lieliski jutās šajā loma!

Es nebiju izņēmums un mīlēju viņu tādu, kādu viņu mīlēja visi citi. Es mīlēju Rozalindes stalto augumu, slaido kaklu un daiļi veidotās krūtis, vingro gaitu! Es dievināju to visu! ... Viņas valšķīgais smaids, maigo plaukstu siltums ... Es reibu, ieelpodams Rozalindes kuplo, zeltaino matu smaržu, sejas ādas un elpas svaigumu: viņas augums izstaroja gaismu . ..

Tāda meitene šķita kā radīta mīlai... Katrs, kas viņu ieraudzīja, uzreiz iemīlējās ... Tāpēc viņai bija nepieciešamas bruņas! Rozalinde aizvien atstāja nepieejamas, lepnas sievietes iespaidu, tādas, kura pati var sevi aizstāvēt. Man šķita, ka es pazīstu Rozalindi kā savus piecus pirkstus, un es biju sajūsmā par viņas neatkārtojamo aktrises talantu.

Manā Rozalindē lieliski sadzīvoja divas būtnes: īstā un neīstā ...

Tikai tagad uztvēru īstās Rozalindes saucienu. Maigā, neaizsargātā meitene aicināja mani. Aizsviedusi «bruņas», viņa tuvojās man, ļāva man ieplūst visapslēptākajos savas apziņas stūrīšos.

Ar vārdiem var radīt kaut kādu priekšstatu par divu augumu juteklisko mīlu, kurā šie divi eksistē atdalīti viens no otra, lai kā arī viņi necenstos saplūst vienā veselā... Taču lietot vārdus, kas aprakstītu mūsu svētlaimi — nē, tas nebija iespējams! ...

Jauno Rozalindi pazinu vienīgi es. Iespējams, Mišels un citi mūsējie šad tad manīja īstās Rozalindes ēnu, bet viņi nevarēja iedomāties, ko tas meitenei maksāja sarunās ar viņiem nepazaudēt savu masku ... Neviens! Neviens nebija atšifrējis manu Rozalindi: bezgala mīļo... nesamaitāto cilvēciņu, kas pastāvīgi cieta no sava «neīstuma», bet vēl vairāk baiļojās atbruņoties reāli eksistējošās un varmācīgās dzīves priekšā.

Laiks mūs steidzināja. Kopā saplūšana ilga tikai sekundi, ne vairāk. Bet mēs bijām kopā, un tas ir svarīgākais, tāpēc rēķināt, cik ilgi mēs bijām kopā, ir bērnišķīgi... Mēs piedzīvojām kaut ko tādu, kas atsver visu citu ...

Mūsu divkopība beidzās: vajadzēja atgriezties īstenībā. Man pāri pletās netīri pelēka debess, es gulēju neērtā pozā, pamirušiem locekļiem. Smadzenēs ieskanējās Mišela balss (viņš droši vien jau labu laiku pūlējās sazināties ar mani, uztraukti vaicādams: «Kas noticis?»!). Es koncentrējos.

— Neko nezinu, — atbildēju, — kaut kas smags pēkšņi uzkrita man virsū ... Šķiet, ka man nekas nav lauzts, vienīgi šausmīgi sāp galva un nevaru piecelties.

Aizvien vēl gulēju groza dibenā, un savāds smagums nežēlīgi spieda mani pie šī dibena.

Tā kā Mišels neko nesaprata, viņš pievērsās Roza-lindei.

— Tie lēca mums virsū no augšas, no koku zariem, četri vai pieci, — Rozalinde skaidroja, — viens atsitās taisni pret Dāvida galvu...

— Un tie bija?! — Mišels iesaucās.

— Tie bija džunglisti, — Rozalinde atbildēja, bet es atviegloti nopūtos.

— Vai naktī kāds šāva uz jums? — Mišels vaicāja.

Atbildēju, ka šāva, bet, kas šāva, nezinu.

— Droši vien mūsējie! — Mišels aizkaitināts teica. — Man jau likās, ka viņi ir apmaldījušies... Mēs šeit esam sapulcināti kopā. Vairākas vienības! Visi domā, ka sīkai grupai vandīties pa Džungļiem un medīt jūs ir pārāk riskanti. Tāpēc dosimies Džungļos visi kopā: sanāks vairāk par simt cilvēkiem. Sāksim kustēties pēc stundām četrām. Visi taisās pie viena «pārmācīt» arī džunglistus: lai neuzbāžas godīgiem fermeriem. Jums jātiek vaļā no jūsu zirgiem! Šo gigantu pakavu nospiedumi gremdē jūs!...

— Labs padoms, diemžēl par vēlu, — Rozalinde mierīgi noteica. — Es guļu sasaistīta grozā uz viena «giganta», bet Dāvids — uz otra!

— Un Petra?! — Mišels iesaucās.

— Petrai nekas nekait. Viņa ir kopā ar mani, tikai — blakusgrozā. Rādās, ka meitēns jau paspējis iedraudzēties ar puisi, kurš mūs apsargā!

— Es gribētu zināt konkrētāk, kas īsti notika, — pēc brīža palūdza Mišels.

— Vispirms viņi no augšas uzvēlās mums virsū. Pēc tam no meža izlēca vēl kādi divdesmit cilvēki. Tie novilka mūs no zirgiem un tad sāka gudrot, ko ar mums lai iesāk. Galu galā viņi izsprieda atbrīvoties no mums: mūs sasēja, iemeta grozos, uz katra zirga uzsēdināja pa jātniekam no savējiem, un tie nu dzen zirgus uz priekšu...

— Kā... uz priekšu? Vēl dziļāk Džungļos?!

— Nu jā ... — Rozalinde sacīja.

— Nu ko, tas nav pats sliktākais no visiem ceļiem, — Mišels atviegloti nopūtās. — Bet kā viņi apietas ar jums? Draņķīgi?

— Nē, nemaz nē. Viņi tikai uzmana, lai mēs neaizbēgtu. Manuprāt, džunglisti šo to ir dzirdējuši par mums, taču viņiem nav īstas skaidrības, ko iesākt ar mums... Viņi strīdējās savā starpā, bet visvairāk viņus, rādās, interesē zirgi... Tas, kurš jāj ar mums, nepavisam nav ļauns. Viņš visu laiku tērzē ar Petru (vārdiski, protams!). Man šķiet, ka viņš ir ... mazliet padumjš . ..

— Vai jūs varat kaut ko uzzināt par viņu nodomiem? Ko viņi domā darīt ar jums?

— Es jautāju puisim, taču viņš tik tiešām neko nezina. Viņam likuši mūs kaut kur nogādāt!

— Skaidrs... — Mišels, šķiet, pats bija apjucis. — Nāksies gaidīt. Pasakiet viņam, ka fermeri dzenas jums pakaļ. ..

Pēc pamatīgām pūlēm man tomēr izdevās apgriezties otrādi un piecelties kājās. Cilvēks, kas sēdēja otrajā grozā, vienaldzīgi nopētīja mani.

— N-nū, aiziet! —viņš skubināja zirgu.

Tad puisis uzmanīgi atkabināja appītu blašķi no krūtīm pārmestās siksnas un pastiepa to man: es padzēros un atdevu viņam trauku, kuru puisis klusēdams atkal piekabināja sev uz krūtīm.

Vērīgi lūkojos apkārt. Vieta bija diezgan drūma. Milzīgā meža vairs nebija, te auga parasta lieluma koki. Taču jau no pirmā acu uzmetiena man uz brīdi sāka likties, ka tēvs nav kļūdījies, runādams par NORMAS parodiju. Nevienam no šiem kokiem es nevarēju piemeklēt nosaukumu: stumbri, zari, la-pas — viss bija nepareizs! Kādu laiku pa kreisi no mums stiepās fantastiski kazenāju brikšņi, gluži kā mietu žogs — ar dzeloņiem lāpstas lielumā ... Citā vietā zeme līdzinājās izžuvušai upes gultnei, sētiņ nosēta ar pamatīgiem oļiem. Kad piejājām tuvāk, ieraudzīju, ka šie «oļi» ir balonveidīgas sēnes, kuras auga blīvi, blīvi, bez nevienas spraudziņas... Vēl redzēju kokus ar tik mīkstiem stumbriem, ka tie nevis tiecās augšup, bet vijās pa zemi; ļoti bieži ceļā gadījās saņurcīti un greizi kociņi, pēc izskata simt vai divsimt gadus veci, ja ne vairāk . ..

Es slepus nopētīju savu pavadoni. No ārienes vīrietis bija pilnīgi normāls, ja nu vienīgi viņa dubļiem notašķītās un saplēstās drānas. Viņš pārtvēra manu skatienu:

— Pirmo reizi Džungļos? Ko, puisi?

— Jā, — atbildēju. — Vai te visur... ir ta?

— Te visur ir ļoti dažādi, — viņš nosmaidīja, — tie taču ir Džungļi! ... Un nekas vienāds Džungļos nekad nav audzis... Vismaz pagaidām!

— Ko nozīmē «pagaidām»? — es nesapratu.

— Nu, ar laiku kaut kas tomēr kļūst pastāvīgs... Mežonīgā zeme, piemēram, kādreiz bija Džungļi. Bet tagad šī zeme lēnām sakārtojas. Droši vien arī tava dzimtā puse reiz bija mežonīga, taču pakāpeniski tā normalizējās. Pamazām viss nokārtojās. Tikai jābūt pacietīgam! Dievam jau nav jāsteidzas!

— Dievam?... — es brīnīdamies jautāju. — Bet mūs vienmēr mācīja, ka Džungļos .. . pats Sātans ...

— Jā, jā, viņi tā vienmēr saka, — vīrietis mani pārtrauca, — tikai tās ir blēņas, puisi! Muļķi ir jūsu skolotāji! Ēzeļi! Arī Scds viņiem neko nav iemācījis! ... Izmirušie — tie taču tāpat uzskatīja sevi par pašiem pareizākajiem; domāja, ka vienīgi viņi zina, kā vajag dzīvot. Kādas tik ērtības viņi sev neizdomāja, kādu tik putru nevārīja!... Gribēja būt gudrāki par pašu Dievu, — viņš turpināja, — bet nekas neiznāca. Pamatīgu putru viņi ievārīja, dēvēdami sevi par «tā Kunga pēdējo vārdu»!... Bet Dievs taču vēl nav teicis savu pēdējo vārdu! Jo, kad pateiks, pats nomirs! Vēl Viņš ir dzīvs, un tāpēc viss apkārt mainās: viss, kas piedzimst un aug. Jūsu kretīni pārāk daudz uzņemas, pieprasīdami, lai dzīvais uz Zemes sastingst kaut kādā — ar Likumu noteiktā — «normālā līmenī»... Pārāk daudz uzņemas, vai saprati?

Es klausījos un klusēju. Domāju par to, ko man reiz stāstīja Akselis. Tik tiešām: visur visi uzskata, ka tikai viņi nekļūdīgi zina Dieva domas un plānus, it kā Dievs pats personiski būtu viņiem tos uzticējis ... Mans pavadonis vēl nevarēja rimties. Viņš ar plašu žestu norādīja uz apkārtni, un tikai tad es pamanīju novirzi — viņa labajai rokai trūka trīs pirkstu.

— Bet... kālab vajadzīgs jauns Sods? — brīdi padomājis, jautāju.

— Kaut vai tālab, ka tavējie — līdzīgi Izmirušajiem — aizliedz katru novirzi... Noslēdz ceļu, saproti? Šie kretīni uzskata sevi par pilnību! Viņi sludina: «Mēs esam Dieva ģīmis un līdzība!» ... Iznāk, ka cejš ir galā? ... Stāt? ... Esam atbraukuši? ... Tālāk ceļa vairs nav?... Tā taču ir ķecerība, puisi! Viņi taču grib no dzīves padzīt pašu dzīvi!...

Kolīdz uzdzirdēju vārdu «ķecerība», sapratu, ka man atkal būs jānoklausās kārtējā ticības mācība. Nolēmu parunāt par ikdienišķākām lietām un mēģināt noskaidrot, kāpēc mūs sasēja un kurp mūs ved. Par nožēlu mūsu pavadonis pats neko skaidri nezināja un tikai atkārtoja, ka tā esot pieņemts rīkoties ar visiem, kuri ielauzušies Džungļu teritorijā! Es pārdomāju dzirdēto un tad savienojos ar Mišelu.

— Kas, tavuprāt, mums viņiem jāsaka? — jautāju.

— Viņi droši vien pratinās mūs vai iztaujās un sapratīs, ka fiziski mēs esam bez vainas, un mums būs grūti paskaidrot, kāpēc mēs aizbēgām.

— Manuprāt, jāsaka tomēr taisnība, — Mišels atbildēja. — Daļēja taisnība — kā to izdarīja Katrīne ar Salliju! Pateiksiet viņiem vispārējos vilcienos un nedaudz. Galvenais: lai tas būtu ticami!

— Skaidrs, — es sacīju. — Petra, vai tu saprati? Teiksi viņiem, ka proti zīmēt domu bildītes: man un Rozalindei! Bet par Mišelu un tiem... no Jūrzemes — ne vārda!

— Tie — no Jūrzemes — jau ir ceļā pie mums! Ar palīdzību! — Petra paziņoja. — Viņi vairs neatrodas tik tālu kā iepriekš!

Mišels to uztvēra skeptiski.

— Tas, protams, ir apsveicami, — viņš teica,

— bet atgādina pasaku ... Par viņiem tomēr — ne vārda!

— Labi, — Petra piekrita.

Mēs apspriedāmies, vai ir vērts stāstīt pavadoņiem par vajātājiem. Nolēmām, ka jāstāsta. Mans «miesassargs» daudz nebrīnījās par šo ziņu.

— Lieliski, — viņš teica. — Mēs caur to tikai iegūsim!

Kāpēc iegūs — viņš nepaskaidroja — un es nejautāju. Braucām klusēdami. Petra jautri čivināja ar savu jūrzemieti, un mēs skaidri sajutām: attālums starp viņām ir stipri sarucis. Petra vairs nelietoja visu savu fenomenālo spēku, un es, kā par brīnumu, pirmo reizi uztvēru domu fragmentus no turienes. Rozalindei arī paveicās, un viņa koncentrējusies uzdeva jautājumu. Nepazīstamā sadzirdēja Rozalindi un tūdaļ pastiprināja savu balsi. Sakari bija nedibināti!

Jūrzemiete priecājās līdz ar mums un vēlējās noskaidrot, ko Petra nav pateikusi. Rozalinde, cik spēja, pastāstīja viņai par mums un mūsu pašreizējo stāvokli. Beigās viņa pateica, ka patlaban briesmas mums it kā nedraud.

— Esiet uzmanīgi! — svešzemniece brīdināja. — Piekrītiet visam, ko jums liks priekšā, velciet laiku. Stāstiet un stāstiet par briesmām, kuras jums draud no savējo puses ... Grūti ko ieteikt: man ir svešas tās cilts paražas, kura jūs sagūstījusi! Cik zinu, «novirzes» parasti «normu» nemīl, — tā tas ir visur un vienmēr. Uzskatu, ka jums maksimāli jāakcentē sava atšķirība no «normālajiem fermeriem». Tomēr pats galvenais — meitenīte! Jums viņa j ā-nosargā par katru cenu! Tik jaudīgu raidītāju mūsu pusē vēl nav! Kā viņu sauc?

Rozalinde nosauca Petras vārdu: katru burtu atsevišķi. Tad pavaicāja:

— Bet kas esat jūs? Kur atrodas Jūrzeme?

— Sauciet mūs vienkārši par Nākotnes cilti, — sekoja atbilde. — Mēs esam tādi paši kā jūs: protam vienkopus domāt un cenšamies radīt savādāku pasauli. Tā atšķirsies no visa, kas bijis iepriekš, un nelīdzināsies to cilvēku pasaulei, kurus jūs pazīstat kā Izmirušos.

Šai brīdī es atkal nodomāju: jūrzemieši jeb Nākotnes cilts, kā viņi paši sevi nosaukuši, ir pārāk lielmanīgi. Grūti bija piekrist tam, ko teica svešiniece. Man taču kopš bērnības mācīja pavisam ko citu par Izmirušajiem, un es tik viegli nevarēju no tā atteikties. Kamēr visu apsvēru, jautājumu uzdeva Rozalinde.

— Nu bet jūs? No kurienes esat jūs?

— Mūsu senčiem šai ziņā paveicās, — sieviete atbildēja. — Tie saimniekoja uz salas, precīzāk: uz divām salām, gaisa gabalā no Lielās zemes!... Kad pār pasauli nāca Sods, tas neskāra senčus tieši, jo viņu mājokļi atradās tāltālu no Izmirušo valstīm un pilsētām. Soda laikam beidzoties, senčiem nācās visu sākt no jauna: dzīvot kā pirmatnējā sabiedrībā — alās. Kādu dienu viņus uzmeklēja (vēl šobrīd nezinām, kāpēc) tie, kuri — līdzīgi mums — prot domāt vienkopus. Gāja gadi, un ļaudis, kam tas izdevās labāk, nodarbojās ar tiem, kuriem šīs spējas nebija tik izteiktas, — palīdzēja viņiem. Šo īpašību bērni saņēma mantojumā no paaudzes uz paaudzi. Mūsu kolektīvā raidīšanas jauda pilnveidojās, tā kļuva niansētāka. Pēcāk mūsu izlūki sāka meklēt sev līdzīgos citos novados. Tieši tad mēs aptvērām, cik ļoti mums paveicies, ka dzīvojam izolēti no gigantiskām valstīm un pilsētām. Pašā sākumā mums nebija iespējas palīdzēt tiem, kas dzīvo tālu no mums. Jāsaka gan, ka dažiem izdevās sasniegt mūs. .. Bet pavisam drīz pie mums izgudroja aparātus — līdzīgus Izmirušo mašīnām: nu jau varējām «pastiept roku» bojā ejošajiem... Šodien mēs cenšamies glābt katru, ar kuru ir iespējams kontaktēties. Taču līdz šim mums vēl nekad nebija izdevies uzrunāt kādu no tik milzīga attāluma! Arī pašlaik man nav vienkārši uzturēt saikni ar jums. Drīz jau būs vieglāk, bet patlaban esmu sasniegusi savu raidīšanas spēju maksimumu. Man jābeidz! Visu uzmanību meitenītei! Tas ir brīnums! Viņa mums ir nepieciešama! Par katru cenu, par katru cenu, vai dzirdiet! — saglabājiet Petras dzīvību.

Jūrzemiete atslēdzās, un atkal iestājas klusums, kuru pārtrauca Petra.

— Tas viss — par mani! — skuķēns iesaucās tik spalgi, ka mēs gandrīz vai zaudējām samaņu.

— Ak!... Drusciņ klusāk, cālēn!... — Rozalinde atguvusies lūdzās. — Kad uzdursimies Mežonīgajam

Džekam_f tad gan kliedz, cik jaudas! Misei, — viņa pasauca, — vai tu visu dzirdēji?

— Jā, — Mišels aizdomājies bilda, — viņa runāja diezgan augstprātīgi, vai ne? ... Gluži kā skolotāja! Nolasīja lekciju bērniem... Bez tam viņi no mums atrodas pašā elles galā! Nezinu, vai viņiem izdosies sasniegt jūs laikā... Pēc dažām minūtēm ies vaļā pakaļdzīšanās: mēs visi jau esam zirgos!...

Mūsu zirgi vēl joprojām rāmi rikšoja. Velnišķā apkārtne Vaknukas fermeru atvasēm, kas līdz šim bija pazinuši tikai NORMU, tā arī nekļuva pieņemamāka: dažviet varēja vērot tādu kroplību, tādas novirzes, par kurām Akselis pat nesapņoja. Un es atviegloti nopūtos, kad beidzot izjājām klajumā, kaut gan arī šeit zāle un krūmi stipri vien parodēja normu.

Tikai vienu reizi mēs apstājāmies, lai atpūstos. Pēc divām stundām sasniedzām upi. Mūsu pusē krasts bija diezgan lēzens, bet pretējā — kraujš, gandrīz perpendikulārs, it kā nobērts ar asiem, sārtiem akmeņiem ... Jājām lejup pa krastu. Apmēram pēc ceturt-daļjūdzes ieraudzījām kokus, kas līdzinājās milzu bumbieriem: kailo stumbru turpinājums bija cepur-veidīgi zari... Mūsu pavadoņi nolēca no zirgiem un veda tos pie upes. Pāri upei tikām bez starpgadījumiem, jo upe šajā vietā bija diezgan sekla (jājām nevis taisni, bet vairāk pa kreisi: turp, kur pretējā krastā — šajā perpendikulārajā sienā — rēgojās šaura eja!). Piejājuši tuvāk, redzējām, ka eja ir krietni šaurāka, nekā likās no tālienes. Sākumā nespēju pat iedomāties, kā mēs virzīsimies pa šo aizu. Un tiešām — grozi ik pa brīdim iesprūda ejā, un mēs tikai ar grūtībām virzījāmies uz priekšu. Pēc kādiem simtpiecdesmit metriem mēs izjājām no aizas, un tālāk mūsu ceļš virzījās kalnup. Uzjājuši kalna, nokļuvām atklātā līdzenumā, kur mums ceļu aizšķērsoja

seši vai septiņi vīri ar uzvilktiem lokiem. Viņi izbrīnīti blenza uz gigantiskajiem zirgiem un, kā man likās, ar mīļu prātu laistos, ko kājas nes... Mēs apstājāmies.

— Kāp zemē, puisi, — «miesassargs» griezās pie manis.

Petra ar Rozalindi jau bija nokāpušas. Līdzko es nostājos uz zemes, mans pavadonis uzšāva zirgam pa muguru ar pavadu (otrais pavadonis izdarīja to pašu), un viņi aizjāja . .. Petra tūdaļ iekrampējās man rokā, bet vīri ar lokiem nelikās par mums ne zinis: viņi arvien vēl blenza izgaistošajos gigantos...

No pirmā acu uzmetiena šais ļaudīs nemanīju neko tādu, kas krasi atšķirtos no NORMAS. Vērīgāk ieskatījies, tomēr pamanīju, ka vienam no vīriem roka, kurā tas turēja ieroci, bija ar sešiem pirkstiem. Cits bija plikgalvis, viņa pauris atgādināja brūnu olu... Trešais izcēlās ar varenām pēdām un plaukstām...

Mēs ar Rozalindi pat sasmaidījāmies: šitie nudien nebija tie briesmoņi, kurus mēs iztēlojāmies bērnībā. Petra, šķiet, arī nomierinājās, jo neviens no satiktajiem svešiniekiem nebija līdzīgs Mežonīgajam Dže-kam.

Zirgi vairs nebija redzami, un cilvēki sāka aplūkot mūs. Divi vai trīs vīri nošķīrās no ļaužu bariņa un lika mums doties līdzi: pārējie vairs neizrādīja nekādu interesi par sagūstītajiem.

Pa pamatīgi iemītu taciņu mēs ar pavadoņiem nokļuvām mežā, taču drīz atkal iznācām klajumā. Pa labi no mums pletās sārtās klintis (upes krasta perpendikulārās nogāzes pretējā puse): klints sienu daudzviet sašķēla plaisas, šur tur pamanīju no sasietiem zariem darinātas kāpnes, kuras veda augšup. Taisni priekšā rēgojās pāris nožēlojamu mājiņu, pareizāk sakot — būdiņu. Būdiņām līdzās kūpēja ugunskurs: droši vien tur kaut ko vārīja. Ļaužu

bariņš — vīrieši un sievietes, briesmīgi nosmuiuši un pluskataini — bija izvietojušies ap pavardu. Laiku pa laikam kāds no viņiem diezgan negribīgi rausās kājās, lai piemestu ugunij zarus.

Pagājuši garām būdiņām, nokļuvām pie kārtīgas būdas — telts. Mītne bija darināta no lietota brezenta: tādu brezentu pie mums fermā parasti izmantoja siena gubu apsegšanai. Līdzās telts ieejai sēdēja vīrietis un uzmanīgi skatījās uz mums. Ielūkojos viņam sejā un izbīlī pakāpos atpakaļ: šķita, ka manī veras tēvs... Un tūlīt pat es atpazinu šo vīrieti. Tas taču bija «Zirneklis», kuru es redzēju Vaknukā pirms astoņiem gadiem ...

Līdzgājēji pastūma mūs uz priekšu, tā ka nokļuvām taisni pretim telts ieejai. Zirneklis cieši jo cieši ieskatījās mums sejā: pamatīgi, no galvas līdz kājām nopētīja slaidi noaugušo Rozalindi, taču viņa skatiens palika tik bezkaislīgs, ka man neradās ne mazākās bažas. Pēc tam džunglista skatiens pakavējās pie manis: acis nenolaizdams, viņš ar gandarījumu pavīpsnāja un mazliet aizsmakušā balsī jautāja:

— Nu, vai atmini mani?

— Jā, — vaļsirdīgi sacīju.

— Ne smakas no Vaknukas, vai ne? — Viņš pameta skatienu uz būdām un tad atkal pievērsās man.

— Ne smakas... — māju ar galvu.

Viņš brīdi klusēja, par kaut ko domādams.

— Vai tu ... zini, kas es esmu? — vīrietis iejautājās.

— Nojaušu, — atbildēju.

— Nu? — viņš jautājoši pacēla uzacis.

— Tēvam bija vecākais brālis, — stostīdamies iesāku. — Kad viņš piedzimis, to atzinuši par normālu. Bet pēc trim gadiem viņa dzimšanas apliecība tika anulēta, un... viņš kaut kur pazudis... Viņu paņēmuši. ..

Zirneklis piekrītoši māja ar galvu.

— Viss pareizi, taču ir viens «bet». Šo zēnu viņa māmiņa ļoti mīlēja ... arī auklīte... Kad varasvīri atnāca bērnam pakaļ, viņi mazuli neatrada. Saprati, kāpēc? — Viņi bija ieradušies mazliet par vēlu... Tu taču zini, ko viņi dara ar mutantiem, pirms aizgādāt tos uz... Vārdu sakot, visu nokārtoja tā, it kā bērna nekad nebūtu bijis... — Viņš rūgti pavīpsnāja. — Vecākais dēls! Mantinieks!... Vaknuka šodien piederētu man! Tā tas arī būtu, ja... — Zirneklis izstiepa savu roku visā garumā un sekundes divas pētīja to, it kā nekad agrāk nebūtu redzējis. Tad atkal pievērsās man.

— Vai tu zini, cik garai jābūt cilvēka rokai!?

— Nezinu, — nomurmināju.

— Es arī nezinu, — viņš turpināja, — taču dažs labs tajā Rigo zināja. Nolādētie prātvēderi!... Lūk, tāpēc šodien Vaknuka man nepieder, dzīvoju šeit kā mežonis ... Un starp mežoņiem! Tu esi Džozefa vecākais dēls?

— Jā, — māju ar galvu, — arī vienīgais! Vēl bija brālītis, jaunāks par mani, taču ...

— Neizdeva dzimšanas apliecību?

Klusēdams pamāju ar galvu.

— Rādās, ka tu arī esi zaudējis tiesības uz Vak-nuku!

Šis jautājums mani nemaz neuztrauca. Un vispār: es nekad nebiju domājis par to, ka man ir tiesības (pat pienākums) mantot Vaknuku. Droši vien zemapziņā es visu laiku biju jutis, ka agri vai vēlu tikšu atmaskots un man būs jābēg. Šī sajūta turēja mani savā varā jau ilgus gadus, tāpēc patlaban manī nebija nekā no tā ļaunuma un aizvainojuma, kas pildīja Zirnekļa sirdi. Teicu viņam, ka es priecājos, atrazdamies šeit — drošībā ... Šķiet, ka Strormam • vecākajam šī atbilde nepatika.

— Tu vienkārši esi gļēvulis. Tev nav dūšas cīnīties par to, kas tev likumīgi pieder! — Zirneklis nicinoši norūca.

— Ja reiz likumīgi Vaknuka pieder jums, tad tā nevar būt mana, — es iebildu. — Bez tam, apnicis bēguļot!

— Mēs visi šeit bēguļojam, — viņš izdvesa caur zobiem.

— Iespējams. Taču ikviens no jums šeit var but viņš pats! Jums nevajag izlikties, visu laiku uzmanīties, lai, pasarg' Dievs, neizpļāpātos! Nevajag desmit reizes domāt, pirms bilst kādu vārdu! ...

— Ir dzirdēts par jums, — viņš pamāja. — Neesam nemaz tik dumji, kā izskatāmies... Taču, jāatzīstas, es tomēr nesaprotu, kālab viņi tik izmisīgi meklē jūs...

— Mūsuprāt, — mēģināju paskaidrot, — viņiem ir bail no mums. No ārienes taču mūsu vainu nevar redzēt! Lūk, un viņi domā, ka tādu kā mēs ir vēl daudz! Bet, iekām šie vainīgie nav iekrituši, par viņiem nevar uzzināt... Lūk, tāpēc mūs medī, lai tad no mums visu izspiestu! ...

— Jā, ar to pietiek, lai censtos nenokļūt viņu ķetnās ... — tēvabrālis domīgi teica.

Šajā brīdī manas smadzenes uztvēra Mišela balsi: viņš kaut ko pārsprieda ar Rozalindi. Nespēju vienlaicīgi būt kontaktā ar viņiem un Zirnekli, tāpēc arī nepievienojos savējiem.

— Viss liecina par to, ka tiksiet medīti šeit, Džungļos ... Nu ko .. . Cik tad viņu ir?

Nezināju, ko tieši Zirneklis noskaidrojis par mums, vai viņš ir lietas kursā par Mišelu, un tāpēc svārstījos. Bet Zirneklis kļuva dusmīgs:

— Nezinu, vai tev būtu ieteicams mēģināt apvest mūs ap stūri, puisi! Medī taču jūs! Tātad jūsu dēļ viņi iebruks šeit, Džungļos. Kāda velna pēc lai mēs jūs slēpjam?! Zini, mēs taču varam izdot jūs ar visām ķeskām, un lieta darīta!

Petra sadzirdēja viņa frāzes beigas un nobijās.

— Pāri simtam! — meitēns aši noskaldīja.

Zirneklis apmierināts palūkojās uz Petru.

— Ahā, iznāk: starp viņiem ir viens jūsējais!... Viss pareizi, — viņš pašapmierināti atzīmēja. — Pāri simtam... Maķenīt par daudz priekš jums trijiem, ko? Vai tikai pie jums netika baumots par džunglistu iebrukumu, ko?

— Tika gan, — atzinos.

— Viss pareizi, — viņš pasmīnēja. — Acīmredzot n о r m ā 1 i ķ i šoreiz izlēmuši apsteigt mežoņus un — pie viena — dabūt rokā bēgļus. Tie droši vien ir nākuši jums uz pēdām ... Kur viņi tagad atrodas?

Sazinājos ar Mišelu un noskaidroju: triecienvie-nība atrodas dažu jūdžu attālumā no tiem, kas šāva uz mums. Skaidrs: viņi jau bija tuvu, un par to vajadzēja paziņot šim cilvēkam, kurš sēdēja man iepretim, turēdams mūsu likteni savās nežēlīgi garajās rokās. Ar šo vēsti es nedrīkstēju sadusmot viņu vai noskaņot pret mums, bēgļiem.

Manis sacīto onkulis uzņēma itin mierīgi.

— Tavs tēvs arī ir tur? — viņš pavaicāja.

Tas bija piņķerīgs jautājums. Pat divsarunās ar Mišelu es centos apiet šo tēmu. Arī patlaban draugam neko nejautāju. Brīdi apdomājos un tad izmetu:

— Nē!

Šajā brīdī «fiksēju» Petru: skuķis vēlējās kaut ko paziņot; dzirdēju, kā Rozalinde viņu apsauca...

— Žēl gan, — tēvabrālis noteica, — tas būtu pašā reizē! Es nekad nezaudēju cerību, ka agri vai vēlu mēs ar Džozefu nokārtosim rēķinus. Varbūt īstenībā viņš nemaz nav tik kaislīgs karotājs par rases tīrību? Ko, puisi?

Zirnekļa skatiens vēl aizvien bija piekalts man: pētījošs un ledains. Sajutu, ka Rozalinde ir nopratusi, kāpēc es nevaicāju Mišelam par tēvu: no viņas uz mani plūda maigs žēlums ... Pēkšņi Zirneklis novērsa acis no manis un sāka blenzt uz Rozalindi: meitene nenolaida acis un dažas sekundes aukstasinīgi raudzījās viņam sejā. Un tad, man par lielu pārsteigumu, Rozalinde plaši atvērās. Meitene nodūra acis, un viņas seja koši piesarka. Zirneklis tīksmi smīnēja. Tajā pašā mirklī es sapratu, ka atvērties, atklāt savu būtību Rozalindi piespieda izbīlis: tas lauzās uz āru ar nevaldāmu joni... Izbīlis, kuru viņa tik veikli prata maskēt... Tā nebija sieviete, kura piekāpjas vīrietim, padodas stiprākā gribai, — tas bija bērns, kuru iztrūcinājis nezvērs... Arī Petra sajuta šīs bailes un iekliedzās.

Ilgi nedomādams, metos Zirneklim virsū. Divi, kas stāvēja aizmugurē, tūdaļ uzgāzās man virsū un izgrieza rokas ... Lai nu kā, bet vienu kārtīgu belzienu Zirneklis tomēr saņēma!

Viņš apsēdās, parīvēja zodu, uzlūkodams mani bez naida, it kā nekas nebūtu noticis.

— Te nav ferma, — viņš aizrādīja, izsliedamies uz savām dzērves kājām. — Zini, pie mums šeit to sieviešu ir pamaz ... Un tās pašas ... Kad iesi garām, pats apskaties, kā nākas, — varbūt tad tavs pauris apskaidrosies! Bet šitā, — viņš ar roku iebakstīja Rozalindei, — dzemdēs man bērnus! Es, kā par brīnumu, aizvien esmu vēlējies, lai man būtu pēcnācēji, kaut arī viņiem nekas nepiederēs...—Viņš pasmīnēja un tūdaļ pat sabozās. — Neaizmirsties, puisi! Uzņem visu, kā ir! Citreiz es tik ilgi nepļāpāšu un morāli nelasīšu! Apskaidrojiet viņam visu, — Zirneklis uzsauca maniem cietturētājiem, — bet, ja zellis atkal neko nesapratīs, šaujiet viņu nost!

Džunglisti pagrieza mani otrādi un stiepa prom. Pāris soļu tālāk viens no viņiem spēcīgi iespēra man ar zābaku un pavēlēja:

— Kusties žiglāk!

Pēc kāda laiciņa es mēģināju atskatīties, taču tas, kurš atradās tālāk no manis, uzvilka loku un ar galvas mājienu norādīja, kurp soļot. Biju nosoļojis kādus divdesmit metrus, kad atkal ieraudzīju kokus. Sagaidīju, līdz mežs kļuva blīvāks, spēji noliecos, paskrēju sānis un metos atpakaļ. Džunglisti, šķiet, to vien gaidīja. Šaut viņi nešāva: panāca mani, satvēra un stiepa tālāk, bez žēlastības sperdami ar kājām. Atceros, ka pienāca tāds brīdis, kad vairs nejutu sāpes un man likās: esmu bez svara, lidinos gaisā... Kā un kur es «piezemējos», par to mana atmiņa klusē ...