Starp diviem laikmetiem

4

Mēs ēdām mazā kafejnīciņā sestajā stāvā, telpa ne­bija neko lielākā par prāvu dzīvojamo istabu, bez lo­giem un izlikta ar bali zilām un dzeltenam flīzēm; to apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Dancigers jau gaidīja, sēdēdams viens pie galdiņa. Kad mēs paņēmām paplates, viņš mums pamaja. Uz galda viņa priekšā stāvēja gabaliņš ābolu tortes un ar apakš­tasīti nosegta bļodiņa ar buljonu, lai neatdzistu. Mēs ar Rūbu slidinājām paplātes pa hromētajām sliedēm. Es paņēmu glāzi tējas ar ledu 1111 scndviČu ar šķiņķi un sieru no jau sagatavotu un ietītu sendviču kaudzes. Rūbam glīta meitene pasniedza bifšteku šveiciešu gaumē ar dārzeņu piedevu. Sliedīšu galā kasieres nebija, un maksāt nevajadzēja. Rubs, paķēris savu pa­plāti, uzsauca, ka satikšoties ar mani vēlāk, un aiz­gāja pie kāda vīrieša un sievietes, kuri tikko bija sā­kuši ēst. Es nesu savu paplāti uz doktora Dancigera galdiņu, pa ceļam pārlaizdams acis telpai. Bez mums kafejnīcā bija vēl tikai kādi septiņi vai astoņi cilvēki, bet vietas pietiktu vēl kādam ducim. Kad es nostājos pie galdiņa un sāku nokravāt paplāti, Dancigers, uzminējis manas domas, pasmaidīja.

— Jā, mūsu Projekts nav liels. Varbūt vismazākais no nozīmīgajiem kādas modernas valdības vēsturē. Ir patīkami apzināties, ka tā. Mums ir tikai ap piec­desmit Projektā pilnīgi iesaistītu cilvēku; iespējams, ka jūs ar laiku iepazīsieties ar vairumu no viņiem. Mēs šad tad varam izmantot dažādu valdības departa­mentu pakalpojumus un resursus un to arī darām. Taču mēs visu nokārtojam, nevienam nedodot iespēju mūs izjautāt. Viņš pacēla apakštasīti no buljona bļodiņas. — Sasodīts, šodien nav šokolādes tortes.

Doktors paņēma karoti un gaidīja, kamēr es attinu sendviču, kuru man īstenībā nemaz negribējās. Es biju pārāk satraukts, lai spētu domāt par ēšanu — labprātāk būtu kaut ko iedzēris.

— Mēs saglabājam slepenību, nevis uzspiežot uz dokumentiem zīmogu «Konfidenciāls» un nēsājot no­zīmītes zem svārku atloka, bet gan nevēršot uzma­nību uz sevi. Protams, prezidents zina, ar ko mēs nodarbojamies, kaut gan neesmu pilnīgi pārliecināts, vai viņam nešķiet, ka mēs paši nezinām, ko darām. Var būt, ka viņš mūs vispār neatceras. Neizbēgami, ka par mums zina daži senatori, daži kongresmeņi un daži vīri Pentagonā. Ja būtu iespējams, es vēlētos, lai arī viņi nenieka nezinātu, bet šie cilvēki gadā mums līdzekļus. Īstenībā es nevaru sūdzēties: es ie­sniedzu savus pārskatus, viņi tos akceptē un vairāk arī mūs neapgrūtina.

Es kaut ko atbildēju Dancigerain. Pie galdiņa, kur bija piesēdies Rubs, ēda jauniešu pāris — meitene, kas bija dejojusi čarlstonu, un jauns puisis apmēram tais pašos gados. Dancigers pamanīja, ka es skatos uz viņiem, un teica:

— Vēl divi laimīgie. Urzula Dānke un Frenklins Alillers. Viņa bija matemātikas skolotāja vidusskolā īglriverā Viskonsinas štatā; viņš bija veikala vadī­tājs Beikersfīldā Kalifornijas štata. Viņa domāta Ziemeļdakotas fermai, viņš — Viinī; jūs varbūt šorīt redzējāt, ka viņš vingrinājās durkļu cīņā. Nākamreiz es jūs iepazīstināšu ar abiem, bet tagad pastāstiet, ko jūs zināt par Albertu Einšteinu!

— Nu, viņš valkāja pogājamu svīteri, viņam bija kupls matu ērkulis un nags uz aritmētiku.

— Ļoti labi. Atliek piebilst vēl tikai pāris sīkumu. Vai jūs zināt, ka pirms daudziem gadiem Einšteins izvirzīja hipotēzi, ka gaismai ir svars? Un tā bija vistrakaka iedoma, kada vispār kādam cilvēkam va­rēja ienākt prāta. Neviens cits visā pasaulē nekad ne­bija kaut ko tadu iedomājies un arī neiedomājās; šī teorija ir pretrunā ar visiem mūsu priekšstatiem par gaismu. — Dancigers brīdi vēroja mani; es biju ie­interesēts un centos tads arī izskatīties. — Tomēr bija iespēja šo teoriju pārbaudīt. Saules aptumsumu laikā astronomi novēroja, ka gaismas stari, plūstot garām Saulei, izliecas tās*-virzienā. Redzat, tos pie­velk Saules gravitācija. Tas neizbēgami pierādīja, ka gaismai ir svars; izrādījās, ka Albertam Einšteinam bijusi taisnība, un viņš ar pilnām burām devās uz priekšu.

Dancigers apklusa, lai iestrēbtu pāris karošu bul­jona. Izrādījās, ka mans sendvičs ir gluži labs: sviesta uz tā bija daudz, un siers garšoja patiešām pēc siera; pēkšņi jutos izsalcis. Dancigers nolika karoti, noslau­cīja salvetē lūpas un teica:

Laiks ritēja, (ienialais prāts turpināja darbo­ties. Un Einšte ins paziņoja, K a 111 reiz e kvadrātā ir E. Un, lai dievs mums to piedod, divas japāņu pilsētas pazuda vienā acumirkli un pieradīja, ka Einšteinam atkal bijusi taisnība.

Es varētu ilgi ta turpināt; Einšteina atklajumu sa­raksts ir krietni garš. Taču cs pārlēkšu uz citu tematu: drīz pēc tam Einšteins pavēstīja, ka mūsu priekšstati par laiku ir aplam kļūdaini. Un cs ne mirkli nešaubījos, ka viņam atkal bijusi taisnība. Jo viens no viņa pēdējiem devumiem īsi pirms nāves bija pierādījums, ka visas viņa teorijas ir savstarpēji sais­tītas. Tas nav šķirtas cita no citas, un katra no tam ir visu citu priekšnoteikums un reizē ari sekas, tās dziļi izskaidro, ka funkcionē Visums, — un tas nebūt nenotiek tā, kā bijām domājuši.

Viņš saka tit nost sarkano celofāna strēmelīti no sausiņu paciņas, kuri bija piedeva pie buljona, un nogaidoši vēroja mani.

Es esmu šo to lasījis, ko Einšteins saka par laiku, taču nevaru apgalvot, ka īsti izprotu, ko viņš domā­jis.

Viņš domaja, ka mes esam kļudījušics savas koncepcijās par to, kas ir pagātne, tagadne un nā­kotne. Mēs domājam, ka pagātne ir aizgājusi, ka nākotne vel nav atnākusi un ka eksistē tikai tagadne. Jo tagadne ir viss, ko mēs spējam redzēt.

— Nu, ja jūs piespiežat mani pie sienas, tad man jaatzīstas, ka, manuprāt, tā arī ir.

— Protams. Manuprāt, arī. Tas ir tikai dabiski. Ka Einšteins pats norādīja. Viņš teica, ka mēs esam kā cilvēki laivā bez irkļiem un straume mūs nes pa līkumotu upi. Sev apkārt mēs redzam tikai tagadni. Mēs nevaram saskatīt pagātni, kas palikusi upes li­kumos un pagriezienos mums aiz muguras. Tomēr tā tur ir.

— Bet vai viņš to domāja burtiski? Vai arī viņš domāja, ka …

— Einšteins vienmēr domāja tieši to, ko teica. Kad viņš paziņoja, ka gaismai ir svars, viņš domāja, ka saules gaisma virs kviešu lauka patiešām sver vai­rākas tonnas. Un tagad mēs zinām — to izmērīja — ka tā arī ir. Viņš domāja, ka milzīgā enerģija, kas teorētiski saista kopā atomus, patiešām var tikt atbrī­vota vienā neiedomājamā sprādzienā. Tā tiešām var notikt, un šis fakts ir mainījis cilvēces attīstības vir­zienu. Viņš arī domāja precīzi to, ko teica par laiku: pagātne aiz mums, aiz līkumiem un pagriezieniem, patiešām eksistē. Tā atrodas tur.

Kādas desmit sekundes Dancigers klusēja. Viņa pirksti rotaļājās ar mazo, sarkano celofāna strēmelīti. Tad viņš pacēla acis un vienkārši teica:

— Es esmu fiziķis teorētiķis, pašlaik atvaļinājumā no Marvarda universitātes. Un mans niecīgais papil­dinājums Einšteina milzu teorijai ir ideja, ka cilvē­kam kaut kā vajadzētu spēt izkāpt no laivas krastā. Un aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums.

Es centos, lai manās acīs nevarētu lasīt to, ko do­māju: vai tiešām būtu iespējams, ka šis inteliģentais, uzticību, modinošais, tomēr mežonīgi apmātais vecais vīrs būtu pārliecinājis krietni daudz cilvēku Ņujorkā un Vašingtonā pievienoties viņam un ierīkot, šo fan­tastisko noliktavu? Vai iespējams, ka es vienīgais būtu to atšifrējis? Varbūt ne, šorīt Rosofs palaida joku — neveiklu? — par manu pievienošanos stulbeņu mi­dzenim. Es domīgi pakratīju galvu.

— Kā tā — aiziet atpakaļ?

Dancigeram vēl bija atlicis mazliet buljona, un ta­gad viņš to izstrēba, piešķiebis bļodiņu, lai varētu izsmelt pēdējo lāsīti; arī es beidzu ēst savu sendviču. Dancigers pacēla galvu un cieši vērās man acīs: es skatījos tajās un sapratu, ka Dancigers nav jucis. Viņš bija ekscentrisks, ļoti iespējams, ka viņš maldī­jās, taču viņš bija pie pilna prāta, un es pēkšņi jutos laimīgs, ka esmu šeit. Dancigers jautāja:

— Kas šodien par dienu?

— Ceturtdiena.

— Kāds datums?

— Divdesmit sestais, vai ne?

— Pasakiet jūs to man.

— Divdesmit sestais.

— Kāds mēnesis?

— Novembris.

— Un gads?

Es pateicu arī to; tagad es mazliet smaidīju.

— Kā jūs to zināt?

Gaidīdams, kamēr prātā iešausies kāda atbilde, es sēdēju un pāri galdam raudzījos uz Dancigera vērīgo seju un pliko pakausi, tad paraustīju plecus.

— Es nezinu, kas man būtu jāatbild.

— Tad es atbildēšu jūsu vietā. Jūs zināt gadu, dienu un mēnesi burtiski miljons iemeslu dēļ: tāpēc, ka sega, zem kuras šorīt pamodātics, droši vien vis­maz pa daļai ir no sintētiska materiāla; tāpēc, ka jūsu dzīvoklī laikam gan ir kaste ar slēdzi, kuru pa­griežot uz stikla ekrāna parādīsies dzīvu cilvēku se­jas, kuri stāstīs jums dažādas blēņas; tāpēc, ka šorīt ceļā uz šejieni sarkani un zaļi gaismas signāli jums norādīja, ka drīkstat šķērsot ielu, un tāpēc, ka jūsu kurpju pazoles ir no sintētiska materiāla un būs iztu­rīgākās nekā adas zoles.

Tāpēc, ka ugunsdzēsēju mašīna, kas pabrauca jums garām, lietoja skaņu signālu, nevis zvanu; tāpēc, ka pusaudži ģērbušies tieši tā un nevis citādi, un tāpēc, ka nēģeris, kuram jūs pagājāt garam, piesardzīgi pa­skatījās uz jums un jūs tikpat piesardzīgi raudzījā- ties uz viņu, un abi centāties to noslēpt. Tāpēc, ka

«Times» pirmā lappuse izskatījās tieši tāda kā šo­rīt — kāda tā vēl nekad nav bijusi un nekad vairs arī nebūs. Un tāpēc, ka augu dienu jūs sastapsietics ar miljoniem un miljoniem vēl citu tādu pašu faktu.

Lielākā daļa no tiem iespējama tikai šai gadsimtā, daudzi tikai tā otrā pusē. Daži iespējami tikai šai desmitgadē, citi tikai šai gadā, vēl citi tikai šai mēnesī un nedaudzi tikai šai vienā dienā. Saj, jums visapkārt ir burtiski neskaitāmas lietas, kas ar desmi­tiem biljonu neredzamu pavedienu saista jūs pie šā gadsimta… gada… mēneša… dienas… un momenta.

Viņš paņēma dakšiņu, lai nokniebtu gabaliņu tor­tes, taču ar tās rokturi pieskārās savai pierei.

— Un šeit ir vēl miljoniem šo neredzamo pave­dienu. Piemēram, jūsu zināšanas par to, kas pašlaik ir prezidents. Ka Frenks Sinatra tagad varētu būt jau vectētiņš. Ka bizoni vairs neklaiņo pa prēriju un ka ķeizaru Vilhelmu visumā neuzskata par sevišķi bīstamu. Ka monētas ir izgatavotas no vara, nevis no sudraba. Ka Ernests Hemingvejs ir miris, ka tagad visu taisa no plastmasas un ka no kokakolas dzīve nekļūst vieglāka. Šis saraksts ir bezgalīgs, viss tas ir daļa no jūsu un visu citu apziņas. Un saista jūs tā­pat kā mūs visus ar to dienu un tieši to momentu, kad šī faktu kopa un tieši tikai šī ir iespējama. Jūs nekad nevarat no tā izbēgt, un es jums pierādīšu, kāpēc.

Dancigers saburzīja papīra salveti un noiika to uz šķīvja malas.

— Paēdāt? Vai nevēlaties vēl kaut ko?

— Nē, es lieliski ieturējos. Paldies.

— Pavisam pieticīgs lenčs, taču, kā saka, lai tas iet jums labumā. Uzkāpsim uz jumta. Es savu torti paķeršu līdzi.

Izgājuši no kafejnīcas, mēs neliela gaiteņa galā sākām kāpt pa iežogotām cementa ugunsdzēsēju kapnem, kuru galā pavērās durvis uz jumtu. Lietus bija pārgājis, debesis bija atkal gandrīz skaidras, tikai pie apvāršņa vēl rēgojās mākoņi. Vairākas meitenes un vīrieši sēdēja audekla krēslos, pavērsuši sejas pret sauli. Kad izgājām uz jumta, viņi, padzirduši mūsu soļu troksni uz grants, pagriezās un apsveicinājās ar Dancigeru, kas smaidīja un ar plašu vēzienu pasita gaisā knipi. Jumta virsa bija milzīga — vesels pilsē­tas kvartāls; jumts bija diezgan parasts, klāts ar darvu un granti, tikai tajā bija desmitiem un desmi­tiem logu, un vesels mežs skursteņu un ventilācijas cauruļu rēgojās virs tā. Pieliekdamies zem sarūsējuša­jām trosēm, ar kurām bija nostiprināti augstākie skursteņi, šad tad apmezdami līkumu peļķēm, mēs aizgājām jumta viņā pusē pie apaļā ēnas plankuma, kuru savā piekājē meta ūdens tornis.

Tālu uz dienvidaustrumiem es varēju redzēt mil­zīgo Pati American Building masīvu, kas aizēnoja un piespieda pie zemes visu Lielās centrālās stacijas ap­kaimi. Aiz tā es saskatīju garlaicīgi pelēkās Chrysler Building galu un pa labi, tālāk uz dienvidiem Empire State Building. Aiz tās varēja redzēt tikai gandrīz blīvu miglas sienu, dzeltenīgu no rūpnīcu dūmiem. Uz rietumiem, tikai kādu kvartālu tālāk, plūda Hu- dzonas upe un izskatījās kā netīri pelēks novadka- nāls, kāda tā īstenībā arī ir. Upes otrā krastā slējās Ņūdžersijas klintis. Austrumos starp ēkām un pāri Centrālajam parkam varēja redzēt mājas, kas atro­das aiz parka.

Dancigers ar dakšiņu pamāja uz neredzamo ap­vārsni un jautāja:

— Kas tur atrodas? Ņujorka? Un aiz tās pasaule? Jā, tā, protams, var teikt — šā acumirkļa Ņujorka un pasaule. Tomēr tikpat labi var sacīt, ka tur ir div­desmit sestais novembris. Tā diena, uz kuru jūs gājāt cauri šim rītam; tā ir pilna ar neapstrīdamiem faktiem, kas to padara par šodienu. Ļoti ticams, ka rītdiena būs gluži tāda pati, taču ne pilnīgi. Dažās mājās kādi priekšmeti būs novecojuši, un tos šodien lieto pēdējo reizi. Kāds vecs šķīvis beidzot būs saplīsis, kādam mats vai divi pie saknēm būs nosirmojuši, cits sajutīs pirmās slimības pazīmes. Daži šodien vēl dzīvi cilvēki būs miruši. Vienai otrai ēkai būs tuvāk spāru svētki, citām — sabrukums. Un tad tur, laukā, tik­pat nenovēršami būs mazliet savādāka Ņujorka un pasaule, un tāpēc arī mazliet savādāka diena.

Dancigers devās uz priekšu, tuvodamies jumta ma­lai, pa ceļam nokniebdams kumosiņu tortes.

— Gluži laba torte. Jums arī vajadzēja paņemt kādu gabaliņu. Es parūpējos, lai mēs dabūtu sasodīti labu pavāru.

Šeit augšā bija jauki. Kamēr mēs pastaigājāmies, saule bija pakāpusies augstāk, un mēs ar patiku ju­tām tās siltumu uz savām sejām. Pie jumta malas apstājāmies un atspiedāmies pret margām, kas snie­dzās līdz viduklim. Dancigers atkal pamāja uz pilsētu.

— Pārmaiņas, ko nes viena diena, parasti ir pārāk niecīgas, lai varētu manīt kādu starpību. Tomēr tās pamazām vien ir atvedušas mūs no laika, kad jūs lejā satiksmes gaismas signālu un kaucošu uguns­dzēsēju mašīnu vietā būtu redzējis iekoptus laukus, koku galotnes un strautus, govis ganībās, vīrus trīs- stūrenēs un britu kuģus, kas noenkurojušies dzidraja, koku apēnotajā Istriverā. Tas viss tur kādreiz ir bijis, Saj. Vai jūs varat to ieraudzīt?

Es pūlējos. Es skatījos uz neskaitāmiem tūkstošiem logu, uz simtiem ēku ar sodrējiem klātām sienām un lejā uz ielām, kas gandrīz no vienas vietas bija kā nosegtas ar mašīnu jumtiem. Es centos šo skatu pār­vērst atkal par lauku ainavu, iedomājos tur lejā vīru ar sprādžu kurpēm, baltā parūkā, kas izskatījās kā sivēna aste, soļojam pa putekļainu lauku ceļu, kuru sauc par Plato ceļu[4]. Tas bija neiespējami.

— Jūs to nespējat, vai ne? Protams, ne. Vai varat saskatīt vakardienu? Ta ir palikusi gandrīz nemai­nīga. Un vēl daudz kas ir palicis arī no 1962., 1968., 1965. gada. Un samērā daudz vēl saglabājies ari no 1900. gada. Par spīti stikla kastēm, kuras nevar at­šķirt citu no citas, un tādiem briesmoņiem kā Pan American Building un pārējiem noziegumiem pret dabu un cilvēkiem, — viņš nobrauca ar roku pār seju, it kā vēlēdamies aizgaiņāt kādu rēgu, — ir atlikuši daži fragmenti no vēl agrākiem laikiem. Vientuļas celtnes. Dažreiz vairākas kopā. Un, ja aiziesiet uz pil­sētas centru, tur vietām ir veseli kvartāli, kas savā vietā stāvējuši jau piecdesmit, septiņdesmit, pat as­toņdesmit un deviņdesmit gadu. Tur ir izkaisītas gad­simtu vecas vai pat vēl senākas ēkas un pavisam ne­daudzas tādas, kas pieredzējušas Vašingtona laiku.

Es ieraudzīju, ka Rūbs uznācis augšā, apvilcis vieglu mēteli un uzlicis galvā filca platmali; viņš godbijīgi gaidīja dažu soļu attālumā, lai nebūtu jādzird mūsu saruna.

— Tie ir vēl saglabājušies nostūri un fragmenti, Saj, — Dancigers ar dakšiņu vēlreiz pamāja uz ap- varsni, — no dienām, kas reiz bijušas tikpat reālas ka šodiena; pagātne vēl aizvien dzīvo: skaidrs aprīļa rīts 1871. gadā, pelēka ziemas pēcpusdiena 1840. gadā, lietains rīts 1793. gadā.

Viņš pameta acis uz Rūbu, tad atkal pievērsās man.

— Manuprāt, viena no šīm senajām ēkām ir gan­drīz vai brīnums. Vai jūs esat redzējis Dakotu?

Ko?

Ja jūs to būtu kaut reizi redzējis, jūs atceretos šo vārdu. Rūb!

Rūbs pieklājīgi panaca uz priekšu gluži kā modrs leitnants pēc pulkveža pavēles.

— Lūdzu, parādiet Sajam Dakotu.

Iznākuši no milzīgās noliktavas, mēs ar Rūbu de­vāmies uz austrumiem, uz Centrālo parku. Es mazajā kantorītī pirmajā stāvā biju paņēmis savu cepuri un mēteli. Parkā mēs iegriezāmies Vestdraivā, alejā, aiz kuras tūlīt beidzas parks. Mēs soļojām uz priekšu zem kokiem, dažiem vēl turējās lapas, kas pēc šārīta lietus bija tīras un zaļākas. Rūbs, pametis skatienu visapkārt, teica:

— Šis parks pats arī ir kā savu laiku pārdzīvojis brīnums. Tieši pasaules vismainīgākās pilsētas sirdī praktiski gandrīz pilnīgi neskarti saglabāti ne tikai daži akri, bet vairākas kvadrātjūdzes. Nolieciet pa­gājušā gadsimta astoņdesmito gadu parka plānu blakus tagadējam, un jūs uz abiem ieraudzīsiet tos pašus nosaukumus un vietas. Protams, daži sīkumi ir mainījušies. Soli ir savādāki, noliktas citas atkri­tumu tvertnes, uzkrāsotas jaunas satiksmes zīmes, ceļu un taku klājums ir citāds. Taču senas fotogrāfi­jas parāda parku tādu pašu, un, izņemot automašī­nas uz ceļiem, nav nekādas starpības, kuru jūs varētu ieraudzīt, teiksim, no sestā vai septītā stāva.

Rūbs laikam bija nogaidījis īsto brīdi — var jau būt, ka viņš rīkojās pēc pieredzes — jo tagad, kad bi­jām pagājuši garām kokam pie ceļa, kas nogriežas no Vestdraivas laukā no parka uz 72. ielu, viņš pacēla roku un, kad koka lapotne vairs neaizsedza skatu, norādīja uz priekšu.

— Piemēram, no šīs mājas augšējā stāva dzīvokļa.

Un tad es to ieraudzīju un pēkšņi paliku stāvam kā

sastindzis.

Pāri ielai tieši pie parka slējās augsta blokmāja, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko biju Ņujorkā redzējis

agrāk. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka šī māja ir tā, kuru bija pieminējis Dancigers: lielisks mantojums no aizgājušā laikmeta. Es vēlāk atnācu atpakaj — kad bija uzkritis sniegs, kā jūs varat re­dzēt, — un nofotografēju ēku, iztērēdams veselu fil­miņu, pārvaldnieks mani uzveda pat uz jumta. Kā rāda viens no uzņēmumiem, katrs no astoņiem mājas stāviem ir divreiz augstāks nekā modernajā dzīvo­jamā mājā blakus.

•— Tā, dēliņ, cēla astoņdesmitajos gados! Dažos dzīvokļos ir septiņpadsmit istabu, pie tam tās ir lie­las; tādā dzīvoklī patiešām var apmaldīties. Vismaz vienā no tiem ir brokastu istaba, pieņemšanas telpa, vairākas virtuves, nemaz nezinu, cik vannas istabu, % un vēl balles zāle. Sienas ir piecpadsmit collu biezas; šī māja ir cietoksnis. Nesteidzieties un apskatiet to pamatīgi, Saj, tā ir to vērta.

Viņam bija taisnība. Es stāvēju un skatījos augšup,

aizvien vel ieraudzīdams ko jaunu un iepriecinošu: zem dažiem lielajiem, senatnīgajiem logiem bija skaisti balkoni ar akmenī kaltiem rotājumiem, visu septīto stāvu apjoza balkons ar dzelzs kalumiem, gar mājas sienu augšup slējās pusapaļu erkeru kolonnas ar logiem, un augšā tie beidzās ar kupoliem.

— Sais dzīvokļos ir daudz gaismas, — Rūbs pie­metināja. — Māja celta blokveidā, pagalmā ir skvērs ar vairākām glītām bronzas strūklakām.

— Nu, tas ir kaut kas lielisks, vienkārši vienrei­zēji! — Es smējos, bezpalīdzīgi purinādams galvu, — pārāk skaista bija šī senā celtne. — Kā tas gadījies, ka tā vēl aizvien te stāv?

— Tā ir Dakota. Uzcelta astoņdesmito gadu sākumā, īstenībā ārpus pilsētas. Ļaudis žadzināja, ka tā esot tik nomaļus, ka tikpat labi varētu atrasties arī Dakotā, tāpēc to tā arī iedēvēja. Tā vismaz stāsta.

Zinu, jūs nepārsteigs, ka pirms pāris gadiem grupa progresīvi domājošu pilsoņu kā apsviluši gribēja to nojaukt un tas vietā uzcelt vel vienu jaunu, modernu briesmoni ar daudz lielāku skaitu dzīvokļu, kas aiz­ņemtu to pašu platību: zemi griesti, plānas sienas, ne balles zāles, ne kalpotāju telpu, toties īpašnieki pelnītu uz velna paraušanu. Taču šoreiz gadījās, ka mājas īrnieki bija naudīgi un varēja cīnīties; tajā dzīvo laba tiesa bagātu slavenību. Viņi sametās kopā, nopirka māju, un tagad, šķiet, Dakotai nekas nedraud. Ja nu tikai nolādētais liktenis neizlemj, ka tieši šeit jāatbrīvo vieta ātrgaitas automobiļu maģistrālei cauri Centrālajam parkam.

— Vai mēs nevaram ieiet iekšā apskatīties?

— Šodien mums nav laika.

Es atkal paskatījos uz augšu.

— No šīs puses vajadzētu būt varenam skatam uz parku.

— Skaidrs, ka ir arī.

Šķita, ka Rūbam pēkšņi izgaisusi visa interese par Dakotu; viņš paskatījās pulkstenī, un mēs pagriezā- mies atpakaļ uz Vestdraivu. Drīz vien iznācām no parka; priekšā uz rietumiem es atkal redzēju milzīgo noliktavu un lasīju padzisušos burtus zem jumta: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555— 8811.»

Ja es biju iedomājies — un man šķiet, tā arī bija, — ka Dancigera kabinets būs grezns un iespaidīgs, tad biju maldījies. Tieši pie durvīm uz baltmelnas plāk­snītes bija uzraksts bez jebkādiem tituliem — «E. E. Dancigers». Rūbs pieklauvēja, un Dancigers uzsauca, lai nākam iekšā. Rūbs atvēra durvis, ielaida mani un nomurmināja, ka satikšoties ar mani vēlāk. Sēdēdams pie rakstāmgalda, Dancigers pašlaik ru­nāja pa telefonu un ar rokas mājienu norādīja man uz krēslu blakus rakstāmgaldam. Es apsēdos. Cepuri un mēteli es atkal biju atstājis lejā. Skatījos apkārt, cik nu atļāva pieklājība.

Kabinets bija neliels, mazāks un daudz tukšāks nekā Rosofa istaba. īstenībā tas izskatījās nenobeigts kabinets, kas tā saimniekam it kā nepieciešams, bet par kuru viņam tomēr nav nekādas intereses, jo lielāko daļu laika viņš pavada ārpus tā. Standarta grīdsega, pie vienas sienas mazs grāmatplauktiņš, pie otras — sievietes fotogrāfija; viņas mati bija frizēti pēc trīs­desmito gadu modes. Pie trešās sienas karājās milzīga Vinfīldas aerofotogrāfija, tikai citā rakursā nekā tā, kuru biju redzējis pirmīt. Dancigera rakstāmgalds bija nācis taisnā ceļā no kantora standartmēbeļu tir­gotavas, tāpat arī divi apmeklētājiem domātie pol- stētie metāla krēsli. Kaktā uz grīdas stāvēja ar doku­mentu mimeogrāfijām piebāzta kaste. Pie tālākās sie­nas uz galda bija kāds ar gumijotu pārklāju apsegts masīvs priekšmets.

Dancigers pabeidza telefona sarunu — par kaut kādu pilnvaru kaut kam parakstīt galvojumus. Viņš atvēra augšējo atvilktni, izņēma cigāru, attina celo­fānu, tad ar kancelejas šķērēm pārgrieza cigāru tieši vidū un vienu pusi piedāvāja man. Es pakratīju galvu, un viņš ielika to atpakaļ atvilktnē, bet otru neaizde­dzinātu iesprauda mutē.

— Jums patika Dakota.

Tas nebija jautājums, tas bija fakta konstatējums. Es smaidīdams piekrītoši palocīju galvu; arī Danci­gers smaidīja.

— Ņujorkā ir vēl arī citas būtiski neizmainījušās celtnes, dažas tikpat jaukas un pat daudz vecākas, tomēr Dakota ir vienreizēja, un zināt, kāpēc?

Es papurināju galvu.

— Iedomājieties, ka stāvat pie viena no augšējo dzīvokļu logiem, kurus tikko redzējāt, un raugāties lejup uz parku; teiksim, rītausmā, kad ļoti bieži vēl nav manāma neviena automašīna. Jums visapkārt ir māja, kas nav pārvērtusies kopš dienas, kad tā tika uzcelta; arī istaba, kurā atrodaties, ir tāda pati un ļoti iespējams, ka pat loga stikls, pa kuru skatāties, arī ir vēl tas pats. Bet, lūk, tas Ņujorkā ir pavisam vienreizējs: viss, ko jūs redzat ārpusē, ari nav mai­nījies.

Viņš pārliecās pāri galdam un cieši skatījās manī, lēni valstīdams savu puscigāru no viena mutes kak­tiņa otrā.

— Paklausieties! — viņš dedzīgi iesaucās. —• Ne­kustamo īpašumu pārvaldes firma, kuras pārziņā bija Dakota, vēl arvien darbojas, un mēs uzņēmām mikro- filmā tās vecos pārskatus. Mēs droši zinām, kad un cik ilgi bijuši neapdzīvoti dzīvokļi, kuru logi iziet uz parku. — Viņš atkal apsēdās. — Iedomājieties, ka viens no augšējiem dzīvokļiem stāvējis tukšs divus mēnešus 1894. gada vasarā. Un tā arī bija. Iedomā­jieties, mēs nokārtosim — un to mēs arī izdarīsim —, ka dzīvokli uz šiem mēnešiem nākamajā vasarā izīrē mums. Un tagad centieties saprast mani. Ja Albertam Einšteinam atkal reiz ir taisnība — un tā ir —, tad, lai cik grūti to saprast, 1894. gada vasara vēl eksistē. Klusais dzīvoklis pastāv tai bijušajā vasarā gluži tāpat, kā tas pastāvēs nākamajā va­sarā. Nepārkārtots un neizmainījies, gluži tāds pats šovasar kā toreiz. Es ticu, ka šai vasarā cilvē­kam no dzīvokļa, kurš nav mainījies, varētu būt iespējams ieiet tai otrā vasarā, saprotat, tikai iespe- jams.

Doktors Dancigers sēdēja, atzvēlies krēslā, un ska­tījās man cieši acīs, un viņa zelētais cigārs viegli drebēja.

— Tik vienkārši? — es pēc laba brīža ieminējos.

— Nu nē! — Viņš atkal strauji pārliecās pāri gal­dam. — Nepagalam nav tik vienkārši, — viņš iesau­cās un pēkšņi uzsmaidīja man. — Neskaitāmie mil­joni neredzamo pavedienu, kas eksistē šeit, Saj, — viņš pieskārās savai pierei, — piesaistīs viņu šai va­sarai, lai arī dzīvoklis ap viņu nebūtu mainījies. —- Viņš atkal apsēdās, skatījās uz mani un vēl aiz­vien viegli smaidīja. Tad viņš ļoti klusi un lietišķi teica:

—• Bet es teiktu, Saj, ka šis Projekts dzima dienā, kad man iešāvās prātā, ka varbūt ir kāda iespēja saraut šos pavedienus.

Es sapratu; es zināju šā Projekta mērķi. Protams, es to biju sapratis jau pirms laba laika, taču tagad tas bija pateikts vārdos. Vairākas sekundes es sēdēju, lēni kratīdams galvu, un Dancigers gaidīja, lai es kaut ko saku. Beidzot es arī teicu:

— Kāpēc? Kāpēc jūs gribat to darīt?

Doktors atšļuka savā krēslā, vienu garo roku salie­cis sev aiz muguras, un paraustīja plecus.

— Kāpēc Raiti gribēja uzbūvēt aeroplānu? Lai sa­gādātu nodarbošanos stjuartēm? Vai lai mums būtu iespēja bombardēt Vjetnamu? Nē, man šķiet, ka viņu vienīgā reālā doma bija — redzēt, vai viņi to spēj. Man liekas, ka tieši tāpēc krievu zinātnieki palaida orbītā pirmo zemes pavadoni, un nav nozīmes, kāda iedomāta mērķa dēļ tas noticis. Nekāda cita iemesla nebija, viņi tikai gribēja zināt, vai spēs to paveikt, gluži tāpat kā zeņķi spridzina petardes zem skārda kannas, lai redzētu, vai tā patiešām uzskries gaisā. Un es domāju, ka ar šo iemeslu pilnīgi pietiek. Iespai­dīgos mērķus izgudroja vēlāk, lai attaisnotu šausmīgi lielos izdevumus par šīm rotaļlietām, bet pirmie mē­ģinājumi notika, velns lai parauj, tikai aiz ziņkārības, manu zēn, un tāpat ir arī ar mums.

To es sapratu. Es pajautāju:

— Jauki, bet kāpēc Vinfīlda Vermontas štatā 1926.

gadā? Vai Parīze 1451. gadā? Vai Dakotas dzīvoklis 1894. gadā?

— Vietas mums nav svarīgas. — Viņš izņēma ci­gāru no mutes un apskatīja to kā kaut ko derdzīgu, pēc tam iebāza atpakaļ mutē. — Un arī laiks nav sva­rīgs. Tic nav nekas cits kā tikai šāvieni uz labu laimi. Mēs neesam sevišķi ieinteresēti kraukļu cilts indiāņos 1850. gadā vai kādā citā laikā. Bet sagadījies, ka vai­rāki tūkstoši akru neskartas zemes Montānā pieder federālajai valdībai, un tur nekas nav pārvērties kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Lauksaimniecības de­partaments uz četrām, augstākais uz piecām dienām slēgs ceļu pa šo rajonu — tur nebrauks ne mašīnas, ne autobusi, un ari reaktīvās lidmašīnas nelidos pāri. Viņi var sagādāt arī apmēram tūkstoš bizonu lielu ganāmpulku. Ja mums šo rajonu atvēlētu uz kādu mēnesi, mums nevajadzētu nodarboties ar simulē- šanu Lielajā Manēžā. Bet tagad mūsu cilvēks piera­dīs šeit — mēs tā ceram — un būs gatavs darīt visu iespējamo tais pāris dienās, kas mums atvēlētas īsta­jos apstākļos.

— Kas attiecas uz Vinfīldu, — viņš pamāja uz fo­togrāfiju pie sienas, — tā ir pavisam sīka pilsētele noplicinātas lauksaimniecības zemes rajonā, un, kad mēs to ieguvām, tā faktiski bija pamesta. Jau četr­desmit gadu pilsētiņa palēnām mirst, pakāpeniski zaudējot iedzīvotājus. Pēdējos trīsdesmit no šiem ga­diem gandrīz neviens nešķieda naudu, lai pilsētu mo­dernizētu un mēģinātu cīnīties pret nenovēršamo. Tas ir vecs stāsts Jaunajā Anglija; visas spoku pilsētas jau nav tikai rietumos vien. Si pilsētiņa bija vairāk izolēta nekā pārējās spoku pilsētas, tāpēc mēs ar kā­das citas aģentūras palīdzību uz labu laimi nopirkām to. Liekas, lai uzceltu dambi.

Dancigers pasmīnēja.

— Mēs noslēdzām ceļu uz pilsētu un tagad re­staurējam to. Ak dievs, cik tas ir jautri! Pārmaiņas pēc viss notiek atpakaļgaitā: mēs iznicinām ātrgaitas automobiļu maģistrāli, kas šķeļ jaukās, vecās pilsē­tiņas pašu sirdi; kādā jaukā vietā nojaucam kādu briesmoni bez logiem. Senatnes iznīcinātāju intelektu šīs izdarības novestu līdz ārprātam, bet mūsu ļaudīm tas sagādā lielu prieku.

Dancigers sēdēja un smaidīja kā jūrnieks, kas stāsta par savu visjaukāko piedzīvojumu uz sausze­mes.

— Viņi izārda visas neona reklāmas, norauj visus telefonus, izskrūvē visas matētās elektriskās apgais­mošanas spuldzītes. Mēs esam izveduši jau gandrīz visas ar elektrību darbināmās ierīces — zāles pļāvē­jus un tamlīdzīgas lietas. Mēs novācam katru skripa- tiņu plastikātu, atjaunojam vecās ēkas un nojaucam nedaudzās jaunās. No dažām ielām izlauzām bruģi un pārvērtām tās atkal par jaukiem lauku ceļiem. Kad būs gatava maiznīca, svaigo maizi tajā iesaiņos baltā papīrā un pārsies ar aukliņu. Gelardi veikalā ierīkos nelielus ūdens smidzinātājus, lai svaigie dārzeņi visu laiku būtu vēsumā. Ugunsdzēsēju mašīnu vilks zirgi, visi automobiļi būs īsti tālaika modeļi, un tipo­grāfija katru dienu sāks izlaist 1926. gadā iznākušo laikrakstu dublikātus. Darbus mēs veicam pēc plašām studijām, fotogrāfijām, salīdzināšanas un pilsētas pārskatu pārbaudes, un, kad būsim tos beiguši, man šķiet, aizmirstā mazā Vinfīlda atkal reiz būs tāda kā 1926. gadā. Nu, ko jūs par to domājat?

Es smaidīju tāpat kā viņš.

— Izklausās iespaidīgi. Un dārgi.

— Nepavisam. — Dancigers noteikti pakratīja galvu. — Viss kopā tas maksās tikai mazliet vairāk par trim miljoniem dolāru — mazāk nekā divas stundas kara, un tas katrā ziņā ir labāks naudas izšķiešanas veids. Viss tikai viena cilvēka dēļ; jūs viņu šorīt redzējāt Lielajā Manēžā.

— Vīrs uz koka mājiņas verandas?

— Jā. Tā ir Vinfīldas mājas precīza kopija. Džons tajā, cik labi spēdams, dara visu, lai iejustos dzīves stilā, kāds 1926. gadā valdīja Vinfīldā Vermontas štatā. Tad, kad viņš būs sagatavojies un arī mums viss būs kārtībā, apmēram desmit dienas — ilgākais praktiski iespējamais laika posms — kādi divi simti aktieru un statistu sāks staigāt pa restaurētajām Vinfīldas ielām, braukās vecmodīgās mašīnās, un, ja būs pietiekami silts, sēdēs uz verandām. Viņiem iestāstīs, ka izmēģina kādu eksperimentālu filmu uz­ņemšanas tehniku un apslēptas kameras uztvers viņu improvizētās, bet autentiskās izdarības; tas jāpatur prātā visu laiku, kamēr viņi atradīsies laukā. Starp šiem diviem simtiem faktiski visi, kuriem būs darī­šana ar Džonu — mazliet vairāk par divdesmit cil­vēkiem — būs no Projekta. Mēs ceram, ka Džons būs psiholoģiski sagatavojies, lai varētu maksimāli izmantot īsās desmit dienas.

Zelēdams savu cigāra stumbeni, vecais vīrs skatī­jās pāri kabinetam uz milzīgo fotogrāfiju pie sienas. Tad viņš atkal palūkojās uz mani.

— Un tas ir visu mūsu Lielās Manēžas konstruk­ciju mērķis. Tā ir sagatavošanās, tur atrodas īsto no­tikumu vietu pagaidu atvietotāji, jo tās vai nu nav pieejamas, vai arī nav lietojamas pietiekami ilgu laiku. Visā pasaulē nav daudz tūkstošgadīgu celtņu, taču viena no tām ir Parīzes Dievmātes katedrāle. īsto notikumu vietu mums ļaus lietot nepilnas piecas stun­das — tikai vienā naktī no pusnakts līdz rītausmai. Ile de Citē un labajā un kreisajā Sēnas krasta izslēgs gāzi un elektrību, cik tālu tās gaisma varētu būt re­dzama no katedrāles. Darbības vietā mums atļaus novietot dekorācijas. Tas ir viss, ko ar mūsu Valsts

departamenta palīdzību spējām izplēst no franču val­dības. Viņi domā, ka gatavojamies filmas uzņemša­nai. Mēs pat sagatavojām pilnu scenāriju, ko viņiem parādīt, pie tam tik reālistisku un sliktu, ka esam pārliecināti, ka viņi tam noticēs. Neviens no Projekta nelolo lielas cerības par šo mēģinājumu; mūsu rīcībā būs tikai dažas stundas, un cs baidos, ka ar to nepie­tiks. Un tas ir tik sen; vai kāds tiešām pa īstam spētu iejusties tai laikā? Es šaubos par to, tomēr cerības vēl nezaudēju. Mēs darām, ko spējam katrā vietā, kuru atklājam, — tas arī ir viss.

Dancigers piecēlās un pamāja, lai sekoju viņam pie galda, uz kura stāvēja apklātais priekšmets.

— Tagad jūs zināt, kas ir mūsu Projekts. Pro­tams, vēl atliek neskaitāmas detaļas. Labāko es pa­glabāju beigām — jūsu uzdevumu.

Viņš norāva pārklāju, un kļuva redzams skaisti iz­gatavots telpisks makets. No baltām viļņu galotnēm klāta zaļa ūdens pacēlās kokiem apaugusi sala. Tai pretim pāri jūras šaurumam no akmeņiem piekaisītas pludmales slējās nolaidena klints, uz kuras auga mežs, starp kokiem stāvēja balta māja ar margu apjoztu verandu.

— Mēs ceļam to lejā, Lielajā Manēžā. — Dancigers pieskārās kokiem apaugušās salas virsotnei. — Tā ir Eņģeļu sala Sanfrancisko līcī un pieder štatam un federālajai valdībai. Izņemot to, ka salā atrodas sen pamesta imigrācijas stacija un novārtā atstāts raķešu starta laukums, kurus abus aizslēpj koki, sala izskatās gluži tāda pati kā gadsimtu mijā, kad šī māja, — viņš pieskārās tās mazajam jumtiņam, — bija jauna. Tā ir pirmā māja, kuru šeit uzcēla, no tās paveras visskaistākais skats, un tā ir vistuvāk ūde­nim. īstā māja vēl aizvien stāv savā vietā, un no tās logiem, izņemot tos, kas ēkas aizmugurē, nevar re­dzēt jaunākās mājas, kuras saceltas tai apkārt. Un Eņģeļu sala aizsedz tiltu pāri līcim. Tā skats no mā­jas, ja neņem vērā modernos kuģus un kuterus, kas braukā pa šaurumu, ir gluži tāds pats kā toreiz. Ve­selas divas dienas un trīs naktis šaurums būs tāds kā senāk, tajā būs arī divi preču burinieki un daži mazāki kuģīši. — Dancigers man uzsmaidīja un uz­lika lielo, smago roku man uz pleca. — Sanfrancisko allaž ir bijusi jauka vieta, kurp aizbraukt. Bet stāsta, ka tā pilsēta, kas aizgājusi bojā 1906. gada zemes­trīcē un ugunsgrēkā, esot bijusi sevišķi skaista un ka pasaulē neesot vairs nekā tai līdzīga. Un tā, Saj, — Sanfrancisko 1901. gadā ir jūsu uzdevums.

Nevienam nepatīk sabojāt dramatisku momentu. Un tomēr man bija jāsamaitā šā nevainīgā dramatiskā brīža noskaņa, kura man tā patika. Un es, pieri sa­raucis, papurināju galvu.

— Nē. Ja man ļauj izvēlēties, doktor Danciger, tad es negribētu Sanfrancisko. Es vēlētos pamēģināt Ņujorkā.

— Ņujorkā? — Doktors samulsis paraustīja vienu plecu. — Es pats tā nedarītu, taču, ja vēlaties, varat mēģināt Ņujorkā. Man šķita, ka piedāvāju jums ko sevišķu,taču …

— Man ļoti žēl, doktor Danciger, tomēr es nedo­māju Ņujorku 1894. gadā, — es samulsis pārtraucu viņu.

Tagad Dancigers vairs nesmaidīja; viņš cieši vērās man acīs, prātodams, vai nav manī smagi vīlies.

— AI Un kad tad? — viņš klusu jautāja.

— 1882. gada janvārī — datumu es neatceros, bet es to uzzināšu.

Es nebiju paspējis pabeigt teikumu, kad viņš jau noliedzoši kratīja galvu.

— Kāpēc?

Es jutos muļķīgi, skaidrodams:

— Lai… redzētu, kā kāds cilvēks nosūta vēstuli.

— Tikai lai novērotu? Vai tas ir viss? — viņš ziņ­kārīgi jautāja, un es piekrītoši palocīju galvu.

Doktors strauji pagriezās, piegāja pie rakstām­galda, pacēla telefona klausuli, uzgrieza divciparu numuru un gaidīja.

— Fren? Pārbaudiet pārskatus par Dakotu; tie ir filmā. Vai parka pusē 1882. gada janvārī ir kāds tukšs dzīvoklis?

Mēs gaidījām. Es nositu laiku, pētīdams maketu uz galda, staigāju tam apkārt, noliecos tam pāri, lai sle­peni pašķielētu uz doktoru. Dancigers satvēra spalvu, steigšus kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapiņas, tad noteica: — Tencinu, Fren, — un nolika klausuli. Viņš noplēsa lapiņu no bloknota, pagriezās pret mani un neapmierinātā balsī teica:

— Man tiešām žēl, bet 1882. gada janvārī Dakotā ir divi tukši dzīvokļi. Viens otrā stāvā, no tā nav ne­kāda labuma. Taču otrs atrodas septītajā stāvā un būs tukšs visu mēnesi — no pirmā janvāra līdz februārim. Atklāti sakot, es biju cerējis, ka nebūs tādas iespējas un jūsu nodomu nevarēs īstenot, tad arī viss ar to būtu beidzies. Saj, šai Projektā nedrīkst iejaukt ne­kādas personiskas intereses. Tas ir sasodīti nopietns pasākums, un te nekas nenotiek personisku interešu dēļ. Tāpēc varbūt būs labāk, ja jūs man pastāstīsiet, kas jums īsti ir aiz ādas.

— Es to darīšu. Bet es negribu jums tikai stāstīt, ser, gribu arī kaut ko parādīt. Rīt, jo, ja jūs pats re­dzēsiet, par ko ir runa, man šķiet, ka jūs varbūt man piekritīsiet.

— Es tā nedomāju, — Dancigers no jauna papuri­nāja galvu, taču viņa acis atkal bija draudzīgas. — Tomēr katrā ziņā parādiet man, kas tas ir; ja jums izdevīgi, tad rit no rīta. Dodieties tagad mājās, Saj, šī bija smaga diena.