Starp diviem laikmetiem

21

Ar pirmo tūristu kuģīti mēs braucām atpakaļ uz Menhetenu; kamēr mēs gaidījām, kad varēs iekāpt, saujiņa ziemas tūristu pa vienam kāpa lejā no kuģīša un ziņkārīgi nopētīja Džūlijas apģērbu. Par mani viņi nelikās ne zinis, jo mans mētelis un apaļā cepure neko neatšķīrās no daudzu citu vīriešu apģērba. Tas dienā bija vienīgais kuģītis, kas atgriezās uz Menhetenu bez pasažieriem, tikai šoreiz ar to braucām mēs. Nākamais kuģītis atstās atbraukušos un uzņems pirmo grupu atpakaļbraucienam, un tā augu dienu. Es par to priecājos; es nemaz nevēlējos, lai mani nopēta. Kuģīša pavadonis diezgan kareivīgi noprasīja, no kurienes mēs uzradušies. Es paskaidroju, ka vakar nokavējām pēdējo kuģīti un nakti pavadījām uz salas. Viņam bija nepieciešama kāda sekunde, lai izlemtu, ko par to domāt; tad viņš mazliet ciniski nosmīnēja un aizgāja tālāk; šķita, ka mūsu apģērbs viņu galīgi neinteresē.

Kad kuģītis iegriezās kanālā, mēs uzkāpām uz atklātā augšējā klāja. Mēs tuvojāmies Menhetenas salai. Džūlija nekustīgi stāvēja man blakus, vēro­dama, kā Menhetenas debesskrāpji pavisam neticami aug lielāki un lielāki. Nekas neierobežoja mums skatu uz Menhetenas lejasdaļu, Ņūdžersiju, Bruklinas dien­vidiem un Steitenailendu, kā arī uz ostu, ja lūkojā­mies Verazano tilta virzienā; desmit minūtes Džūlija tikai skatījās un nebilda ne vārda. Tad, paliekusies uz manu pusi, taču ne mirkli neatraudama skatienu no milzīgajām ēkām, kas drūzmējās Menhetenas galā un, rīta saules apmirdzētas, izskatījās skaistas, viņa iejautājās:

— Kāpēc tās negāžas apkārt?

Es izskaidroju visu, ko zināju vai iedomājos zinām par dzelzs konstrukcijām, taču pusteikumā apklusu. Džūlija nemaz neklausījās un nebija dzirdējusi ne vārda. Viņa tikai skatījās, pēkšņi satvēra manu roku, un viņas seja atplauka.

— Jaunais tilts! — viņa iesaucās, rādīdama uz Bruklinas tiltu pāri īstriverai pa labi no Menhetenas.

Kāds preču tvaikonis devās jūrā; tas ne tik daudz tuvojās mums, kā auga aizvien lielāks, un Džūlija vēroja to. Kad tvaikonis beidzot bija jau pavisam tuvu un tā dzelzs sāni neiedomājami augstu milža pār mums, Džūlija pierāvās man tuvāk un viņas acīs iezibējās bažas.

— Vai tas neapgāzīsies? — viņa čukstēja. — Vai tas var krist?

Es atbildēju, ka tas nav iespējams, bet, kad tas virzījās mums garām, dārdinādams savas skrūves un mēs abi skatījāmies uz melnajiem, klintij līdzīgajiem kuģa sāniem, es apjēdzu, ko viņa jūt. Šķita neticami, ka kaut kas tik liels un augsts var peldēt pa ūdeni, un es prātoju, ko gan Džūlija būtu teikusi, ja mums garām slīdētu jaunā, neiedomājami milzīgā «Kara­liene Elizabete».

Četrmotoru lidmašīna ar propelleriem, lidodama ne sevišķi augstu — varbūt tūkstoš pēdu — ieurbās pele- kajās'debesīs. Es priecājos, ka varu viņai parādīt to, kas laikam gan ir tieši šā gadsimta simbols.

— Džūlija, paskatieties!

Viņa izdzirda lidmašīnas troksni, taču nezināja, kur skatīties, kamēr nebiju viņai parādījis uz augšu.

— Tā ir lidmašīna, aeroplāns.

Es, kā man šķiet, drusciņ pašapmierināti gaidīju, ka viņa brīnīsies. Taču Džūlija, kādas desmit sekun­des smaidot ar patiku vērojusi to, nebija pārsteigta. Viņa pamāja ar galvu.

— Es par tiem esmu lasījusi Zila Verna grāmatā. Saprotams, ka tagad jums jau ir aeroplāni. Es vēlē­tos lidot ar tadu. Vai to ir daudz?

Viņa atkal pievērsās tam, kas viņu patiešām pār­steidza, — Menhetenas milzīgajām klintīm ar logiem.

— Pavisam nedaudzi. — Es pasmējos par sevi — lā man arī vajadzēja.

Kad mēs izkāpām no kuģīša Beterijparkā, tur nere­dzēja neviena imigranta. Kad bijām izgājuši cauri nelielajam parkam un sasnieguši ielu, Džūlija, pie­spiedusi roku pie krūtīm, pēkšņi apstājās. Pirmajā mirklī es iedomājos, ka viņu pārsteigušas ēkas ar torņiem un šaurās taksometru, privāto mašīnu un gājēju pieblīvētās ielas, steiga, satiksmes dārdoņa un celtņu rīboņa, kas varēja padarīt vai kurlu. Tomēr Džūlija neskatījās ne uz mašīnām, ne uz celtnēm, bet uz cilvēkiem, uz parastiem garāmgājējiem. Es cieši vēroju viņu un sapratu, ka viņu nav pārsteidzis cil­vēku neparastais apģērbs. Es atcerējos ērmoto bijību, kas bija pārņēmusi mani, kad ieraudzīju pirmo īsto, dzīvo, nepārprotami elpojošo cilvēcisko būtni 1882. gadā; biju pārliecināts, ka tagad Džūlijas sejā saskatu to pašu mulso izbrīnu. Brīvības salā viņu tā bija sagrābusi savā varā apziņa par ierašanos šai laikā, ka no kuģīša izkāpjošie pasažieri viņai šķita gandrīz nereāli. Bet tagad, tāpat kā man toreiz, ļau­dis gāja garām un nepievērsa nekādu uzmanību viņai, un cilvēki bija dzīvi, kustējās, runāja! Ļaudis, kas dzīvoja veselu cilvēka mūžu pēc viņas. Kad Džūlija pagriežas, lai paskatītos uz mani, viņas seja atkal bija nobalusi un viņa pati bija iebaidīta un klusa un spēja tikai purināt galvu.

Mēs nogājām nelielu kvartālu pa Brodveju, tad es pajautāju:

— Vai jlīs zināt, kur atrodaties?

Jautājums viņu pārsteidza tā, it kā es to prasītu viņai pavisam svešā pilsētā, kuru tā nekad nebija redzējusi. Cenzdamās uzminēt, kur atrodas, viņa gro­zīja galvu uz visām pusēm, tad pievērsās man un, vēl aizvien pa pusei nobijusies no visa, ko redz, bet jau smaidīdama atbildēja:

— Nē.

— Ta ir Brodveja lejasdaļa.

— Nē! Tas nevar būt! — Viņa atkal paskatījās uz abām pusēm, un smaids viņas sejā izdzisa.

— Ai, Saj, te nav nekā, ko es pazīstu, itin nekā! Es…

— Pagaidiet! — es viņu pārtraucu.

Saņēmu viņu zem rokas, un mēs straujā solī devā­mies uz pilsētas pusi vēl divus nelielus kvartālus. Džūlija palēnināja gaitu, skatīdamās uz priekšu pāri ielai un pārbīlī piespiedusi roku pie mutes. Nogājām vēl kādus piecdesmit jardus un apstājāmies ietves malā; mēs ar Džūliju skatījāmies pāri ielai uz sīko, mazo Trīsvienības baznīciņu, kas bija gluži pazudusi šajā stikla un akmens bezdibenī. Tad Džūlijas zods izslējās, viņa lēnām pacēla acis — augstāk, aizvien augstāk līdz torņiem, kas nospieda pilnīgi pie zemes viņas laika Menhetenas salas augstāko celtni.

Beidzot viņa uzrunāja mani:

— Man nepatīk, Saj. Man nepatīk redzēt Trīsvienī­bas baznīcu tādu!

Viņa vēlreiz paskatījās pāri ielai un augšup uz tālajām debesīm virs augstajām celtnēm. Šoreiz, pagriezdamās atkal pret mani, viņa jau smaidīja.

— Bet es gribētu uzkāpt augšā kādā no šīm ēkām. — Vēl aizvien smaidīdama, viņa piemiedza acis. — Brodvejs vismaz ir tikpat trokšņains kā vienmēr. Cik ērmoti, ka neredz neviena zirga. — Pēk­šņi viņa bija pamanījusi. — Saj, visi brauc tikai viena virzienā!

Pie stūra mēs noķērām taksometru, un, kamēr brau­cām uz austrumiem, uz Nasaustrītu, es viņai izskaid­roju, kā brauc pa vienvirziena ielām. Džūlija atzinīgi nopētīja taksometra iekšpusi, un es apslāpētā balsī, lai šoferis nedzird, teicu:

— Sis ir automobilis.

— Es zinu. — Arī viņa runāja klusītēm. — Es atce­ros jūsu zīmēto Medisonskvēru; tiklīdz ieraudzīju auto mobiļus, tā tūlīt pazinu tos. Man patīk auto mo­bili. Cik interesanti braukt ar tādu! — Viņa atzinīgi pataustīja polsterējumu. — Es gribētu, kaut krust­māte Ada tos redzētu. Lūk! — viņa pēkšņi iesaucās. Viņa bija skatījusies uz visām pusēm un tagad aiz mums pamanījusi nelielu sarkanu «sedanu». — Cik lielisks! Un brauc sieviete! Kā es arī gribētu tādu! — Taksometrs pie Nasaustrīta gaismas signāla sama­zināja gaitu. — Cik saprātīgi! Dieva dēļ, kādēļ gan mums tas nav ienācis prātā? Bet, protams, tie dar­bojas ar elektrību, vai ne?

Mēs izkāpām pie Nasaustrīta un Pārkrovas stūra, taksometrs palika gaidot ietves malā. Es norādīju Pārkrovā uz Brodveja pusi. — Tai vietā stāvēja Astorhauzs, Džūlija. Un tur atradās Pasta kantoris.

Viņa katru reizi paklausīgi skatījās uz norādīto vietu un māja ar galvu, taču, manuprāt, pa īstam saprast to, ka tur stāvējis Astorhauzs, viņa tomēr nespēja.

Kad viņa pēkšņi bija ieraudzījusi Pilsētas valdi un Tiesas namu, kas abi izskatījās gluži tādi paši, kādus bijām tos redzējuši pēdējo reizi, un sapratusi, ka parks otrpus ielas ir Pilsētas valdes parks, viņa prie­cīgi pārsteigta iesaucās:

— Ai!

Manuprāt, ari parks nebija mainījies; ja arī bija kādas niecīgas pārmaiņas — tādām būtu jābūt — neviens no mums abiem tās nemanīja. Džūlija sta- vēja un skatījās pāri ielai, sirsnīgi, bet bikli smaidī­dama. īsu bridi viņai acīs iemirdzējās asaras, tomēr tās pazuda aiz prieka par to, ko viņa redzēja. Pavi­sam klusītēm viņa čukstēja:

— Es esmu laimīga, Saj, tik laimīga, ka parks nav pārvērties. Cik labi ir to redzēt!

Pirmo reizi Džūlija pakšņi saprata, kur mēs atro­damies, un uzmeta man ašu skatienu, lai es to apstip­rinātu. Es pamāju ar galvu, Džūlija pagriezās, un — es pametu ar roku taksometram, kas mums sekoja gar ietves malu, — mēs gājām pa Pārkrovu, pa to pusi, kur kādreiz bija stāvējusi Times Building; tā, kaut arī pamatīgi pārvērtusies, vēl aizvien atradās turpat. Un tad mēs apstājāmies vietā, kur bija stāvē­jusi māja, kuru mēs redzējām nodegam līdz pašiem pamatiem. Tikpat veca celtne kā toreizējā māja tagad stāvēja tās vietā. Tā bija tikpat neievērojama un neti­cami līdzīga nodegušajai; izskatījās, ka ta uzcelta tūlīt pēc ugunsgrēka.

Mēs stāvējām un ar tukšu skatienu vērāmies uz to. Nebija grūti atsaukt atmiņā skatu, kā sprakstošo, oranžo liesmu mēles šaudījās laukā pa visiem vecās mājas logiem; es vēl aizvien sajutu degunā melno dūmu dvaku, vēl aizvien dzirdēju uguns rēkoņu, kas izklausījās kā orkāns; tas viss droši vien jau sen sen bija pagaisis no visu cilvēku atmiņas, to atcerējāmies tikai mēs ar Džūliju. Un es lauzīju galvu par to, kāda gan bijusi Aidas Smolas dzīve. Pagājos uz priekšu un piespiedu plaukstu pie ēkas sienas, arī Džūlija darīja to pašu. Brīdi stāvējām, turēdami rokas pie reālā akmens, kas tagad stāvēja šeit, juzdami, ka tas atņemt siltumu mūsu rokām, tatad tam vajadzēja Imt reālam. Tomēr Džūlija palūkojās uz mani un papuri­nāja galvu, un es piekrītoši pamāju.

— Es zinu, ka tas nav reāls, arī man ne.

Es iebāzu roku atpakaļ mēteļa kabatā, bet Džūlija savējo paslēpa uzrocī.

Viņa aizgaja līdz ietves malai pie mūsu taksometra, tad pagriezās un norādīja uz māju.

— Ta laikam ir tā vieta, kur karājās «Observer» izkārtne. — Viņa paskatījās uz taksometra šoferi, kas izlikās, ka neklausās mūsu sarunu, tad pienāca man tuvu klāt un klusākā balsī jautāja: — Saj, vai jus varat ticēt, ka tikai pirms divām dienām mēs līdām pa izkārtni? — Viņa norādīja uz Times Building. — Un tur ir logs, pa kuru mēs ierāpāmies mistera Voltera Tompsona kantorī.

Es pamāju ar galvu, smaidīdams par to, cik grūti ir to iedomāties,

— Viņa reklāmu aģentūra vēl aizvien darbojas. Man šķiet, tā ir lielākā visā pasaulē vai vismaz viena no lielākajām, — es teicu.

— Patiešām? — viņa dedzīgi iesaucās, it kā būtu dzirdējusi labas ziņas par vecu draugu. — Es priecā­jos par to, viņš bija ļoti patīkams cilvēks.

Aiz muguras palika kvartāls pēc kvartāla, un Džū­lija nemitīgi grozīja galvu. Gandrīz viss viņai bija pilnīgi svešs, gluži jauna vieta, viņa varēja tikai izla­sīt lielās, dzeltenās plāksnes ar ielu nosaukumiem. Un es dzirdēju viņu atkal un atkal murminām:

— Pazudis … pazudis … pazudis ….

Es nezinu, ko domāja taksometra šoferis; viņš ik pēc pāris sekundēm spogulītī paskatījās uz mums. Bet, kad mūsu skatieni sastapās un viņš grasījās kaut ko teikt, es uzmetu viņam tik bargu skatienu, cik vien spēju. Īstenībā man nepatīk Ņujorkas taksometru šoferi. Viņi ir pārāk izreklamēti un kļuvuši uzpūtīgi, nu es nebiju ieinteresēts noklausīties, ko šis pārgud­rais zellis varētu pastāstīt. Arī Džūlija saprata, ka viņš tagad noklausās katru mūsu vārdu. Dažreiz, kad mēs apstajāmies pie gaismas signāliem, cilvēki mums blakus stāvošajās mašīnās un kravas automo­biļos nopētīja mūsu apģērbu, pēc tam ieskatījās sejās. Protams, vel ļaunāk būtu iet kājām vai arī stāvēt uz ielas. Manuprāt, īstenība neviens ilgi nedomāja par mums; viņi varēja iedomāties, ka mēs varbūt braucam uz kāda televīzijas komercraidījuma uzve­duma mēģinājumu. Tomēr Džūlija smagi pārdzīvoja šos skatienus. Kad taksometra šoferis spogulītī vēl­reiz pārbaudīja mūsu izskatu, viņa pieliecās pie manis 1111 čukstēja:

— Vai mēs drīz būsim jūsu mājās, Saj?

Es pamāju un liku šoferim pasteigties.

Tomēr vienu līkumu mēs vēl apmetām. Pie Trešās avēnijas un 23. ielas stūra es liku šoferim braukt uz rietumiem, un, kad viņš pārgudra puiša stilā sāka atgādināt manus iepriekšējos norādījumus, es strupi noteicu:

— Uz rietumiem pa 23. ielu!

Un viņš paklausīja. Mēs apbraucām Medisonskvēru,. un, kad atkal bijām uz Brodveja, Džūlija pēkšņi satvēra manu roku. Es to biju jau gaidījis.

Saj! — viņa čukstēja. — Pazudusi! Patiešām pazudusi!

Kas tad?

— Roka! Brīvības statujas roka!

Taksometra šoferis vai prātu zaudēja, nespēdams nekā saprast.

— Protams, tā jābūt, — Džūlija murmināja. — Bet… tagad es zinu, ka patiešām tā ir noticis. — Viņa paķērās man zem rokas un piespiedās cieši klāt.

— Tas ir drausmīgi! — viņa iesaucās, cenzdamās man uzsmaidīt.

Kad pie 23. ielas gaidījām zaļo gaismu, Džūlija skatījās uz priekšu un vairs nelikās ne zinis par šoferi.

— Piektās avēnijas hotelis ir pazudis, — viņa sacīja. — Pazudis. — Viņa pār plecu atskatījās cauri parka kokiem. — Visi hoteļi pazuduši. Arī Delmoni- ko. — Pie 22. ielas, kad gaidījām zaļo gaismu, lai no­grieztos uz austrumiem, Džūlija atkal kaut ko rādīja.

— Ebijparka teātris pazudis. Un Dāmu Jūdze, Saj?

— Pazudusi. Viss pazudis.

Mainījās gaisma, mēs pagriezāmies uz austrumiem, un es teicu:

— Tieši priekšā ir Leksingtonas avēnija; mēs pa to varam aizbraukt vienu kvartālu līdz Gremersij- parkam. Jūsu māja stāv vēl turpat. Vai gribat redzēt?

— Ai nē! — Viņa nevaldāmi sāka purināt galvu.

— To es nevarētu pārdzīvot, Saj.

Džūlijai patika manas mājas lifts, tikai ne sieviete vidējos gados, kas, iežmiegusi padusē pūdeli, visu laiku, kamēr uzbraucām līdz manam stāvam, acis nenovērsusi blenza uz Džūliju un viņas tērpu. Atslēgu es glabāju iebāztu spraugā aiz durvju palodas, kādu jardu no grīdas. Ar salocītu papīra strēmeli es to izdabūju laukā, atslēdzu durvis un pamāju Džūlijai, lai iet iekšā. Viņa iegāja, es piespiedu slēdzi, un_— man tas bija gandrīz tāds pats jaunums kā Džūli­jai — dzīvojamās istabas lustra iedegās.

Džūlija smaidīja kā bērns, vismaz kādas trīs reizes paskatīdamās gan uz lustru, gan uz slēdzi. Tad viņa jautājoši pavērās manī, un es piekrītoši pamāju. Rūpīgi satvērusi slēdzi ar īkšķi un rādītājpirkstu, viņa to noklikšķināja, lustra izdzisa, un Džūlija stāvēja un skatījās uz to.

— Cik brīnumaini, — viņa murmināja. — Tik špiigta, tīra gaisma vienmēr, kad tikai iegribas. Un tik vienkārši.

Un viņa noklikšķināja slēdzi vēlreiz.

— Man labāk patīk gāzes apgaismojums, — es sacīju, bet tas bija tik neticami, ka viņa nemaz nepa- pulējās man atbildēt. Nenovērsdama acu no lustras, viņa atkal pieskārās slēdzim, un gaisma izdzisa. Es paņēmu naudu no tualetes galdiņa atvilktnes, kur tā glabajas zem ieklātā papīra, un, kad gāju lejā samak­sāt taksometra šoferim, Džūlija vēl aizvien stāvēja, aizrāvusies un iepriecināta skatīdamās uz lustru, un gan ieslēdza, gan izslēdza gaismu.

Es palīdzēju Džūlijai novilkt mēteli un kopā ar cepuri un uzroci iekarināju to skapī; Džūlija pacēla roku, lai sakārtotu matus. Vienu brīdi valdīja saspī­lējums un neveiklība. Man šķiet, tāpēc, ka viņa jutās neērti viena kopā ar mani manā dzīvoklī. Džūlija nojauta, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajadzētu būt, vismaz parastos apstākļos ne. Viņa centās to noslēpt, apskatot manu dīvānu un īrēta mēbelēta dzīvokļa grabažas; īstenībā tā bija gluži saprotama interese, jo priekšmeti viņai bija neparasti. Viņa šo to pajau­tāja, tad piegāja pie logiem un es viņai sekoju; viņa kādu brīdi skatījās leja uz Leksingtonas avēniju, atkal no jauna brīnīdamās, ka atrodas šeit.

Dienas lielāko daļu atceros tikai kā atsevišķu ainu sēriju: Džūlija pie ledusskapja, kamēr es mēģinu sagrabināt kaut ko brokastīm, brīnīdamās, cik tas ir auksts, par ta pārsteidzošo spēju radīt ledu, par sal­dētavas nodalījumu, par gaismu, kas iedegas, līdzko atver ledusskapja durvis; Džūlijas pārsteigums par šķīstošo kafiju, prieks par tas smaržu un savilktais deguntiņš, pieviļoties tās garšā; viņas pārsteigums un prieks par sasalušo apelsīnu sulu, kuru es kā brī­numdaris izņēmu no saldētavas nodalījuma, samai­sīju krūzē un uzlēju uz ledus gabaliņiem.

Un vēl neskaitāmas citas ainas: Džūlija atkal dzī­vojamā istabā un rokā viņai jau trešā glāze apelsīnu sulas; viņa stāv un skatās uz tukšo televizora ekrānu, kamēr es ar roku uz slēdža brīdinu viņu, kas notiks, kad es to pagriezīšu. Viņa aši pamāja ar galvu, satraukta par to, ko es biju sasolījis, varbūt neticē­dama man vai vismaz īsti neizprazdama, ka es teikto biju domājis burtiski. Jo, kad es ieslēdzu televizoru, viņa, par spīti manam brīdinājumam, šausmīgi nobi­jās, iekliedzās un, kāpdamās atpakaļ, paklupa un izlaistīja krietni daudz sulas uz paklāja, kad izkrop­ļotais attēls uz ekrāna pēkšņi pārvērtās par kustīgu runājošas sievietes seju; sieviete skubināja Džūliju izmēģināt jaunas, uzlabotas trauku mazgājamās zie­pes. Žils Vcrns viņu nebija sagatavojis šādam pār­steigumam. Televizors Džūliju pilnīgi satrieca, viņa tik tikko spēja ticēt tam, ko redz. Bet tad viņa sāka čalot un jautāt, kā tas darbojas, tomēr manas atbil­des noklausījās, neko nesaprotot, pārmaiņus gan uzmetot skatienu manai sejai, gan atkal zaglīgi pame­tot acis uz ekrānu.

Kamēr viņa skatījās uz ekrānu, es skaidroju, ka tas, ko viņa pašlaik redz, ir ierakstīts lentē, bet ka šī mašīna var parādīt arī to, kas tai pašā laikā notiek dažādās vietās, un domāju, ka tas jo sevišķi viņu pār­steigs. Pēc kāda brīža viņa pavaicāja, kas ir lente, un es viņai pastāstīju, ka tā var uzņemt un saglabāt cil­vēku kustības un balsis, un tas, man šķiet, viņu galīgi satrieca.

Man liekas, televizors un tas, ko es viņai pastāstīju, bija tik mulsinošs, ka viņa brīdi nesaprata, vai tas viņai patīk. Es piebīdīju Džūlijai krēslu, viņa lēnām apsēdās, un apmulsums pārvērtās sajūsmā, kas viņu pārņēma gluži kā bērnu, vai nu rādīja «ziepju operu» vai kādu citu komercraidījumu. Džūlija sēdēja nekus­tīgi, taisni izslējusies, aizmirsdama pat ērtāk apsēsties. Un, kad es viņai parādīju, ka programmu var mainīt, pagriežot slēdzi, viņa sēdēja un grozīja to apkart un apkart ik pēc desmit sekundēm, pārslēgda­mas no daudzsēriju raidījuma uz vecu filmu, no fil­mas uz viktorīnu. Un man vajadzēja pieskarties viņai pie pleca un likt pagriezties, lai viņa dzirdētu, kas man sakāms.

— Es uz pusstundu aiziešu. Vai jūs jutīsieties šeit labi?

Viņa tikai pamāja ar galvu, gatava tūlīt atkal pie­vērsties ekrānam.

Guļamistabā es pārģērbos sporta biksēs un kreklā, uzvilku svīteri, apāvu mokasīnus un uzvilku dzelten­pelēku autobraucēja mēteli. Kad iegāju atpakaļ dzī­vojamā istabā, Džūlija paskatījās uz mani un pajautāja:

— Vai vīrieši tagad ģērbjas tā?

Es atbildēju, ka jā, tas ir viens no veidiem, kā var ģērbties, un viņa pamāja, atkal no jauna pagriezdama galvu, lai noskatītos aizraujošu valsts apdrošināša­nas sabiedrības reklāmas raidījumu.

Šaubos, vai viņa pamanīja, cik ilgi esmu bijis pro­jām — vairāk nekā pusstundu, gandrīz četrdesmit pie­cas minūtes —, jo, kad ienācu, viņa bija nosēdusies ērtāk, tomēr vēl aizvien skatījās televizoru: vecu filmu, četrdesmito gadu komēdiju, no kuras viņa droši vien nespēja saprast kādus deviņdesmit piecus pro­centus. Bet cilvēki uz ekrāna kustējās un runāja, un ar to viņai pietika.

No tās dienas daudzo notikumu ainām viena manā atmiņā ir iegulusies vēl dziļāk nekā televīzijas hip­noze.' Lai dabūtu Džūliju projām no televizora, man vajadzēja to izslēgt.

— Ai nē, vēl ne! — viņa iesaucas, kad attēls saruka un ekrāns izdzisa.

Es smējos.

— Džūlija, ir vēl tik daudz kā cita, ko redzēt! Jūs varēsiet televizoru skatīties atkal vēlāk.

Viņa pamāja un piecēlās — negribīgi, skatīdamās atpakaļ uz televizoru — un teica:

— Teātris mājās — seši teātri! Tas ir brīnums! Ka gan jūs spējat darīt ko citu un visu laiku neskatīties tikai to?

— Daži nespēj arī. Tomēr es nedomāju, ka jus varētu būt viena no tiem. īstenībā no tā nav nekāda labuma, lielāko daļu programmas nav vērts skatīties.

Bet, protams, viņa to nespēja saprast, tagad vel ne. Es biju uz dīvāna nolicis četras vai piecas paci­ņas; tagad es tās paņēmu un krāvu kaudzē Džūlijai rokās.

— Man liekas, ka jums būs jāuzģērbj šīs drebes, Džūlija. Jūs varat to izdarīt mana guļamistaba.

— Kas tur ir, Saj? Drēbes? Moderns tērps?

— Aha.

Džūlija vilcinājās, bet es maigi teicu:

— Citādi cilvēki uz jums skatīsies.

Džūlija savilka sejiņu grimasē un palocīja galvu.

— Piedodiet, ka es par to runāju, taču man jums šis tas jāpaskaidro. Manuprāt, jūs varat paturēt mu­gurā veļu, tomēr, ja jums rodas kādas problēmas, pa­sakiet man. — Man bija grūti saglabāt nopietnu sejas izteiksmi. — Paciņās ir blūze, svārki, kombinē un svī­teris. Un kurpes un zeķes. Apģērbiet to visu. Es no­pirku arī zeķturus, un esmu pārliecināts, ka jūs tiksiet ar visu galā. Nu, ja kaut kas galīgi nederēs, mēs ieiesim kādā veikalā un to apmainīsim. Ar mieru?

— Ar mieru.

Viņa kaunīgi pamāja un iegāja manā istabā, un es attaisīju pēdējo saini — kārbu, izņēmu 110 tās Džūli­jai nopirkto mēteli un pārliku pār dīvāna atzveltni kā pēdējo pārsteigumu. Tas bija no dzeltenbrūnas drēbes, ar platiem atlokiem un lielām perlamutra

poģam. Viss bija dārgs, taču man tas bija vienalga.

Džūlija kavējās ilgāk, nekā biju gaidījis, un, tā kā durvis bija tik plānas, kā tas mūslaikos parasts, un Džūlijai tas droši vien neienāca prātā, es varēju dzir­dēt, ka viņa aiz pārsteiguma un apmulsuma klusi iekliedzas. Tad viņa smalkā, aizvainotā balstiņā iespiedzas:

— Ai!

Nākamā aina man atmiņā ir, kā Džūlija — ilgu laiku pēc «Ai!» vilcinādamās iznāk no guļamistabas un nostājas turpat pie durvīm.

— Saj, jūs esat kļūdījies. Paskatieties uz šiem svār­kiem, — viņa dvesa samulsušā balsī.

Es nevarēju vairs novaldīties ne sekundi ilgāk, un man spruka vaļā smiekli. Svārki, kurus es biju nopir­cis, bija no dzeltenbrūnas vilnas drānas un patie­šām vecmodīga garuma — līdz ceļiem. Viņa tos bija uzģērbusi, tikai viduklī tie bija par šauriem, jo viņa tos bija uzvilkusi virsū vismaz diviem no saviem bal­tajiem apakšsvārkiem, kas sniedzās līdz potītēm.

— Džūlija, piedodiet, — es iebildu, — bet jūs neva­rat atstāt mugurā šos apakšsvārkus; uzvelciet kom­binē!

Viņa izskatījās sašutusi.

-— Kombinē?

— Sārto kombinē, kuru es nopirku.

— Man tas jau ir mugurā! — Viņas seja bija spilgti pietvīkusi. — Zem maniem apakšsvārkiem. Tas ir šausmīgi īss.

Es noriju smieklus, sejā man tos vairs nemanīja, taču tie lauztin lauzās uz āru.

— Nē, Džūlija, — es nopietni sacīju, — kombinē īstenībā nemaz nav par īsu. Tas ir tikpat garš ka svārki, tikai mazlietiņ īsāks, lai nebūtu redzams.— Es paraustīju plecus. - Tagad tādus valka, es tos neesmu izdomājis.

Viņa mirkli pastāvēja, it kā grasīlos strīdēties, kamēr es centos saglabāt stingu sejas izteiksmi, ska­toties uz krietnām četrpadsmit collām baltu, kruzu- ļotu apakšsvārku, kas līda laukā no svārkiem. Tad Džūlija strauji apgriezās un nerādījās vismaz kādas desmit minūtes.

Viņa iznāca no guļamistabas pīlēna gaitā, rokas izstiepusi stīvi gar sāniem. Man vajadzēja pāris sekunžu, lai atskārstu, ka viņa tik ērmoti soļo tāpēc, ka tur ceļgalus saspiestus cieši kopā.

— Vai tas ir… Vai tā man ir jāizskatās?

Džūlija stāvēja nekustīgi, lai es viņu apskatu, un es to arī darīju, jo viņa izskatījās lieliski. Blūzes apkaklīte sevišķi jauki aptvēra kaklu, šokolādes krā­sas svīteris bija piegulošs, taču ne par šauru, un svārki izskatījās satriecoši skaisti. Man jau bija aiz­domas, ka Džūlijai ir glīts augums, lai gan nebiju iedomājies, ka viņas kājas ir tik nevainojami skaistas. Pārdevējs man atgādināja, ka kurpes ar augstiem pa­pēžiem nav modē, taču es pastāvēju pie sava un no­pirku brūnas ādas laiviņas ar augstiem papēžiem, un tagad redzēju, ka biju rīkojies pareizi. Caurspīdīgās miesaskrāsas zeķes un augstie papēži izcēla viņas smalki veidotās potītes un pilnīgos, apaļīgos lielus. Džūlija izskatījās brīnišķīgi. Šai tērpā viņa bija neat­vairāmi skaista meitene, un garie mati, saņemti mez­glā uz pakauša, piestāvēja viņai lieliski. Mana seja, acis un smaids rādīja, ko es domāju, un tas palīdzēja Džūlijai: arī viņa pēkšņi aiz prieka un lepnuma pa­smaidīja un paliecās uz priekšu, lai apskatītu svārkus. Vēlreiz viņa ieraudzīja, cik augstu svārki atsedz skais­tās kājas; viņai ne sapņos nebija nācis prātā, ka viņa kādreiz uzģērbs tādus svārkus. Džūlijas seja pietvīka, viņa pieskrēja pie dīvāna, paķēra mēteli, kuru es tur biju nolicis, un, cik ātri vien spēja, aptina to sev ap vidukli tā, ka apakšējā mala pieskārās kurpēm.

— Es nevaru, — viņa vaidēja. — Saj, es vienkārši nevaru tāda iet uz ielas.

Es nespēju noturēties; es smējos visā kaklā, galvu purinādams, un, piegājis pie viņas, apliku roku viņai ap pleciem un, neko nedomājot, gluži impulsīvi noskūpstīju viņu; tas bija pavisam gaisīgs skūpsts, un Džūlija izskatījās satrūkusies. Tomēr viņa smai­dīja, un es pierunāju viņu uzvilkt mēteli, iestāstīdams, ka tas ir garāks nekā svārki; tas arī bija kādu collu garāks. Tas līdzēja. Uzvilkusi mēteli, viņa atkal no augšas apskatīja sevi, un, kamēr es domāju, ka viņa at­kal skries uz guļamistabu, Džūlija saņēmās un stāvēja mierīgi. Es viņai atgādināju, ka visas sievietes, kuras viņa bija redzējusi uz ielas, valkā tieši tikpat īsus mēteļus, un Džūlija piekrītot drūmi pamāja ar galvu.

Es iegāju guļamistabā paņemt 110 skapja filca cepuri, un, kad ienācu atpakaļ, Džūlija stāvēja pie spoguļa, kas karājās virs maza galdiņa blakus ieejas durvīm, un pūlējās sasiet zem zoda savas cepurītes lentes. Šoreiz es pat nemēģināju savaldīties, tas tik­pat nebūtu izdevies. Es smējos locīdamies kādas des­mit sekundes, nespēdams norimt vai sākt runāt, un Džūlija stāvēja un skatījās uz mani; viņa nebija dus­mīga, bet samulsusi; katru reizi, kad paskatījos, redzēju, ka viņa neizpratnē stāv, savilkusi pieri grum­bās, kurpēs ar augstiem papēžiem un modernā īsā mētelī, uzlikusi galvā senlaicīgo seklo puķēm rotāto cepurīti, 1111 man 110 jauna uznāca smiekli. Es negri­bēju būt rupjš vai apvainot Džūliju un jutos atvieg­lots, ka viņa neizskatās nikna. Tikai nupat vēl viņa bija izskatījusies tik moderna, ka es aiz muļķības biju iedomājies, ka viņa ir sapratusi, cik labi izskatās. Bet, protams, jaunais apģērbs viņai bija pilnīgi svešs; viņa nekādi nespēja to novērtēt. Džūlijai likās, ka viņas ierastā cepurīte lieliski piedien pie jauna, dīvainā tērpa.

Tomēr, kad es viņai pateicu, ka cepurīte pie pārēja apģērba nepiestāv, viņa, kā jau sieviete, uzreiz atģi- dās, ka tā ir, kaut gan nespēja to izprast; viņa atrai­sīja pušķi zem zoda un norāva cepurīti no galvas. Es viņai pastāstīju, ka daudz sieviešu staigā pa ielu kailu galvu, sevišķi ar tādiem gariem matiem kā viņai. Džūlija šķita pārsteigta un laikam apšaubīja manu apgalvojumu; tad es apsolīju, ja cepure viņai sagāda raizes, mēs, izgājuši ārā, nopirksim viņai jaunu. Tad uzliku rokas viņai uz pleciem, nostājos izstieptas rokas attālumā un apskatīju viņu no galvas līdz kājām, ļaujot savā sejā parādīties tam, ko jutu.

—• Džūlija, es dodu jums savu vārdu — kad mēs tagad iziesim laukā, jūs būsiet viena no visskaistāka­jām sievietēm visā Ņujorkā. Tas ir taisnība.

Džūlija redzēja, ka es tiešām tā domāju; es vēroju, kā viņas acīs uzzibsnī prieks un kā viņa izslej zodu. Mazliet grīļodamās uz collu augstākiem un daudz tievākiem papēžiem nekā bija pieradusi, viņa tomēr gluži labi tika galā un iegāja atpakaļ manā istabā; skapja durvīs bija spogulis, kurā varēja apskatīt sevi visā augumā, un es zināju, ka viņa tagad dodas pie tā. Un es zināju arī, ka tagad viņai pietiks dūšas iet arā un ka šai meitenei nevajadzētu ilgu laiku, lai viņa būtu ar savu izskatu tik apmierināta, kādai viņai pienācās būt. Es vēlējos, kaut būtu viņu noskūpstījis vēlreiz pa to laiku, kamēr manas rokas gulēja uz viņas pleciem. Lejā es Džūliju tūlīt iesēdināju takso­metrā, ļaujot viņai mazpamazām pierast savā jaunajā izskatā parādīties visu acu priekšā.

Mēs aizbraucām līdz Centrālajam parkam, es samaksāju šoferim, un mēs gājām uz 59. ielas un Piektās avēnijas stūri. Sis bija tas pats stūris, uz kura es aukstā janvāra rītā pirmo reizi pa īstam ieraudzīju 1882. gada pasauli; toreiz es, izbijies un milzīgi satraukts, vēroju piebraucam zirgu vilkto tramvaju, pēc tam pagriezos, lai paskatītos uz šauro, ar savrupmājām apbūvēto Piekto avēniju. Toreiz es biju kopā ar Keitu, bet pašlaik es par to negribēju domāt. Es vēlējos, lai Džūlija redz to pašu Piektās avēnijas posmu manā pasaulē.

Tuvojoties stūrim — pāri ielai atradās «Plaza» —, es teicu:

— Mēs tagad ejam gar Centrālo parku, Džūlija, un šis ir 59. ielas un Piektās avēnijas stūris, ta ka jūs zināt, kur atrodaties.

Es biju rūpīgi izvēlējies laiku, pacēlu roku un sacīju:

— Pasakiet man, — kas tā ir par ielu?

Es norādīju uz garo ielu tai vietā, kur laikam gan atrodas kādi piecpadsmit visgreznākie un iespaidī­gākie kvartāli visā pasaule.

Džūlijai aizravās elpa, un viņa pievērsa man ap­stulbušu seju, tad atkal paskatījās atpakaļ, un varenā pārmaiņa, kuru viņa redzēja, trieciens, ko saņēma viņas jutekļi, pēkšņi ieraugot pārsteidzošās mūsdienu celtnes, bija pārāk spēcīgs.

— Piektā avēnija? — viņa vārgā balstiņā iesaucās un pārsteigta turpināja. — Vai tā ir Piektā avēnija?

— Jā.

Kadu minūti mes stāvējām un skatījāmies uz to, atcerēdamies, kāda tā reiz bija. Džūlija paskatījās uz mani, un viņai izdevās pat pasmaidīt, un mēs kādu jūdzi gājām pa Piekto avēniju uz centra pusi garām mirdzošajiem milzeņiem, gan tik skaistiem, ka elpa aizrāvās, gan nožēlojami neglītiem arhitektūras vei­dojumiem, pa kvartāliem, kurus vai nu īstenībā, vai vismaz pēc filmām pazīst puse zemes iedzīvotāju. Lie­lās ēkas ar gludajām betona un stikla sienām ir sve­šas pat moderna cilvēka acij, un es neesmu pārlieci­nāts, vai Džūlija redzēto pilnīgi apjēdza; tas bija pavisam citāds nekā viss, ko viņa bija redzējusi.

Manuprāt, bija gandrīz neiespējami visu uztvert un pat mēģināt izprast, un, kad, lūkojoties uz 51. ielu mums priekšā, Džūlija pēkšņi samiedza acis, lai pār­liecinātos, ka patiešām visu to redz, viņa jutās tā, kā reiz biju juties es, tikai viņas emocijas bija vēl spēcī­gākas — viņa sāka raudāt, ieraugot Sv. Patrika katedrāli, kas stāvēja šai svešajā pasaulē gandrīz nemainījusies. Pāri ielai, pretim katedrālei, pie Rockc- feller Cetiter, kuru, kā man šķiet, Džūlija pat nepa­manīja, stāvēja akmens soli, un es aizvedu Džūliju pie viena no tiem. Kamēr mēs tur sēdējām, Džūlija ska­tījās uz Sv. Patu, tad viņa palūkojās uz Piekto avē­niju un atkal uz Sv. Patriku kā uz orientieri, pēc tam paraudzījās uz dienvidiem pa Piekto avēniju; tad viņas acis, atkal meklējot atpūtu, atgriezās pie kated­rāles. Tā palīdzēja viņai pārliecināties, ka viņa tiešām atrodas šeit, tās pazīstamais izskats mierināja un iedrošināja viņu. Drīz mēs devāmies atkal tālāk. Sur tur Džūlija atrada kādu pazīstamu nosaukumu; vei­kalus, kurus viņa pēdējo reizi bija redzējusi Brod­vejā. Un mums uz brīdi bija jāapstājas, kamēr viņa, dārglietu, drēbju, kažokādu, cepuru un kurpju savaldzināta, apskatīja, it kā dzēra mirdzošos skat­logus.

— Dāmu Jūdze, Džūlija, — es piezīmēju.

Un viņa pamāja ar galvu.

— Man šķiet, ka man patīk. Manuprāt, var­būt … — Viņa brīdi vilcinājās, tad turpināja: — Šis lietas ir svešādas, bet man šķiet, ka varbūt tās man iepatiktos. — Viņa vēlreiz lēnām paskatījās uz abām pusēm pa Piekto avēniju. — Pat šīs ēkas. — Viņa pagrozīja galvu. — Kas tam varētu ticēt! Kas to vis­pār varētu iedomāties?

Džūlijai vajadzēja atpūsties no visa redzētā; es atcerējos mazu bāru 39. ielā un aizvedu viņu uz turieni. Sākumā Džūlija atteicās iet «krogā», taču tad viņa samierinājās ar atziņu, ka mūsdienās sievietes dara daudz ko tādu, ko agrāk nav darījušas.

Mūsu galdiņš atradās kaktā, tālu no letes; tikai vēl viens paris sačukstējās kādā bāra stūrī. Džūlija dzēra glāzi vīna, es — viskiju ar sodu, un viņa nomierinā­jās. Mes līdz šim bijām sapratušies bez vārdiem un atturējušies pārspriest to, ko bijām atstājuši; mums no ta bija jāatpūšas, tagad mēs bijām atjēgušies un sākām atkal runāt par ugunsgrēku… par Džeiku Pikeringu… par Karmodija dīvaino uzvešanos un mūsu bēgšanu no inspektora Bērnsa. Šai telpā, kur pat gaiss šķita piesūcies ar mūslaiku Ņujorkas trok­šņiem, pārrunātais skanēja ērmoti, svešādi, pat maz­liet jocīgi. Šķita absurdi, ka mūs bija iebaidījis inspektors Bērnss ar valzirga ūsām, kurš nekad ne­bija dzirdējis par pirkstu nospiedumiem. Vai mēs pa­tiešām bijām nobijušies, vai tikai piedalījāmies nevai­nīgā izlikšanās spēlītē? Apmēram tāda bija mana domu gaita, kad mēs, pa malkam iedzerdami, mierīgi tērzējām, tāpēc es runājot mazliet smīnēju. Bet Džūlija bija nopietna, viņa nesaprata, kā es varu smaidīt, un es, protams, to atskārtu, jo viņai pasaule, par kuru runājām, pasaule ar Bērnsu, Pikeringu, Kārmodiju un ugunsgrēku vecajā mājā bija daudz reālāka nekā šī.

Neko jaunu mēs neizdomājām, mēs vienkārši pakļā- vāmies nepieciešamībai visu pārrunāt. Džūlija raizē­jās par krustmāti, ko gan viņa tagad domā, un aiz visa pārrunātā brieda nenoskaidrotais jautājums par Džūlijas nākotni. Tomēr, lai to izlemtu, bija nepiecie­šams laiks, un es par to neieminējos, jo man nebija ko teikt, kaut gan daudz bija jādomā par to.

Man bija jāparāda Džūlijai vēl daudz kas cits, un pēc kāda laiciņa mēs gājām projām un atradām tak­sometru. Vēl bija gaišs, un es aizvedu Džūliju uz Empire State Building; mēs uzbraucām augšā obser­vatorijas stāvā. Džūlija ilgajā ātrgaitas lifta brau­

cienā garām desmitiem stāvu vēroja paneli ar numu­riem, cenzdamās noticēt, ka mēs pa īstam traucamies augšup tik ātri un tik augstu; sapratusi, ka tā patie­šām notiek, viņa satvēra manu roku un cieši spieda to. Uz akmens margām norobežotās vaļējās platformas vairāk nekā deviņdesmit stāvu virs zemes Džūlija ska­tījās pāri dūmakā tītajai pilsētai, piespiezdama sevi saprast, ka no šejienes — augstu virs 34. ielas — redzamais tālais zaļais laukums patiešām ir Centrā­lais parks un mašīnu pilnais ielu tīkls, kas plešas tālui lejā zem mums, ir pilsēta, kuru viņa kādreiz labi pazi­nusi, bet tagad vairs nepazīst. Džūlija lūkojās uz pie­sētu, parku, upēm. Pēc tam viņa paskatījās visapkārt uz debesīm un parādīja man dīvainu mākoni; kaut ko tādu viņa agrāk nekad neesot redzējusi. Es paskatī­jos, un man šķita, ka savā ziņā tas patiešām ir māko­nis — vismaz kļuvis par tādu. Augstu debesīs, kur laikam nemaz nebija vēja, reaktīvās lidmašīnas atstātā dūmu strēle, zaudējusi asās malas un izplū­dusi, bija izvērtusies jūdzēm garā mākonī, kuru skāra rietošās saules spožums. Un tad arī es redzēju to nevis kā reaktīvās lidmašīnas dūmu strēli, bet kā dīvaini izstieptu mākoni, kas bija taisns kā lineāls; vēlreiz es uz mirkli jutu, cik daudz savādāku Džūlija redz manu pasauli.

Kad pastāstīju viņai, kas šis mākonis ir īstenībā, viņu tas ieintriģēja, un viņa priecājās, ka bijām uzbraukusi šeit augšā; viss redzētais viņu iespaidoja un satrauca. Tomēr drīz vien Džūlija pagriezās ar muguru pret margām un, viegli nopūtusies, teica:

— Un tagad pietiek, Saj, vairāk es pašlaik nespēju izturēt. Lūdzu, aizvediet mani mājās.

Un mēs nevis pusdienojām restorānā — es biju nodomājis parādīt viņai kādu no jaukākajiem —, bet iegājām manas mājas delikatešu veikalā, un es izvē­lējos kapātu bifšteku un saldētus dārzeņus. Blīvi noslēgtajā polietilēna maisiņā cieti sasaldēto kuku­rūzu un puķukāpostus es ar visu maisiņu iemetu ver­doša ūdeni; tas Džūliju valdzināja. Tāpat kā mums visiem, viņai patika, ka tos tik viegli sagatavot, bet, protams, garša vai, pareizāk sakot, garšas trūkums bija pavisam kas cits, kaut gan viņa to pacieta pieklājīgi.

Kafiju mēs dzērām dzīvojamā istabā. Atžirgusi un atdzīvojusies Džūlija teica:

— Tagad es esmu redzējusi jūsu pasauli, Saj, vis­maz esmu iemetusi tajā aci. Pastāstiet man, kas noli­cis visos šais gados — ir dīvaini teikt kaut ko tādu — starp manu laiku un šo.

Viņa ieritinājās dīvāna spilvenos un gaidoši vērās manī kā bērns, kam karojas dzirdēt pasaciņu.

Es atbildēju uz viņas smaidu un gaidām arī ar smaidu, lai būtu laiks padomāt. Kā lai sak, ka lai uzskaita daudzu desmitgažu notikumus? Es pieķēru sevi, ka cenšos atrast kaut ko labu, ko pastāstīt.

— Nu, bakas ir gandrīz pilnīgi izskaustas, tagad neredz nevienu bakurētainu cilvēku. Un holēra arī. Man liekas, ka gadiem ilgi nav bijis neviena saslim­šanas gadījuma. Vismaz Savienotajās Valstīs ne.

Džūlija pamāja ar galvu.

— Un polio … bērnu trieka. Ta tieši tagad tika izskausta, vismaz visās lielajās civilizētajās valstīs.

Viņa atkal pamāja ar galvu; likās, ka to viņa ir gai­dījusi.

Un sirds slimības arī? Un vēzis?

— Nē, vēl ne. Bet mēs pārstādām sirdis. Ķirurgs izņem bojāto sirdi un tās vietā ieliek citu no kadas tikko mirušas personas.

— Tas ir brīnišķīgi! Un viņi dzīvo?

— Nu, parasti ne pārāk ilgi. Īstenībā šī operācija vēl lāgā nepadodas. Bet izdosies.

— Un cik ilgi cilvēki dzīvo? Esmu pārliecināta, ka simt gadu vai vēl ilgāk. Es «Atlantic Monthly» lasīju pareģojumu…

— īstenībā, Džūlija, šķiet, ka cilvēki nedzīvo daudz ilgāk, ja vispār dzīvo ilgāk nekā jūsu laikā. Ir nācis klāt šis tas jauns, kā nebija jūsu laikā, bet kas noga­lina mūs un saīsina mūsu mūžu. Piemēram, gaisa pie­sārņošana. Bet mums ir gaisa kondicionētāji.

— Kas tie ir?

— Mašīnas, kas vasarā atvēsina gaisu.

— Visur?

— Nē, nē, tikai telpās. Man viena tāda ierīce ir guļamistabā — tas priekšmets logā, ja esat pamanī­jusi. Karstā laikā tas atvēsina gaisu līdz septiņdesmit grādiem.

— Kāds lukss!

— Aha, tas ir gluži patīkami. Tagad tie ir jau lielākajā daļā kantoru, restorānos, ķinīšos, hoteļos.

—* Kas ir ķinīši? Jūs tos pieminējāt jau agrāk.

Es izskaidroju, ka tie ir līdzīgi televīzijai, tikai daudz skaidrāki un — šad un tad — daudz labāki. Tad es pieķēru sevi, ka stāstu par segām, kuras ap­silda ar elektrību, universālveikaliem, radaru, gaisa satiksmi, automātiskajām veļas un trauku mazgāja­mām mašīnām un pat — lai tas kungs man piedod! — ātrgaitas automašīnu maģistrālēm.

Džūlija izdzēra savu kafiju, paņēma arī manu tukšo tasi un iznesa virtuvē. Ienākusi atpakaļ dzīvojamā istabā, viņa jautāja:

— Saj, bet kas ir noticis? Pastāstiet man to.

Kamēr es pārdomāju, kas īsti ir noticis, Džūlija sāka klaiņot pa istabu, pataustīja portjeras, palūkojās televizora aizmugurē, vairākas reizes iededzināja un atkal izslēdza griestu lustru. Mana atbilde bija iestrēgusi. Tas man atgādināja vēstuļu rakstīšanu: jūs varat pierakstīt vairākas lappuses, pastāstot par

kādu nedēļas nogali, bet pamēģiniet vecam draugam izstāstīt visu, kas noticis pēdējos piecos gados, un tas nemaz nebūs tik viegli. tas bija noticis garākā laika posma nekā cilvēka mūžs?

— Nu, tagad mums ir piecdesmit štatu.

— Piecdesmit?

— Aha, — es atbildēju tik pašapmierināti, it kā pats būtu tos nodibinājis. — Visas teritorijas tagad ir štati. Arī Aļaska un Ilavaju salas. Un karogs ir mai­nīts — tagad tajā ir piecdesmit zvaigžņu.

Džūlija ieinteresēta pamāja ar galvu; viņa rakņājās pa žurnālu plauktu dīvāna galā un izvilka kādu avīzi.

— Padomāsim. Nu, Sanfrancisko notika zemes­trīce, man liekas, 1906. gada. Pilsēta tika pamatīgi1 nopostīta, galvenokārt ugunsgrēkos, kas izcēlās pēc zemestrīces.

— Ai, cik žēl! Esmu dzirdējusi, ka tā esot skaista pilsēta. — Viņa norādīja uz avīzi, ko turēja rokā. — Kā redzams, jūs varat drukāt fotogrāfijas.

Viņa nolika avīzi un piegāja pie grāmatplaukta.

— Jā, arī krāsainas. Kaut kur laikam mētājas kāds vecs «Life» numurs ar dažām krāsainām fotogrāfi­jām. Un — ak dievs, kā es varēju to aizmirst! — mēs izšaujam raķetes kosmosā. Ar cilvēkiem. Divas no tām aizlidoja uz Mēnesi un tur nolaidās. Ar cilvē­kiem. Un viņi atgriezās uz Zemes.

— Vai jūs runājat patiesību? Uz Mēnesi? Ar cil­vēkiem?

— Jā, patiesi.

Atkal savā balsī sadzirdēju dīvaino toni, it ka man pie tā būtu kādi nopelni.

Džūlija izskatījās sajūsminata.

— Vai viņi bija uz Mēness?

— Aha. Un pastaigājās pa to.

— Cik aizraujoši!

Es brīdi vilcinājos, tad sacīju:

— Aha. Liekas gan. Bet ne tik aizraujoši, kā to biju iedomājies savā zēnībā, lasīdams zinātniski fantas­tiskos romānus.

Džūlija izskatījās pārsteigta.

— To grūti izskaidrot, Džūlija, bet… liekas, ka tas neko nenozīmē. Pēc īstā ceļojuma satraukuma - to parādīja pa televīziju, ja jūs varat iedomāties, ka tas notika; mēs patiešām varējām redzēt un dzirdēt cilvēkus, kas atradās uz Alēness, — es to visu gandrīz pavisam aizmirsu. Mazliet vēlāk es pavisam reti iedo­mājos par to. Šie cilvēki bija neiedomājami drosmīgi, un tomēr… likās, ka pasākumam nav nekāda reāla mērķa vai nozīmes.

Es apklusu, jo Džūlija vairs neklausījās.

Kamēr runāju, Džūlija bija izlasījusi plauktā grā­matu virsrakstus un paņēmusi kādu romānu un sākusi to šķirstīt. Pēkšņi viņa apsviedās un ieskatī­jās man acīs; viņas seja un kakls bija pietvīkuši līdz pat blūzes baltajai apkaklītei.

— Saj, tadas lietas… — Viņa ar šausmām skatī­jās atvērtās grāmatas lappusēs. — Vai tādas lietas drukā? — Viņa aizsita grāmatu ciet, it kā vardi varētu izlīst no lappusēm laukā. — Es nekad nebūtu tam ticējusi!

Viņa kautrējās paskatīties uz mani.

Man nebija, ko atbildēt. Kā lai izskaidro pārmaiņas cilvēku domu gaitā ilgākā laikā nekā cilvēka mūžs? Tomēr es smaidīju, jo romāns, kuru viņa bija šķir­stījusi, īstenībā bija pavisam nevainīgs. Plauktā bija vel citas_grāmatas, no kurām viņa burtiski būtu varē­jusi noģībt.

Nemierīga un satraukta Džūlija no plaukta gandrīz uz labu laimi bija paķērusi vēl vienu grāmatu. Viņa izlasīja virsrakstu skaļi, pati gandrīz neieklausīda­mās, ko lasa, cenzdamās pēc iespējas ātrāk aizmirst šausmīgo grāmatu, kuru nejauši bija paķērusi.

— «Ilustrēta i pasaules kara vēsture», — viņa lasīja. — Pēkšņi viņa izprata vārdu nozīmi. — Karš? Pasaules karš? Ko tas nozīmē, Saj?

Kad viņa pacēla roku, lai atšķirtu grāmatu, es pie- lecu kājas un piesteidzos pie viņas.

Vienmēr ir pārsteidzoši vēlāk apjēgt, cik zibeņātri dažreiz darbojas prāts, cik daudz domu un ainu tas var radīt nepilna sekundē. Bija pagājis ilgs laiks, kopš es biju šķirstījis grāmatu, kuru Džūlija tagad grasījās atvērt. Ar diviem veikliem soļiem es biju bla­kus viņai, atcerēdamies, ka grāmatā bija dučiem foto­grāfiju: izpostītas pilsētas, tikai gruži un drupas, un priekšplānā grāvī beigts zirgs … bēgļi uz dubļaina ceļa, mazas meitenītes pārbiedētā sejiņa skatās apa­rāta … krīt degoša lidmašīna… ar kareivju līķiem līdz pusei pilni ierakumi; viņu kājas notītas ar drā­nas kājautiem, vienam seja sairuši tiktāl, ka atlicis vairs tikai galvaskauss un mati. Sevišķi vienu foto­grāfiju es atcerējos visos sīkumos. Uz tada kā plaukta pie ierakuma sienas sēž kareivis ar kailu galvu, dzīvs. Viņa kajas līdz potītēm mirkst ūdenī, kas sakrājies ierakumu dibenā, tieši blakus kādam līķim; viņš smēķē cigareti un ar dziļi iegrimušām acīm stulbi skatās tieši objektīvā, tā ka šķiet — viņš nekad nav smaidījis un pat vairs nekad nesmaidīs. Es pēkšņi apjēdzu, ka nedrīkstu šīs šausmas atklāt Džūlijai, ja viņa nepievienojas pasaulei, kura tās radījusi. Un, piespiedis sevi pasmaidīt, es izņēmu grāmatu viņai no rokām, iekams viņa bija paspējusi to atvērt.

— Ak jā, — es vieglā tonī iesaucos, pagriezdams grāmatu tā, ka kļuva redzami nosaukuma zeltītie burti uz tās muguriņas, it kā pārliecinātos par tās nosaukumu. — Tas notika tik sen.

— Pasaules karš.

— Tā to sauca, Džūlija, tāpēc … ka tas attiecās uz visu pasauli. Redzat, tas skāra visus, un…

to drīz izbeidza. Es esmu to gandrīz jau aizmirsis.

Es nezinu, cik daudz viņa 110 ta saprata, ja vispār ko saprata.

— Un ko nozīmē i Pasaules karš?

— Nu… — Es nevarēju neko citu izdomāt, bija jāsaka vien patiesība. — Tas nav alfabēta burts. Tas ir cipars, Džūlija, romiešu cipars.

— Pirmais … pasaules karš? Vai ir bijuši vairāki?

— Otrais.

— Un kāds bija tas? — Viņa bija aizdomīga.

Mans prāts atkal paveica banālu brīnumu. Gandrīz

neapdomādamies, pirms atbildēju, es paspēju novēr­tēt pirmā pasaules kara četrus gadus ilgo karadar­bību ierakumos: kauju pie Verdenas, kurā aizgāja bojā miljons cilvēku, neierobežoto zemūdeņu karu. Tad es domāju par otro pasaules karu un vāciešu sagrautajām pilsētām, kurās nogalināja sievietes, vecus ļaudis un bērnus; par amerikāņu nomestajām bumbām, kas pārvērta pelnos vācu pilsētas un līdz ar to atkal sievietes, vecus cilvēkus un bērnus. Un par cilvēku, kurš man vēlāk jo bieži ienāca prātā, — par vācu konstruktoru, kas katru ritu piecēlās, pabrokas­tojis aizgāja uz savu biroju un, kārtīgi atrotījis pie­durknes, sēdās pie rasēšanas galda, lai ļoti rūpīgi ar tušu zīmētu sīkus plānus ar specifikācijām — vil­totām dušām, kas izšļāks indīgu gāzi un nogalinās miljoniem cilvēku —» īstam nāves fabrikām. Un es iedomājos cilvēkus, kurus nogalināja ar vēl lielāku māku: divos spilgtos uzliesmojumos virs Japānas, divās atombumbu eksplozijās uz vietas nogalināja simtiem tūkstošu cilvēku. Kāds bija otrais pasaules karš? Neticami, bet tas bija ļaunāks par pirmo pasau­les karu, un man prātā neiešāvās nekādi muļķīgi meli.

Džūlija uzminēja. Viņa zināja, ka bez iemesla karus nesauc par «pasaules kariem». Viņa paskatījās, cik

bieza ir ilustrētā vēstures grāmata, kuru biju viņai atņēmis, tad ielūkojās man sejā un sacīja:

— Es negribu par to neko dzirdēt.

— Un es negribu jums neko stāstīt.

Es noliku grāmatu atpakaļ vietā, un mēs aizgājām atkal pie dīvāna. Džūlija apsēdās uz spilvena mali­ņas, saņēmusi, īstenībā sažņaugusi rokas klēpī. Ska­tīdamās taisni uz priekšu un sakārtodama domas, viņa mirkli sēdēja klusēdama. Tad viņa sāka runāt.

— Visu dienu es domāju, ko gribu darīt. Un es domāju par palikšanu šeit, ja varētu paziņot krust­mātei Adai, kas noticis. Tai laikā, kad mēs staigājām pa Piekto avēniju, es domāju, ka esmu izlēmusi •— palikšu. — Es sēdēju blakus Džūlijai, viņa paskatījās uz mani un centās pasmaidīt. — Es nekad nebiju domājusi, ka spēšu kaut ko tādu pajautāt vīrietim, tomēr es to varu: vai jūs mani mīlat, Saj?

— Jā.

— Un es mīlu jūs. Gandrīz no paša pirmā mirkļa, kaut gan pati to neapzinājos. Bet Džeiks to uzminēja, vai ne? Vai arī juta. Tagad arī es to zinu. Ko lai es daru, Saj? Ko jūs gribat, kā lai es rīkojos? Vai lai es palieku šeit?

Man šķita, ka tas jāpārdomā, bet tad es sapratu, ka nevajag. Man liekas, Džūlija noticēja, ka pārdo­māju savu atbildi, kad sēdēju un raudzījos viņas sejā, bet es to nedarīju. Es klusībā sarunājos ar viņu. Es teicu:

«Nē, es negribu, lai tu paliktu šeit, Džūlija. Mēs esam cilvēki, kas piesārņo gaisu, kuru paši elpojam. Un mūsu upes. Mēs iznīcinām Lielos ezerus; Eri ir jau pagalam, un nu mēs esam sākuši postīt okeānus. Mēs piesārņojam gaisu ar radioaktīvajiem nokriš­ņiem, kas saindē mūsu bērnu kaulus, un mēs to zinā­jām jau agrāk. Mēs esam izgatavojuši bumbas, kas dažās minūtēs var noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci, un tās ir jau nomērķētas un gatavas sprā­dzienam. Mēs izskaudām poliomielītu, un tad Savie­noto Valstu armija radīja jaunus baciļus, kas var izraisīt nāvīgu, neārstējamu slimību. Mums bija izde­vība taisnīgi nokārtot mūsu nēģeru jautājumu, un, kad viņi to pieprasīja, mēs to noraidījām. Āzijā mēs dedzinājām dzīvus cilvēkus, mēs patiesi to darījām. Mēs ļaujam bērniem Savienotajās Valstīs augt bez pietiekama uztura. Mēs neaizkavējam dažus cilvēkus raust naudu, izmantojot televīziju, lai pierunātu mūsu bērnus smēķēt, kaut gan zinām, kādu ļaunumu tas viņiem nodarīs. Šis ir laiks, kurā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk sev iestāstīt, ka mēs vēl aizvien esam labi cilvēki. Mēs nīstam cits citu un esam pie tā pieraduši.»

Es beidzu par to domāt: es nestāstīšu visu to Džū­lijai. Šī smagā nasta nebija viņas pleciem.

— Vai esat bijusi Hārlemā?

— Jā, protams.

— Vai jums tur patīk?

— Protams. Tur ir burvīgi. Man vienmēr ir pati­kuši lauki.

— Vai jūs kādreiz esat staigājusi pa Centrālo parku naktī?

— Jā.

— Viena?

— Jā, tur ir tik mierīgi.

Džūlijas laikā arī notika šausmu lietas, un es to zināju. Es zināju, ka sēklas tam, ko ienīstu savā laikā, tika iesētas un sāka dzīt asnus jau Džūlijas laikā. Bet augļi vēl nebija ienākušies. Džūlijas Ņujorkā, kad uzsnidzis pirmais sniegs, mēnesnīcas naktī ielas var piepildīties ar kamanām un cilvēkiem, kuri, pat cits citu nepazīdami, sasaucas, dzied un smejas. Cilvēki vēl apzinās, ka dzīvei ir nozīme un mērķis, vēl nav radies lielais tukšums. Tagad labie laiki, kad bija vērts dzīvot, ir pagājuši. Džūlijas laikmets var­būt ir pēdējais.

— Jums jadodas atpakaļ, — es teicu un saņēmu viņas roku. — Ticiet man, Džūlija. Tādēļ, ka es jūs mīlu. Jūs nevarat palikt šeit.

Pēc brīža viņa leni pamāja ar galvu.

— Un jūs, Saj, vai arī jūs nāksiet atpakaļ?

Sajūsma par šo domu atspoguļojās manā sejā, jo

Džūlija smaidīja. Tomēr man bija jāsaka.

— Es nezinu. Vispirms man šeit jātiek galā ar dažiem pienākumiem.

— Un jūs nezināt, vai varēsiet nākt, vai ne? Uz visu mūžu?

—" Man par to vēl ļoti pamatīgi jāpārliecinās.

— Jā, jūs to darīsiet. Mušu abu dēļ. — Mirkli mēs raudzījāmies viens otrā, tad Džūlija sacīja: — Es tagad došos atpakaļ, Saj, šovakar. Vai arī es sākšu lūgties, lai jūs nākat līdzi. Tomēr, vai atlikušo mūža daļu nodzīvot citā laikā, tas jāizšķir jums vienam pašam.

Es arī domāju tāpat un pamāju ar galvu.

— Vai jūs viena spēsiet tikt atpakaļ?

— Man liekas gan. Es nekādi nebūtu varējusi ierasties šeit, nākotnē, lai ka būtu centusies, jums vajadzēja mani atvest. Bet es redzu pati savu laiku, jūtu to, es zinu — tas pastāv, pie tam daudz labāk nekā jūs, kad pirmo reizi mēģinājāt ierasties pie mums.

Man prātā pamodās kaut kas, ko biju gandrīz aiz­mirsis, tas šķita esam tik tālu no šīs istabas un 110 šā laika.

— Kārmodijs! Jūs nedrīkstat doties atpakaļ, Džū­lija! Kārmodijs…

— Nē, viņš neko nedarīs. — Viņa papurināja galvu. — Vai atceraties, ko es darīju, kad Bērnss atnāca mums pakaļ? Jūs lejā viesistabā lasījāt, un es …

— Jus bijāt augšā.

— Ja, Džeika istabā. Es salocīju viņa drēbes un saliku tās ceļa somā. Es pašlaik tinu viņa zābakus, kad izdzirdēju saucienu. Sopēcpusdien, pati nezinu kāpēc, es atcerējos šos zābakus. Es biju tos tikko paņēmusi rokā, kad zvanīja pie durvīm, un, Saj, es ieraudzīju papēžus. Naglas izveidoja rakstu, un šis raksts bija deviņstaraina zvaigzne aplī. Ugunsgrēku ir pārdzīvojis Džeiks, nevis Kārmodijs. Ar marli apsaitētais cilvēks Kārmodija mājās bija Džeiks. Un viņu bija sagrābis naids.

Es sapratu, ka tā ir taisnība, un zināju, kas ir noticis.

— Ak dievs, Džūlij, viņš kaut kā ir izkūlies no ugunsgrēka! Stipri apdedzis, tomēr viņa galvā jau veidojās jauns plāns. Esmu pārliecināts, ka viņš taisnā ceļa ieradās Kārmodija mājā, satika Kārmo­dija sievu un — vai jūs varat to atpvert? — viņi ir vienojušies. Bez Kārmodija sieva zaudētu savu bagā­tību, tāpēc Džeiks kļuva par Kārmodiju. Kad mēs redzējām misis Kārmodiju labdarības balle, viņas vīrs bija tikko miris un viņa jau bija paspējusi vie­noties ar Pikeringu. Vai kādreiz kāds ir tā vēlējies tikt pie naudas un iegūt stāvokli sabiedrībā kā šie abi? Tie divi patiešām ir īstais pāris, vai ne?

— Par ko jus smaidāt?

— Vai es smaidīju? Pats nemaz to nemanīju. To nav viegli izskaidrot, bet… Es smaidu tāpēc, ka Džeiks ir tāds prakvosts. Sī ir pirmā reize, kad lietoju šo vārdu, bet tas viņš patiešām ir. Pilnīgs. Ar visu, ko viņš dara. Viņš ir īstens sava laika cilvēks, un, man šķiet, es smaidu tāpēc, ka, par spīti visam, man viņš tomēr patīk. Vecais, labais Džeiks, pārģērbies par Kārmodiju, beidzot ir nokļuvis Volstrītā. U11 es

ceru, ka viņš Volstrītā visus piespiedīs pie sienas.

— - Jā, — Džūlija sacīja, — viņš ir nolādēts. Ceru, ka viņš kļūs laimīgs, kaut gan esmu pārliecināta, ka viņam tas neizdosies.

Viņa, protams, nezināja, ko es biju domājis. Viņai vārds «prakvosts» nelikās ne ērmots, ne komisks; Džeiks tāds bija, un tas bija viss.

— Viņš nevar man tagad nodarīt neko Jaunu, — Džūlija turpināja. — Es zinu, kas viņš ir, un, kad viņš to sapratis, es būšu drošībā. Tāpat arī jūs … ja jus atgriezīsicties.

Viņa pēkšņi apklusa un ātri iegāja guļamistabā pārģērbties.

Kopā ar Džūliju es braucu taksometrā uz centru. Bija jau satumsis; viņa sēdēja, ierāvusies kaktiņā tālāk no loga, un neviens cits, izņemot šoferi nere­dzēja, kā viņa ģērbusies. Puskvartālu no mūsu ceļa mērķa, labi patālu no tuvākās laternas, mēs izkāpām. Es samaksāju šoferim, pēc tam mēs ar Džuliju ātri aizgājām pie Bruklinas tilta Menhetenas torņa mil­zīgā granīta pamata.

Visdziļākajā ēnā es saņēmu Džūlijas rokas savējās un stāvēju, lūkodamies uz viņu. Savos garajos svār­kos, mētelī un cepurītē, ar uzroci, kas karājās pie plaukstas locītavas, viņa izskatījās tā, kā viņai vaja­dzēja izskatīties.

— Es gribu doties atpakaļ, es gribu nodzīvot savu mūžu kopa ar jums, bet…

— Es zinu. Es zinu.

Mēs vairākas reizes atkārtojām to pašu, ko bijām teikuši jau neskaitāmas reizes. Es apskāvu Džūliju un turēju savās rokās ilgi ilgi. Es noskūpstīju viņu, mēs vēlreiz paskatījāmies viens uz otru, tad reizē ievilkām elpu un atvērām muti, lai vēl ko pateiktu. Tomēr tikai stāvējām un skatījāmies, uz brīdi aiztu­rējuši elpu, tad mazliet skumīgi pasmaidījām; mēs bijām visu jau pateikuši. Džūlija pastiepa roku un ar pirkstiem mirkli pieskārās manam vaigam, tad ātri papurināja galvu; viņa negribēja atvadīties.

Džūlija saņēma manu roku, un mēs aizgājām pāris soļu līdz tilta torņa lielajai granīta sienai, tad pagrie- zātnies to apskatīt; tagad tā kā milzīgs akmens priekškars norobežoja mūs no pasaules.

— Laiks, kurā es piedzimu un kuram piederu, ir šeit, Saj; man tas ir daudz reālāks nekā tas, kuram šodien uzmetu acis. Mana pasaule… Es varu viņu sajust ļoti spēcīgi, tā ir ļoti reāla. Vai jūs nejūtat?

Es tikai pamāju ar galvu, runāt es nespēju. Džūlija aši noskūpstīja mani, palaida vaļā manu roku un aizsteidzās uz milzīgās sienas stūra pusi. Viņa bija jau pie tā, pavilcinājās, pavērās atpakaļ, it kā gra- sītos ko sacīt, tomēr neko nepateica, spēra pēdējos soļus un bija projām, aiz milzīgā torņa pamata stūra; viņas soļu dipoņa strauji attālinājās.

Klusums. Es sāku iet uz to pašu stūri, sāku skriet ko spēju un apsviedos ap stūri daudz ātrāk, nekā Džūlija būtu varējusi pazust manam skatienam. Bet viņa bija jau projām.