Starp diviem laikmetiem

14

Divdesmit četras minūtes pāri divpadsmitiem, kad es stāvēju pie Pasta kantora aizmugurējā loga un skatījos uz ielu, uz mazo ziemlgo parku un cilvēkiem, kas pastaigājās pa daudzajiem kājceliņiem, mani pārņēma sajūta, ka es daru kaut ko dīvainu. Raugo­ties pa nokvēpušo logu, es atcerējos Keitas dzīvoklī redzēto zīmīti; papīra stūrīši bija jau nodzeltējuši, kādreiz melnā tinte laika gaitā kļuvusi rūsgana. Un satikšanās parkā, uz kuru aicināja zīmīte, kļuva par senu notikumu, gadu desmitiem vecu un jau ilgi aizmirstu.

Vai tas tiešām varētu notikt? Es nespēju tam ticēt. Sveši ļaudis vēl aizvien gan gāja parkā iekšā, gan nāca no tā laukā, gan pastaigājās pa taciņām. Tieši man pretim pāri ielai Pārkrovas otrā pusē stāvēja piecus stāvus augstā Ncw York Times Building. Tā bija neuzkrītoša celtne ar šauriem, augstiem logiem; fasāde bija tāda pati kā daudzām citām mā­jām šai rajonā. Manas acis pievērsās tās ieejai, un tur stāvēja Džeiks Pikerings.

Es viņu redzēju, taču zināju, ka no parka viņu nevar ieraudzīt. Viņš stāvēja durvju padziļinājumā uz pakāpieniem cieši pie mūra sienas. Viņš ar acīm pārmeklēja ielu, tad parku pāri ielai, pēc tam apmie­rināts steigšus nokāpa lejā, pārgāja pāri ietvei, izlo­cīdamies pa vidu braucējiem, šķērsoja Pārkrovu un iesteidzās parkā, dodamies tieši uz tā vidu, kur kopā saplūda lielākā daļa kājceliņu. Atstūmis cepuri pakausī, atpogātā mētelī, sažņaugtās rokas iebāzis bikšu kabatās, iekodis zobos cigāru un turēdams to uz augšu paslējis, viņš stāvēja un gaidīja.

Pagāja piecas minūtes. Es varēju redzēt Pikeringa elpu; ārā bija auksts, viņš to juta un sāka soļot šurp un turp, kādus desmit jardus uz priekšu, desmit atpa­kaļ. Tomēr mēteli viņš neaizpogāja, rokas no kaba­tām neizvilka un ari cigāru no mutes neizņēma. Laiku pa laikam viņš izpūta cigāra dūmu ve'rpeti; zilie dūmi sajaucās ar viņa elpas baltajiem tvaikiem, un es nopratu, ka viņš pozē, tēlodams pavisam mie­rīgu cilvēku. Un ar panākumiem: viņa stāja un lēnā gaita, viss rādīja — viņš ir tik rāms'un apmierināts, ka pat nemana aukstumu.

Bija pagājušas vēl piecas minūtes. Pilsētas valdes pulkstenis viņpus parka rādīja divpadsmit un trīs­desmit piecas minūtes. Kad es novērsu acis no pulk­steņa, ieraudzīju otru vīrieti jau parkā steidzamies no rietumiem uz tā vidu. Un zināju, ka zilais plan­kums viņa cimdotajā rokā (šis notikums vairs nebija sens; man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, stā­vot un skatoties, kā tas sākas) ir aploksne, kuru biju redzējis, kad Pikerings to nosūtīja; tagad otra vīra rokā tā noderēja par pazīšanās zīmi.

Pikerings bija vīrieti ieraudzījis un devās viņam pretim; es biju pieliecies tik tuvu logam, ka mana elpa bija aizmiglojusi rūti; tagad negribīgi atkāpos kādu collu no tā. Pikerings smaidīja, un abi vīrieši apstājās viens otram pretim. Kad svešais noglabāja zilo aploksni mēteļa iekškabatā, Pikerings izņēma cigāru no mutes, un es redzēju, kā runājot kustas viņa bārda; otrs atbildēja, un arī viņa bārda mazliet paplīvoja. Skatoties no šāda attāluma, viņus varētu noturēt par melnbārdainiem dvīņiem; abi stāvēja uz celiņa, abiem bija spīdīgi cilindri, ģērbušies viņi bija īstenībā līdzīgi, abiem bija šim laikmetam raksturī­gie tumīgie augumi. Abi pagrieza galvu un pavērās apkārt, ar skatienu pārmeklējot parku, un man bija jāpārvar pēkšņa vēlēšanās pietupties, iai mani neie­rauga. Tad Pikerings uz kaut ko norādīja; viņi pagriezās un nāca pāri parkam uz manu pusi, uz solu, kuru no vēja pasargāja kādas statujas augstais akmens pamats. Abi aizgāja pie sola un apsēdās, un statujas pamats noslēpa tos manām acīm, es varēju vairs redzēt tikai viena kreiso ceļgalu un plecu.

Man bija jādzird, ko viņi runā, bija jādzird, un es ar skubu metos laukā pa pasta pakaļdurvīm, pār- skrēju pāri ielai aiz alus darītavas pajūga, kas bija piekrauts ar koka mucām, iegāju Pilsētas valdes parkā un pielavījos pie statujas pamata. Pagriezies apkārt, ar muguru gandrīz pieskardamies pamatam, es stāvēju, pieri saraucis, un laiku pa laikam uzbudi­nāts paskatījos uz kājceliņu, it kā gaidītu kādu aiz­kavējušos paziņu.

— … nesaprotu, kāpēc, — viena balss prātīgi sacīja. — Temperatūra ir zem nulles, ar katru brīdi kļūst aukstāks, pūš arī vējš; šitādā dienā neviens nesēž parkā. Ja jums nav sava kantora, Astorhauza bārs ir tepat pāri ielai, es jums izmaksāšu.

Ak, man ir gan savs kantoris, — Džeiks Pike­rings atbildēja, un viņa balsī varēja saklausīt sle­penu izsmieklu. — Ne jau nu kāds varenais kanto­ris, varu galvot, ka nekas līdzīgs jūsējam. Tomēr jūs lo labprāt apskatītu, vai ne? Taču jūs to neredzēsiet. Vēl ne. Taisnība, šādā dienā neviens nesēž parkā, bet lieši tāpēc mēs pakavēsimies šeit; tas, kas man jums jāsaka, ir mūsu abu noslēpums. Sarunas temats ir Kararas marmors, un tas jūs atveda uz šejieni. Teci­ņiem. U11 šeit jums būs jāpaliek. Aukstumā. Endrū Rārmodijam, tik ievērojamam miljonāram.

— Tas atveda mani uz šejieni, — otrs mierīgi atteica, — bet ne jau nu tādēļ, lai mani izjokotu. Tāpēc piezīmes par manu ievērojamību paturiet pie sevis un bez liekas pļāpāšanas pastāstiet, ko jūs gri­bat, vai arī es celšos augšā un iešu projām, un lai velns jūs parauj!

Lieliski! Jums mani jāatvaino, taču es esmu sagaidījis vairāku gadu darba augļu ienākšanos un izbaudu savu nelielo triumfu.

— Ko jūs gribat?

—• Naudu.

— Skaidrs. Kas gan to negrib? Ķerieties vērsim pie ragiem!

■— Labs ir. Cigāru?

— Nē, tencinu, smēķēšu pats savējo.

Brīdi valdīja klusums, tad varēja dzirdēt, kā uzrauj sērkociņu un aizdedzinot pakšķina cigārus. Pikerings atkal sāka runāt:

— Es strādāju Pilsētas valdē, kur esmu klerks — zemākais no zemākajiem. Tomēr es pats sameklēju šo darbu, ser! Pametu daudz ienesīgāku vietu. Kāpēc? Jūs jautāsiet, kāpēc.

— Es nejautāju. — Es dzirdēju, kā Kārmodijs pakšķina cigāru. — Tomēr speriet tik vaļā!

Pikerings apslāpēja balsi.

— Iemesls bija Tvīds1 . Vai tas jūs pārsteidz? Viņš nomira cietumā, viņa banda ir iznīcināta un pa pusei jau aizmirsta. Tomēr vēl pirms pāris gadiem nepa­gāja neviena diena — atceraties? — kad «Times» nebūtu rakstījis par «netīrajām Tvīda bandas pēdām». Nu, kas tad nozaga pilsētai vairāk nekā trīs­desmit miljonu? Vai tikai Tvīds? Vai Svīnijs, Kono- lijs un A. Okijs Hols? Nē. Tvīdam bija simtiem lab­prātīgu palīgu, kuri vēl aizvien nav atklāti un kuri visi pievāca savu laupījuma daļu, vai nu lielu, vai mazu. Tātad kāpēc es pavadīju divus gadus nepie-

' Tvīds, Viljams Mcrsijs (1823—1878), senators. «Tvīda ban­da» — tumšu darboņu un pērkamu politikāņu grupa, kuru vadīja Tvīds un kura XIX gs. 60. gadu beigās netraucēta saimniekoja Ņujorkas municipalitātē. Arī ar pilsētas Tiesas namu saistītā afēra, par kuru ir runa tālāk, ir vēsturisks fakts: pēc tāmes ēkai bija jāizmaksā 250 000 dolāru, bet pilsētas kasei tika izkrāpti vairāk nekā 8 miljoni dolāru.

mērotā darbā par aktu reģistratoru Pilsētas valdē? — Pikerings dramatiski pazemināja balsi vēl vairāk. — Tāpēc, ka tur ir tās netīrās pēdas.

Es aizrāvies biju pati modrība un tik tikko elpoju, lai nezaudētu ne vārda. Tomēr zemapziņā kaut kas mani urdīja, un, kad es atģidos, kas tas ir, man bija japasmaida. Pikeringa balss, kā arī viņa izvēlētie vārdi un teikumi skanēja vairāk nekā dramatiski, tie bija jau gandrīz melodramatiski. Man šķiet, ka mēs visi parasti rīkojamies tā, kā, mūsuprāt, citi gaida, lai mēs rīkotos. Man koledžā bija ne tikai viens, bet divi profesori, kas atgāzās krēslā un klausīdamies profesoriski salika rokas ar pirkstgaliem kopā.^Man bija draugs, kas nespēja atturēties no azarta spēlēm; viņam bija ieradums ar pilnīgi neizteiksmīgu seju pasviest gaisā un atkal saķert monētu. Un tagad Pikerings un Kārmodijs spēlēja savas lomas laik­metā, kad ticēja, ka melodrāma uz skatuves parāda īstenību. Nopietni līdz nāvei, viņi abi apsvēra katru savu vārdu un, manuprāt, arī paši augstu vērtēja savu priekšnesumu.

— Netīrās pēdas vijas cauri visiem aktu skapjiem. Un es to apjēdzu, — Pikerings lepni teica. — Es sapratu, ka Tvīda bandas korupcija bija izplētusies tik plaši, ar tik daudziem nozarojumiem, ka visus pie­rādījumus nekad nevarēja iznīcināt. Es zināju, ka vēl aizvien ir jābūt pierādījumiem, es burtiski ierakos tonnās vecu protokolu un dokumentu, man tikai bija jābūt pietiekami slīpētam, lai tos pazītu, kad uziešu, un prastu visus gabaliņus salikt kopā pareizi. Tā es kļuvu par visčaklāko Pilsētas valdes ierēdni!

— Slavējama rīcība! Ja jūs meklējat darbu, aiz­ejiet pie mana galvenā grāmatveža.

Es izdzirdu jau pazīstamu skaņu — zelta pulksteņa viiciņa klikšķi, kad to atver, tad mazliet savādāko skaņu, to aizsitot.

— Jā, jūs esat varen aizņemts veikalnieks, mister Kārmodij, taču jums nekas nav svarīgāks, nekas kā uzklausīt, kas man jums sakāms. Vienalga, cik gari es gribu to izklāstīt! — Mirkli valdīja klusums, tad Pikerings mierīgi turpināja:

— Mēnesi pēc mēneša esmu pavadījis bezgala garas stundas, meklēdams šīs netīrās pēdas gadiem ilgi krājušos putekļos. Kad tās parādījās, es tās ieraudzīju un izsekoju, atkal pazaudēju, pēc dienām un nedēļām atradu no jauna starp desmitiem tūk­stošu viltotu pavadzīmju, anulētu bankas čeku, uzpūstu kvīšu, visdažādāko inkriminējošo ziņojumu, pieprasījumu un vēstuļu. Un vislabāko no tā, ko atradu, ser, es esmu sakrājis un aizvācis no Pilsētas valdes! Saprotat, pa dokumentam vai diviem reizē ieslīdināju kabatā un lenča pārtraukumā aiznesu uz savu pieticīgo kantori. Vai nosūtīju pa pastu, lai pie­vienotu savām aktīm, kuras apkopoju un studēju dau­dzus daudzus garus vakarus, kurus pavadīju kantorī pie rakstāmgalda.

Tomēr lielākā daļa no tā, ko uzzināju, izrādījās nederīga! Pierādījumi bija, turklāt pilnīgi! Neapstrī­dami pierādījumi par viskliedzošāko korupciju! Un tad es uzzināju, ka blēdis apmēram pirms mēneša ir nomiris. Citus es neatradu nemaz; iespējams, ka tie aizvākušies uz Kanādu. Dažus es vēl dzīvus atradu tepat Ņujorkā. Tikai ne vairs bagātus — tie bija bankrotējuši! Citos gadījumos manis savāktie materiāli, lai gan diezgan skaidri, tomēr nebija pie­tiekami. Un, lai ka es meklēju, nekādi nespēju sagā­dāt pēdējos pierādījumus. Tā visas šīs netīrās pēdas, mister Kārmodij, noveda pie pavisam nedaudziem. Un jo sevišķi pie viena: noslēpumaina uzņēmēja, kuram samaksāja par Kararas marmora piegādi un uzstādīšanu Tiesas nama gaiteņos, telpās un priekš­telpās. No Itālijas tonnām importēts Kararas mar­mors — tā vismaz rakstīts pavadzīmēs un pareizi apzīmogotajās muitas kvītīs. Ar apmaksātiem rēķi­niem par darbu dučiem strādnieku kopā ar viņu vardu un adrešu sarakstiem; ka tur rakstīts, strādnieki nedēļām ilgi apstrādājuši marmoru. Vai nevēlaties redzēt kādu? šeit ir viena pavadzīme.

Es izdzirdu papīra čaukstoņu; dažas sekundes val­dīja klusums, tad ierunājās Kārmodijs:

— Redzu jau, redzu.

— Nē, paturiet to, ser! Par piemiņu. Man ir vēl daudz tādu.

— Par to es nešaubos, tāpēc arī piedāvāju jums šo atpakaļ.

— Es to negribu. Vai jūs domājat, ka es vēlos to atkal pievienot savām aktīm? Lai jūs man sekotu un atklātu, kur tās tiek glabātas? Galvoju, ser, ka savā kantorī es atgriezīšos vēl tikai vienu — pēdējo reizi. To es darīšu, lai nodotu pilnīgi visas aktis uzņēmē­jam, par kuru es runāju.

Klusuma brīdis, tad Pikerings apslāpētā balsī teica:

— Lai gan pēc Tvīda standartiem uzņēmēja peļņa bija pieticīga, tā tomēr padarīja viņu bagātu. Jo viņš to ieguldīja nekustamos īpašumos Ņujorkā, un tagad, tikai dažus gadus vēlāk, viņam pieder miljoni, mil­joni. Un sieva, kura, kā man stāstīja, priecājas par katru dolāru no šiem miljoniem — tie palīdz viņai iekļūt augstākajā sabiedrībā, ko viņa tik ļoti vēlas. Mister Kārmodij, ja jums labpatīk, atnāciet man līdzi uz Tiesas namu. — Es biju pārliecināts, ka Pike­rings bija pamājis uz Tiesas namu, kas atradās tūlīt aiz Pilsētas valdes. — Un kopīgi pārmeklēsim telpu pēc telpas. Tieši tā, kā es to darīju: dažreiz sēdēju tiesas zālē prāvu laikā, un manas acis klīda pa telpu, meklējot marmoru; vai arī stāvēju birojos, gaidīdams savu kārtu, lai kaut ko pajautātu, un mans skatiens pārbaudīja visu telpu. Esmu to izpētījis stāvu pēc stāva, gaiteni pēc gaiteņa, pat šveicara istabeli un labierīcību telpas. Un, ja jūs, uzņēmēj Kārmodij, varat Tiesas namā parādīt man vienu pašu kvadrāt- collu, kuru esat pārklājis ar Kararas vai kādu citu marmoru, dodu jums savu goda vārdu: es jūs vairāk neapgrūtināšu.

Atbilde bija neizteiksmīga un monotona:

— Cik jūs gribat?

— Vienu miljonu dolāru, — Pikerings maigi sacīja, un viņa lūpas izbaudīja šos vārdus. — Ne vai­rāk, ne mazāk; tas ir viss, kas man vajadzīgs, lai uzsāktu to pašu ceļu, pa kuru ejot jūs sarausāt daudz lielāku bagātību.

— Man šķiet, ka tā ir gluži saprātīga doma. Kad?

— Tūlīt. Divdesmit četrās stundās … Nepuriniet galvu, ser! — Pikerings aizkaitināts iesaucās. — Jums tas ir, un vēl vairāk!

— Ne jau skaidrā naudā, jūs idiot, — Kārmodija balss skanēja klusi un neganti. — Jā, man tas ir. Un es to samaksāšu. Ja jūs varat parādīt un nodot man pierādījumus, kurus solāt. Taču mana nauda ir ieguldīta īpašumos — visa. Man nav brīvas skaid­ras naudas!

— Protams, ka jums nav. To es jau biju gaidījis. Taču atrisinājums ir vienkāršs — pārdodiet kaut ko no šiem īpašumiem.

— Tas nav tik vienkārši, — Kārmodijs caur zobiem izgrūda. — Tieši tagad nevar dabūt no maniem īpa­šumiem miljonu skaidras naudas. Katrā ziņā nav īstais bridis. Mana nauda ir iesaldēta. Lielā, nepa­beigtā dzīvoklī; tas ir izdevīgs gadījums, taču ziemā darbs bija jāpārtrauc; pat apmešanai jāgaida siltāks laiks. Un gandrīz ducī zemes gabalu, uz kuriem cels komerciālas ēkas; vecās mājas uz tiem būs pavasarī jānoplēš. Hipotēkās, kuras ir drošas kā zelts, taču

tām vēl nav pienācis termiņš. Tukšos zemes gabalos uz ziemeļiem no Centrālā parka; jāgaida, kamēr pil­sēta sasniegs tos. Ar vārdu sakot, ser, es savus spē­kus esmu pārmērīgi sasprindzinājis. Esmu bīstami izpleties. Ja man tagad jāsagādā miljons, es neda­būtu ne desmit centu par dolāru. Un tagad jūs par maniem darījumiem zināt tik daudz, cik nezina neviena dzīva dvēsele.

Dažas sekundes klusuma. Kad Kārmodijs atkal sāka runāt, viņa balss skanēja citādi — mierīgi un apvaldīti, bezmaz draudzīgi, it kā viņam būtu pa prātam, ka uzticējies otram, un viņi tagad būtu gan­drīz vai līdzdalībnieki.

— Es pastāstīšu jums noslēpumu, kuru nezina neviens cits. Visvairāk baidos, ka tuvākajos mēnešos varētu nomirt, jo, man šķiet, ja šāds skumjš notikums atgadītos, mana sieva drīz vien paliktu bez penija. Viņi uzklups manai mantai kā vilki, saplosīs to lēveru lēveros un izvazās uz visām debess pusēm. Mana sieva neko nesaprot no naudas lietām, un sievietei šādos apstākļos arī juridiski nav iespējas rīkoties tik ātri un spriest tik saprātīgi kā nepieciešams. Es no šā riska nopelnīšu, pie tam drīz. Bet šobrīd es ar saviem darījumiem balansēju uz adatas smailes. Es šais dienās neuzdrošinos pat doties ceļojumā! Es bai­dos saslimt kaut vai uz nedēļu! Vai jūs mani sapro­tat, ser? Ja man uzstādīs prasības, visa celtne sabruks. Un tad viss būs zaudēts, viss. Pagaidiet, — viņš piebilda gluži draudzīgā tonī. — Vēl mazliet pacietieties, ja esat gaidījis jau tik ilgi. Un pava­sarī… Nepuriniet galvu, ser! Es to samaksāšu! Es apsolu, ka darīšu to! Pavasarī samaksāšu vairāk — miljonu un vienu ceturto daļu! Bet jums man jādod …

Pikerings pie sevis omulīgi nogrudzināja.

— Neko! Es jums nedošu neko. Aha, jūs gan esat

īstais! Jūs savu mantu droši vien esat sarausis ar runāšanu! Bet es pazīstu blefu, lai man nemēģina neko iestāstīt; es došu jums laiku līdz pirmdienai, ne vairāk. Es nevaru mēnešiem ilgi gaidīt, un jūs to zināt! Vai jums šķiet, ka es to neapjēdzu? Vai jūs iedomājaties, ka inspektora Bērnsa draudzība ar pil­sētas bagātniekiem mums, pārējiem, ir noslēpums? Es nonāktu Singsingā! Par ko mani apsūdzētu, to es nezinu, bet pavisam drošs, ka tur es nokļūtu, ja atvē­lētu jums pietiekami daudz laika to nokārtot.

Kārmodija balss bija aiz niknuma sasprindzināta:

— Jūs vēl aizvien varat tur nonākt. Es pazīstu inspektoru Bērnsu!

Sekoja klusuma brīdis, kurā viņš gandrīz burtiski norija savu niknumu.

— Laiku pa laikam man ir bijusi iespēja izdarīt viņam dažus niecīgus pakalpojumus, un es jūs brī­dinu …

— Bez šaubām, esat. Visi pilsētas bagātnieki viņu pazīst; stāsta, ka viņš kļuvis bagāts, vienīgi paklau­sot Džeja Gūlda mājieniem biržā. Bet arī es viņu pazīstu. Vai jūs zināt, ka viņš reiz mani aizdzina atpakaļ no Volstrīta robežas?

— Patiešām? — Kārmodijam izlauzās skarbi, nikni smiekli.

— Jā, aizdzina, — Pikerings mierīgi atbildēja. — Pirms vairākiem gadiem, kad biju bez darba un tāpēc laikam drusku noplucis. Gāju pa Brodveju uz leju, uz Volstrītu, kur cerēju atrast darbu par klerku. Taču pie Fultonstrīta robežas kāds kruķis mani apstādināja.

— Tas viņam bija jādara, ja jūs izskatījāties pēc garnadža vai ubaga; visi zina, ka Bērnss tos necieš Volstrīta tuvumā. Un pareizi dara.

— Es nebiju ne kabatas zaglis, ne ubags! Un tā

arī pateicu! Policists bija jauns un uzklausīja mani. Tad no karietes ietves malā kāds uzsauca. Mēs paska­tījāmies, Bērnss izbāza galvu pa karietes lodziņu un kliedza: «Ja viņš runā pretim, ietupini viņu!» Un jaunais polismenis tvēra pēc rundziņas; es apmetos uz papēža apkārt un gāju atpakaļ. Nesmaidiet! Šis brīdis jums maksās miljonu! Es devos atpakaļ, mister Kārmodij, un mana seja bija nobālusi; es to jutu. Es tikko spēju saredzēt cauri migliņai acu priekšā. Bet toreiz es zināju, zināju, ka kādu dienu atnākšu atpakaļ pie šīs robežas un kruķi pieliks roku pie ķive­res, mani sveicinot! Jo es iederos otrā pusē kopā ar fiskiem un gūldiem, un seidžiem, un astoriem. Tas notika tajā dienā — kaut gan toreiz es to vēl nezi­nāju —, kad sāku meklēt jūs!

Pikeringa balss pēkšņi skanēja no citas vietas, un es nopratu, ka viņš ir piecēlies un laikam pagriezies ar seju pret Kārmodiju.

Lai ko arī jus domātu, es nebūt neesmu nepraša finansu jautājumos. Jums vajadzēs, protams, vairā­kas darba dienas, lai sagādatu vajadzīgo summu. Šodien ir ceturtdiena, es došu jums laiku līdz pirm­dienai, divarpus darba dienas. Trīs, ja skaita klāt arī sestdienas priekšpusdienu. Atnāciet atkal pirmdienas naktī. Šeit. Pie šā paša sola. Pusnaktī, mister Kār­modij, kad parks un apkārtējās ielas ir tukšas; esmu nolēmis pārliecināties, ka neviens mums neseko. Ierodieties ar naudu somā vai arī es jūs atmaskošu. Es negaidīšu pat ne stundu ilgāk. Tad es būšu jau «Times» redakcijā. — Viņš uz mirkli apklusa, un es iztēlojos, ka viņš pamet ar galvu uz māju pāri ielai. — Ar visiem dokumentiem.

Klusums, sešas, astoņas, desmit, divpadsmit sekun- des; tad es zināju, ka viņi ir aizgājuši, un apkārt sta­tujas pamatam iznācu uz taciņas pie sola. Pa līku­motajām taciņām viņi abi steigšus devās lauka no

parka, viens — uz austrumiem, otrs — uz ziemeļiem, uz Tiesas, nama pusi, un es stāvēju un vēroju, kā viņi aiziet, pārliecināts, ka ne viens, ne otrs atpakaļ neskatīsies.