Starp diviem laikmetiem

6

Sestdien es pēdējo reizi noskuvos. Pirmdienas rītā stāvēju klasē, kur Dancigers bija man licis ierasties; pie pretējās sienas rindojās desmit ar papīru pārklāti manekeni. Es nogāju garām un noskatīju tos, nagi man niezēja pacelt vienu papīra loksni uz augšu un palūrēt. Taču, kamēr centos sadūšoties, klasē iestei­dzās kalsns, ka man šķita, gadus divdesmit sešus vecs vīrietis un stādījās man priekšā. Tas bija Mār­tiņš Lāstfogels, mans instruktors; mēs sarokojāmies un vienojāmies, ka prātīgāk būtu saukties priekšvār­dos. Es nosēdos vienā no klases krēsliem un vēroju, kā viņš stāvēja aiz rakstāmgalda un rakņājās apdi­lušā portfeli, kura siksnas no gadiem ilgas lietošanas bija sarullējušās un kuram zem slēdža rēgojās apaļas, nobružātas papīra etiķetes driska ar uzrakstu «Ro- lumbijas universitāte».

«Mīļā pasaulīt,» es nodomāju, «tas nu gan ir neglī­tais pīlēns!» Viņam bija pārāk mazs zods, tas nesa­derējās ar degunu, kas bija liels, smails un pārāk garš; matus viņam būtu vajadzējis apcirpt jau pirms kādām trim nedēļām, un sukāti tie droši vien nebija kādas četras nedēļas. Bet, kad viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja, viņa acis bija draudzīgas, dedzī­gas un gudras; es vēlāk uzzināju, ka Mārtiņam ir četrdesmit viens gads un brīnišķīgi skaista sieva, kura domā, ka viņas Mārtiņš ir īstais brīnums.

— Okei, — viņš iesaucās, kad bija atradis meklēto — žūksni kartīšu ar piezīmēm, kuras ar lielu mīlestību pāršķirstīja un kārtīgi novietoja uz galda stūra.

— īstenībā es neesmu skolotājs, tāpēc, ja neizsa- kos skaidri vai arī sarunāju muļķības, tūlīt sakiet. Esmu zinātnieks, viens no laimīgajiem cilvēkiem, kas var nopelnīt iztiku, darīdams to, kas viņam patīk, un man patīk pētīt vēsturi. Pajautājiet man, kā četr­padsmitajā gadsimtā bija apgaismotas Parīzes ielas — ja tās vispār bija apgaismotas —, vai arī, no kā astoņpadsmitajā gadsimtā taisīja parūkas, vai arī, kā Jaunās Anglijas gaļas veikalos 1926. gadā iesaiņoja cūku taukus. Un es rakņāšos pa pagātnes gruvešiem un mēģināšu to noskaidrot. Nedēļas nogali es pavadīju, urķēdamies pa astoņdesmitajiem gadiem, un es to darīšu vēl un vēl. Tas ir šausmīgi novārtā pamests laika posms, kaut gan nezinu, kālab, jo toreiz ir noticis ļoti daudz interesanta. Bet es šeit neesmu tikai tāpēc, lai piestūķētu jūs ar faktiem par šo laiku. Jūs gluži labi tiekat galā ar divdesmito gadsimtu, nemaz nezinādams visu par to.

Mārtiņš panāca šaipus galda, nostājās pie tuvākā manekena un satvēra pārklāju.

— Un es arī nedomāju, ka jums būtu jāzina viss par astoņdesmitajiem gadiem. Bet jums tie ir jāizjūt.

Mārtiņš norāva pārklāju no manekena.

Uz tā bija vecs dzeltenpelēks apģērbs, kas izskatī­jās kā smags, tumša auduma maiss; es piecēlos un piegāju klāt to apskatīt. Kleita nedzīvi karājās uz manekena, tās apakšmala skārās pie grīdas, garās, kuplās piedurknes bija noļukušas gar sāniem. Apkakle bija augsta, krūtis un aproces rotāja sarež­ģīts sīku, nespodru melnu pērlīšu raksts.

— Mēs to aizņēmāmies no Smitsona muzeja. Jūsu dēļ. Ar lidmašīnu atvedām šurp. Tas darināts un val­kāts astoņdesmito gadu sākumā. Ļaudis staigā pa Smitsona muzeju, skatās uz šitam līdzīgiem priekšme­tiem un domā, ka sievietes toreiz tā ģērbušās, — Mār­tiņš teica un pakratīja galvu. — Bet tā nav. Iekaliet sev smadzenēs, ka tā tas nav. Paskatieties uz krāsu, ja to vēl vispār var saukt par krāsu! Senās krāsas nebija noturīgas, Saj! — viņš to noskaldīja tā, it kā es mēģinātu ar viņu strīdēties. — Ģērbs ir balojis gadu desmitiem, pārvērties, beidzot tam vairs nav nekādas krāsas. Un apskatiet audumu. Sakrunkojies. Vietām sarāvies, vietām nokarājas un noļūk; man šķiet, ka no šiem pavedieniem ir pagaisusi visa dzī­vība. Pat pērlīšu apmalojums nomelnējis!

Mārtiņš pastiepās un uzsita man uz pleca.

— Un jums jāsaprot, vēl vairāk nekā jāsaprot, jums tas ir jāizjūt: sievietes astoņdesmitajos gados nebija nekādi spoki. Tās bija dzivas sievietes un nekad nebūtu vilkušas mugurā šitādas lupatas! — Viņš ar īkšķi piebikstīja vecajam tērpam. — Sieviete, kam tas kādreiz piederēja — ko gan īsti viņa valkāja, kad pirmo reizi uzģērba šo kleitu? Te ir tas, kas viņai bija mugurā! Viesībās.

Mārtiņš norāva pārklāju no blakus manekena; to nevarēja saukt vienkārši par tērpu, tā bija tualete no spilgta vīnsarkana samta, auduma uzkārsums bija svaigs un nenodilis, priekšpusē un mugurpusē drāna bija lieliski sakārtota daudzās krokās. Pērlīšu apmale, lauzdama gaismu, vizuļoja tīrā, tumši sar­kanā krāsā, un šķita, ka apģērbs būtu dzīvs. Tas bija efektīvs ģērbs un no augšas krītošajā gaismā mirguļoja kā dārgakmens.

— Mēs izvēlējāmies šo oriģinālu, —• Mārtiņš pie­skārās nožēlojamajam dzeltenpelēkajam muzeja tēr­pam, — jo viņiem Smitsona muzejā kopā ar tērpu bija atstāts arī apraksts, kad un kā tas ticis pagata­vots, klāt bija arī šuvējas piegrieztne un neizbalojis drānas gabaliņš. Mēs likām uztaisīt tieši tādu pašu. — Mārtiņa pirksti nespēja valdīties, tie noglauda grezno, jauno sarkano samtu. — Un šis ir daudz līdzīgāks dzīvas sievietes reiz valkātam tēr­pam nekā oriģināla atliekas.

Viņš norūpējies skatījās uz mani, tad norādīja uz gluži jauno tērpu.

— Vai jūs varat, Saj, redzēt īstu, dzīvu sievieti, meiteni, kas uzģērbusi šo tērpu un izskatās lieliski?

— Pie joda, jā, es pat redzu, kā viņa dejo!

Šai nedēļā — es nespēju novaldīt rokas, tās visu laiku taustīja jauno, augošo bārdu — mēs apskatījām visvisādu vīriešu un sieviešu cepuru kolekciju — ori­ģinālus un dublikātus, rokassomiņas, uzročus, cim­

dus. Kādu rītu es stāvēju, grozīdams rokā sievietes kurpi, pētīdams trauslo, pelēki melno ādu, kuru krus­tam šķērsām vagoja plaisas. Purngals un lente uz tā bija ērmoti bezkrāsaini, perlamutra podziņas salū­zušas; tā vairs nebija kurpe, bet kaut kads dīvains krāms. Tad Mārtiņš pasniedza man tās dubultnieci no jaunas ādas, un es sajutu rokā lokanu kurpi; tā bija izrotāta ar perlamutra podziņām, purngals un platā lente uz tā bija spilgti gaišsarkani. Mārtiņam netrūka izdomas — kurpe nebija gluži nelietota. Tā smaržoja pēc svaigas ādas, taču pazole bija mazliet nobružāta, papēdis zaudējis asās maliņas, un spīdo­šajā pēdas pacēluma vietā jautās tikko manāma krociņa.

Mārtiņš pavīpsnādams sacīja:

— Nelaime tā, ka viss, kas atlicis no tālās pagāt­nes, ir novecojis. Relikvija. Tā var mums kaut ko pavēstīt par to, kāda bijusi pagātne, tomēr parasti iznīcina sajūtu, ka šie priekšmeti būtu piederējuši patiesi dzīvam cilvēkam. Bet šī kurpe — tā varētu piederēt dzīvai sievietei. Kaut gan tā bija jāuztaisa mums pašiem.

Es pamāju ar galvu; nebija grūti redzēt jaunu mei­teni sēžam uz gultas malas, uzvelkot un aizpogājot kurpi, pēc tam grozot potīti un pašai apbrīnojot, kā jaunā āda gaismā laistās.

Vairākas dienas mēs ar Mārtiņu šķirstījām grāma­tas, kuru lappuses bija nobrūnējušas un vietām klā­tas pelējuma traipiem. Lappuses pāršķirstot, stūrīši noplīsa. Tikai spoks būtu spējis kādreiz lasīt šādu grāmatu. Tad Mārtiņš no kādas kastes izņēma tās pašas grāmatas, tikai to vāki bija jauni un spilgti sarkani, zili un zaļi; tituli bija tikko kā uzdrukāti ar mirdzošiem zelta burtiem, lappuses tīras un baltas, svaigais, melnais iespiedums vēl smaržoja pēc tipo­grāfijas krāsas. Acīmredzot tās vēl nekad nebija

lasītas — včl ne. IJn manā iztēlē pamazam saka rosī­ties un atdzīvoties astoņdesmitie gadi.

Reiz pusdienas laikā ieraudzījām Rūbu kafejnīca stāvam rinda, vēlāk viņš piebiedrojās mums ar Mar­tinu, lai paēstu lenču. Pēcpusdienā viņš izvadāja mani pa visiem birojiem, pa galdniecību un metālap­strādes darbnīcu, pa nelielu bibliotēku, apspriežu zaļi, drēbnieku un kurpnieku darbnīcu, Lielās Manē­žas kontroles telpu, nelielu kinozāli un visām citām vietām, kur strādāja cilvēki, un iepazīstināja ar visiem.

Es iepazinos ar Piteru Mārplu, jaunu zīmētāju Projektā; agrāk viņš bija strādājis par dekoratoru kada Ņujorkas teātrī, pie tam viņš bija labs dekora­tors; izrādījās, ka esmu redzējis vairākas lugas viņa skatuviskajā ietērpa. Es sastapu Lariju Makdermotu, Projekta fotogrāfu; viņš šad tad bija strādājis kādai reklāmu aģentūrai, kurā kādreiz biju nodarbināts arī es. Es iepazinos ar tehniķiem, stenogrāfiem, inženie­riem, ar kādu grāmatvedi, ar vēstures profesoru no Kalifornijas universitātes un ar ļaudīm, kuru darbu neviens nepiemin; Rūbs par vienu no tiem atsaucās kā par «mūsu galveno kukuļdcvēju», un aprunātais tikai pavīpsnāja.

Es sastapu arī savus kolēģus — pārējos kandidā­tus, izņemot tikai divus, kuri jau uzturējās Lielajā Manēžā, — Džonu Maknotonu Vermontas mājā un Džordžu Vingu, kraukļu cilts indiāni un bijušo flo­tes apakšvirsnieku, kas dzīvoja vigvamā. Viņus es jau biju redzējis. Viens no kandidātiem bija tas, kas mācījās viduslaiku franču valodu; mums bija kāds kopējs draugs, bet mēs ne viens, ne otrs nespējām atcerēties ta priekšvārdu. Kāda cita kolēģe bija mis Ailīna Jorgensena, tieva, iebiedēta izskata jauna matemātikas skolotāja no Linkolnas Nebraskas štatā; viņa blakus klasē sāka studēt gadsimtu mijas laika Sanfrancisko. Es iepazinos ar glīto čarlstona meiteni un jaunekli, kurš bija vingrinājies cīņa ar gumijas durkli.

Gaitenī, ejot uz liftu, Rūbs ierunājās:

— Ar šito pāri gan mēs nošāvām buku. Viņi kafej­nīca sāka kopā dzert kafiju, pēc tam kopā pusdienot, tad — sastapties ārpus darba. Protams, tagad viņus neinteresē nekas cits kā tikai viņi paši. Viņi drīz pre­cēsies. Tas jau ir varen jauki, bet mēs taču šeit neesam nodibinājuši vientuļo siržu klubu, un neviens vairs nedod nenieka par to, ka vienam vai otram no viņiem vispār veiksies. Nu, tad mēs aizlikām visus aiz trejdeviņām atslēgām, un tagad ir spēkā likums: pava­diet daļu dienas kopā ar pārējiem kandidātiem Šeit uz vietas, ja tā izgadās, tikai vairs nekādas brāļo- sanās; okei?

Skaidrs, jo čarlstona meiteni es tik un tā esmu nokavējis.

Kādu dienu vienu stundu pavadīju doka Rosofa kabinetā, kur viņš mani iepazīstināja ar pašhipnozes tehniku. Tas bija pārsteidzoši viegli, vismaz tehnika tada bija. Doktors nosēdināja mani savā lielajā, za­ļajā ādas klubkrēslā un lika iekārtoties pavisam ērti.

- Ja gribat, aizveriet acis, kaut gan tas nav nepie ciešams, — viņš sacīja.

Es aiztaisīju acis.

— Tagad tikai iestāstiet sev, ka jūs jūtaties aiz­vien ērtāk un ērtāk, ka gan jūsu ķermenis, gan psihe aizvien vairāk nomierinās. Un ļaujiet šai sajūtai īste­noties. Tad sakiet sev, ka jūs pamazām palēnām grimstat transā. Būdams pilnīgi nomodā un apzino­ties to, ļaujieties vieglam transam. Neraizējieties par vārdu «transs», tas vienkārši ir ērts termins, lai apzī­mētu spēju viegli pakļauties suģestijai, tas nav nekas mistisks. Līdzko jūtat, ka esat sasniedzis šādu stā­vokli, gari un plaši ieskaidrojiet sev, ka esat pats sevi hipnotizējis. Tad pārbaudiet to: sakiet sev, ka uz laiku nespējat pacelt roku. Izmēģiniet, un, ja jūs patiešām nevarat roku pacelt, tad jūs esat transā. Pēc tam izmēģiniet kādu pašhipnozes suģestiju tikai gri­bat. Piemēram, ja jums sāp galva, sakiet sev, ka jūsu galvas sāpes pāries, pirms būsiet paspējis izskaitīt līdz pieci. Vai ari jūs varat izdzēst domas, emocijas, atmiņas un vēlāk ar pēchipnozes suģestiju likt tām atkal atgriezties. Okci? Pašhipnoze patiešām ir spē­cīgs līdzeklis.

Es pamāju ar galvu, un Rosofs atstāja mani vienu, lai varu sākt. Es rīkojos, kā viņš bija mācījis, un jutu, ka kļūstu brīnum mierīgs un rāms. Iestāstīju sev, ka pakāpeniski slīgstu vieglā transā, un man šķita, ka jūtu, kā tas notiek. Sēdēju nekustēdamies, gandrīz aizsnaudies. Iestāstīju sev, ka nespēju pacelt roku, ka tā nespēj kustēties. Pievērsis acis žaketes piedurknei, mēģināju roku pacelt un, kad tā uzšāvās gaisā, gan­drīz iegāzu sev pa aci.

Mēģināju no jauna, šoreiz daudz ilgāk, juzdams, ka visi muskuļi atslābst; vienīgi mana roka nezināja, ka esmu hipnotizēts. Katru reizi tā cēlās uz augšu kā centīgs, bet stulbs suns, kas īsti neizprot triku. Doks drīz atgriežas un ieteica man praktizēties mājās, vislabāk tad, kad patiešām esmu noguris un miegains.

Kādu rītu Mārtiņš Lāstfogels pāri klases priekšā stāvošajai tāfelei uzvilka ekrānu un aizmugurē novie­toja pārvietojamu projektoru. Mēs abi sēdējām bla­kus, un Mārtiņš turēja rokā pārnēsājamo vadības pulti. Viņš noklikšķināja slēdzi, un projektora gaisa ventilators sāka darboties, baltas gaismas plankums ar noapaļotiem, izplūdušiem stūriem nosedza gan­drīz visu ekrānu. Vel viens klikšķis, un plankums pār­vērtās asi fokusētā melnbaltā zīmējumā — vecmo­dīgā kokgriezumā. Tā bija ielas ainava, ka man šķita, no astoņdesmitajiem gadiem; uz ielas bija dzīva satiksme, pa to brauca karietes un pajūgi, steidzās gājēji. Tā bija laba gravīra, taču šādu zīmēšanas stilu nelietoja jau kādu pusgadsimtu.

— Droši vien pagatavota tieši pēc fotogrāfijas, — Mārtiņš klusi piebilda; viņš neapzināti apslāpēja balsi, kā cilvēki mēdz darīt tumsā. — Kamēr vēl nepazina fototipiju, daudzus kokgriezumus ilustrāci­jām gatavoja pēc fotogrāfijām. Ja tā, tad jūs redzat ainu, kas var būt absolūti precīzs kāda reāla acu­mirkļa attēls. Un tas ir tas, kas mūs aizved pagāju­šajā laikā. Skatoties uz šo kokgriezumu savā ilustrē­tajā nedēļas žurnālā, astoņdesmito gadu cilvēks varēja iztēloties šo ainu.

Tas bija mans darbalauks, un es ieteicos:

Šodien mēs īstenību neattēlojam tā. Tas man atgādina japāņu mākslu, kurā plakanā perspektīva padara šķības pat rietumnieku acis. Mums zīmējums šķiet nereāls, taču tā laika skatītājam …

Pareizi! Lasiet vien savu lekciju pats un izēdiet mani no darba! Tikai neaizmirstiet, ka man ir jāuztur ģimene. Okei! Mēs iedevām šo kopiju un vēl žūksni citu Sidnejam Erkhartarn. Vai jūs viņu pazīstat?

Esmu redzējis viņa darbus: ielas ainavas, pilsē­tas skatus. Galvenokārt akvareļus. Viņš ir gluži labs.

— Viņš prot parādīt pilsētas dvēseli. Vai jums šķiet, ka šai zīmējumā viņš to ir panācis?

Mārtiņš noklikšķināja slēdzi, un Sidneja Erkharta zīmējums — es labprāt vēlētos būt tā īpašnieks — piepildīja ekrānu. Tā visos sīkumos bija tā pati ainava, kuru tikko bijām aplūkojuši. Ari šis bija zīmējums, bet krāsains, ar zīmuļa un tušas kontūrām norobežotajiem laukumiem ar otu bija uzklāta ķīniešu tuša spēcīgos toņos. Tā bija tā pati ainava, tomēr impresionistiska, viss tajā virmoja. Viņš bija izlicis uz papīra to, ko cs tik bieži biju centies sasniegt, ska­toties Keitijas stereoskopā. Karietēs iejūgtie zirgi patiešām rikšoja, blakus liem vezumnieku zirgi mirka sviedros un bija saspringuši aiz piepūles. Ekipāžu riteņi griezās, to spieķi zibēja gaismā, un kāds ūsains vīrs izlocījās starp pajūgiem, drāzdamies uz priekšu, un viņa kājas izveicīgi kustējās. Un skatītājs visu to redzēja. Kad Erkharta zīmējums uzzibsnīja uz ekrāna, bija mirklis, kad es pats stāvēju ietves malā un vēroju ainavu, un tā bija gandrīz reāla.

Mēs visu priekšpusdienu pavadījām, skatoties zīmējumus un fotogrāfijas no agrīnajiem astoņdesmi­tajiem gadiem, pēc tam Erkharta, Kārla Morza, Mirēja Sidorfska un citu «tulkojumus»; tas bija Mār­tiņa radīts termins, pie tam īsti trāpīgs. Visi zīmē­jumi nebija vienlīdz labi, daži bija izdevušies tikai daļēji. Taču citi atstāja spēcīgu iespaidu, un es pie­peši pārdzīvoju satraukumu, uz mirkli ieraugot pagātnes acumirkļa realitāti.

Jau ilgi pirms bijām beiguši apskati, es biju pār­liecināts, ka varu panākt to pašu — man nav nepie­ciešams ne Erkharts, ne kāds cits; arī es varu skatī­ties uz vecu grebumu vai fotogrāfiju un pilnīgi iejus­ties tajā tā, ka spēju atrast un uztvert sen pagājušo īstenību. Es tagad varēju to tikpat labi kā lielākā daļa šo jauno zīmējumu autoru, man šķita, ka pat labāk. Es nezināju, vai es varētu tikpat labi zīmēt, es nebiju drošs, vai esmu pietiekami liels mākslinieks, es šaubījos par to. Bet savā iztēlē es spēju to panākt.

Kad gājām uz kafejnīcu pusdienot, es to pastāstīju Mārtiņam, un viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

— Mēs cerējām, ka jūs tā jutīsiet, Rosofs to pare­dzēja. Taču jums neatliks laika īstai zīmēšanai, un šā rīta mērķis bija jūs tikai ierosināt. Mums vēl ir vesels lērums vielas, kas jums jāizstudē un «jāpār­tulko» pašam savām vajadzībām.

Ks pavadīju trīs dienas viens pats pie projektora, skatoties eitu pēc citas astoņdesmito gadu ainavas un cenšoties atklāt to dziļāko būtību. Ar laiku cs ieguvu pieredzi un spēju to panākt pavisam ātri.

Kādu pēcpusdienu pulksten četros drēbnieka darb­nīcā mani nomērīja no galvas līdz kājām. Stāvēju zeķes, turēdams katra rokā spaini ar smiltīm, kamēr kurpnieks apzīmēja manu pēdu kontūras.

Vienu nedēļu Mārtiņš gandrīz visu laiku lasīja lek­cijas no savām kartītēm.

— Cik iedzīvotāju bija Savienotajās Valstis 1880. gadā? — viņš man pajautāja iesākumam.

Es izdalīju pašreizējo iedzīvotāju skaitu ar divi un pateicu, ka simt miljonu, taču Mārtiņš lika šo skaitli vēlreiz dalīt ar divi. Toreiz bija tikai piecdesmit mil­jonu amerikāņu, lielākā dala no tiem dzīvoja aus­trumos no Misisipi. Rietumu prērijās vēl aizvien klai­ņoja bizoni; jaunais transkontinentālais dzelzceļš bija naeionals brīnums un izraisīja tādu satraukumu, ar kuru nespēj mēroties pat šodienas kosmisko lido­jumu radītais satraukums; indiāņi vēl aizvien skal­peļa baltos. Tā bija pavisam cita zeme un cita pasaule; toreiz vēl eksistēja dzīvnieki, kas tagad jau iznīkuši. Ari sociālā sistēma bija pavisam cita — Eiropa tolaik bija pilna karaļu, karalieņu, impera­toru, caru un carieņu, un viņi nebūt nebija tikai grez­numam, viņi valdīja.

Mārtiņš stāstīja, kā tolaik pasaulē ceļojuši un pār­vadājuši preces. Tvaikoņi un dzelzceļi darbojās jau vairākus gadu desmitus, bet, par spīti tam, precinieki vēl aizvien lielākoties brauca ar burām, un vairums cilvēku ceļoja tā, kā bija ieraduši — kājām vai ar zirgiem. Gandrīz visi Amerikas iedzīvotāji dzīvoja un nomira tai pašā štatā vai pat pilsētā, kur bija pie­dzimuši; vairāk ļaužu brauca pāri okeānam nekā ceļoja paši pa savu zemi. Mārtiņš stāstīja, ka astou desmito gadu pasaule, kaut gan citāda, tomēr bijusi tuvāka mūsējai, nekā parasti domā.

— Tā ir sasodīti atšķirīga pasaule, taču nav sveša mūsējai. Man šķiet, jūs varēsiet tur justies kā mājās.

Keita domāja, ka mani garie mati, kas sniedzās līdz apkaklei, un jaunā bārda — es biju sācis to jau apcirpt — padarot mani sevišķi skaistu, un es viņai piekritu. Viņa bija sākusi palīdzēt man mājas nodar­bības. Kādu dienu es viņu aizvedu uz lenču kādā Mcdisonskvēra restorānā un ielūdzu arī Rūbu un dok­toru Dancigeru, un abiem viņa patika. Pēc tam viņi Keitai atļāva apmeklēt Projektu. Doktors Dancigers pats izrādīja viņai Lielo Manēžu, un viņa sekretāre gandrīz visu pārējo Projektu. Es apskatē nepiedalī­jos, biju pārak aizņemts ar Martinu Lāstfogelu.

Keitai tagad savā ziņā viss par Projektu bija skaidrs, un gandrīz katru vakaru, parasti pie viņas, bet dažkārt arī manās mājās, Keita mani apmācīja pēc Mārtiņa lekcijām, cenšoties iekalt man atmiņā visus nepieciešamos faktus. Keita kopā ar mani pēc fotogrāfijām un kokgriezumiem, kurus es atnesu mājās, pūlējās iejusties astoņdesmitajos gados. Kādā sestdienas rītā es aizvedu viņu uz Projektu un parā­dīju rekonstruētos tā laika apģērbus, cepures, cimdus un kurpes. Keita bija sajūsmināta un ilgojās, kaut varētu pielaikot kādu no tērpiem. Viņa man bija lie­lisks palīgs un, manuprāt, paātrināja mācīšanās pro­cesu. Vismaz Mārtiņš bija par to pārliecināts. Viņa man milzīgi daudz palīdzēja pašhipnozes tehnikas apgūšanā; Keita pēc mana apraksta to tūlīt saprata un apjauta, kā to panākt. Un tad arī es noticēju, ka pašhipnoze patiešām ir iespējama. No Keitas aprak­sta es ieguvu priekšstatu par patieso sajūtu, kāda rodas ieslīgstot transā. Kādu vakaru, sēžot pie Kei­tas viņas antīkajā šūpuļkrēslā, — patiesi ārkārtīgi ērtā mēbeles gabalā — man tas izdevās. Es pa īstam nespēju pakustināt roku un sēdēju, stingi skatīda­mies uz io kā noburts. Tad teicu sev, ka roka atkal «(brīvota, pamēģināju, 1111 tā atkal spēja kustēties. I'ec tam iestāstīju sev, ka aizmirsīšu savu adresi un palikšu transā, kamēr Keita ierunāsies. Es sēdēju, pūlēdamies atcerēties adresi, un neparko nespēju to atminēties. Tas bija gan aizraujoši, gan mazliet baigi. Es paskatījos uz Keitu, kas lasīja kaut kādas Martina piezīmes, un tai pašā mirklī viņa palūkojās uz mani. Viņa pasmaidīja un vaicāja:

— Vai izdevās?

Un es vienā acumirklī atkal atcerējos un kā vien­mēr zināju savu adresi un jutu, ka esmu atbrīvojies no transa.

— Aha, beidzot, — es atbildēju.

Tad mēs kādu stundu pētījām naudas paraugus: sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu sakuma monētas, arī zelta, lielas, vecas banknotes, kuras diezgan bieži izlaida vietējās bankas pašas ar saviem zīmējumiem un parakstīja bankas prezidents. Vislabāk no visām man patika zelta sertifikāti, kas bija izpērkami ar zeltu; mugurpuse tiem bija oranžā krasā, tā atgādinot zeltu.

Pēc doktora Dancigera lūguma es vairs nelasīju avīzes, žurnālus un modernus romānus; es biju arī pārtraucis skatīties televīzijas pārraides un klausī­ties, radio, un tas man nesagādāja ne mazākās grūtības.

Katru dienu es sēdēju Projektā, klausīdamies, ko stāsta Mārtiņš; klēpī turēju mazu rakstāmpulti, kuras augšdaļā bija ierīce papīra piestiprināšanai. Vienu pēcpusdienu es pavadīju, nogaršojot ēdienus. Tas notika pēc lenča, kuru es pēc Mārtiņa lūguma neēdu, pavisam tukšā kafejnīcā, kurā bija tikai pavārs vidē­jos gados un doktors Rosofs. Vispirms pavārs ienesa šķīvi ar sutinātu jēra gaļu, kartupeļiem un bietēm un nolika to man priekšā. Rosofs sēdēja man pretim, pavārs stāvēja blakus galdiņam, un abi, mazliet vīp­snādami, vēroja mani. Es pa druskai nobaudīju no visa, izgaršodams un skatīdamies tukšumā kā vīnu degustators. Es nekad agrāk nebiju ēdis jēra gaļu un nezināju, kādai tai jābūt; šķita, ka tā garšo gluži labi. Taču kartupeļi un bietes nebija gluži tādi kā parasti. Es turpināju ēst, cenzdamies noteikt atšķi­rību, nu doktors Rosofs drīz vien pajautāja: Nu?

Es noriju kumosu un atbildēju:

— Kartupeļi un bietes ir garšīgāki un aromātis­kāki nekā tie, pie kuriem esmu pieradis.

Viņi alii atkal pasmīnēja, un Oskars teica:

Astoņdesmitajos gados dārzeņus audzēja bez mākslīgajiem mēsliem, nelietojot arī insekticīdus, un sēklas 1111 dēstus speciāli neapstrādāja. Nelietoja arī nekādus konservējošus līdzekļus un piedevas.

— Un tie ir vārīti nehlorētā ūdenī, — piebilda pavārs.

Pēc tam nobaudīju kādu saldo ēdienu, kas bija gatavots ar citādi rafinētu cukuru, tomēr garšoja tāpat kā parasti. Pēc tam apēdu mazu gabaliņu liel­lopu gaļas bifšteka, kas bija sīkstāks un nepārpro­tami garšoja citādi nekā visi citi, kurus biju ēdis agrāk. Nomēģināju brīnišķīgu saldējumu no nepas­terizēta krējuma. Un ierāvu pamatīgu malku viskija, kas bija speciāli destilēts; tas bija neatšķaidīts un stiprs.

Un tad kādu vakaru, paēdis vakariņas mājās, es nomazgāju traukus un izsviedu no ledusskapja visu, kas nebija konservēts. Tad apsēdos dzīvojamā istabā pie kāršu galdiņa un uzrakstīju vēstulītes un past­kartes visiem, kuri varētu brīnīties par manu pazušanu.

Es visiem paziņoju, ka šeit, Ņujorkā, man ar darini diez ka neveicas, un tagad, jaunā gada 4. janvāri, es, acumirklīga impulsa mudināts, esmu nopircis vecu lielu automašīnu, sakravājies un rīt aizbraucu, kamēr vēl neesmu paspējis apdomāties. Es tikai braukāšu apkārt, īstenībā nezinu, kur — varbūt došos uz kādu no rietumu štatiem, pa ceļam šo to uzzīmēdams un u/skicēdarns vai arī fotografēdams. Es rakstīju, ka pēc. atgriešanās centīšos ar viņiem sazināties. Man ļoti nepatika tā izdarīties, bet es zināju, ka, sarunā­joties personīgi vai pa telefonu, nespēšu pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem.

Pastkartes un vēstulītes iemetu pastkastītē Leksing- touas avēnijā, vienu kvartālu no savām mājām, tad bridi pastāvēju un palūkojos apkārt, kāda izskatās Ņujorka divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Taču nebija neka daudz ko redzēt: man visapkārt slējās tikai eku sienas, uz priekšu aizstiepās gara asfalta strēle, pa kuru pašlaik brauca tikai viens taksometrs, virs galvas laukumiņš pelēki melnu debesu, pārāk dūmakainu, lai varētu ieraudzīt kādu zvaigzni. Šķita, ka pa visu dienu sakrājušās automašīnu gāzes nogul­snējušās tieši šeit, un man sāka sūrstēt acis, kļuva arī auksti. Puskvartālu tālāk pa šķērsielu, uz kuras stūra es stāvēju, bariņš jaunu nēģeru nāca uz Lek- singtonas avēnijas pusi, tāpēc vairāk nekavējos, lai nesastaptos ar tiem un man nebūtu viņiem jāie­skaidro, cik ļoti es allaž esmu jūsmojis par Mārtiņu l.utcru Kingu. Devos uz priekšu pa Leksingtonas avēniju un pēc tam cauri visai pilsētai uz noliktavu. Biju noguris, mazliet miegains, tomēr tik satraukts, ka jutu dauzāmies sirdi.

Pusotru stundu vēlāk, desmit minūtes pāri vieniem iita, mēs izgājām no noliktavas. Rūbs savu mašīnu, zemu, mazu sarkanu «sēdami», bija novietojis uz ielas pie sāndurvirri. Viņš vadīja mašīnu, doks Rosofs sēdēja man otrā pusē, un cs biju vairāk vai mazāk paslēpts starp viņiem abiem; virs mana kostīma — kaut gan es cenlos par to nedomāt kā par kostīmu — biju uzvilcis doka lietusmēteli. Protams, manus garos matus un bardu slēpt nebija nekādas vajadzības. Nevaru atcerēties, ka būtu kaut ko runājis, tikai aiz nervozitātes cs briesmīgi bieži žāvājos. Rosofs saprata iemeslu un laiku pa laikam uzsmaidīja man.

Rubs novietoja mašīnu kādus divpadsmit jardus no Dakotas galvenās ieejas; viņš pastiepa roku, un es to satvēru. Rūbs nopateica vairāk neko kā tikai:

— Labu veiksmi, Saj! Es vēlētos būt jūsu vietā.

Rosofs atvēra durtiņas un izkāpa, un es pašļūcu

pa sēdekli, lai viņam sekotu.

Uniformā tērptais durvju sargs mūs gaidīja; viņš tikai pamāja ar galvu, un mēs gājām tālāk zem lie­lās galvenās velves, tad pāri pagalmam. Abas mil­zīgās zaļās strūklakas nedarbojās. Mēs devāmies uz augšu pa platajām, vecajām kāpnēm Dakotas ziemeļ­austrumu stūrī, nesastopot nevienu pašu cilvēku; uzkāpām septītajā stāvā; mans dzīvoklis atradās pāris durvju tālāk, un es izņēmu slēdzeni.

— Manu mēteli, Saj, — Oskars ieminējās, un es novilku lietusmēteli un pasniedzu viņam.

— Vai negribat ienākt iekšā? — es jautāju, taču viņš papurināja galvu.

Doks apskatīja manu apģērbu, tad pacēla acis, lai nopētītu manus matus un ūsas, it kā nekad agrāk nebūtu tos redzējis. Viņa sejā saskatīju mulsu bijību.

— Nē, Saj, es domāju, ka tagad nekas 110 mūsdie­nām šeit neiederas, — viņš noteica un pastiepa roku. — Labu veiksmi! Jūs zināt, kas jums jādara, kad esat sagatavojies.

Mēs paspiedām viens otram roku, tad cs devos pie savām durvīm, ieliku slēdzeni atslēga un pagriezu lielo, izrotāto misiņa rokturi; durvis bez trokšņa af sprāga vaļā, it kā būtu bez svara, taču es varēju sajust, cik tās masīvas. Es pagriezos, lai vēlreiz atva­dītos no doka, bet Rosofs pašreiz jau iegriezās kāp­nēs; viņš atskatījās uz mani un projām bija.

Es iegāju iekšā un aizvēru durvis. Manas acis iepletās, pierodot pie vājās gaismas, kas ieplūda pa lielajiem logu četrstūriem. Es pazinu dzīvokļa iekār- lojumu, biju bijis šeit kopā ar doktoru Dancigeru un Rubu dienā, kad tas tika pabeigts. Tagad piegāju pie viena 110 logiem, apstājos un skatījos lejup uz vāji redzamajiem līkumiem un juceklīgajām ēnām, kas bija mēness apgaismotie Centrālā parka ceļi, koki un krūmi. Es zināju — ja papūlētos pieliekties un skatī­tos tieši lejā, zem saviem logiem es būtu varējis redzēt Sentralpārkveststrītu un tā luksoforu gaismu un varbūt vēl kādu retu mašīnu. Ja paceltu acis, lai palūkotos tālu pāri parkam, es varētu redzēt vēl dažus apgaismotus logus lielajos dzīvojamos namos, kas virknējas kvartālu pēc kvartāla un robežojas ar Centrālā parka austrumu malu. Pagriezis galvu pa labi, cs parka dienvidu pusē varētu ieraudzīt neona reklāmas uz viesnīcu jumtiem, bet vēl tālāk aiz tām — lielo biroju ēku ugunis. Bet es neskatījos uz tiem. Es skatījos uz ēnām Centrālajā parkā. Gandrīz tieši man priekšā mēness apmirdzēja ezera virsmu, un man šķita, ka droši vien tāpat noticis arī kādā citā tādā pašā naktī, kad šī ēka bija vēl pavisam jauna. Gar parka līkloču ceļiem tālu cita no citas dega later­nas, un ap katru no tām veidojās vēlās nakts miglas aplis, un, manuprāt, tās nevarēja izskatīties daudz savādākas, ja vispār bija citādas nekā toreiz — pirms ilga, ilga laika.

Es zināju, ka pie logiem ir smagas zaļas štoras, un pa tumsu tās nolaidu, tad aizvilku samta portjeras. To pašu izdarīju ar visiem pārējiem logiem, tad izvilku no kabatas sērkociņu kārbiņu. Pret kurpes pazoli uzrāvu sērkociņu. Tas nosprakšķēja, uzlies­moja un sāka rami degt; vasks tievā strūkliņā tecēja pa kātiņu. Ar otras rokas saliekto plaukstu sargā­dams liesmiņu, es tuvināju sērkociņu izrotātajai L veida misiņa gāzes caurulei, pie kuras īsā atzaro­juma bija piestiprināts puķots stikla abažūrs; cauru­les apakšējā daļa bija atslēgas veida misiņa roktu­ris. Es pagriezu lo, izdzirdu kluso gāzes šņākoņu un pieliku aizdedzināto sērkociņu pie caurules vaļējā gala. Zem stikla abažūra izšāvās ķīļveida liesmiņas ar zilu maliņu, un man pie kājām uz puķotā pelēkā paklāja parādījās šaudīgs gaismas aplis, tad gaisma kļuva mierīga.

Es apskatīju istabu un mēbeles tikai īsu mirkli. Teicu sev, ka ir jau gandīz divi no rīta 1882. gada 5. janvārī, un pēkšņi sapratu, ka eksperiments patie­šām sācies. Taču tagad es biju noguris, pilnīgi bez enerģijas, roka, kas vēl aizvien kavējās pie slēdža, izdzēsa gaismu, un tad es cauri priekšnamam gāju uz guļamistabu.