Starp diviem laikmetiem

7

Es gluži labi māku gatavot ēdienu, piedūmojot vir­tuvi, kā parasti to iemācās vientuļi vīrieši. Bet tagad es ar cepšanu un vārīšanu noņēmos gandrīz jau nedēļu, un manas atmiņas par labu maltīti kļuva neskaidras. Šovakar man bija paredzēta kapāta cūkas šnicele ar šķēlēs sagrieztiem, taukos ceptiem kartupeļiem; es cerēju, ka pārmaiņas pēc abi ēdamie būs gatavi reizē, tomēr manas cerības uz to nebija nekādas lielās. Nemākulīgi rosīdamies pa veco lielo virtuvi, es nodomāju, ka man tā ēst gatavošana gan ir līdz kaklam, bet tad tūlīt pasmīnēju — «līdz kak­lam» nu gan nebija īstais apzīmējums.

I'išborna tirgus izsūtāmais zēns gaļu šorīt bija alnesis pie. dzīvokļa kalpotāju ieejas. Es stāvēju pie durvīm savās melnajās biksēs bez iegludēm un a(lokiem; bikses turēja plati bikšturi; kājās man bija smagas, melnas pogājamas kurpes, mugurā zaļi baiti svītrots krekls bez apkaklītes, kaut gan abas — kā priekšējā, tā aizmugures podziņa bija ieliktas krekla apmalē; vēl man mugurā bija melna, ar tresēm apma­tota divrindu veste, pār to stiepās smaga zelta pulk­steņa ķēde. Es pasniedzu zēnam ar zīmuli rakstītu sarakstu par gaļu un pārtikas precēm nākamajai die­nai un iedevu viņam piecus centus dzeramnaudas. Monētai vienā pusē bija vairogs, otrā — milzīgs 5: zēns, to saņemdams, smaidīja kā saulīte un pieklā­jīgi pateicās. Likdams gaļu ledus kastē, es iztēlojos, ka viņš izgājis atpakaļ uz ielas, rāpjas augšā uz vieglā precu furgona sēdekļa; abus furgona sānus klāja audekls, kuru vasarā varēja uzlocīt uz augšu. Es zinu, ka, uznākot sniegam — tas tagad varēja notikti kuru katru dienu —, viņš furgonu apmainīs pret lielām preču pārvadājamām ragavām.

Gaļa, kuru uzliku uz ledus, bija ietīta rupjā papīrā, kādu lietoja miesnieki, un apsieta ar auklu; no celo­fānā vai gumijotās lentes nedrīkstēja būt ne miņas. Kāds pirmajā dienā bija to piemirsis, taču kāds cits acīmredzot bija parūpējies, lai no šīs reizes to vien­mēr atcerētos. Viņi atminējās arī, kā jāiesaiņo sviests un cūku tauki; tos piegādāja ietītus tādā pašā papīrā un iepakotus lēzenā kubuliņā no koka, kurš bija tik plāns kā papīrs.

Uz lielās, melnās, ar oglēm kurināmās plīts cepās mani kartupeļi, un es stāvēju, vērodams un šad tad apmaisīdams tos. Man patika virtuvē; tā bija mil­zīga telpa, kur pašā vidū bija gana vietas lielam, apa­ļam galdam un četriem koka krēsliem ar augstām atzveltnēm. Plīts bija tik liela kā kantora rakstām­galds un izrotāta ar niķelētiem lējumiem. Milzīgs koka skapis aizsedza visu vienu sienu no grīdas līdz griestiem; aiz slīpēta stikla durvīm uz plauktiem, kas bija apklāti ar vaskadrānu, rindojās fajansa un stikla trauki, katli un pannas.

Tā bija jauka, ērta, uguns piesildīta telpa; logi bija aizsviduši, un tiem nevarēja redzēt cauri. Es aizgāju no plīts pie skapja, izņēmu no lielās, sarkanās mai­zes kastes pusklaipu maizes un nogriezu trīs biezas rikas. Zināju, ka apēdīšu visas, jo šī maize bija vie­nīgā, kas man vēl labi garšoja. Pie sevis nodomāju — es vēl balsī nesarunājos ar sevi, vēl ne —, ka varbūt tikai tā vien vēl mani uztur pie dzīvības. Maizi mājās cepa kāda īriete, kas, kā viņa pati stāstīja, iznēsāja to pa dzīvokļiem un pārdeva.

Biju pieradis gandrīz vienmēr savas maltītes ietu­rēt virtuvē; tā bija ērtāk nekā nēsāt ēdienu un trau­kus pa visu dzīvokli. Un šovakar, kā parasti, kad vakariņas bija gatavas, es sēdēju un ēdu, lasīdams vakara avīzi, kuru man katru dienu atstāja pie dur­vīm. Bija 10. janvāris, tāpēc es lasīju čaukstošu svaigu «New York Evening Sun» 1882. gada 10. jan­vāra numuru. Sēdēdams un ēzdams — cūkas šnicele bija padevusies gluži laba, toties no pusizceptajiem kartupeļiem atteiktos pat badā mirstoša lija — es izņēmu savu pulksteni, piespiedu mazo podziņu tā sānos, un zelta vāciņš, kas aizsargāja ciparnīcu, atsprāga vaļā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri septi­ņiem, tas bija četras minūtes ātrāks nekā virtuves pulkstenis, ka vēl nebija nositis stundu. Es nezināju, kurš no tiem rāda pareizo laiku, un tam arī nebija nozīmes; nebija paredzams, ka vakars būs pārāk inte­resants. Tagad bija septiņi, kad būšu nomazgājis traukus, būs pusastoņi. Tad līdz kādiem deviņiem es pāris reižu izlikšu pasjansu, pēc tam atlaidīšos gultā un palasīšu šīs nedēļas «Frank Leslic's lllustrated

Ncwspaper» numuru, kuru pastnieks bija atnesis otrajā pēcpusdienas apgaitā.

Pāris dienu vēlāk pie manis ieradās ciemiņi. Es pēc vakariņām atkal mazgāju traukus; īstenībā man pret trauku mazgāšanu nebija nekādu iebildumu, ja reiz biju iesācis. Esmu no tiem cilvēkiem, kas sapņo vaļē­jam acīm; tā ir īpašība, kas man bieži sagādā raizes. Kad noņēmos ar tik ierasto trauku mazgāšanu, kas nodarbina tikai manas rokas, es ar vaļā acīm sāku sapņot.

Tagad, kā parasti, mazgājot traukus, es katru vakaru ieslīgu gandrīz vienā un tai pašā sapnī. Es iztēlojos, kas pašlaik varbūt notiek kaut kur pilsētā. Mani urdīja iedoma, ka, iegājis dzīvojamā istabā un paskatījies lejā pa logu uz Centrālo parku, es varbūt tur zem laternām un kailajiem zariem ieraudzīšu kādu kabrioletu un izdzirdēšu tā klikata-klakata. īstenībā cs pārāk bieži neskatījos laukā pa logu un, Ja to darīju, tad tikai vēlu vakarā vai arī pavisam agri no rīta un tikai uz parka vidu. Jo, protams, šis bija divdesmitais, nevis deviņpadsmitais gadsimts, un, jo mazāk sev to atgādināju, jo labāk. Tā, stāvē­dams pie izlietnes, es iztēlojos, kā pašlaik pa parku kabrioletā brauc vīrietis. Jumts ir nolaists, braucējs šai brīdī vienā rokā tur grožus, otrā pātagu, viņš ir ģērbies melnā ketavejā, ar augstu katliņu galvā un līdz viduklim ietinies vieglā pledā. Diez vai viņš uzlicis arī ausu sildītājus? Nē, tik auksts nav, bet rokās viņam ir kažokādas cimdi.

Tad fantāzijā es vēroju citu vīrieti ar sievu lando, kas brauc pirmajam pretim; tā loga rūts stikls iemir- guļojas katru reizi, kad viņi pabrauc garām later­nai. Man šķita, ka viņi brauc kaut kur pusdienot. Atcerējos Mārtiņa Lāstfogela kokgriezumus un iztē­lojos, kā kalpotājs livrejā vada pajūgu, sēžot uz aug­stas bukas starp iedegtajiem lando lukturiem. Lando sēdošais vīrietis, kuru var redzēt pa mazo ovālo aiz­mugures lodziņu, ir ģērbies melnā mētelī, ar cilindru galvā. Viņa sievai ir apaļa kažokādas cepure, un viņas mētelim ir kažokādas apkakle. Lando un kabriolets brauc cauri dzelteniem gaismas apļiem, un, abiem pajūgiem sastopoties, iekšā sēdošie pamāj ar galvu, vīrieši viegli pieskaras cepurēm.

Ka ziņoja «Evcning Sun», operā šovakar dzied Adelīna Pati; man šķita, ka tieši pašlaik ūsaini vīri kombinezonos pārbauda rampas apgaismojumu, un iztēlē es vēroju, ka viņi pagriež katra prožektora slēdzi, aizdedzina gāzi, bridi pavēro un tad atkal izslēdz to.

Kādu jūdzi uz rietumiem, ugunsdzēsēju depo, vīrs garos zābakos lira lielos zirgus, kas stāv steliņģos stacijas aizmugurē; viņš novērš seju, kad zirgu astes šķeļ gaisu, un sarga kājas no zirgu pakaviem, kas laiku pa laikam nodimd uz nodilušajiem dēļiem.

Nomazgājis un noslaucījis traukus, es aizdedzināju sveci porcelāna svečturī, izdzēsu gāzi virs izlietnes un galda un gāju pa garo priekšnamu uz dzīvojamo istabu, ar saliektu plaukstu aizsargādams sveces liesmu. Tur es aizdedzināju vienu pašu gāzes radziņu pie sienas un galda lampu pie mana iemīļotā krēsla. Es piesardzīgi paskatījos uz logiem — ārā bija tumšs, nebija nekā, ko redzēt, — un apsēdos krēsla. Tas bija polstēts, pārvilkts ar plūmju krāsas audumu un izrotāts ar veselu miljonu bārkstu, kas karājās no paročieui un gar krēsla apakšējo malu.

Kad ieskanējas durvju zvans, es patiešām satrū­kos. Man nenāca ne prātā, ka kāds varētu zvanīt pie durvīm; zēns no tirgus allaž pieklauvēja. Es pat nebiju zinājis, ka pie durvīm ir zvans, 1111 gandrīz skriešus metos tās atvērt, baidīdamies, ka noticis kas nelabs.

Priekštelpā stāvēja Rūbs Prīns un kāda melnma- laiua brūnace. Rūbam mugurā bija mētelis līdz potī­tēm ar brūnu kažokādas apkakli, vienā rokā viņš turēja katliņu ar augstu dibenu un vēl kaut kādu priekšmetu, kuru es krēslainajā priekšnamā īsti neva­rēju saskatīt. Sievietei mugura bija jūras zils mēte­lis, ari līdz potītēm, ar apmetni, ap galvu — zem zoda sasieta balta šalle.

— Sveiks, Saj, — Rūbs teica. — Mēs gājām garām un iedomājāmies uz brīdi ienākt pie jums. Priecājos, ka esat mājās.

— Nāciet iekšā, nāciet iekšā! — Es biju sajūsmi­nāts kā bērns. — Es tā priecājos, ka esat atnākuši.

Rūbs iepazīstināja mani ar meiteni — viņas priekš­vārds bija Meja — un es palīdzēju viņiem noģērbt virsdrēbes. Rūbam līdzi bija divi pāri slidu — koka zolītes ar asmeņiem un ādas siksniņām piestiprinā­šanai. Rubs stāstīja, ka viņi ejot uz parku slidot; karogs esot jau uzvilkts un ugunskuri iededzināti. Viņš aicinaja mani līdzi, taču es atteicos, jo nesli- doju. Kad nesu iekša kafiju, ar ko viņus pacienāt, Meja sēdēja pie harmonija un šķirstīja notis.

Harmonijs izskatījās tieši kā pianīno un bija izro­tāts tikai mazliet bagātīgāk nekā Tadžmahals. Tas bija no gaiši dzeltena koka — manuprāt, ozola — un ar neaptverami daudziem izrotājumiem — grebumiem, virpojumiem un izzāģējumiem. Acīmredzot vesela ģimene traku kokgriezēju bija galīgi izkūkojusi prātu un būtu to sagraizījusi par skaidu kaudzīti, ja kaut kāda vara nebūtu to atrāvusi no harmonija. Meja paņēma kafijas tasi; viņa bija tērpusies vienkāršā, acu krāsai pieskaņotā brūnā vilnas kleitā līdz potī­tēm; baltā apkaklīte priekšā bija sasprausta ar mazu sudraba saktiņu; melnie mati bija pāršķirti ar celiņu vidū un pakausī savīti mezglā. Rūbs sēdēja koka šūpuļkrēslā un izskatījās lieliski — garos svārkos ar četrām pogām un maziem, augstiem atlokiem, kreklā ar augstu apkaklīti un atliektiem stūrīšiem un ar pušķī sasietu melnu kaklasaiti, kurā bija iesprausta zelta adata; kājās viņam bija dziļas, melnas kurpes ar podziņām, tādas pašas kā man.

Meja nolika kafijas tasi, atšķīra notis un nospēlēja kaut ko ar nosaukumu «Paslēp mani» un pēc tam

Nākamajā dienā šis apciemojums man sagādāja raizes. Pabrokastojis un izlasījis «Times», es pēkšņi jutu, ka esmu galīgi nomocījies, spēlēdams pats sev šo komēdiju un neko nedarot. Visa šī izlikšanās manās acīs pārvērtās par muļķību. Stāvēju dzīvo­jamā istabā, turēdams rokā grāmatu, kuru grasījos lasīt, bet pēkšņi nosviedu to uz krēsla. Kādu brīdi tikai stāvēju savā tērpā, kas manās acīs no apģērba bija kļuvis par nogurdinošu masku kostīmu, un kais­mīgi sajutu sev apkārt īsto Ņujorku. Tajā bija kino­filmas, lugas, naktsklubi, radio, televīzija un, gal­venais, cilvēki, kurus es pazinu un ar kuriem vēlējos būt kopā, un lai tiktu pie visa tā, man nebija jādara nekas cits, kā tikai jāiziet laukā. Pār pilsētu lidoja lid­mašīnas, un cs tās dzirdēju. Pilsētu pieblīvēja auto­mašīnas; laukā pret debesīm slējās stikla, metāla un betona pilsēta, tikai cs to pašlaik neredzēju. Astoņ­desmito gadu Ņujorka bija mirusi.

Taču, tikko sākusies, mana dumpošanās pierima, un es zināju, ka pēc brīža nebūs grūti atkal sākt izlik­šanos. Man šķiet, ka visi cilvēki kādreiz atvaļinā­juma laikā pavisam vientuļā vietā, tālu projām no laikrakstiem un televizora, ir pārdzīvojuši sajūtu, kad pamestās dzīves realitāte atkāpjas un par īsteno pasauli kļūst vieta, kurā atrodaties, un tas, ko darāt.

Tā tagad notika ar mani. Pavisam tāla bija doma, ka varētu ieslēgt televizoru. Atmiņas par sajūtu, kāda ir, sēžot pie mašīnas stūres, bija mazliet neskaidras. Un pēdējās vietējās un starptautiskās ziņas, kuras biju dzirdējis, tagad jau sen bija sasmakušas. Visas atmiņas par pasauli, kuru biju pametis, bija zaudēju­šas asumu. Un, tā kā gandrīz visu, ko darām, domā­jam un jūtam, diktē ieradums, nebija sevišķi grūti piemiegt acis, palūkoties apkārt, paņemt grāmatu un, atgriežoties atpakaļ iepriekšējā noskaņā, sākt atkal lasil no vielas, kur biju beidzis vakar vakarā.

Dienas ritēja, taču es pat nemēģināju ieiet deviņ­padsmitajā gadsimtā, jo zināju, ka tas neizdosies. Laiks pagāja kā slimniekam, kas sāk atveseļoties; lē­nam, bez piepūles, bez īstas garlaicības vai nemiera, stundas un dienas pagaisa gandrīz nemanāmi kā kūs­tošs sniegs. Pasaule, kas atradās ārpusē, bija aizslī­dējusi kaut kur tālumā, mana ikdiena bija vienīgā īstenība. Viss bija saistīts ar… 1882. gada 15., 16., 17., 18., 19. janvāri. Un es varēju jau gandrīz ticēt, ka tā ir. Bet ārpasaule… skats no augšas uz Cen­trālo parku, šķiet, nebija mainījies kopš tiem laikiem, ja vien nebūtu māju ap to. Un tagad bieži vēlu vakarā un rītausmā es skatījos uz parku, pūlēdamies iegūt deviņpadsmitā gadsimta pasaules izjūtu. Taču reiz, kad šķita, es to varētu jau sasniegt vai vismaz sākt sasniegt, pa šo ainavu, alumīnija riteņiem zibot, aiz­drāzās sarkanbrūns «mustangs». Es nekādā gadījumā nedrīkstēju pacelt acis no vecajiem ceļiem un alejam, jo zināju — visapkārt nesatricināms rēgojās div­desmitais gadsimts.

Kādu pēcpusdienu es dzīvojamā istabā lasīju, un ap pulksten četriem — man šķiet, atceros, ka virtuves pulkstenis nesen bija nositis šo stundu — es pacēlu acis no grāmatas; kaut kas telpā bija mainījies. Es paskatījos apkārt, taču viss šķita esam savā vietā. Tad es palūkojos uz augšu, un griesti likās gaišāki; no āra ieplūstošā gaisma bija mainījusies. Vēl kas cits ari bija savādāk. Ēkas sienas bija biezas, un no ara nekad nedzirdēju neko citu kā tikai visstiprākos trokšņus, un arī tos it kā apslāpētus. Bet tagad es nedzirdēju neko: ne automobiļu signālus, ne pnei­matisko bremžu spiedzoņu. Klusums bija absolūts. Tad kaut kur tālumā aiz prieka iekliedzās bērns.

Ar grāmatu rokā piegāju pie loga, un kaut kas man krūtīs — dēvējiet to, kā gribat, — salēcās aiz satrau­kuma: ārā bija uzsnidzis kādas sešas collas biezs jauns sniegs, neskarts un dzirkstošs; desmitiem bil­jonu lielu pārslu joņoja garām manam logam. Lejā uz ielām nekas nekustējās, nebija redzama neviena stāvoša automašīna, visas bija aizvestas no ietvju malām, iekams sniegs bija paspējis tās sagūstīt. Zem mana loga Sentralpārkveststrīts gulēja kā neskarta sniega līdzenums, gaismas signāli pārslēdzās bez jeb­kādas vajadzības, un pāri ielai Centrālais parks iz­skatījās ka īsts brīnums. Tur rosījās bērneļi sarka­nos, zilos, bruņos un zaļos apģērbos; viņi skraidīja, tenterēja un krita sniegā, rauša to kopā, pikojās un ēda to. Daži braukāja ar kamaniņām; vesels mudžek­lis mazuļu vēla sniega bumbu, kas bija lielāka par viņiem pašiem.

Man piemīt ērmota vājība uz pērkona negaisiem un sniegputeņiem, un es stāvēju pie loga kādu pusstundu, vērodams aiz stikla virpuļojošās pārslas un Centrālo parku, kuru tās pārvērta asējumā, melnos zarus par I lajot nr balta sniega kārtiņu, nolīdzinādamas pau- guriņus un ieplakas, takas un alejas.

Pēc kāda laiciņa es uzvārīju kafiju, picvilku krēslu pie loga un apsēdos uz ta sāniski, nolicis kājas pāri parocim. Vēl bija par agru vakariņot, taču man sa­gribējās ēst, es sagatavoju sendviču un, paņēmis ābolu, apsēdos atkal uz krēsla. Gaisma vairs nebija tik spilgta, un plašais, baltais sniega klajums iekrā­sojas zilgans. Es sēdēju, ēdu un vēroju, ka gaist diena. Pamanīju, ka gaismas signāli zem mana loga vairs nedarbojas: vai nu tie bija izslēgti, lai taupītu strāvu, vai arī tos bija sabojājis putenis. Luksofori tagad izskatījās savādāki, uz tiem bija sakrājusies bieza sniega kārta, izveidojot virs tiem cekulus; ta­gad tas varētu būt arī ielu apgaismošanas laternas. Gaiss kļuva saltāks, pārslas mazākas, un viegls vē­jiņš saka nest smalko sniegu līmeniski kā miglas priekškaru; tagad es nevarēju redzēt tālāk par parka centru; ari dzīvojamie nami gar parka austrumu malu tālu otrā pusē bija pazuduši aiz ša aizkara, tāpat ēkas dienvidos un, protams, arī tālu ziemeļos. Pēdē­jie bērni aizgāja; aukstums bija pieņēmies; cs varēju to sajust caur logu. Bija jau gandrīz satumsis. Iede­gas laternas. Arā nekas nekustējās, tikai sniegs un vējš, un klusums bija pilnīgs. Skatoties lejā uz Cen­trālo parku, es pēkšņi sāku prātot, vai arī 1882. gada janvārī bija snidzis. Protams, es to nezināju, taču iespējams, ka bija. Un ja tā, tad šobrīd nebija nekā­das atšķirības; ainava visādi bija pilnīgi tāda pati, kādu es to no šejienes būtu redzējis toreiz. Es piecēlos un piegāju pie loga, vērodams pats savu attēlu uz nīts — senlaicīgas drēbes, sena istaba, sena māja. Es zināju, ka toreiz būtu varējis šeit stāvēt gluži tāpat, kā stāvu tagad.

Novērsies no loga, piegāju pie lustras, uzrāvu sēr­kociņu, pastiepos un aizdedzināju lampu pēc lampas. Kafija porcelānā kannā bija vēl silta, un es noliku to uz paklāja blakus savam krēslam un ielēju sev vēl vienu pustasi, tomēr neizdzēru to. Es atkal apsē­dos pie loga; istaba bija silta, omulīga un klusa, tikai gāzes radziņi tikko dzirdami sīca un šad tad kāda sniegpārsla atsitās pret loga rūti. Izstiepis kājas, es atlaidos krēslā, turēdams klēpī kafijas tasi, skatījos uz zili apmatotajām liesmiņām, kas aiz kodināta rak­sta stikla abažūros izskatījās kā mazi viduslaiku kara cirvju asmeņi.

Es vairs nedomāju, to nevarēja saukt par domā­šanu. Es sēdēju pilnīgā mierā, galvā nebija nevienas domas, un manā apziņā uz mirkli pavīdēja tikai viena ainiņa: kādiem gan vajadzētu izskatīties cilvēkiem, kuri tagad vairāk uz dienvidiem, pilsētas centrā, tās rosīgākajos rajonos, atrodas uz ielām? Es redzēju, kā viņi salīkuši cīnās pret joņojošo sniegu, vīrieši pietur savus katliņus pie malām, sievietes paslēpušas rokas uzročos; uz ielām zirgiem slīd kājas, tie sagrī­ļojas, tad atsperas. Vienu mirkli es iztēlē ieraudzīju paceltu pakavu, kas saslapis šķīdonī, spalva ap kājas vēzīti savēlusies un salipusi ar pelēku sniegu. Un ta­gad es varēju — nevis iedomāties, — tas nav īstais vārds, — es varēju sajust ap sevi pilsētu un Jaudis, kas šovakar, tāpat kā es, sēž mājās miljoniem maigu, dzeltenu gāzes liesmiņu apgaismoti.

Man negribējās pat pakustēties; ārā viss bija tik balts un kluss, un sniegpārslas traucas garām manam apgaismotajam logam; bija tik omulīgi, kad ķīļveida liesmiņas laiku pa laikam noraustījās un ēnas telpā sakustējās. Es gribēju izdzert savu kafiju, tomēr ne­izdarīju to. Beidzot noliku tasi uz grīdas, saņēmos, piecēlos, piegāju pie paša pēdējā loga pa kreisi un parāvu žalūziju. Man gandrīz bija vienalga, ka kāds lagad uz ielas varēja pamanīt, ka gaisma izdzisusi vēl vienā logā.

Es krēslā pie loga biju gandrīz iemidzis, kad iedre­bējās virs durvīm spirālē iekārtais zvans. Es nemaz nebiju pārsteigts, kad, atvēris durvis, ieraudzīju Os­karu Rosofu, kas kratīja nost sniegu no saviem uenospodrinātajiem, pamatīgi ieziestajiem zābakiem. Viņam bija spīdoši melna, akurāti apgriezta ķīļbārda.

— Sveiks, Saj. — Viņš stāvēja un purināja ūdens lāses no sava augstā katliņa. — Gāju garām un uz- uacu atvilkt elpu, ja tikai netraucēju. Jauks vakars, bet iet gan ir grūti.

— Nāciet iekšā, Oskar! Priecājos jūs redzēt.

Viņš ienāca un smaidīdams pogāja vaļā savu garo mēteli ar kažokādas apkakli. Viņš pasniedza to man un ātri saberzēja rokas, laimīgs, ka ticis siltumā; viņš bija ģērbies melnā ketavejā ar zīda atlokiem un melnbalti rūtotas biksēs; kreklam bija augsta ap­kakle ar atlocītiem stūrīšiem, un platā, melnā kakla­saite sasieta pušķī. Pārgājām pāri istabai pie diviem krēsliem, kas stāvēja viens otram pretim; apsēžoties Oskars atpogāja savu ketaveju. Pāri viņa vestei stie­pās smaga zelta pulksteņķēde ar zelta un ziloņkaula brclokicm.

— Oskar, es iekurināšu kamīnu. Varbūt jūs vis­pirms gribat iedzert kādu malciņu? Vai varbūt labāk kafiju? Vai vakariņas jau esat paēdis? — Es priecā­jos par sabiedrību un kļuvu gandrīz pļāpīgs.

— Nē, es nevaru ilgi uzkavēties, Saj. Ieskrēju tikai uz brīdi, tāpēc nepūlieties manis dēļ. Ja nu kādu mal­ciņu viskija, to es labprāt iedzertu. Neatšķaidītu. — Viņš atkal saberzēja rokas, skatīdamies uz logiem.

Kas par naksniņu!

Es atnesu viskiju mazītiņās slīpēta stikla glāzītēs; mēs pacēlām tās, tad nogaršojām dzērienu.

Lielisks! — Oskars teica, atzvēlās krēslā un saka nevērīgi rotaļāties ar monētas veida zelta brc- Ioku pie pulksteņa ķēdes. — Ir tik jauki sēdēt šeit pie viskija glāzes, kamēr ārā pierimst sniegputenis.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

— Jā. Priecājos, ka jūs atnācāt, Oskar; man jau acis pašas no sevis vērās ciet.

—- Šāda vakarā tas viegli var notikt ar jebkuru cilvēku.

Viņš iedzēra mazliet viskija, tad atzvēlās atkal krēsla, slinki virpinādams pirkstos apaļo ķēdes rotā­jumu; es sēdēju un vēroju, kā tas blāvi mirguļo gāzes gaismā.

— Viss ir tik nomierinošs: ārā ir rāms, šeit iekša silti un mierīgi.

Es piekrītoši pamāju ar galvu un grasījos kaut ko atbildēt, bet Oskars, omulīgi atlaidies krēslā, lēni papurināja galvu.

— Nepūlieties ar pieklājības frāzēm, Saj; man ne­vajag pakavēt laiku. Šeit ir tik patīkami, ka šo sa­jutu vajadzētu izbaudīt bez domāšanas, apmierinā­tam un rāmam, ļaujot prātam atpūsties. Un viskijs palīdz, vai ne? Var just, kā nervi un muskuļi atslabst. Man šķiet, vējš ir piestājis, tagad valda pilnīgs klu­sums. Lai gan vēl aizvien snieg, atkal lielas un mīk­stas pārslas. Tieši tagad jūs esat ļoti apmierināts, Saj, es to redzu. Tik rāms un omulīgs. Mierīgs. Un man šķiet, ka cs jums palīdzu. Jo, kaut gan jūs klausāties manī, tomēr ne tik daudz vārdos ka skaņā, tonī, čuk­stos, suģestijā. Tā izkliedē visu sasprindzinājumu; es redzu, jūs manāt, kā tas notiek. Jūs izjūtat tādu mieru, ka pat glāzīte jūsu rokā kļūst mazliet par smagu, lai varētu to noturēt. Vai jūs to manāt? Jūs, šeit mierīgi sēžot un klausoties manā balsī, esat daudz apmieri­nātāks un rāmāks nekā jebkad agrāk savā mūžā. Glāze ir pārāk smaga; nolieciet to uz grīdas sev blakus. Tā ir labāk, vai ne? Ja jūs mēģinātu to atkal pa­ņemt, tā būtu par smagu. Un jūs ari nemaz negribat to, jums ir vienalga. Jus ari nevarētu to pacelt. Tomēr pamēģiniet, Saj, tikai raugiet uz mirkli to pacelt. Pa­pūlieties vēl, paceliet to tikai kādu collu, tad ļaujiet lai krist atpakaļ. Jūs to nevarat. Nu, tam nav nekā­dās nozīmes. Jūs esat ļoti noguris, un pēc brīža es ļaušu jums gulēt. Tikai vispirms es gribu jums kaut ko pateikt, tad iešu projām.

Jūs gulēsiet tikai īsu laiciņu, Saj. Taču tas būs brī­nišķīgi mierīgs miegs. Dziļš un bez sapņiem. Visno- micrinošākais miegs, kādā jelkad esat gulējis. Un, kad jūs pamodīsieties, viss, ko jūs zināt par divdes­mito gadsimtu, būs izgaisis no jūsu atmiņas. Kamēr gulēsiet, viss zināšanu kopums jūsu smadzenēs izzu­dis, saruks tik sīciņš kā kniepadatas galviņa.

Tas jau sākas. Nav tādu lietu kā automobiļi, Saj, ii/iv lidmašīnu, skaitļojamo mašīnu, televīzijas, nav pasaules, kura tiē būtu iespējami. Vārdi «nukleārs» un «elektronika» nav pieminēti vēl nevienā vārdnīcā visā pasaulē.

Tomēr jūs zināt, kāda ir pasaule, jūs to zināt ļoti labi. Jūs zināt visu par to. Kāpēc lai jūs nezinātu, kāda ir pasaule šonakt, 1882. gada 21. janvārī? Jo tas ir īstais datums; protams, tas ir laiks, kurā mēs atrodamies. Tāpēc es esmu ta apģērbies, un tādēļ arī jūsu tērps ir tāds. Tāpēc istaba ir iekārtota tāda,kāda tā ir. Neaizmiedziet vēl pavisam, Saj. Vēl vienu mir­klīti paturiet acis vaļā. Vēl tikai dažas sekundes.

Klausieties, ko es teikšu. Es došu jums galīgo, ne­atsaucamo norādījumu; jūs to dzirdēsiet, jūs tam paklausīsiet. Jūs gulēsiet divdesmit minūtes. Jūs pa- modīsieties atspirdzis. Jūs iziesiet laukā pastaigāties. Tikai nelielā pastaigā, lai ieelpotu svaigu gaisu pirms gulētiešanas. Jūs būsiet tik piesardzīgs, cik iespē­jams… centīsieties, lai neviens jūs neierauga, un noteikti ne ar vienu nesarunāsieties. Jūs neļausiet savai rīcībai nekā, ne vismazākā mērā un nekādā veidā neko iespaidot.

Pēc tam jūs atgriezīsieties šeit, iesiet gulēt, gulē­siet visu nakti. No rīta jūs pamodīsieties kā parasti, pilnīgi brīvs no hipnozes. Kad atvērsiet acis, visas jūsu zināšanas par divdesmito gadsimtu atkal pa­modīsies jūsu prātā. Tomēr jūs atcerēsieties savu pa­staigu. Jūs atcerēsieties savu pastaigu. Jūs atcerēsie­ties savu pastaigu. Tagad … aizmiedziet.

Mirklī, kad pamodos savā krēslā, jutos samulsis; es uzmetu acis Oskara krēslam un redzēju, ka Oskars ir aizgājis, viņa glāze stāvēja uz galda, un es prā­toju, ko gan viņš nodomājis par mani, ka es aizmigu, kamēr viņš viesojās pie manis. Bet es zināju, ka viņš neapvainosies; mēs bijām veci draugi, tas būs viņu tikai uzjautrinājis.

Tagad jutos atpūties, biju spirgts un enerģisks, mazliet par nemierīgu, lai tūlīt liktos gulēt, un es nolēmu pastaigāties. Vēl aizvien sniga, bet lielām, mīkstām pārslām; vēja nebija. Es pārāk ilgi biju uz­turējies telpās, tagad gribēju tikt lauka, sniegā un elpot svaigu gaisu. Es aizgāju pie skapja, apģērbu mēteli, apliku silto kaklautu, uzvilku zābakus un uz­maucu galvā apaļo, melno aitādas cepuri.

Gāju lejā pa kāpnēm un jutos priecīgs, ka nevienu nesastopu; es nebiju noskaņots sarunām un, ja būtu dzirdējis uz kāpnēm kādu cilvēku, laikam būtu pali­cis uz vietas un pagaidījis, kamēr tas aiziet. Lejā es izgāju ārā no mājas, ātri pametot apkārt acis, taču neredzēju nevienu dzīvu dvēseli — es šovakar nevēlē­jos nevienu sastapt — un, pagriezies uz Centrālā parka pusi, gāju tieši pāri ielai. Bija jauks vakars, brīnišķīgs vakars. Jutu plaušās sveloši auksto gaisu, un šad tad man skropstas ieķērās pa sniegpārslai, uz brīdi aizmiglojot laternas, kuras sniega virpulī ap tām jau tā bija neskaidras.

Tieši man priekša iela bija piesnigusi gandrīz vienā līmenī ar ietves malu, pa to vēl neviens nebija ne gā­jis, ne braucis. Es šķērsoju ielu un iesoļoju parkā. Nevarēju uziet nevienu aleju; cs tikai vairījos no krū­miem un kokiem; uz priekšu tikt bija grūti, sniegs tagad bija kādas septiņas vai astoņas collas biezs. Man iešāvās prātā, ka drošāk būtu neaiziet pārāk tālu 110 laternām, jo tā es viegli vien varētu nomaldīties; es pagriezos, lai paskatītos atpakaļ. Laternas bija skaidri redzamas, un to gaismā es vēl varēju saskatīt savas pēdas, taču tās itin drīz pārklāja sniegs, un es zināju, ka dažās minūtēs tās būs pazudušas; ja es aizietu vēl daudz tālāk, tad nespētu vairs pa pēdām atrast ceļu atpakaļ.

Augsti cilādams kājas, es bridu vēl mazliet tālāk; slapjais sniegs bija pieķēries maniem zābakiem; snie­gotās, mirdzošās nakts un savas vientulības ieprie­cināts, es baudīju pastaigu. Ziemeļu pusē aiz sevis es izdzirdu ritmisku šķindoņu, kas kļuva aizvien skaļāka. Pagriezos, lai vēlreiz paskatītos atpakaļ uz ielu. Kādu brīdi stāvēju, ieklausīdamies dzin-dzin-dzin skaņā, un tad tieši aiz zaru siluetiem pa apgaismotās ielas vidu tuvojās vienīgais braucamais, kuru drīkst lietot šādā nakti — vieglas, graciozas kamanas ar vienu sēdekli; tās viegli un bez piepūles, klusi rikšo­dams, vilka slaids zirgs. Kamanas bija bez jumta; tajās, ievīstijušies vienā pledā un cieši piekļāvušies viens otram, sēdēja vīrietis un sieviete, un sniegs krita pār viņiem. Viņi aizslīdēja garām, zvārguļiem dziedot, cauri no laternām krītošajiem gaismas ko­nusiem, kuros ņirbēja sniegpārslas. Viņiem galvā bija tādas pašas kažokādas cepures kā man, vīrietis vienā rokā turēja grožus un pātagu. Sieviete, pavērsusi seju pretim sniegam, smaidīja. Skanēja tikai zvārgulīši, apslāpēta pakavu klaboņa, un švīkstēja kamanu slie­ces. Tad kamanas aizbrauca, braucēji jau bija ar mu­gurām pret mani, vienmērīgā kamanu zvārgulīšu skaņa attālinājās un dzisa. Viņi bija jau gandrīz pro­jām, kad es izdzirdu sievieti iesmejamies, viņas balsi apslāpēja krītošais sniegs, un smiekli šķita tāli un laimīgi.

Pietika staigāt, man nebija nekādas vēlēšanās ie­lauzties tālāk parkā, un es griezos atpakaļ. Uz Sen- tralpārkveststrīta pusi vēl aizvien bija redzamas šau­rās, paralēlās slieču sliedes, bet tās ātri gaisa, un manas pirmītējās pēdas bija jau pavisam izzudušas. Es uzgāju pa Dakotas kāpnēm, noņēmu cepuri, no­vilku mēteli un, gatavs doties gultā, izdzēsu gāzes radziņu dzīvojamā istabā. Piegāju pie logiem, lai pē­dējo reizi paskatītos laukā. Es vēlreiz gribēju sajust sniegu un atvēru franču logu un izgāju uz balkona. Lejā uz ielas, kuru biju šķērsojis, kamanu un manas pēdas bija pazudušas, sniegs atkal bija gluds un ne­skarts. Es labu brīdi vēros uz melnbalto parku, tad pagriezos, lai paskatītos uz ziemeļiem. Cauri sniega aizkaram varēju saskatīt tikai Dabas vēstures mu­zeju, kas atradās vairākus kvartālus tālāk; virkne muzeja logu bija apgaismoti; tad es atgriezos dzīvo­jama istaba. Ielicies gulta, es gandrīz vienā mirkli iemigu.