Starp diviem laikmetiem

I

Es sēdēju, kreklā izmeties, kā parasti, kad strādāju, un zīmēju pie rasēšanas galda augšējā stūra ar izo­lācijas lenti piestiprināto ziepju gabaliņu. Zeltītais iesaiņojuma papīrs bija rūpīgi atlocīts tā, ka varēja izlasīt gandrīz visu uz tā drukāto firmas marku; pirms panācu vajadzīgo efektu, biju jau sabojājis kādu pusduci iesaiņojuma papīru. Tā bija jauna ideja — parādīt ražojumu gatavu lietošanai, pēc kuras, kā vēstīja klātpieliktā. reklāmas lapiņa, «jūs būsiet smaržojoša, dzirkstoša un burvīgāka»; mans uzdevums bija uzzīmēt kādas divpadsmit skices tā, lai ziepju gabaliņš katrā no tām būtu mazliet citā rakursā.

Tas bija tieši tik garlaicīgi, kā izklausās, un es uz brīdi pārtraucu zīmēšanu, lai pa logu, kuram blakus es strādāju, paskatītos uz 54. ielu un mazajām gal­viņām, kas kustējās pa ietvi divpadsmit stāvus zemāk. Bija saulaina, dzidri skaidra diena novembra vidū, un es ilgojos tikt laukā, lai visa pēcpusdiena piederētu man un lai man nekas nebūtu jādara — pa­reizāk, lai man nebūtu jādara tas, ko biju spiests darīt.

Mūsu burtu zīmētājs Vinss Mendels, vājš un mel­nīgsnējs, aizklājis muti ar marles masku, stāvēja pie sava galda un darbojās ar pulverizatoru; iespējams, ka viņš, tāpat kā es, šodien jutās iesprostots. Vinss smidzināja miesaskrāsas šķidrumu uz fotogrāfijas, kas bija izgriezta no žurnāla «Life» un attēloja meiteni peldkostīmā. Kad viņš beidza savu darbošanos, peldkostīms bija «noģērbts», atstājot meiteni šķie tami kailu, tikai no pleca līdz viduklim slīpi sliepas lente ar uzrakstu «Mis Skaitļojamā mašīna». Kopš brīža, kad Vinss bija izdomājis šo triku, tas bija kļu­vis par viņa iemīļoto paņēmienu, un retušetā fotogrā­fija tiks pievienota citām tādām pašām uz mākslas nodaļas ziņojumu dēļa.

Mūsu mākslinieciskais direktors Frenks Deps, mazs, apaļš enerģijas kamolītis, rikšoja uz savu kabinetu, kas bija atdalīts no kopīgā mākslinieku aploka tā ziemeļaustrumu stūrī. Ejot garām lielajam metāla skapim, kas atradās tieši pie ieejas, viņš mežo­nīgi dauzīja pa tā atvērtajām durvīm un, pilnā kaklā aurodams, jodelēja. Tas bija satriecošs skaņu izvir­dums, parastā neizlietotās enerģijas izlādēšana — tas pats, kas lokomotīvei tvaika izlaišana. Tomēr mēs — Vinss, es un Karls Džonass pie galda man priekšā — nepacēlām ne acu. Man bija skaidrs, ka to nedara arī neviens mašīnrakstītāju birojā, kaut gan bija zināms, ka apmeklētāji, kas parasti gaidīja māk­slas nodaļas pieņemšanas telpā tieši vienu stāvu virs halles, no šā jandāliņa lecot stāvus.

Bija parasta diena, piektdiena, vēl bija atlicis div­desmit minūšu līdz pusdienas pārtraukumam, piecas stundas līdz darba laika beigām un nedēļas nogalei, desmit mēnešu līdz atvaļinājumam, trīsdesmit sep­tiņi gadi līdz pensijai. Tad zvanīja tālrunis.

— Saj, jūs vēlas satikt kāds vīrietis. Runāja Vera. — Viņš neesot iepriekš pieteicies.

Okei! Tas ir mans radagabals, man nepiecie­šams kāds, kas mani uzpurina.

— Jūs neviens nespēs sapurināt ia, ka vajadzētu!

Viņa nolika klausuli. Es piecēlos, brīnīdamies, kas

gan tas varētu būt — reklāmu aģentūras mākslinie­kam parasti nav parak daudz apiuekletaju. Galvenā pieņemšanas telpa atradās stāvu zemāk, un es gāju cauri grāmatvedībai un iespiestuvei, taču nemanīju uevienu jaunpieņemtu meiteni.

Frenks Deps galveno pieņemšanas zāli dēvēja par Brodveja filiāli. To dekorēja īsts austrumu paklājs, dažas vitrīnas ar antīkām sudrablietām no kolekcijas, kas piederēja vienai no triju līdzīpašnieku sievām, un īsta sabiedrības dāma ar matiem, kuri ari bija gluži ka no antīka sudraba. Viņa apmeklētāju lūgumus nodeva tālāk Verai. Kad gāju pie sava ciemiņa, viņš stāvēja un skatījās uz vienu no ierāmētajām reklā­mām, kas karājās pie sienas. Man nepatīk atzīties, ka es kautrējos, sastopoties ar svešiem cilvēkiem, tāpēc esmu iemācījies to noslēpt; tagad, kad apmeklētājs, izdzirdis manus sojus, pagriezās, es izjutu pazīsta­mas vieglās bažas un acumirklīgo apmulsumu. Viesis bija maza auguma plikpauris, viņa galvas virsa snie­dzas tikai lidz manu acu līmenim, un man pašam pie- trukst colla no sešām pēdām. Iedams viņam tuvāk, prātoju, ka viņš izskatās gadus trīsdesmit piecus vecs un ka viņam ir ļoti plats krūšukurvis; nebūdams resns, viņš tomēr noteikti svēra vairāk nekā es. Olīv- zaļais gabardīna uzvalks nepiestāvēja viņa sārtajai rudmataina cilvēka sejas krāsai. Es nodomāju: «Ce­rams, ka viņš ne ar ko netirgojas.» Tad viņš ienāca vestibilā un pasmaidīja īstu smaidu; man viņš uz vie­tas iepatikās, un es nomierinājos. «Nē,» es sev teicu, «tas nu gan neko nepārdod,» — un smagāk pievilties es nemaz nebūtu varējis.

— Misters Morlijs?

Es pamāju ar galvu, atbildēdams ar smaidu.

Misters Saimons Morlijs? — viņš pārjautāja, it kā aģentūrā varētu būt vairāki Morliji un viņš gri­bētu būt pilnīgi drošs. Jā.

Viņš vēl nebija apmierinats.

— Nu, tikai ta joka pēc — varbūt jūs atceraties savu armijas numuru?

Apmeklētājs satvēra mani pie elkoņa un veda laukā lifta gaitenī, projām no viesu pieņēmējas.

Es nobēru numuru, un man ne prātā nenāca brīnī­ties, kādēļ, neko nejautādams, izpļāpāju to svešinie­kam.

— Pareizi, — viņš mani uzslavēja, un man tas pa­tika.

Mēs tagad atradāmies gaitenī, un tuvumā neviena nebija.

— Vai jūs esat no armijas? Ja tā, tad šodien gan neesmu piemērotā omā, lai vēlētos sastapt kādu 110 turienes.

Es ievēroju, ka viņš pasmīnēja, taču uz jautājumu neatbildēja, tikai pateica:

— Es esmu Rūbins Prīns. — Viņš brīdi pavilcinā- jās, it kā man šis vārds varētu būt pazīstams, tad turpināja:

— Man laikam gan vajadzēja iepriekš piezvanīt un norunāt satikšanos, bet es ļoti steidzos, tāpēc pie- skrēju pats.

— Tas nekas, es jau neko nedarīju, tikai strādāju. Ar ko varu jums pakalpot?

Viņam tik grūti bija pateikt sakāmo, ka viņš sa­vieba seju jokainā grimasē.

— Man vajadzēs jūs apgrūtināt kādu stundu. Ja jūs varētu iekārtoties, tad tūlīt. — Viņš izskatījās samulsis. — Man ļoti žēl, bet… ja jūs īsu brīdi uzti­cētos man, es būtu laimīgs …

Biju uzķēries uz makšķeres, apmcklētajs mani inte­resēja.

— Labi. Tagad ir desmit minūtes pāri divpadsmi­tiem. Vai jūs negribat kopā ar mani paēst lenču? Es varu aiziet mazliet agrāk.

— Lieliski, tomēr nerunāsim telpās. Mēs varētu paķert līdzi dažus sendvičus un apēst tos parkā. Ar mieru? Laiks nav pārāk auksts.

Piekrītoši pamājis ar galvu, es sacīju:

— Sadabūšu savu mēteli. Pagaidiet mani šeit pat. .lus mani intriģējat. — Es stāvēju vilcinādamies un cieši raudzīdamies uz šo mazo, patīkamo stūrgalvīga izskata plikpauri. Tad piemetināju: — Un esmu pār­liecināts, ka jums tas ir skaidrs. Jūs taču šitā neizda- raties pirmo reizi, vai ne? Tēlodams apmulsumu, nokārtojat savas darīšanas?

Viņš pasmīnēja un pasita vieglu knipi.

— Un es biju pārliecināts, ka rīkojos no tiesas veikli. Nu, neko darīt, jāiet atkal pie spoguļa un jā­praktizējas. Paķeriet savu mēteli, mēs tikai velti kavējam laiku.

Mēs gājām pa Piekto avēniju uz ziemeļiem garām milzīgajām stikla un tērauda, stikla un mirdzoša metāla, stikla un marmora celtnēm un arī vecāka gada gājuma ēkām, kurās bija vairāk akmens un ma- zak stikla. Tā ir apstulbinoša un neiedomājama iela, es nekad neesmu varējis pierast pie tās un šaubos, vai vispār kāds patiešam pierod pie tās. Vai vēl kur citur vesels mākoņu valnis var pilnīgi atspoguļoties viena paša nama vienas sienas logos tā, lai vēl vieta paliktu pāri? Šodien man jo sevišķi patika iet pa šo ielu, temperatūra bija krietni pāri 50 grādiem pēc Fārenheita, un gaisā jautās vēla rudens dzestrums. Bija gandrīz dienas vidus, un skaistas meitenes spur­dza laukā no visām kantoru ēkām, kurām mēs gājām garām, un man kļuva žēl, ka es nekad neiepazīšos un pat nevarēšu parunāties ar kādu no viņām. Mazais plikpauris man blakus teica:

— Es pastāstīšu to, kas man jums jāpasaka, pēc tam uzklausīšu jautājumus. Iespējams, ka uz dažiem pat atbildēšu. Bet viss, ko drīkstu jums stāstīt, būs pateikts, iekams sasniegsim 56. ielu. Esmu to darījis jau vairāk nekā trīsdesmit reižu, un vēl neesmu iema­nījies savu sakamo izklāstīt labi vai pat tikai ta, lai tas izklausītos kaut cik saprātīgi, pie tam es allaž esmu traki nopūlējies. Nu, tad tā.

Ir kāds Projekts. Laikam jāsaka: Savienoto Valstu valdības Projekts. Protams, slepens. Kas gan mūsdie­nas valdībai nav slepens? Manuprāt, un daži citi domā tāpat, tas ir svarīgāks nekā visi nukleārie un kos­mosa pētījumi, visas zemes pavadoņu un raķešu pro­grammas kopā, kaut gan Projekts ir ellišķīgi mazs. Es jums skaidri pasaku, ka nedrīkstu sniegt pat vis­niecīgāko norādījumu par to, kas tas īsti ir par Pro­jektu. Un ticiet man, jūs ne mūžam to neuzminēsiet. Varu teikt tikai vienu: nekad visā savā trakajā vēsturē cilvēki nav mēģinājuši neko tādu, kas varētu kaut maz­drusciņ līdzināties šim aizraujošajam Projektam. Kad pirmo reizi apjēdzu, kas tas īsti ir, es divas naktis negulēju — un šoreiz es to nedomāju pārnestā no­zīmē — es burtiski nevarēju iemigt. Un, lai aizmigtu trešajā naktī, man vajadzēja iešļircināt miega zāles. Un mani uzskata par smaga rakstura cilvēku bez iztēles. Vai jūs klausāties, ko es stāstu?

— Ja, ja saprotu pareizi, beidzot jūs esat atklā­juši kaut ko interesantāku par seksu.

Jūs pats redzēsiet, ka nepārspīlējat. Man šķiet, ka pavizināšanās pa Mēnesi izrādīsies gandrīz gar­laicīga salīdzinājumā ar to, ko varbūt varēsiet darīt jūs. Tas ir visvarenākais piedzīvojums, kāds vien iespējams. Es atdotu visu, kas man pieder vai pie­derēs, lai likai varētu ielīst jūsu ādā; es ziedotu pat dažus gadus no dzīves tikai par iespēju piedalīties šai pasakumā. Moriij, draugs, tas arī ir viss, ko drīk­stu pateikt, lai gan varētu vēl stāstīt un stāstīt, bet īstenībā tas ir viss, kas man bija sakams. Jūs uzai­cina pievienoties Projektam ne jau kadu jūsu nopelnu vai likumu dēļ, nē, jums tikai uzsmaidījusi akla laime. Jus varat atdot sevi Projektam. Pilnīgi akli uztico­ties. Tas ir tikpat kā pirkt cūku maisā, tā jau tas ir, bet ak dievs, kādu cūku! 57. ielā ir diezgan labs deli­katešu veikals. Kādus sendvičus jūs vēlaties?

Ar cūkas cepeti, kādus gan citus!

Mēs nopirkām sendvičus un dažus ābolus un turpi­nājām ceļu uz Centrālo parku, līdz kuram bija pāris kvartālu ko iet. Prīns gaidīja atbildi, un mēs klusē­dami nosoļojām kādu puskvartālu; tad es, vēlēdamies Init pieklājīgs, satraukti paraustīju plecus, taču nezināju, ko vēl atbildēt.

Kas man būtu jāsaka?

Ko tik gribat.

Nu labi, kāpēc izvēlējās mani?

Nu, kā saka politiķi, priecājos, ka jūs jautājat. Mums vajag speciāla tipa cilvēku. Šim cilvēkam jābūt apveltītam ar daudzām īpašībām. īstenībā tas ir garš specifisku īpašību saraksts. Bez tam visām šīm īpašībam jābūt diezgan noteiktā līdzsvarā. Sākumā mēs to nezinājām. Mēs domājām, ka derēs gandrīz katrs dedzīgs, inteliģents puisis. Piemēram, es. Ta­gad mēs zinām vai arī tikai domājam, ka zinām, ka viņam jābūt fiziski labi attīstītam, psihiski normālam, ar īsto temperatūru. Tam jābūt cilvēkam ar savu īpatnēju redzes viedokli. Viņam jāspēj redzet lietas tadas, kādas tās ir, un tai pašā laikā tādas, kādas tās varētu būt. Un tā laikam ir visai reta īpašība. Ja jūs varat to saprast. Laikam jau jūs saprotat, jo varbūt, ka tas, ko mēs domājam, ir mākslinieka acs. Tās ir tikai dažas īpašības, nepieciešamas vēl arī citas, par kurām es pašlaik negribu jums stāstīt. Nelaime tā, ka to trūkums šā vai tā izslēdz lielāko daļu cilvēku. Mēs varam uziet kandidātu, tikai rokoties cauri armi­jas jaunkareivju testiem, jūs tos atceraties, vai ne?

— Kā pa miglu.

— Es nezinu, cik komplektu šādu testu ir analizēti, tas nav manā kompetencē. Iespējams, ka miljons. Pir­majai pārbaudei lieto skaitļojamās mašīnas, tās iz­slēdz visus nepārprotami nepiemērotos. Un lielākā daļa ir tāda. Pēc tam analīzi turpina cilvēki; mēs ne­gribam zaudēt itin nevienu kandidātu. Mēs esam pārbaudījuši nezin cik miljonu dienesta personīgo lietu, arī sieviešu daļās. Šķiet, ka kaut kādu iemeslu dēļ sievietes ir piemērotākas nekā vīrieši; mēs gribētu, lai tikai būtu vairāk, ko pārbaudīt. Katrā ziņā kāds Saimons L. Morlijs ar smalko un daiļskanīgo armijas numuru liekas esam piemērots. Kā tas gadījās, ka netikāt tālāk par kaprāli?

— Talanta trūkums tādās idiotiskās izdarībās kā maršēšana ierindā.

— Kā man liekas, speciālais termins šāda defekta apzīmēšanai ir «abas kājas kreisās». Vairāk nekā no simt iespējamiem kandidātiem, kurus līdz šim esam atraduši, kādi piecdesmit jau ir noklausījušies to, ko tagad dzirdat jūs, un pēc tam pagriezuši mums mu­guru. Apmēram vēl piecdesmit piekrita, un vairāk nekā četrdesmit no tiem izgāzās tālākajos testos. Galu galā pēc īsta elles darba mums ir pieci vīrieši un di­vas sievietes, kas varbūt varētu noderēt. Visvairāk no viņiem izkritīs īstajā mēģinājumā: mums nav ne­viena paša, par kuru mēs justos pavisam droši. Ja vien spēsim, mēs gribētu savākt divdesmit piecus kandidātus. Mēs jau vēlētos simtu, taču nav ticams, ka tas izdosies; katrā ziņā mēs nezinām, ka viņus atrast. Bet jūs varētu būt viens.

— Kaut tu izčibētu!

Kad mēs pie 59. ielas stāvējām un gaidījām zaļo gaismu, es no sāniem paskatījos uz Rūbu un teicu:

— Jā, Rūb Prīn, jūs esat kādreiz spēlējis futbolu. Kad tas bija? Pirms gadiem desmit?

Viņš pagriezās un pavīpsnāja.

Jūs uzminējāt! Jūs esat lāga puika, man vaja­dzēja jums izmaksāt kādu biezu, tumīgu saldo ēdienu, tādu, kādu pats vairs nedrīkstu ēst. Es spēlēju pirms gadiem piecpadsmit; īstenībā es vairs neesmu tas jaunais, skaistais jauneklis, pēc kāda es, manuprāt, izskatos.

— Kādā komandā jūs spēlējāt? Nevaru atminēties.

Iedegās zaļā gaisma, un mēs nokāpām no ietves.

— Vestpointā.'

Es to zināju! Jūs esat armijā?

- Jā.

Es papurināju galvu.

Nu, ļoti žēl, taču, lai ievilktu mani šai afērā, ar jums vien nepietiks. Vajadzēs piecus spēcīgus, cīņas kārus militāros policistus, lai aizstieptu mani atpa­kaļ uz armiju, un es spārdīšos un kliegšu visu ceļu. Vienalga, lai ko jūs arī pārdodat un lai cik aizraujošs tas būtu, es to negribu. Bezmiega naktis vien armijā nav pietiekami pievilcīgas, Prīn, man tā ir līdz kak­lam.

Ielas otrā pusē uzkāpām uz ietves, šķērsojām to un sakāru iet pa grantētu ceļu, meklēdami kādu tukšu solu.

- Kas armijai vainas? — Rūbs jautāja, tēlodams aizskartu nevainību.

— Jūs teicāt, ka mūsu saruna prasīs tikai stundu. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu, man vajadzētu veselu nedēļu nodaļu virsrakstiem vien.

Labi, neiestājieties armijā, pievienojieties flotei, mēs no jums iztaisīsim visu, ko tik gribat, sākot ar bocmaņa palīgu un beidzot ar vecāko leitnantu. Vai sāciet strādāt iekšlietu departamentā. Jūs varētu kļūt arī par mežsargu. — Prīns uzjautrinājās. — Ja gribat,

' Vestpointā atrodas amerikāņu armijas ģenerālštāba akadē­mija un citas militāras iestādes.

piesakieties pastā, mūs iecelsim jūs par inspek­tora palīgu, iedosim nozīmīti, un jums būs tiesības apcietināt tos, kas mēģinās apkrāpt pastu. Es to do­māju no visas tiesas: izvēlieties valsts dienestā kādu nozari gribat, tikai Valsts departamentu un diplomā­tisko korpusu ne, un tādu amatu, kāds jums iepatī­kas, vienīgi alga nedrīkst pārsniegt divpadsmit tūk­stoš dolāru gadā un amats nevar būt tāds, kurā ievēlē. Jo, Saj… Vai drīkstu saukt jūs par Saju? — viņš pēkšņi nepacietīgi noprasīja.

•— Droši.

— Un, ja vēlaties, sauciet mani par Rūbu. Saj, nav nozīmes, kurā algu sarakstā jūs oficiāli skaitā­ties. Ja es saku, ka Projekts ir slepens, tad es tā arī domāju. Mūsu budžets ir izkaisīts pa visvisādu depar­tamentu un biroju grāmatvedībām, mūsu cilvēki ir visos algu sarakstos, tikai nc mūsējos. Oficiāli mēs nemaz neeksistējam. Nūja, es vēl aizvien skaitos Sa­vienoto Valstu armijas karavīrs, tuvojas laiks doties pensijā, un man armijā patīk, lai cik ekscentriski tas arī izklausītos. Tomēr mans formas tērps karājas skapī, es tagad nevienu militāri nesveicinu, un cil­vēks, no kura saņemu krietni daudz pavēļu, ir mums uz laiku piekomandēts vēsturnieks no Kolumbijas uni­versitātes. Uz šā sola paēnā ir pavēsi, pameklēsim vietu saulē.

Mēs izvēlējamies solu kādus divpadsmit jardus no takas, blakus lielam, melnam, izliektam akmenim. Nosēdāmies piesaulē, atzvēlāmies pret sasilušo ak­meni un sākām izsaiņot savus sendvičus. Dienvidos, austrumos un rietumos pie pašas parka robežas pār to draudīgi slējās augstie Ņujorkas debesskrāpji, gluži kā gangsteru banda, kas gatava mesties iekšā parkā un aprakt zaļumus betonā.

— Jūs laikam mācījāties vidusskolā, kad lasījāt par lidojošo Rūbu Prinu, aizsargu ar brieža kājām.

— Man tā šķiet. Tagad man ir divdesmit astoņi.— Es iecirtu zobus savā sendvičā. Tas bija ļoti labs, gaļa plānās šķēlēs, taču uzlikta biezā kārtā, taukums gar malām bija apgriezts.

— Vienpadsmitajā martā paliks divdesmit as- toņi, — Rūbs piebilda.

— Ak to arī jūs zināt? Ai, šie mīļie, dārgie špiki!

— Tas, protams, ir ierakstīts jūsu personīgajā lietā armijā. Bet mēs zinām arī šo to, kas tur nav piemi­nēts. Mēs zinām, ka jūs pirms diviem gadiem izšķīrā­ties no sievas, un zinām arī, kāpēc.

— Vai jūs man to nepateiktu? Es pats nekādi ne­varēju to izdomāt.

— Jūs to nesaprastu. Mēs zinām arī, ka apmēram piecos pēdējos mēnešos jūs esat saticies ar deviņām sievietēm, bet tikai ar četrām no tām vairāk nekā vienu reizi. Šķiet, ka pēdējās sešās nedēļās viņu skaits pamazām sarucis un tagad jūs sastopaties tikai ar vienu. Tomēr mēs nedomājam, ka esat jau nobriedis jaunām laulībām. Jūs pats varbūt domājat, ka esat, taču mums liekas, ka jus vēl baidāties. Jums ir divi draugi, jūs šad un tad ar viņiem kopā paēdat lenču vai pusdienas; jūsu vecāki ir miruši, jums nav ne brāļu, ne mā …

Mana seja kvēloja, es to jutu, tādēļ centos runāt mierīgā balsī:

— Rūb, man šķiet, ka jūs man patīkat. Bet man jāprasa: kas deva jums vai kādam citam tiesības bāzt degunu manā privātajā dzīvē?

— Neskaistieties, Saj! Tas nav to vērts. Pārāk daudz mēs nemaz neesam izošņājuši. Un nekā sa­traucoša, nekā nelikumīga. Mēs neesam tādi kā viena otra valdības aģentūra, kuru es varētu nosaukt; mēs nedomājam, ka mums piešķirta dievišķīga sūtība. Mēs nenodarbojamies ar telefona sarunu noklausīšanos un nelegālām kratīšanām; mēs domājam, ka konstitūcija attiecas pat uz mums. Taču, pirms šķiramies, gribu palūgt jūsu piekrišanu izkratīt jūsu dzīvokli šodien, pirms vel nebūsiet pārgājis mājās.

Es jutu, ka manas lūpas sakniebjas, un pakratīju galvu.

Rūbs pasmaidīja un, paliecies uz manu pusi, pie­skārās manai rokai.

— Es jūs mazliet pakaitināju. Taču ceru, ka jūs neņēmāt to par pilnu. Es jums piedāvāju iespēju pie­dalīties tik ellišķīgi interesantā piedzīvojumā, kāds vēl nav gadījies nevienam cilvēkam.

— Un jūs nevarat neko man pastāstīt par to. Esmu pārsteigts, ka esat sadabūjuši septiņus cilvēkus vai pat tikai vienu pašu.

Rūbs skatījās zemē uz zāli, lauzīdams galvu, ko vēl varētu man pateikt, tad atkal paraudzījās uz mani.

— Mēs gribētu uzzināt par jums vairāk, — viņš gausi teica. — Mēs vēlētos jūs pārbaudīt. Taču mēs domājam, ka zinām par jums jau krietni daudz — kāds esat, ko domājat. Piemēram, mums pieder divas Saimona Morlija oriģinālgleznas no jūsu mākslas no­daļas pagājušā pavasara izstādes un viens akvarelis, un dažas skices, viss godīgi pirkts un samaksāts. Mēs drusku zinām, kas jūs esat par cilvēku, un šodien es uzzināju vēl šo to. Man liekas, ka drīkstu jums teikt: varu gandrīz vai garantēt, nē, esmu pārlieci­nāts, ka varu garantēt — ja jūs mums uzticēsieties uz diviem gadiem, protams, ja izturēsiet dažas tālākās pārbaudes, jūs būsiet man pateicīgs. Jūs teiksiet, ka man bija taisnība. Jūs teiksiet man, ka jums tirpas skrien pa muguru, pat iedomājoties, ka būtu varējis palaist garām šo izdevību. Cik daudz cilvēku vispār ir dzīvojuši, Saj? Varbūt pieci vai seši biljoni? Un, ja jūs izturēsiet pārbaudi, varbūt jūs kļūsiet par vienu ducī no šiem biljoniem, varbūt par vienīgo, kas varēs

piedalīties vislielākajā piedzīvojumā, kādā cilvēks jel­kad devies.

Tas mani ietekmēja. Sēdēju, ēdu ābolu un pārdomā­dams blenzu tukšumā. Pēkšņi pagriezos pret Rūbu.

— Sasodīts, bet jūs taču nepateicāt nenieka vairāk kā pirmīt!

— Jūs to pamanījāt? Daži nepamana. Tas, Saj, ir viss, ko drīkstu stāstīt!

— Jūs esat pārāk pieticīgs — jūsu plāns ir skaisti nostrādāts. Es pērku Bruklinas tiltu. Vai pirmo ie­maksu jūs pieņemsiet jau tūlīt? Deviņi pērkoni, Rūb, kā jūs domājat: ko gan es varētu jums teikt? «Skaidrs, es piekrītu. Kur man jāparakstās?»

Viņš pamāja ar galvu.

— Zinu. Tas ir grūti. Tikai nekā citādi es to nevaru izdarīt, tas ir viss.

Viņš sēdēja un skatījās uz mani. Tad klusītēm pie­metināja:

— Tomēr jums ir vieglāk nekā daudziem citiem. Jūs neesat precējies, jums nav sīko. Un jūsu darbs jūs pagalam garlaiko, mēs to zinām. Un kā lai negar­laikotu? Tas jums nekā nedod, tam nav nekādas vērtības. Jūs esat pats sev apnicis, nemierā ar sevi, un laiks steidzas; pēc diviem gadiem jums būs trīs­desmit. Un jūs vēl aizvien nezināt, ko iesākt ar savu dzīvi.

Rūbs atspiedās pret silto akmeni un, ļaudams man padomāt, raudzījās uz taku un cilvēkiem, kas pa to pastaigājās saulainajā rudens dienvidū. Tas, ko viņš nupat pateica, bija taisnība.

Rūbs gaidīja. Kad es atkal pagriezos, lai paskatī­tos uz viņu, Rūbs sacīja:

— Tātad jums tas jādara, jāizlieto izdevība. Ievel­ciet dziļi elpu, aizveriet acis, aizspiediet degunu un Ieciet tik iekšā. Vai jums labāk patīk arī turpmāk pār­dot ziepes, košļājamo gumiju un krūšturus, un jods viņu zina kādus vēl krāmus? Dieva dēļ, jūs taču esat jauns cilvēks!

Rūbs saberzēja plaukstas, nopurinādams druskas, un sabāza vairākus vaska papīra vīstokļus savā somā. Tad bijušais futbolists strauji un veikli pie­cēlās. Arī cs piecēlos. Tik saērcināts, ka tas mani pašu pārsteidza, es sacīju:

— Vajadzētu ellīgi daudz uzticības, lai paļautos uz pilnīga svešinieka tērgāšanu. Un kas būs tad, ja es pievienošos šai lielajai mistērijai un tā man nemaz neliksies tik aizraujoša?

— Neiespējami.

—• Bet ja mani tā neinteresētu?

Ja jūs mūs apmierināsiet kā kandidāts un mēs jums pastāstīsim, ko darām, tad mums jāzina, ka jūs izturēsiet līdz galam. Mums nepieciešams jūsu iepriekšējs solījums, citādi mēs nevaram.

— Vai man būs jāaizceļo?

— Ar laiku jā. Jāizdomā, ko teikt jūsu draugiem. Mēs nevaram pieļaut, ka ļaudis sāk brīnīties, kur un kāpēc pazudis Sajs Morlijs.

— Vai pasākums ir bīstams?

— Mēs domājām, ka ne. Tomēr es nevaru ar pilnu pārliecību apgalvot, ka tas mums ir pilnīgi skaidrs.

Kad gājām uz parka stūri pie Piektās avēnijas un 59. ielas, es domāju par savu dzīvi, kāda tā bija izvei­dojusies, kopš cs pirms diviem gadiem kā nepazīs­tams mākslinieks ar paraugu mapi padusē biju iera­dies Ņujorkā no Bufalo. Šad un tad es pusdienoju ar mākslinieku Leniju Hindesmitu, ar kuru kopā biju strādājis savā pirmajā darba vietā Ņujorkā. Pēc pus­dienām mēs parasti gājām uz kino, spēlējām ķegļus vai darījām ko tamlīdzīgu. Ar Metu Pleksu, jaunu grāmatvedi manā tagadējā aģentūrā, cs diezgan bieži spēlēju tenisu, vasara — publiskajos laukumos, ziemā — manēžā; viņš mani ieveda arī kādā bridža pulciņā, kas sanāca kopā katru nedēļu pirmdienas vakarā, un iespējams, ka mēs abi varētu kļūt draugi. Pērla Mosketi bija grāmatveža palīdze un strādāja parfīmu nozarē manā pirmajā darba vietā; kopš tā laika es ar viņu šad un tad satikos, vienu laiku pat katru nedēļas nogali, kaut gan tagad neesmu viņu redzējis jau ilgāku laiku. Es domāju par Greisu Enu Vunderlihu, kas agrāk bija dzīvojusi Sietlā. Es viņu gandrīz nejauši pievācu Longšāmpa bārā 40. ielas un Medisona avēnijas stūrī, ieraudzījis, ka viņai sāk birt asaras aiz pārmērīgas vientulības. Viņai šķita, ka citiem visapkārt ir draugi, tikai viņai vienai jā­nīkst pie galdiņa un tāpēc neatliek nekas cits kā tikai dzert un dzert, kaut gan viņai tas ne patika, ne arī bija kāds mierinājums. Katru reizi, kad mēs pēc tam satikāmies, mēs abi dzērām pārāk daudz — acīm­redzot pēc pirmās reizes parauga, parasti kādā bārā Vilidžā. Reizēm es tur piekāpju arī viens pats, jo ta­gad pazīstu bārmeni 1111 dažus pastāvīgos apmeklētā­jus, un tas man atsauc atmiņā Soselito Kalifornijā, kur bija brīnišķīgs bārs ar nosaukumu «Bārs bez nosaukuma». Visvairāk man bija jādomā par Ketrinu Mankuso, meiteni, ar kuru satikos aizvien biežāk un biežāk; man sāk rasties aizdomas, ka laikam lūgšu viņu precēties ar mani.

Sākumā mana dzīve Ņujorkā bija milzīgi vientuļa, toreiz es to labprāt būtu pametis. Bet tagad, kad vēl aizvien divus, trīs un pat vairāk vakarus nedēļā pava­dīju viens — lasot, skatoties kādu filmu, kuru es gri­bēju redzēt, bet Keitija ne, sēžot mājās pie televizora vai arī laiku pa laikam klaiņojot pa pilsētu, — dzīve vairs nešķita tik vientuļa. Tagad man bija draugi, bija Ketrina, un reizēm man patika pabūt vienam.

Es domāju par savu darbu. Aģentūrā ar to bija apmierināti, visi mani labi ieredzēja, man bija diez­gan pieklājīga alga. Darbs jau nebija tieši tāds, par

katlu biju sapņojis, iedams mākslās skolā Bufalo; es ne­zinu, kas man toreiz īsti bija prātā, ja vispār kas bija.

Tātad visumā mana dzīve it kā bija kārtībā. Izņe­mot to, ka, tāpat kā maniem paziņām, man no tās pre­tim rēgojās milzīgs tukšums, un es nezināju, kā to piepildīt. Man pat nebija nojautas, kam īsti tur vaja­dzētu būt. Es teicu Rūbam:

— Pamest darbu, atteikties no draugiem. Pazust. Kā lai es zinu, ka jūs neesat balto vergu tirgotājs?

— Paskatieties spoguli.

Izgājuši no parka, mēs atkal apstājāmies uz stūra.

— Labi, Rūb. Šodien ir piektdiena. Vai varat ļaut man padomāt? Vismaz nedēļas nogali? Neesmu pār­liecināts, ka priekšlikums mani interesē, bet es jums paziņošu. Nezinu, ko citu vēl es jums pašlaik varētu pateikt.

— Kā būs ar piekrišanu? Es tagad gribētu piezva­nīt, īstenībā no vistuvākās telefona būdiņas — Plazā, — viņš pamāja ar galvu uz veco viesnīcu tieši pre­tim, pāri 59. ielai, — un šopēcpusdien, kamēr neesat mājās, aizsūtīt cilvēku, lai izkrata jūsu dzīvokli.

Jutu, ka sejā vēlreiz sakāpj sārtums.

— Visu, kas dzīvokli?

Viņš pamāja ar galvu.

— Ja tur ir vēstules, viņš tās izlasīs. Ja kaut kas paslēpts, viņš to atradīs.

— Labi. Jods lai parauj, meklējiet. Drošs kā banka, ka viņš neatradīs neko interesantu.

— To es zinu. — Rūbs mani izsmēja. — Jo viņš tur pat acu neienietīs. Nav tāda cilvēka, kuram es grasītos zvanīt. Neviens nekratīs jūsu kramīgo dzī­vokli. Un neviens tur arī nav bijis.

— Kāda velna pēc tad visa šitā pļapašana?

— Vai tad jūs neapjēdzat? — Viņš bridi staveja un vēroja mani, tad pavīpsnāja. — Jūs pats tam vel neticat, tomēr tas nozīmē, ka esat jau izlēmis.