Starp diviem laikmetiem

8

Izstāstiet mums velreiz visu. Jods parāvis, pado­mājiet! — Rubs iesaucās, un viņa balsī pieauga vil­šanās un niknums. — Vai tām kamanām bija vēl kaut kas, vienalga kas? Dieva deļ, vai tad viņi neko neru­nāja?

— Rāmāk, Rūb, rāmāk, — doktors Dancigers no­murmināja.

Viņš, Rūbs un Oskars Rosofs, kas tagad bija ģēr­bies savās ikdienas drēbēs, un es sēdējam manā Da­kotas dzīvojamā istabā, un mums katram rokā vai blakus uz grīdas bija kafijas tase. Oskars smēķēja cigareti; cs nekad agrāk nebiju redzējis, ka viņš pi- poiu, un, kad viņš bija nokūpinājis jau kādas pāris cigaretes, Dancigers arī palūdza vienu, un tagad ari viņš smēķēja.

Cs, kreklos izmeties, rītakurpēm kājās, sedeju, sūcu kafiju un centos atdzīvināt atmiņā katru pagājušās nakts pastaigas sīkumu, domās pārbaudīdams re­dzēto un pūlēdamies vēl kaut ko atcerēties. Tad es atkal papurināju galvu.

— Bija tikai… kamanas. Man ļoti žēl. Un viņi nebilda ne vārda. Kad viņi bija pabraukuši garām, sieviete iesmējās, taču es nedzirdēju, vai vīrietis pa­teica kaut ko, kas šos smieklus izraisīja.

— Nu, un kā bija ar laternām uz ielas? — Oskars saērcināts ieprasījās. — Vai tās bija gāzes vai elek­triskās laternas? To nav grūti atšķirt.

Ērcīgums ir lipīgs, un es atbildēju:

— Oskar, es laternām nepievērsu vairāk uzmanī­bas kā jūs, kad dodaties vakara pastaigā.

— Un vairāk nevienu jūs neredzējāt? — Rūbs pa­šķielēja uz mani. — Vairāk itin neko? Nedzirdējāt ne skaņas? Kā tad ir? Vai jūs dzirdējāt vēl ko, vienalga, ko?

Man derdzās visu atkal atkārtot, es jutos it kā vai­nīgs; bet, kad dažas sekundes biju centies atcerēties ko vairāk, nekā biju viņiem pastāstījis par visiem iespējamiem sīkumiem, man bija noliedzoši jāpapu­rina galva. — Valdīja pilnīgs klusums, Rūb, visu klāja sniegs, un nekur nekas nekustējās.

Rūba mute īgnumā sašķobījās, lūpas cieši saknie- bās, norijot sapīkumu. Tad viņš saņēmās un uzsmai­dīja man, lai parādītu, ka saprot mani. Taču Rūbam bija nepieciešama kāda tīri fiziska atslodze, un viņš, sabāzis rokas armijas bikšu pakaļējās kabatās, sāka soļot pa istabu.

— Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Tas var būt bijis, tas varētu būt bijis 1882. gads! Vai ari tā var būt bijusi tagadne! Kāds bija izvilcis vectētiņa vecās ka­manas, un gaismas signāli varbūt nedarbojās snieg­puteņa dēļ. — Rūbs apsviedās pret Rosofu, nevarīgi plātīdams rokas un bez jautrības smiedamies. — Tas ir jocīgi! Viņš varētu būt to paveicis! Varbūt viņš to paveica! Un nekādi nevar to pierādīt, jods lai parauj!

Viņš piegāja pie sava krēsla, iekrita tajā un pa­sniedzās pēc kafijas tases, kas atradās uz paklāja blakus krēslam.

Mazliet grudzinādams, pacietīgā balsī, izkliedē­dams vispārējo saspīlējumu, Dancigers jautāja:

— Pēc pastaigas jūs atnācāt šeit atpakaļ, Saj? Vai jūs nevienu nesastapāt?

— Pareizi. — Es atkal pamāju ar galvu.

— Tad jūs ienācāt šeit, dzīvojamā istabā, piegājāt pie logiem un skatījāties lejā uz parku.

— Pareizi! — Es piekrītoši pamāju, cieši vērda­mies Dancigera sejā, cerēdams, ka viņš spēs izvilkt no manis kaut ko tādu, ko pats neapzinos.

— Un jūs patiešām neko neredzējāt?

— Nē. — Pēkšņi sadrūmis, es atkal apsēdos uz sava krēsla. — Man ļoti žēl, doktor Danciger. Šaus­mīgi žēl. Taču man vakar vakars bija 1882. gads. Vismaz rnanā apziņā. Tātad šai faktā nebija nekā neparasta, un es nepievērsu tam sevišķu uzmanību.

— Es saprotu. — Uzsmaidīdams man, viņš vairāk­kārt pamāja ar galvu, tad pievērsās pārējiem un pa­raustīja plecus. — Nu, kas ir, tas ir. Mums vienkārši vajadzēs pagaidīt kādu citu izdevību un mēģināt no jauna, tas ir viss.

Visi piekrītoši pamāja, tad mēs sēdējām klusēdami. Doktors Dancigers vēroja aizdedzināto cigareti savā rokā, riebumā saviebās un saberza to pelnu traukā, un cs sapratu, ka nupat viņš atkal atmet smēķēšanu. Pēc kāda brīža, varbūt pēc pāris minūtēm, Rosofs ierunājās:

— Saj, lūdzu, pieejiet pie loga. Un izejiet uz bal­kona tāpat kā vakar vakarā.

Es devos pie franču loga, atvēru to, izgāju uz bal­kona un jautājoši pagriezos pret Rosofu; es biju no visa tā noguris, taču jutu, ka mans pienākums ir tur­pināt, kamēr vēl kāds to vēlas.

— Aizveriet acis, — Rosofs teica.

Es tās aizvēru.

— Okei! Ir vakar vakars. Jūs stāvat laukā uz bal­kona un skatāties uz parku. Turiet acis ciet un savā iztēlē atkal skatiet to pašu ko vakar, un, līdzko aina kļūst skaidra, precīzi aprakstiet redzēto.

Pēc kāda brīža es, aizvēris acis, sāku stāstīt:

— Viss pilnīgi balts, visur vēl gluži neskarts sniegs, ir ļoti skaisti… uz baltā fona koki izskatās

melni kā ogles. Iela ir nosnigusi pavisam līdzena un gluda. Es varu redzēt, ka manas pēdas ir izzudušas, vēl aizvien snieg. Gaismā ap laternu pamatnēm sniegs dzirkstī, un nekas nekustas, itin nekas; nedzird ne skaņas. Es stāvu, skatīdamies lejup uz parku vēl pāris sekunžu, tad nolemju likties uz auss. Pagrie­žos, lai ietu atpakaļ istabā. Ieraugu, ka vairāki logi ir apgaismoti, man šķiet, tas ir Dabas vēstures muze­jā — droši vien tur rosās apkopēja; tad es aizveru aizkarus, un … tas ir viss, man ļoti žēl. — Iedams atpakaļ istabā, es paskatījos uz visiem trim. — Tad es likos gultā un gulēju visu …

Es nepabeidzu teikumu. Doktors Dancigers lēnām piecēlās, izstiepdamies visā savā sešarpus pēdu ga­rumā, un viņa seja atplauka. Viņš steigšus pienāca pie manis, pastiepa roku, sažņaudza manu plecu tik spē­cīgi, ka iesāpējās, un, apsviedis mani apkārt, stūma atpakaļ uz balkonu sev pa priekšu. Arī viņš iznāca laukā un teica:

Paskatieties! — Viņa vecīgā roka ar lielajām vēnām pazibēja man gar acīm, satvēra manu zodu un pagrieza manu galvu uz ziemeļiem. — Tur jūs ska­tījāties vakar vakarā! Paskatieties tagad! Kur ir muzejs?

Potams, ka es nevarēju to redzēt. Starp manām acīm un muzeju, paceldamies augstu pāri Dakotas jumtam, blīvējās četri dzīvojamo māju kvartāli. Mu­zejs no šā balkona tagad nebija redzams, to varēja redzēt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, un, kad šī doma ielauzās manās smadzenēs, tas pats notika ar Rūbu, tas pats ar Oskaru, un Rūbs čukstēja:

— Viņš ir to paveicis!

Viņa seja aiz sasprindzinājuma vienu mirkli pie­tvīka, un viņš iekliedzās:

— Viņš to ir paveicis! Ak dievs, viņš lo ir izdarījis!

Rūbs un Oskars satvēra manu roku, kratīja to, ap­sveica mani un viens otru, un es stāvēju vīpsnādams, inadams ar galvu, cenzdamies saprast, ka es vakar vakara no šā dzīvokļa uz pāris brīžiem biju iegājis 1882. gada ziema. Doktora Dancigera acis bija pus­virus, un cs redzēju, ka viņš vienu acumirkli sagrīļo­jas; man šķiet, viņš gandrīz noģība. Tad viņš un mēs visi reizē sākām tērgāt, apkampāmies, smaidījām, plēsām draņķīgus jokus, un tai pašā laikā, kamēr es piedalījos šai ļembastā, atbildēju, smējos, jutos pacilāts un satraukts, domās biju atgriezies uz bal­kona rāmās, baltās nakts klusumā un skatījos pāri pieciem pilsētas kvartāliem tukšumā, kas jau sen, jau gadu desmitiem bija cieši apbūvēts.

Divdesmit minūtes vēlāk es noliktavā, istabā, kuru miglaini atcerējos no gājiena pa ēku kopā ar Rūbu, sēdēju grozāmajā krēslā, un man kaklā ar lenti bija pakārts neliels mikrofons. Uz paneļa pie sienas man līdzās griezās magnetofons, un pie gan­drīz nedzirdamas elektriskās rakstāmmašīnas sēdēja meitene ar mazām radioaustiņām, kura dzirdēja ma­nas balss ierakstu tikai dažas sekundes pēc tam, kad ta bija skanējusi īstenībā. Dancigers, Rūbs, Rosofs, Prinstonas vēstures profesors, pulkvedis Esterhāzi un kāds ducis citu, kurus biju redzējis jau agrāk, stā­vēja, atslējušies pret sienu, klausījās un gaidīja.

Es stāstīju:

«Frederiks Botigs, Frederiks N. Bougs — Bufalo Ņujorkas štatā. Pēdējo reizi es viņu redzēju mākslas skolā pirms trīsarpus gadiem. — Es kādu sekundi domāju, tad turpināju: — Rādīja filmu «Absolvents», tajā spēlēja Enna Benkrofta. Un kāds zellis Dastins Iīofmans. Filmas režisors bija Maiks Nikolss. — Es brīdi klusēju, ieklausīdamies apslāpētajā elektriskās rakstāmmašīnas klaboņā. — Ir Heršija šokolāde tāfe- litēs. Iesaiņota brūnā papīrā, uzraksts ar sudraba burtiem. — Mirkli klusēju. — Kjifords Debnijs

Ņujorkas Sitijā, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, raksta reklāmu tekstus. Elrners Bobss ir Mont- klēras meiteņu koledžas dekāns. Ruperts Ganzmans ir štata likumdošanas sapulces deputāts. Vaiomingā dzīvo tīrasiņu siu cilts indiānis Džeralds Montizem- berts. Pagājušā gada oktobrī izcēlās ugunsgrēks dzī­vojamā mājā Austrumu 51. ielā tieši pie Leksingtonas avēnijas. Pensilvānijas staciju nojauca.

Klusītēm, gandrīz uz pirkstgaliem istabā ietipināja kāds jauns zellis, kuru biju redzējis Manēžā. Viņš rūpīgi noplēsa ar elektrisko rakstāmmašīnu aprak­stītā papīra augšējo daļu un atkal izgāja; meitene rakstīja tālāk uz lapas apakšējās daļas. Es turpināju runāt magnetofonā; nosaucu cilvēkus, kurus pazinu, vai arī tādus, par kuriem biju dzirdējis, visādus fak­tus, gan neievērojamus, gan ievērojamus, svarīgus un sīkus, un katru prātā iešāvušos zināšanu drusku par pasauli, kādu to atcerējos pirms pagājušās nakts. — Karaliene Elizabete ir Anglijas karaliene, bet «Ka­raliene Mērija» ir kuģis. Man šķiet, tas tika pārdots kādai pilsētai Kalifornijas dienvidos… Frizētavā 42. ielā netālu no Komodora viesnīcas strādā frizieris Imanuels… — Kāds vīrietis pavēra durvis un vīp­snādams ienāca istabā; viņam bija gadu četrdesmit un pliks pauris; es viņu biju redzējis kafejnīcā.

— Tik tālu viss ir okei! — viņš paziņoja. — Viss, ko mēs varējām pārbaudīt.

Atskanēja balsu murdoņa, visi sarosījās; vīrietis aizgāja, un es turpināju stāstīt.

Pulksten vienpadsmitos Dancigers mani pārtrauca; viņš teica, ka pietiekot. Un pusdienas laikā mēs jau zinājām: katrs fakts, kuru es uz labu laimi atcerējos par pasauli pirms vakar vakara, šodien vel aizvien bija tāds pats. Tie pāris soļu, kurus biju spēris pa sniegu 1882. gada pasaulē un atpakaļ, nebija itin neko grozījuši tajā un tātad nebija neko grozījuši ari mūsdienu pasaulē. Piemēram, nebija neviena, kuru es pazīstu vai par kuru esmu dzirdējis, kas šodien vairs neeksistētu. Neviens nekādi nebija mainījies. Netika konstatēts, ka kaut kāda patiesība — ievēro­jama vai nenozīmīga — atšķirtos no tās, kādu es to atcerējos. Lietas bija tādas, kādas es tās biju atstā­jis, nebija nekādu pamanāmu pārmaiņu, un tas nozīmēja, ka eksperimentu var piesardzīgi turpināt.

Tūlīt pēc šīs pārbaudes es satikos ar Keitu. Pēc lenca es cauri pilsētai kājām aizgāju pie viņas; Keita aizslēdza veikalu, un mēs sēdējām augšā kādas četr­desmit minūtes, kamēr es viņai trīs reizes izstāstīju, kas bija noticis.

— Kā tas bija? Kā tu to juti? — viņa atkal un at­kal vaicāja dažādās variācijās.

Meklēdams īstos vārdus, es mēģināju viņai izstās­tīt, kā tas notika, un Keita sēdēja, paliekusies uz manu pusi, samiegtām acīm, pavērtām lūpām, pūlēdamās uztvert un izprast manu vārdu īsto nozīmi un dzi­ļāko jēgu līdz pašiem pamatiem. Brīžiem viņa aiz brīnumiem un bijības neapzinīgi kratīja galvu, bet, protams, viņa pievīlās; es patiešām nespēju izstāstīt savu piedzīvojumu tā, lai viņa to īsti izjustu, un, kad man beidzot bija jāceļas un jāiet, es zināju, ka viņa vēl aizvien brīnās:

«Kā tas bija? Kā tu jo juti?»

Aizgājis atkal uz noliktavu, es doka Rosofa kabi­netā pārģērbos; pa to laiku viņš mani iztaujāja. Jau­tājumi lielākoties bija tādi: vai es emocionāli spēju izjust notiekošā realitāti tāpat kā ar intelektu ticēt notikušajam? Un es, allaž pakalpīgs, vilkdams mu­gurā drēbes, domāju par to. Acu priekšā man atkal rēgojās kamanas, kas aizbrauca pa mīksto snieg­pārslu virpuli, un es dzirdēju iejūga zvārgulīšus pa­mazām apklustam. Un atkal man ausīs ieskanējās sievietes dzidrie, muzikālie smiekli brīnišķīgajā

ziemas naktī, un man par muguru pārskrēja prieka trīsas. Es māju dokam ar galvu un teicu: — Jā.

Tad viņš aizveda mani uz Dakotu; tagad mums bija jāsteidzas. Man bija vajadzējis ilgi dzīvot Da­kotas dzīvoklī, lai sasniegtu vakar vakarā panākto; tagad man būs tikai šī nakts, rītdienas rīts un daļa pēcpusdienas, lai atkal nokļūtu tur, ja gribēju redzēt, kā Keitas zilo aploksni nosūta ar zīmogu «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. gada 23. jan- varī sešos pēc pusdienas». Un šoreiz man vienam, bez doka Rosofa palīdzības, bija jāpanāk, lai eksperi­ments virzītos uz priekšu.

Četros es gāju augšup pa mājas kāpnēm. Uz kāpņu telpas grīdas pie manām durvīm gulēja sainītis no Fišborna tirgus. Es pacēlu to, un, kad, atslēdzis dur­vis, iegāju dzīvojamā istabā, mani pārņēma pārstei­dzoši līdzīga sajūta tai, kāda parasti ir, atgriežoties mājās. Sešos, kad stāvēju virtuvē pie plīts ar lielu karoti rokā, gaidīdams, kad uzvārīsies mans kartu­pelis, un lasīju «Evening Sun» 1882. gada 22. janvāra numuru, bija tā, it kā es nekad nebūtu aizgājis no šīs ierastās ikdienas. Tieši pirms nākšanas augšā biju redzējis, ka lejā zem maniem logiem pagajušās nakts sniegs ir aizvākts, gaismas signāli darbojas un garām brauc mašīnas. Taču tagad tas viss vairs neko nenozīmēja. Jo tagad es zināju — zināju, ka tur ārā eksistēja arī 1882. gada janvāris. Un es zināju — zinciju, ka tad, kad pienāks laiks, es atkal spēšu aiz­iet uz turieni vēlreiz.

Es iedūru kartupelī; vidū tas vēl bija ciets, un, sa­locījis avīzi gareniski, es stāvēju pie plits un lasīju to. Šodien kā parasti turpinājās apraksts par Gār- fīlda1 slepkavas Gito prāvu; Gito aizstavējās pats;

1 Gārfīlds, Džeimss Ābrams (1831 — 1881), Savienoto Valstu prezidents 1881. gadā. Nogalināts atentātā.

Vaiomingā vesela vientuļi dzīvojoša ģimene bija atrasta noskalpēta. Griezīgi ieskanējās durvju zvans.

Piespiedis pie sāniem avīzi, es rītakurpēm kājās devos pa garo, plašo, veco priekšnamu atvērt durvis; kāpņu telpā stāvēja Keitija ziemas mētelī, kas snie­dzās līdz potītēm, ap galvu apsējusi šalli. Viņa ner­vozi smaidīja, gaidot, ka es kaut ko teikšu. Bet es tikai stāvēju un blenzu uz viņu, un pēc brīža viņa veikli aizslīdēja man garām uz dzīvojamo istabu. Es pagriezos, automātiski aizvēru durvis un jautāju:

— Keitij? Deviņi pērkoni, ko tad tas nozīmē?

Bet viņa jau devās pāri istabai un, paraustījusi

plecus, izlobījās no mēteļa. Viņa nosvieda to uz krēsla un pagriezās ar seju pret mani, ģērbusies pudeļzaļā zīda kleitā, kas bija apmalota ar baltām mežģinēm un aizpogājama pie kakla un aprocēm; kleitas apakš­mala, vēl plandīdamās no viņas kustības pagriežo­ties, noplīvoja gar kurpju podziņām virs pēdas pa­cēluma. Ar vienu pašu strauju, trauksmainu kustību viņa noraisīja tumšo šalli, it kā baidītos — ja nepa­steigsies, es likšu viņai paturēt to galvā. Viņas tumšie mati ar šķirtni vidū bija atsukāti atpakaļ no pieres un sasprausti mezglā zemu uz pakauša.

Man aiz prieka bija jāpasmaida, viņa izskatījās tik skaista: biezie, tumša vara krāsas mati, bālā āda ar vieglajiem teterraibumiņiem, lielās brūnās, izaicino­šās acis, vizošā pudeļzaļā kleita; viņa bija zinājusi, ko dara, izvēlēdamās šo krāsu. Līdzko es pasmaidīju, viņa ātri nobēra:

— Es iešu tev līdzi, Saj. Noskatīties, kā nosūta vēstuli. Tā ir mana, un es arī gribu to redzēt. Un redzēšu arī.

Man patīk sievietes, es nekad nedomāju, ka viņas ir mazāk attīstītas nekā vīrieši, un es nicinu vīriešus, kas tā domā. Man šķiet, ka sievietes ir tikpat princi­piālas kā vīrieši, taču drošs kā bankā, ka tie nav tie paši principi. Es zināju, ka varu patiesi uzticēties Kei­tai, pilnīgi paļaujoties uz viņu; viņai bija tikpat spē­cīgi attīstīta laba un ļaunā izpratne kā man. Taču ta­gad mēs strīdējāmies bezgala ilgi. Keita pie plīts, jo viņa bija tūlīt pārņēmusi savā ziņā pusdienu gatavo­šanu, es pie virtuves galda, gaidīdams tās; pēc tam pusdienojot un sadalot cūkas šniceles, mēs savu vārdu kauju turpinājām. Es, aizstāvot savus novecojušos morāles priekšstatus, sāku justies kā īsts lauķis, jo Keitai absolūti neko nenozīmēja tas, ka šis ir vislielā­kajā mērā nozīmīgs valdības Projekts, kura radīšanā ieguldīts milzums līdzekļu un pūļu un kurā iesaistīti ievērojami cilvēki no visas valsts. Keita bez jebkā­dām pūlēm cauri caurspīdīgajam pretenciozās nopiet­nības aizkaram saskatīja patiesību — sievišķīgo patiesību; viņa saprata, ka Projekts patiešām ir liela, dižena, dārga un aizraujoša rotaļlieta; mēs visi rota­ļājamies ar to, un viņa, kā pašpārliecināta draiskule rotaļu laukumā ar elkoņiem lauzdama ceļu zēnu barā, arī ellišķīgi gribēja ar to paspēlēties.

Es pārgāju uz praktiskiem argumentiem, taču tā bija rupja kļūda. Viņa tūlīt varēja pierādīt — kratī­dama pret mani karoti, kamēr ēdiens atdzisa, — ka viņa arī ir sagatavota, ka viņa par astoņdesmitajiem gadiem ir mācījusies tikpat daudz kā es. Viņa norā­dīja, ka īstenībā viņa esot labāk sagatavota, nekā es esot bijis vakar vakarā, tāpēc ka tagad viņa, tā­pat kā es, zinot, ka tas patiešām ir iespējams.

Uzskaitot savus argumentus, es apziņas dziļumos zināju, ka Keitai ir taisnība, es ar visu būtni jutu, ka man rīt veiksies; tas nebija tikai optimisms, bet lietišķa, droša apziņa. Un es biju pārliecināts — ja es varu to paveikt, tad manas pārliecības spēka vien pietiks, lai varētu aizvest arī Keitu sev līdzi. Es skaidri zināju, ka mēs abi varam to paveikt, un vēlāk pēc pusdienām, kad trauki bija nomazgāti un inēs sēdējām dzīvojamā istabā, mani argumenti izsīka.

Es visu laiku nepiekritu, izplūzdams daudzvārdībā, bet viņa strīdēdamās staigāja uz priekšu un atpakaļ; kad viņa pagriezās, garie svārki plīvoja un švīkstēja. Es sēdēju un vēroju viņu, un man drusku bija jāpie­pūlas, lai nesāktu smaidīt, jo viņa izskatījās tik jauka, kad gāja man garām; zem lustras gāzes gaismas viņas matiem bija kāds sevišķs, jauns mirdzums. Viņa izskatījās tik lieliski, ka galu galā es tikai piecēlos, piegāju pie viņas, apkampu un noskūpstīju viņu. Keita atbildēja manam skūpstam, un tad mēs skūpstījāmies vēl; tad Keita pakāpās atpakaļ. Viņa bija uzvarējusi. Strīds bija beidzies. Mēs bijām izrunājuši visu, un Keita zināja, ka es viņu neizsviedīšu laukā.

— Pietiek, Saj. Nozīme ir tikai rītdienas pasāku­mam. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas varētu to traucēt.

Dienās un nedēļās, kuras biju pavadījis šeit viens pats, es ar vaļējām acīm biju sapņojis, kā būtu, ja Keita atrastos pie manis, un tagad viņa bija šeit. Taču tas, ko viņa nupat pateica, bija skaidra patie­sība, par to nevarēja būt divu domu, un mēs pavadi- jām mierīgu, omulīgu astoņdesmito gadu vakaru; la­sījām «Harper's Weekly», «Leslie's» un beidzot pie lāses tējas spēlējām domino.

Mēs aizgājām gulēt ap pusvienpadsmitiem. Kamēr es izdzēsu griestu lustru, Keita piegāja pie skapja, kas stāvēja blakus ārdurvīm. No sava biezā ziemas mēteļa kabatas viņa izņēma baltu vīstoklīti — savu naktskreklu, un es, galvu purinādams, pasmaidīju par viņas pārliecību, ka es ļaušu viņai palikt. Turē­dams roku uz mazās, zaļās galda lampas slēdža, es gaidīju, kamēr Keita iededzināja gaismu priekšnamā. Es dzirdēju, kā gāze klusi noplaukšķ, tad šaudīgā gaisma nomierinājās un apgaismoja priekšnama sie­nas, un es izdzēsu galda lampu.

Keita stavēja savas istabas durvīs; pa labi no is­tabas durvīm viņai tieši virs galvas atradās L veida kronštcins ar vaļēju liesmu, un es atkal ievēroju se­višķo mirdzumu, ko gāzes gaisma piešķīra viņas ruda­jiem matiem.

— Ar labu nakti, Saj, līdz rītrītam, — viņa teica.

— Labu nakti, Keita.

— Mums izdosies, vai ne, Saj?

Es pamāju.

— Es domāju gan. Tev nevajadzēja būt šeit, un tomēr es esmu laimīgs, ka tu esi pie manis. Un man šķiet, ka mums veiksies.

Lielāko daļu nākamās dienas — kad brokastis bija paēstas, trauki nomazgāti un rīta avīze izlasīta — mēs pavadījam, skaļi lasot. Vispirms es dzīvojamā istabā ar oglēm iekurināju kamīnu, tad sameklēju uz grīdas pie loga atstāto grāmatu, kuru biju lasījis, pirms paskatījos lejā uz parku un ieraudzīju snieg­puteni. Es biju mazliet satriekts, kad atskārtu, ka tas noticis tikai aizvakar. Grāmata bija no dzīvojamās istabas grāmatplaukta: spilgts, jauns misis Emmas D. E. N. Sautvertas grāmatas «Slepkavībā apsūdzē­tā» eksemplārs. Grāmata bija publicēta apmēram pirms gada, 1880. gadā. Tā bija divos sējumos, bro­šēta, taču uz vāka nebija pusizģērbtas sievietes, tikai melni burti uz vienkārša sarkana papīra.

Es izstāstīju Keitai grāmatas saturu, cik tālu biju jau izlasījis, tad, ērti krēslā apsēdies, rītakurpēs ie­autās kājas uz spilvena nolicis, ierīkojos īsti omu­līgi un sāku skaļi lasīt. Bija īstā diena, lai sēdētu mājās; uguns laiku pa laikam sprēgaja, ārā izska­tījās auksts, debess bija pelēka, pilnīgi apmākusies.

— Kad Sibilla atguvās no nāvei līdzīgā ģīboņa, — es lasīju, — viņa juta, ka to lēni nes, kā likās, pa lī­kumotu, šauru pazemes eju, taču pilnīgā tumsība, kuru kliedēja tikai maza, mirgojoša sarkana vaska svecīte, kas kā zvaigznīte kustējās viņai priekšā, kavēja sa­redzēt kaut ko vairāk. Draudošas iznīcības priekšno­jauta sagrāba viņu, un pārvarīgas šausmas pildīja viņas dvēseli un paralizēja ķermeni.

Es pacēlu acis un uzsmaidīju Keitai, kas, kājas zem sevis pavilkuši, sēdēja uz mazā dīvāniņa. Es smaidīju, atzīdams, ka šī proza ir pārāk uzpūsta, es biju pārliecināts, ka saprātīgi, izsmalcināti ļaudis as­toņdesmitajos gados arī mazliet pasmaidījuši par tamlīdzīgām lietām. Taču daudz vis cs nesmaidīju, un Keita tūlīt mani saprata. Es tagad lasīju daudz šādu grāmatu, un, kaut arī to stils mani mazliet uz­jautrināja, tas bija jau pierasts, un es spēju lasīt šos stāstus, kas nebija ne labāki, ne sliktāki par dau­dziem moderniem šausmu romāniem.

Mēs lasījām pārmaiņus, pārtraucām lasīšanu, lai iedzertu kafiju, atkal lasījām, tad paēdām lenču, un beidzām lasīt pēcpusdienā. Grāmata beidzās tāpat kā gandrīz visas šādas grāmatas, pavēstījot, kas notiks ar tās varoņiem pēc grāmatas beigām. īstenībā tā nav slikta doma. Es biju lasījis daudzas grāmatas un vē­lējies, lai man būtu kāda nojauta, kas ar varoņiem, sevišķi ar tiem, kas man bija iepatikusies, notiks pēc pēdējās lappuses. Īstenībā, jo labāka grāmata un reālāki cilvēki, jo vairāk man gribējās to uzzināt.

Nu, misis Sautverta mums to pavēstīja. Kad bijām nonākuši pie pēdējās lappuses, Keita lasīja:

— Nav vairs daudz ko stāstīt. Rafaels Riordans un viņa pamāte misis Blondcla ieradās, lai identifi­cētu līķi un parūpētos par tā aizvešanu. Džentiliska, tagad ļoti skaista matrona, raudzījās uz mirušo ar ērmotu izteiksmi, kurā jaucās žēlums, pretīgums, bēdas un atvieglojums.

Keita aizvēra grāmatu, un mēs abi sēdējām un mazliet smaidījām.

— Un es tev pateikšu, kas man patīk: man šķiet, ka man patīk cilvēki, kuriem patīk tādi romāni' kā šis, — es pec brīža ieminējos.

Keita pamāja ar galvu, un mēs sēdējām klusē­dami. Kamīnā apslāpēti ierūcās liesma, nokrita kāda oglīte.

— Keita, viņi tagad ir tur, laukā. — Es norādīju uz logiem istabas otrā pusē; mēs neredzējām neko citu kā tikai sudrabainās ziemas debesis. Es domāju to, ko teicu; visu dienu biju ap sevi jutis 1882. gada Ņujorkas ziemas dzīvo klātbūtni, tagad daudz spēcī­gāk un reālāk nekā visās pagājušajās dienās un ne­dēļās. Jo tagad es zināju vienu patiesību, kas nekad nevar mainīties: es zināju, ka šis laiks eksistē.

— Viņi mūs gaida, Keita, — es teicu, un šai brīdī mūsu abu prātos strāvoja vienojoša spēcīga noskaņa un pārliecība. Keita pamāja ar galvu, šīs manas ab­solūtās pārliecības aizrauta, arī viņa izjuta to pašu. — Keita, man šķiet, ka ir laiks.

Vienu mirkli Keita izskatījās nobijusies, tad viņa palocīja galvu un aizvēra acis.

Arī es aizvēru acis, pasniedzos un saņēmu Keitas roku, tad sēdēju juzdamies ērti siltumā, ļaudams at­slābt visiem muskuļiem un izgaist visam, pat visma­zākajam sasprindzinājumam. Un tūlīt klusām teicu pats sev, un Keita darīja to pašu:

— Pēc dažiem mirkļiem un uz dažiem mirkļiem jūs beigsiet domāt un gandrīz iemigsiet. Šodien ir 23. janvāris. Un, protams, būs 23. janvāris, kad jūs atvērsiet acis, — 1882. gada 23. janvāris. Jums ir uzdevums — jūs ieiesiet parkā, neatceredamies neko par kādu citu laikmetu, un domāsiet tikai par to, ka jums jaaiziet uz pastu līdz pussešiem, ne vēlāk. Un jāredz, kas nosūta zilo aploksni. Neiejaucieties noti­kumu gaitā. Novērojiet viņus, staigājiet starp viņiem, lāču neizraisiet neko un neaizkavējiet neko. Bet būs kaut kas jauns, taču tas izdosies, tas izdosies: kādā brīdī — visticamāk, kad iesiet cauri parkam, kādā brīdī, kad jūs pilnīgi apzināsieties, ka ir 1882. gada ziemas pēcpusdiena … jūs atcerēsieties tagadni un pirmo reizi kļūsiet patiesi novērotāji.

Es mazliet satrūkos, acis pēkšņi atvērās; man šķita, ka patiešām biju iesnaudies. Keita sēdēja un vēroja mani, viņas roka bija manējā.

— Arī es biju iemigusi, — viņa teica. — Mums jā­iet uz pastu, Saj, vai tev arī tā neliekas?

— Jā. — Es palocīju galvu un žāvādamies piecēlos. — Man nāks par labu iziet laukā un pamosties. Iesim.

Žāvādamies es priekšnamā pie skapja uzvilku mē­teli ar apmetni, apāvu ielas kurpes, uzmaucu galvā apaļo, melno kažokādas cepuri. Keita uzvilka mēteli un apsēja šalli. Es vairs nedomāju, kāds gads vai gadsimts pašlaik ir, tāpat kā jebkurš cits, kas šodien grasījās doties laukā. Kad bijām izgājuši uz ielas, mēs aukstumā uzrāvām plecus un ievilkām zodu ap­kaklē. Es neskatījos atpakaļ uz rietumiem, un, šķēr­sojot ielu, kas norobežoja parku, es neparaudzījos ne uz ziemeļiem, ne uz dienvidiem. Kāpēc man vajadzētu to darīt? Man nemaz tas neienāca prātā; gaiss bija ass un auksts, un es turēju galvu pieliektu.

Pieturējās sals, un parkā mēs neredzējām nevienu cilvēku, šeit šķita, ka pilsēta ir gandrīz klusa. Mēs dzirdējām tikai mūsu kāju švīkoņu uz takas, un es jutos mazāk samiegojies un gluži omulīgi savā mē­telī un sāku priecāties par pastaigu. Izņemot taciņu, visur citur sniegs bija gandrīz neskarts, kaut gan šur tur bija iemītas pēdas. Vairākus desmitus jardu mūsu laka gāja paralēli līkumotajam braucamajam ceļam, un uz tā noblietētā sniega cs nejauši izdzirdu klusu ass iečīkstēšanos un apslāpētu pakavu klaboņu, taču nepapūlējos pagriezties un paskatīties; arī Keita to nedarīja.

Mēs iznācām no lielā parka četrstūra tā dienvid­austrumu stūrī pie Piektās avēnijas un 59. ielas, un es atpogāju mēteli un bikšu kabatā meklēju sīknaudu omnibusam. Keita ievaidējās, un es ātri paskatījos uz viņu. Keita bija piespiedusi roku pie pieres, acis bija cieši samiegtas, un es redzēju, ka viņas seja kļūst balta kā papīrs. Es pagriezos, lai viņu atbalstītu, taču sagrīļojos pussoli sāņus, lai noturētos līdzsvarā, un man vajadzēja apstāties ar plati ieplestām un it kā sapītām kājām; es lēnām saliecos gandrīz uz pusēm, ar elkoņiem spiezdams pakrūti, ļaudams abām rokām slīdēt pār seju, cīnoties pret ģīboni, jo atmiņa apgais­moja katru manu smadzeņu šūnu.

Neviens no mums abiem nebija paredzējis fizisku šoku. Es apliku roku Keitai ap pleciem, un viņa dre­bēja. Cenzdamies noturēt mūs abus, es stāvēju, atslē­jies pret koka stumbru ietves malā, juzdams, kā sviedri izsprāgst man uz pieres un virslūpas, un zinā­dams, ka esmu bāls kā nāve. Acis turēju pievērsis kurpju purngaliem un dziļi ieelpoju aso, dzestro gaisu; tad jutu sviedrus uz sejas nožūstam un zināju, ka viss būs kārtībā. Es paskatījos uz Keitu; acis viņai tagad bija vaļā, un viņa ar mēli apslapināja lūpas.

— Tagad man ir labi, paldies, — viņa teica un iz­slējās taisni. — Bet, ak dievs, Saj, — viņa čukstēja, un es varēju tikai pamāt ar galvu.

Mēs nepagriezāmies tūlīt; mēs nevarējām saņem­ties. Taču mēs dzirdējām, kā čīkst dzelzs riteņu stī­pas, un gurkst aukstais, sausais sniegs, dzirdējām koka un dzelzs grabēšanu un ādas grožu pliukšķi pa stingru miesu. Tad ļoti lēni mēs pagriezām galvu un atkal palūkojāmies uz mazo omnibusu ar velvēto jumtu un augstajiem riteņiem, kuriem bija koka spieķi; to vilka pāris nodzītu zirgu, kuru dvaša ik uz soļa baltiem mutuļiem izplūda ziemas gaisā. Omnibuss bija jau tuvāk un aizsedza mūsu skatam visu citu, un, stingi vērdamies uz to, es tagad apzinājos, no kurienes un kad esmu ieradies. Man uz bridi vaja­dzēja piepūlēt prātu, lai atskārstu, ka zinu patiesību: mēs esam šeit, stāvam uz Piektās avēnijas stūra pe­lēkā 1882. gada janvāra pēcpusdienā; es nodrebēju un vienu mirkli jutu, ka mani sagrābj izbailes. Tad tās pārvarēja pacilātība un ziņkārība.