Starp diviem laikmetiem

20

Otrā dienā es nogulēju ļoli ilgi. Kad beidzot nonācu lejā, bija jau krietni pāri dienasvidum, tomēr savas brokastis es dabūju un ēzdams lasīju laikrakstā «Times» aprakstu par ugunsgrēku; tas aizņēma visu pirmo lappusi un daļu otras. Visi pārējie pansionāri jau sen bija aizgājuši, tāpēc sēdēju viens pats pie galda, kuru bija uzklājusi Džūlija. Kad es apsēdos, viņa ienesa kafiju; viņa izskatījās ļoti bāla, zem acīm bija violeti loki. Mēs pateicām viens otram labrīt un vairāk neko nerunājām.

Brokastīs bija krustmātes Adas ceptas pankūkas; kad Džūlija lēja man kafiju, varēja dzirdēt, ka vir­tuvē karote ritmiski sitas pret fajansa bļodu — krustmāte maisīja pankūku mīklu. Ienesusi pirmo pHiikuku kaudzi, Džūlija nostājās pie galda; apziežot pankūkas ar sviestu, es paskatījos uz viņu, un viņa saka runāt.

— Viņš nezaudēja laimīgu dzīvi, vai ne?

Es pakratīju galvu.

— Viņš bija apsēsts, kā prātu izdzīvojis aiz alka­tības saraust bagātību, un viņam nekad nebūtu bijis gana, Džūlija. Laiku pa laikam patiešām atgadās, ka cilvēkam labāk ir nomirt; viņš bija viens no tādiem.

Taču Džūlija tam nepiekrita un sāka purināt galvu, jau iekams es biju beidzis runāt.

— Tie nav jautājumi, kurus drīkstam izšķirt mēs. Ja mēs būtu palikuši, ja tikai mēs būtu palikuši…

— Paklausieties, — es teicu un paņēmu avīzi, kas bija atvērta otrā lappusē. — «Ugunsdzēsēju priekš­nieka palīgs,» — es skaļi lasīju, — «stāstīja, ka viņa pajūgs sasniedzis Nasaustrītu apmēram divas minū­tes pēc ugunsgrēka izcelšanās un ka viņš savā mūžā vēl nekad neesot bijis tik pārsteigts. Viņš domā, ka pulvera noliktava nebūtu varējusi uzliesmot strau­jāk.» — Es paskatījos uz Džūliju, tad atkal iebāzu degunu avīzē. — «Kapteinis Teinens šovakar teica, ka visā laikā, kamēr strādā policijā, viņš nekad neesot piedzīvojis tik briesmīgu un spēcīgu ugunsgrēku.»

Džūlija piespieda roku pie krūtīm.

— Vai tur tiešām tā rakstīts? Es neesmu ieskatīju­sies avīzē; es nevaru to izturēt.

— Tie ir vārds vārdā pareizi citāti no 1882. gada 1. februāra «The New York Times». Katrs, kas vēlas, var tos izlasīt un pārbaudīt. Džūlija, nomierinieties. Jūs neesat vainīga, ka ugunsgrēks izcēlās, jūs nebūtu spējusi to apdzēst un nebūtu varējusi palīdzēt Džci- kam. — Es nometu laikrakstu uz galda, tad parādīju viņai kādu rindkopu. — Starp citu, nepalaidiet garām šo.' Tas ir pilnīgs apraksts par to, kā doktors Praims izbēdzis pa «Observer» izkārtni uz Tompsona kan­tori. Vīrieti, kas bija redzēts kopā ar viņu, sauc par Stodardu.

Redzēju, ka esmu palīdzējis Džūlijai. Tas, ko biju lasījis, bija patiesība, un beidzot es manīju viņas acīs parādāmies pārliecību un skumju atziņu, ka mēs neko nebūtu varējuši grozīt.

Pēcpusdienā es pie viesistabas loga šķirstīju «Har- per's Weekly» un ieraudzīju, ka garām aizsoļo kāds kruķis augstā filca ķiverē un garā zilā mētelī; uz piedurknes viņam bija seržanta zīmotnes. Viņš iegrie­zās pie mūsu durvīm un piezvanīja; krustmāte Ada tās atvēra; Džūlija bija kaut kur augšstāvā. Es dzir­dēju, ka kruķis pie durvīm gauži nepareizā izrunā, lēnām, pa balsienam, it kā lasītu no papīriņa, jautā:

— Vai mis Šarbono dzīvo šeit?

Krustmāte Ada atbildēja apstiprinoši un, piegājusi pie kāpnēm, pasauca Džūliju.

— Morlijs, Saimons Morlijs. Vai arī viņš dzīvo Šeit? — kruķis turpināja.

Es biju jau piecēlies un, iekams krustmāte Ada paspēja atbildēt, turēdams roka avīzi, izgāju hallē; kruķis stāvēja uz verandas un turēja rokā nelielu četrstūrainu papīra lapiņu.

— Es esmu Saimons Morlijs.

Viņš pamāja ar galvu.

— Nu, tad tik iesim!

Džūlija nāca lejā pa kāpnēm, un kruķis pameta ar galvu uz viņas pusi.

— Jūs abi. Uzvelciet mēteļus!

Mēs ar krustmāti Adu abi reizē iejautājāmies:

— Kāpēc?

Gan jau jums visu pateiks, kad vajadzēs.

Man likās, ka kruķis runā ar īru akcentu.

Tomēr es gribētu to uzzināt tagad. Vai rries esam apcietināti?

.lus sasodīti drīz tādi būsiet, ja nedarīsiet, ko jums liek.

Kruķa acis pēkšņi neganti un atriebīgi iedzalkstī- jās; tā bieži atgadās ar kruķiem, ja uzdrošinās pajau- tat viņu rīcības iemeslus. Džūlija paplikšķināja krust­mātes roku un kaut ko nomierinošu nodudināja. Es zināju, ka mēs pašlaik nedzīvojam pilsoņu tiesību ziedu laikos un, ja ne sevis, tad Džūlijas dēļ iekodu mēle.

Hallē no pakaramā es paņēmu savu mēteli un kažokādas cepuri. Džūlija izņēma savu mēteli un cepurīti no skapja zem kāpnēm, apgalvodama krust­mātei, ka mēs noteikti drīz vien būsim mājās un ka nav iemesla uztraukties.

Ietves malā gaidošā kariete bija paredzēta mums. Es biju iedomājies, ka mēs iesirn kājām, taču kruķis pagāja mums garām, atvēra karietes durtiņas un pamāja, lai kāpjam iekšā. Uz maza atlokāmā soliņa ar muguru pret zirgiem sēdēja kāds vīrietis un novēroja mūs. Es palīdzēju Džūlijai iekāpt un apsēsties pla­tajā sēdeklī viņam pretim. Tad pieliecos un iekāpu pats, juzdams, ka karietes korpuss zem mana svara mazliet salīgojas. Kad es apsēdos blakus Džūlijai, kruķis uz ietves aizsita karietes durtiņas; es paskatī­jos, kā viņš paceļ roku, sveicinot mums pretim sēdošo vīrieti, ne sevišķi eleganti, bet ar dziļu cieņu. Nopliuk- šķēja groži, kariete sāka braukt, un vīrietis rāmi pamāja seržantam ar galvu mēmu atbildi uz militāro sveicienu. Tad viņš pagriezās, lai apskatītu mūs, un es visā pilnībā ieraudzīju viņa briesmīgo, ledaino seju un pēkšņi atskārtu, kas viņš ir. Es nekad agrāk nebiju viņu redzējis, bet es zināju, ka tas ir viņš, un pēkšņi pamatīgi nobijos.

Vīrietis bija liela auguma, platiem, stūrainiem ple­ciem. Es atradu viņa fotogrāfiju, un tā ir pavisam līdzīga, kaut gan neparāda ne pliko laukumu galv­vidū, ne arī acu īsto izteiksmi; viņa acis bija tās, kas biedēja. Tās bija lielas, pelēkas, novietotas cieši kopā,

kā jūs varat redzēt; tās atdzīvināja slēptā interese par mums, tās ložņāja pa mūsu sejām un apģērbu, un tajās nemanīja ne mazāko interesi par mums kā par cilvēciskām būtnēm. Mēs viņam nozīmējam kaut ko svarīgu, tikai ne kā cilvēki.

Tas bija policijas inspektors Tomass Bērnss no Ņu­jorkas policijas departamenta, visslavenākais tā dar1 binieks, pie tam ar visļaunāko slavu. Ja viņš pats bija ieradies mūs aizvest, tad tas nebija parasts arests, un es jutu nepārtrauktas spēcīgu baiļu trīsas. Man šķiet, tikai lai mēģinātu cīnīties ar bailēm un turēties pre­tim šim vīram, es, pārliecināts, ka tas skanēs cieti un pārliecinoši, izteicu savu jautājumu:

— Nu, vai jūs neatgādināsiet mums, kādas tiesības pilsoņiem piešķir konstitūcija?

Man tas tomēr neizdevās — izklausījās, it kā es Initu tikai pajokojies.

Bēruša sejā nekas nemainījās, bet pelēkās acis ātri ieurbās manējās, pētīdamas, kāda jēga bijusi manai pārdrošībai. Manās acīs viņš to neatrada un neizteik­smīgi atbildēja jocīgā neizglītota cilvēka valodā, ērmoti plati izrunādams patskani e, kā man šķiet, pārliecināts, ka tā runā smalki ļaudis.

— Es brīdinu: paturi savas plānprātiņa piezīmes pie sevis, vai arī es tev parādīšu rungas resno galu.

Dīvaina valoda inspektora Bērnsa mutē, taču man nenāca smiekli, pat domās ne.

Mēs klusēdami nobraucām kādus desmit kvartā­lus pa Trešo avēniju zem gaisa dzelzceļa, grabēdami un šūpodamies uz bruģakmeņiem, lāgiem sazvelda- mies uz sāniem, vietumis paslīdēdami sniegā; pēc tam iegriezāmies pa kreisi, kur Trešā avēnija un Ceturtā avēnija apvienojas Brauerstrītā.

— Vai jums nav man kas sakāms? — Bērnss pēkšņi jautāja, un es gandrīz satrūkos, tad pakratīju galvu, tāpat arī Džūlija.

Es nodomāju, ka tas ir tipisks Bērnsa triks — ilgi ilgi klusēt, tad pēkšņi jautāt, lai iebaidītu mūs un mēs sāktu runāt.

Nobraucām vēl pāris kvartālu, tad nogriezāmies pa labi Blīkerstrītā. Vēl trīs nelieli kvartāli pa Blīker- strītu, un es pa kreisi ieraudzīju apkārt laternai krā­sotu stiklu ar uzrakstu «Malberijstrīts». Nobraukuši puskvartālu, mēs apstājāmies kreisajā pusē, un es ieraudzīju divas lielas, stūrainas lampas abpus kāp­nēm, kas veda čerstāvu mūra mājā; lampu stikli bija zaļi, un es zināju, ka tā ir policijas ēka. Kučieris nolēca uz ielas un atvēra karietes durtiņas, Bērnss pameta ar roku, un Džūlija izkāpa. Kučieris — ar kat­liņu galvā, ģērbies dzeltenbrūnā mētelī, tomēr kru­ķis, — gaidīja un, līdzko Džūlijas kājas pieskārās ietvei, stingri satvēra viņas roku. Bērnss pamāja, lai izkāpju, pats nāca man pa pēdām, ar roku cieši ap­tvēris manu plaukstas locītavu. Mūs ātri uzveda augšā pa kāpnēm, un, kad privātajās drēbēs ģērbtais kruķis, kas veda Džūliju, atvēra dubultdurvju vienu pusi, es izlasīju uzrakstu ar zelta burtiem un treknu, melnu ēnojumu: «Ņujorkas policijas galvenā par- valde.»

Atri ejot cauri priekštelpai ar dēļu grīdu, garām varen resnam pie galda sēdošam kruķim formas tērpā, es redzēju izmīdītas grīdas, notraipītus un ap­dauzītus fajansa spļaujamtraukus, netīras, tumši zaļas sienas un saodu īpatnējo dvaku, kāda allaž ir šādās daudz lietotās ēkās. Gandrīz teciņus — kāpēc, kāpēc kruķi bez kādas jēgas izturas tik pretīgi, vai viņus uz to mudina kāds instinkts? — mūs grūda lejā pa kāpnēm, tad iebīdīja netīrā pagraba istabā ar ze­miem griestiem un ķieģeļu sienām. Telpā atradās ne­liels galds, parasts koka virtuves krēsls; caurumota gāzes caurule ar reflektoru aiz tās bija uzstādīta uz statīva un pievienota gāzei ar lokanu cauruli, kas kā čūska locījās pa dēļu grīdu; uz koka trijkāja stāvēja milzīgs, sarkans pulēta koka fotoaparāts ar misiņa kloķiem un melnas ādas plēšām.

Trīs kruķi privātā, kreklos izmetušies, sekoja mums pa pēdām; viens bija plikpauris, abi pārējie matus bija pāršķīruši ar celiņu kreisajā pusē, gluži tapat kā inspektors, un diviem bija valzirga usas, kaut gan ne tik lielas kā Bērnsam. Pēc inspek­tora mājiena mēs ar Džūliju novilkām mēteļus un no­ņēmām cepures, samezdami tās kaudzē uz galda pie durvīm. Viens no vīriem tūlīt bija piegājis pie foto­aparāta un sāka ap to darboties. Pārējie divi stāvēja pie krēsla, kas atradās aparāta priekšā, un gaidīja; es sapratu — lai ar varu noturētu mani krēslā, ja tas I>utu nepieciešams.

Man nebija nekādas iespējas pretoties, un es to zināju, tomēr spēkā bija ta pati konstitūcija, kas mana laikā, un man bija kaut kas jāsaka. Un es teicu: Es gribu zināt, kālab esmu šeit. Es gribu zināt, par ko mani apvaino. Es gribu konsultēties ar advo­kātu. Un, pirms tas nav noticis, es neļaušu sevi foto­grafēt.

Bērnss pamāja abiem kruķiem.

— Jūs dzirdējāt, ko šitas kundziņš teica; veicīgi ieklārējiet viņam, kāpēc viņš ir šiten.

Tie katrs no savas puses sagrāba manas rokas, viens ar celi milzīgi spēcīgi iespēra man tieši pa astes kaulu — Džūlija iekliedzās — un trieca mani strei- puļu streipuļiem uz krēsla pusi; es būtu nokritis, ja viņi mani neturētu. Vienā mirklī izgriezdami rokas plecos, kruķi apsvieda mani apkārt; tad katrs ar vienu roku uz mana pleca notrieca mani uz krēsla tik spa­rīgi, ka koks iečīkstējās un krēsls paslīdēja pa dēļu grīdu. Mute man pavērās neskanīgās elsās, acīs aiz sāpēm saricsās asaras. Viens no vīriem noliecās un piebāza muti cieši man pie auss; viņa balss bija līksma aiz labpatikas par to, ko viņš dara.

— Jūs, ser, esat šeitan tāpēc, ka mēs tā gribam! — viņš teica.

Es ātri pagriezos un, iekams viņš paspēja novēr­sties, iespļāvu viņam sejā vārdus:

— Ak tu smirdošais kuņas dēls!

Viņš pašāva roku uz priekšu, lai satvertu manu kaklu un turētu galvu tā, ka es nevarētu to novērst no viņa otras dūres trieciena; tā bija atvilkta atpakaļ sitienam, bet Bērnss steigšus iejaucās:

— Nē, es negribu, ka viņam paliek kāda zīme.

Pēc mirkļa dūre nokrita, roka cieši aizžņaudza manu kaklu, tad atslāba.

Mana dumpošanās neko nebija līdzējusi, un es jau to biju zinājis. Tomēr biju apmierināts ar savu rīcību. Blakus man stāvēja abi vīri, gatavi mani sa­valdīt, ja vēl pretošos; viņu sejas pauda cerību, ka sagādāšu viņiem vēl kādu izdevību, bet man pietika ar vienu reizi.

Vīram pie fotoaparāta bija rokā virtuves sērkociņš;

viņš pacēla vienu kāju, strauji rāva sērkociņu pret apspīlēto drēbi uz bikšu dibena, sērkociņš uzliesmoja, un es saodu sēra smaku. Vīrietis pagrieza misiņa ventili, šņākdama laukā plūda gāze; tad viņš pielika sērkociņu pie caurumiņiem, un uzliesmoja lēkājoša, sarkana gaisma. Viņš nogrieza gāzi zemāk, dučiem mazu mēlīšu sarāvās par mierīgu zilu liesmu, gaisma no spīdošā reflektora aiz tā karsēja ādu un žilbināja acis, un es tās samiedzu gandrīz ciet.

— Tas neiet cauri!

Roka kratīja manu plecu daudz spēcīgāk, nekā bija nepieciešams, un man sāka klabēt zobi.

— Taisi acis vaļā!

Es ar varu tās atplētu, un vīrs pie aparāta noliecās zem sava melnā pārklāja. Kameras plēšas paslīdēja uz priekšu, apstājās, mazliet pavilkās atpakaļ: es re­dzēju, kā viņš saspiež bumbiņu.

— Gatavs! — fotogrāfs noteica.

Pēc tam bija Džūlijas kārta. Es biju laimīgs, ka viņai apsēžoties neviens nepieskārās. Ja viņi būtu izturējušies rupji pret Džūliju, man būtu varējusi uznākt vēlēšanās vēl ko uzsākt, un tad viņi mani būtu pagalam piekāvuši. Fotogrāfs saspieda bumbiņu, un, kad viņa galva iznira no melnā pārklāja apakšas, Bērnss pastiepa rādītājpirkstu pret viņu.

— Tūlīt! — viņš uzsauca.

Virs steigšus nomurmināja: «Jā, ser» un teciņiem izmetās laukā ar savām platēm. Viens no pārējiem diviem izņēma piezīmju bloku, un Bērnss paskatījās uz mani.

Divdesmit astoņi līdz trīsdesmit, — viņš teica, un virs veikli pierakstīja. — Kādas piecas pēdas un desmit, simt un četrdesmit, — Bērnss turpināja, un kruķa zīmulis zibēja vien. Bērnss aprakstīja mani un manu apģērbu, pēc tam Džūliju un viņas tērpu; vīrie­tis ar piezīmju grāmatiņu izsteidzās laukā.

Bērnss pamāja man, un es piegāju pie viņa.

—- Naudasmaku!

Es iebāzu roku žaketes iekškabatā, nojauzdams, ka savu naudu vairs nekad neredzēšu. Ar otru roku izvilku sauju sīknaudas no bikšu kabatas un ar rie­bumu sniedzu i naudas maku, i monētas Bērnsam.

— Sīknaudu paturi! — viņš teica, smaidīdams pats par savu joku, un policists privātdrēbēs ieķiķinājās. Bērnss neaizskāra manu naudas maku; viņš pakra­tīja galvu un sacīja: — Papriekš saskaiti!

Es saskaitīju. Man bija četrdesmit trīs dolāri. Bērnss kaut ko ieskribelēja mazā piezīmju grāmatiņā, tad paskatījās uz mani. — Cik? — Es pateicu, viņš ierakstīja summu lapiņā un, izrāvis to, pasniedza man ar roku rakstītu kvīti par četrdesmit trim dolā­riem ar parakstu «Tomass Bērnss, inspektors» ■— Mēs te neesam nekādi sīki zaglēni, — viņš piebilda un tad pagriezās pret Džūliju un lika saskaitīt naudu viņas maciņa. Viņš paņēma papīra naudu — Džūlijai bija deviņi dolāri —, iedeva kvīti un pa­sniedza atpakaļ maciņu; Džūlija viņam sausi pateicās un pajautāja, kādēļ mums atņem naudu.

— Jūs varētu aizlaisties, — viņš teica, plecus paraustīdams, — bet bez naudas jūs nekur netiksiet, vai ne?

Tad bijām atkal atpakaļ karietē, Bērnss atkal sē­dēja mums pretim, vēroja un gaidīja. Aizbraucām līdz Piektajai avēnijai un pa to devāmies uz pilsētas centru.

— Uz kurieni mēs braucam? — es jautāju.

— Vai tad nevari uzminēt?

— Nē, nevaru.

— Nu, tad pacieties, gan jau redzēsi.

Kad beidzot apstājāmies starp 47. un 48. ielu, es biju uzminējis, uz kurieni mēs dodamies. Mūsu kariete apstājās pie Endrū Kārmodija Piektās avēnijas sav­rupmājas; mauriņam apkārt bija grezns akmens un bronzas žogs. Karietes durvis atvērās, kučieris pa­meta ar roku, lai izkāpjam, un gaidīja, tad satvēra Džūlijas elkoni; Bērnss pasniedzās pēc manas rokas locītavas.

Vai Kārmodijs, pamanījis, ka mēs ar Džūliju izsprukām no dēļiem aizsistās istabas blakus Džeika kantorim, domāja, ka mums kāds sakars ar izspieša­nas plānu? Vai viņš tagad apsūdzēs mūs par to?

Istabene garā, melnā tērpā ar garām piedurknēm, apsējusies milzīgu baltu priekšautu, ar smalku, baltu mežģiņu aubīti galvā atvēra durvis. Viņa bija jauna meitene, ne vecāka par piecpadsmit gadiem, vaigi viņai bija tik sarkani, it kā viņa tos nupat nupat būtu noberzusi.

— Lūdzu, nāciet iekšā, džentlmeņi un mis, jūs gaida, — viņa ar cieņu teica; meitene izskatījās nobijusies.

Pa velvētām durvīm, pa šauru halli ar uzspodrinātu parketa grīdu, vēl pa vienām augstām durvīm mēs nokļuvām telpā, kas tik ļoti atšķīrās no krustmātes Adas viesistabas, cik vien divas istabas var atšķirties viena no otras. Tā bija četras reizes lielāka, gar vienu sienu tai bija franču logi, visas mēbeles izskatījās kā no Francijas, man šķiet, kādā 110 Luiju stiliem — gra­ciozas un tik vieglas un gleznas, ka likās gandrīz nederīgas lietošanai. Pie sienām karājās ierāmētas gleznas; velvētās nišās stāvēja balta marmora krūšu- toli. Baltas apzeltītas klavieres — varbūt tas bija klavesīns — atradās netālu 110 logiem.

Tā bija skaista telpa maigās krāsās, īsti piemērotas dekorācijas misis Endrū Kārmodijai, kas ar sakļautu ziloņkaula vēdekli rokā, ģērbusies sārtā tērpā ar tfiirnm, platām piedurknēm, izmeklētā pozā bija no­stājusies pie maza kamīna ar baltām malām. Viņas seja bija tieši tāda pati, kādu mēs ar Džūliju bijām to redzējuši pagājušajā naktī labdarības balles ložā, tikpat apvaldīta, it ka viņa savu mūžu ne par ko nebūtu bažījusies.

— Labdien, inspektor. Misteram Karmodijam jūsu ierašanās jau pieteikta, viņš pēc brīža nonāks lejā.

Viņa uzsmaidīja Bērnsam, un bija pats par sevi saprotams, ka viņa pat nemanīja nevienu no mums pārējiem, it kā viņa patiešām mūs neredzētu.

— Labdien, Kārmodija madama. Es ceru, ka viņš necieš lielas sāpes?

— Viņa apdegumi ir sāpīgi, bet…

Viņa mazliet paraustīja vienu plecu un veltīja in­spektoram starojošu smaidu, tā ka bija skaidrs — saruna beigusies. Misis Kārmodija pacēla un atpleta vēdekli, vienu vai divas reizes apvēdināja seju, un, lai noslēptu faktu, ka nav uzaicināts apsēsties, inspektors aizgāja pie Marijas Antuanetes marmora krūšutēla un pieliecās to apskatīt.

Uz kāpnēm hallē, pēc tam uz marmora grīdas di­pēja lēni soļi un tuvojās atvērtajām durvīm; es pagriezos paskatīties — soļi apklusa, kad pāri liela­jam paklājam kušetei tuvojās šausmīgi apsaitēts vīrietis. Baltas saites krustām šķērsām klāja viņa pieri, nosedza abus deniņus un vaigus, cieši apskāva kaklu. Viņa deguns un mazie miesas laukumiņi starp pārsējiem bija tik sarkani un satūkuši, tik briesmīgi apdeguši, ka šķita — atlikusi vairs tikai tik plāna ādas kārtiņa, lai spētu savaldīt asinis, kuras tūlīt tūlīt izlauzīsies tai cauri. Vīrieša mati bija pilnīgi nosviluši, galvvirsa sapampusi un pārklājusies ar kreveli. Iekaisušās acis nepārtraukti blisinājās; brīdi pa brīdim viņš tās aizvēra. Viena cieši apsaitēta roka karājās melnā saitē, pirkstgali, kas līda laukā no apsēja, bija sapampusi un sasprēgājuši.

Viņš atlaidās uz kušetes, it kā būtu pārpūlējies. Kājās vīrietim bija melnas bikses ar šaurām, baltām svītriņām, mugurā tumši zili, izšuvumiem rotāti mā­jas svārki. Uz saliekamā galdiņa pie kušetes stāvēja glāze, krūze, atvērta kartona kārbiņa ar tabletēm un termometrs. Brīdi viņš nogulēja nekustēdamies un aizvērtām acīm, tad attaisīja tās un pasacīja:

— Kā …

Tad viņš vairakas reizes stipri nokāsējās, pie tam viņa krūtis dobji gārdza. Tad viņš atkal mēģināja runāt tik apslāpētā balsī, lai atkal neuznāktu klepus, ka tā izklausījās kā čuksti:

— Kā redzat, esmu apdedzis vakardienas uguns­grēkā. Man palaimējās izsprukt dzīvam.

Viņš pēkšņi dziļi ievilka elpu, ātri pacēla roku pie krūtīm, it kā grasītos atkal kāsēt, tomēr tikai divas reizes norija siekalas un apspieda klepu. Dažus brīžus viņš nogulēja nekustēdamies, ar aizvērtām acīm. Tad atkal attaisīja tās, paskatījās uz Džūliju, paskatījās uz mani un vairākkārt pamāja Bērnsam.

— Jā, — viņš gandrīz čukstus izdvesa, — tie ir viņi. Pateicos jums, inspektor. Lūdzu, apsēdieties.

— Ai, nekas, — Bērnss ieteicās tā, it kā tikai aiz izklaidības būtu piemirsis apsēsties. Viņš pievilka pie kušetes mazu krēsliņu un piemetās uz tā. — Tagad, ser, lūdzu, pastāstiet, kas notika.

Mēs stāvējām un klausījāmies, kā viņš stāsta par Pikeringa atsūtīto vēstuli un par sastapšanos Pilsētas valdes parkā.

Hs nešaubos, ka viņam kaut kādi dokumenti bija; es godīgi strādāju Pilsētas valdē par uzņēmēju; bez šaubām, viņam bija atskaites par manu darbu un dokumenti par tā apmaksu. Ne jau visi, kas strādāja Pilsētas valdei Tvīda laikā, bija negodīgi.

Protams.

Un tomēr šiem dokumentiem bija zināma vēr­tība. Fstnu iesaistījies dažās delikātās darījumu sarunās; tās grozās ap miljoniem, un tenkas un apmelojumi varētu tās traucēt. Tāpēc es liku sekot šim cilvēkam. Pikerings nemaz nemēģināja izvairīties, un detektīvs viegli uzzināja, ka viņš dzīvo Gremersij- parkā 19. majā. Es detektīvam liku izdibināt arī pā­rējo iemītnieku vārdus, jo, cik man zināms, daži no tiem arī varētu būt iejaukti šai absurdajā plānā. Va­kar no rīta es sastapu Pikeringu, kas mani aizveda uz savu slepeno kantori vecajā Pasaules mājā; es paņēmu līdzi tūkstoti skaidrā naudā, sagatavojies likt naudu galdā, lai tiktu vaļā no šā cilvēka. Ja viņš gribētu kaut centu vairāk, es pieprasītu, lai jūs apcie­tināt Pikeringu viņa dzīvoklī.

— Pilnīgi pareizi, — Bērnss apstiprināja.

Es nodomāju, ka tas ir gluži izdevies stāsts; man šķita, ka, būdams viņa vieta, es notikumus būtu sa­grozījis apmēram tāpat. Brīžiem apstadamies, lai izklepotos, viņš turpināja gvelzt, ka Pikerings labprāt piekritis pieņemt tūkstoš dolāru, labi zinādams, ka viņam trūkst pierādījumu par kaut kādām blēdībām. Pikerings viņam izskaidrojis, ko nozīmē ar dēļiem aizsistās durvis, un, kamēr Pikerings ņēmis laukā dokumentus, ko iemainīt pret tūkstoš dolāriem, bla­kus, lifta šahtā, izcēlies ugunsgrēks, un viņam neesot ne jausmas, kā. Viņam par pilnīgu pārsteigumu, — viņš norādīja uz mums, — mēs esot iebrukuši istabā pa dēļiem aizsistajām durvīm; es esot uzbrucis Pike­ringam un sācis ar to kautiņu, kamēr Džūlija pa to laiku bāzusi naudu azotē. Viņš dzirdējis, kā sprēgā liesmas, atskan kliedzieni: «Ugunsgrēks!» un gaite­ņos skraida cilvēki; viņam bijusi jāglābj dzīvība, un viņš meties projām. Vīrietis atkal sāka briesmīgi kā­sēt, un misis Kārmodija, sirdīgi paskatījusies uz mums, aizsteidzās pie viņa un, paņēmusi no galdiņa glāzi ar ūdeni, turēja to, kamēr viņš mazliet iedzēra. Es spēju tikai stingi skatīties uz viņu; tad mēs abi ar Džūliju neizpratnē palūkojāmies viens uz otru. Es

nekādi nevarēju iedomāties, kāpēc Kārmodijs grib mūs iejaukt šai lietā; tad likās, ka es varbūt kaut ko noprotu, jo apsaitētā galva nikni kratījās, kad viņš pabīdīja sāņus glāzi un uzslējās uz kušetes sēdus.

— Es izbēgu pa Nasaustrīta kāpnēm, — viņš aiz- svilies šņāca tā, ka tas izklausījās pēc kliedziena. — Man liekas, biju viens no pēdējiem. Un par to sa­maksāju ar deguma brūcēm sejā un galvā, vienā rokā un delmā, un mans ārsts teica, ka es būšot izķēmots uz visu mūžu. — Viņa balsī ieskanējās dziļš sarūgti­nājums.

Viņa seja būšot izkropļota uz visiem laikiem, uz galvas vairs neaugšot mati un uz sejas — bārda.

— Un par to ir atbildīgi viņi! — Kārmodijs iespie­dzās, izstiepis roku uz mūsu pusi.

Es jutu, ka viņš pats gandrīz notic teiktajam un nīst mūs savu šausmīgo savainojumu dēļ.

Beigās viņš vēl piebilda, ka mēs noteikti esot zinā­juši par Pikeringa plānu; tā, protams, arī bija — vismaz es par to biju zinājis. No Pikeringa mājas iedzīvotājiem tikai mēs abi atbildām Pikeringa kan­torī iebrukušā pāra aprakstam un vecumam, tāpēc viņš bija licis Bērnsam mūs atvest, lai varētu mūs identificēt. Viņš atkal atlaidās uz kušetes.

— Un, ja Pikerings vēl aizvien nav atradies, tad viņi ir vainojami tā nāvē. Ja viņi nebūtu iejaukusies, Pikerings būtu aizbēdzis reizē ar mani.

Bērnss pagriezās un paskatījās uz mums.

— Pikerings vēl nav atrasts.

— Tad tur stāv viņa slepkavas

Es nekad nebiju redzējis tādu naidu, kāds zvēroja viņa pa pusei apsaitētajās apsarkušajās acīs. Vai bija kāda jēga stāstīt patiesību: ka pie ugunsgrēka vai­nīgs bija viņš, ka nevis es, bet viņš cīnījās ar Pike- ringu, ka Pikeringa nāvē vainīgs Kārmodijs? Es gri­bēju to visu izkliegt, taču kā es tad varēšu izskaidrot,

kāpēc mēs bijām paslēpušies blakus Pikeringa kanto­rim? Izstāstīt Bērnsam visu par Dancigeru un Pro­jektu? Mūsu klātbūtne nodegušajā mājā nekādi ne­bija izskaidrojama. Bērnss skatījās uz mani.

— Nu? — viņš vaicāja. — Vai tagad jums ir ko pateikt?

Pēc mirkļa es noliedzoši pakratīju galvu.

Zvanīja pie durvīm. Mēs dzirdējām, ka atveras parades durvis, istabenes, pēc tam kāda vīrieša balsi. Hallē atskanēja soļi, pie durvīm pienāca istabene, un kruķis, kas bija palicis Gremersijskvērā, ienāca, turē­dams savu ķiveri padusē. Viņš pa īstam paklanījās, pazemīgi noliekdams galvu, tad soli atkāpās un ar pirkstu noglauda ūsas. Apsaitētā galva uz kušetes karaliski pamāja, un misis Kārmodija graciozi palo­cīja galvu. Mazā ceremonija ilga vairākas sekundes, un, ja es nebūtu sapratis jau agrāk, tad tagad man uzreiz kļūtu skaidrs, ka šeit valda bagātība un vara un ka abi kruķi to saprot.

— Nu? — jautāja Bērnss balsī, kas norādīja uz viņa stāvokli šai telpā — tas ir daudz pārāks nekā uniformētajam kruķim.

— Jā, ser.

Seržants attaisīja divas uniformas pogas tieši virs jostas, iebāza roku un tad ar instinktīvu dramatiskas situācijas izjūtu, kura, šķiet, šai laikmetā visiem bija iedzimta, aizgāja līdz galdiņam pie Kārmodija kuše­tes. Tikai tad viņš izvilka biezu žūksni banknošu un nometa uz galdiņa.

— Sito, ser, es atradu viņa istabā. — Seržants pameta ar galvu uz manu pusi. — Saimniece man parādīja istabu, un nauda bija paslēpta ceļa somā starp drēbēm.

Es biju burtiski sastindzis; nespēju ne pakusteties, ne parunāt. Bērnss piegāja pie galdiņa un pieliecies pārbaudīja banknošu žūksnīti.

— Un šitā, ser, ir jūsu nauda?

Apsaitētā galva pagriezās kā dziļās sāpēs, un iekai­sušās acis, bieži mirkšķinādamas, skatījās uz naudu.

— Jā, banknotes ir iezīmētas. Mana banka tās visas identificēs.

Bērnss paņēma naudaszīmju paciņu un pienāca pie manis un Džūlijas, bāzdams banknotes svārku iekš­kabatā.

— Nu? — Viņš gandrīz priecīgs nostājās man priekšā un trešo reizi vaicāja: — Vai tagad jums ir man kaut kas sakāms?

— Man nav nekā, ko teikt. — Es paraustīju ple­cus. — Viņš melo, un ar to naudu — ta ir provokā­cijā, lai apstiprinātu melus.

Es nezināju, vai vārdu «provokācija» toreiz jau lietoja, taču, ja nelietoja, Bērnss tomēr mani saprata un pamāja ar galvu.

— Mēs pat neesam pieskārušies šai naudai… — Es pēkšņi apklusu, man kaut kas bija iešāvies prātā. — Vai pirkstu nospiedumus jūs pārbaudījāt? — es satraukts prasīju. — Viņa pirkstu nospiedumus jūs noteikti atradīsiet. — Es norādīju uz kušeti. — Bet neatradīsiet ne manējos, ne arī mis Sarbono!

— Ko es neatradīšu?

— Mūsu pirkstu nospiedumus.

— Es lāgā nesaprotu, par ko tu runā!

Bērnss patiešām nesaprata. To varēja redzēt. Es nezinu, kad sāka lietot pirkstu nospiedumus cilvēku identificēšanai, bet bija skaidrs, ka vēl to nedara.

— Nekas. Viņš melo. Vairāk nekas man nav sakāms.

— Nu, tas ir iespējams. — Bērnss noteica.

Seržants piegāja pie inspektora un iečukstēja vi­ņam ausī. Bērnss pamāja ar galvu, un seržants aiz­gāja. Bērnss, kaut ko apsverot, pavērās uz mani,

tad paberzēja zodu, it kā no tiesas pārliktu iespēju, vai es nerunāju taisnību.

— Mums ir sūdzība un lās noliegums. Ja jūs abi esat izdarījuši noziegumu, to redzējis tikai misters Kārmodijs. Pasakiet man, vai jūs vispār tur bijāt? Paslēpušies blakus Pikeringa kantorim? Varbūt kāda pavisam nevainīga iemesla dēj? — Bērnss uzmundri­noši uzsmaidīja man.

Bet es jau biju paspējis saprast, ka nedrīkstu atzī­ties, ka mēs tur bijām. Kā es varētu to izskaidrot? Ja pateikšu, ka bijām, un nevarēšu paskaidrot, kāpēc, Kārmodija sūdzība liksies patiesa. Es tūlīt pakratīju galvu.

— Nē. Mums ar Pikeringu kopējs ir tikai tas, ka dzīvojam vienā pansijā. Mēs neko nezinājām par izspiešanas mēģinājumu. Vai pat to, ka tā ir taisnība. Man rodas aizdomas, ka misters Kārmodijs varbūt ir nogalinājis Pikeringu. Un atstājis, lai sadeg. Kār­modijs baidās, ka var nākt gaismā patiesība, un, kamēr izmeklēšana vēl nav sākusies, cenšas atrast kādu grēkāzi. Tā kā mēs dzīvojam turpat, kur Pike­rings, misters Kārmodijs vai kāds viņa uzdevumā paslēpis naudu manā ceļa somā, un tagad viņš ap­sūdz mūs.

Bērnss līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

— Pilnīgi iespējams, ja jūs patiešām vakar neesat bijuši Pasaules mājā. Un tu apgalvo, ka nebijāt?

Es piekrītoši pamāju, un Bērnss piegāja pie dur­vīm.

— Seržanti — viņš pasauca.

Tūlīt uz halles parketa atskanēja soļi, un seržants nostājas pie durvīm; ķivere viņam vēl aizvien bija iespiesta padusē kā futbolbumba. Viņam garām istabā ienāca kāds vīrietis, un es nopratu, ka esmu viņu jau redzējis, kaut gan dažas sekundes nevarēju atminēties, kur.

Viņš pieklājīgi palocīja galvu, sveicinot misis Kār- modiju, tad paskatījās uz apsaitēto vīrieti un tūlīt novērsās. Viņš pāris sekunžu cieši skatījās uz Džū­liju un mani, tad pamāja Bērnsam.

— Jā, tie ir viņi. — Viņš aplūkoja divus attēlus, kurus turēja rokā, un es tos pazinu — tās bija manas un Džūlijas fotogrāfiju kopijas. — Es pazinu viņus pēc jūsu fotogrāfijām, — viņš paskaidroja, pasniedzot tas Bērnsam. — Kā doktors Praims jums jau stāstīja, viņi abi izbēga tāpat kā viņš; es palīdzēju viņiem iekāpt manā kantorī. — Viņš atkal pameta uz Džūliju un mani neviltoti noraizējušos skatienu. — Man ļoti žēl, ja viņiem radušās kādas nepatikšanas, — viņš piebilda, un tā bija atvainošanās par nepieciešamību rīkoties tā, kā viņam tas bija jādara.

Inspektors viņam pateicās, un Volters Tompsons, kura kantorī mēs no degošās mājas vakar bijām iekāpuši, palocījās uz visām pusēm un aizgāja.

Par spīti tam, ko viņš pašlaik bija mums nodarījis, viņš bija patīkams cilvēks, un es gandrīz vēlējos vi­ņam uzsaukt, ka viņa mazais uzņēmums gūs panā­kumus.

Tagad mēs bijām ķezā pāri galvai. «Vai jums ir man kas sakāms?» Bērnss bija jautājis ekipāžā, brau­cot uz policijas pārvaldi un vēl vairākas reizes pēc tam. Un skaidrs, ja mēs vispār bijām atradušies ugunsgrēka pārņemtajā, mājā, mums būtu policijai kaut kas stāstāms, ja tikai negribam kaut ko noslēpt. Inspektors vairākkārt gluži uzkrītoši bija piedāvājis mums izdevību izteikties; tagad man kļuva skaidrs, ka visi paskaidrojumi pēc tam, kad būsim jau apsū­dzētie, izklausīsies pēc acīm redzamiem meliem. Viņš veikli bija piespiedis mūs pie sienas, un es sapratu, ka, par spīti savai ērmotajai runas manierei, inspek­tors ir bīstams vīrs.

Apsveicu jūs, ser, — viņš teica, atzīdams uz

kušetes guloša cilvēka nopelnus. — Radās, ka jūs esat noķēris pārīti slepkavu.

_— Pateicos. Es vēlētos jums vēlreiz pateikties, kad bušu mazliet atkopies un atkal Volstrītā. Manā kan­torī. Vai jus vēl aizvien interesējaties par Volstrītu, inspektor?

- 0,jā.

— Lieliski. Mes visi protam to novērtēt. Neviens garnadzis, neviens miera traucētājs netiek tur iekšā, kopš jūs esat norīkojis posteni uz Džonsstrīta. Es tagad, inspektor, jūs vairs ilgāk neaizkavēšu. Es sa­protu, ka būsiet milzīgi aizņemts, savācot visus pierā­dījumus, lai šim pārītim neizdotos izbēgt no taisnīgas tiesas. Kad tas būs nokārtots… pienāciet pie manis kantorī.

— Paļaujieties tikai uz mani, ser, viss tiks nokār­tots uz goda.

Es kā hipnotizēts noklausījos, kā abi kaulējas par mums. Un es biju nobijies. Tomēr, kad paskatījos uz Džūliju un uzsmaidīju viņai, es neizlikos: mēs bijām lielās nepatikšanās, taču es zināju, ka tiesas zālē Kārmodijam būs daudz grūtāk mums kaut ko pierā­dīt; būs tikai viņa apgalvojumi un mūsējie, un tiesu būs grūtāk pārliecināt nekā inspektoru Bērnsu.

Un nepagāja ne minūte, kad man kļuva skaidrs, ka Bērnss domā tāpat, un pat mans garastāvoklis uzla­bojās. Mūs ar skubu aizveda no Kārmodija mājas; seržants gāja pa vidu, ar katru roku sagrābis vienu mūsējo, un Bērnss sekoja. Ietves malā Bērnss pastei­dzās pirmais atvērt ekipāžas durvis. Bet, tad, uzli­cis roku uz durtiņu roktura, viņš apstājās un domīgi noskatīja mūs.

—• Tiesas zālē viņš jūs apsūdzēs un jūs visu no­liegsiet. Jūsu istabā atrada naudu, un Tompsons jūs identificēja. Taču ap Kārmodiju jūtama Tvīda bandas skandāla smaka, vai ne? Un viņš samaksāja izspie­dējam, kaut arī summa nebija nekāda lielā. — Bērnss uz mirkli apklusa, ar skatienu novērtēja mūs, tad atvēra karietes durtiņas un uzsauca: — Lec iekšā, seržant.

Seržants izskatījās pārsteigts, tomēr palaida va|ā mūsu rokas. Inspektors pagriezās uz mūsu pusi un teica tik klusi, ka ne kučieris, ne seržants nevarēja saklausīt:

— Tiesības, ko piešķir konstitūcija, tā jūs teicāt, — viņš murmināja, it kā šī neparastā frāze viņu intri­ģētu. — Nu, labi. Man šķiet, ka vēl ir par agru jūs apcietināt, vispirms jāsadabū vairāk pierādījumu. —■ Viņš vēl brīdi mūs noskatīja un, liekas, kaut ko izlēma. — Ejiet, tikai neatstājiet pilsētu, skaidrs?

Mēs skatījāmies uz viņu, īsti neticēdami, vai viņš domā to, ko saka.

— Pazūdiet! — viņš gandrīz laipni uzsauca, tēviš­ķīgā labvēlībā — cik atļāva viņa skarbā seja — uz­smaidīdams Džūlijai.

Man šķita, ka nav ko gaidīt, kamēr viņš pārdomās; es saķēru Džūlijas roku, un mēs steigšus metāmies prom pa Piekto avēniju uz dienvidiem, uz pretējo pusi nekā ekipāža. Desmit soļu, divdesmit soļu, trīs­desmit — inspektors vēl nebija pārdomājis un ne­sauca mūs atpakaļ. Es nevarēju nociesties un paska­tījos atpakaļ. Bērnss vēl aizvien stāvēja pie karietes, vērodams mūs. Pēkšņi viņš iebrēcās:

— Seržant! — un atrāva karietes durtiņas. Tad norādīja uz mums. — Musu apcietinātie beg!

Es apstājos, mana roka, kas bija aptvērusi Džūlijas plaukstu, apsvieda riņķī arī viņu; mēs stāvējām 1111 stingi skatījāmies. Prāts negribēja saprast jutekļu uztverto, jo ielas pusē karietes lodziņā parādījās seržanta galva ar visu ķiveri un viņš, roku izstie­pis, ar rādītājpirkstu tēmēja uz mums. Taču tas nepa­visam nebija pirksts, jo es ieraudzīju uzliesmojumu, izdzirdu blīkšķi un jutu, ka lode džinkstēdama šķeļ gaisu netālu no mūsu galvām.

Tad mūsu apziņa pamodās; mēs skrējām uz dzīvību un nāvi un dzirdējām seržanta revolvera sprādziena augsto spindzienu un redzējām, ka atlūst šķemba no kādas savrupmājas balustrādes tieši mums priekšā. Atkal pārsteidzoši skaļš lielā revolvera sprādziens; mēs bijām jau pie ielas stūra, un momentā, kad metā- mies ap to, man atkal bija jāpaskatās atpakaļ: Bērnss stāvēja uz ielas, turēja roku uz seržanta plaukstas locītavas, izsliedams ieroci stāvus gaisā. Es sapratu, ka ne jau lai glābtu mūs, bet tikai tāpēc, ka starp izstiepto revolveri un mums tagad atradās pārāk daudz izbaidītu ļaužu, kas stāvēja un vēroja notie­košo.

Mēs bijām jau iegriezušies ap stūri 47. ielā un skrē­jām ko nagi nes; Džūlija ar vienu roku bija saņēmusi uz augšu svārkus, cilvēki izbrīnā blenza uz mums. Otrpus ielas kāds vīrietis, kas stāvēja uz Vindzoras hoteļa kāpnēm, pacēlis roku un kaut ko nesaprotamu kliegdams, pēkšņi metās lejā un pāri bruģim drāzās uz mūsu pusi. Bet es pacēlu dūri, un viņš sastinga ietves malā un noskatījās, kā mēs aizbrāžamies ga­rām. Sis kvartāls bija garš, bezgalīga virkne vienādu savrupmāju, un pusceļā Džūlijai aptrūka elpas.

— Es nevaru, man jāapstājas!

Mēs palēninājām gaitu un sākām soļot; es paskatī­jos atpakaļ. Bet, kaut gan cilvēki bija pagriezušies, lai noskatītos mums pakaļ, citi izliekušies pa ekipāžu lodziņiem vai pagriezušies atpakaļ uz preču pārvadā­jamo pajūgu bukām, neviens mūs nevajāja, un es nezinu kāpēc, bet no Bērnsa un seržanta nebija ne miņas.

Mēs sasniedzām Medisonskvēru. Ceļā uz dienvi­diem pašreiz ap stūri griezās kāds zirgu tramvajs; kad tas bija blakus mums, mēs nokāpām uz bruģa un es palīdzēju Džūlijai iekāpt pakaļējā platformā, pēc tam ielēcu arī pats. Tramvajs klidzināja uz priekšu tādā pašā gaitā kā mēs ejot, skriešus mēs tiktu uz priekšu ātrāk, taču tas būtu daudz uzkrītošāk. Es sa­maksāju, mēs apsēdāmies un lūkojāmies laukā pa logu, atgūdami elpu un cenzdamies izskatīties pēc iespējas neuzkrītoši. Bet uz mums neviens neskatī­jās. Cilvēki sēdēja un vērās laukā pa logu uz mierīgo ielu, klepoja, žāvājās, iekāpa un izkāpa, gurkstinot vagona vidējā ejā izklātos salmus (lai nesaltu kājas, bet tās tomēr sala!). Pie 44. ielas, tāpat arī pie 43. ie­las, es paskatījos uz īso kvartālu lielās Centrālās sta­cijas virzienā; tā stāvēja, kur stāvējusi, es to biju redzējis neskaitāmas reizes. Tikai tagad tā bija celta no sarkaniem ķieģeļiem un balta akmens un trīs stā­vus augsta.

Mums tieši priekšā bija dzīvā un trokšņainā 42. iela; mēs varējām dzirdēt nemitīgo riteņu klaboņu uz bruģa. Ielas vidū stāvēja divi kruķi un regulēja satiksmi. Viens bija īss, otrs — garš, taču abiem bija krietni apvēlušies vēderiņi, kas izspiedās_ no viņu ga­rajiem, zilajiem formas svārkiem; garākais kruķis, kas stāvēja tuvu sliedēm, paskatījās uz mūsu vagonu, noņēma ķiveri un kaut ko pētīja tās dibenā.

Mēs piebraucām viņam klāt, tramvajs jau sāka pa­griezienu, un kruķis atradās mums tieši blakus; es paliecos garām Džūlijai un ieskatījos viņa ķiverē. Man šķiet, ka nekad savā mūžā nebiju bijis tik pār­steigts. Filca ķiveres dibenā uz mani vērās mana paša un tai blakus_ Džūlijas seja — uz bieza kartona uzlī­mētas fotogrāfijas. Un tad es sapratu, kāpēc Bērnsa fotogrāfs ar savām platēm bija teciņiem izmeties no mazās pagraba istabeles. No tā brīža viņš bija rāvies melnās miesās, lai pavairotu mūsu ģīmetnes. Un, kamēr mēs kvartālu pēc kvartāla lēnītēm kratījāmies ekipāžā, stāvējām un noklausījāmies Kārmodija un

Bernsa sarunu un Tompsona liecību, šīs fotogrāfijas ar skubu bija izdalītas visiem kruķiem, kas pilsētā stāvēja postenī, brīdinot, lai meklē mūs jau tad, kad vēl bijām apcietināti.

Tieši tajā brīdī, kad braucām garām, kruķis pacēla skatienu no ķiveres. Un es par vēlu atskārtu, ka jau kadu stundu vai pat ilgāk viņš salīdzina mūsu ģīmet­nes ar visiem kājāmgājējiem, kas šķērso ielu, un visiem braucējiem pajūgos, kas dodas garām viņa postenim; iespējams, ka policists, kas mūs noķers, var cerēt uz paaugstinājumu. Mūsu skatieni sastapās, un kādu pēdu no sevis es ieraudzīju viņa acis ieplešamies pārsteigumā — viņš pazina mūs — un, par to man bija jābrīnās, — pēkšņi izbijās. Es nezināju, kas vi­ņam sastāstīts par to, cik bīstams esmu, bet — tagad mēs no viņa bijām attālinājušies par vagona garuma tiesu — es izdzirdu, ka viņš ātri kaut ko uzkliedz otrarn kruķim. Tas atbildēja — es nevarēju saprast, ko — un abi metās skriet pa ielas vidu mums pakaļ.

Kruķi bija divdesmit jardu aiz mums un nevarēja mūs panākt, jo skrēja smagnēji, atsperoties uz visas pēdas, un abi ar vienu roku pieturēja vēderu, kas skrejot līgojās. Tas bija skats, kas pilnīgi līdzinājās daudziem citiem, kurus biju redzējis seno laiku mēma­jās filmās. Tikai šie nemaz nebija jocīgi. Kruķi bija pavisam īsti, un es zināju, — ja viņi mūs noķers, mēs varam savu dzīvi nobeigt Singsingā. Ne kučieris, ne konduktors nebija kruķus pamanījuši, kaut gan daži pasažieri, tāpat kā mēs ar Džūliju, bija pagriezušies atpakaļ, lai paskatītos uz viņiem. Tieši pie Lielāscen- trālās stacijas vagons apstāsies, par to es biju pārlie­cināts, un pēc dažām minūtēm mēs būsim viņiem rokā. Es pašļūcu pa savu sēdekli ejas virzienā, ar roku aptvēris Džūlijas plaukstas locītavu, izlikdamies tik rāms un nevainīgs, cik vien spēju, un virzījos uz vaļējo priekšējo platformu.

Tieši šaipus Lielās centrālās stacijas augstu virs ielas vidus stāvēja gaisa dzelzceļa stacijas ēka ar frontoniem; uz to no abām 42. ielas pusēm veda kāp­nes. Šķita, ka tā ir kāda atzarojuma līnija, kas veda uz Trešās avēnijas galveno maģistrāli; man tagad bija tikai viens ne visai skaidrs plāns, ja to vispār par tādu varēja nosaukt. Uz staciju veda četras kāpnes, divas katrā ielas pusē; stacija atradās tieši atzaro­juma līnijas sliežu galā. Visas četras kāpnes varēja sasniegt, ejot cauri stacijai, un, ja mēs uzskriesim augšā pa vienām kāpnēm, mūsu izredzes būs gluži tādas pašas kā kruķiem — divi kruķi kāps augšā katrs pa savām kāpnēm, un mēs varētu noskriet lejā pa vienām no divām pārējām kāpnēm un aizlaisties.

Tas bija vienīgais, ko varēju izdomāt, un, stāvē­dams uz platformas, es nomurmināju:

— Līdzko es izlēkšu un sākšu skriet, dariet to pašu.

Džūlija pasmaidīja un pamāja ar galvu, it kā es būtu pateicis kaut ko pavisam nenozīmīgu. Es vēroju kučieri, redzēju, ka viņa rokas dūraiņos pievelk gro­žus un, kad vagons samazināja ātrumu, jutu, ka mans ķermenis mazliet paliecas uz priekšu; es ar elkoni pie­bikstīju Džūlijai, mēs nolēcām un metāmies skriet. Pa ielas vidu blakus zirgam, tad garām tam gar pašu pumu pārskrējām pāri ielai, izlocīdamies starp diviem pajūgiem, — viens no tiem bija piekrauts ar mucām — uzlēcām uz ietves un drāzāmies augšā pa kāpnēm divus kāpienus uzreiz; Džūlija skrēja pa priekšu ne lēnāk kā es.

Uz leju kāpjošie cilvēki nepievērsa mums sevišķu uzmanību, tikai parāvās sāņus, lai nebūtu pa kājām; es sapratu, ka Lielajā centrālajā stacijā šāds skats nav nekas neparasts. Aiz muguras izdzirdu kliedzie­nu, kāpņu augšgalā pagriezos un ieraudzīju garāko no abiem kruķiem uz pirmā pakāpiena — viņš skrēja ātrāk, nekā biju domājis, — tad mēs iedrāzāmies stacijā. Iekšā vairs neskrējām, bet mierīgi soļojām. Kad tuvojāmies biļešu kioskam, es sāku smaidīt un iz­vilku no kabatas divas piecu centu monētas. Kamēr stāvējām un gaidījām, līdz vīrietis kioskā laiski no­plēsa no sava rullīša divas biļetes, Džūlija paraustīja mani aiz piedurknes un pameta ar zodu; es paraudzī­jos laukā — uz sliedēm ieraudzīju vilcienu ar vienu vagonu; viensliežu līnijas galā lokomotīve ar priekš­galu gandrīz skārās pie stacijas ēkas. Uz mirkli tas mani iekārdināja, tomēr, paņēmis biļetes, es papuri­nāju galvu. Mēs nedrīkstējām riskēt, lai mūs noķer vagonā, ja no katra gala tajā ienāks pa kruķim.

Mēs ātri izgājām uz platformas, un, ejot garām lokomotīvei, es paskatījos uz kāpnēm, pa kurām bijām uzskrējuši; kāpņu augšgalā parādījās ķivere, pēc tam kruķa seja; viņš pagrieza galvu un ierau­dzīja mūs. Mēs ar Džūliju metāmies pa platformu uz kāpnēm pretējā galā, un, kad bijām pret vagonu, es dzirdēju, ka konduktors aizcērt vaļējās platformas metāla durtiņas, kas sniedzās cilvēkam līdz vidum. Niecīgā lokornotīvīte aiz vagona nosvilpa, tad vagons sāka slīdēt mums garām, un Džūlija nopūtās — mēs būtu varējuši ar to aizbraukt.

Bet tagad bija jau par vēlu. čukā-čukā, čukā-čukā stenēja lokornotīvīte, braucot atmuguriski aiz vagona pa vienīgajām sliedēm; ātrums pieņēmās, konduktors vagona pakaļgalā aizcirta platformas durvis, un otra kruķa galva parādījās to kāpņu augšgalā, uz kurām mēs tagad skrējām; viņš cilpoja uz mūsu pusi. Kruķi bija uzminējuši, kā mēs rīkosimies. Es metos uz pre­tējo pusi, un otrs kruķis, vēderam līgojoties, ar vienu roku pieturēdams ķiveri, dieba pa platformu pie mums un nebija vairs tālāk par piecdesmit pēdām.

Es nekad neesmu bijis no tiem, kas ārkārtējos apstākļos spēj zibenīgi domāt. Es domāju pietiekami ātri, bet parasti tas, ko izdomāju, nav pareizi. Šo­reiz, gandrīz nemaz nedomādams, es izdarīju tieši to, kas bija jādara. Abi kruķi skrēja pie mums, es pa­griezos pret Džūliju, apsviedu rokas kā milzu putna nagus ap viņas vidukli, pacēlu viņu augstu no zemes un uzcēlu uz garām slīdošā vagona pakaļējās plat­formas. Tad — kad īsākais kruķis jau grasījās mani grābt aiz mēteļa — es ielēcu lokomotīves vadītāja nodalījuma vaļējās durvīs, ātri apgriezos, un kruķis, skriedams man pakaļ, ar seju uzrāvās uz manas dū­res. Viņš sazvāļojās, tad apstājās un noskatījās, kā mēs aizbraucam.

Mazā nodalījuma otrā pusē lokomotīves vadītājs, izliecies pa logu, skatījās uz priekšu, uz sliedēm, un troksnī nebija ne dzirdējis, ne redzējis, ka es uzlēcu uz lokomotīves. Stāvot tās durvīs, es pilnīgi orientē­jos: zināju, ka esam virs 42. ielas vidus un braucam austrumu virzienā garām Lielajai centrālajai stacijai. Zīmējumā, kas atrodas nākamajā lappusē, uzskicēju mūsu vilcienu tūlīt pēc tam, kad tas bija atstājis Lielo centrālo staciju un gaisa dzelzceļa platformu. Trešā avēnija, uz kuru mēs braucām, atrodas vairāk pa labi. Es pavēros augšup un tai vietā, kuru agrāk vienmēr aizpildīja augstu gaisā izslietais Chrijsler Building tornis, kas bija smails kā adata, tagad re­dzēju tikai pelēkas un tukšas ziemas debesis. Es pa­skatījos uz leju: tur, kur vajadzēja atrasties Chrijsler Building pamatam, stāvēja mazs, apaļš sarkanu ķie­ģeļu un balta akmens tornītis, kas slējās tikai kādas desmit pēdas augstāk par gaisa dzelzceļa sliedēm. Un tai brīdī, braucot pa šo daļēji pazīstamo, tomēr tagad pilnīgi svešo un pēkšņi naidīgo pilsētu, man uzbruka tādas ilgas pēc mājām, ka es gandrīz nespēju tās pārvarēt, un man uz mirkli bija jāaizver acis, lai tas pa dzītu.

Pēc dažām sekundēm mēs samazinājām gaitu, atmuguriski iebraucot sliežu atzarojuma otrā galā

starp abām stacijas platformām. Nebūtu nekāds brī­nums, ja abi kruķi pa 42. ielu būtu noskrējuši vai nobraukuši ar kādu karieti vai furgonu šos divus kvartālus; es stāvēju lokomotīves durvīs un skatījos uz priekšu, uz Trešās avēnijas līniju, cerēdams, ka varbūt tūlīt pienāks kāds vilciens, kurā mēs varētu pārsēsties. Bet neviens nebija manāms, un brīdī, kad man blakus parādījās stacijas koka platforma, es nolēcu no lokomotīves — šķiet, vadītājs mani pat nepamanīja — un ļāvu inercei nest sevi uz priekšu līdz lēnām braucošajam vagonam man tieši priekšā. Durvīs stāvēja Džūlija un tieši aiz viņas konduktors.

— Zināt, tas ir nelikumīgi, — viņš aizkaitināts man uzsauca.

Nebiju pārliecināts, kas ir nelikumīgi, — vai tas, ka biju pārcēlis Džūliju pāri durtiņām, vai arī tas, ka biju braucis lokomotīvē; es atvainojos un pasnie­dzu viņam biļetes. Tad — es gribēju viņam uzkliegt, lai atver durtiņas, taču baidījos, ja sākšu bļaustīties, viņš ar nodomu vilcināsies vēl ilgāk, — viņš rūpīgi izknieba caurumiņus abās biļetēs un atdeva tās man atpakaļ; es viņam pateicos. Un tikai tad viņš atvēra durtiņas un izlaida Džūliju. Mēs skriešus metamies uz kāpnēm.

Es domāju, ja abi kruķi būtu pa īstam pacentušies, viņi varētu mūs šeit sagaidīt, kad mēs nokāpsim pa kāpnēm vai nu uz Trešās avēnijas, vai uz 42. ielas. Bet tad viņiem būtu jābūt tik veikliem, kādi viņi nebija bijuši jau vairākus gadus, un mūs neviens nenogrāba. Viņpus ielas savā apgaitā staigāja kāds cits kruķis un pāri režģotām ieejas durvīm ielūkojās krogā, tad aizslāja līdz ietves malai uz stūra, apstā­jās un kā profesionāls burvju mākslinieks dižodamies virpināja siksnā savu rundziņu. Man bija tāda sajūta, ka šis daudz vairāk laika velta spēlītei ar rundziņu nekā blēžu ķeršanai; kad mēs pagriezāmies un sakām iet pa Trešo avēniju uz dienvidiem, attālinādamies no viņa, cik atri spēdami, tomēr tā, lai neizskatītos, ka mēs briesmīgi steidzamies, es nopriecājos, ka tieši tagad iekritusi viņa maiņa. Džūlija jautājoši paska- tījās uz mani, un es sapratu. Vai šī kruķa ķiverē arī ir mūsu ģīmetnes? Es paraustīju plecus: ja vēl nebija, tad drīz būs. Mūsu fotogrāfijas izsniegs visiem pilsē­tas kruķiem, un viņiem tās būs jānodod nākamajai maiņai; iespējams, ka izsūtīs vēl papildu kruķus un slepenos arī. Atlīdzība, kuru Kānnodijs gandrīz atklāti piedāvāja Bērnsam, būs krietni liela, ja mūs noķers un notiesās vai arī «nogalinās bēgot»; nav nozīmes kā, jo Bērnss bija slīpēts: «bēgšana», pro­tams, tiks uzskatīta par mūsu vainas pierādījumu.

Kruķis uz stūra nebija pat ne acu pametis uz mūsu pusi un tagad bija jau kādu kvartālu aiz mums. Bet nākamais var gadīties ar pavisam citādu ķērienu, un, ja ne viņš, tad aiznākamais. Mēs nedrīkstējām klai­ņot pa pilsētu no kvartāla uz kvartālu: mūs noķertu pēc dažām minūtēm. Un zirgu tramvajos vai omnibu­sos nebūtu labāk. Mums tūlīt vajadzēja pazust no ielām; es sailgojos pēc ormaņa ratiem, kuros mēs varētu apsēsties un, neviena neredzēti, pabraukāties pa ielām, un mums atliktu laiks pārdomām. Taču Bērnss zināja, kādas problēmas rodas cilvēkiem, kuri cenšas noslēpties, — bija vajadzīga nauda, un mūsējā jau bija viņa kabatā.

— Džūlija, vai jums nav draugi, kas varētu jūs uz dažām dienām paslēpt un aizdot mazliet naudas?

— Jā, Bruklinā. Mēs tur dzīvojām agrāk, pirms pārvācāmies uz šejieni. Bet mana vienīgā draudzene šeit dzīvo Leksingtonas avēnijas un 61. ielas stūrī…

— Pārāk tālu, pārāk tālu! — es noburkšķēju. — Kur mēs tagad esam, vai pie 41. ielas? Kur ir tuvā­kais tilts? Varbūt viņi tos vēl neapsarga, un mēs paspētu …

— Saj, ir tikai viens tilts — Bruklinas tilts, un tas ir tālu.

Es pamāju ar galvu, garām ejot ielūkodamies vei­kalu skatlogos un cenzdamies saskatīt, vai tajos neatspoguļojas kāds vajātājs. Labāk kā nekad es sapratu, ka Menhetena ir sala, pie tam ne pārāk liela; tai var apiet apkārt vienā dienā.

— Es negribu, ka mūs uz pārceltuves noķertu kā baložu pārīti. Sasodīts, mums vajadzīga nauda! Lai noslēptos kādā viesnīcā, kur mēs varētu paēst. Bet ja nu mēs piezvanītu jūsu krustmātei pa tele­fonu … — es apklusu.

— Ko?

— Neko.

Tomēr viņa bija dzirdējusi.

— Es nepazīstu nevienu pašu, kuram būtu telefons. Ne arī kādu, kas būtu to vismaz redzējis.

— Zinu, zinu!

— Mēs varētu aizsūtīt izsūtāmo zēnu: šeit tuvumā ir kantoris.

— Bet mums būs jāgaida atbilde?

— Jā.

- Kad zēns naks atpakaļ, kruķis, kas droši vien novēro māju, līdīs viņam pa pēdām. Ak dievs, kā es gribētu, ka būtu ķinīši! Par abiem kopamums varbūt sanāktu lētām biļetēm, un mēs varētu sēdēt un nogai­di! tumsu.

— Ķinīši?

Ja tā turpināsies, es zaudēšu prātu.

— Džūlija, mums ir jāšķiras, — es teicu. — Līdz lumsai. Viņi meklē pāri; neatvieglosim viņiem mek­lēšanu. Pēc četrdesmit minūtēm, vēlākais pēc stundas satumsīs. Un tad es mēģināšu ielavīties mājā un atkal izsprukt laukā; manā istabā ir nauda. Satiksi­mies pēc pusotras stundas. Kur mājas tuvumā ir piemērota vieta? Medisonskvērā. Ejiet cauri tam tā, it kā dotos uz noteiktu mērķi; es jums sekošu, un pēc tam iziesim no parka. Ja es tur vēl nebūšu, pamēģi­niet atkal pēc pusstundas. Tad vairs nedomājiet par mani. — Es paraustīju plecus. — Un pacentieties izglābties. Okei?

Pirms Džūlija paspēja atbildēt, es garāmejot ieskatījos veikala skatlogos; viena no vitrīnām, kas veidoja četrdesmit piecu grādu leņķi ar ielu, atspogu­ļoja kādu puskvartālu aiz mums. Es ieraudzīju vīrieti, kas bez trokšņa skrēja mums pakaļ. Viņš bija privātdrēbēs, ar katliņu galvā, mugurā viņam bija garš mētelis, tomēr tas viss nespēja noslēpt, ka viņš ir kruķis. Vīrietis skrēja uz pirkstgaliem pavisam klusi, un viņu no mums šķīra apmēram futbola laukuma garums. Nepagriezdamies apkārt, es klusi un ļoti ātri pateicu:

— Džūlija, jums jāskrien. Līdz stūrim un tad tam apkārt, pēc tam skrieniet tālāk. Tūlīt, tūlīt!

Viņa nevilcinājās un nezaudēja laiku, skatoties atpakaļ, bet, saņēmusi uz augšu svārkus, metās skriet. Es pagriezos un izgāju ielas vidū, pagriezos ar seju pret ietvi, apstājos un gaidīju. Vīrietim, kas mūs ķēra, bija jāizvēlas, vai nu skriet pakaļ Džūlijai un atstāt mani sev aiz muguras — un tad viņš nebūtu drošs, ko darīšu es, — vai arī izdarīties ar mani. Viņam bija jāizvēlas mani, un viņš tā arī rīkojās, pie tam gudri, aizskriedams man garām, it kā dzītos pakaļ Džūlijai, un es tam vienu brīdi bezmaz noticēju. Tad viņš gan­drīz taisnā leņķī apsviedās apkārt un metās pie manis. Bet es biju ievērojis gaisa dzelzceļa čuguna balstu un nostājies tā tuvumā. Kādu brīdi mēs abi stāvējām, balansēdami uz pirkstgaliem, cenzdamies viens otru nogurdināt, un balsts atradās mums pa vidu. Tad vīrietis klupa man virsū; es strauji atrāvos no staba, un viņš metās man pakaļ.

Bet, ja es viņu noskrietu, viņš varēja šaut, droši vien arī darītu to un šādā attālumā trāpītu. Skriet uz priekšu bija bezjēdzīgi, un es darīju vienīgo, kas man atlika — apsviedos apkārt un burtiski metos viņam kājās tā, kā viņš laikam nekad agrāk nebija piedzīvojis. Es, rokām cieši aptvēris viņa ceļgalus, ar kreiso plecu triecos pret viņa lieliem, un viņš, kriz­dams uz priekšu man pāri, nogāzās uz bruģa. Augst­skolā es biju mazliet spēlējis futbolu, un tas bija fut­bola spēles paņēmiens, tik neatļauts, ka par to būtu piešķirts simts jardu soda sitiens. Man šķita, ka mans plecs ir salauzts — tas bija kā pamiris un atgādināja man, kāpēc man bija jāpamet futbols; tomēr es tūlīt pielēcu kājās un sāku skriet uz otru pusi. Es paskatī­jos atpakaļ — vīrietis vēl aizvien gulēja uz ielas. Noskrējis vēl piecdesmit soļu, es atkal pavēros atpa­kaļ. Pajūgu kučieri pagriezās un noskatījās uz mani; es vēlreiz paskatījos atpakaļ. Vīrietis tupēja uz ceļiem, pagriezies uz manu pusi, un vilka no aizmu­gures kabatas revolveri. Es paliku tai pusē, kur bija balsti, un brīdi pa brīdim pār plecu paskatījos atpa­kaļ. Viņš turēja revolveri abās rokās un rūpīgi tēmēja, viņš gribēja dabūt mani uz grauda. Pēkšņi es palēni­nāju gaitu, tad izdarīju izrāvienu, mēģinādams izvai­rīties no lodes, un tā trāpīja pa balstu ar negaidīti skaļu blīkšķi. Cilvēki uz ietvēm palika kā sastinguši, lāču neviens, kā redzams, nevēlējās iejaukties. Pie stūra es pagriezos un sāku skriet uz austrumiem, uz otru pusi, nevis uz to, kur bija aizskrējusi Džūlija; revolveris atkal noblīkšķēja, un es savā prātā pārliku, vai esmu ievainots, un nospriedu, ka neesmu.

Es biju jau aiz stūra, laukā no bīstamās joslas. Vīrietis bija tālu aiz manis, varbūt viņš tikai pašlaik slējās kājās, un es zināju, ka paspēšu aizskriet līdz Olrajai avēnijai, ja tikai man neaptrūktu elpas. Pēdē­jos desmit jardus man vajadzēja noiet soļos, un es elpoju grūdieniem; es paskatījos atpakaļ, bet vīrietis nekur nebija redzams. Otrajā avēnijā es pagriezos uz dienvidiem, zinādams, ka nav ne radio, ne patruļu automobiļu, gandrīz nav arī telefonu; uz kādu lai­ciņu biju atkal drošībā.

Nosoļojis četrus kvartālus, es iegāju kādā krogā, pasūtīju krūku alus, iedzēru pāris malku, tad pa krēs­lainu gaiteni aizgāju uz tualeti un nositu tur kādas septiņas minūtes laika, vienkārši stāvēdams. Iegāju atpakaļ, iedzēru vēl pāris malku alus; kāds pusducis vīriešu stāvēja pie bāra letes un nepievērsa man uzmanību. Tad es piegāju pie bezmaksas lenča galda un paņēmu sendviču ar šķiņķi, divām cieti novārītām olām un marinētām dillēm, aiznesu visu atpakaļ pie bāra letes un apēdu, piedzerot klāt atlikušo alu. Ejot ārā, man līdzi bija vēl divas cieti vārītas olas un biezs sendvičs ar sieru, kurus biju nočiepis un iebā­zis mēteļa kabatā.

Bija jau satumsis, kad es sasniedzu 21. ielu pie Gremersijparka. Starp mani un 19. māju atradās iežo­gotais parka taisnstūris. Es stāvēju tumsā starp divām laternām un cauri kailajiem zariem un melna­jiem dzelzs žoga stieņiem skatījos pāri sniega klā­tajam zālājam un krūmiem, vērodams māju. Apakš­stāva logi — viesistabā, ēdamistabā, virtuvē — visi bija apgaismoti, arī divos augšējos logos bija gaisma. Es redzēju kādu — vai nu Baironu Dovermenu, vai Fēliksu Grīru ar avīzi rokā paejot garām vienam no logiem. Vienā no augšējā stāva logiem gaisma nodzisa. Cauri krūmiem, žogam un kokiem, kas trau­cēja skatu, es parka viņā pusē tik tikko pamanāmu ieraudzīju kruķi. Viņš lēnā solī slāja garām mājai.

Aizsoļojis līdz skvēra stūrim, kruķis apgriezās un tikpat lēni gāja atpakaļ atkal garām mājai līdz pre­tējam stūrim. Kad viņš apgriezās, lai dotos atpakaļ, es izvilku pulksteni, lai uzņemtu laiku. Viņam vaja­dzēja tikai apmēram pusotru minūti, lai vēlreiz noso­ļotu garām mājai līdz otram stūrim un atkal apgriez­tos; tikpat daudz laika prasīja atpakaļgājiens. Ar pulksteni rokā es sešas reizes vēroju, kā viņš nosoļo šo gabalu uz priekšu un atpakaļ pa to pašu ceļu tikpat regulāri, kā iet mans pulkstenis: katram gājienam viņam vajadzēja pusotru minūti. Ja es saskaņotu savas kustības ar viņu, būtu pilnīgi iespējams apiet apkārt skvēra stūrim uz mājas pusi un tad — kamēr viņš soļoja gar māju — viņam aiz muguras klusītēm šķērsot ielu, aizsteigties līdz kāpnēm, ar savu atslēgu atslēgt parādes durvis un ieslīdēt mājā, iekams viņš apgriezīsies un nāks atpakaļ. Uzsteigties pa kāpnēm manā istabā, dažās sekundēs paķert atlikušo naudu. Tad doties atkal lejā, pa durvju spraugu novērot kruķi, izlavīties ārā un vēlreiz pārzagties pāri ielai viņam aiz muguras.

Tomēr es nekustējos. Vai tiešām būs tik viegli pie­šmaukt Bērnsu? Līdz šim viņš, izliekot lamatas man un Džūlijai, nebija aizmirsis nenieka. Vai šim kru­ķim varētu aizzagties garām tik viegli, kā izskatās? Es stāvēju un novēroju viņu, un kruķis attālumu no viena stūra līdz otram atkal nosoļoja precīzi tikpat ilgā laikā un vēlreiz tāpat. Varbūt viņš bija tāds, kā izskatījās — tikai kruķis, nevis Bērnss pats; cilvēks, kas darīja nogurdinošu darbu un ļāvās trulai rutīnai. Es pagāju dažus jardus gar žogu, atkal apstājos un vēroju, un pēkšņi ieraudzīju viņu. Pilnīgi nekustīgs—. viņam vajadzēja būt izsalušam līdz kaulam, lai cik kārtu drēbju viņš būtu apvilcis — kāds vīrietis sēdēja uz sola parkā pretim 19. mājai. Viņš bija ģērbies tum­sās drēbēs, uzsitis mēteļa apkakli un, nekustīgi sēdē­dams, parka tumsā bija gandrīz neredzams. Viņš sēdēja un izgudrēm gaidīja, kad es vai Džūlija, izmantojot kruķa lēno gaitu, šķērsosim ielu viņa acu priekšā. Kad ielas durvis aizvērsies, atskanēs kluss svilpiens, un kruķis, kas slāj pa ietvi, pēkšņi apgrie­zīsies un jozīs uz māju.

Es pakāpos kādu soli vai divus atpakaļ, tad pagrie­zos un gāju projām. Līdz A'Iedisonskvēram bija daži kvartāli, un, kaut arī es soļoju piesardzīgi, tagad man bija skaidrs, ka mūs noķers. Varbūt vienīgi pametot Džūliju, es varētu glābt savu ādu, taču to es neda­rīšu; Bērnss bija mūs noķēris slazdā. Bez naudas ēdienam nebija nozīmes slēpties. Mēs bijām viņa varā, kā viņš to jau bija izplānojis; Bērnss to bija zinājis jau pirms mūsu apcietināšanas. Vai viņš vēlējās, lai mūs nogalina? Kad mēs «izvairāmies no aresta»? Varbūt. Tas būtu viegls un īss ceļš uz satikšanos ar Kārmodiju viņa kantorī Volstrītā. Vai arī Bērnss grib, lai mūs noķer? Varbūt viņam gluži vienalga; mūsu «bēgšana» liecināja, ka esam vainīgi, vai vismaz lau­pīja mums katru iespēju pierādīt mūsu nevainību. Pēc mūsu bēgšanas diviem tik vareniem vīriem kā Bērnss un Endrū Kārmodijs 1882. gada tiesas zālē nebūs grūti panākt, ka mūs notiesā par slepkavību. Un viss, ko varēju darīt, bija — nepamest Džūliju vienu; man bija jāpaliek pie viņas, apmierinoties vienīgi ar cerību uz brīnumu.

Es redzēju, ka Džūlija mundri un mērķtiecīgi pa takas līkumu no Piektās avēnijas ieiet skvērā; viņas siluets garajos svārkos spilgti izcēlās no augšas krī­tošajā laternas gaismā, tad ēnās aizmiglojās, atkal asi iezīmēdamies, līdzko viņa iegāja nākamajā bālās, dzeltenās gaismas lokā.

Es satikos ar viņu parkā pilsētas centra galā; mani ieraudzījusi, viņa atviegloti pasmaidīja, es saņēmu viņas roku, un mēs devāmies uz skvēra otru galu, it kā zinātu, kurp mums jāiet. Ejot es viņai izstāstīju, kas noticis, ka mums vēl aizvien nav naudas. Viņa uz mirkli aizvēra acis un iesaucās:

— Ak dievs!

— Kas jums kait?

— Es esmu tik nogurusi, Saj! Es nespēju bezgalīgi ilgi turpināt staigāšanu.

Tad viņa pasmaidīja un paspieda man roku, un arī es viņai uzsmaidīju; nevarēju pateikt viņai neko uzmundrinošu. Viņa stāstīja, ka esot apstājusies pie izsūtāmo zēnu kantora un aizsūtījusi ar zēnu zīmīti krustmātei. Viņa uzrakstījusi, ka viņai nekas nekaitot, ka kādu laiciņu viņa būšot projām un, atgriezusies mājās, visu izskaidrošot, un lai krustmāte neraizē­joties.

— Protams, viņa raizēsies, — Džūlija sacīja, — bet viņa vismaz saņēma ziņu no manis, un tas ir vis­labākais, ko es varēju izdarīt. Es gribu …

Viņas roka manējā strauji sakustējās, un es ierau­dzīju divus kruķus, kas šķērsoja Piekto avēniju skvēra virzienā; mēs uz vietas griezāmies apkārt un gājām atpakaļ, it kā mums būtu noteikts ceļa mērķis, un cerējām, ka starp krūmiem un kokiem viņi nav mūs ieraudzījuši. Šķita, ka tam nav nozīmes, tomēr mēs instinktīvi centāmies attālināt noķeršanas brīdi.

Kad tuvojāmies parka dienvidu pusei un varējām redzēt 23. ielu, es ieraudzīju kruķi, kas stāvēja uz ietves mūsu priekšā. Viņš bija uzgriezis mums muguru un neredzēja mūs, un iespējams, domāja par visu ko, tikai ne par mums. Kaut gan, ja mēs ietu laukā no parka viņam garām, viņš mūs ieraudzītu, un tāpēc mēs vēlreiz griezāmies atpakaļ. Mēs nogriezā­mies pa pirmo šķērsām ejošo taku, kas gadījās ceļā. Tā veda uz rietumiem, uz Piekto avēniju. Džūlija soļoja tikpat ātri kā es, taču līdzko viņa ierunājās, es sapratu, ka viņa ir tuvu asarām.

— Saj, man ir jāapstājas. Ļaujiet man atsēsties šeit uz sola un pats ejiet tālāk. Atnāciet atpakaļ vēlāk, Saj, un, ja es būšu vēl šeit…

Bet es purināju galvu un ar varu vilku viņu uz priekšu, piespiezdams iet, gandrīz skriet. Kaut kas šai kājceliņā, koku izskats, solu izvietojums, pēkšņi šķita pazīstams. Es biju gājis pa to kādreiz agrāk. Mēs iegriezāmies takas līkumā un priekšā ieraudzījām gandrīz bezveidīgu masu, kuru aptumšoja biezs kailo zaru aizkars, bet es to tomēr pazinu. Kad nonācām takas līkuma galā, pēkšņi ieraudzījām pret tumšajām debesīm rēgojamies skaidru siluetu — milzīgo Brīvī­bas statujas labo roku un augstu pāri kokiem — lielās lāpas galu.

Mēs klusi un ātri kāpām augšā pa vītņkāpnēm un beidzot apsēdāmies laukā uz apa|ās, iežogotās plat­formas pie lielās metāla liesmas pamata. Izrotātās metāla margas noslēpa mūs, bet mēs varējām redzēt pa to starpu laukā, un, kā man šķiet, kādu minūti mēs tikai sēdējām klusēdami un raudzījāmies lejup uz tumšo pilsētu, klausījāmies Piektās avēnijas satik­smes troksni un vērojām plīvojošās uguntiņas. Bija vēss. Cauri drānām jutām auksto metālu, bet brīdi mums pietika ar to vien, ka varējām šeit sēdēt un vairs nebija jāstaigā. Ja kādam iešautos prātā uzkāpt augšā un meklēt mūs šeit, — un tas varēja notikt—, mēs nespētu izbēgt. Bērnss bija iedzinis mūs ja nu ne tieši zemē, tad vismaz strupceļā gan. Tomēr šai mir­klī mēs par to neraizējāmies. Skvēra laternu blāvajā gaismā es redzēju iespīdamies nespodro, mazdrusciņ zaigojošo vara rotājumu, pret kuru balstījās Džūli­jas galva, un arī viņas nogurušo smaidu.

— Cik labi, — viņa murmināja, — cik labi, ja tikai nav jākustas, — Džūlija pavēra acis, ieraudzīja, ka vēroju viņu, un atkal pasmaidīja, lai es saprastu, ka īstenībā viņa nemaz nedomā to, ko saka: — Ja tikai mums būtu kas ēdams.

Es atcerējos, pasmīnēju un izvilku no kabatas samī­cīto sendviču un saspaidītās olas, kuru čaumalas bija sasprāgušas sīkos gabaliņos, un iedevu Džūlijai. Viņa pat nepūlējās pajautāt, kur esmu to ņēmis, lika i izbrīnā pašūpoja galvu un sāka ēst sendviču. Viņa piedāvāja arī man, bet es pastāstīju, ka esmu jau ieturējies, un arī to, kur, un piespiedu viņu apēst visu.

Nakti mēs pavadījām līkumotajās kāpnēs, sēdēdami netālu no to augšgala, lai paslēptos no vieglā vējiņa, kas bija sacēlies. Mēs sēdējām, saspiedušies cieši kopā, uz trešā vai ceturtā pakāpiena no augšas; mūsu acis atradās vienā līmenī ar platformas grīdu, un pa margu apakšu mēs varējām redzēt pilsētu. Es sēdēju, pa pusei pievērsis seju Džūlijai un apskāvis viņu; Džūlijas galva atdusējās uz manām krūtīm. Bija auksts, taču šeit, aizvējā, varēja paciest. Džūlija tūlīt iemiga, bet es vēl laiciņu sēdēju, turēdams viņu, un vēroju pilsētu: viss, ko varēju redzēt, bija nedau­dziem nespodriem gaismas plankumiņiem piekai­sīta tumsa. Gaismas punktiņi pazuda pa vienam, pa diviem reizē. Drīz vien bija vairs tikai nepārtraukta tumsa, pilsēta bija gandrīz apklususi, un arī es iemigu.

Pa divi lāgi mēs nosaluši un gluži stīvi pamodā­mies, piecēlāmies un izstaipījām un izlocījām pirk­stus. Otrā reizē piesardzīgi, vairīdamies sacelt trok­sni, mēs izgājām uz apaļās platformas un kādas pie­cas sešas reizes apgājām tai apkārt, noraudzīdamies lejā uz koku galotnēm un parka klusajiem, apgaismo- lajiem celiņiem, pāri zemajai, tumšajai pilsētai. Iegā­juši atkal iekšā, saspiedāmies cieši kopā, lai sasiltu, un es atkal apskāvu Džūliju. Es zināju, ka pašlaik uz aukstajām metāla kāpnēm vairs neaizmigšu. Es vēl aizvien jutos noguris, tomēr miegs bija līdzējis. Pēk­šņi Džūlija čukstēja:

— Nomodā?

Un, kad es pamāju ar galvu, mans zods noglaudās gar viņas matiem, un es zināju, ka viņa to sajūt.

— Es arī, — viņa piebilda.

Un tad bez iepriekšēja nodoma, vispār neko nedo­mājot, es klusām sāku runāt; es pastāstīju Džūlijai, kas es esmu un no kurienes nāku, es jutu, ka tagad ir īstais brīdis un ka esmu viņai to parādā. Pastāstīju Džūlijai par Projektu, par Rūbu, doktoru Dancigeru, Oskaru Rosofu; par savu dzīvi tālajā laikmetā. Mana balss nepārtraukti un tikko dzirdami dudināja viņai pie auss; es stāstīju par sagatavošanos kopā ar Mār­tiņu, par dzīvi Dakotā, par pirmo izdevušos mēģinā­jumu, par ierašanos viņas mājās. Divas reizes Džūlija pacēla galvu un pētījoši paskatījās uz mani, cik labi nu varēja gaistošajā tumsā, tad atkal atslīga atpakaļ manās rokās, un es lauzīju galvu, ko gan viņa tagad domā. Es nevarēju to saprast. Es zināju, ka pārkāpju Projekta pamatlikumu, zināju, ka Projektā neviens nekad nespētu saprast manu rīcību. Tomēr jutu, ka rīkojos pareizi. Beidzot es apklusu un gaidīju. Varēju just, ka Džūlija dziļi ievelk elpu un nopūšas. Tad viņa teica:

— Pateicos jums, Saj. Jūs esat visiejūtīgākais cil­vēks, kādu es pazīstu. Jūs palīdzējāt man pārciest garu nakti; nekas cits mani tā nav savaldzinājis kopš tās reizes, kad es, meitene būdama, lasīju «Mazās sievietes»[14]. Jums vajadzētu šo stāstu uzrakstīt un var­būt arī ilustrēt. Esmu pārliecināta, ka to pieņemtu. Un tagad man šķiet, ka es atkal varēšu aizmigt.

— Labi, — es noteicu.

Sēdēju tumsā, smīnēdams pats par sevi — stāsts izdomāts un safantazēts, lai viņu izklaidētu; pie joda, ko citu gan viņa varēja domāt? Un pēc dažām minūtēm, man šķiet, pēc četrām vai piecām, arī es iemigu, šoreiz pavisam cieši.

Es pamodos, un bija skaidrs, ka vairs neiemigšu, un man bija žēl, ka nakts jau beigusies. Lai cik neērti, tomēr bija jauki būt šeit kopā ar Džūliju. Tagad mūs atkal gaidīja diena, kurā mums vairs nebūs glābiņa. Var būt, ka mēs varētu kaut ko sagrabināt brokastīm, un tad atkal būs jāstaigā, un pēc stundas kājas atkal jutīs visu vakardienas nogurumu, un tad mūs drīz vien noķers. Man ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu pieteikties pašiem; tad mēs vismaz būtu siltumā un varētu izbeigt skraidīšanu.

Gaisma vēl nebija uzaususi, līdz saules lēktam vēl bija ilgi jāgaida, tomēr tumsa pamazām gaisa. Paska­tījies laukā, es saskatīju margu rotājumu; pirmīt es to vēl nebiju varējis atšķirt. Mani atkal satrieca dīvainā vieta, kur mēs atradāmies. Man bija pašam sev jāiestāsta: neticami, bet mēs esam šeit augstu Brīvības statujas rokā un lāpā. Un tad man iešāvās prātā: vai varētu to izdarīt? Es pārdomāju un nospriedu, ka varbūt varētu, un ciešāk apskāvu Džū­liju, piespiedu vaigu pie viņas galvas, turēdams viņu tik cieši, cik vien spēju, pārvērtu viņu it kā par daļu 110 sevis. Tad tā, kā bija mācījis Oskars Rosofs, atbrī­voju apziņu no laika, kurā pašlaik atrados, jo arī šī lielā metāla roka ar lāpu bija daļa no abām Ņujor- kām, kuras es pazinu un kurās dzīvoju katrā savu dzīvi. Ļāvu savā apziņā atdzīvoties divdesmitajam gadsimtam. Tad teicu sev, kur atrodos, kur atroda­mies mēs — Džūlija un es. Un es jutu, ka tas notiek.

Tajā mirklī manas rokas, kas turēja Džūliju, sažņaudzās vēl ciešāk; viņa sakustējās un pavēra acis, raudzīdamās manī ar tukšu skatienu.

— Kur … — Tad viņa palūkojās apkārt, atjēdzās un iesaucās: — Ai, — un pasmaidīja. Es palaidu viņu vaļā un gluži stīvs piecēlos, arī Džūlija uzslējās kājās; mēs izgājām uz platformas. Tumsa zuda, gaisā sāka blāvot gaisma, bet mēs vēl lāgā neredzējām, toties dzirdējām. Es biju to gaidījis un pirmais pazinu troksni. Džūlijas sejā ieraudzīju apjukumu, viņa dre­bēdama pievērsās man.

— Viļņi? — viņa iesaucās. — Saj, es zvēru, ka dzirdu viļņus. Tad viņa paošņāja gaisu. — Un es varu saost jūru. — Džūlija bija izbijusies. — Saj, ko …

Apliku roku viņai ap pleciem un maigi teicu:

— Džūlija, mēs esam izbēguši. Pagājušās nakts stāsts ir patiess. Tā bija patiesība, Džūlija. Es esmu jās atvedis savā laikā.

Viņa stingi vērās man sejā, saskatīja manās acīs patiesību un paslēpa galvu man pie krūtīm.

— Ai, Saj, man ir bail! Es nedrīkstu paskatīties!

Visa debess mūsu priekšā kļuva gaiša, apvārsnis

sārtojās, sīkie, baltgalvainie vilnīši lejā, ostā, bija tikko saskatāmi.

— Jā, jūs drīkstat, — es teicu un, saņēmis aiz zoda, pacēlu viņas galvu un pavērsu uz margu pusi, uz austrumiem. Viņa skatījās pāri margām, ieraudzīja tālu lejā ūdeni un ostu; tad viņa pagriezās, lai paska­tītos uz zilganzaļo sūbējuma kārtu, gadu desmitiem veco patinu, kas klāja milzīgo vara lāpu, uz liesmām, kas trīcēja virs mums.

Zem manas rokas viņas pleci drebēja patiesās bai­lēs, tomēr viņa nespēja neskatīties. Viņa bezgalīgi ilgi grozīja galvu no vienas puses uz otru, visu aplū­kodama, un viss, ko viņa spēja pateikt ik pēc pāris sekundēm bija:

— O, Saj!

Tas skanēja kā baiļpilna, satraukta nopūta ekstāzē. Viņas seja bija nāves bāla, un rokas, kad viņa tās pacēla un cieši piespieda pie vaigiem, trīcēja, tomēr viņa uzsmaidīja man.

Tālumā okeāna līmenim pēkšņi pieskārās pirmā šaurā saules maliņa un parādījās kuģi. Kamēr skatī­jāmies, saule bija pacēlusies virs apvāršņa; es saņēmu Džūlijas roku, un rnēs gājām apkārt mazajam, iežogo­tajam laukumiņam. Otrā pusē Džūlija apstājās un stāvēja klusa kā pelīte; viņai aizrāvās elpa, pāri ostai skatoties uz pārsteidzošajiem debesskrāpjiem, kas slējās augstu gaisā, aizsedzot Mcnhetenas salas galu, un redzot, kā desmitiem tūkstošu augstceltņu logu ausmā iedegas oranžas liesmās.