Starp diviem laikmetiem

15

Nebiju drošs, vai Pikeringa kantoris atrodas ēkā, no kuras es viņu pirmīt biju redzējis iznākam. Tomēr iespējams tas bija, un es, pārgājis pāri Pārkrovai, apstājos uz Bīkmenstrīta stūra un apskatīju šo māju. Tā bija pavisam neievērojama, tikai vienkārša, nolietojusies, veca māja ar plakanu jumtu un veika­liem pirmajā stāvā. Virs tā četri pilnīgi vienādi stāvi ar šauriem logiem, kas atradās cieši cits pie cita. Vei­kalu skatlogi bija netīri, pie daudziem bija uzvilktas augšā noskrandušas un izbalējušas audekla nojumes, kuras lieto vasarā; dažu skatlogu apakšējo daļu aiz­sargāja sarūsējuši metāla režģi. Menhetenas lejas­daļā daudzas šai līdzīgas garlaicīgas mājas ir sagla­bājušās līdz divdesmitā gadsimta otrai pusei.

Skats bija nomācošs. New York Belting and Pack- ing Compani) logos lielās kaudzēs gulēja pelēkas kastes un gubās sakrauti ādas dzensiksnu rituļi; bla­kus bija netīra rakstāmlietu tirgotava «Villijs Valahs». Kādā citā logā, nekārtīgi sasviestas, gulēja lielas stikla krūzes koka līstīšu aizsargkastēs, uz tām greznojās etiķete «Polenda ūdens», dievs vien zina, kas tas bija; vienā logā rēgojās izkārtne «Aģents Ovens Hačinsons». Un vēl tur bija «Drēbnieks S. Grūns», cigāru tirgotāji «Rodrigess un Ponss», un es nemaz nezinu, kas viss tik tur vēl nebija.

Zem daudziem augstāko stāvu logiem karājās parastās garās, šaurās izkārtnes, piešķiebtas tā, lai no ielas varētu izlasīt. Tās bija dažāda lieluma; man šķiet, tās stiepās tik tālu, cik tālu sniedzās atsevišķo kantoru telpas. «Kūdra, zeme un lauksaimniecība», vēstīja viena zem vairākiem ceturtā stāva logiem; kāda cita piederēja «The Scottish American», uz citas bija uzraksts «Mazumtirdzniecība». Zem vairā­kiem trešā stāva logiem karājās izkārtne «Scientific American», tālāk zem tā paša stāva logiem bija izkārtne, uz kuru tagad paskatījos tikpat pavirši kā uz pārējām, bet vēlāk es to redzēju ļaunos murgos, un vēl tagad es šad tad sapņoju par to, — «The New York Observer».

Es uzkāpu pa nedaudziem koka pakāpieniem, kas prasīt prasījās pēc krāsas, un pa smagām divviru koka un stikla durvīm iegāju vestibilā, kuru apgais­moja tikai no ielas ieplūstošā gaisma. Eka bija galīgi nolietojusies; iekšpusē tas nebija noslēpjams, un neviens arī nebija mēģinājis to darīt. Tumšajās tel­pās grīdas bija izmīdītas, naglu galvas spīdēja; grīda bija piespļaudīta ar tabaku, piemētāta ar cigāru galiem un klāta ar dēļos ieēdušos pastāvīgu netīrumu kārtu. Tādas pašas bija arī koka kāpnes pa kreisi no manis; pakāpieni bija tā izmīdīti, ka likās vidū ielikuši. Pie tumši zaļās apmestās sienas, kas bija pielāpīta ar netīri baltiem plankumiem, karājās īrnieku saraksts. Rūpīgi uzkrāsotas lielas rokas — katrs pirksts bija skaidri izzīmēts, piedurknes aproce noēnota, lai izskatītos apaļa, — rādītājpirksts bija vērsts uz priekšu tumsā; aiz aproces bija īrnieku vārdu saraksts un kantoru numuri. Tāda pati roka bija uzkrāsota arī uz kāpņu sienas un norādīja uz augšu; aiz tās bija vēl viens garāks vārdu saraksts. Abos sarakstos vārdi reiz bija lietpratīgi uzkrāsoti, taču tagad padzisuši, vietām izkasīti; es domāju, ka tie bija vecāko īrnieku vārdi. Jaunākie vārdi bija pavirši uzkrāsoti, no viena uzraksta burtiem krāsa bija notecējusi. Daudzi bija izdzēsti vai arī pāri tiem bija uzrakstīti citi vārdi. Daži bija tikai uzkricelēti;

viens bija uzrakstīts ar zīmuli. Un neviens no tiem nebija Džeika Pikeringa vārds.

Izdzirdu soļus, kāds kāpa lejā; parādījās pavecs vīrietis ar sirmu bārdu, mugurā viņam bija mētelis, galvā apaļa drēbes cepure ar ausu sildītājiem. Vīrie­tis paskatījās uz mani, un es pajautāju:

— Vai te kaut kur var atrast mājas pārvaldnieku?

— Ha, — viņš aprauti un nicinoši iesmējās.

Potter Building pārvaldnieks! Nē, ser, šai mājā

nav neviena ar tādu titulu un amatu, te ir tikai sētnieks.

Es apjautājos, kur viņu varētu atrast, un vīrietis paskaidroja:

— Tas ir jautājums, kuru bieži dzird, bet uz kuru reti saņem kaut cik skaidru atbildi. Viņa būcenis ir kaut kur zem Nasaustrīta ieejas, un dažreiz viņu tur var noķert. Lūk, Elena Bulla, — viņš ar galvu nora­dīja uz neskaidru masīvu siluetu. — Viņa jums paskaidros.

Pateicos viņam.

— Ja jūs atrodat sētnieku — tas gan ir gaužām apšaubāmi —, lūdzu pasakiet, ka doktors Praims no «Observer» viņam vēlreiz atgādina, ka kantorī ir pārāk karsts.

Viņš laipni pasmaidīja, strauji pamāja ar galvu un izgāja uz ielas.

Es iegāju dziļāk un atradu Elenu Bullu, lielu, ļoti resnu nēģerieti, kura droši vien svēra vairāk neka divsimt mārciņu; ap galvu viņa bija apsējusi raibu kaklautu un rokā turēja tukšu spaini un suku. Viņa pastāstīja, ka sētnieka istabiņa atrodoties tieši zem Nasaustrīta kāpnēm pagrabā. Es pateicos, nēģeriete pasmaidīja, pustumsā pazibēja ļoti balti zobi; viņai varēja būt kādi četrdesmit pieci gadi, un, kad gāju prom, man iešāvās prātā, ka jaunībā viņa varbūt ir bijusi verdzene.

Nasaustrīta vestibilā zem kāpnēm, kas veda uz augšu, bija otras, šaurākas, uz pagrabu. Es piegāju pie tām 1111 paskatījos uz leju - tur valdīja pilnīga tumsa. Kaut kur tālu augšā skanēja griezīgs zāģa troksnis un bezgalīgi atkārtojās nervus plosoša spie- dzoņa, kas rodas, izraujot dziļi iedzītas naglas.

— Vai tur kāds ir? — es kliedzu uz leju pagrabā.

Tikai klusums; es būtu pārsteigts, ja kāds

atbildētu. Pakāpos uz leju, taču ne pārāk tālu — neiešu jau streipuļot pa tumsu lejā, riskējot salauzt kāju. Es pieliku rokas pie mutes un saucu vēlreiz; klu­sums. Tad iebļāvos:

— Vai lejā kāds ir?

Tālu apakšā kaut kas atbildot iepīkstējās. Es uzkāpu atpakaļ vestibilā un gaidīju; drīz vien izdzirdu šļūcošus solus pa grīdu, pēc tam uz koka kāpnēm. Es paraudzījos uz leju un ieraudzīju no pagraba tumsas iznirstam izdilušu večuku, kas, turē­damies pie margām, lēnām kāpa augšā. Sākumā redzēju tikai pliku, mūsainu galvvirsu, tad vīrs pacēla zilas acis, lai paslepus novērotu mani; šķita, ka viņam noderētu brilles; pēc tam parādījās plati, zaļi bikšturi virs balta krekla; kāpjot vīra ceļgali locījās ar piepūli; viņa bikses viduklī bija pārāk pla­tas un kūļājās.

Kad vecais kāpa pa pēdējiem kāpieniem un atra­dās jau gaismā, es nodevu viņam doktora Praima sūdzību, un viņš sāka skumīgi māt ar galvu.

— Zinu jau, zinu. Visi sūdzas. Ir pārāk karsts.

Viņš aizelsies ienāca vestibilā un pamāja uz sienu

aiz manis.

— Palūkojiet!

Es pataustīju sienu un piekrītoši pamāju; tā bija pavisam silta.

— Tur iet dūmvads, un tagad mēs kurinām ar malku.

Viņš izbolīja acis uz to pusi, no kurienes nāca zāģēšanas un naglu raušanas troksnis.

— Tur izzāģē lifta šahtu, un īpašnieki veco grīdu sadedzina, — viņš nicinoši norūca. — Taupa ogles. Milzīgs karstums, un man daudz vairāk darba.

Es saviebu seju līdzjūtīgā grimasē, tad pateicu, ka meklēju kādu īrnieku — Džeikobu Pikeringu.

Vecais nopūtās un atbildēja:

— Nu, mister Pikering, par ko tad jūs sūdzaties? Ja jums ir par karstu, es nevaru …

— Nē, es neesmu Pikerings. Es viņu meklēju. Kur ir viņa kantoris?

Taču tas sētniekam bija par daudz; viņš pakratīja galvu un pagriezās atpakaļ uz pagrabu.

— Es to nezinu; kā es varu zināt? Es pazīstu vecos īrniekus; kad šeit bija vēl avīze, es zināju visus īrnie­kus. Tagad avīze ir projām, ar māju iet uz leju. Tagad tā ir Potter Building, — viņš nicinoši noteica. — Līdzko īres līgums notecējis, vecie īrnieki aiziet. Māja tagad pilna ar bēguļiem. Viņi nāk un iet, daži telpas izīrē pat tālāk un nepasaka to ne man, ne mis­teram Poteram. Es tagad nevaru visiem izsekot. Vai augšā jūs jau bijāt?

Es atbildēju, ka neesmu bijis, un vecais kratīja galvu, nemaz nespēdams aprakstīt, kā tur izskatās.

— Skudru pūznis. Viss sadalīts jaunos, mazos kantorīšos, sienas kā sērkociņu kastītēm — var izspļaut cauril Kas gan lai zina, kas tur īsti ir?

Vienu mirkli nezināju, ko teikt, tad man ienāca prātā:

— Kā jūs izdalāt pastu, ja nezināt, kur katrs ir?

Vecais, galvu nodūris, sāka kāpt lejā, murminā­dams:

— Ak, kaut kā jau galā tieku, es allaž kaut kā izkuļos.

— Es esmu pārliecināts, ka tiekat galā, bet kā?

Tagad vecais bija man rokā; viņam bija jāapstājas,

jāpaskatās atpakaļ un jāpasaka:

— Man ir grāmatiņa.

Tā jau biju domājis.

— Un kur tā grāmatiņa ir?

—■ Lejā, — viņš saērcināts norūca. — Kaut kur lejā; es īsti nezinu, kur…

Iebāzu roku kabatā.

— Nu, es saprotu, tas prasa pūles. — Es samek­lēju ceturtdaļdolāru, atcerēdamies, ka tas ir vairāk nekā šā vīra stundas alga, un iedevu viņam. — Tomēr būtu pateicīgs …

— Jūs esat džentlmenis, ser. Priecājos jums pakal­pot. Pēc minūtes būšu atpakaļ.

Pagāja gan vairāk nekā minūte, tomēr sētnieks uznāca atpakaļ augšā ar piezīmju grāmatiņu, kuras vāki bija saņurcīti un lappušu augšējie stūri noskran- duši; vienā stūri bija izkniebts caurums, pa kuru bija izvērts netīrs baltas auklas gabaliņš un sasiets cil­piņā. Vecais atvēra grāmatiņu un, pie katras lapiņas apslapinādams mutē īkšķi, lēni šķīra tās, vērīgi pētī­dams. Es stāvēju un skatījos viņam pār plecu; vismaz puse vārdu bija izkasīta un to vietā ierakstīti citi. Vecais visu laiku purpināja:

— Es nevaru visam izsekot; ievelkas kāds jaunais, un tā ir viņa darīšana, vai viņš man pasaka savu vārdu, ja grib saņemt pastu.

Viņš klusītēm pie sevis nosmējās.

— Un parasti pasaka arī! Te nu ir: Pikerings. Tre­šais stāvs, 27. numurs. Tas ir augšā tieši blakus jau­najai šahtai, jūs nevarat kļūdīties. Gan viņš sūdzē­sies par liftu, ja tas kādreiz sāks darboties; tie jau taisa ellīgu troksni, es reiz strādāju uz viena.

Es uzkāpu augšā. Otrā stāvā tieši pa labi no kāp­nēm kāda kantora durvis bija vaļā. Nemitīgais zāģa troksnis un regulārie naglu raušanas spiedzieni ska­nēja no turienes, un es piegāju paskatīties. Divi gald­nieki baltos kombinezonos bija nometušies ceļos uz grīdas ar muguru pret mani. Viens zāģēja grīdas dēļus starp sijām, ļaudams īsajiem nozāģētajiem dēļu galiem un brusām krist tieši pagrabā. Vecajam sēt­niekam, bez šaubām, tie bija jāsalasa un jāsadedzina. Otrs galdnieks ar lauzni metodiski plēsa nost īsos dēļu galus, kas bija palikuši pie sijām, un arī tiem ļāva krist pagrabā. Starp galdniekiem un pretējo sienu grīda bija jau izplēsta un pilnīgi atklājās koka sijas. Man šķita, ka arī tās drīz vien sazāģēs un sadedzinās.

Trešajā stāvā smagās koka paneļu durvis, kuras atradās virs galdniekiem, bija nostiprinātas ar jaunu, milzum lielu priekškaramo atslēgu; uz durvīm bija uzkrāsots: «Bīstami! Netuvoties! Šahtai» Uz blakus kantora durvīm ar šablonu bija uzkrāsots 27. numurs, un tās bija aizslēgtas. Paklausījies pie durvju sprau­gas, es piesardzīgi pakustināju rokturi. Tuvumā neviena nebija. Es atrados īsā gaitenītī, kas taisnā leņķī atzarojās no galvenās ejas. Ātri nometos uz ceļgala un ieskatījos pa atslēgas caurumu. Tieši pre­tim, istabas viņā pusē, es ieraudzīju lielu, netīru logu, pelēki baltu ziemas dienas gaismā; tieši zem tā stāvēja rakstāmgalds ar nolaižamu virsu un krēsls. Pa kreisi nevarēju neko saskatīt, jo tieši bla­kus durvīm stāvēja kāda mēbele, kas aizsedza skatu. Pa labi ieraudzīju durvju aplodas malu; durvis acīm­redzot bija savienojušas šo kantori ar aizslēgto biroju tam blakus. Taču tagad tās bija pamatīgi aiz­sistas ar dēļiem, un man iešāvās prātā, ka galdnieki strādājot dodas uz augšu, lai katru izzāģēto grīdu var iesviest pagrabā.

Es noskaidroju visu. ko biju gribējis noskaidrot, un varbūt visu, ko man vajadzēja zināt par Džeika

Pikeringa kantori. Kādu pusminūti nostāvēju gai­tenī, līdz izdzirdu soļus kāpnēs — kāds nāca lejā. Es sapratu, kāpēc man negribējās pagriezties un aiz­iet; tagad mans uzdevums bija paveikts, taču es vēlējos, kaut tā nebūtu.

Es paēdu lenču Astorhauza bārā, kuru bija piemi­nējis Kārmodijs. Taču, iegājis vestibila, es gandrīz tūlīt gribēju mesties atpakaļ. Telpa bija stāvgrūdām pilna ar vīriešiem, kas stāvēja vai nu grupiņās, vai pa diviem un sarunājās; gandrīz visiem cepures bija galvā. Marmora grīda bija pārklāta — jā, tieši pār­klāta ar tabakas sulu (tā viņi to sauca). Kamēr stā­vēju pie ieejas un lūkojos apkārt— ne ilgāk kā čet­ras vai piecas sekundes —, kāds ducis vīriešu, kuriem viens vaigs bija uzblīdis, vairāk vai mazāk veiksmīgi bija spļāvuši porcelāna spļaujamtraukos, kas bija nolikti uz lielā vestibila grīdas; daži pat nepapūlējās paskatīties, kur spļauj. Cenzdamies domāt par kaut ko citu, es pārgāju pari vestibilam un iegāju lielā, fan­tastiski trokšņaina bara, kur pie sienas ozola rāmī bija liels uzraksts: «Lūdzam nelādēties!» Es apēdu divus dučus Blupointas austeru, kas tai pašā rītā bija izzvejotas Ņujorkas līcī; tās bija tiešām lieliskas, un es nopriecājos, ka biju te iegriezies.

Atpakaļ uz Gremersijparku es braucu ar gaisa dzelzceļu. Izkāpu no tā pie 23. ielas un gāju atpa­kaļ uz Gremersijparku. Krustmāte Ada, izdzirdusi atveramies parādes durvis, iznāca no virtuves, un viņas rokas līdz elkoņiem bija baltas no miltiem. Es pajautāju, vai Džūlija ir mājās, un viņa atbildēja, ka vēl neesot, bet kuru katru brīdi viņai vajagot pār­nākt; pateicos un uzkāpu savā istabā.

Šodien gan bija bijusi dieniņa, es sen jau nebiju tik daudz staigājis kājām, tālab biju laimīgs, ka varēju atlaisties gultā. Gulēdams šad tad izdzirdu aiz loga bērnu klaigas parkā, un viņu balsis aukstajā gaisā skanēja augstas un smalkas. Es dzirdēju arī jau pierasto dobjo zirgu pakavu klaboņu un iejūga ķēžu žvadzoņu. Es negribēju aiziet no šīs Ņujorkas: bija vēl tik daudz, ko redzēt šai svešajā un tomēr tik pazīstamajā pilsētā.

Es, protams, iemigu un pamodos, kad mājās pārra­dās Džūlija — no viņas un krustmātes balsīm hallē. Es ātri piecēlos un izņēmu pulksteni. Bija tikko pāri puspieciem; es uzvilku kurpes un svārkus un steidzos lejā. Abas sievietes vēl bija hallē un paskatījās uz mani. Džūlija vēl bija ielas tērpā un izrādīja krust­mātei savus iepirkumus.

Mēs visi iegājām viesistabā. Džūlija atraisīja un noņēma savu cepurīti. Es pastāstīju viņām izdomātu stāstu, brīnīdamies, cik vainīgs jūtos, melodams tieši acīs abām paļāvīgajām sievietēm. Teicu, ka biju iegājis pastā atteikt pastkastīti, kuru biju noīrējis, kamēr sameklēšu pastāvīgu dzīvokli. Un atradu tur steidzamu vēstuli. Saslimis mans brālis, un, kamēr viņš atveseļosies, — es steigšus piebildu, jo negribēju dzirdēt līdzjūtības apliecinājumus, — tēvam fermā vajadzīga mana palīdzība, tāpēc man šodien, īstenībā jau tūlīt pat, jābrauc projām. Pēkšņi pār­bijos, ka viņas varētu sākt iztaujāt mani par saim­niekošanu uz laukiem, bet viņas, protams, to nedarīja. Abas jaukās sievietes juta man līdzi. Viņas nožēloja, ka man jābraucot projām, un man šķita, ka arī tas tika teikts no tīras sirds. Krustmāte Ada domāja, ka man vismaz vajagot pirms aizbraukšanas paēst pus­dienas, taču es apgalvoju, ka nevaru palikt, ka man tūlīt pat jāsteidzas projām, jo priekšā ilgs brauciens vilcienā. Krustmāte Ada grasījās atmaksāt naudu, kuru biju iedevis par nedēļu uz priekšu, tomēr es no tās atteicos.

Tad Džūlija, pēkšņi atcerējusies, iesaucās:

— Ai nē! Un mana ģīmetne!

Es to biju galīgi aizmirsis. Skatījos uz viņu un cen­tos atrast kādu ieganstu, ar ko atrunāties. Tad sa­pratu, ka nemaz negribu atteikties. Es ļoti vēlējos uzzīmēt šo portretu; man šķita, ka tas būtu sevišķi jauks atvadīšanās veids. Tāpēc es pamāju ar galvu un teicu: ja viņa man tagad pozētu — es gribēju iz­vairīties no Džeika —, es viņu tūlīt uzzīmētu un tad ietu projām. Džūlija uzskrēja augšā sagatavoties; es lūdzu, lai viņa paliek tai pašā tērpā, kas viņai mu­gurā, un uzkāpu savā istabā, lai paņemtu no mēteļa kabatas zīmēšanas bloku.

Augšā es sakravāju ceļa somu, tad nostājos un ap­skatīju istabu. Es zināju, ka man tās pietrūks. Tad iz­gāju no istabas ar ceļa somu vienā un zīmēšanas bloku otrā rokā. Es atlocīju vāku un apskatīju šodien uzmestos zīmējumus.

Kad biju pie kāpnēm, Džūlija nāca lejā no trešā stāva, un mēs gandrīz saskrējāmies; viņa tikko bija par jaunu savijusi matus galvvirsū.

— Ai, vai drīkstu paskatīties? — viņa iesaucās, sniegdamās pēc zīmēšanas bloka.

Es būtu varējis kaut kā atrunāties, tomēr aiz ziņ­kārības iedevu viņai bloku. Lēni kāpdama lejup man pa priekšu, Džūlija vispirms apskatīja manus zīmē­jumus, kas attēloja laukkopjus un lopkopjus pie Dako- tas; tie īstenībā vēl nebija zīmējumi, drīzāk gan pie­zīmes man pašam; viņa par tiem neko neteica, bet uzšķīra lapu ar Pilsētas valdes parku un apkārtējām ielām.

Manuprāt, es būtu varējis uzminēt, kā viņa reaģēs; es zināju, ka šai laikmetā valdīja absolūta un gandrīz vispārēja ticība progresam un bezmaz vai mīlestība uz mašīnām un to varu. Kad nogājām lejā, Džūlija apstājās viesistabā un jautāja:

— Mister Morlij, kas tie tādi?

Viņas pirkstgals pieskārās papīram pie vieglajam un smagajām automašīnam, kuras biju iezīmējis Sentrstrītā.

— Automobiļi.

Viņa atkārtoja, it kā tie būtu divi vārdi:

— Auto mobiļi.

Tad apmierināta pamāja ar galvu.

— Jā, tādi, kas paši kustas. Tas ir lielisks izgudro­jums. Vai jūs pats tos izdomājat?

Es atbildēju, ka ne, esmu par tiem tikai kaut kur dzirdējis, un Džūlija atkal pamāja ar galvu un sacīja:

— Varbūt izlasījāt Zilā Vernā. Es esmu pārlieci­nāta, ka mums katrā ziņā būs auto mobiļi. Un tas ir labi; tie būs daudz tīrāki nekā zirgi.

Džūlija bija jau pāršķīrusi lappusi un tagad apska­tīja manu Trīsvienības baznīcas un Brodveja uzme­tumu. Pirms viņa paspēja kaut ko piebilst, es atņēmu zīmējumu un ar skubu piezīmēju klāt milzīgās cel­tnes, kas kādreiz stāvēs visapkārt šai mazajai baznī- ciņai. Es atdevu zīmējumu Džūlijai atpakaļ, un pēc brīža viņa pamāja ar galvu.

— Lieliski. Brīnišķīgi simboliski. Jā, varbūt, ka visaugstāko celtni Menhetenā aplenks citas, daudz augstākas. Taču jūs esat labāks mākslinieks nekā arhitekts, mister Morlij: lai balstītu tik augstas cel­tnes, pamata mūrim vajadzētu būt pusjūdzi bie­zam! — Viņa pasmaidīja un atdeva man bloku. — Kur man jāsēž?

Es nosēdināju viņu pie loga trīsceturtdaļprofilā un palūdzu atlaist vaļā matus; es strādāju ar ļoti asu, cietu zīmuli, lai uzzīmētu vislabāko zīmējumu, kādu vien spēju, nevis neskaidru, kļūdainu zīmējumu ar treknām līnijām. Cietais zīmulis arī ļauj ļoti smalki noēnot.

Zīmējums izdevās labs. Es biju uztvēris sejas vei­dojumu, acis un uzacis, kuras man padevās visgrūtāk,

un ļoti rūpīgi zīmēju matus; es patiešām gribēju attē­lot tos uz papīra tādus, kādi tie īstenībā bija. Taču es strādāju lēni. Fēlikss Grīrs pārnaca mājās, es iz­vilku pulksteni un redzēju, ka tūlīt būs pieci. Kādu brīdi viņš klusēdams pastāvēja un noskatījās. Kad pametu acis uz viņu, Fēlikss man uzsmaidīja un pie­klājīgi un atzinīgi pamāja, taču viņa acis izskatījās norūpējušās, un es zināju kāpēc. Es arī raizējos, ka varētu ierasties Džeiks Pikerings un atkal sacelt ellišķīgu troksni. Un mans uzdevums nebija būt par cēloni dažādām nepatikšanām. Es sāku zīmēt ātrāk, cenzdamies saņemt sevi rokās; es gribēju, lai zīmē­jums izdotos labs. Nelikās ticami, ka Pikerings no sava darba Pilsētas valdē ieradīsies mājās pirms pus- sešiem vai sešiem, un es domāju, ka pēc dažām minū­tēm bušu jau beidzis un aizgājis.

Protams, ta bija mana vaina, ka neiedomājos to,

kas bija skaidrs: tāds vīrs kā Džeiks Pikerings, kas ienīda savu klerka stāvokli un darbu, pēc tikšanās ar Kārrnodiju bija aizgājis atpakaļ uz Pilsētas valdi un uzteicis darbu. Un tagad — šoreiz es neredzēju, kā viņš pārnāca, — parādes durvis atvērās, aizvērās un Pikerings atkal stāvēja halles durvīs. Bet šoreiz viņš mazliet šūpojās, kaklasaite nebija sasieta. Mētelis ne­bija aizpogāts, rokas bija sabāztas bikšu kabatās, un tālu pakausī atstumtais katliņš bija notraipīts ar sa­kaltušiem dubļiem.

Pikerings valdīja pār sevi; viņš bija piedzēries, bet zināja, ko redz. Mēs ar Džūliju skatījāmies uz viņu, un Džeika acis šaudījās no Džūlijas sejas uz līnijām manā zīmēšanas blokā un atkal atpakaļ uz Džūlijas seju, un atkal uz zīmēšanas bloku. Visur pasaulē vienmēr ir bijuši primitīvi ļaudis, kas nepieļauj, ka tos zīmē vai atveido; viņi tic, ka attēls kaut ko atņem dzīvajam. Un iespējams, ka šim vīram, pašam to neapjaušot un nezinot, piemita kaut kas no šīm gan­drīz instinktīvajām jūtām, jo manis zīmētā Džūlijas ģīmetne viņu saniknoja tā, it kā viņa apziņā manas meitenei pievērstās acis un zīmulis, kas atveidoja viņas seju uz papīra, radītu mūsu starpā kādu dziļu intimitāti. Zināmā mērā tā arī ir. Katrā ziņā viņš to nespēja paciest. Tas bija vairāk nekā niknums, tās bija emocijas ārpus saprāta robežām — neprāts. Pikerings pacēla acis no zīmēšanas bloka un ieskatī­jās man sejā. Viņa acis tagad bija pavisam šauras un nepielūdzamas, acu baltumi pieplūduši asinīm. Pikerings izstiepa roku visā garumā, un, kad viņš bez skaņas norādīja uz mani, viņam lūpas pavērās kā zvēram, atsedzot zobus. Šķita, ka viņš nespēj atrast vārdus, kuros paust savu niknumu. Tad roka apmeta nelielu loku, norādīdama uz Džūliju. Pikeringa kakls izskatījās uztūcis un balss bija tik piesmakusi, ka tikko varēja saprast:

— Gaidiet. Palieciet šeit. Gaidiet. Un es jums parā­dīšu.

Tad gandrīz veikli — viņš vairs nezvā|ojās — Pikerings apgriezās uz papēža un aizgāja; pēc mirkļa parādes durvis atvērās un atkal aizcirtās.

Es pabeidzu ģīmetni; kāpēc ne? Pēc tam kad aiz­krita durvis, es paskatījos uz Džūliju un pavēru muti, gribēdams ko sacīt, tomēr tikai paraustīju plecus. Nebija, ko teikt, jo prātā neiešāvās nekas cits kā tikai: jā, jā, jā, vai kaut kas cits tikpat bezjēdzīgs. Džūlija piespieda sevi pasmaidīt un arī paraustīja plecus, taču viņas seja bija nobālusi. Man nebija skaidrs, kāpēc: aiz bailēm, aiz dusmām, aiz pārstei­guma? Es to nezinu. Bet arī Džūlija bija izaicinoša, viņa neapzināti paslēja uz augšu zodu un turēja to tā visu pozēšanas laiku — vēl kādas desmit minūtes.

257

Ģīmetne bija izdevusies laba. Pārējie bija atnā­kuši mājās; Bairons Dovermens tieši tad, kad es paš­laik beidzu zīmēt, pēc tam ieradās Moda Torensa, un abi, pirms devas augša, apstajās, lai apbrīnotu un uzslavētu zīmējumu. No virtuves ienāca krustmāte Ada pateikt, ka pusdienas būs galdā pēc piecām minūtēm. Arī viņa apbrīnoja zīmējumu un uzstāja, ka, ja nu es vēl esot šeit, man noteikti jāpaliekot uz pusdienām. Lai neizskatītos, ka bēgu no Džeika, atstājot Džūliju vienu, kad, iespējams, paredzama jauna sadursme, man bija jāpaliek. Ja bija izdarīts kas ļauns, tad tas bija jau noticis fakts. Es sapratu, ka baidos — es nezināju, kādu traci šis zibeņ- zellis var sacelt — tomēr jutu arī ziņkāri. Vēl aiz­vien apbrīnodama ģīmetni, Džūlija paskatījās uz mani un lūdza to parakstīt. Es paņēmu zīmējumu, pagrābstījos kabatā pēc zīmuļa, cenzdamies izdomāt, ko lai uzrakstu; es nevarēju parakstīt tikai savu vārdu un vairāk neko. Tad es iedomājos: «Ja jau esi iejūdzies, tad velc vien līdz galam» vai kā nu pareizi tas teiciens skan, un uzrakstīju «Džūlijai — apbrīnā un sajūsmā», savā prātā vēl pielikdams klāt: «Vācies uz elli, Džeik!», un parakstīju savu vārdu.

Kamēr uzturējos šeit, es gandrīz nemaz nebiju domājis par Rūbu Prīnu, doktoru Dancigeru, Oskaru Rosofu, pulkvedi Esterhāzi un pat par pašu Projektu ne; iestrēguši kaut kur manas apziņas dziļumos, viņi bija sīki punktiņi, it kā es skatītos uz viņiem otrādi apversta teleskopā. Bet pusdienu laikā viņi atkal pamazām kļuva reāli: ko gan viņi domās par to, kas man viņiem jāstāsta? Ka es nepiedodami neveikli esmu iejaucies notikumu gaitā? Iespējams, un var būt, ka viņiem būs taisnība, tomēr es nezināju, kā būtu varējis no tā izvairīties. Pusdienojot visi saru­nājās tikai par Gito un mazliet arī par laika apstāk­ļiem, bet mani tas viss nemaz neinteresēja. Man Gito tagad atkal bija tikai vārds vecā grāmatā; tiesāts, nāves sods izpildīts, un viss sen aizmirsts. Pasaulē, kurai es sevi gatavoju, gandrīz neko nezināja par šo vārdu. Es mehāniski ēdu, centos izskatīties ieintere­sēts, atbildēju, kad mani uzrunāja. Bet, tā kā Pro­jekts un tā darbinieki bija atdzīvojušies manā apziņā, es sāku attālināties no šā laikmeta un šīs vietas.

Mani ierāva tajā atpakaļ. Mēs beidzām pusdienot, Moda Torensa, jau paēdusi, pieklājīgi gaidīja, kamēr pārējie celsies no galda; Fēlikss beidza ēst maizes pudiņu; Bairons turēja rokā cigāru, gatavs to aizde­dzināt, līdzko piecelsies; mēs, pārējie, dzērām kafiju. Mēs nedzirdējām, kā atvērās parādes durvis, tikai sajūtām caurvēju, kas skāra mūsu potītes. Es redzēju, ka Džūlija, viņas krustmāte un Fēlikss galda pretēja pusē pēkšņi paskatās uz viesistabu, un es, kā arī Bai­rons un Moda pagriezāmies, lai redzētu, kas tur ir.

Istabas vidū tieši zem daudzajām lustras liesmiņām stavēja Pikerings un skatījās uz mums kā uz pakaļ­kājām saslējies lācis. Viņam vēl aizvien bija mugurā

neaizpogātais mētelis; tālu pakausī atbīdītais katliņš nespodri vizēja no augšas krītošajā gaismā; rokas nokarājās, pirksti bija ļengani, pleci smagi sagumuši, galva pastiepta uz priekšu. Viņš tikai stāvēja, atkal mazliet šūpodamies, un mēs paspējām ieraudzīt, ka viņš acīmredzot ir ievainots; kaklasaite bija pazu­dusi, krekla apkaklīte vaļā un mazliet ieplēsta, pir­mās pāris podziņas zem apkaklītes bija iztrūkušas, un baltais, notraipītais krekls uz krūtīm vietām bija asiņains. Mums pat bija laiks — mēs sēdējām ne­kustīgi, blenzdami pāri galdam vai pagriezušies sa­vos krēslos, — ieraudzīt, ka asins traipi kļūst lielāki, mazie izplešas, lielie saplūst kopā. Viņš vēl aizvien asiņoja — vajadzēja kādu brīdi, lai saprastu un for­mulētu šo domu, — tad Džūlija iekliedzās: «Džeik!» Viņas balsī skanēja "bailes un raizes, un viņa pietrū­kās tik strauji, ka apgāza krēslu.

Džūlija steidzās apkārt galdam pie Pikeringa; mēs visi piecēlāmies un atbīdījām krēslus. Bet Džeiks plašā žesta pasvieda uz augšu abas rokas, iepletis pirkstus kā putna nagus; viņš apturēja mūs, iesaldē­dams mūs tur, kur bijām — Džūlija palika nekustīga pie galda stūra, mēs, pārējie, pa pusei stāvējām vai arī atslīgām atpakaļ krēslos. Kādu mirkli, atviezis dzeltenus un spēcīgus zobus, Pikerings vēroja mūs. Tad viņa rokas tuvojās krūtīm, katra satvēra krekla priekšas vienu malu un parāva vaļā asiņaino kreklu, atklājot krūtis. Tās bija apaugušas ar melnām spal­vām, galvenokārt sānos; krūšu vidū to bija mazāk, un zem retajiem matiem vizēja ļoti balta āda. Viņš nebija ievainots, vismaz ne nejauši un ne sevišķi stipri. Asinis lāsoja no ādas lēnām lāsēm, krekla audums tās vairs neuzsūca, tās kļuva lielākās un ritēja uz leju no desmitiem un desmitiem, un vēl desmitiem adatas dūrienu brūču.

Neticami, bet uz viņa krūtīm tikko bija uztetovēti zili melni, vismaz divas collas lieli burti. Es gribēju smieties par šo absurdo protestu vai ari aizmiegt acis un izlikties, ka nekas nenotiek; nezināju, ko gribu darīt vai ko izjūtu, bet uz Pikeringa krūtīm ietetovē- tais vārds bija «Džūlija».

— Tagad es to nēsāšu visu mūžu, — viņš teica un viegli iesita pa krūtīm. — Nekad un nekas nespēs to izdzēst, jo visu mūžu tu piederēsi man, un nekad nekas nevarēs to grozīt.

Pikerings skatījās uz mums, viņa acis pakavējās pie mūsu sejām; tad viņš pagriezās un varen cienīgi aizsoļoja uz halli un pa kāpnēm uz savu istabu. Man nenāca smiekli. Tas bija galīgi absurds žests, gan­drīz neiedomājams gadsimtā, kurā dzīvoju es. Bet ne šeit. Šeit un tagad tas nemaz nebija absurds. Tas nevarēja tāds būt: šis cilvēks tā domāja.

Džūlija izsteidzās no ēdamistabas tik bāia kā vēl nekad, tad teciņus devās cauri viesistabai, un mēs dzirdējām viņu skrienam pa grīdsegas klātajām kāp­nēm. Es biju atstājis savu sakravāto ceļa somu hallē, mans mētelis un cepure karājās uz lielā pakaramā ar spoguli, un es ilgāk vairs nekavējos. Manis šeit neva­jadzēja. Es pateicu krustmātei Adai, ka man tūlīt jāiet projām, un viņa izklaidīgi pasmaidīja, pāri gal­dam paspiežot man roku un nomurminot visa laba vēlējumus. Es atvadījos no pārējiem, kuri atbildēja gan, taču viņu acis pievilka kāpnes hallē. Un tad es biju laukā un soļoju uz 23. ielu.

Pie Leksingtonas avēnijas es paņemu ekipāžu un aizvērtām acīm atslīgu tajā. Es pašlaik nemaz nein­teresējos par kaut ko ārpusē. No ekipāžas es izkāpu 59. ielas un Piektās avēnijas stūrī, kur mēs ar Keitu bijām iznākuši no Centrālā parka. Un tagad es devos tajā atpakaļ, pēc tam pa taku zem šur tur izkaisīta­jām laternām uz ziemeļrietumiem. Drīz vien es priekšā ieraudzīju Dakotas masīvu ar ta frontoniem.

Nākamajā diena es paņēmu sev brīvdienu. Es pār­liecināju sevi, ka esmu to nopelnījis, un apzinājos, ka man tā vajadzīga: man bija nepieciešama pāreja starp abām pasaulēm un laikiem. Es gribēju pārgulēt Dakotas dzīvoklī un, kaut arī šaubījos, vai tas vēl vajadzīgs, pirms gulētiešanas pakļāvu sevi vieglai pašhipnozei. Tumsā gulēdams lielajā, kokgriezumiem rotātajā gultā tai pašā naktskreklā, kuru biju valkā­jis Gremersijparkā, es zināju, ka tālu pilsētā atrodas vecais Pasta kantoris un tā vestibilu apgaismo daži apaļi gāzes radziņi, ka lielais termometrs karājas šauraja būdiņā pie Hadnata aptiekas Brodveja tumsā un rāda temperatūru, kas laikam ir tuva nullei, bet tagad nav neviena, kas to apskatītu; ka vēlajā naktī dažas mazas lokomotīvītes seko savu petrolejas lampu gaismas kūļiem pa gaisa dzelzceļa sliedēm pāri bru­ģētajam Ņujorkas ielām. Bet es sev teicu, ka no rīta almodīšos pats savā laikmetā. Sāku prātot, kā šoreiz jutīšos, taču pašhipnozē cilvēks ir tik pilnīgi atslābis, gandrīz vai iesnaudies, ka man pat nepaspēja pa īstam ienākt prātā kāda doma, kad jau ieslīgu miegā.

No rīta vēl pāris mirkļu ar aizvērtām acīm gulē­dams gultā, es biju pārliecināts, ka zinu, kur un kādā laikā atrodos; pēc pāris sekundēm tas kļuva skaidrs. Es izdzirdu skaņu, kuru pirmajā mirklī nepazinu — tālu, augstu, neskaidru, draudoši žēlu gaudoņu. Tad es skaļi pateicu: «Reaktīvā lidmašīna.» īstenībā man šis pierādījums nebija nepieciešams: es jau zināju, ka esmu atgriezies, es to sajutu.

Pēc pusstundas, izgājis no Dakotas uz 72. ielas, es pagriezos uz rietumiem, nolēmis doties uz nolik­tavu un Projektu. Un, pats nezinu, kāpēc, es apsvie­dos, aizgāju atpakaļ līdz ielas stūrim un pagriezos uz dienvidiem.

Gāju kvartālu pēc kvartāla cauri modernajai Men- hetenai, savā apaļajā kažokādas cepurē, garajā metelī, ar bārdu, usam un gariem matiem neizskatī­damies daudz savādāks kā pārējie vīrieši. Es zināju, ka man vajadzētu vismaz piezvanīt uz Projektu un Keitai. Tomēr ļāvos savai vēlmei — gāju uz pilsētas lejasdaļu, brīžiem apstādamies ietves malā pagaidīt, kamēr liesmojošā sarkanā zīme STĀVIET pārslēdzas uz zaļo EJIET, un vēroju šodienas ielas, celtnes un cilvēkus.

Ņujorkā vēl ir saglabājies pārsteidzoši daudz senāko laiku pēdu. Parasti par Ņujorku tā nemēdz domāt, taču, tiklīdz Menhetenas centrs paliek aiz muguras, tas kļūst jūtams. Aiz 42. ielas es sāku pazīt ēkas un veselas ēku grupas, kas saglabājušās no astoņdesmitajiem gadiem un vēl agrākiem laikiem. Taču pašlaik es nemeklēju līdzību celtnēs; es to mek­lēju cilvēku sejās, un man jāatzīstas, ka gandrīz neatradu.

Esmu pārliecināts, ka nebija nozīmes apģērbam, ne arī tam, vai sievietes bija krāsojušās vai nekrāsoju­šās, un arī matu sakārtojums nebija svarīgs. Mūs­dienu sejas ir savādākas, tās visas ir daudz līdzīgā­kas cita citai un daudz nedzīvākas. Astoņdesmito gadu ielās es redzēju cilvēku postu, tāpat kā to var redzēt vēl šodien, izvirtību, bezcerību un alkatību; mazu zēnu sejās vēroju pāragru nocietinātību, kādu tagad var manīt Hārlemas zēnu sejās. Bet 1882. gada Ņujorkas ielās strāvoja arī dzīvotprieks, kas tagad ir zudis.

To es saskatīju sejās sievietēm, kuras pastaigajas pa Dāmu Jūdzi un nāca laukā no greznajiem veika­liem. Šīs sejas bija dzīvības pilnas, sievietes bija lai­mīgas par to, ka dzīvo tieši tur un tieši tad. To varēja redzēt Medisonskvērā sastapto ļaužu sejās. Garam ejot, to varēja manīt viņu acīs, gluži tāpat kā prieku hut laukā, ziemā, pilsētā, kuru viņi mīl. Un arī Brod­veja lejasdaļas vīriešu sejās; viņi steidzās pa ietvēm, apzinādamies laika un naudas vērtību, un pusdienas laikā apstājās, lai pārbaudītu savu lielo pulksteņu precizitāti, salīdzinot tos ar Western Union sarkano laika bumbu; tiesa, viņu sejas bieži bija domīgas; daži izskatījās noraizējušies, daži — alkatīgi vai bažīgi, citi — pašapmierināti un it kā pārliecināti par savu nemirstību. Sejās mainījās visdažādākās izteik­smes, tāpat kā šodien, taču cilvēki interesējās arī par savu apkārtni, apstājās pie Hadnata milzu termo­metra, lai noskaidrotu gaisa temperatūru. Un, vissva­rīgākais, viņi apzinājās, ka tiem ir kāds mērķis. Un varēja skaidri redzēt, ka viņiem — dievs pasargi! — nebija viss apnicis! Tikai paskatoties uz viņiem, man kļuva skaidrs, ka šie cilvēki iet pa dzīvi ar neapšau­bāmu pārliecību, ka viņu esībai ir jēga. Un šāda sajūta ir ko vērta; to pazaudējot, cilvēks zaudē kaut ko ļoti būtisku.

Tagad sejas nevar redzēt šādu izteiksmi; kad cil­vēki ir vieni, viņu sejas ir tukšas un noslēgtas. Es gāju garām cilvēkiem, kuri soļoja divatā vai grupi­ņās un sarunājās, brīžiem smējās, palaikam bija vai­rāk vai mazāk dzīvotpriecīgi, taču tikai savā pulciņā. Ļaudis bija noslēgušies no ielas ap viņiem, sveši pil­sētai, kurā dzīvo, šķirti no tās un aizdomīgi pret to, bet 80. gadu Ņujorkā tā nebija.

Es pārbaudīju savus iespaidus. Pie 23. ielas es pagriezos uz rietumiem, nogājis puskvartālu paMedi- sonskvēru, nostājos ietves malā, lai nebūtu pa kājām gājējiem, un lūkojos uz parku. No šejienes tas ārēji izskatījās tāds pats. Ļaudis gāja tam cauri un apkārt. Taču neviens — un esmu pārliecināts, ka to pašu redzētu katrs, — no viņiem neizjūta ne mazāko prieku par parku. Reiz Ņujorka bija pavisam citāda, pie tam daudzējādā ziņā.

Grcmcrsijparks — izņemot pilsētas centra pusi, kur tagad bija uzbūvētas solīdas dzīvojamās majas, — izskatījās gluži tāds pats, un 19. nams arī. Es vēlreiz apstājos uz ietves un vēroju māju. Pirmā stāva logiem bija žalūzijas — šobrīd nolaistas, taču nekādu citu pārmaiņu nemanīju, un šķita neiespē­jami, ka Džūlija un viņas krustmāte nav kaut kur tur iekšā un neapkopj rīta soli. Es ļāvos impulsam, pirms tas paspēja izgaist. Uzskrēju pa pakāpieniem un — vēl viena pārmaiņa, taču es nepievērsu tai uzmanību — piespiedu elektriskā zvana pogu. Pēc sekundēm piecpadsmit, kad sāku jau pārdomāt, kāda sieviete atvēra durvis un, jautājoši savilkusi uzacis, vēroja mani. Viņai bija biezi, balti, no pieres atglausti un ar lenti saņemti mati; man šķita, ka viņai ir vai­rāk nekā četrdesmit gadu, taču augums izskatījās ineitenīgs; mugurā viņai bija oranžas bikses, kas labi saderējās ar baložzilo svīteri, un kaut kādas sudrabotas drānas vestīte. Sieviete izskatījās ļoti patīkama; es noņēmu cepuri un teicu:

— Atvainojiet, es pazinu cilvēkus, kas agrāk dzī­voja šai mājā. Pirms dažiem gadiem. Mis Džūliju Šarbono un viņas krustmāti. Taču, kā redzu, viņas vairs te nedzīvo.

— Nē, — sieviete pieklājīgi atbildēja. — Mēs dzī­vojam te deviņus gadus. Iepriekšējie īrnieki bija te nodzīvojuši četrus gadus, un viņu uzvārds nebija Šarbono.

Es pamāju ar galvu, it kā būtu to jau gaidījis; ta tas, protams, arī bija. Es vilcinājos aiziet, vēlēdamies iemest acis hallē, un sieviete ļoti pieklājīgi pakāpās mazliet sāņus, lai es varētu labāk redzēt. Sienas bija klātas ar baltām tapetēm trauslā, zilā rakstā, un pie griestiem karājās krāšņa kristāla lustra. Halle izska­tījās grezna un pavisam svešādā, tikai melnbalto flīžu grīda vēl aizvien bija tāda pati.

Protams, sieviete neaicināja mani apskatīt pārējās telpas; Ņujorkā tā nemēdz darīt. Un es smaidīju un māju ar galvu, likdams saprast, ka esmu redzējis pietiekami daudz, pateicos viņai un devos projām. Es īsti nezinu, kāpēc biju gājis uz turieni; es tikai vēlē­jos redzēt māju, tas bija viss. Es aizgāju atpakaļ uz 23. ielu, paņēmu taksometru un braucu uz Projektu.

Projektā šoreiz valdīja pavisam cita atmosfēra. Cilvēks pie durvīm mazajā pirmā stāva kantorītī bija Harijs, vismaz šo vārdu, ar sarkaniem diegiem izšūtu, varēja izlasīt uz viņa Bīkiju formas baltā kombine­zona krūšu kabatas. Harijs mani vienu pašu liftā uzsūtīja augšā uz doktora Rosofa kabinetu; viņš teica, ka tā viņam esot vēlēts darīt, ja es parādītos. Tomēr, kad ierados pie Oskara, tur bija tikai med­māsa — lielā, glītā sieviete ar iesirmajiem matiem. Viņa smaidīja, apsveica mani, taču, kā man šķita, bez īpašas intereses; var būt, ka to jau varēja paredzēt. Māsa lūdza mani uzkavēties Oskara kabinetā; viņa piezvanīšot doktoram, un viņš drīz vien būšot klāt.

Tā ari bija; četras piecas minūtes velak Rosofs atsteidzās, pastiepa roku, lai paspiestu manējo, gluži tāpat kā agrāk, mani apsveikdams, un dedzīgi izvai- caja mani, taču arī viņš šķita savādāks. Kad pāris minūšu biju parunājis ar viņu, manīju, ka doktors ir izklaidīgs un tikai ar vienu ausi klausās manas atbil­des, brīžiem nevērīgi pamādams ar galvu, iekams vēl biju paspējis atbildēt. Drīz vien jutu, ka viņš ir ne­mierīgs un vēlas tikt vaļā no manis, lai ar skubu do­tos atpakaļ tur, no kurienes bija atnācis, jo viņš mani steidzināja uz pēcpārbaudes telpu, pat nepiedāvā­dams kafiju; tas nemaz neizskatījās pēc doktora, tur­klāt uz karstās paplātes stāvēja līdz pusei pilns kafijas vārāmais.

Dīvainības turpinājās. Šoreiz neviens no pārējiem nesteidzās uz Oskara kabinetu sastapt mani. Un Rosofs, palūdzis, lai nodiktēju īsu, bet pilnīgu atskajti par pēdējo apmeklējumu, pameta mani vienu pie pēcpārbaudes telpas durvīm, uzsita man uz pleca un aizsteidzas. Telpā bija tikai tehniķis, kas darbi­nāja magnetofonu. Pēc brīža ienāca meitene, kas pār­raksta ar elektrisko rakstāmmašīnu; viņa man pavirši uzsmaidīja un apsēdās. Es sāku ierunāt mazajā mikrofonā, kurš karājās man uz krūtīm, atskaiti par to, kas ar mani bija noticis divās iepriekšējās dienās; īsi, taču neko neizlaizdams. Pabeidzis to, es sāku uz labu laimi uzskaitīt vārdus un faktus, kas man iešā­vās prātā, kā arī visu citu, ko varētu pārbaudīt.

Pēc divdesmit minūtēm es pajautāju, kur visi pali­kuši, un jauneklis pastāstīja, ka notiekot liela sanāk­sme; tā sākusies vakar un turpinoties šodien. Tas stāvokli vērta vēl neskaidrāku, un es apjautu, ka gluži kā bērns esmu uzmetis lūpu par to, ka mani neievēro.

Darbinieks pēcpārbaudē mani šoreiz noturēja div­reiz ilgāk nekā citkārt. Pēc kādām četrdesmit piecām minūtēm es teicu, ka man vairs nekas nenāk prātā, ko vēl teikt, taču viņš atbildēja, ka šim esot norādī­jums nelaist mani vaļā kādas pāris vai vismaz pus­otras stundas, ja vien es tik ilgi spējot izturēt. Mēs visi trīs sadabūjām kaut kādu draņķīgu šķīstošo kafiju no vārītāja gaitenī tieši pie durvīm; pastāvē­jām tur kādas piecas minūtes, pulēdamies nodabūt kafiju lejā un sarunādamies par to, kāds pēdējās die­nās bijis laiks, kaut gan par šo tematu es neko daudz nevarēju izteikties. Man radās iespaids, ka viņiem dots rīkojums neizjautāt mani par pēdējo apmeklē­jumu, jo viņi to pat nepieminēja, un pēc piecām minū­tēm mēs atkal sākām pēcpārbaudi. Es to novilku kādas pusotras stundas, kaut pārtraukumi kļuva garāki un garāki. Ik pa brīdim man vajadzēja divas trīs minūtes padomāt, lai vēl kaut ko atcerētos. Ga­rais plikpauris, tāpat kā vienmēr, ik pa divdesmit minūtēm ienāca un paņēma jau uzrakstīto.

Beidzot atgriezās Rosofs.

Meitene uzrakstīja pēdējo manis pateikto vārdu un izrāva lapu no rakstāmmašīnas. Tehniķis apstādināja magnetofonu.

Rosofs norādīja uz krēslu sev blakus un, kad es apsēdos, teica:

— Mums ir sanāksme, Saj, liela, milzīga un sva­rīga. Mēs varbūt atmetīsim ar roku visam Projektam. Es vēl nezinu. Mēs gribam, lai arī jūs piedalītos sanāksmē, bet vispirms man jums šis tas jāpastāsta; tāpēc vien nebija vērts sanāksmi pārtraukt. Viss ir pavisam vienkārši. Mēs jūs ar to neapgrūtinājām, taču pirms jūsējā un reizē ar jūsējo turpinās vēl divi citi mēģinājumi. Eksperiments Vimī izgāzās. Dala no pirmā pasaules kara kaujas laukiem vēl ir palikusi tāda pati. Frenklins Millers izklupa no ierakuma, kur viņš kopā ar kājnieku vadu dubļos četras dienas bija gaidījis, kamēr beigsies imitētā artilērijas apšaude, un kāvies ar utīm. īstām. Bet, kad viņš izbrāzās laukā, tur bija tikai milzīgs tukšs lauks, sarūsējušas dzeloņstieples, iebrukuši ierakumi — pusgadsimts pēc Pamiera dienas. Viņš pats jau ir atgriezies Kalifor- nijā.

Visiem par pārsteigumu, mēģinājums pie Parīzes Dievmātes katedrāles laikam izdevās. Mūsu cilvēks tur bija mazliet mazāk nekā pusminūti, tad viņa apziņa zaudēja spēju koncentrēties dotajā situācijā, un viņš acumirklī atkal atgriezās. Bet mums šķiet — es jums kādreiz visu izstāstīšu —, ka pavisam īsu mirkli, kas ilga varbūt pusduci satrauktu elpas vil­cienu, viņš stāvēja Sēnas krastā trijos no rīta 1451. gada ziemā. Ak, Jēzus! Un Denveras mēģinā­jums izdevās pilnīgi. Teds Brītels, nopircis pudeli zeltera, stāvēja mazajā pārtikas veikaliņā uz stūra un, dzerdams to, tērzēja ar īpašnieku. Tad viņš, gluži tāpat kā jūs, izgāja laukā un atradās Denverā Kolo- rādo štatā 1901. gadā, par to šaubu nav. Un pēc tam, kad viņš pusi dienas piesardzīgi bija tur uzturējies, viņu pārbaudīja tāpat kā jūs. Par to tagad spriež sanāksme, Saj; mēs sēdējām vakar līdz pusdiviem naktī un sākām atkal šorīt astoņos četrdesmit piecās.

Oskars savilka pieri grumbās, samiedza acis un ar delnām izberzēja tās, cenzdamies aizdzīt vai nu gal­vas sāpes, vai neizgulēto miegu, vai arī abus reizē.

Doktors samirkšķināja acis, paskatījās uz mani un teica:

— Jo tur kaut kas nav lāgā, es domāju, pēcpār- baudes rezultātos. Viņš nosauca draugu, ar kuru kopā bija mācījies Noksa koledžā Geilsbergā Ilinoi- sas štatā. Teds pēc tam ar viņu vairākkārt bija sasta­pies. Puisis dzīvoja Filadelfijā, tāpat kā Teds; tele­fona grāmatā lai bija. Tikai tagad vairs nav. Neviens nekad nav neko dzirdējis par viņu tā darba vietā. Viņa vārds nav sociālās apdrošināšanas sarakstos. Nekādu ziņu Noksa koledžā. Redzat, viņš vairs neek­sistē. — Oskars runāja lietišķā balsī. — Viņu atce­ras tikai Teds, un tikai viņš viens, jo, lai ko Teds Denverā Kolorādo štatā 1901. gada ziemas vidū ir darījis un redzējis, lai cik piesardzīgi uzvedies, viņš tur ir ietekmējis kādu notikumu vai notikumus. Kaut kas ir mainījies, un tāpēc mainīsies arī turpmākie notikumi. — Oskars mazliet paraustīja plecus. — Tagad iznāk, ka šis zellis nekad nav piedzimis, tas ir viss. Kas vēl varētu būt mainījies, kas vēl paš­laik var būt citādi un par ko Teds Brītels nekā nezina — 11u, kas to var pateikt? Varbūt daudz kas, varbūt vispār vairāk nekas cits.

Mēs brīdi sēdējām un skatījāmies viens uz otru; tad Oskars strauji piecēlās.

— Par to spriež sanāksmē. Iesim!

Kad mēs iegājām lielajā apspriežu zālē, cilvēki pacēla acis uz mums; telpa bija ļaužu pilna, gan­drīz visi krēsli bija aizņemti. Daži, izklaidīgi uzsmai­dīdami, pamāja man ar galvu, taču tūlīt atkal visu uzmanību pievērsa doktoram Dancigeram, kas mie­rīgā balsī runāja. Kamēr mēs ar Oskaru pavilkām krēslus un apsēdāmies, es vēroju Dancigeru. Viņš iz­skatījās mierīgs, taču lielākā daļa pārējo tādi nebūt nebija; gandrīz visi bija nometuši svārkus, atlaiduši vaļīgāk kaklasaites, un neviens nemaz nepūlējās slēpt nogurumu; daudzi smēķēja, citi kricelēja ķiņķēziņus piezīmju blokos. Taču Dancigers sēdēja, atzvēlies savā krēslā, ērti sakrustojis kājas, vienu roku atbalstījis pret krēsla atzveltni, un viņa lielā plauksta ar papla­šinātajām vēnām nokarājās mierīga un slābana.

— … zināšanas, kuras mēs tagad ilgstošos mēģi­nājumos esarn ieguvuši. — Viņš turpināja: — Neva­jag nemaz uznest augšā laboratorijā visu okeāna dibenu. Viena paša urbuma parauga pilnīga analīze un šīs analīzes izvērtēšana prasa mēnešus, pat gadus. Tā mums jāizlieto zināšanas, — ja jums labāk patīk — paraugi, kurus devuši mūsu trīs izdevušies mēģinājumi. Tos studēs, un tie var sniegt jaunas zināšanas gadiem ilgiem pētījumiem. Bet mēģināju­mus nedrīkst turpinātf — Doktora poza nemainījās, taču balss kļuva dobjāka, un tajā skanēja tāda auto­ritāte, ka es nu gan negribētu ielaisties ar viņu strīdā. — Jo nav taisnība, vienkārši nav taisnība, ka mums jāturpina eksperimenti tikai tāpēc, ka esam atklājuši, kā tos var izdarīt. Kad zinātnei paveras gandrīz pilnīgi jaunas iespējas atklāt dziļākās Visuma mīklas, kļūst aizvien skaidrāks un skaidrāks, ka mums nevajag un mēs bez nepieciešamības nedrīk­stam darīt kaut ko tikai tāpēc, ka esarn iemācījušies to darīt. Man nav plaši jāizklāsta šīs sanāksmes dalībniekiem, pierādot ar piemēriem, kādas sekas varētu būt, ja šo patiesību pietiekami nenovērtētu. Mācība ir skaidra. Un briesmas, kādas var izraisīt tikai vel viens vienīgs mēģinājums, ir tikpat skaidras. Mes nedrīkstam spert vairs ne soli pagātnē. Mēs vairs nekad nedrīkstam iejaukties tajā ne vismazā- kaja mērā, jo mēs nezinām, kāds ir šis vismazākais mērs. Mēs vēl nemaz nezinām, kādas sekas ir mistera Morlija pēdējam apmeklējumam, bet, ja ar dažiem mūsu piesardzības pasākumiem būsim izvairījušies no jebkādām nopietnām sekām, tad tā būs tikai akla laime. Cilvēks, kas neizcēlās ne ar ko sevišķu — kaut gan esmu pārliecināts, ka pats sev viņš bija pietie­kami svarīgs, — vairs neeksistē. Ļoti dīvaini, taču pilnīgi precīzi formulējot — nekad nav eksistējis.

Ienāca, īstenībā ietipināja uz pirkstgaliem garais plikgalvis — tas no pēcpārbaudes telpas. Pulkvedis Esterhāzi viņu tūlīt pamanīja un pacēla roku; vīrietis piesteidzās pie pulkveža, pasniedza pāris papīra lapu, kaut ko nomurmināja pulkvedim pie auss, tas pamāja ar galvu, un plikpauris atkal uz pirkstgaliem iztipi­nāja laukā.

Dancigers turpināja:

— Citādi mūsu pasaule, šķiet, būtībā nav pārvēr­tusies. Taču nākamajā reizē var būt citādi, neiedomā­jami, katastrofāli citādi. Šā Projekta turpināšana būtu visrupjākā patmīlība un pārgalvīga bezatbil­dība. Man šķiet, mums bija jāsasauc šī apspriede; mums vajadzēja visu pārrunāt pilnīgi visos sīkumos. Bet nevar būt nekādu šaubu par mūsu lēmumu, mums nav citas iespējas.

Viņš apklusa un aplaida skatienu apkārt galdam, it kā prātodams, vai būs jautājumi, taču apšaubīdams, vai tādi vispār varētu rasties. Kāds vīrietis pret galda vidu nedroši pacēla roku, nolaida to, tad pacēla atkal. Man viņa vārds bija izkritis no prāta; tas bija jau­nais vēstures profesors no kādas austrumu univer­sitātes, kas man drīzāk atgādināja televīzijas komiķi. Dancigers, savilcis pieri grumbās, pamāja viņam ar galvu, un vīrieša seja pietvīka. Beidzot — balss gan bija īsti profesoriska — viņš teica:

— Protams, doktor Danciger, jums ir pilnīga tais­nība. Un skaidrs, ka es nedomāju ar jums strīdēties. Neesmu piedalījies visās apspriedēs — nepaspēju —, un nemaz nemēģināšu izlikties, ka daudz ko saprotu no tā, kas notiek. Es tikai prātoju — man tiešām ļoti grūti no tā atteikties, ja tas vispār ir iespējams, — vai nevarētu izmantot kaut kādu, es teiktu, «absolūto novērotāju». Nezināmu, neredzamu, tādu, kas neie­spaidotu nevienu notikumu. Ak dievs, paslēpts, pil­nīgi nemanāms cilvēks «Hamleta» pirmuzvedumāl Cilvēks, kas būtu noslēpies jau ilgi pirms skatītāju un aktieru ierašanās un paliktu neredzams vēl ilgi pēc izrādes. Vai arī «absolūtais novērotājs»… Nu, ir vismaz viena tāda Dizraeli kabineta sēde, ka es pār­dotu savu dvēseli, lai uzzinātu, kas tur īsti noticis, nevienam nav skaidrs, kas tur lemts, bet tas ir sva­rīgi. Tas ir viss, ko es lūgtu — ja varētu studēt iespēju par «absolūto novērotāju». Meklējot veidu …

Taču Dancigers bija sācis lēni purināt galvu, un vēsturnieka balss izdzisa.

— Es saprotu, ko jūs vēlaties. Un es saprotu šo kārdinājumu, jo arī pats to izjūtu. Taču nevar būt nekādas pilnīgi drošas noslēpšanās; esmu pārlie­cināts, ka arī jūs to saprotat. Un, ja nav absolūtas drošības, risks paliek. Mēs esam uzzinājuši, ka ne­drīkstam riskēt, un nekādi strīdi nevar likvidēt šo faktu.

Neviens cits vairs neko neiebilda, un Esterhazi tūlīt sāka vieglas sarunas tonī:

— Man šķiet, ka es varētu gandrīz vārdu pa var- dam atkārtot doktora Dancigera teikto, tik uzmanīgi es to noklausījos. Un ceru, ka arī visi pārējie tāpat.

Doktora Dancigcra ieteikums vispār nav debatē­jams. — Pulkvedis mazliet pamāja ar roku, it kā atvainodamies. — Kaut gan mēs neesam pārrunā­juši vēl pilnīgi visu. — To viņš pateica tā, it kā viņam būtu ļoti nepatīkami runāt pretim doktoram Danci- geram pat sīkumos. — Visas detaļas vēl ne, jo tagad man ir informācija, kuras pirms dažām minūtēm vēl nebija.

Rūbs baltā kreklā ar atraisītu kaklasaiti sēdēja bla­kus Esterhāzi. Viņš, smagi atkritis krēslā, lasīja pirms dažām minūtēm ienestās mašīnraksta lapas, un Esterhāzi norādīja uz tām:

—■ Mēs nupat saņēmām atskaiti par mistera Mor- lija pēdējo apmeklējumu, abus divus —- gan pilnīgu notikumu atreferējumu, kas ir patiešām aizraujošs, gan arī testa rezultātus. Pašlaik izgatavo kserokopi­jas, un drīz jums visiem tās izdalīs. Tagad — un tas ir svarīgi — mēs zinām pilnīgus pēcpārbaudes analī­zes rezultātus. Misters Morlijs šoreiz nebija pro­jām tikai pāris stundu, bet gan divas dienas, un viņa saskare ar apkārtni nebija tikai nejauša un acumir­klīga. Tas bija apzināts risks, un tagad mums ir rezultāti.

Rūbs paskatījās uz Esterhāzi, un tas pamāja viņam ar galvu. Rūbs pavērās mašīnraksta lapās un izda­rīja īsu kopsavilkumu.

— Nekādu izmaiņu, — viņš teica bezkaislīgā, lie­tišķā balsī. — Pilnīgi viss pārbaudītais ir kārtībā.

Esterhāzi tikko manāmi, gandrīz skumīgi pamāja ar galvu; žests nozīmēja, ka fakti paliek fakti, ne jau viņš ir tos izdomājis, ne jau viņam bijusi iespēja tos kontrolēt — viņam neatliek nekas cits kā tikai pie­ņemt tos.

— Un, ja tas ir tā, — pulkveža balss atbilda viņa žestiem, — esmu pārliecināts — visiem ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nepildītu savu pienākumu pret dok­

toru Dancigeru, pret Projektu un pret visiem citiem, ja neapspriestu ari šā fakta nozīmīgumu.

Viņš paskatījās uz apspriedes dalībniekiem, it kā aicinātu tos izteikties, un Rūbs tūlīt sāka runāt.

— Okei, — viņš teica, it kā pieņemdams uzaicinā­jumu sākt disputu, — kādi ir šie fakti? Nekādu seku, nekādu izmaiņu, nekāda ļaunuma no tā, ko mēs uzskatām par apmeklējumu, lai cik īss tas arī bija, Parīzes pilsēta — drīzāk gan laikam ciematā —- 1451. gadā. Un, ja notikumu virkne būtu grozīta, tad visas izmaiņas jau sen ir izzudušas. Nekādu seku, nekādu pārmaiņu, nekāda ļaunuma no Saja Morlija pirmā īsā apmeklējuma. Arī no otra ne, kaut gan tas bija diezgan ilgs, ieskaitot braucienu cauri pusei pil­sētas, turklāt kopā ar pavadoni. Un tagad: nekādu seku, nekādu pārmaiņu, nekāda ļaunuma no apmek­lējuma, kas ilga divas dienas, kuras Morlijs nodzī­voja ļaužu pilna mājā, ne tikai iejaucoties notikumos, bet arī pats izraisot tos, turklāt tādus, — Rūbs pamāja uz mašīnraksta lapām uz galda, — ka man būtu grūti tiem noticēt, ja nezinātu, cik maz viņam spēju kaut ko safantazēt.

Viņš pāri galdam uzsmaidīja man, un zālē bija dzirdami klusināti smiekli.

Rūbs beidza smaidīt, paraustīja vienu savu inasīvo plecu un sacīja:

— Rezumējot jāsaka: Brītels radīja izmaiņu. Taču niecīgu. — Viņš ātri pameta acis uz Dancigeru. — Protams, svarīgu cilvēkam, kuru tā skāra, taču …

— Un ar kuru iepriekš neviens neaprunājās, — Dancigers piebilda, — vai viņš vēlētos sevi upurēt.

— Tiesa, un es to ļoti nožēloju. Bet salīdzinājumā ar milzīgo iespējamo labumu pārējai pasaulei, es atkārtoju — un es domāju reāli — pārmaiņa ir nie­cīga. Pat vēl svarīgāk — daudz ilgāko un sarežģī­tāko izdevušos mēģinājumu iespaids līdzinās nullei.

Nullei. No tā jāsecina, ka Brītela rīcības rezultāts bija tikai nelaimīgs gadījums. Tātad, pārdomājot, vai turpināt Projekta eksperimentus — pilnīgi respektējot doktora Dancigera uzskatus —, es lieku priekšā, ka tos var turpināt ar iepriekš aprēķinātu zināmu risku.

— Nolādēts! — Dancigera dūre tā triecās pret galdu, ka pelnu trauks palēcās, pa pusei apgriezās un nokrita ačgārni uz galda, virpuļodams un griezdamies kā monēta, un izbārstīja cigarešu galus un pelnus, līdz beidzot nograbēdams aprima. Cauri šim troksnim Dancigers sauca:

— Ķāds aprēķins? Es ienīstu šo frāzi! Risks, pie velna, jā! Milzīgs risks!

Viņš strauji apsvieda savu krēslu un pārliecās tālu pāri galdam uz Rūba pusi, lai varētu viņu redzēt.

— Bet parādiet man savus aprēķinus!

Iestājās ilgstošs klusums; Dancigers nekustīgi vē­rās Rūbā un Rūbs neaizgriezās un nenovērsa acis, tikai vairākas reizes labsirdīgi pamirkšķināja, lai pa­rādītu, ka nejūt naidu un ka viņam prātā nenāk cīnī­ties ar Dancigeru acu kaujā. Tad Dancigers izslējās un mierīgi teica:

— Ko mēs zinām? Mēs zinām, ka vienā no četriem, varbūt pieciem veiksmīgiem mēģinājumiem mēs esam ietekmējuši pagātni. Un tātad arī tagadni. Tas ir viss, ko mēs zinām. Nākamais mēģinājums var beigties ar katastrofu. Nav nekādas iespējas aprēķināt risku, Rūb. Jo nav nekāda aprēķina, ir tikai risks. Kas mums visas pasaules vārdā ir devis tiesības izšķirt, ka jā­riskē?— Viņš uzmeta skatienu Rūbam, tad lēnām pār­laida acis visam galdam. — Kā šā Projekta vadītājs un tā radītājs es pavēlēšu — ja man tas būs jādara — pārtraukt darbu Projektā un turpināt tikai mums jau esošo materiālu pētīšanu. Neviens nevar ienīst šadu nepieciešamību vairāk kā es. Bet tas ir jādara.

Pēc tam labu brīdi vajadzēja valdīt klusumam, un tā arī bija. Kad beidzot Esterhāzi sāka runāt, viņš to darīja, it kā meklēdams vārdus un nožēlodams; bija skaidrs, ka viņam ir grūti pateikt:

— Es … — Viņš apklusa, it kā norīdams kamolu. —• Es … nepavisam nevaru saņemties, lai apstrīdētu to, ko doktors Dancigers var teikt par Projektu. Man ļoti gribētos šo apspriedi pārtraukt, uz kādu laiku at­likt un visu pārdomāt, apsvērt. Tomēr daudzi no jums ir braukuši tālu ceļu. Un neviens nebija paredzējis, ka arī šodiena vēl būs jāpavada šeit; nedomāju, ka mēs varam gaidīt. Un, ja tā, ja esam sākuši par to runāt, esmu spiests nevis disputēt, bet atgādināt jums — man tas ir jādara, doktor Danciger, — ka jebkurš izšķīrējs lēmums attiecībā uz Projektu ir jāpieņem četru gal­veno padomes locekļu vairākumam, un pats prezidents, ja tas vajadzīgs, nodod savu — piekto un izšķīrēju balsi. No šiem četriem locekļiem doktors Dancigers, protams, ir pirmais, pārējie ir misters Prīns, prezi­denta pārstāvis misters Fcscndens un es. Es, pro­tams, neizvērsīšu šo gadījumu par oficiālu incidentu, taču ir pilnīgi skaidrs, ko domā doktors Dancigers, tāpat kā nepārprotama ir arī mana un mistera Prina nostāja. Tātad, ko domājat jūs, mister Fesenden? Vai esat jau kaut ko izlēmis?

Es nezināju, kurš ir Fesendens, kamēr viņš nebija atkāsējies un sācis runāt. Tas bija gadu piecdesmit vecs vīrs ar diezgan papliku pakausi, kuram viņš bija pārsukājis pāri šķipsnu iesirmu, brūnu matu, lai pa­kauša plikumu paslēptu vismaz pats no sevis. Sejas lejasdaļa bija patukla, un viņam bija brilles tik tievos metāla rāmīšos, ka tos nemaz nevarēja saskatīt. Ja es būtu redzējis viņu kaut kur agrāk, viņš nebūtu palicis man atmiņā.

— Es gribētu apdomāt, par ko balsot, ja tiešām tik tālu nonāktu. Krietni un rūpīgi. Bet, godīgi runājot,

man jāatzīst, ka es laikam pievienotos jums, — viņš atbildēja.

Esterhāzi pavēra muti, gribēdams ko teikt, taču Dancigers ierunājās pirmais:

— Tad tas ir tā? Tātad tāds ir lēmums?

Esterhāzi sāka taisnoties:

— Es nedomāju, ka ir formāls …

Bet Dancigers viņu strupi un rupji pārtrauca:

— Beidziet blēņoties; tāds ir lēmums? — Viņš brīdi nogaidīja, tad izbrēca tikai vienu vārdu: — Nu?

Esterhāzi saknieba lūpas un nogrozīja galvu; situ­ācija bija neveikla.

— Tā iznāk, doktor. Vienkārši …

— Es atsakos no amata. — Dancigers piecēlās un pagriezās, lai noliktu krēslu vietā un tiktu projām no galda. i

— Pagaidiet! — Esterhāzi piecēlās. — Mēs nedrīk­stam pieļaut, ka tas notiktu tā. Es gribu ar jums pa­runāt. Divatā. Pēc dažām minūtēm.

Es apbrīnoju veco vīru: es nekad nebiju redzējis, ka viņš kaut uz mirkli zaudētu cieņu. Arī tagad ne. Viņš cēli neizsoļoja laukā, vētraini neatteicās; tāds teatrālisms viņam bija pretīgs. Viņš mirkli vilcinā­jās, tad teica:

— Protams. Bet tas ir jau noticis. Neviens nepār­domās, un neviens nepiekāpsies. Es jūs gaidīšu savā kabinetā, pulkvedi.

Tad pilnīgā klusumā Dancigers devās uz durvīm un izgāja laukā.

— Man tas nepatīk! — galda galā atskanēja kāda balss, un mēs visi pagriezāmies, lai redzētu runātāju. Tas bija jauns, tukls vīrietis ar pliku pakausi; es atce­rējos, ka tas laikam ir kāds no Kalifornijas universi­tātes. Viņš izskatījās inteliģents un tagad arī pār­skaities. Viņš teica:

— Man nav balsstiesību, vispār šai lietā nav lielas teikšanas, un es ari neesmu sevišķi ieinteresēts. Esmu meteorologs un atrodos šeit galvenokārt tāpēc, lai sniegtu ziņojumus savai universitātei. Tomēr es ne­iešu projām, nepajautājis: kā gan mums pietiek dros­mes rīkoties pretēji doktora Dancigera lēmumam?

— Dzirdiet, dzirdiet! Kā teiktu angļi… — kāds iesaucās apmierinātā balsī, kā zellis, kuru cīņa patiesi iepriecina, kamēr plūcas divi citi.

Man šķita, ka atbildēs pulkvedis Esterhāzi, tomēr piecēlās Rūbs, lēnām, gluži mierīgs, nesteidzīgs un — man iešāvās prātā — pilnīgi pārvaldīdams stāvokli.

— Kā? Tāpēc, ka mēs nepārtrauksim eksperimen­tus. Nekad. Nevar izdot biljonus, lai sūtītu cilvēku uz Mēnesi, bet pēc tam pārdomāt un to nedarīt. Neviens taču neizgudro lidmašīnu, lai to pārbaudītu un atkal atgudrotu, tāpēc ka kādu dienu no tās varētu nomest bumbu. Kaut ko tik varenu kā šis Projekts vienkārši nepārtrauc; tā cilvēce nekad nav rīkojusies. Risks? Jā, var būt. Jā, protams. Bet kuru tas kādreiz ir aptu­rējis? Kuru no tiem, kuru dzimšanas diena ir kļuvusi par nacionāliem svētkiem? Mēs turpināsim. Mēs…

— Kas ir «mēs»? — iesaucās kāda nikna balss; es nekad neuzzināju, kas tas bija.

— Mēs visi, — Rūbs mierīgi atbildēja, paliecies uz priekšu pāri galdam, ar visu svaru balstīdamies uz pirkstu kauliņiem, — kas esam šai Projektā ieguldī­juši bezgala daudz laika un milzīgas pūles — lielu daļu savas dzīves. Pie joda, padomājiet taču! Vai jūs patiešām pieļaujat, ka Projektu pārtrauks? Atmetīs? Aizmirsīs? Tas nu gan nenotiks, mani kungi! Tātad — kāpēc mēs te sēžam un strīdamies?

Ar to jautājums bija izšķirts, kaut gan sarunas vēl kādu brīdi turpinājās. Atnesa un izdalīja manas at­skaites un testa rezultātu kopijas; katrs eksemplārs bija numurēts, tās vajadzēja izlasīt tepat un pirms promiešanas nodot atpakaļ. Diezgan daudz cilvēku pacēla acis no savām kopijām, lai paskatītos uz mani un izbrīnā nogrozītu galvu, un es pamanījos viņiem uzsmaidīt. Diskusija turpinājās, daži piekrita, ka Pro­jekts piesardzīgi jāturpina, citi vēl skaļi prātoja par to. Man šķiet, ka ne viens vien padomes loceklis ag­rāk nebija sapratis, cik maza nozīme viņam bijusi Projekta norisē. Sanāksmi beidza Esterhāzi, ļoti tak­tiski atgādinot padomes locekļiem, ka viss, ko viņi zina par Projektu, ir stingri konfidenciāls. Pēc tam viņš pateicās apspriedes dalībniekiem un teica, ka nākamās apspriedes diena tikšot viņiem paziņota.

Rūbs zināja, ka man vēl jāizšķiras, un, līdzko es atstāju konferenču zāli, tūlīt bija man blakus. Gaitenī viņš aicināja mani aiziet uz bāru Sestajā avēnijā, kur pāris reižu bijām jau bijuši un kur varēja paēst lenču. Es teicu, ka vispirms gribu sastapt doktoru Dancigeru, un mēs kopā aizgājām uz viņa kabinetu. Dancigera sekretāre sacīja, ka pie viņa esot pulkvedis Esterhāzi un, kā liekoties, būšot tur vēl labu laiku, kas, šķiet, Rūbu nemaz nepārsteidza. Es miru vai nost aiz izsal­kuma un tāpēc aizgāju kopā ar Rūbu paēst lenču; mēs abi izstrēbām pa lielai bļodai sakņu viras un apēdām katrs sendviču ar pastrami[13], kā arī izdzērām pāris kausu alus. Mēs sēdējām pašā pēdējā nodalījumā bāra dibenkaktā — sānos un aiz muguras mums bija ķie­ģeļu siena, un tuvumā nebija neviena, kas varētu noklausīties.

Es negribu sīkumos atstāstīt katru vārdu, ko mēs runājām. Mēs pasūtījām lenču, tad Rūbs ļoti lietišķi un klusā balsī pateica, ka, lai gan viņi cerot, ka es turpināšot strādāt Projektā — jaunus kandidātus ne­bija viegli sameklēt, un to apmācība bija ilgs un lēns process —, tomēr es nekādā gadījumā neesot Projektā būtiski nepieciešams. Ja es aiziešot, tas viņus skum­dināšot, taču mani droši vien varēšot atvietot. Pro­tams, es to zināju. Vismaz tā ir reāla iespēja, kaut ari ne tik absolūti droša, kā Rūbs centās iestāstīt. Un man pārskrēja sīks drebulis, kad dzirdēju par to runājam, jo es nekādi nespēju pats sev noliegt, ka man grūti iedomāties, ka vairs nekad neiešu atpakaļ. Bet es tikai māju ar galvu un teicu: «Protams», taču piezīmēju, ka, ja izlemšu turpināt darbu Projektā un tomēr jutīšu, ka tas nav pareizi, manai sirdsapziņai nebija līdzēts.

Atnesa mūsu sendvičus, mēs sākām ēst, un Rūbs, ar baudu notiesājis pusi sendviča un atlikušo nolicis uz kartona šķīvīša, atlaidās krēslā, lai atbildētu man. Balsī, kuru nevarēja sadzirdēt tālāk par kādu jardu, viņš teica:

— Saj, doktors Dancigers ir vecs vīrs. Saprotiet to. Un viņam pietiek ar to, kas Projektā panākts līdz šim. Viņam tā ir kulminācija; viņš ir sasniedzis, ko gribē­jis. Un, ja tas būtu viss, viņš būtu apmierināts. Es viņu mīlu, patiešām mīlu. Taču viņš ir sirmgalvis, kuru apsēdušas bailes no riska. Paklausieties tikai, ko viņš stāsta, un jūs gūsiet pārliecību, ka pat ar paska- ļākām šķavām 1882. gada janvārī jūs varētu izraisīt notikumu ķēdi, kas uzspridzinātu visu pasauli. Taču tas nevar notikt; tam nebūtu vairāk seku kā tad, ja jūs nošķaudītos tieši tagad un tieši šeit. Pamēģiniet, Saj! — Viņš uzsmaidīja man un atkal ķērās pie send­viča. — Nu, nošķaudieties! Te ir pārdesmit cilvēku. Un, velns lai parauj, nekas nenotiks! Pie joda, cilvēki nenolemj precēties vai neprecēties, darīt vai nedarīt kaut ko svarīgu tikai kāda svešinieka ikdienišķas un neievērojamas rīcības dēļ. Jūs pat neizaicinājāt to zelli, to Pikeringu. Acīmredzot tāds ir viņa raksturs, viņam tā jārīkojas, un viņš gluži tāpat būtu izdarījies, vai nu tas būtu jūs, vai kāds cits. Tas galīgi neko nenozīmē; īsteni svarīgus notikumus tik ikdienišķi neierosina. Tie ir tik daudzu savstarpēji saistītu sva­rīgu spēku rezultāts, ka tāpēc ir nenovēršami, tos neizraisa kāds sīkums. Ja vien jūs nedodaties atpakaļ un ar nodomu neizdarāt kaut ko tik būtisku, ka tam ir jāizmaina kāds svarīgs notikums, jūs iespaidojat ļoti maz vai arī neiespaidojat nemaz. Vai vēlaties kadu saldo?

Es atbildēju, ka nevēlos, un Rūbs pasūtīja ābolkūku un vēl vienu kausu alus. Es daudz nerunāju un nestrī­dējos ar viņu. Sēdēju šaubīdamies un apmulsis. Rubs ēda ātri, ar vienu kodienu ceturtdaļu ābolkūkas, kurai sekoja ceturtais kauss alus. Pēkšņi viņš impulsīvi uzsmaidīja man — varen jauks puisis! — un teica:

— Dieva deļ, Saj, palieciet pie mums. Velns lai pa­rauj, līdz šim jūs nevienam neesat neko nodarījis, jūsu rīcība neko nav ietekmējusi, un tas ir pierādīts. Un tāpat būs arī turpmāk, ja jūs būsiet piesardzīgs.

Mēs vēl drusciņ parunājām par to, kas man bija atgadījies Gremersijparkā 19, un Rūbs, ērti atzvēlies nodalījuma kaktā, kūpināja savu cigāru. Es viņam mazliet pastāstīju, kādas jūtas manī izraisīja Ņujorka toreiz un tagad. Rūbs klausījās kā apburts, tad teica:

— Es zinu, ka nevaru to izdarīt. Mēģināju jau sen pirms jūsu ierašanas un nevaru to panākt. Ak dievs, kā apskaužu jūs.

Rūbs paskatījās pulkstenī un negribīgi uzslējās kā­jās; viņš jau gandrīz bija lauka no nodalījuma, tad pēkšņi pasniedzās pāri galdam un uzlika roku man uz apakšdelma.

— Man īstenībā nemaz nevajadzēja jūs pierunāt, Saj, jo jūs to saprotat tikpat labi kā es. Projektu nevar pārtraukt. Un, tā kā jūs gribat palikt pie mums, nav nekādas jēgas iet projām.

Es nomurmināju kaut ko, kas nebija ne jā, ne nē. Rūbs izslīdēja no nodalījuma. Arī es piecēlos. Atpakaļ­ceļā uz noliktavu mēs runājām par futbolu. Es vēl ta­gad kaunos; man nav nekāda attaisnojuma. Es vien­kārši nevarēju atteikties no iespējas doties atpakaļ, es to apzinājos, un tas ir viss.

Kad aizgājām uz Dancigera kabinetu, viņš jau bija projām, cik varēju noprast, uz visiem laikiem. Danci­gera sekretāre iedeva man viņa telefona numuru un adresi; viņš dzīvoja kādā daudzdzīvokļu namā Bron- ksā. Es no sekretāres aparāta piezvanīju, taču neviens neatbildēja; droši vien viņš vēl nebija paspējis tikt līdz mājām. Kad noliku klausuli, es vēl brīdi paturēju roku uz aparāta, tomēr nepiezvanīju Keitai; vai tiešām es centos novilcināt sastapšanos ar viņu?

Mazliet vēlāk, iedams pa pilsētu uz viņas veikala pusi, es lauzīju par to galvu. Centos sev iestāstīt, ka biju pārāk aizņemts, ka man nebija neviena brīva brīža, lai piezvanītu Keitai. Tomēr, lai arī tā bija tais­nība, tā tomēr nebija visa taisnība. Vai šai nepatikai piezvanīt — tāda tomēr bija, kā man pašam bija jāat­zīst, — nebija kāds sakars ar Džūliju? Tiesa, Džūlijas tuvums mani vienmēr bija satraucis, tomēr nedomāju, ka iemesls bija tikai Džūlija.

Varbūt tās bija jaunās ziņas, kas man jāpastāsta Keitai — ka Airas tēvs bijis vienkāršs krāpnieks, blē­dis un izspiedējs? Bet viņš jau bija miris sen pirms Keitas piedzimšanas, nebija viņas radinieks, un Airu šī vēsts vairs nespēj sāpināt. Es nezināju, kas tas ir, un straujā solī devos uz viņas veikalu.

Kad mēs augšā, Keitas mazajā dzīvoklītī, iedzērām pa malkam un virtuvē vārījās kartupeļi, es nevarēju saprast, kāpēc biju vilcinājies sastapties ar viņu. Šī bija vienīgā vieta, kur vēlējos būt, un mani šeit vēl gaidīja daudzas stundas, kuras solījās būt ļoti jaukas.

Kamēr mēs mazliet iedzērām un paēdām pusdienas, Keita, protams, ar sevišķu ziņkāri gaidīja, ko es viņai pateikšu; viņa bija redzējusi laiku un vietu, par kuru es stāstīju, bija kaut uz mirkli apskatījusi Džeiku

Pikeringu. Un, kad es stāstīju par Kārmodiju, viņa sēdēja gandrīz nepakustēdamās, ar pavērtām lūpām, aizrāvusies. Kad pateicu viņai par Dancigeru, Ester­hāzi un Rūbu un ko pats esmu izlēmis, viņa noklausī­jās, tad izteica pāris piesardzīgu un atturīgu piezīmju, bažīdamās, ka varētu ietekmēt manu lēmumu. Es zi­nāju, ka Keita nespēj neko darīt — viņa būtu laimīga, ja es dotos atpakaļ.

Viņa piecēlās no galda, iegāja guļamistabā un at­griezās ar sarkanajiem kartona vākiem. Un mēs atkal apskatījām dīvaino melnbalto Endrū Kārmodija kap­akmens momentuzņēmumu. Tur, starp noziedējušām pienenēm un reto zālīti, tas stāvēja noslēpumains — kapakmens karikatūra. Uz akmens asi un skaidri iz­cēlās dīvainais zīmējums: ne vārda, ne uzvārda vai datuma, tikai aplī iezīmētā deviņstarainā zvaigzne, kuru veidoja desmitiem dūrienu akmenī. Neticami, ka šo zīmējumu mēs bijām redzējuši iespiestu sniegā pie laternas staba pamatnes Brodvejā Ņujorkā 1882. gada 23. janvārī.

Mēs vēlreiz apbrīnojām zilo aploksni un ar melno tinti rakstīto adresi; tintes dzelzs daļas rūsganas vi­zēja cauri melnajai krāsai. Keita izpurināja no ap­loksnes zīmīti un skaļi izlasīja pirmās rindas virs locī­juma: «Ja Jūs interesē saruna par Kararas marmoru Tiesas namā, lūdzu, ierodieties nākamajā ceturtdienā pusvienos Pilsētas valdes parkā.»

Keita nolaida zīmīti zemāk un paskatījās uz mani.

— Un tagad mēs zinām, — viņa bijīgi teica. — Mēs patiešām zinām, kas noticis parkā. Es priecājos, ka Aira to neuzzināja. — Viņa atkal pacēla zīmīti aug­stāk un izlasīja to, kas bija rakstīts zem locījuma: «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Uguns­grēks iznīcināja visu Pasaul» — ai, kas gan ir trūk­stošais vārds! — «Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina un mans Noziegums», — viņa apklusa, lai norādītu uz otru trūkstošo vārdu vai vār­diem, — «nav iespējams nedz to noliegt, nedz ari no tās izbēgt. Un tā ar šo nelaimīgo piemiņas zīmi savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vaja­dzēja izbeigt jau toreiz.»

Keita ielika zīmīti atpakaļ aploksnē.

— Izdari visu, ko viņi vēlas, Saj, taču manis dēļ uzzini, ko nozīmē šī vēstulīte! Tāpēc tu nedomā par Dancigeru, vai ne? Tev ir jādodas atpakaļ; tu nevari tur neko līdzēt.

Un es pamāju ar galvu.

Esterhāzi pietika pieklājības tūlīt no rīta neievāk­ties Dancigera kabinetā. Mēs satikāmies Rūba mazajā skabūzītī. Rūbs, kreklā izmeties, tālu atslīdzis atpa­kaļ grozāmajā krēslā aiz sava rakstāmgalda, saņēmis rokas aiz pakauša, uzsmaidīja man. Pulkvedis pa pu­sei sēdēja, pa pusei bija atspiedies uz Rūba galda stūra, ļoti kārtīgs, savā pelēkajā gabardīna uzvalkā un baltajā kreklā ar tumšo kaklasaiti izskatīdamies gan­drīz vai kā formā. Es nosēdos uz krēsla abiem pretim.

Vienīgais, ko viņi varēja man pateikt, — ka man jādodas atpakaļ un jāturpina iesāktais. Viņi gribēja zināt visu, ko es vēl varētu atklāt par Endrū Kārmo­diju un to, kas notika starp viņu un Džeiku Pikeringu. Rūbs teica, ka to it sevišķi vēloties uzzināt vēsturnieki; divi vēsturnieki kopā ar asistentiem Kongresa biblio­tēkā rokot augšā visu, ko varot atrast, par viņa attie­cībām ar Klīvlendu; otra tāda pati grupa darbojoties Nacionālajā arhīvā. Jebkas, ko es uzzinātu, varētu pa­plašināt vai tuvāk paskaidrot visas ziņas, ko tiem iz­dosies atrast. Projekta kontroltesta rezultāts, tā viņi cerēja, varētu būt reāla metode mūsu vispārējo vēstu­res zināšanu paplašināšanai.

Atpakaļceļā uz Dakotu — Rūbs mani aizveda — es centos sev iestāstīt, ka daru pareizi, ka citādi rīkoties nevaru, ka argumenti, kurus biju dzirdējis un arī pats izdomājis, ir pietiekami. Man tomēr bija jālauza galva — ja 1as ir tiesa — , kāpēc es jūtu, ka rīkojos nepareizi? Un, ja biju tik pārliecināts, ka daru pareizi, kāpēc nebiju runājis ar doktoru Dancigeru? Laiks viņam piezvanīt man būtu atradies un ari tagad vēl bija. Taču es zināju, ka to nedarīšu.