Vainas meklēšana

Otrā nodaļa

1

Mājupceļam izvēlējos savu veco maršrutu. Aizvien vairāk un vairāk koku trāpījās man ceļā. Nošļūcu lejup no uzbēruma krants un atrados uz šauras takas, pa kuru reti kāds staigāja. Nemierpilns

lūkojos visapkārt, cieši sažņaudzis naža spalu. Vēlējos pēc iespējas ātrāk tikt laukā no šī biezokņa. Biju dzirdējis, ka mūsu apkārtnē ne reizi vien iemaldījušies plēsīgi zvēri. Arī šeit varēja uzbrukt mežonīgs kaķis vai suns. Man par laimi ceļu šķērsoja vienīgi sīki dzīvnieciņi: mani ieraugot, tie bailēs aizmuka. ^

Apmēram pēc jūdzes es iznācu pie iekopta lauka: no šejienes jau varēju ieraudzīt mūsu māju. Caur mežmalu pielavījos tuvāk ciemam, slēpdamies aiz nožogojumiem, šķērsoju visus tīrumus, izņemot pēdējo, un atkal uzmanīgi vēroju: vai tikai kāds nav pamanījis, no kurienes es nāku. Neviena, izņemot veco Džeikobu, tuvumā nebija. Džeikobs pagalmā ārdīja mēslus. Kolīdz viņš uzgrieza man muguru, klusiņām šķērsoju laukumu, kas atdalīja mani no mājas, iekāpu pa logu un zibenīgi nozudu savā istabā.

Nav nemaz tik vienkārši iedomāties māju, kurā es dzīvoju, ja ne reizes neesat to redzējuši. Kopš tā laika, kad mans vectēvs Eliass Strorms uzcēla mājas vecāko pusi, tai daudzkārt tika piebūvētas klāt jaunas istabas, verandas un dažādas palīgtelpas. Tagad mājas vienā galā bija izkārtojušies šķūņi, klētis un steliņģi, bet otrajā galā atradās ēdamistabas, viesistabas un palīgstrādnieku mitekļi. Abi gali stipri vien izvirzījās uz priekšu un bezmaz saslēdzās ap rūpīgi veidoto dārzu galvenās ēkas priekšā.

Mūsu māja — līdzīgi citām būvēm ciematā — bija celta no rupji tēstiem baļķiem. Tā kā māja bija vecākā ciematā, tās sienās varēja sameklēt papilnam šķirbu un plaisu, kuras mēdza aizlāpīt ar ķieģeļiem un akmens šķembām. Šo lāpāmo materiālu vietējie ieguva drupās, kas bija atlikušas no Izmirušo mājokļiem. Apmesta skalu pinuma starpsienas atdalīja istabas vienu no otras mājas iekšienē.

Vectēvs, kādu es viņu iztēlojos, klausīdamies tēva atmiņās, fanātiski ticējis dievišķo baušļu nemaldī-gumam un svētumam. īsteno vectēva portretu man izdevās sastādīt pa gabaliņam krietni vēlāk: daudz skaidrāku nekā bērnībā, toties stipri atbaidošāku ...

Eliass Strorms šeit ieradās no rietumu krasta. Iemesls, kāpēc viņam nācies mainīt dzīvesvietu, bija meklējams, kā viņš pats mēdza teikt, — «rietumkrasta iedzīvotāju miesaskārībā», kas, savukārt, neatbilda Eliasa gribai dzīvot saskaņā ar Dieva norādēm. Pa ausu galam man toreiz gadījās dzirdēt, ka vectēva tuvinieki nav varējuši satikt ar viņu, tādēļ piespieduši to pamest dzimto pusi. Kā arī tas nebūtu, vectēvs atbrauca šurp — uz Vaknuku — ar visu savu iedzīvi. Tad viņam bija četrdesmit pieci gadi.

Tas bija spēcīgs vīrietis ar valdonīgu stāju un liesmojošām fanātiķa acīm. Visu viņa būtni caurstrāvoja dedzīga Dieva pielūgsme un nerimstošas bailes no Sātana intrigām.

Drīz pēc tam, kad vectēvs bija uzcēlis māju, viņš uz neilgu laiku pameta mūsu apvidu un atgriezies pārveda līgavu: burvīgi kautru meiteni. Viņa bija divdesmit piecus gadus jaunāka par Eliasu, rožainiem vaigiem, zeltaini rudiem, bieziem un kupliem matiem. Pietika tikai viņai iedomāties, ka neviens to nenovēro, un viņa spriņģoja pa māju gluži kā kumeļš. Taču, sajutusi vīra bargo skatienu, jaunuve sarāvās un viņas sārtie vaidziņi nobālēja.

So laulību mīlestība nebija svētījusi. Pavasarīga būtne reizēm spēj piešķirt jaunu elpu vīrietim rieta gados, dalīties ar viņu savā svaigumā: taču Eliasu smaržojošā zieda klātbūtne nekādi neietekmēja. Ar nemitīgām lūgšanām un pamācībām viņš padarīja sievas vaigu grūtsirdīgu un viņas galvu — sirmu. Jau pēc dažiem gadiem pa māju klīda nīgrs, iebaidīts radījums, pilns riebuma pret savu dzīvi, tuvinie-

JIES NO GRĒKA —UN TU BŪSI GLĀBTS.» Un, visbeidzot, masīvs panelis iepretim durvīm, kas veda uz pagalmu, valdonīgi uzrunāja ienācēju: «MEKLE UN ATROD MUTANTU!!!»

Vēl nemācēju lasīt, kad jau zināju no galvas visas «lielās istabas gudrības». Pats par sevi saprotams, ka šie paneļi bija arī mana pirmā ābece. Es varēju tekoši un ar izjūtu norunāt ne tikai šīs, bet arī citas pamācības. Pārējo istabu_ sienas greznoja šādi aforismi: «NORMA — MUŠU RĀDĪTĀJĀ GRIBA», «DIEVIŠĶAS NORMAS TURPINAJUMS BERNOS — MUŠU LEPNUMS», «KATRA NOVIRZE NO NORMAS MEKLE UN VAINO SATANU».

Daži no šiem brīdinājumiem man bija tukša skaņa, bet par citiem man bija izveidojies noteikts priekšstats. Piemēram, par visu, kas attiecās uz noziegumu. Man radās iespēja pašam savām acīm skatīt to, kas slēpās aiz šī vārda.

Parasti, kad atgadījās kaut kas tamlīdzīgs, tēvs ieradās mājā riebīgā garastāvoklī. Vakarā mēs visi, arī strādnieki, tikām sasaukti viesistabā, kur mums lika mesties ceļos un skandēt nožēlas vārdus, kamēr tēvs skaļi aizlūdza par mums. Nākošās dienas rītā mums bija jāsapulcējas pagalmā. Uzlecošās saules apmirdzēti, mēs brālīgi dziedājām himnu, bet tēvs svinīgi izpildīja nāvessodu telēnam ar divām galvām, cālim ar četrām kājām vai kādai īpatnējai radībai, — šim noziegumam Dieva acīs!

Noziegumu varēja sameklēt pēc sirds patikas... Reizēm tēvs lādēdamies ar virtuves nazi uz galda kapāja rudzu vai burkānu asnus. Kad asnu bija maz, stiebrus bez žēlastības izrāva no zemes un iznīcināja. Ja nu viss lauks bija noklāts ar šiem bezdievjiem, mēs gaidījām iestājamies saulainu laiku un tad aizdedzinājām tīrumu, dziedādami himnas un lūgdami Dievu, kamēr noziedzīgie augi nesadega līdz ar saknēm. Toreiz man šādi pasākumi šķita ļoti aizraujoši.

Tēvs bija īsti kārs uz cīņu ar noziegumiem, tāpēc iznīcināšanas rituāli mūsmājās notika biežāk nekā kaimiņu mājās. Ja kāds uzdrošinājās iebilst pret tāda veida izrīcībām, tēvs kļuva dusmīgs. Vai tad es kāds nelga, viņš noskaities pierādīja, lai naudu vējā kaisītu! Un, ja viņa kaimiņi kļūtu tikpat nelokāmi savā ticībā kā viņš, tad arī viņiem bez atpūtas nāktos sodīt vainīgos! Bet, par lielu nožēlu, Vaknukā dzīvo mīkstčaulīgi ļautiņi, un tas mums visiem būs jānožēlo ...

Tādējādi jau agrā bērnībā es noskaidroju, kas īsti ir NOZIEGUMS. Noziegums — tā ir NOVIRZE NO NORMAS! Kaut arī neliela novirze, lietas būtību tas nemaina. Vienalga, sīka vai pamatīga ačgārnība, — tas ir NOZIEGUMS. Ja novirze attiecās uz cilvēku, to sauca vēl briesmīgāk — DIEVA ZAIMOŠANA! Faktiski starpība pastāvēja tikai vārdos, bet MEKLĒT un ATRAST VAINU varēja gan starp dzīvniekiem un augiem, gan starp cilvēkiem.

Tomēr tik pašsaprotami, kā varētu likties, šī vainas meklēšana nenotika. Trāpījās eksemplāri, par kuriem strīdējās un ķīvējās, gadījās pat sadursmes. Tādās reizēs jautājumu izlēma no galvaspilsētas izsauktais un pie mums atbraukušais valsts inspektors.

Mans tēvs reti sūtīja pēc inspektora. Cīņā pret nešķīsteņiem viņš deva priekšroku pats savai modrībai, izkaudams visu, kas radīja aizdomas.

Necerēti labas ražas bija vaknukiešu sūrā darba rezultāts. Ciematu sen vairs neuzskatīja par robež-zonu. Vajadzēja kājot savas trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem vai dienvidrietumiem, lai sasniegtu Mežonīgo Zemi — teritoriju, kur novirzes bija gandrīz tikpat biežas kā norma. Nogājuši vēl desmit vai divdesmit jūdzes, jūs paši savām acīm varējāt skatīt leģendāro nomali — Džungļus. Ja ticēt manam tēvam, tad tur — Džungļos — atradās «Sātana zeme». Bet vēl tālāk stiepās zemes, kuras dēvēja par nolādētām un par kurām neviens neko skaidri nezināja. Ļaudis, kas turp devās, parasti izgaisa bez vēsts, bet tie nedaudzie, kas atgriezās Vaknukā, ilgi šai pasaulē neaizkavējās.

Džungļi visiem sagādāja papilnam nepatikšanu. Turienes ļaudīm (es turieniešus dēvēju par ļaudīm tāpēc, ka, lai arī viņu vaina bija NOVIRZE NO NORMAS, viņi no mums īpaši neatšķīrās), jā, turienes ļaudīm daudz kā pietrūka; gan saimniecības rīku, gan ieroču, gan apģērba un ēdiena. Viņi bieži iebruka mūsu teritorijā, zaga graudus, pārtiku un, ja paveicās, arī ieročus. Dažreiz laupītāji aizveda sev līdzi bērnus.

Tamlīdzīgi sirojumi notika divas vai trīs reizes gadā. Patiesību sakot, uz tiem raudzījās caur pirkstiem (protams, izņemot saimniekus, kuriem bija nodarīts zaudējums). Vaknukiešu ģimenes parasti laikus noslēpās, tā ka cieta vienīgi viņu manta. Tādās reizēs visi pārējie vāca naudu un iedzīvi, lai palīdzētu aplaupītajiem atkal nostāties uz kājām.

Jo tālāk uz dienvidiem atvirzījās robeža, jo ļaunāki tapa Džungļu iemītnieki. Sirojumi un iebrukumi kļuva aizvien biežāki, iebrucēji vairs neapmierinājās ar sīkām zādzībām un laupīšanām. Tagad mūsu īpašumam un dzīvesveidam uzglūnēja lieliski apbruņotas bandas.

Tad, kad mans tēvs vēl bijis bērns, mātes savus lolojumus biedējušas ar stāstiem par Džungļu bais-moņiem. Patlaban šie «baismoņi» šausmināja arī bērnu vecākus ...

Visas sūdzības valdībai ar lūgumu palīdzēt neko prātīgu nedeva. Un uz kādu gan palīdzību varēja cerēt, ja neviens pat aptuveni nezināja, kad un no kurienes nograndīs jauns uzbrukums! Valdības palīdzība izpaudās uzmundrinošās frāzēs un priekšlikumos veidot kaut ko līdzīgu zemessardzei. Jāteic, ka šādas vienības Vaknukā tika izveidotas jau labu laiku pirms varas iestāžu rīkojuma. Jo biežāki kļuva džunglistu uzbrukumi, jo biežāk mūsu apvidus vīriešiem nācās pamest darbu fermās, lai aizstāvētu savu zemi un īpašumu no laupītājiem.

Par spīti visam, dzīve pie mums ritēja samērā gludi. Mana ģimene tolaik bija paprāva: bez tēva un mātes man vēl bija divas māsas un tēvocis Akselis. Vēl pie mums dzīvoja kalpones ar saviem vīriem un fermas strādnieki. Tiem, bez šaubām, arī bija bērni. Tādējādi pie ēdamgalda sēdās savi divdesmit cilvēki. Bet lūgšanu reizēs cilvēku skaits palielinājās, jo parasti mums piebiedrojās kaimiņi.

Tēvocis Akselis nebija mans īstais onkulis, patiesībā viņš bija manas tantes, mātes māsas Elizabetes vīrs. Tante nomira, kad Akselis atradās jūras braucienā. No brauciena pārradās klibs radagabals, un mans tēvs atļāva viņam apmesties pie mums. Ja neskaita klibumu, Akselis bija krietns darbarūķis, tāpēc visi viņu mīlēja. Es viņu uzskatīju par savu labāko draugu.

Mana māte piedzima ģimenē, kuru kuplināja divi dēli un piecas meitas. Vecāko meitu Annu vīrs bija padzinis tūlīt pēc kāzām, un neviens nemācēja pateikt, kur viņa palikusi. Nākošā pēc vecuma jānosauc Emīlija, mana māte. Tad Harjete: viņu izdeva pie vīra, kam piederēja milzīga ferma piecpadsmit jūdžu attālumā no mums. Nākošā — Elizabete, Aksel-onkuļa sieva; es viņu jau pieminēju. Par citiem tuviniekiem no mātes puses zināju ļoti maz. Pareizāk sakot, es pazinu tikai tēvoci Angusu Mortonu, mātes pusbrāli. Viņam piederēja mums kaimiņos esošā

ferma, un tas ļoti kaitināja manu tēvu. Līdzko viņi fl satikās, Džozefs Strorms nekad un nekur nepiekrita Angusam Mortonam. Tēvoča Angusa meita Roza-linde bija man māsīca.

Ar katru gadu mūsu ciemats aizvien vairāk paplašinājās. Nu jau mēļoja, ka arī Rigo iedzīvotāji varot bez ielūkošanās kartē pateikt, kur atrodas Vaknuka. \

Tātad šūpulis man kārts ziedošā apvidū, vienā no turīgākajām fermām. Būdams desmit gadus vecs, daudz par to neprātoju. Manā apziņā ferma bija visai neizdevīga vieta rotaļām; tur nekad nepietrūka darba, un, ja vienīgi nepaguvu laikus aizmukt, man aizvien tika dots kāds garlaicīgs uzdevums.

Arī tovakar es pēc paraduma centos nepievērst sev uzmanību, līdz sadzirdēju šķīvju pazīstamo skanēšanu un aptvēru, ka pienācis laiks vakariņot. Vēl kādu brīdi noslamstījos pa pagalmu, vērodams, kā izjūdz zirgus. Ieskanējās gongs. Viesistabas durvis atvērās, un visi mājinieki barā iebruka plašajā telpā. Panelis ar uzrakstu «MEKLE UN ATROD MUTANTU!!!» rēgojās man un pārējiem ienācējiem acu priekšā, taču es uz to nekādi nereaģēju: ikdienišķa istabas iekārtojuma detaļa, nekas vairāk. Tobrīd mani visvairāk nodarbināja gardās maltītes smarža.