Starp diviem laikmetiem

22

— Jums var likties, ka esmu nepiedienīgi steidzies un parādu sliktu gaumi, — pulkvedis Esterhāzi man sacīja, ar rokas mājienu norādīdams uz doktora Dan- cigera kabinetu. Viņš sēdēja aiz rakstāmgalda; mēs ar Rūbu bijām apsēdušies divos ar ādu pārvilktos polstētos krēslos šaipus rakstāmgalda. Tāpat kā Rūbam, arī Esterhāzi šodien bija mugurā armijas blūze bez zīmotnēm un kājās armijas bikses, tik stīvi izgludinātas, it kā būtu sametinātas no aizsargkrā- sas metāla loksnēm. Rūba bikses bija gluži kārtīgas, tikai izskatījās, ka vīles nav sametinātas. Man mugura bija zilais uzvalks. - Bet es šeit esmu tikai tapee, ka mēs esam tik saspiesti, mums trūkst telpu; šis bija vienīgais tukšais kabinets. Kādam Projekts ir jāvada, un Dancigers aizgāja. — Viņš nožēlojot paraustīja plecus. — Es vēlētos, kaut viņš sēdētu šeit mana vieta.

Es uz to neko neiebildu. Iekšā nākot, biju pārlaidis acis kabinetam, un tas izskatijas gandrīz tāds pats, tikai kārtīgāks. Dancigera fotogrāfijās un grāmatu plaukts bija nozuduši, tāpat ar papīriem pilnā kar­tona kaste, kas bija stāvējusi uz grīdas; tagad tai vietā pie tālākās sienas bija sakrauts kaudzē kāds pusducis saliekamo krēslu. Rakstamgalda virsa bija tukša, uz tā atradās tikai statīvs ar pildspalvu, un man iešāvās prātā, ka ari atvilktnes ir izkravatas. Aiz rakstāmgalda tagad lepojās neilona Amerikas karogs ar zelta bārkstīm, un pie sienas bija liela, ierāmēta krāsaina prezidenta fotogrāfija.

— Pēcparbaude, kā jau teicu jums pa telefonu, pierādīja, ka viss ir kārtībā. Un, ticiet man, tas ir liels atvieglojums, — Rūbs stāstīja Esterhāzi, tad uzsmai­dīja man. — Jo šai ceļojumā jus bijāt varen nodarbi­nāts, vai ne? Izbēgāt 110 . .. ka viņu sauca?

— Inspektors Bērnss.

— Aha. Un man ir aizdomas, ka jums palaimējies izbēgt arī 110 tas meitenes, no Džūlijas.

Es tikai smaidīju, un abi pārējie kādu brīdi sēdēja un smīnēja. Es visu ritu biju noņēmies pa Projektu, nepārtraukti uz labu laimi bēris dažādus faktus un diktējis garu, pilnīgu atskaiti par visu, ko biju darī­jis pēdējā «ceļojuma», ka mēs to tagad saucām. Visu, izņemot to, ka Džūlija bija ieradusies kopā ar mani. Tam nebija nekā kopēja ar manas misijas panāku­miem vai neveiksmēm, tāpēc es tikai pateicu, ka nakts vidū, kad slēpāmies Brīvības statujas rokā, Džūlija bija atcerējusies Džeika zābaku papēžu naglu rakstu. Tad mēs sapratām, ka viņai nekas nedraud, un rīt­ausmā es viņu pavadīju līdz mājai Gremcrsijparkā 19, sadabūju savu naudu, noīrēju ormani un aiz­braucu uz Dakotu. Vakardienu pavadīju savā dzīvoklī un gulēju.

— Tātad, ja pēcpārbaude pēc visiem šiem stiķiem ir kārtībā, tas nozīmē, ka pagātnes notikumu straume…

— … ir tāda, kā mēs to vienmēr esam apgalvo­juši, — Esterhāzi pārtrauca Rūbu. — Teorija par sprungulīti upē, — viņš strupi atgādināja. — Pagāt­nes notikumu straume ir patiešām varena un nav tik viegli novirzāma no savas gultnes, un tā tam arī jābūt. Un, ja arī tas atgadās — mēs to piedzīvo­jām —, sekas ir pavisam neievērojamas. Proti, vēs­turiskā kontekstā. Taču mums nav šaubu, arī Dan- cigeram ne, ka to var ietekmēt pēc plāna.

Man tagad bija grūti izsekot viņa spriedelējumiem, un, kad Esterhāzi apklusa, es pamāju ar galvu un diezgan nenoteikti ieminējos:

— Nu, lieliski. Pulkvedi un Rūb, man šķiet, ka mana misija beigusies. Cik liela praktiska nozīme varētu būt pagātnes notikumu pētīšanai, ņemot vērā risku, ko pierāda mana iepīšanās dažādos sarežģī­jumos manā «ceļojumā», tas ir kaut kas tāds, kas jāizlemj jūsu cilvēkiem. Taču pašlaik man sakrāju­šās kaudžu kaudzēm personīgās būšanas, kas jākārto. Un tagad es gribētu, ja jums manis vairs nevajag, — es pasmaidīju, — ar godu aizvākties no Projekta.

Kādu brīdi ne viens, ne otrs neko neatbildēja. Viņi vēroja mani, pēc tam abi saskatījās.

Beidzot Esterhāzi teica:

— Nu, pirms sākam par to runāt, Saj, gribu, lai jūs zināt: jums ir tiesības aiziet no darba, jūs visu nostrādājāt skaisti, paveicāt visu, ko mēs no jums

varējām gaidīt, un pat vairāk. Tomēr esmu pārlie- ļ cināts, ka jūs interesēs tas, ko gribu jums pastāstīt. Un tad varbūt jūs vēl negribēsiet aiziet.

Kāda meitene pavēra durvis; es viņu nekad agrak Projektā nebiju manījis.

— Pulkvedi, parejie ir ieradušies.

— Labi, lai viņi ienāk.

Esterliāzi aiz sava rakstāmgalda piecēlās un, pie­klājīgi smaidīdams, skatījās uz durvīm.

Ienāca divi vīrieši; es viņus pazinu. Pirmais bija jaunais vēsturēs profesors ar lielo degunu un garo, plāno melno matu cekulu, kura dēļ, vismaz man, viņš izskatījās pēc televīzijas komiķa; viņa vārds bija Mesindžers. Cilvēks, kas ienāca aiz viņa, bija Fesen- dens, prezidenta pārstāvis: viņam bija gadu piec­desmit, plika, spīdīga galvvirsa, kurai pāri bija pār- sukāti daži iesirmi brūni mati. Viņi abi apsveicinājās ar mani, un, kad es piecēlos, profesors Mesindžers pienāca klāt paspiest man roku.

— Sveicināts mājās! — viņš iesaucās un pacēla gaisā mimeografētu, ar mašīnu aprakstītu papīra lapu; es redzēju, ka tā ir mana atskaite par pēdējo apmeklējumu. — Šausmīgi, — viņš iesaucās, čauk- stinādams papīru, — pavisam šausmīgi!

Un viņš pat izklausījās pēc televīzijas komiķa. Fesendens mani formāli pasveicināja ar galvas mājienu un tad, atdarinādams Mesindžeru, arī nolēma sveicienu papildināt ar smaidu un pavicināt atskaites kopiju. Un tā bija kļūda — smaids un sir­snība pavisam nebija viņa raksturā.

Rūbs atnesa pāris saliekamo krēslu un ejot vienu jau atlocīja; savu krēslu viņš ar kāju piebīdīja Fescn- denam, bet atlocīto saliekamo krēslu pasniedza Me- sindžeram. Kad mēs visi bijām novietojušies^ nelielā lokā ap Esterliāzi rakstāmgaldu, viņš apsēdās un teica:

— Šī ir jaunā padome, Saj. Klāt nav tikai senators, viņš nevarēja mums pievienoties, jo šodien Kongresā mēģina dabūt cauri kādu likumprojektu. Un profesors Bats, kuru jūs varbūt atceraties — bioloģijas profe­sors no Čikāgas. Viņš tagad ir padomes loceklis — padomdevējs bez balsstiesībām un piedalās sēdēs tikai tad, kad nepieciešams speciālists. Vecā padome nebija spējīga vadīt Projektu. Džek, vai jūs nevarētu īsuma apskaidrot Saju?

Mesindžers pievērsās man ar patīkamu, dabisku smaidu; es redzēju, ka Fesendens viņu novēro, un man iešāvās prātā, ka viņš to apskauž.

— Nu, mister Morlij — vai varbūt var iztikt arī ar «Saju»?

— Protams.

— Labi. Un, lūdzu, sauciet mani par Džeku. Mēs, Saj, te arī nesēdējām, rokas klēpī salikuši, kamēr jūs bijāt prom. Mēs strādājām tāpat kā jūs. Mēs pain­teresējāmies par misteru Endrū Kārmodiju, lai gan ne tuvu tik pamatīgi kā jūs. Es biju Vašingtonā ar pie- komandētu sekretāri. Ar ļoti spējīgu, kaut gan … — viņš nosmīnēja uz Esterhāzi pusi, — jūs nu gan būtu varējis pameklēt mazliet izskatīgāku. Mums gāja tik omulīgi divatā pa Nacionālo arhīvu, burtiski rakņā­joties pa pagrabu Klīvlenda prezidenta pilnvaru laika papīros; pārējie manas grupas ļaudis vandījās pa citām arhīva nodaļām. Un Kārmodijs patiešām bija Klīvlenda padomnieks, viens no daudzajiem laikā, kas seko jūsu apmeklējumam, Saj. Viņš iesaistījās politikā, sākot ar 1882. gada pavasari, kad Klīvlends bija Ņujorkas gubernators. No dažām nejaušām Klīv­lenda piezīmēm, no vairākiem apspriežu protokoliem un norādījumiem divās Klīvlenda vēstulēs es uzzi­nāju, ka viņš Klīvlenda pirmo prezidenta pilnvaru laika kļuvis prezidentam tāds kā draugs. Kā tas noticis, to es nezinu, tas nav nekas sevišķs, nekas

pārsteidzošs. Viņa ietekme toreiz līdzinājusies nullei, vismaz cik es to varēju izzināt. Bet Kārmodijs jeb, kā mes tagad zinām, īstenībā Pikerings loloja šo drau­dzību, un savu kulmināciju šīs attiecības sasniegušas Klīvlenda prezidenta pilnvaru otrajā periodā. Arhīvā atrastie dokumenti skaidri pierāda, ka Klīvlends daž­kārt paklausījis Kārmodijam, kā, protams, dokumen­tos viņu sauc un kā arī es turpināšu viņu godāt. Viņa ietekme nekad nav bijusi liela, un viņš nekad nav iespaidojis svarīgus notikumus, izņemot vienu gadī­jumu, un par to atrastie pierādījumi ir pārliecinoši. Klīvlends kļuva par prezidentu laika, kad Amerika gatavojās karot ar Spāniju Kubas dēļ, un karu ar savu bļaustīšanos centās vēl uzkurināt vairākas avī­zes. Klīvlends cerēja izvairīties no kara; grupa cil­vēku piedāvāja viņam gluži labu atrisinājumu, proti, lai viņš piesola Spānijai atpirkt Kubu. Tik daudz ir skaidri zināms, par to ir protokols un atrasti norā­dījumi visos pētījumos par Klīvlenda otro prezidenta pilnvaru laiku. Šim plānam bija jau precedenti: Lui- ziānas teritoriju nopirka no Francijas un Aļasku — no Krievijas. Ir pierādījumi, ka Spānija būtu apsvei­kusi iespēju izvairīties no kara, kurā, kā spāņi zināja, uzvarēt viņi nespēs. Šeit es atradu Pikeringa-Kārmo- dija vietu vēsturē. Es nezinu, ko viņš teicis, — tas mazumiņš ziņu, kuras atradu, ir skopas un saraus­tītas, taču viņš ir pierunājis prezidentu pretoties šim plānam. Un ir skaidrs: Kārmodija vienīgā nozīmīgā loma vēsturē ir negatīva, niecīga, varbūt pat tikai zemsvītras piezīme, ar kuru viņš, ja arī gribētu, neko daudz plātīties nevarētu. Cik man izdevās izpētīt, pec Klīvlenda otrās prezidenta pilnvaras laika par viņu nekas vairs nav dzirdēts.

Viņš apklusa, un es kādu brīdi sēdēju un māju ar galvu, pārdomādams Mesindžera teikto; tas mani interesēja.

— Nu, esmu laimīgs, ja varēju sniegt jaunas ziņas — ka Kārmodijs īstenībā bijis Pikerings —, lai arī cik nenozīmīgas tās tagad ir. Es pat mazliet priecājos, iedomājoties, ka vecais Džeiks Pikerings Baltajā namā patiešām uzmeties Klīvlendam par padomdevēju.

— Mēs arī velnišķīgi priecājāmies par jūsu snieg­tajām jaunajām ziņām. Mēs cerējām kaut ko tamlī­dzīgu izdibināt, un jums tas ir izdevies. Jūsu iegul­dījums ir daudz svarīgāks, nekā jūs domājat, Rūb?

Rūbs pagriezās pret mani, pārmeta vienu kāju pār sava krēsla paroci un ierīkojās ērti, lai redzētu mani; viņš smaidīja to jauko smaidu, kuru redzot katrs jūtas laimīgs, ka ir draugos ar Rūbu, un tāpēc vēlas būt viņa pusē.

— Saj, jūs esat gaišs zēns, — Rūbs teica. — Jūs saprotat, ka šim Projektam ir jādod kādi praktiski rezultāti. Ir jau lieliski, ja tas palīdz paplašināt akadēmiskās zināšanas, taču ar to vien nepietiek. Nevar tērēt miljonus, atraut vērtīgus cilvēkus 110 cita darba tikai tāpēc, lai pievienotu vēsturei kādu niecīgu zemsvītras piezīmīti par cilvēku, par kuru agrāk neviens nekā nav zinājis. Jūsu panākumi — man šķiet, ka nav vārdu, lai varētu pateikt, cik ievērojami tie ir, — devuši iespēju realizēt Projekta otro fāzi, kurā eksperimenti jāvirza uz priekšu. Tikpat rūpīgi un piesardzīgi kā līdz šim. Un 110 tā radīsies milzīgs potenciāls ieguvums.

— … neaprēķināms ieguvums! — Esterhāzi iesau­cās.

Rūbs pamāja ar galvu.

— … neaprēķināms ieguvums Savienotajām Val- stīm. Šī padome, visu apsvērusi, vienbalsīgi pieņēma lēmumu, kuru pēc tam saskaņoja Vašingtonā ar vis­augstākajām un visiespaidīgākajām personām; mēs šodien gandrīz veselu stundu runājam ar Vašingtonu pa tiešo vadu.

Esterhāzi augšdelmi gulēja uz galda, rokas bija saņemtas, poza izskatījās brīva un nepiespiesta. Taču tagad viņš pārliecās tālu pāri galdam uz manu pusi, un, kad viņš saka runāt, es pamanīju, ka viņa rokas ir tik cieši sažņaugtas, ka pirkstgali kļuvuši pavisam balti. Pulkvedis nespēja savaldīties un pārtrauca Rūbu:

— Mes gribam, lai jus vēl vienu reizi atgriežaties atpakaļ. Tad, ja jus patiešām vēlaties, jūsu atlūgumu nekavējoties pieņems, un valdība būs jums ļoti patei­cīga, to es varu jums apsolīt. Kad pienāks laiks, kā man liekas, ne jau mūsu mūžā, bet galu galā kādreiz tas notiks — kad pienāks laiks, kad tas vairs nebūs valsts noslēpums, jums tiks ierādīta cienījama un godpilna vieta mūsu valsts vēsturē. Jūsu atklājumi, Saj, ir padarījuši iespējamu šo nākamo soli, un tagad mēs vēlamies, lai jūs tos izlietojat. Jums jādodas atpakaļ un jāizdara tikai viens — jums jāatmasko «Kārmodija» noslēpums. Jums jāatklāj, kas viņš ir īstenībā, proti, klerks Pikerings, kas atbildīgs par Kārmodija nāvi, kas atbildīgs par ugunsgrēku. Jums, protams, tas nebūs jāpierāda, viņu ncieliks cietumā, netiesās, viņu pat neapsūdzēs. Bet viņš būs diskre­ditēts. Un to viņš ir pelnījis. Vai jūs varat to izdarīt, Saj?

— Bet… Iiapēc? Ko tas dos? — Es biju galīgi samulsināts.

Esterhāzi ņirdza aiz prieka, ka var man visu izskaidrot.

— Vai jūs nesaprotat? Tas ir loģisks nākamais solis, Saj, pavisam neliels un ļoti rūpīgi kontrolēts eksperiments … Mēs tikko manāmi grozīsim pagāt­nes notikumu gaitu. Līdz šim mēs izvairījāmies to darīt, pedantiski centāmies nekur neiejaukties un pareizi darījām. Tagad mēs no pieredzes zinām, ka risks nejauši pārveidot pagātnes notikumus ir uie- eigs. Un pat tad, ja pagatues notikumi grozās, patie­sās sekas ir nenozīmīgas. Tagad ir pienācis laiks spert uz priekšu nākamo iēno soli — viegli un piesar­dzīgi mainīt pagātnes notikumus … par labu mūsu pašu laikam un mūsu valstij. Padomājiet par to! Mēs varam aizkavēt, ka Kārmodijs jeb Pikerings, kas, ka mēs tagad zinām, viņš ir, kļūst par Klīvlenda padom­nieku, kaut arī pavisam neievērojamu. Ir nenolie­dzams iemesls spriest, ka tas patiesi var radīt pār­maiņu mūsu vēstures gaita. Ja Kuba 1890. gada kļūtu par pastāvīgu Amerikas īpašumu … — Viņš pasmī­nēja. — Nu, man nav jums jāklāsta, kāds labums no ta celtos. Vārds «Kastro» paliks nezināms, uz visiem laikiem nepazīstams. Tas ir nakamais solis, Saj, ja tas izdosies, mēs iegūsim tūlītēju labumu un — kas ir vēl svarīgāk — varēsim izdarīt pat lielākās izmai­ņas. Ak dievs … — Viņa balss aiz bijības pieklusa. — Izlabot pagātnes kļūdas, kuras nelabvēlīgi iespai­dojušas tagadni, — kāda neticama izdevība.

Mēs sēdējam pilnīgā klusumā. Es biju apdullis. Es apzinajos, ka esmu parasts cilvēks, kas pat pieaudzis vel ilgi saglabā bērnībā radušos priekšstatu, ka cil­vēki, kas plašā mērogā nosaka mūsu dzīvi, ir gudrāki nekā citi un viņu spriedums ir pareizāks par mūsu, pārējo, spriedumu, ka viņi ir inteliģentāki. Līdz Vjet­namas notikumiem es pilnīgi nebiju aptvēris, ka dažus no vissvarīgākajiem visu laiku lēmumiem var pieņemt cilvēki, kas īstenībā nezina vairāk par mums pārējiem un nav gudrāki kā lielākā daļa no mums. Ka ir pat iespējams, ka mans uzskats un spriedums var būt tikpat labs, varbūt pat labāks nekā politikāņu uzskati un spriedumi, pie tam viņu lēmumiem ir tāl­ejošas sekas. Kaut kas no bērnu dienu bijības un autoritātes cienīšanas vēl bija atlicis. Un man, sēžot pretim Esterhāzi pie rakstāmgalda, — telpā valdīja klusums, visi vēroja mani, gaidīja, ko atbildēšu, — šķila, ka ta bulu nekaunība, ja parastais Saimons Morlijs apšaubītu šis padomes lēmumu. Un to cilvēku spriedumu Vašingtonā, kuri to bija akceptējuši. Tomēr es zināju, ka man tas jādara. Un es to darīšu.

Tomēr es apmulsumā stomījos, runāju slikti un juceklīgi. Es pat iesaku, ka man šķiet, ar vismazsva- rīgako iebildumu.

— Iet atpakaj ar nodomu diskreditēt Džeiku? Izpostīt vina dzīvi? Es… vai kādam ir tiesības to darīt?

— Sis cilvēks ir sen miris, Saj, • Esterhāzi sacīja iejūtīgi ka vientiesītim, kuru negrib apvainot.

— Tagad nozīme ir tikai mums.

— Viņš nebūs miris tur, kur es viņu sastapšu.

— Tā jau ir, Saj, tomēr daudzi cilvēki upurē nesa­līdzināmi vairāk, nekā būs jāupurē viņam. Savas dzimtenes labā.

— Bet es ar viņu pat neaprunāšos par to!

— Nerunā arī ar citiem — viņus tikai iesauc armijā.

— Var būt, ka arī viņiem vajadzētu pajautāt, vai viņi to vēlas.

— Kā jūs to domājat? — Pulkvedis patiesi nesa­prata.

Var būt, ka ir nepareizi piespiest cilvēku pret paša gribu iestāties armija un nogalināt citus cilvēkus.

Viņi visi tikai blenza uz mani un tiešām nesaprata, ko es saku, un es atģidos, ka strīdos no nepareizā viedokļa. Es turpināju:

— Pulkvedi, Rub, mister Fesenden un profesor Mesindžer, klausieties: vai tas būs pareizi — grozīt pagātnes notikumus? Es domāju par to, vai gan kāds zina, vai ir labi to darīt? Kas var būt pārliecināts par to?

— Nu, nolādēts, mēs varam būt pārliecināti par to! — Esterhāzi iesaucās. — Vai jus noliedzat, ka būtu velnišķīgi labi, ja Kuba jau sen būtu Savienoto Valstu īpašums, nevis komunistu valsts deviņdesmit jūdžu no mūsu kontinenta?

Es paraustīju plecus.

— Nē, tā nav, ka es to noliegtu. Nav taču nozīmes tam, ko es domāju, tas nav būtiski, jo varbūt es kļū- dos. Kas var būt pārliecināts, ka Kuba kādreiz noda­rīs mums kādu ļaunumu? Tā ir briesmīgi maza un līdz šim nav mums nekādi kaitējusi.

— Bet vai viņi nemēģināja? — Esterhāzi gandrīz kliedza.

Klusi, mēģinot nomierināt satrauktos prātus, Fesen- dens piebilda:

— Raķešu krīze.

It kā viņš pieklājīgi atgādinātu kaut ko, kas būtu varējis izkrist man no prāta.

— Nu ja, taču, pēc Roberta Kcncdija domām, tie bija militāristi, kas mēģināja Dž. F. K.[15] pārliecināt, ka briesmas ir lielākas, nekā īstenībā varbūt bija. Taču es negribu iestigt debatēs par Kubu. Lai kā toreiz īsti bija, es tikai tagad domāju, nevienam nav dievišķīgās gudrības, lai pārveidotu tagadni, pārvei­dojot pagātni. Tas ir par traku! Ak dievs, paskatieties tikai, kas jau ir noticis! Zinātnieki izdara jaunus fan­tastiskus atklājumus, un tos tūlīt savās ķetnās sagrābj tikai saujiņa cilvēku, kas vienmēr zina, kas ir vislabākais mums — visiem pārējiem. Zinātne iemācās skaldīt atomu, un viņi tūlīt zina, ka vislabā­kais, ko var izdarīt ar jaunajām zināšanām, ir uzspert gaisā Hirosimu!

— Vai jūs domājat, ka tā nebija? — Esterhāzi le daini pajautāja. — Vai mums vajadzēja atļaut simtiem tūkstošu amerikaņu kareivju nomirt Japanas krasta?

Es nezinu. Kas zina? Man šķiet, ka lielāko daļu visādu vissvarīgāko lēmumu pieņem cilvēki, kuri ari nezina. Tikai paši iedomājas, ka zina. Viņi zina, ka ir pareizi un nepieciešami saindēt gaisu ar radioaktī­vajām vielām. Viņi zina, ka mūsu ģenētiku atklājumi jāizmanto, lai radītu jaunas un drausmīgas slimības. Un ka viņiem nav jāprasa piekrišana deviņdesmit deviņiem un deviņām desmitdaļām procentu, proti, mums pārējiem. Un tagad, kad atkal viens zināt­nieks — doktors Dancigers ir izdarījis šo milzīgo atklājumu, viņš sēž mājās, izmests no Projekta ka nepiemērots, kā tāds, kas nespēj izlemt, ko darīt ar šo atklājumu. Bet jūs neesat nepiemēroti. Atkal ir reize, kad jūs zināt, ka vislabākais, ko var izdarīt ar šo atklājumu, ir iznīcināt Kastro Kubu. Nu, bet kā jūs to zināt? Kas ir devis šai mazajai saujiņai cilvēku, kuri piesārņojuši visu apkārtējo vidi, — kas deva viņiem dievišķīgo varu kontrolēt mūsu, pārējo, dzīvi un nākotni? Par lielāko dalu no viņiem mēs nekad neesam neko dzirdējuši, un — drošs kā bankā — mēs neesam viņus ievēlējuši! — Es sēdēju un noskatīju viņus visus pēc kārtas, tad sāku runāt klusākā balsī. — Pat ja jums ir taisnība attiecībā uz Kubu, un var būt, ka jums ir arī, — paskatieties, pie kā tas noved. Tas noved pie aizvien lielākām un lielākām izmaiņām; saujiņa cilvēku ar militāristu smadzenēm no jauna pārrakstīs pagātni, tagadni un nākotni sa­skaņā ar savam idejām par to, kas ir vislabākais visai pārējai cilvēcei. Nē, ser, nē, džentlmeņi, es atsakos!

Esterhāzi nāsis bija niknuma nekustīgi iepletušās un nobālušas. Sakodis zobus, viņš dziļi un lēni caur degunu ievilka elpu, piepildīdams plaušas ar gaisu, lai uzbruktu man. Rūbs to pamanīja un, pirms Ester­hāzi paspēja atvērt muti, teica:

— Atļaujiet man. — Un es viņa balsi izdzirdu komandas toni un pārsteigts sapratu, ka tā ir pavēle - majors Prīns pavēl pulkvedim Esterhāzi. Es atskārtu, ka vēl neesmu izpratis īstas attiecības Projektā. Esterhāzi cieši saknieba lupas un paklau­sīja. Rūbs pagriezās pret mani un saka runāt rāma, vienmuļa balsī, nemaz necenšoties man iztapt vai mani nomierināt, tikai vienkārši izskaidroja faktus, atļaudams man tos pieņemt vai ari noraidīt.

— Mēs ļoti nožēlosim, ja jūs atteiksieties, pašlaik jūs esat vislabākais darbinieks. Mūsu meklējumi tur­pinās bez pārtraukuma, bet atrast piemērotus ļaudis nav kļuvis ne par matu vieglāk. Un tomēr … tos var atrast, un tie ir atrasti. Turklāt citās Projekta daļās darbs turpinās; jūsējais nav vienīgais. Cilvēks, kas dažas sekundes pabijis viduslaiku Parīzē, atkal bija tur. Pirms dažām dienām mēs uz divdesmit minūtēm sasniedzām Denveru 1901. gadā. Ziemeļu Dakotā mums neveicās, neveicās arī Vimī, neveicās Montānā. Un mums Projektā ir nopietnas raizes arī par Vin- fīldu Vermontas štatā. Cilvēkam, kas tur darbojās, veicās. Viņš ieradās tur divas reizes, bet pēc otrā «ceļojuma» vairs neatgriezās. Mēs nezinām, kāpēc; ir kāds puslīdz ticams minējums, bet zināt mēs nezi­nām. Uz ko es mērķēju? Es jums atklāti un godīgi saku, ka mums ir nopietnas grūtības un problēmas. Es jums saku, ka pašlaik jūs varbūt esat vislabākais no mūsu darbiniekiem, kādu otru diez vai atradīsim. Es jums saku, mēs ļoti ceram, ka jūs pārdomāsiet. Bet es jums saku arī, ja jūs nepārdomāsiet… — Viņš apklusa un bez smaida acīs skatījās uz mani, tad mierīgi un kategoriski pabeidza teikumu: — … mēs vienkārši dabūsim kādu citu. IJ11, ja eksperiments nevarēs notikt 1882. gadā Ņujorkā ar Džeikobu Pike­ringu, tad mēs izdarīsim citu eksperimentu citā vietā, c ita laikā un ar kādu citu. Man nav nekādas intereses ar jums strīdēties. Tikai saprotiet vienu: to tomēr izdurts.

Rīibs vairākas sekundes sēdēja gluži nekustīgs, skatīdamies man cieši acīs. Tad viņš atļāvās pasmai­dīt — tas bija tikai viņa senā smaida atspulgs.

— Es piekrītu jums, — viņš turpināja. — Ne jau visam un ne jau vissvarīgākajam, ko jūs teicāt, tomēr lielai daļai no tā, ko jūs sacījāt un ko domājat. Tas, ko jūs jūtat, dara jums godu. Bet, Saj, es varu tikai atkārtot: kaut ar visu iespējamo piesardzību, mēs tomēr darīsim to. Tagad nesteidzieties, pasēdiet un pārdomājiet, pēc tam pasakiet mums, ko gribat darīt. Lai kāds arī būtu jūsu lēmums, to pieņems bez kavē­šanās un tālākiem argumentiem un spriedelēšanas.

Es sēdēju dažas ļoti garas minūtes un domāju daudz intensīvāk neka jebkad agrak. Mesindžers saka runāt, taču pulkvedis Esterliāzi pacēla roku un noteica:

— Pagaidiet!

Es pacēlu acis. Esterhāzi bija atzvēlies savā krēslā tīšuprāt vaļīgā pozā, gaidīdams, ļaudams man noprast, ka man ir tik daudz laika pārdomām, cik vēlos. Atkal klusums, ilgs klusums, tad es pēkšņi paskatījos uz viņiem.

— Labi. Mana sirdsapziņa ir tīra, es darīju, ko spēju, lai jūs pārliecinātu, ka man ir taisnība, un es vēl aizvien domāju, ka man ir taisnība. Un, ja par sēdi rakstīs protokolu, es gribu, lai tajā atspoguļo ma­nis teikto. Bet tagad … labi, Rūb, uz to, ko teicāt, ci­tas atbildes nav. Ja to darīs, neskatoties uz to, ko es domāju, jūtu vai daru, tad es pats gribu to paveikt. Es to iesāku un labāk vēlos pats arī novest līdz galam. Jo ir kaut kas, ko es varu izdarīt labāk nekā kāds cits, un es prasu, lai ļauj man to darīt. Es rīko­šos, kā vēlaties, jo zinu, ka to pašu vai ko līdzīgu tikpat izdarīs, bet es pieprasu, lai man ļauj būt pēc iespējas saudzīgam pret Džeiku Pikeringu. Es neai­cināts iejaucos viņa dzīvē, nodarīju viņam jaunu, kaut gan domāju, ka mana rīcība ir attaisnojama. Bet es negribu viņu iznīcināt. Ļaujiet man rīkoties tā, lai viņš tiktu diskreditēts tikai tais šaurajās aprindas, kurām ir nozīme jums. Ar to jūsu vēlēšanās būs izpil­dīta tikpat labi kā tad, ja es šo cilvēku pilnīgi iznīci­nātu. Viņa nākotne ir pietiekami briesmīga; dieva dēļ, atstāsim viņam vismaz kaut ko. Ja jūs tam piekrītat, tad es to izdarīšu. Bet pēc tam es aiziešu no Projekta.

Visi bija apmierināti. Rūbs un Esterhāzi tūlīt pie­krita. Mēs visi piecēlāmies kājās, padomes locekļi kra­tīja manu roku, apliecinādami, ka man nebūs jāno­žēlo, ka viņi neesot pārdroši, ka viņiem esot jāpārlie­cina daži varcn prātīgi, atbildīgi un ārkārtīgi iespai­dīgi ļaudis Vašingtonā, ka tiks ievērota pilnīga dro­šība. Tagad viņi atkal telefonēšot uz Vašingtonu. Kad es varēšot doties atpakaļ? Teicu, ka man nepiecie­šams neilgs laiks savu darīšanu nokārtošanai. Kā būtu, ja es dotos «ceļojumā» pēc nedēļas? Rūbs pie­krita, ka tas būšot lieliski. Es apvaicājos par Oskaru Rosofu un Mārtiņu Lāstfogelu; man viņi patika, un es labprāt viņus satiktu. Esterhāzi man pastāstīja, ka Oskars esot aizgājis no Projekta — viņam jārūpējo- ties pašam par savu praksi, un, kā par nelaimi, esot pagājis laiks, kuru viņš bija piekritis palikt Projektā. Protams, tas varēja tā būt, tas bija iespējams, taču es neticēju; man prātā ienāca doma, kaut gan zināju, ka tā var būt arī aplama, ka Oskars aizgājis, protes­tējot pret Projekta uzņemto kursu. Mārtiņš bija atgriezies universitātē.

Kad visi stāvējām un tērzējām, es izspiedu smaidu un noturēju minirunu — man šķiet, pateicu trīs teikumus:

— Nu jā, mēs visu esam izlēmuši. Es darīju, ko spēju, lai jūs savu nodomu grozītu, man liekas, ka inan bija tas jādara. Tomēr man jāatzīstas . .. ja jūs turpināsiet eksperimentus ar mani vai bez manis, man tomēr velnišķīgi gribētos tajos piedalīties.

Un viņi visi smaidīja, un, parādot man cieņu, pat aplaudēja, paris reižu paklusām sasizdami plaukstas.

Es neko daudz nestāstīšu par savu apciemojumu pie Keitas. Tas nebija izdevies; Keita gaidīja picve- dam preces un nevarēja atstāt veikalu, tāpēc mums labu laiciņu vajadzēja sarunāties tur, un ik pēc brīža mūs partrauca pircēji. Pa to laiku es klīdu pa veikalu, gaidīdams, kad pircējs aizvāksies pie joda, un centos neizrādīt savu nepacietību.

Protams, ka es pastāstīju Keitai par «ceļojumu» —• tas bija Projektā lietotais vārds, un ari es biju pie tā pieradis. Protams, ka mans stāstījums Kcitu valdzi­nāja. Biju jau gandrīz beidzis, kad atveda pēdējās preces, un Keitai bija jāpārbauda četras kartona kas­tes ar rūpīgi ietītiem antīkiem stikla priekšmetiem, salīdzinot tos ar pavadzīmi, lai varētu to parakstīt. Un tad beidzot — veikala slēgšanas laiks vēl nebija pienācis, tomēr bija jau diezgan vēls, — Keita aiz­slēdza veikalu un mēs uzgājām augšā.

Uzlikusi vārīties kafiju, viņa vispirms iegāja guļamistabā un paņēma sarkano kartona mapi. Un, kamēr es pabeidzu savu stāstījumu, mēs vēlreiz apskatījām garo, zilo aploksni un zīmīti. Kad bei­dzām runāt, Keita skaļi nolasīja pēdējo teikumu: «Un tā ar šo nelaimīgo piemiņas zīmi savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.» Keita skatījās uz mani un māja ar galvu; tagad bija saņemta atbilde uz jautājumu, par kuru viņa bija lauzījusi galvu visu mūžu.

— Es tik bieži to iztēlojos: atskan šāviens, un sie­viete, kas dzīvojusi kā viņa sieva, skriešus metas iekšā, — Keita teica.

— Pie miroņa, uz kura krūtīm ietetovēts vārds «Džūlija».

Viņa pamāja ar galvu.

— Jā. Viņa viena pati nomazgāja un apģērba viņu. Neviens cits nedrīkstēja redzēt tetovējumu.

Es turēju rokā zilo aploksni un, pēdējo reizi paska­tījies uz to, atdevu atpakaļ Keitai un paņēmu no viņas mazo momentuzņēmumu. Atkal skatījos attēla uz skaidro, aso kapakmeni, zem kura misis Endrū Kārmodija bija apbedījusi Džeiku. Uz pieminekļa nebija varda; viņa bija dzīvojusi ar viņu kā ar savu vīru, taču apbedīt kā savu vīru viņa to negribēja. Uz akmens Džilisā Montānas štatā ir punkti, laika gaitā cietušās iedobītes veido deviņstarainu zvaigzni aplī. Tikai tagad tas vairs neizskatījās pēc kapa piemi­nekļa. Noapaļotā virsa, taisnie sāni, īsais, mazais akmens man izskatījās tāds pats, kādu to bija redzē­jusi sieviete, kas to bija pasūtījusi: tas bija Džeika Pikeringa zābaka papēdis akmenī, kādas deviņ­padsmitā gadsimta melodrāmas epilogs.

Keita nolika mapi, ielēja kafiju, mēs sēdējām, maziem malciņiem sūcām kafiju un runājāmies, gai­dīdami, kad tiks pateikts tas, kas bija jāpasaka. Es pēkšņi neveikli ieteicos:

— Mums abiem nekas nesanāca.

— Nē. Es nezinu, kāpēc. Vai tu zini?

Es papurināju galvu.

— Es biju pārliecināts, ka sanaks. Bet tad mēs sasniedzām kādu punktu …

Keita negribēja vairāk par to runāt.

— Un nekas nenotika. Nu, Saj, dažreiz tā gadās. Ko vairāk var pateikt? Tā nav mūsu vaina. Ar varu tur neko nevar darīt. Nevaino sevi.

Kad gāju uz mājām, mani sagrāba šaubas, un viss kļuva drūms. Vai man bija iespējams doties atpakaļ un nodzīvot savu mūžu kopā ar Džūliju? Vai, zinādams nākotni, es to spēšu? Vai varēšu dzīvot deviņ­padsmitā gadsimta Ņujorkā un skatīties uz bērniem ratiņos, zinadams, kas viņus sagaida? Tā bija zudusi pasaule; īstenībā gandrīz visi bija jau sen miruši. Vai es patiešām varēšu tajā iedzīvoties?

Nākamajā nedēļā necentos par visu vari rast atbildi uz šo jautājumu un ļāvu tam nogrimt apziņas dziļu­mos. Es pabeidzu vairākus zīmējumus un sāku rakstīt šo stāstījumu, strādāju nepārtraukti un ātri, rakstīju ar roku, jo man nebija rakstāmmašīnas. Pārtraucu darbu tikai ēdienreizēs un šad tad izgāju pastaigāties, bet gandrīz citu neko nedarīju. Tas man netieši palī­dzēja izdomāt, kā rīkoties, kaut gan mans prāts to vēl tieši nebija izlēmis. Palaikam domāju par Rūbu Prīnu, un tas mani uzjautrināja: ja viņš zinātu, ko es daru, viņš gribētu uz katras lappuses uzspiest zīmogu «Konfidenciāls» vai vislabāk tās visas sade­dzināt. Tas man arī būs jādara, ja nedošos pie Džū­lijas un neņemšu manuskriptu līdzi. Man bija draugs rakstnieks, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kas kādreiz pārskatīs lielās, bojā ejošās seno reliģisko pamfletu kaudzes reto grāmatu nodaļā Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Ja es došos pie Džūlijas, man šķiet, es to pabeigšu, un tad — kad gan bibliotēka tika nodibināta, vai 1911. gadā? — es to varēšu nolikt tādā vietā, kur viņš to kādu dienu noteikti atradīs. Sēdēdams pie sava virtuves galda un rakstīdams, es smaidīju, man patika šī doma; vismaz es jutu, ka manai rakstīšanai ir kāds tālāks mērķis.

Rūbs zvanīja katru dienu un šajā nedēļā divas rei­zes atnāca pie manis. Viņš vienmēr vispirms piezva­nīja un uzmanījās, lai nerastos iespaids, ka viņš mani kontrolē, kaut gan tieši to jau viņš darīja. Katru reizi sarunājoties, ļāvu viņam noprast, ka neesmu pār­domājis.

Pēdējā dienā es piezvanīju doktoram Dancigeram, viņa numurs bija telefona grāmatā. Viņš atbildēja pēc piektā signāla, tieši tad, kad es ar tīru sirdsapziņu grasījos nolikt klausuli. Kad sākām runāt, es vēlējos, kaut būtu nolicis klausuli par vienu signālu agrak, jo sapratu, ka kaut kādā noslēpumainā veidā, ka tas dažkārt gadās, doktors pēkšņi ir novecojis, un es jutos laimīgs, ka neredzu viņu. Doktora balss trīcēja, viņš bija vecs un salauzts, un pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņš dzīvo sava mūža pēdējās dienas. Dancigers uzstāja, lai pastāstu viņam, ko Esterhāzi un Rubs man teikuši. Un man šķita, ka viņam ir tiesības to prasīt. Viņš nebija neko zinājis, neviens viņam to nebija pateicis. Doktors bija satraukts, viņa balss drebēja un gandrīz aizrāvās; es šausmīgi nobijos, ka viņš patiesi varētu sākt raudāt, bet, protams, to viņš nedarīja. Man bija vajadzējis to zināt. Viņš bija pēkšņi novecojis un droši vien drīz mirs, taču nebija vīrs, kas ļautu sevi tik ļoti pārvērst. Viņš bija pār­skaities.

— Apturiet viņus! — viņš kliedza smalkā balsī klausulē man pie auss. — Jums viņi jāaptur! Apsoliet, Saj! Saj, jūs viņus apturēsiet!

Protams, ka es piekritu, jā, es noteikti to izdarīšu, ieklausīdamies savā balsī un cerēdams, ka tā skan pārliecinoši.

Nedēļu pēc savas atgriešanās biju atkal atpakaļ Dakotā, ģērbies drānās, kas man tagad šķita gandrīz ierastākas nekā tās, ko biju atstājis savā dzīvoklī. Es biju pavadījis šeit pēdējo nakti un lielāko daļu nāka­mās dienas, ne jau tāpēc, ka tas man vēl butu nepie­ciešams, lai nokļūtu Džūlijas laikā, kā es to tagad saucu. Es darīju to tikai tāpēc, ka šeit jutos vientulī­gāks un brīvāks nekā savā dzīvoklī, cenzdamies izlemt vissvarīgāko jautājumu, kādu jelkad šeit, šķīs­tītavā starp divām pasaulēm un diviem laikmetiem, biju izšķīris.

Nesniga, taču februāra debesis augu dienu bija pelēkas, redzēt nevarēja visai tālu; droši vien drīz uznāks sniegs. Un beidzot, labu bridi pēc tumsas iestašanās, es izgāju no dzīvokļa, nokāpu lejā un pagriezos uz ielu 1111 parku tieši man priekšā. Pa ielu brauca automobiļi, to riepas švīkstēja uz mitrā asfalta, es stāvēju ietves malā un gaidīju. Iedegās zaļā gaisma, es šķērsoju ielu un iegāju parkā, samek­lēju solu un apsēdos. Dziļajā parka klusumā es gai­dīju un — vienkārši ļāvu uzkrāties pārvērtībai. Kad beidzot piecēlos un paskatījos apkārt uz kokiem, kas naksnīgo debesu gaismā meta uz sniega ēnas, parks izskatījās tāds pats. Es biju pilnīgi pārliecināts un zināju, kur atrodos; kad atkal iznācu uz Piektās avē­nijas, man garam lēnītēm aizgrabcja vieglais preču furgons, zirgs bija noliecis galvu un izskatījās nodzīts; pie ratu pakaļējās ass šūpojās petrolejas laterna. Uz ielas man garām pagāja sieviete melnā, ar spalvām izgreznotā cepurē un garos, tumšos svār­kos, kurus viņa bija saņēmusi uz augšu un turēja kādu collu no mitrajiem bruģakmeņiem.

Es pagriezos uz dienvidiem pa šauro un kluso Piekto avēniju ar savrupmājām abās tās pusēs un, iedams garām, ieskatījos dzeltenīgi apgaismotajos logos: ieraudzīju plikpaurainu vīru ar bārdu, viņš lasīja vakara avīzi; gaisma no kamīna, kuru nevarēju redzēt, sarkanīga atspīdēja uz palodzes; istabai cauri izgāja kalpone ar baltu priekšautu un aubīti; sieviete aizdedzināja vaska svecītes kādu mēnesi vecā Ziemsvētku eglītē par prieku gadus piecus vecam zēnam, kas stāvēja viņai blakus.

Es aizgāju tālu, neko nedomājot, tikai gaidot, ko jutīšu. Apstājos viņpus ielas pie parka žoga dzelzs margām, skatījos uz augstajiem, apgaismotajiem logiem Grernersijparkā 19. Es nostāvēju tur dažas minūtes; kāds atri pagāja garām pirmā stāva logam,

es nevarēju pazīt, kurš tas bija. Paliku uz vietas tik ilgi, kamēr nosalu un kājas aukstumā kļuva nejūtī­gas. Tomēr es negāju iekšā; pēc kāda laika es aira gaitā devos projām.

Ziemeļos no Medisonskvēra Brodvejā es gāju pa Rialto — Ņujorkas teātru rajonu tad, kad Brodvejs vēl bija Brodvejs. Iela bija pieblīvēta ar nomazgātām un nopulētām ekipāžām. Ietves bija cilvēku pilnas, vismaz puse no viņiem bija vakartērpos, viņu sarunas pieskanēja nakti, un gaisā jautās satraukums un tuvās izpriecas gaidas.

Taču es paliku ārpus tā. Es steidzos garām apgais­motajiem teātriem, restorāniem un lielajiem hoteļiem, līdz sasniedzu Gilsijhauzu starp 29. ielu un 30. ielu. Foajē pie cigāru pārdevēja es nopirku garu, tievu, abos galos stūraini apgrieztu cigāru un noglabāju to svārku iekškabatā. Izgājis laukā, šķērsoju 30. ielu un apstājos pie teātra, kas izskatījās un arī bija pavi­sam jauns: ar lieliem blokburtiem blakus ieejām bija uzkrāsota izkārtne «Voleka teātris». Tieši man priekšā kāds vīrietis, iespiedis padusē spieķīti ar sudraba rokturi, salocīja savu cilindru, tad pieturēja foajē durvis un ielaida meiteni, ar kuru kopā viņš bija. Viņi iegāja iekšā, un es viņiem sekoju. Foajē bija pārvarīgi krāšņs. Visur bija tumši zilas un sar­kanbrūnas portjeras, apzeltīti un apsudraboti rotā­jumi, pulēts, tumšs koks un bagātīgi izgreznotas lus­tras. Kāpnes abos foajē galos aizvijās uz balkoniem.

Paskatījos pa stikla durvīm; sieviete, kuru gaidīju, vēl nebija atnākusi, un es nostājos vienā pusē pie sienas un klausījos satrauktajā čaloņā, kas pildīja foajē, taču pats paliku it ka ārpus tas.

Aizritēja minūtes, varbūt četras, varbūt piecas, tad es viņu ieraudzīju —• sakumpušu sievu, kas gāja, kājas vilkdama. Viņai bija sirmi mati, mugurā vīrieša mētelis bez pogām, jostas vietā apsieta aukla, kurpes sānos atplīsušas, zem zoda sasieta šalles skranda. Viena roka viņa nesa groziņu, kas bija gandrīz pilns ar spīdīgiem sarkaniem āboliem; viņa apstājās ietves vidu un sāka savu bezgalīgo kladzināšanu:

— Āboli, āboli, āboli. Nopērciet ābolus, nenokavē­jieties. Āboli, āboli. Ābolu Mērijas vislabākie āboli. Noperciet tos, pērciet tūlīt. Pasteidzieties, pasteidzie­ties. Ābolu Mērija jums saka — pasteidzieties!

Es stāvēju un vēroju: tikai viens no trim vai čet­riem vīriešiem, kuri pasniedza sievai kādu monētu, paņēma ābolu, taču neienāca teātrī, bet aizgāja tālāk, kozdams ābolā. Pārējie ienāca iekšā vai apstā­jās uz ietves.

No ekipāžām nepārtraukti kāpa laukā cilvēku gru­piņas. Piestāja atkal viena, no tās izkāpa ģimene; visi bija vakartērpos — bārdains tevs ar rubīna saspraudi iestīvinātā baltā krekla priekšā, māte, patīkama, smaidīga sieviete sārtā tērpā un pelēkā apmetnī, un divas meitenes; viena izskatījās mazliet pāri divdesmit gadiem, otra bija jaunāka. Abas mei­tenes salocītos apmetņus bija pārmetušas pār roku; vecākā meitene bija pelēkā kleitā ar sarkanas len­tes pušķiem, jaunākā bija ģērbusies brīnišķīgā salāt- zaļā samta tērpā bez jebkādiem rotājumiem. Kad viņa smaidīja, ienākdama pa durvīm, kuras tēvs pieturēja, lai ielaistu savu ģimeni, viņa izskatījās apburoša.

Foajē viņi sastapa draugus un apstājās, tērzēja un smējās, un es vēlējos noklausīties, ko viņi runā, taču nevarēju; es stāvēju un skatījos laukā uz Ābolu Mē­riju, kas uz ietves skandēja savu sakāmo. Un pēc nepilnas minūtes nāca viņš, vakartērpā, gludi skūts, ar ūsām, veikli izlocīdamies starp ļaudīm, kas stavēja uz ietves; slaids, ļoti gara auguma, skaists vīrietis, vecāks par divdesmit gadiem. Foajē durvis man bla­kus nepārtraukti vērās ciet un vaļā; kad vīrietis apstājās uz ietves blakus Ābolu Mērijai, es dzirdēju viņu sakām vārdus, kurus es gandrīz varētu izrunāt reizē ar viņu:

— Te nu jūs esat, Mērij. Labu laimi jums un labu laimi man!

Un es redzēju pazibam zelta monētu, kuru viņš iespieda sievietei rokā. Viņa skatījās uz savu sauju, tad pacēla acis uz vīrieti.

— Lai dievs jūs svētī, ser, ai, lai dievs jūs svētī! — viņa skaļi iesaucās, un tad manas lūpas klusītēm kustējās gandrīz unisonā ar viņas lūpām: — Šis vakars nesīs jums svētību, pieminiet manus vārdus!

Es ātri paskatījos pa kreisi. Ģimene atvadījās 110 saviem draugiem un lēnām devās uz kāpnēm, bet viņu draugi — uz galvenajām partera durvīm. Vīrietis, kuru biju novērojis uz ietves, nāca pie durvīm, kur stāvēju es, un izstiepa roku pēc turekļa. Es pacēlu vienu roku pie savas svārku krūšu kabatas, ar otru atgrūdu vaļa durvis.

— Piedodiet, ser, — es smaidīdams teicu, nostāda­mies viņam ceļa un lēni celdams pie mutes cigāru. — Vai jums, lūdzu, nav uguns?

— Protams. — Viņš izņēma sērkociņu, pacēla kāju, lai uz pazoles sausās vietas uzrautu to, tad, ar otru roku sargādams liesmiņu, pielika sērkociņu pie mana cigāra. Ar smagu sirdi, galvu nodūris, nespē­dams paraudzīties viņam acīs, es aizkūpināju cigāru.

— Pateicos, — es sacīju; ar vienas acs kaktiņu es varēju redzēt tālās balkona kāpnes un meiteni bāli zaļajā tērpā kāpjam augšup.

— Priecājos jums pakalpot. — Vīrietis ārpusē pie durvīm nodzēsa sērkociņu un man garām iegāja foajē un paskatījās apkārt. Bet nebija nekā, kas viņu varētu interesēt. Uz kāpnēm pēdējo reizi pazibēja bāli zaļais samts, taču, man šķiet, viņš to pat nepa­manīja. Izņēmis no baltās vestes kabatas biļeti, viņš šķērsoja vestibilu un iegāja partera foajē.

Es nogriezos pa tumšu Brodveja šķērsielām; bija dīvaini iedomāties: ja es vēlreiz ieietu — kaut gan zināju, ka nekad vairs to nedarīšu, — lielajā nolik­tavā ar Bīkiju izkārtni, tur iekšā būtu seši pamatīgi stāvi pilni ar visādiem krāmiem, un cita nekā nebūtu. Un, ja es armijā sadzītu pēdas majoram, kuru sauc par Rubinu Prīnu, var būt, ka es atrastu šo stūrgal­vīgo mazo agrāko futbolistu ar brīnišķīgo smaidu. Viņš, ģērbies kārtīgā haki krāsas formas tērpā, sēdētu pie galda un, iekšēji pārliecināts par savu taisnību, plānotu dievs vien zina kādu šausmīgu nelietību. Un viņš mani nepazītu.

Doktoram Dancigeram es pa telefonu biju atkārto­jis solījumu, lēmumu, ko biju pieņēmis dienā, kad atrados aci pret aci ar Rubli Prīnu un Esterhāzi. Tagad es savu solījumu biju izpildījis. Un vīrietis — seja bija ļoti līdzīga —, kurš būtu kļuvis doktora Dancigera tēvs, un meitene zaļajā tērpā, kura būtu kļuvusi viņa mate, tagad nekad par tiem nekļūs.

Bet tās bija domas, kas vairs nepiederēja manam laikam. Tagad tie bija notikumi tālā nākotnē, kurai es vairs nepiederēju. Es aptaustīju nepabeigto manu­skriptu savā krūšu kabatā un paskatījos apkārt pa­saulē— tagad manējā. Uz gāzes apgaismotajām sav­rupmājām man blakus. Uz naksnīgajām ziemas debe­sīm. Arī šī pasaule nebija pilnīga, bet — es dziļi ievilku elpu, juzdams asu dzestrumu ieplūstam plaušās, — gaiss vēl bija tīrs. Upes vēl plūda svaiga ūdens pilnas, kādas tās bijušas kopš laika gala. Un pirmais šausmī­gais demoralizējošais karš notiks tikai pēc gadu des­mitiem. Es nonācu pie Leksingtonas avēnijas,pagrie­zos uz dienvidiem un — ielas galā mani gaidīja Gremersijparka dzeltenās ugunis — devos uz 19. maju.

Džeks Finejs

STARP DIVIEM LAIKMETIEM Redaktors 0. Jansons Māksi, redaktors G. Ķrulojs Telin. redaktore V. Kalve Korektore L. Brahmane

Nodota salikšanai 1975. g. 30. jūlijā. Pa­rakstīta iespiešanai 1976. g. 12. janvarī. Tipogrāfijas papīrs Nr.l, formāts 70X100/32. 15,0 fiz. iespiedi.; 25,20 uzsk. iespiedi.; 22,82 i/.devn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 1 rbl. 32 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipografijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasut. Nr. 415.

I Uti

1 Izsauciens, kuru lieto burvju mākslinieki, rādot savus trikus.

I 415

7 <15

1 Tablcaux vivant — dzīvas bildes.

[5] klīvlends, Grovers, ASV prezidents no 1885. gada līdz 1889. gadam un no 1893. gada līdz 1897. gadam.

[6] voleks, džeimss Viljams (1795—1804), Ievērojams ameri­kāņu aktieris un režisors. 1801. gadā nodibināja pats savu teātri.

[7] patons, džordžs smits (1885—1945), amerikāņu ģenerālis. Olrā pasaules kara laikā komandēja korpusu Ziemeļāfrikā, vēlāk

iriniju Sicīlijā un Normandijā.

[8] djuī, džordžam 1882. gadā bija 45 gadi, viņš bija maz l>.T/islnms flotes virsnieks. Slavens kļuva amerikāņu-spāņu kara l.iikā 1898. gadā, kad pilnīgi sakāva spāņu floti Manilas līci. Kongress piešķīra viņam flotes admirāļa pakāpi.

[13] pastrami — kūpināta, speciāli sagatavota liellopu gala. 278

[14] «mazās sievietes» — savā laika izcili populārs amerikāņu rakstnieces Luīzes Olkotas (1832—1888) romāns meitenēm.

[15] kcnedijs, džons Ficdžeralds (1917—1963), Savienoto Valstu prezidents no 1961. gada līdz 1963. gadam.