Vainas meklēšana

Devītā nodaļa

1

Mūs visvairāk pārsteidza tas, ka devītais izrādījās mana mazā māsiņa Petra. Viņa taču bija pārāk allažīga, pārāk normāla, lai kādam ienāktu prātā doma, ka viņa varētu būt mūsējā... Valdzinošs, dzīvespriecīgs mīlulītis ar zeltainām matu sprogām ... Vēl šodien mana iztēle uzbur tīru, glīti apģērbtu meitenīti, kas joņo pa pagalmu kā tāds nemiera gars, vilkdama sev līdzi šķībacainu lelli — pašu mīļāko, kaut arī diezgan kroplo rotaļlietu. Un arī pati meitenīte bija tāda kā rotaļlieta, savdabīga, aizraujoša rotaļlieta. Kā visi bērni viņas vecumā, viņa bija nedaudz kaprīza, vienmēr uz robežas starp smiekliem un asarām, vienmēr gatava uzmest lūpu un tūdaļ pat piedot... Es viņu bezgalīgi mīlēju. Arī visi citi, manu tēvu ieskaitot, varēja jebkurā mirklī pamest darbu, lai tikai apmīļotu Petru. Un man nekad neiešautos prātā doma par māšeles neparas-tību, ja kādu dienu ...

Toreiz visi bijām ļoti izslāpuši. Pļāvām sienu sešatā: es un pieci mūsu fermas strādnieki. Apstājos, lai ievilktu elpu. Šajā mirklī saņēmu triecienu... Neko tamlīdzīgu agrāk nebiju jutis. Tikai pirms sekundes es nesteidzoties noliku savu izkapti un labpatikā izstaipījos, te piepeši man kaut kas fiziski iezvēla: šķita, ka galvā noticis sprādziens. No trieciena es burtiski sagrīļojos. Pēc tam sajutu sāpes — griezīgas sāpes, kuras nevaldāmi, neatkarīgi no gribas, dzina mani uz priekšu. Pirmajā brīdī es pat neprātoju: iet man vai neiet, — es vienkārši pakļāvos šīm uz priekšu dzenošajām sāpēm. Pārējo pļāvēju izbrīnīto skatienu pavadīts, es pa galvu pa kaklu šķērsoju pļavu un sāku skriet? Toreiz es neaptvēru, kāpēc skrēju tieši tajā virzienā: pāri gravai, gar žogu, lejup, kur ganības un upe ... Lauzdamies cauri brikšņiem, pa acu galam ieraudzīju upei pieguļošo Angusa Mortona lauku. Laukam pa vidu vijās taka, kas beidzās pie tiltiņa... Pa taku kā neprātīga drāzās Rozalinde! Noskrēju pie upes un metos straumes virzienā: tur bija daudzi bīstami atvari. Mani joprojām kaut kas nevaldāmi dzina uz priekšu, lai gan pats nesapratu, kurp un kāpēc joņoju. Tieši šeit upei bija divi līcīši. Es piesteidzos pie otrā un neapstājoties ielēcu ūdenī. Pēc sekundes vaigu vaigā sadūros ar Petru, kura izmisīgi spārdījās, pieķērusies krastmalas krūmam. Krūms tik tikko turējās zemē ar savām sakņu paliekām, vēl mirklis un tas būtu iegāzies ūdenī. Ar dažiem spēcīgiem roku vēzieniem es piepeldēju māšelei klāt un satvēru viņu zem padusēm.

Sāpe, kas plosījās manā galvā visu šo laiku un dzina uz priekšu, pazuda kā nebijusi. Izvilku Petru no ūdens un nosēdināju krastā. Tikai tagad es atskatījos un ieraudzīju sev līdzās Rozalindi. Viņas satraukuma pilnajā sejā vīdās mēms jautājums.

— Kurš tas bija? — viņa beidzot drebošā balsī jautāja un ar trīcošu roku pieskārās pierei. — Kurš varēja tā izdarīt?

Es īsi pastāstīju, kā tas notika.

— Petra? — Rozalinde neticīgi pārvaicāja.

Noguldīju māšeli zālē: Petra bija gandrīz bez samaņas, taču viņas elpa sāka izlīdzināties. Likās, ka nekas briesmīgs ar viņu nebija noticis. Rozalinde pienāca mums klāt un arī noliecās pār meitēnu. Mēs klusēdami raudzījāmies Petras izmirkušajā kleitiņā un pierītei pielipušajās matu sprogās. Kad pacēlam acis, mūsu skatieni sastapās.

— Man pat prātā neienāca, — es sacīju, — nekad nebūtu domājis, ka viņa ir viena no mums.

Rozalinde piespieda plaukstas sejai un nedroši ar pirkstu galiem pārslīdēja pierei. Tad viņa pašūpoja galvu un ļoti uzmanīgi ieskatījās manī: viņas platajās acu zīlītēs vēl dzīvoja nupat pārciestais trieciens.

— Viņa nav viena no mums, — čukstēja Rozalinde. — Viņa ir... kaut kas līdzīgs mums, taču... citādāka. Neviens no mums nebūtu spējis šādi pavēlēt. Viņa. .. viņa ir kaut kas vairāk nekā mēs ...

Pa to laiku mums apkārt saskrēja cilvēki: kāds bija redzējis mani pa galvu pa kaklu metamies pāri laukam, cits bija manījis Rozalindi izskrienam no mājas kā uz ugunsgrēku ... Paņēmu māšeli rokās, lai nestu to mājās. Viens no mūsu strādniekiem, ar kuru kopā pļāvām sienu, samulsis raudzījās manī, pūlēdamies kaut ko izprast.

— Kā tu uzzināji, ka Petra ir šeit? — viņš beidzot izteica. — Es taču neko nedzirdēju, lai gan atrados tev līdzās!...

Rozalinde zibenīgi pagriezās pret strādnieku. Viņas seja pauda ārkārtīgu izbrīnu.

— Neko nedzirdējāt? — Rozalinde pavisam dabiskā tonī pārvaicāja. — Meitēns kliedza tā, it kā viņu kāds slepkavotu! Kurlais — pat tas to sadzirdētu desmit jūdžu attālumā.

Strādnieks šaubīdamies grozīja galvu, taču mēs ar Rozalindi neatkāpāmies no sava, un, šķiet, mums noticēja. Es pārtraucu sarunu un steidzīgi devos mājās.

Tajā pašā naktī man pirmo reizi daudzu gadu laikā atkal nosapņojās vecais sapnis — par šķīstīšanos. Vienīgi šoreiz, kad nazis iemirdzējās tēva labajā rokā, viņš ar kreiso roku bija satvēris nevis telēnu, nevis Sofiju, bet... Petru!... Pamodos vienos aukstos sviedros ...

Nākošajā dienā koncentrēju domas, lai uzsāktu sarunu ar Petru. Ļoti vēlējos viņai paskaidrot, cik svarīgi turēt noslēpumā savu spēju pārraidīt domas. Centos ilgi, taču nekas neiznāca — kontakts ar Petru neradās. Man piebiedrojās visi mūsējie: arī viņu pacietīgie pūliņi bija velti. Ieteicu brīdināt Petru mutiski, — vienkārši parunāt ar viņu, taču Rozalinde tam nepiekrita.

— Viņa droši vien spēja to izdarīt tikai tāpēc, ka pamatīgi nobijās, — Rozalinde skaidroja. — Ja

viņa šobrīd mums neatbild un vispār nekādi uz mums nereaģē, tad, manuprāt, meitenīte vienkārši nesaprot, kas ar viņu atgadījies .. . Viņa to neatceras. Jums ir jāsaprot, ka šoreiz mēs nedrīkstam viņai atklāt mūsu noslēpumu. Petrai ir tikai seši gadiņi, tāpēc būtu negodīgi pakļaut viņu briesmām!

Beigu beigās mēs visi tam piekritām. Mēs zinājām, cik grūti ir sekot katram savam vārdam, pat tad, kad esi pieradis to darīt. Nolēmām atlikt sarunu ar Petru līdz tam laikam, kamēr kāds gadījums padarīs to neizbēgamu vai arī Petra sasniegs tādu vecumu, kad varēs saprast, no kā mēs vēlamies viņu pasargāt. Pagaidām vienojāmies, ka laiku pa laikam noraidīsim viņai kādu domu un, ja arī tad neizdotos kontaktēties, ļausim, lai viss iet savu gaitu.

Pēdējos gados uzzinājām daudz interesanta par cilvēkiem, kas dzīvoja mums līdzās, par to, kā un ar kādām domām viņi dzīvo. Tas, kas agrāk šķita aizraujoša, kaut arī nedaudz bīstama spēle, tagad izvērtās par staigāšanu pa bezdibeņa malu ... Skaidri zinājām, ka, lai izdzīvotu, mums jābūt tādiem pašiem kā visi citi, ka mums jāēd, jādzer, jāsarunājas tāpat kā visiem, vārdu sakot, jākopē viņu dzīve. Mums piemita īpašas spējas jeb, runājot Mišela vārdiem, — gaišs talants, bet tajā pasaulē, pie kuras mēs piederējām, šis «gaišais talants» drīzāk bija lāsts. Katrs stulbenis un biezgalvis Vaknukā jutās laimīgāks par mums, jo viņš bija tāds kā visi citi. Mēs šajā vidē jutāmies kā svešinieki, tāpēc mums nācās slēpties, klusēt un melot. Šī eksistence bez nākotnes, laupītā iespēja darīt to, ko pati daba tev lēmusi, piespiedu klusēšana — tas viss sevišķi slikti iespaidoja Mišelu.

Puisim bija daudz dzīvāka iztēle nekā pārējiem, tāpēc viņš skaidri apzinājās savas eksistences bezjēdzību, nespēju rast kaut jel kādu izeju un smagi to pārdzīvoja. Kas attiecas uz mani, tad pašreizējais stāvoklis mani pilnīgi apmierināja. Tiesa, reizēm arī es kļuvu grūtsirdīgs mūsu nīkuļošanas dēļ, taču, kolīdz šīs domas sakāpa man galvā, — tās nekavējoties apslāpēja neparasti skaudrā draudošo briesmu sajūta, kas, gadiem ritot, bija kļuvusi par manu otro dabu. It īpaši šī sajūta saasinājās pēc kādas parastas vasaras dienas, apmēram gadu līdz notikumam ar Petru.

Tā bija draņķīga vasara. Arī mēs — tāpat kā Mortoni — palikām bez trijiem tīrumiem: pavisam tajā vasarā mūsu pusē trīsdesmit pieci tīrumi tika «šķīstīti ar uguni» ... Labībai tāds milzums noviržu pēdējo divdesmit gadu laikā gadījās pirmo reizi. Ik nedēļu kādu vilka uz tiesu par nepareizas ražas tīšu slēpšanu, par vainīga mājlopa noklusēšanu. Lai mērs būtu pilns, mums vēl nācās trīs reizes atkauties no Džungļu sirotājiem. Tieši pēc trešā uzbrukuma es pievērsu uzmanību vecajam Džeikobam, kurš savā dārzā centās kaut ko izkaplēt līdz ar saknēm.

— Kas tie tādi? — es vaicāju, apstājies pie Džei-koba žoga.

Viņš iecirta kapli zemē un atbalstījās uz tā. Cik vien viņu atcerējos — viņš arvien kaut ko ravēja vai kaplēja savā dārzā. Nemaz nevarēju viņu iedomāties darām kaut ko citu. Džeikobs pievērsa man savu grumbu izvagoto seju, ko ietvēra sirmu matu pinkas un tikpat sirma vaigubārda.

— Pupas, — viņš strupi noteica. — Tagad arī šīs velna pupas nav pareizas! Sākumā bija kartupeļi ar novirzi, pēc tam — tomāti un tagad šīs velna pupas. Nelabais, vai, ir parāvis šo vasaru! Nu, kartupeļi, tomāti — to vēl var saprast. Bet, sasper jods! — ja arī pupas ir kļuvušas nepareizas, ko tad?!

— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka pupas ir nepareizas? — es vaicāju.

— Pārliecināts? — Džeikobs sašutis nosprauslojās.

— Vai tad tu domā, ka es savos gados nezinu, kādām jābūt pareizām pupām? — Un viņš pārlaida ļaunu skatienu dārzam.

— Jā, pavisam dīvaina vasara, — es pasteidzos piekrist kaplētājam.

— Dīvaina! — Džeikobs mani pārmēdīja. — Viens velns zina, kas tas par laiku. Nedēļām smagi strādāts, un viss aiziet bojā! Cūkas, aitas un govis mīļu prātu sukā iekšā visu, ko tām saber silē, un šī jezga tikai tāpēc, lai pasaulē laistu Dieva nolādētus nešķīsteņus. Ļaudis mētājas apkārt bez darba, nākas turēt acis vaļā, lai kaut ko nenozog, pašam savi strādnieki jāuzmana, bet darbs stāv. Un mans dārzs — mans! — un tas pats noviržu pilns. Ko tur runāt: greiza vasara! Bet būs vēl daudz sliktāk, atmini manus vārdus! — viņš, nelabi smīnēdams, piemetināja. — Tā būs atmaksa!

— Kāpēc? — es jautāju.

— Tie ir priekšvēstneši! — viņš bargi izsaucās.

— Tas ir sods, kuru paši nopelnījām. Paraugies apkārt, — visur viena izlaidība! Tas pats Teds Norberts: noslēpa, ka viņa aitai atskrējuši desmit kropļi un tomēr tika cauri ar nieka sodanaudu. Un tos pašus paspēja aprīt. Divi vien vairs bija palikuši, kad šo rijīgo nelieti atmaskoja kaimiņi. Ja viņa tēvs par to zinātu! Viņš pieceltos no zārka! Vai zini, kā viņu būtu sodījuši par to pašu? Lai gan viņš tādas ģeķības nekad nebūtu atļāvies, pat domās nē! Es to saku piemēra pēc .. . Nezini?! Tad klausies! Viņu publiski nolādētu Nožēlu nedēļā un atņemtu tam desmito daļu viņa īpašuma! Lūk, kā! . .. Tāpēc arī manā jaunībā tādas lietas gadījās reti. Bet ta-gad ... — Džeikobs atmeta ar roku. — Jaunie uzspļauj sodam! Un tā katru dienu: izvirtība, kukuļņemšana, nekādas disciplīnas... Bet Dievs nav mazais bērns! Mums draud jauns Sods, iegaumē to, un šī vasara ir tikai visa sākums! Zini, es pat priecājos, ka, būdams vecs, nomiršu savā nāvē. Visa vaina,— viņš turpināja, bridi atelpojies, — slēpjas valdības nolaidībā: ar reglamentu sacerēšanu nodarbojas tie stulbeņi austrumos. Neviens no tiem austrumu politikāņiem nekad nav dzīvojis Vaknukā. Tāpēc arī neko nejēdz! Kārtīgu mutantu viņi nekad nav redzējuši, tāpēc arī tup un raksta, paši nezina ko! Nē-ē, tādas sezonas kā šī vairs nebūs! Tas ir brīdinājums mums visiem, atceries to, puis! — Viņš no jauna nikni atmeta ar roku un, elpu atvilcis, vēl dedzīgāk ķērās pie sludināšanas:

— Kā, tavuprāt, mēs panācām mūsu dienvidrietumu uzplaukumu? Kā mēs šeit atbrīvojāmies no mutantiem? Saglabājām ticību? Nezini?! Nu tad klausies: katrā ziņā ne jau ar šādām tādām sodanaudām ... Nē-ē-ē! Grēku izdeldēja ar bargu roku, un, ja kādu sodīja, tad sodīja tā, ka citiem pārgāja gribēšana grēkot. Kad mans tēvs bija jauns, sievietes, kuras laida pasaulē mutantu, pēra ar pātagu. Ja sieviete trīs reizes bija vainīga, tad, ja viņa palika dzīva pēc pēriena, tai atņēma dzimšanas apliecību, pasludināja viņu ārpus likuma un pārdeva verdzībā. Tikai tā var panākt rases tīrību un nelokāmību! Tēvs man tika stāstījis: viņa laikos nešķīstība bija retums! Un, ja ari trāpījās kāds izdzimtenis, — to tūdaļ sadedzināja, — tāpat kā šodien sadedzina nepareizos augus.

— Sadedzināja?! — es pārsteigts iekliedzos.

— Nu jā, vai tad mēs tīrumus ar dedzināšanu nepadarām atkal šķīstus? — viņš, acis piemiedzis, lūkojās manī.

— Laikam gan, — es nomurmināju. — Nu bet tā ir zeme ... Atvainojiet, gribēju sacīt... Dažādas nezāles un grauzēji, bet... ar cilvēkiem ...

— Ar cilvēkiem ir vēl smirdīgāk! — viņš izkliedza. — Šie velna ģīmji ņirgājas par Dievam līdzīgiem! Stiept uz sārtu viņus un — cauri! Kā sendienās! Bet nē-ē-ē! — viņš mēdīdamies izstaipīja muti līdz ausīm. — Šie puņķulupatas austrumos, kuri... Vārdu sakot, viņi grib iestāstīt, ka, lūk, mutanti, kaut arī nav cilvēki, tomēr izskatās gandrīz kā parasti cilvēki, tāpēc varmācīga viņu iznīcināšana esot pielīdzināma slepkavībai. Mūsdienās neviens vairs tā nedarot. Redzi, šo mīkstsiržu dēļ, kuri «mūsdienās vairs tā nedara», Vaknukā šobrīd valda cita kārtība. Šobrīd vienīgais, ko drīkst izdarīt ar šitiem, kuri izskatās «kā parasti cilvēki», ir aizdzīt viņus uz Džungļiem, bet mazuļi jāaiznes turp un jāpamet likteņa ziņā. Tas, redziet, ir žēlsirdīgāk! Paldies Dievam, ka valdība vēl nav galīgi zaudējusi prātu un vismaz neļauj tiem vairoties! Bet varu saderēt: ir, ir starp valdības vīriem tādi, kam arī tas liekas cietsirdīgi! Un visa iznākums ir nemitīgi uzbrukumi no Džungļiem, arvien vairāk naudas tiek tērēts visādiem reidiem un... Jā-ā, Sātana laiki... Un mēs vēl aurojam: «Nolādētie mutanti!» ... Mēs taču apejamies ar viņiem kā ar mīļiem tuviniekiem! Vai ne?

— Bet... mutants taču nav vainīgs, ka viņš tāds ir piedzimis, — es mēģināju iebilst.

— Nav vainīgs?! — Džeikobs ierēcās. — Saki, vai tīģeris ir vainīgs, ka viņš ir tīģeris? Skaidrs, ka nav, taču tu viņu nogalini vai ari tas saplosa un aprij tevi! Nē-ē, tie vecie laiki bija zelta laiki: cilvēkam bija ļauts izpildīt savu pienākumu un dzīvot nevainīgam. Bet tagad ... — Džeikobs kārtējo reizi atmeta ar roku. — Mēs paši izaicinām Sodu pār savām galvām, nebijušu Sodu! . ..

Vēl ilgi viņš purpināja, kaut ko kliedza un vicināja rokas, gluži kā senais pravietis, bet es viņā vairs neklausījos: pārāk necilvēciski skanēja viņa vnrdi. Es jau biju gabalā, taču viņš vēl arvien nevarēja rimties.

Tajā pašā dienā uzmeklēju Akseli, īsumā atstāstīju viņam Džeikoba pravietojumus un pajautāju, vai Vaknukā vēl daudz šādu fanātiķu. Akselis domīgi pakasīja pakausi.

— Pāris veču pa visiem sanāks, — viņš atbildēja. — Viņi vēl aizvien atceras laiku, kad nebija nekādu inspektoru un katrs pats izlēma, kā viņam dzīvot. Protams, ir arī jaunāki... Taču vairums nevēlas vairs dzīvot pa vecam. Ļaudis sākuši daudz pielaidīgāk skatīties uz novirzēm nekā viņu tēvi un vectēvi, un vispār patlaban nav daudz nāvessoda piekritēju. Pašlaik vaknukiešiem pietiek ar to, ka mutantiem neļauj vairoties. Bet, godīgi runājot, ja gadīsies vēl pāris tādu vasaru kā šī, viņi vairs nesēdēs, rokas klēpī salikuši...

— Bet kāpēc? Akseli, kāpēc gadās tādas reizes, kad ir tik daudz noviržu vienkopus? — es vaicāju.

— Nezinu, — viņš paraustīja plecus. Runā, ka tas saistīts ar laiku. Piemēram, pēc bargas ziemas, kad vēji pūš no dienvidrietumiem, noviržu ir vairāk. Taču ne jau uzreiz — pirmajā vasarā pēc šīs ziemas, bet nākošajā. Stāsta, ka vēji atpūšot kaut ko no Ļaunās zemes, taču neviens nezina, ko īsti. Veči domā: tā ir zīme, atgādinājums par Sodu! Viņi baida: būs vēl trakāk, jo visi mēs staigājam greizus ceļus. Starp citu, nākošais gads patiešām būs sliktāks un aizvien vairāk ļaužu uzklausīs veču lāstus ... Pēc tam viņi meklēs vainīgos, uz kuriem izgāzt savu niknumu.

Pēdējos vārdus Akselis izrunāja lēni un skaidri, nenovērsdams no manis savu vērīgo skatienu.

Es sapratu mājienu un pastāstīju to visu mūsējiem. Akselis nebija kļūdījies: nākošais gads izrādījās vēl sliktāks, un ļaudis aizvien centīgāk meklēja vainīgos. Uz tiem, kuri slēpa novirzes, vairs neskatījās caur pirkstiem: visi šie notikumi pastiprināja mūsu nemieru, kurš jau tā bija liels, un raizes par Petru.

Kādu nedēļu pēc notikuma ar Petru mēs dzīvojām vienās bailēs, gaidot, kad sāksies jauna izprašņāšana, taču viss beidzās labi. Acīmredzot tādēļ, ka bijām divi — es un Rozalinde — un atskrējām no dažādām pusēm, mums noticēja. Kļuvām mazliet mierīgāki, taču tas nevilkās ilgi. Pēc mēneša pār mūsu galvām nogranda jauns negaiss.

Anna paziņoja, ka viņa precas.