Starp diviem laikmetiem

18

Otrā rītā es tik tikko spēju nosēdēt kādu brītiņu pie brokastu galda, lai kaut ko ieēstu, un tūlīt izgāju laukā uz ielas. Krustmāte Ada pasniedza brokastis kopā ar «Times», taču es nemaz nemēģināju lasīt; es patiešām nespēju neko darīt, tikai domāt un atkal domāt. Si ir tā diena. Šonakt divpadsmitos Pikerings un Kārmodijs satiksies Pilsētas valdes parkā. Nekas mani nespēja atturēt no ierašanās tur, un es jutu, es instinktīvi zināju, ka beidzot noskaidrošu, ko nozī­mē zīmīte zilajā aploksnē. «…Ugunsgrēks iznīci­nāja visu Pasaul …» Šie vārdi šķita bezjēdzīgi, tie neko nenozīmēja, tomēr — nozīmēja gan: to dēļ kādā dienā tālā nākotnē Kārmodijs iešaus sev lodi sirdī.

Es nezinu, kā biju varējis būt tāds muļķis, tik stulbs, taču man šķita, ka man vairāk nav jādara kā tikai kaut kā jāaizpilda diena, līdz būs laiks doties uz sastapšanos parka. Es uzgāju augšā un Fēliksa istabā aizņēmos viņa fotoaparātu; viņš man bija atvēlējis, īstenībā skubinājis mani to lietot un vakar tavernā vēl atkārtojis savu piedāvājumu. Aparātā lietojamās plates viņš glabāja kastē savā skapī. To bija divi duči, un es piebāzu viņa mazo lakoto koka koferīti ar tām — tajā iegāja desmit — un vēl vienu ieliku aparātā. Pilsētā 110 vienas vietas bija skati, kurus es vēlējos nofotografēt.

Menhetenas sala ir maza; to no viena gala līdz otram var pārstaigāt vienā dienā, un es nolēmu vis­pirms ar gaisa dzelzceļu aizbraukt uz Beteriju. Vil­ciens bija jāpagaida, un es paspēju iestādīt asumu; fotoaparātam bija sarkanas ādas slīdošas plēšas, un to bija ļoti viegli noregulēt. Pēkšņi ne no šā, ne no tā manu prātu pārņēma raizes: vai man nebija kaut kas sevišķi svarīgs darāms, pie tam tūlīt? Taču platforma sāka viegli drebēt, tālumā uz sliedēm bija parādījies vilciens — tiesa, no pilsētas lejasdaļas, bet fotografē­šanai tas nebija svarīgi. Tālāk redzams, kāda foto­grāfija man iznāca, un, kad biju apmainījis plates, neskaidrās problēmas bija izkritušas man no prāta.

Es ar gaisa dzelzceļu — kā īsts tūrists —• aizbraucu lidz Bruklinas tiltam un uzkāpu tornī pa koka kāp­nēm, rūpīgi vairīdamies paskatīties lejup, līdz tiku laukā torņa augšā. Neļaudams vaļu nekādām domām, es tūlīt devos pāri pa nelielu pakarinātu pagaidu til­tiņu augstu virs nepabeigtā pastāvīgā tilta brauca­mās daļas. Bet kā tas šūpojās! Margu nebija — tikai tieva trose, un nebija nekā, kas noturētu paklu­pušo, — tam būtu jākrīt lejā, lejā, lejā. Tiltiņš bija neiedomājami augstu un šūpojās dzestrajā ziemas vējiņā. Pievērsis skatienu koka grīdai, pa kuru vilku kājas, tik tikko uzdrošinādamies tās pacelt, es

nevarēju nociesties nepaskatījies pa spraugām uz svina pelēko upi bezgala tālu lejā un šausmīgo tuk­šumu braucamajā daļā. Tālāk par desmit soļiem netiku. Pagriezos atpakaļ, bet divi vīrieši nāca uz manu pusi. Nebija vietas, kur sāniski paspraukties viņiem garām un tikt atpakaļ uz torni; es zināju, ka nokristu, ja mēģinātu to darīt.

Bezgalīgi ilgi es piespiedu sevi iet solīti pa solī­tim; tievā margu trose slīdēja caur manu sažņaugto plaukstu, līdz tā bija noberzta jēla un kļuvusi melna no netīrumiem. Beidzot es nonācu Bruklinas torņa virsotnē, kuru sajutu sev zem kājām brīnišķīgi sta­bilu un plašu; es stāvēju rīstīdamies, juzdams, ka man uz sejas žūst pārvarēto šausmu sviedri.

Blakus ir uzņēmums, ko es tur augšā nofotografēju, un es ar to lepojos. Abi vīrieši, kurus es redzēju nākam aiz manis pāri tiltiņam, ir apstājušies tā vidū, lai izbaudītu skatu; viens no viņiem patiešām ir atspie­dies pret trosi — es tikko drīkstēju paskatīties uz viņiem. Bet vai tas nav šausmīgs skats? Tagad es

jutos lieliski, varen laimīgs, ka es — drošsirdīgi, ka centos sev iestāstīt, — esmu veicis šo gājienu pari upei. Taču atpakaļ uz Menhetenu es braucu ar prarni.

Pēc piecdesmit jardiem es jau biju dziļi nabadzīgo ļaužu kvartālos, un pēc diviem kvartāliem biju redzē­jis daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Ietves bija tīras no sniega, taču pilnas ar atkritumu tvertnēm, it kā tās nebūtu aizvāktas jau nedēļām ilgi; kā man liekas, tā arī bija. Ielu braucamajā daļā izskatījās vēl ļaunāk: renstelēs bija kaudzēm sniegs, kuru gandrīz 110 vienas vietas klāja saslauku, mēslu, dubļu un vis­visādu atkritumu un netīrumu kalni. Mēs sevišķi daudz nerūpējamies par nabadzīgajiem mūsdienās, taču, kā man šķiet, deviņpadsmitajā gadsimtā par tiem raizējās vēl mazāk.

Var jau būt, ka tas bija gļēvums, bet apziņa, ka nespēju šeit neko līdzēt, bija pārāk nomācoša, un es straujā solī devos cauri pilsētai tieši uz Pilsētas val­des parku; es gribēju tikt projām no nabadzīgo kvar­tāliem. Kad sasniedzu Pārkrovu, paskatījos pa kreisi un ieraudzīju Times Building un tieši tai blakus māju, kurā bija Džeika slepenais kantoris. Un pēk­šņi kā raķete man prātā uzliesmoja doma: viņi nepa­liks parkā! Brīdi es nekustīgi stāvēju uz ietves. Ka gan es nebiju to iedomājies! Kas gan es biju par aitasgalvu, — nevar taču iztēloties Pikeringu un Kār- modiju sēžot pāri ielai parkā pusnakts tumsā!

Iegriezos Pārkrovā un gāju uz Potter Building pusi. Biju pārliecināts, ka spriežu pareizi. Lai kādi arī dokumenti būtu, Džeiks tos nenesīs līdzi uz parku, kur tos viņam varētu atņemt jebkurš, kuru Kārmodijs, iespējams, būtu tur noslēpis. Un bez tam viņš gribēs pārskaitīt naudu. Un Kārmodijs nedos to, līdz nebūs pa īstam pārbaudījis Pikeringa dokumen­tus. Viņiem būs jāiet uz Pikeringa kantori nokārtot

šo darījumu, viņiem bus jāiet. Man nebūs nekādas iespējas noklausīties, ko viņi salikušies runās.

Es apstājos uz ietves un skatījos augšā uz māju; tagad es vairs nedomāju par fotogrāfijām. Eka nebija mainījusies: augšējos stāvos četras gluži vienādas logu virknes ar arkveida augšdaļām; veikalu logi fasādes pirmajā stāvā bija tikpat netīri kā vienmēr; vasaras audekla nojumes bija saplēstas un sadriskā- tas, atlocītas atpakaļ līdz sienai; čuguna margas, kas aizsargāja pirmā stāva skatlogus, bija sarūsēju­šas, krāsa nolobījusies, — viss liecināja par pilnīgu bezcerību. Es paskatījos uz augšu, uz šaurajām izkār­tnēm, kas, pakarinātas zem dažiem augšējo stāvu logiem, vēstīja, kas ir mājas galvenie iemītnieki. Izkārtnes bija paliektas uz āru, lai no ielas tās varētu izlasīt, un, tāpat kā pagājušo reizi, es atkal lasīju: «Kūdra, zeme un lauksaimniecība» ar izciliem zelta burtiem uz garas, melni krāsotas izkārtnes zem rin-

das ceturta stāva logu; «The Scottish American» uz kādas citas, un — ne ar lielāku interesi kā uz pārējam es atkal paskatījos uz izkārtni, kuru ne­kad neaizmirsīšu, — «The New York Observer». _ Bez kāda sevišķa iemesla, tikai lai apskatītu pārē­jas mājas fasādes, kuras, kā noskaidroju, izskatījās gluži tadas pašas, es apgāju mājai apkārt pa Blk- menstrītu, tad iegriezos Nasaustrītā un devos iekšā pa Nasaustrīta ieeju. Šoreiz, iegājis vestibilā, nedzir­dēju ne zāģēšanas, ne naglu raušanas troksni, un, kad kāpu uz otro šāvu, tā kantora durvis, kurā biju redzējis galdniekus, bija ciet. Ne tikai aizvērtas, bet pamatīgi aizsistas ar dēļiem, uz kuriem bija uzkrā­sots brīdinājums; acīmredzot tur grīda bija jau aiz­vākta. Kāpdams uz trešo stāvu, domāju, ka varbūt viņi tagad strādā vai arī grasās sākt darbu tur, un varbūt tāpēc man radīsies kāda iespēja.

Bet trešajā stāvā viss izskatījās gluži tāpat. Ja arī pēc mana apmeklējuma šeit kāds bija strādājis, tad tagad te neviens neko nedarīja; durvīm priekšā, tāpat kā pagājušo reizi, bija priekškaramā atslēga un tas pats brīdinājums ar sarkaniem burtiem. Atkal bez jebkādām cerībām paraustīju Pikeringa kantora durvis, un tās bija aizslēgtas. Es notupos un palūrēju pa atslēgas caurumu; nekas nebija mainījies: es atkal redzēju galdu ar nolaižamo virsu istabas viņā pusē pie lielā, šaurā loga; pa labi atradās ar dēļiem aiz­sistās durvis. Tad es izslējos un pavisam bezpalī­dzīgs stāvēju gaitenī. Nebija nekādas iespējas iekļūt iekšā. Tomēr man bija jātiek kantorī. Es stāvēju un centos atcerēties visu, ko kādreiz biju dzirdējis par ielaušanos aizslēgtā istabā. Ieslidināt plastikāta vai celuloīda strēmeli gar durvju stenderi, ar kuru atbī­dīt atslēgu, kā rakstīja romānos, kurus biju lasījis. Taču tās bija atslēgas, kādas tagad vēl nelietoja; šīs bija citādas, bez atsperes.

Es savā prātā pārcilāju dažādus mežonīgus pasā­kumus: nolaisties pa virvi no jumta līdz 27. istabas logam vai līdz aizslēgtajai blakus istabai. Vai kaut kā uzrāpties pa pusgatavo lifta šahtu līdz trešā stāva grīdai un tad … ko tad? Es nezināju.

Es izdzirdēju, ka kāds manā gaitenī grabinās pie durvīm, lai tās atvērtu, un strauji pagriezos un stei­dzos uz kāpnēm, lai tiktu priekšā tam, kas iznāks no kantora, lai kas viņš arī būtu. Devos augšā pa kāp­nēm, viņš nokāpa lejā; tad es pagriezos un gāju atpa­kaļ un atkal bezpalīdzīgs stūrgalvīgi stāvēju gaitenī. Man šķiet, pagāja minūtes; es zināju, ka tikpat labi varu iet arī projām, tomēr nespēju saņemties.

Tieši aiz sevis pēkšņi izdzirdu klusus, šļūcošus soļus mājaskurpēs tikai tad, kad nācējs bija jau iegriezies manā gaitenī; es strauji apsviedos. Uz manu pusi lēnām čāpoja vecais sētnieks, noliecis galvu un šķielēdams uz mazu vēstuļu žūksnīti, kuras tas jauca rokās. Vēl viņš nebija mani ieraudzījis, bet, līdzko pacels galvu, ta pamanīs; gaitenis bija pārāk šaurs, lai varētu aizlavīties viņam garām, un nekur citur man nebija kur sprukt. Man vēl atlika laika savilkt seju patīkamā smaidā, tad vecais paska­tījās uz augšu, apstājās un, pieri savilcis, blenza uz mani; viņš zināja, ka redzējis mani agrāk, tomēr ne­varēja atcerēties, kas es esmu.

Tad viņš pēkšņi atminējās un pamāja ar galvu.

Labrīt, mister Pikering; jums vēstuļu nav.

Viņš aizgāja man garām un ieslidināja aploksnes zem dažām numurētajām durvīm. Manās smadzenēs neradās neviena doma. Apmēram piecpadsmit sekun­des, kamēr viņš sasniedza šaurā gaiteņa galu, apgrie­zās un nāca atpakaļ, es tikai stāvēju un skatījos uz viņu. Sētnieks atkal palūkojās uz mani un tagad apskaitās.

— Kas par lietu, vai esat aizmirsis slēdzeni? — viņš pajautāja un, iekams paspēju atbildēt, aizkaiti­nāts sāka noraidoši purināt galvu. — Man nav otras slēdzenes, no sitām durvīm nav! Man likās, ka ir, un agrāk bija arī, jā. Bet tagad tā pazudusi. Es jums nevaru palīdzēt! Jums būs jāiet uz mājām sadabūt pašam savējo. Man nav laika …

Es, sirsnīgi smaidīdams, pārtraucu viņu.

— Jums ir gan, — es klusi sacīju. — Jums ir otra slēdzene, un jūs zināt, ka ir. Bet tālu jāiet pakaļ, vai ne? Līdz pašam pagrabam.

Es izvilku kabatas portfeli un izņēmu dolāra banknoti.

— Bet tas nav tik tālu, kā man jāiet pēc savējās. — Es pasniedzu viņam dolāru. — Iesim! — es teicu. — Noiešu jums līdzi, lai jums nav jākāpj atpakaļ au gšā.

Pēc divām minūtēm es kāpu augšā no pagraba un turēju rokā slēdzeni ar netīru papīra birku «27.», taču es ar to nedevos augstāk, bet izgāju tieši cauri ēkai uz Pārkrovu un blakus Times Duilding netālu no Neša un Kruķa restorāna pagraba stāvā atradu atslēdznieku, kura izkārtni biju atcerējies. Man bija jāsamaksā viņam desmit centu par dublikātu, un es devos atpakaļ un atkal piesēju papīra birku īstajai slēdzenei. Piecpadsmit minūtes pēc tam kad sētnieks bija man iedevis slēdzeni, es atdevu viņam to atpa­kaļ otrajā stāvā, kur viņš dalīja pastu.

Iedams augšā uz trešo stāvu, es atģidos, ka man vispirms būtu vajadzējis izmēģināt dublikātu; tomēr slēdzene darbojās lieliski. Tā nošķindēja atslēgā, gludi ieķērās zobiņos, pagriezās; tad es nospiedu rok­turi un iegāju Džeika Pikeringa slepenajā kantorī.

Tas bija pilns ar aktu skapjiem; es saskaitīju — to bija trīspadsmit, un tie cits pie cita bija novietoti gar visām četrām sienām. Skapji bija no dzeltena ozol­koka, trīs atvilktnes augsti, katrai atvilktnei bija metāla rokturis. Skapji bija noskrāpēti un nolietoti, man iešāvās prātā, ka tie pirkti jau lietoti. Kopā ar rakstāmgaldu un krēslu zem loga tie piepildīja divas trešdaļas mazās kantora telpas. Es izņēmu slēdzeni no atslēgas 1111 aiztaisīju durvis; pēc tam brīdi pastā­vēju un paklausījos. Viss bija klusu, un es aizslēdzu durvis. Tad, cenzdamies nesacelt ne mazāko trok­snīti, es uz labu laimi sāku atvērt atvilktnes.

Dažas bija ļoti smagas, gluži vai gandrīz pilnas, citas tukšākas — tikai līdz pusei vai ceturtdaļai pie­krautas ar dokumentiem; vienā vai divās bija tikai dažas collas papīru; kādā bija arī pāris gumijas galošu, citā līdz pusei pilna ceturtdaļpudele ar etiķeti «Eagle Whisky». Aktis biia neiedomājami kārtīgas, no vākiem ne galos, ne gar malām nelīda laukā noļu­kuši papīra stūrīši; tās bija nošķirtas ar atlokāmiem atdalītājiem, kas bija rūpīgi, gandrīz skaisti aprak­stīti ar melnu vai sarkanu tinti. Vairums šo atzīmju bija burtu vai skaitļu kombinācijas, piemēram, LL4 ; D; A 6; 7; 8; NN un tā tālāk. Es nevarēju atrast nekādu metodi; katrā atvilktnē bija ducis vai vairāk šādu atdalītāju, un sakarība starp tiem nebija sapro­tama. Es redzēju atdalītājus ar uzrakstiem «Atkārto­jums» un «Nedal. abi», uz kāda cita bija tikai ???. Neizņemot laukā nevienu papīru, es dažus no tiem apskatīju. Tieši kā Pikerings bija stāstījis Kārmodi- jam, tur trīspadsmit skapjos bija pavadzīmes, ļoti daudzas, simtiem, varbūt tūkstošiem. Un kvītis, un pieprasījumi. Arī vēstules, dažas uz papīriem ar fir­mas galviņu — melnbaltu zīmējumu, kas attēloja vai 11u firmas kantori, vai fabriku, kura no visiem skur­steņiem lepni izvirda gaisā melnus dūmus. Bija arī salocīti un ar sarkanu lentīti pārsieti dokumenti, kas izskatījās pēc īstiem parakstītiem līgumiem. Es neva­rēju saprast, kā dokumenti bija sagrupēti; katrā aktī, kuru apskatīju, lai kā arī tā būtu apzīmēta, atradās dokumenti, uz kuriem bija desmitiem un desmitiem daždažādu vārdu.

Rakstāmgalda virsa bija uzrullēta uz augšu, un es apsēdos 1111 iemetu acis mazajās atvilktnītēs; es neko neaiztikti, tikai apskatīju. Tur bija divas pudelī­tes vislabākās Delija grāmatvedības tintes — sarkana un melna; maza, apaļa kartona kastīte ar metāla rak- stāinspalvām; trīs koka spalvaskāti ar apgrauztiem galiem; strēmele sarkaniem un melniem plankumiem notrieptas lupatas, kura acīmredzot tika lietota spalvu noslaucīšanai; piecas nelietotas garas zilas aplok­snes; dzeltenbrūns, ar sarkanu metāla zvaigznīti grez­nots taisnstūrains zelējamās tabakas gabaliņš un salocīta papīra lapa. To es izņēmu laukā un atlocīju: vārdi «Džeikobs Pikerings» ar melnu tinti tur bija uzrakstīti reižu trīsdesmit vai četrdesmit, cits zem cita divos stabiņos. Visi paraksti ļoti skaidri, tai pašā rokrakstā, tomēr ar lielām stila variācijām — daži lielāki un vērienīgāki, citi labi salasāmi, citi pavirši uzkricelēti. Viņš bija praktizējies parakstī­ties, meklēdams, pēc viņa domām, visiespaidīgāko veidu; es jutos aizkustināts un nokaunējies, ka sēdu šeit un pārmeklēju viņa īpašumu.

Sai kantorī nebija nevienas vietas, kur paslēpties. Es aizgāju līdz durvīm uz blakus istabu. Tās bija sienas vidū un pilnīgi aizsistas ar vairāk nekā pus- collu bieziem priedes dēļiem, kas bija piecas vai sešas collas plati un diezgan kārtīgi sazāģēti vajadzīgajā garumā. Tomēr tie bija parasti priedes koka dēļi ar daudziem zaru caurumiem un tikai pavirši piesisti, un spraugas starp tiem bija collu platas vai platākas. Lai naglas būtu vieglāk izvilkt, to galvas bija kādu astotdaļcollu atstātas laukā. Es Frenkfortstrītā netālu no Pārkrovas biju redzējis dzelzs preču veikalu; aiz­slēdzu durvis un aizgāju uz to. Pēc desmit minūtēm biju atpakaļ ar veseri ar austiņām, kuru es pa

spraugu zem dēļiem iebīdīju lukšaja telpā, tad aiz- grūdu aiz stūra, lai tos nevarētu redzēt. Tagad man bija skaidrs, ka es ne tikai noklausīšos, bet īstenībā arī noskatīšos šīsdienas satikšanos — līdz tai bija atlikušas vairs tikai dažas stundas — un gāju projām.

Bija kaut kas tāds, ko es vēlējos nofotografēt vai­rāk par visu citu; tieši tādēļ iedomājos šorīt paņemt līdzi Fēliksa fotoaparātu. Un tagad es ar Sestās avē­nijas gaisa dzelzceļu aizbraucu līdz 23. ielai, pagāju vienu kvartālu uz austrumiem līdz Brodveja un Piek­tās avēnijas krustojumam un uz ielas, aiz brīnišķīgas kandelabram līdzīgas laternas — kāpēc tā vispār ir novākta? — ierīkojos fotografēšanai. Un te, aizmu­gurē pa labi, tā ir — Brīvības statujas roka, kas sle­jas augstu pāri Medisonskvēra kokiem.

Elegantajā 50. ielu rajonā satiksme bija dzīvāka, taču es nofotografēju Viljama K. Vanderbilta sav­rupmāju — tā ir centrā, celta no žilbinoši balta kaļķ­akmens un izskatās vēl gluži jauna. Turpmākajās lappusēs redzami vēl daži mani uzņēmumi.

Un tad, tāpat kā skaitļojamā mašīna, kas beidzot izvada pareizo karti, mans prāts jautāja: «Kā? Kā tu piespiedīsi Džūliju atsaukt saderināšanos? Kā tu vari izskaidrot to, ko tu zini par Džeiku?» Atbildes nebija. It kā tas varētu palīdzēt, es sāku iet ātrāk, uz Gremersijparku un pie Džūlijas. Tad tomēr atkal pagausināju soli. Vakar vakarā bija viegli izlemt, bet tagad? Deviņi pērkoni, ko es varu viņai pateikt? «Nejautājiet neko, bet… Džūlija, ticiet man uz vārda, jūs nedrīkstat precēt… Lūdzu, neprasiet, lai es izskaidroju, bet…»

Grcmersijparkā 19, viesistabā, pirms pusdienām — diena gāja uz galu, tumsai iestājoties, gaisā atkal

juta ziemas saltumu, — es sēdēju kopā ar Baironu un Fēliksu, un mēs lasījām «Evening Sun», sadalījuši tā lapas savā starpā; Fēlikss priecājās, ka biju lieto­jis viņa fotoaparātu, un noteikti atsacījas ņemt naudu par platēm, kuras es biju izniekojis, teikdams, ka pēc vakariņām tās attīstīšot un nokopēšot. Nonāca leja Moda Torensa un beidzot arī Džeiks; krustmāte Ada un Džūlija ēdamistabā klāja galdu. Kamēr prā­toju, kā lai tieku galā ar to, kas man jāizdara, Džū­lija divas reizes pieķēra mani skatāmies uz viņu.

Es sāku skaisties. Skatīdamies uz Džeiku, kas sēdēja pie lielās niķeļa plāksnēm klātās krāsns un lasīja avīzi vai vismaz centās to darīt — viņš visu laiku šad tad pacēla acis, it kā viņam būtu grūti nosē­dat mierā, rauca pieri un divas reizes aplaizīja lupas, — es zināju, ka neatļaušu, neatļaušu viņam precēt Džūliju. Un es nezināju, kā to panākt.

Pusdienojot viņš sēdēja pie galda man gandrīz

tieši pretim, un man gribējās viņam iedzelt, gribējās viņu izsmiet; es nevarēju no tā atturēties. Un es teicu patiesību:

— Es šodien biju Centrālajā parkā, — un tad me­loju: — Sarunājos ar kādu cilvēku, kuram šķita, ka viņš mazliet agrāk esot redzējis inspektoru Bērnsu, kas braucis cauri parkam. Izklausījās, it kā viņš būtu redzējis, — es gandrīz pateicu «kādu slavenību», taču pēkšņi sāku šaubīties, vai tādu vārdu jau lietoja, — ievērojamu personu. Kas ir šis inspektors Bērnss?

Tas iedarbojās patiešām vareni: Džeika mute sakniebās tik cieši, ka ūsas un bārda saplūda kopā; kad viņš uzmeta man skatienu, viņa acis bija nežē­līgas. Kā parasti notiek, kad mēģina darīt ko zemisku un gūst panākumus, es neizjutu nekādu lielo triumfu, jutos mazliet nekrietns un negodīgs, man nepatika mana rīcība, tomēr man tika arī savs prieciņš. Jo

temats visus ieinteresēja; vismaz trīs atbildēja reizē, bija acīm redzams, ka vārdiem «inspektors Bērnss» piemīt varens spēks.

Tas cilvēks! — iesaucās krustmāte Ada, un viņas acīs uzliesmoja nepatika.

Moda kaut ko nomurmināja, es sadzirdēju tikai vardu «apkaunojoši».

Bairons teica:

— Nu labi, es jums pastāstīšu. Iespējams, ka Bērnss ne vienmēr turas pie likuma burta. — Bairons bija nolicis nazi un dakšiņu, pārliecies pāri galdam un likās ieinteresēts pats savos vārdos. — Bet jūs nevarat noliegt, ka viņš gūst panākumus! Viņš ir iebaidījis garnadžus! Un banku aplaupītājus. Vai tā nav, Džeik?

Džeiks bija paņēmis cigāru, un, kaut gan viņš to pie galda neaizkūpināja, sēdēja, to košļādams un val­stīdams mutē, pat neizlikdamies, ka turpina ēst. Viņš neatbildēja Baironam, tikai pamāja ar galvu.

— Viņš ieviesa pratināšanā «trešo pakāpi», — Fēlikss man stāstīja, cenzdamies parādīt savas zināšanas.

— Tas nu gan viņam godu nedaraI — krustmāte Ada iesaucās.

Moda bailīgi pavaicāja:

— Tas nozīmē, ka sit cilvēkus, vai ne?

Džūlija nebija bildusi ne vārda; es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņa mani novēro; acis viņai bija ziņkārīgas un domīgas. Man iešāvās prātā, ka viņai varbūt radusies kāda nojausma, kāpēc es uzsāku sarunu par Bērušu. Es tikai uzsmaidīju viņai — ja tā, jo labāk, un es neko nenoliegšu.

— Ai nē, — Bairons atbildēja Modai. — Vismaz tas nav viss, ko nozīmē trešā pakāpe. Nedomāju, ka inspektors kautrējas iekaustīt kādu, ja zina, ka tas ir vainīgs. Un kāpēc gan ne? Man šķiet, ka pret šādu rīcību nedrīkstētu būt nekādu klīrīgu iebildumu. Vai

jūs gribētu, lai viņš palaiž brīvībā noziedznieku, kas apdraud sabiedrību, tikai tāpēc, ka trūkst kaut kādi nieka pierādījumi? Sis vīrs nav nekāds teļapakausis, viņš ir vispieredzējušākais policists pilsētā! Tiesa, viņš nejūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus un bieži pārkāpj savas pilnvaras. Un ir zināms fakts, ka viņš pieņem ja nu ne naudu, tad akcijas un obligācijas, kā arī slepenu informāciju no Volstrīta miljonāriem, ar kuriem draudzējas. Runā, ka tā viņš esot iedzīvojies mantā. Bet mums par viņu jādomā kā par labu virs- seržantu: ja viņš savu rotu komandē kā nākas, neva­jag pārāk sīki interesēties par metodēm, ar kurām viņš to panāk. Un, ja viņš saņem kādu nieku blakus peļņas, kas nav paredzēta likumā, tas ir tikai pa­reizi un pelnīti, jo kāpēc gan citādi viņam būtu tā jānoņemas? Vai esat dzirdējis, kā Bērnss atklāja Ungera slepkavu?

— Jā! — Fēlikss iesaucās, tik dedzīgi vēlēdamies

izstāstīt šo gadījumu, ka Bairons pasmaidīja un noteica:

— Nu, Fēliks, izstāstiet to!

— Jā, ser, Bērnss mocīja apsūdzēto, patiešām mocīja, — Fēlikss aplaida acis visapkārt galdam, lai redzētu, vai viņa stāstījums atstāj iespaidu, — nepiedurdams viņam ne pirkstiņu. Trīs dienas inspektors turēja to ieslēgtu kamerā gandrīz pilnīgā tumsā; vienīgā gaisma ieplūda no gaiteņa loga tā viņā galā. Ar noziedznieku neviens nerunāja, viņš pat neredzēja cilvēka seju; ēdienu iebīdīja zem kame­ras durvīm, kamēr viņš gulēja. Noziedzniekam nebija nekā ko darīt; viņš tikai staigāja pa mazo, tumšo kameru vai arī gulēja uz dīvāna, kas bija vienīgā mēbele kamerā. Ceturtajā dienā tieši pirms ausmas, kad cietumnieka gars bija gandrīz salauzts, — Fē­likss atkal noskatīja ap galdu sēdošos; visi uzmanīgi klausījās, — Bērnss klusām nostājās aiz cietumnieka celles durvīm. Un tagad viņš pirmo reizi aizdedzi­nāja laternu, kas karājās pie griestiem ārpusē tieši pie kameras durvīm. Neierastā gaisma krita uz gulošo nelieti, un viņš satrūcies pamodās. Bērnss stāvēja nekustīgs un, acis nenolaizdams, skatījās uz noziedz­nieku; stāsta, ka inspektora ledainais un draudīgais skatiens varot izdedzināt cilvēkā caurumu. Mirkšķi­nādams acis, cietumnieks ieraudzīja šīs divas aukstās acis, kas nenovērsdamās skatījās uz viņu, un ieklieg­damies uzlēca sēdus. Un, tieši kā Bērnss bija paredzē­jis, apsūdzētais tagad pirmo reizi ieraudzīja dīvānu, uz kura bija pavadījis lielāko daju no trim dienām un naktīm. Tas bija klāts ar lieliem traipiem — sakaltušām asinīm! Tas bija dīvāns, uz kura viņš bija nogalinajis savu upuri! Skaļi iekliegdamies, cie­tumnieks uzlēca no tā un nokrita ceļos Bērnsa priekšā, ar rokām ieķēries savas kameras durvju stie­ņos, lūgdamies, lai viņu laiž laukā, un visā atzinās!

Bērnsam līdzi bija stenogrāfists ar piezīmju bloku, un, kamēr cietumnieks nebija pilnīgi atzinies un par to parakstījies, viņu neizlaida no kameras, kurā atra­dās asinīm notrieptais dīvāns. Mēnesi vēlāk, drīz pēc tiesas prāvas, viņu pakāra.

— Šausmīgi, šausmīgi! — krustmāte Ada iesaucās, un Džūlija un Moda māja ar galvu, kamēr Bairons tikai paraustīja plecus.

— Iespējams, ka šis viņa triks bija pilsoņu tiesību pārkāpums, — es nomurmināju, taču neviens nepie­vērsa tam uzmanību.

Džeiks izņēma no mutes cigāru un teica:

— Esmu dzirdējis, ka viņš neatsakoties safabricēt nepatiesus pierādījumus, ja citādi nevarot pierādīt apsūdzētā vainu.

— Iespējams. — Bairons atkal paraustīja plecus. — Ir vispār zināms, ka viņam nav nekādu morālu principu, pat ne jausmas par tiem. Tomēr nav dzir­dēts, ka Volstrīta dūži sūdzētos par viņu.

— Nē, — Džeiks noteica, domīgi mādams ar galvu, un es biju pārliecināts, ka viņš domā par to, ka pēc šīs nakts pats būs viens no šiem dūžiem. Man ienāca prātā pajautāt, vai Bērnsam ir kādi panākumi izspie­dēju aizturēšanā, tomēr nedarīju to. Mēs vēl mazliet parunājām par Bērnsu, tad, kā parasti, par Gito, un beidzot visi, izņemot mani, apvienojās pilnīgā mor­moņu nosodījumā. Es nopratu, ka Jutas prērijās poli­gāmija acīmredzot vēl aizvien turas savās pozīcijās, bet šeit to neviens neatzīst, kaut gan man šķita, ka Bairons ir vairāk uzjautrināts nekā sašutis. Tad Džū­lija un krustmāte Ada pasniedza ziemas ābolu kūku desertam.

Džeikam un man tas bija šausmīgs vakars. Viņš bez mitas gan cēlās augšā, gan atkal sēdās, paķēra kādu žurnālu, pāris minūšu palasīja, tad lēca kājās,

lai pārietu pāri istabai un ar kādu parunātu pāris vārdu. Kādu laiciņu viņš viens pats sēdēja pie ēdam­istabas galda un lika pasjansu. Divas reizes viņš uzgāja augšā savā istabā — man bija aizdomas, ka iedzert kādu lāsīti, — un tūlīt atkal nāca lejā.

Arēji es biju mierīgāks, taču manā prātā plosījās haoss. Divas reizes man ar varu bija jāapspiež gan­drīz nepārvarams kārdinājums piecelties, iziet vir­tuvē, kur Džulija un krustmāte Ada mazgāja traukus, un pastāstīt viņai visu, kas man bija jāsaka, — no kurienes esmu ieradies, kāpēc esmu šeit, un viss, ko zinu par Džeiku.

Es galīgi nezināju, ko iesākt, un neatceros, vai pat mēģināju lasīt. Mazliet vēlāk — esmu pārliecināts, galva viņam bija pilna ar domām par to, kas notiks, — Džeiks vairs ilgāk nespēja izturēt. Viņš strupi pateica Džūlijai — viņa sēdēja pie ēdamistabas galda un lāpīja kādu dvieli — ar labunakti un uzkāpa augšā. Dažas minūtes vēlāk Moda aizgāja uz savu istabu, un vēl pēc piecām minūtēm — šais mājās visi agri cēlās — Bairons un Fēlikss ari bija aizgā­juši. Krustmāte Ada ienāca no virtuves, un, kad dzir­dēju, ka viņa hallē aizslēdz parādes durvis, man neatlika nekas cits kā arī novēlēt labunakti un iet uz savu istabu. Kad kāpu augšā, Džūlija un krustmāte pārrunāja, ko dos rīt brokastīs, un izdzēsa lampas.

Savā istabā es apstājos tumsā, piespiedis ausi pie durvju spraugas, un noklausījos, ka krustmāte Ada un Džūlija uzkāpj trešajā stāva uz savām istabām, dzirdēju, ka viņas viena otrai novēl labunakti, paklausījos vēl kādu brīdi un nedzirdēju, ka kāds vēl būtu otrā stāva priekštelpā. Tad — tagad vai nekad — atvēru durvis, izgāju laukā un ātri un bez trokšņa uzkāpu trešajā stāvā. Es zināju, ka Džū- lijas istaba ir ielas pusē; zem viņas durvīm pa spraugu spīdēja gaisma. Es piegāju pie durvīm un

pavisam klusītēm pagrabināju ar pirksta nagu pie tām. Džūlija atvēra durvis, un es teicu:

— Es gaidīju, kamēr uznāksiet augšā; man jums jaizstāsta kaut kas tāds, kas citam nevienam nav jāzina.

Viņa vilcinājās tikai mirkli, tad pamāja ar galvu.

— Ienāciet.

Es iegāju mazā istabiņā ar vienu pašu jumta logu, zem kura stāvēja sēdeklis; istabā vēl bija šaura gulta ar baltu pārklāju, mazs rakstāmgaldiņš un šūpuļ­krēsls. Džūlija pieklājīgi norādīja man uz to, taču es teicu:

— Nē, apsēdieties jūs.

Es piemetos uz sēdekļa pie loga. Džūlija apsēdās krēslā man pretim un, sakrustojusi rokas klēpī, sēdēja un laipni smaidīja.

Es pateicu vienīgo, ko biju spējis izdomāt pa šo garum garo vakaru, 1111 var būt, ka tas arī bija labā­kais ko būtu varējis pasacīt, jo tas nebija sarežģīti.

Es esmu privātdetektīvs, — es vīņai stāstīju. Un, kad viņa pamāja ar galvu, man šķita, ka ieraugu viņas sejā apmierinājumu — it kā es būtu atbildējis uz jautājumu. — Ļoti žēl, ka man tas jums jāsaka, bet esmu šeit, lai izsekotu vienu no jūsu īrnie- ldem. — Es brīdi klusēju, tad piebildu: — Par izspie­šanu.

Džūlijas acis iepletās; viņa zināja, ka es nerunāju par Fēliksu vai Baironu, un es pamāju ar galvu, pie­krītot viņas domām.

— Es nezinu, vai un kad tas vispār kļūs zināms. Varbūt nekad. Izspiešana var pat izdoties; es neesmu no policijas. — Es mirkli vilcinājos, tad turpināju: — Džūlija, es nevaru pieļaut, ka jūs precat viņu; man tas bija jums jāpasaka.

Mierīgā balsī, ne strīdēdamās, ne arī piekrizdama, Džūlija teica:

— Pasakiet, kuru viņš šantažē.

Es viņai pastāstīju; vārds viņai neko neizteica. Bet tad es gandrīz ar Džeika paša vārdiem aprakstīju, kā viņš gatavojies vairāk nekā divus gadus, un īsto iemeslu, kāpēc viņš bija strādājis Pilsētas valdē. Vērojot Džūlijas seju, man šķita, ka izdosies viņu pārliecināt un ka viņai pašai kāds jautājums nebija licis mieru, un uz to tagad varbūt bija saņemta pareizā atbilde. Es pastāstīju viņai par šonakt plā­noto satikšanos, kuru es taisījos noklausīties. Tad labu brīdi — kādas trīs vai četras minūtes, kas ir ilgs laiks tādos apstākļos, Džūlija klusēdama pārdo­māja manus vārdus. Pie viņas gultas bija izklāts no mazgāšanas izbalojis paklājs, un viņa stīvi vērās uz to, tad vērtējoši palūkojās uz mani, pēc tam atkal nolaida acis uz paklāju. Es sēdēju, atslējies pret logu, cauri žaketei juzdams auksto stiklu, un apskatīju istabiņu; tā bija ļoti kārtīga, ļoti pieticīga. Pie sienas karājās pāris neievērojamu ierāmētu bilžu, uz palo­dzes kaudzē bija sakrauts kāds pusducis grāmatu un baznīcas dziesmu lapiņas; grāmatu virsrakstus es nevarēju saskatīt. Sienas bija tapsētas, griesti balti apmesti un tīri. Vienīgais gāzes radziņš tieši virs krāsotās dzelzs gultas galvgaļa bija nosegts ar matētu baltu bumbu.

Tā bija diezgan omulīga istabiņa, pieņemams patvērums aizņemtam cilvēkam, kas taja nepavada daudz laika. Bet tā gandrīz ar nodomu bija iekārtota it kā pagaidām, it kā tai nebūtu īsta īpašnieka. Es atkal pievērsos Džūlijai. Viņa bija iekodusi apakš­lūpu zobos un drūmi vērās uz paklāju, viegli kustinā­dama to ar vienu kāju; man šķita, ka varu iedomā­ties, kas viņai prāta. Džūlija bija inteliģenta, stipra meitene, kas palīdzēja savai krustmātei vadīt pan­siju, tā nopelnot iztiku. Dažreiz tam vajadzēja būt diezgan grūti; viņai piemita realitātes izjūta. Viņa domāja par savu nākotni, un tā nebija šajā istabā, tā bija laulībā. Tomēr, līdzko viņa bija dzirdējusi, ko es stāstīju par Džeiku, viņa saprata, ka tas var būt taisnība.

Vai Džūlija taisījās viņu tomēr precēt? Brīdināt 110 manis? Varbūt, bet es tā nedomāju. Sis risks man bija jāuzņemas. Es nezināju, ko viņa jūt pret Džeiku, ja bija solījusies precēties ar viņu. Man bija grūti noticēt, ka tā ir mīlestība, bet kas gan to var zināt — vai pat to, ko šis vārds nozīmē kādam citam? Kaut ko viņa bija pret Džeiku jutusi, zināmā mērā viņa bija varējusi rīkoties ar aprēķinu — spiesta to darīt —, bet viņa nebija cietsirdīga. Džūlija juta kaut ko pret Džeiku. taču viņa bija arī skaidrībā par sevi un savu nākotni; viņa tik vienkārši nenoticēja maniem vārdiem par Džeiku, taču arī nenoliedza iespēju, ka tie ir patiesi. Es nezinu, vai ar acs kak­tiņu pamanīju kādu kustību, bet es pagriezu galvu un paskatījos uz ielu; Džeiks patlaban kāpa lejā pa pēdē­jiem verandas kāpieniem, pogādams ciet meteli; es ātri piecēlos, lai mani nevarētu ieraudzīt, ja viņš ne­jauši paskatītos uz augšu.

Džūlija uzreiz saprata, ko esmu ieraudzījis. Viņa piegāja pie aizkara, kādu collu pavilka to no sie­nas un stāvēja — es tagad biju aiz viņas un skatījos viņai pār plecu —, vērodama, kā Džeiks steigšus dodas uz 20. ielas stūri un pagaist skatienam. Man šķita, ka Džūlija katrā ziņā būtu izšķīrusies par to pašu, bet tagad viņa bija pārliecināta. Kādu brīdi viņa stāvēja un noskatījās pakaļ Džeikam, līdz tas pazuda, tad pagriezās un — nejautāja, bet tikai pateica:

— Es iešu šonakt jums līdzi.

Es pamāju ar galvu.

Labi. Gaidiet mani pēc divām minūtēm hallē.

Džeiks bija sava kantorī; bija vienpadsmit un trīs­desmit piecas minūtes, un mēs ar Džūliju stāvējām Morse Building tumšajās durvīs uz Nasaustrīta tieši pretim Pottcr Building ieejai, un es skaitīju stāvus un pēc tam logus; trešajā stāvā otrais logs pa labi no Nasaustrīta ieejas bija liels dzeltenas gaismas četrstūris. Tas bija Džeika kantora logs, vienīgais apgaismotais visā vecās mājas tumšajā fasādē. Pēc minūtēm desmit dzeltenais četrstūris kļuva bālāks, mirkli uzliesmoja sarkans un tad izdzisa.

Džūlija bija paņēmusi mani zem rokas, un es jutu, ka viņas roka sažņaudzas. Viņa pie sevis nomurmi­nāja:

— Viņš iet projām.

Es pamāju ar galvu tumsā. Ļoti augstu pie debe­sīm spīdēja trisceturtdaļmēness, taču mēs stāvējām dziļi durvju ailē pilnīgā tumsā. Es iztēlojos Džeiku. Tagad viņš aizslēdz kantora durvis … iet pa šauro gaitenīti krēslainajā gaismā, kas ieplūst no ārienes, varbūt uzrauj sērkociņu, lai gan es nekādu gaismu nevarēju ieraudzīt. Kāpj lejā, ar roku pieturēdamies pie margām. Un tagad, tūlīt, viņš pagriezīsies, lai izietu cauri lielajai priekštelpai visā tas garumā uz Pārkrovas un Pilsētas valdes parka pusi. Iedams pāri ielai, viņš paskatīsies uz Pilsētas valdes pulksteni; tas rādīs bez desmit vai vienpadsmit minūtēm div­padsmit. Varbūt tālu parka otrā pusē ari Kārmodijs mēness gaismā ieies parkā, vienā rokā nesdams smagu somu.

Es paspiedu Džūlijai roku, dodams zirni, ka mums jāiet uz_ priekšu, un — nekad nevar īsti paredzēt, ko darīs kāds cits, — Džeiks iznāca pa durvīm tieši pre­tim viņpus ielas un apstājās uz ietves, uzmanīgi ska­tīdamies uz visām pusēm. Vai viņš klausījās arī? Mēs acumirklī sastingām, pat neelpojām. Vai pilnīgajā klusumā varēja sadzirdēt manas sirds skaļos sitie­nus? Otrā pusē ielai Džeiks pagāja garām musu dur­vīm un devās uz Bīkinenstrītu, tad pāri tai uz Ennstrītu; viņa soļi skaļi atbalsojās starp inaju sienām.

Protams, viņš nebija gājis laukā pa Pārkrovas ieeju, lai Kārmodijs vai kāds cits, kas varbūt gaidīja tieši pāri ielai un novēroja parku, nevarētu viņu redzēt. Tāpēc viņš tagad dosies uz Pilsētas valdes parku, iedams uz ziemeļiem pa Brodveju, un ieies tajā no rietumiem, noslēpdams sava kantora atrašanās vietu, līclz būs gatavs pats aizvest Kārmodiju uz turieni.

Mēs savās durvīs vērodami un ieklausīdamies nogaidījām. Es redzēju, ka Džeiks sasniedz Enstrītu un pagriežas uz rietumiem, pazuzdams mūsu skatie­nam, un tūlīt arī apklusa viņa soļu troksnis. Tad mēs steidzāmies pāri Nasaustrītam — mums bija tikai da­žas minūtes laika — un augšā pa mēness apgaismo­tajām kāpnēm, pa īso gaitenīti līdz Džeika durvīm. Izņēmu slēdzeni, sameklēju atslēgas caurumu, pagriezu slēdzeni, un durvis atvērās. Es uzrāvu sēr­kociņu un, sargādams to ar plaukstu, aizgāju pie gāzes radziņa virs galda, pagriezu to, pieliku sērko­ciņu, un uzliesmoja iesarkana gaisma. Es nogriezu to ta, lai liesma degtu mierīgi, tad skriešus devos pāri istabai, lai pasniegtos zem apakšējā dēļa aiz aizsis­tajām durvīm un sameklētu savu veseri.

Neko nevarēja darīt, bija jāpacieš naglu griezīgi spiedzošais protests, kad es rāvu tās laukā; vilku tās lēni, ar vienmērīgu spiedienu, lai troksnis būtu mazāks, un, līdzko tās kļuva vaļīgas, es klusītēm atlauzu dēli ar vesera austiņām. Atrāvu divus dēļus, tad vēl trešo, izveidojot pusotras pēdas platu spraugu podu virs grīdas; tad Džūlija pietupās, atspiezdamās ar rokām pret apakšējo dēli, es viņai palīdzēju. Viņa izbāza cauri vienu kāju, tad savilka plecus, nolieca galvu un bailēs iekliedzās. Es palūkojos caurumā. Telpu pa vienu augstu logu neskaidri apgaismoja mēness, un gandrīz visa grīda bija izlauzta, lejā rēgojās tikai melns tukšums.

Galdnieki bija strādājuši vēl pēc tam, kad es tos pēdējo reizi biju redzējis; pabeiguši apakšā izlauzt otrā stava grīdu, virzījušies uz trešo un sazāģējuši grīdas dēlus, atklājot garās sijas. Iespējams, ka viņi bija strādājuši šai pēcpusdienā — no tālākās sienas uz durvju pusi, un tagad bija atlicis tikai laukumiņš grīdas, gandrīz trīsstūris no šīm aiznaglotajām durvīm līdz otrām uz gaiteni.

Bija palicis tik daudz vietas, ka varēja nostāvēt, varbūt apsēsties, un pēc brīža, cieši pieturēdamās, Džūlija izlīda cauri. Es sekoju viņai, cik ātri spēju. Mēs bijām zaudējuši dažus mirkļus, kas mums varēja būt nepieciešami, ja Kārmodijs parkā jau būtu gai­dījis un viņi abi tūlīt nāktu atpakaļ. Tagad viņi varēja jau būt pie ieejas un kāpt augšā.

Man bija jāriskē, cerot, ka troksni nedzirdēs. Turē­dams pēdējo no trim izlauztajiem dēļiem tā, lai nag­las iederētos iepriekšējos caurumos, es varēju to pie­sist atpakaļ tieši vecajā vietā, un vēl pietika telpas atvēzēt roku. Ieliku vietā otro dēli; tagad manas kus­tības bija mazliet ierobežotas, tomēr roka ar veseri vēl spēja atvēzēties. Biju jau pacēlis roku, gatavs sitienam, kad pēkšņi atcerējos.

Ar troksni nosviedu veseri uz Džeika kantora grī­das un tad — ar spēku izlauzdams ceļu, neraizēda­mies par norauto mēteļa pogu, jo tā nokrita rnūsu pusē, nobrāzdams seju no vaigu kaula līdz ausij — izcīnījos laukā pa divu dēļu atstāto caurumu, ieklupu Džeika kantorī, gandrīz pakrizdams, un ar izstieptu roku aizskrēju līdz viņa galdam. Tad mani pirksti bija jau uz gāzes radziņa slēdža, pagrieza to, gaisma ar paukšķi izdzisa — Džeiks taču gāzi bija izslē­dzis! — un es pa tumsu rāpos atpakaļ, ielauzdamies tukšajā istaba, kas bija gandrīz bez grīdas. Džūlija jau bija sagatavojusi veseri un nosviesto dēli, un es, acis mirkšķinādams, cenzdamies pierast pie neskaid­rās mēness gaismas, ielāgoju naglas caurumos un iedzinu tikpat dziļi, cik dziļi tās bija bijušas. Es ne­aizmiršu veseri nolikt mūsu pusē, un, kad pacēlu trešo dēli, mēs dzirdējām, ka Pilsētas valdes pulkstenis nesteidzīgi sāk sist stundu. Mēs neskaitījām sitienus; pulkstenis gausi nosita divpadsmit reižu, kamēr mēs ar Džūliju, abi saķēruši dēļa galu, ievilkām to pēdējā caurumā, bīdījām šurp un turp, līdz beidzot ielāgojām vietā un naglu gali iegulās savos caurumos. Abi ar visu spēku vilkām to uz savu pusi, un es klusībā lūdzos, lai mēs nepaslīdētu un atmuguriski neiekristu tumšajā tukšumā aiz un zem mums. Noskanēja pēdē­jais blīkšķis, dēlis bija iestiprināts tik droši, cik mēs spējām, un pa spraugām dēļa augšpusē un apakšpusē es ar pirkstiem meklēju naglu galvas. Tās bija izspraukušās krietnu collu uz āru, un, kad pamēģi­nāju, dēlis ļodzījās. Tomēr es sev iestāstīju, ka tas stāv pietiekami stingri un no otras puses izskatīsies, ka viss ir kārtībā.

Izrādījās, ka mums bijusi vēl kāda minūte laika vai pat veselas trīs, lai iekārtotos. Salocījuši mēteļus kā spilvenus, mēs apsēdāmies gandrīz tumšajā telpā, cik ērti varēdami, ar sejām uz aizsisto durvju pusi. Mēs tupējām, pierāvuši ceļus, ar rokām aptvēruši potītes, piespieduši acis pie spraugas, cik tuvu vien varēdami, slēpdami kurpju purngalus, lai tos neva­rētu ieraudzīt pa dēļu apakšu. Es pasniedzos un iedrošinādams viegli paplikšķināju pa Džūlijas celi.

Kad viņi atradās jau priekštelpā, mēs nedzirdējām ne soļu troksni, ne balsis, pat neviens grīdas dēlis neiekrakstējās. Pēkšņā slēdzenes šķindoņa Džeika Pikeringa kantora durvju atslēgā bija pirmais trok­snis, un Džūlijas roka strauji satvēra manu delnu. Tad viņi bija jau iekšā, uz dēļu grīdas dimdēja jucek­līgi soļi, un mums blakus telpā tie izklausījās bries­mīgi. Atskanēja Kārmodija balss:

— Kas tad tas?

Vārdi dobji atskanēja tukšajā telpā, kurā mēs sēdējām, un Džūlijas roka spēcīgi saspieda manējo.

Blakus, kantorī, gaiši iedegās gāzes liesma un pro­jicēja zaru caurumus un spraugas uz mūsu telpas pretējās sienas, iezīmēdama aiznagloto durvju šaudī­gās kontūras, kuru centra pavīdēja cilvēka ēna. Pāris collu platajā spraugā zem durvīm viņa zābaku purn­gali gandrīz pieskārās manējiem, un blakus tiem uz grīdas rēgojās melnkoka spieķa sudraba uzgalis.

— Tur nekā nav, tikai lifta šahta, — Pikerings nepacietīgi uzsauca viņam.

Mēs nevarējām redzēt garām Kārmodijam, kas stāvēja nepilnas sešas collas no mūsu acīm.

— Ķersimies pie somas.

Ar somu rokā Kārmodijs nostājās pie galda, un mēs dzirdējām, kā viņš nostenas, uzsviezdams to uz galda. Abi vīrieši bija noņēmuši cepures un uzkāruši uz naglām pie durvīm, bet mēteļus paturējuši mugurā. Mēs vērojām, kā darbojas Kārmodija rokas, dzirdējām, kā nočīkst siksna un noklikšķ slēdži.

Pie galda ar seju pret mums stāvēja Pikerings un, acis iepletis, nenovērsdamies blenza uz somu.

Kārmodijs atvēra uz galda plakaniski nolikto somu, un tā bija pilna ar papīra naudu; zaļās un dzeltenās banknotes bija saliktas plānās paciņās un aptītas ar brūna papīra strēmelēm. Mēs dzirdējām, ka Pike­rings skaļi noelšas, redzējām, ka viņš paliecas uz priekšu, lai paskatītos. Tad viņa sejā pamazām atplauka smaids, viņš pacēla acis uz Kārmodiju, un las bija draudzīgas un laimes pilnas, it kā abi dalītos priekā par skatu, kas pavērās uz galda.

— Vai tur ir visa? — Džeiks lēni pajautāja; tagad viņam Kārmodijs ļoti patika.

Vēl aizvien mādams ar galvu — es vēroju, kā, gal­vai kustoties, spīd viņa tumšie mati, — Kārmodijs atbildēja:

— Jā, tur ir visa. Viss, ko jūs dabūsiet — desmit- tūkstoš dolāru.

Es aizturēju elpu, es jutu cieņu pret Džeiku; viņš turpināja smaidīt. Taču acis viņam samiedzās un, skatoties uz Kārmodiju, gāzes gaismā cietsirdīgi un draudīgi iezvērojās. Viņš neko neteica, atspieda dūres pret galda malu un, atbalstījies uz saspriegtajām rokām, noliecās pāri somai uz Kārmodija pusi, gai­dīja, skatīdamies tik ilgi, kamēr Kārmodijam bija kaut kas jāsaka.

- Publikai ir apnikuši Tvīda bandas skandāli! —- viņš nikni teica, taču balss skanēja kā aizstāvoties.

Tāds sīkums kā jūs un jūsu informācija, — viņš pameta ar galvu uz somu, — ir tik daudz vērts, vai­rāk ne. Banda ir iziruši, un Tvīds pats miris, tāpat arī vairums liecinieku. — Ar sava spieķa sudraba rokturi — tas bija izveidots kā lauvas galva — viņš pamāja uz aktu skapjiem gar sienām. — Un visi jusu papīri nevar iedabūt mani cietumā.

- 0,to es zinu! — Džeiks nemainīja savu stāvokli.

Jūsu nauda pasargās jūs no cietuma, to es vien­mēr esmu sapratis. Tomēr es iznīcināšu jūsu labo slavu, un jūsu nauda nespēs to jums atdot.

Kārmodijs, ņirdzīgi sprauslādams caur degunu, iesmējās un sāka solot pa istabu. Satvēris savu spieķi vidu, viņš runādams it kā diriģēja ar to.

Labā slava, — viņš nīgri norūca. — Jūs esat klerks. Ar klerka prātiņu. Vai jūs ticat, ka kāda nozī­mīga persona jūsu informācijas dēļ domās par mani sliktāk? Sitijā nav gandrīz neviena bagātnieka, kas nebūtu nodarbojies ar to pašu, ar ko es, un vairums vel ar ko daudz ļaunāku! — Viņš apstājās pie Pike­ringa rakstāmgalda un ar spieķa rokturi kā kaut kam pretīgam pieskārās ar naudu pilnajai somai. — Ņe­miet, ko dod, un saprotiet, ka jums vēl ir laimējies.

Taču Džeiks ieņirdzās vēlreiz.

— Jums taisnība, Kārnegijam tas neko nenozīmēs. Viņš tikai nodomās, ka jūs esat bijis muļķis, ļau­dams sevi pieķert. Un Gūldam arī tas neko nenozīmēs. Vai arī Maiklsam, vai Morganam, Seligmenam vai Seidžam, vai visiem pārējiem. Vīrieši to galīgi neņems galvā.

Viņš noliecās pāri naudas kaudzītēm pie mazās rakstāmgalda atvilktnītes un izņēma garu laikraksta sleju, kurai abas malas bija rūpīgi noplēstas. Tā bija pārlocīta uz pusēm, un viņš to atpleta, pagriezdamies pret gaismu. Es varēju saskatīt, ka tas ir garš drukāts saraksts, acīmredzot divslejīgs.

— Misis Astora, — viņš, komatus ievērodams, sāka lasīt sarakstu no sākuma. — Un mēs visi zinām, kura misis Astora, vai ne? Un viņai gan tas nebūs vien­alga, mister Kārmodij. Misis Belmontai tas nepa­tiks. Misis Beitsu, misis Brevurtu, misis Cīveru, misis Deju — visas tas interesēs, un arī misis Fišu, misis Golitu, misis …

— Ko jūs tur lasāt? — Kārmodijs griezīgi ieķērcās.

— Dažus uzvārdus uz labu laimi. No šāvakara lab­darības balles rīkotāju saraksta Mūzikas akadēmijā. Misis Herimena, misis Džonsa, misis Lorijāra, misis Masgreiva … Viņām visām tas nebūs vienalga! Un misis Strongai, misis Teberai, misis Vēnai…

— Pietiek!

— Vel ne. — Pikerings pacēla acis no saraksta. — Ir viens vārds, kuru es izlaidu — vissvarīgākais no visiem. Viņai tas rūpēs vairāk nekā visām citām, jo nekad vairs viņas uzvārds neparādīsies šādā izcilā sabiedrībā. — Pikeringa rādītājpirksts pavirzījās uz saraksta sākumu, tad lēni sāka slīdēt lejup un gan­drīz tūlīt apstājās. — Misis Endrū Kārmodija, — viņš lasīja, un Kārmodija spieķa sudraba rokturis ar lau­vas galvu triecās pret Pikeringa galvu, un viņš saļima kā lelle, kurai pārtrūkusi aukla, atsizdamies pret rakstāmgalda krēslu, kas ar blīkšķi pārlidoja pāri kantorim. Džūlija noelsās — tas skanēja kā apslāpēts kliedziens, bet krēsla brakstēšana apslā­pēja to, un, kad viņa centās piecelties, es sagrābu viņas plecus, spiezdams viņu uz leju, un, pielicis lupas viņai pie auss, čukstēju:

— Nē! Nē! Viņš nav pa īstam ievainots, — kaut gan skaidri nezināju to.

Kārmodijs stāvēja un skatījās uz Pikeringu, kas, savilcies čokura, gulēja uz grīdas; tad viņš palūkojās uz asiņaino spieķa rokturi, uz atvērto, naudas pilno somu, pēc tam lejup — tagad nevis uz Pikeringu, bet uz avīzes izgriezumu Pikeringa rokā. Viņš pēkšņi pie- tupās un izrava to Džeikam no pirkstiem. Kārmodijs stāvēja un lasīja to, tad vērīgi pētīja, diezgan stei­dzīgi meklēdams kādu uzvārdu. Viņš to atrada un skaļi nomurmināja:

— Misis Endrū Kārmodija.

Vēl brīdi viņš pētīja drukāto sarakstu, tad atkal paskatījās uz Pikeringu, kas nekustīgs gulēja uz grī­das. Pēkšņi viņa roka saburzīja avīzes sleju bumbiņā un spēcīgi svieda ar to Pikeringam. Viņš nosvieda spieķi uz grīdas un aizskrēja divus soļus, kas bija nepieciešami, lai aizsniegtu rakstāmgalda krēslu. Viņš pievilka to blakus Pikeringam, pieliecās, satvēra viņu zem padusēm un ļenganu ievilka krēslā. Pike­rings, kura galva slābani šūpojās, būtu atkal novē­lies uz grīdas, taču Kārmodijs atgāza krēslu atpa­kaļ tiktāl, ka tikai Pikeringa pirkstgali skāra grīdu.

Kārmodijs noliecās, atraisīja Pikeringa jostu un izrāva to laukā no cilpām. Tad viņš izvēra to cauri krēsla atzveltnes līstītēm un gribēja savilkt galus kopā ap Pikeringa krūtīm un rokām. Josta tiktāl nesniedzās, un viņš noņēma pats savējo un piesprā­dzēja to Pikeringa jostai galā. Tad viņš dubulto jostu cilpā apmeta ap Pikeringa krūtīm un rokām tieši virs elkoņiem. Aizmugurē viņš ar sprādzi savilka to tik cieši, ka mēs dzirdējām nočīkstam ādu un nokrikstam koku, un es prātoju, vai Pikerings spēj paelpot.

Tomēr viņš elpoja. Kad Kārmodijs bija beidzis, Pikerings, lūpas Čāpstinādams, sakustējās, un viņa lūpu kaktiņā šūpojās gara, tieva siekalu strūkliņa; acis vēl bija ciet, viņš pūlējās pacelt galvu. Kārmodijs atkāpās, paķēra savu spieķi un atri aizgāja aiz Pike­ringa krēsla. Džeiks pacēla galvu, un es redzēju, ka viņš atver acis, ka noskaidrojas viņa skatiens, ka viņš atkal cieši samiedz acis, kad viņu no jauna pār­ņēma sitiena radītās sāpes. Viņa galva droši vien nežēlīgi sāpēja, jo es redzēju, ka viņš nobāl kā nāve; tad, cīnoties ar nelabumu, viņš piepūta vaigus un viņa pleci saguina. Dažas sekundes viņš nekustējās, tad pavisam lēnītēm atkal pacēla galvu un mazliet pavēra acis, pieradinādams tās pie gaismas. Viņa pleci vēlreiz konvulsīvi noraustījās, tad viņš jau spēja — bieži mirkšķinādams — turēt acis atvērtas, un viņa sejā sāka atgriezties krāsa.

Kārmodijs apgāja apkārt krēslam, lai redzētu Pike­ringa seju. Viņi ilgi skatījās viens uz otru; viena šaura, gandrīz pilnīgi taisna asiņu strūkliņa tecēja pa Pikeringa deniņiem, otra ritēja uz leju pa pieri uz vienu biezo, melno uzaci. Kārmodijs teica:

— Jūs esat radījis neciešamu stāvokli. Jūs atra­dāt īsto atslēgu.

Ar savu spieķa galu viņš pieskārās saburzītajai avīžpapīra lodītei, tad pameta to uz aiznagloto dur­vju pusi; tā pašāvās zem apakšējā dēja, aizripoja man garām, un es redzēju, ka tā iekrīt šahtā.

— Sī ir pirmā sezona, kad mana ģimene ieņem savu vietu Ņujorkas augstākajā sabiedrībā. Tā nebūs pēdējā, par to es parūpēšos.

Viņš aiztaisīja un aizsprādzēja somu un nometa zemē pie durvīm.

— Kad jums bija izdevība, vajadzēja ņemt, cik devu. Tagad nedabūsiet neko.

Kārmodijs novilka meteli, uzmeta to uz galda, attaisīja kaklasaiti un apkaklīti, atpogāja vesti, no tās kabatas izņēma cigāru un rūpīgi aizsmēķēja. Kad tas bija labi iededzies, viņš, pavicinādams sērkociņu, izdzēsa liesmu, nosvieda sērkociņu uz grīdas un uzmina tam ar kāju. Tad viņš piegāja pie viena no aktu skapjiem un atrāva augšējo atvilktni.

Pāris mirkļu viņš nesacīja nekā, tikai stāvēja ar cigāru mutē un skatījās uz šifrētajām atzīmēm. Džeiks Pikerings spēja pagriezt savu krēslu tā, lai varētu Kārmodiju novērot. Kārmodijs pār plecu uzmeta viņam skatienu, it kā gribētu kaut ko sacīt, tomēr nekā nepateica. Viņš atkal pievērsās aktīm un apskatīja katru papīru skapī, pāršķirstīja tos, ātri kustinādams rādītājpirkstu. Viņš vienā sekundē lai­kam pārbaudīja vienu dokumentu, roka reti pārtrauca vienmērīgo kustību, lai gan šad tad viņš izstiepto rādītājpirkstu apslapināja ar mēli un palaikam izņēma cigāru no mutes un nobirdināja pelnus uz grīdas. Viņš neizņēma gandrīz nevienu papīru, tikai šķirstīdams pārlaida tiem acis. Bet brīdi pa brīdim viņš apstājās, izņēma no aktu vākiem kādu garāku dokumentu un izlasīja to. Divas reizes viņš šādus papīrus atlika malā uz skapja virsas. Par pārējiem viņš nerūpējās, neiegrūda tos atpakaļ, bet saburzīja un svieda uz grīdas.

Taču man šķiet, ka divas pēdas dziļajās aktu skapja atvilktnēs bija trīs vai četri tūkstoši, varbūt pat pieci tūkstoši lapu. Pilsētas valdes pulkstenis nosita vienu reizi, tātad bija viens. Kārmodijs atvilk­tnē vēl nebija ticis ne līdz pusei, un uz skapja vir­sas bija atlikti tikai divi dokumenti.

Pikerings teica:

— Es gaidīju, kad jūs beidzot pats to pamanīsiet — jums vajadzēs stundas un atkal stundas, lai pārmek­lētu tikai vienu pašu aktu skapi, un te tādu ir pavi­sam trīspadsmit, nelaimīgs skaitlis jums.

Kārmodijs piegāja pie Džeika rakstāmgalda un iemeta cigāra galu spjaujamtraukā pie galda. Viņš devās atpakaļ pie vaļējās atvilktnes un, jau pacēlis rokas, lai atkal sāktu meklēšanu, pār plecu noņirdza uz Džeiku.

— Manā rīcībā ir visa nakts, — viņš rotaļīgi teica — Un, ja ar to nepietiks, visa nākamā diena. Un pēc tam vēl tik daudz laika, cik man vajadzēs.

Viņa rādītājpirksts atkal sāka vienmērīgo kustību, un nepārtrauktā tikko sadzirdamā čaukstoņa, pāršķir­stot papīrus, kļuva gandrīz vai par klusuma sastāv­daļu.

Es pieliecos pavisam tuvu Džūlijai, un, kad manas lūpas pieskārās viņas ausij, es izelpojot gandrīz bez skaņas čukstēju:

— Atgulieties un atpūtieties. Mums te būs jāpaliek ilgi ilgi.

Es skaidri saskatīju viņas seju; kad viņa pamaja ar galvu, dzeltenās gaismas svītra no otras istabas kustējās uz augšu un uz leju pa viņas pieri. Viņa tik lēnītēm, ka nedzirdēja ne skaņas, nogūlās uz grīdas gar sienu. Es rūpīgi atslējos ar plecu pret durvīm un, piespiedis galvu pie stenderes, pa spraugu ar vienu aci vēroju Kārmodiju. Gandrīz nekustēdamies, galvu noliecis, viņš stāvēja pie vaļējās atvilktnes, tikai viņa roka nepārtraukti monotoni kustējās.

Kad pulkstenis ārā nosita divi, Kārmodijs bija ticis galā apmēram ar vienu trešdaļu no vidējās atvilktnes, un Pikerings atkal ierunājās:

— Tagad jūs būsiet jau ievērojis, ka nav nevienas pilnīgi nokomplektētas akts. Lai savāktu visus jūsu dokumentus — tie ir izkaisīti pa visām atvilktnēm un pa visiem skapjiem starp citiem papīriem —, man vajadzētu varbūt divdesmit minūtes. Sistēma to atra­šanai rnan ir galvā. Bet jūs divās stundās esat samek­lējis tikai divus! Vai nebūtu laiks saprast, ka jums jāvienojas ar mani?

Kārmodijs nepārtrauca darbu un pat nepaskatījās uz viņu.

— Miljons dolāru par visas nakts un pat par visas rītdienas darbu man ir pietiekams atalgojums.

Un turpinājās vienmērīgā, bezgalīgā mocība — pāršķirstīt lapiņu pēc lapiņas.

Es samiegojies vēroju notiekošo; nebija nekādas Iespējas noteikt, cik laika pagājis, līdz kamēr atkal nosita pulkstenis. Tagad, darbu nepārtraucot, Kārmo­dijs lēni pacēla vienu kāju un pakustināja uz augšu un leju, izvingrinot muskuļus, kā arī pagrozīja potīti. To pašu viņš izdarīja ar otru kāju, tad nostājās ar mazliet platāk ieplestām kājām nekā iepriekš un cīnī­jās tālāk cauri papīriem, pāršķirstīdams lapu pēc lapas. Es, ne īsti nomodā, ne īsti aizmidzis, turpināju skatīties uz viņu. Pēc kāda laika Kārmodijs uz brīdi pārtrauca dokumentu šķirstīšanu, pārdomāja, tad izvilka visu atvilktni no skapja un, kājām trīcot zem las smaguma, aiznesa un nolika uz galda. Sēdēdams uz galda malas ar seju pret atvilktni, viņš atsaka meklējumus, un Pikerings viņu izsmēja.

Es visu laiku domāju, kad jums beidzot tas Ienāks prātā, — viņš teica. — Ja esat noguris, atļau­jiet man piedāvāt jums krēslu.

22 41 r.

Bet Kārmodijs pat nepagrieza galvu un nelikās ne zinis: viņa pirksti neaprima ne uz mirkli.

Es nogūlos blakus Džūlijai. Mēs šeit bijām tumsā, un es nezināju, vai viņa ir nomodā, un baidījos bez vajadzības čukstēt. Es vēlējos tasi kafijas, un tai brīdī, kad to iedomājos, man to sagribējās tik šaus­mīgi, ka šķita neiespējami iztikt bez tās. Un kaut ko ēdamu, es turpināju savu domu, un tūlīt jutos kā badā pamiris. Es piespiedu sevi pasmaidīt, tomēr sāku lauzīt galvu, cik ilgi mēs spēsim te palikt; neko tamlīdzīgu es nebiju paredzējis. Vai tiešām Kārmo­dijs iedomājas, ka varētu palikt šeit visu rītdienu? Tas bija neiespējami: viņam vajadzēs sameklēt kaut ko ēdamu, vajadzēs atpūsties. Un tāpat arī Džeikam; ja tikai viņi abi iemigtu, mēs ar Džūliju kaut kā varētu izkļūt no šejienes. Man acis vērās ciet pašas no sevis, un es pūlējos tumsā tās ātri mirkšķināt. Es neuzdro­šinājos iemigt; dažas pēdas pa labi no manis grīda beidzās; varēju pavelties tālāk un nokrist trīs stāvus lejā pagrabā. Es piecēlos sēdus.

Neticami ilgi pēc tam pulkstenis atkal sāka sist, un es pa šā trokšņa laiku sāku celties stāvus. Kājas bija briesmīgi stīvas, un man steigšus bija jāpasticp- jas pāri Džūlijai, lai aizsniegtu sienu un droši nostā­tos uz kājām. Tad es, skaitīdams gausos sitienus — pulkstenis bija četri —, ļoti lēnītēm un pavisam klusī­tēm izstaipīju visus muskuļus — rokas, kājas, muguru un kaklu. Es pievirzījos pie durvīm un sameklēju spraugu, pa kuru palūrēt. Džeiks, nolaidis galvu uz krūtīm, bija aizmidzis un klusu krāca. Kār­modijs vēl aizvien sēdēja uz galda malas, bet tagad ar visu ķermeņa augšdaļu bija uzvēlies uz galda bla­kus atvilktnei; es redzēju, ka tā ir otra skapja augšējā atvilktne. Viņš gulēja klusi; man bija vērīgi jāieska­tās, lai pamanītu, kā viņam uz muguras mazliet kus­tas veste. Man šķiet, ka vairumam cilvēku dažkārt rodas kārdinājums, vismaz viņi jūt pēkšņu vēlēšanos izdarīt kaut ko absurdu — uzsvilpot baznīcā, pateikt kaut ko situācijai šausmīgi nepiemērotu. Man iešā­vās prātā iekliegties: — Bū! — tik skaļi, cik vien spēka, un tad novērot mežonīgo sajukumu blakus istabā. Es pasmaidīju un nosēdos blakus Džūlijai, un man bija skaidrs — es nezinu kāpēc —, ka viņa ir nomodā.

Es atlaidos blakus Džūlijai, lai piespiestu muti pie viņas auss. Man ar vienu roku vajadzēja viņu apskaut, lai būtu tuvāk un varētu orientēties, un man nebija ne mazāko iebildumu to darīt.

— Vai esat nomodā?

Kad Džūlija pamāja, viņas mati noglaudās man gar degunu. Es pačukstēju, kāda ir situācija, un pateicu, cik pulkstenis. Viņa pajautāja, vai es esot bijis aizmidzis, un uzstāja, ka mums jāapmainās vietām; viņa apsēdās un uzņēmās sarga pienākumus, kamēr mani vienā mirklī pārvarēja miegs.

Mani pamodināja pirmā dienas gaisma un lēnie Pilsētas valdes pulksteņa sitieni. Es atvēru acis: Džū­lija turēja roku kādu collu no manas mutes, gatava lo aizspiest, ja es sāktu runāt. Es pacēlu galvu un noskūpstīju viņas plaukstu, un viņa satrūkusies parava roku nost, tomēr pasmaidīja. Viņa norādīja uz blakus istabu, tad pielika pirkstu pie lūpām, un es pamāju ar galvu. Es skaitīju pulksteņa sitienus; bija septiņi. Kad pulkstenis beidza sist, es ai kal izdzirdēju vienmērīgo papīra čaukstoņu blakus istabā, un man šķita, ka es to dzirdu jau kopš mūžības.

Mēs klusi pielīdām pie aizsistajām durvīm un apsē­damies tāpat kā pirmīt. Tikai tagad dienas gaismā telpa izskatījās pelēka un noplukuši, uz ārējām palo­dzēm bija parādījies svaigs sniedziņš, smalks kā pūderis, citādi nekas nebija mainījies. Kārmodijs sēdēja uz galda, vienmērīgi, pāršķirstīdams trešā skapja apakšējās atvilktnes papīru blāķus. Džeiks bija pagriezis krēslu tā, lai varētu novērot Kārmodiju; viņam uz galvas bija gandrīz dūres lieluma puns, seja bija sakritusi, acis apsarkušas, āda zem tām nokarājās, mute bija mazliet pavērta. Man šķita, ka viņš cieš sāpes vai nu no sitiena pa galvu, vai arī tāpēc, ka nespēj pakustēties. Taču Kārmodija seja izskatījās gandrīz tikpat nogurusi, skatiens bija truls un nekustīgs, un es prātoju, vai viņš vēl ir spējīgs pilnīgi saprast dokumentus, pār kuriem bez mitas slīdēja viņa acis. Tagad uz otrā aktu skapja augšas gulēja piecas lapas.

Drīz kaut kam bija jānotiek, tas bija skaidrs. Die­nas gaismā, kas bija ļoti balta no jaunā sniega, es paskatījos uz Džūliju; viņa izskatījās atpūtusies un uzsmaidīja man. Tomēr es zināju, ka mēs šeit vairs nevaram palikt daudz ilgāk. Un arī Kārmodijs to nevarēs. Visticamāk, ka viņš Pikeringu atstās tādā pašā stāvoklī, bet viņam drīz būs jāaiziet, vismaz sadabūt kaut ko ēdamu. Man šķita, ka, projām ejot, viņam būs jāaizbāž Pikeringam mute. Džeiks tagad neuzdrošināsies kliegt, lai nedabūtu vēl vienu bel­zienu pa galvu, bet, ja Kārmodijs aizies, viņš droši vien bļaus, kamēr kāds izdzirdēs un noskaidros, kas te notiek, un tas nevilktos ilgi. Pilsēta jau bija pil­nīgi pamodusies, mēs ar Džūliju varējām dzirdēt nepārtraukto dārdoņu aiz logiem. Arī māja modās; divas reizes no lejas pa šahtu dzirdējām soļus uz kāpnēm. Ko lai mēs darām, ja Kārmodijs aizies? Mēs nevarēsim pabīdīt vaļējos dēļus sāņus un iziet cauri Pikeringa kantorim tā, lai viņš mūs neredzētu. Es paliecos, lai paskatītos uz leju. Blakus un aiz manis grīdas dēļi bija novākti, un es varēju redzēt tālu lejā šahtā, kuru katrā stāvā apgaismoja logi, kas izgāja uz Nasaustrītu. Es redzēju, ka sijas visos stāvos zem mums ir aizvāktas; mums nebija nekādas iespējas izkļūt no šejienes pa lifta šahtu.

Pēc kādas pusstundas Kārmodijs pārtrauca darbu. Viņš piecēlās, izkustināja plecus un, galvu noliecis, grozīja kaklu, lai atbrīvotu to no sastinguma. Viņš stāvēja un vērtējoši noskatīja Džeiku, un man šķita, ka zinu, kas viņam padomā: viņš prātoja, vai uz lai­ciņu varētu atstāt Džeiku vienu un aiziet un kā vis­labāk to izdarīt. Bet tad viņš iedomājās kaut ko, kas man nebija ienācis prātā, — viņš citu pēc citas izpē­tīja Džeika galda atvilktnes. Arī es vakar biju apska­tījis šīs atvilktnes un zināju, ko viņš tur atradīs.

Viņš atrāva pēdējo atvilktni pa kreisi, izcēla no tās papīra maisiņu, ieskatījās tajā, tad pavērās uz Džeiku un pasmīnēja. Kārmodijs apsēdās uz galda un apēda četrus vai piecus lielus, baltus sausiņus, turēdams saliektu plaukstu zem mutes, lai uztvertu druskas, kuras iemeta mutē pēdējās. Ābolam bija brūni, mīksti plankumi, taču viņš to apēda visu, arī serdi. Viņš neizsmēja Pikeringu ar nodomu, taču Džeiks vēroja viņu, un, kad Kārmodijs atkal piecē­lās, nokratīdams pēdējās druskas no rokām, viņš ņirdza. Kārmodijs atvēra kādu citu atvilktni un izņēma puspudeli viskija, izrāva aizbāzni un ieķēra krietnu malku. Vēl ar aizbāzni rokā viņš brīdi vēr­tējoši skatījās uz Džeiku.

Vai gribat malku, lai vieglāk pamosties? — viņš pajautāja.

Džeiks vilcinājās un paraustīja plecus, negribē­dams teikt «jā» un nespēdams pasacīt «nē». Kārmo­dijs piegāja pie Džeika un paturēja pudeli viņam pie lupām, mazliet nicīgi vērodams, kā viņš norij divus malkus, tad atrāva pudeli. Pēc tam — es bezpalīdzīgi saķeru galvu abās rokās un sāku šūpoties uz priekšu un atpakaļ — Kārmodijs devās atpakaļ pie darba.

Mēs sēdējām vēl vairāk nekā divas stundas kā pus- stulbi; sniegputenis bija pieņēmies, uz palodzes krā­jās sniega kaudzes, un tas plaka pie stikla. Mēs bijām šeit pārāk ilgi sēdējuši vai gulējuši uz cietās grīdas, un es zināju, ka daudz ilgāk vairs neizturēsim. Džū­lija sēdēja 1111 lielākoties tikai stingi skatījās grīdā, un es darīju to pašu; pēc brīža es apliku roku viņai ap pleciem, lai viņa varētu atspiesties pret mani un atpūsties, nolikusi galvu uz mana pleca. Man sāka likties, ka Džeiks Pikerings jūtas tīri ciešami; sejas krāsa bija uzlabojusies — droši vien no viskija. Viņš bija arī gulējis vairāk nekā visi citi. Tomēr viņš nebija varējis piecelties un pat pakustēties vairāk nekā deviņas stundas; viņam vajadzēja justies krietni neērti, un man bija jāapbrīno viņa mierīgā balss, kad viņš pēc īsa brīža sāka runāt.

— Finansistam jāprot veikli rīkoties ar skaitļiem. Man ir uzdevums, lai jūs pārbaudītu. Ja cilvēks var izskatīt divarpus skapjus deviņarpus stundās, cik ilgu laiku viņam vajadzēs, lai pārbaudītu trīspadsmit skapju?

Kārmodijs bija pārtraucis darbu, lai paklausītos, tomēr nepagriezās atpakaļ un nepaskatījās uz Pike­ringu; viņa rokas nekustīgi gulēja uz atvilktnē sablī­vētajiem papīriem. Tas šķita diezgan maigs izsmiekls; es gaidīju, ka par atbildi Kārmodijs pasmaidīs vai paraustīs plecus un sāks atkal rakņāties papīros. Atģidos, ka es, automātiski reaģējot uz Pikeringa «uzdevumu», cenšos galvā atrisinat to, un, man šķiet, Kārmodijs darīja lo pašu. Viņš kādu brīdi sēdēja pār­domādams, un man likās, ka kaut kas neizbēgams atbildē — vai nu viņš apjauta milzīgo darbu, kas vēl priekšā, vai viņu nomāca līdz nelabumam pretīgā un prātu aptumšojošā ilgā koncentrēšanās, kaut gan darbs vēl bija tikai sākumā — kaut kas viņu satrieca, jo pēkšņi Kārmjdijs eksplodēja. Viņš apsviedās, lai paskatītos uz Džeiku, kas ņirdza viņam pretim, tad pagriezās atpakaļ pie atvilktnes un iegremdēja tajā rokas ka plēsoņa nagus, lai sagrābtu milzīgi biezu papīru kaudzi. Augstu pacēlis rokas, viņš atkal apsviedās pret Džeiku un ietrieca visu izjūkošo papīra masu Pikeringam sejā. Kaudzes svars pasvieda Džeiku atpakaļ krēslā, metāla atsperes iedžinkstējās, papīra blāķis kā ūdenskritums lija pār viņa krūtīm un pleciem, sadalīdamies atsevišķās lapās, kas noli­dinājās vai noslīdēja no viņa klēpja uz grīdas. Bet, kad Džeiks atkal paliecās uz priekšu, viņš vēl arvien smējās, un Kārmodijs savāca atlikušos papīrus — milzīgu žūksni un svieda uz Džeika pietūkušās galvas. Taču Džeiks nebeidza smieties, un tad Kārmodijs sāka trakot.

Viņš izrāva kāda skapja augšējo atvilktni, tā krita, salūza un izbārstīja pusi sava satura; Kārmodijs mīdījās pa papīru jūru, un papīra lapas kā viesulī lidinājās viņam līdz viduklim. Brīdi viņš stāvēja, els­dams un mežonīgi skatīdamies apkārt — man šķiet, lauzīdams galvu, kā lai tiek vaļa no izbārstītajiem papīriem, jo pēkšņi sāka ar kāju sāniski grūst tos liesi uz mūsu durvju pusi. Tad viņš paspēra kaudzi papīru zem apakšējā dēļa garām mums ar Džūliju, un mēs dzirdējām plīvojam atsevišķas lapas, pēc tam tālu pinkšķi, papīra masas lielākajai daļai nokrītot uz pagraba grīdas. Kārmodijs tāpat pagrūda vēl pusi papīru kaudzes no grīdas zem dēļiem un lejā šahtā, tad bija spiests aprimt, lai atvilktu elpu. Viņš nikni glūnēja uz Džeiku, viņa pleci raustījās un viņš šņāku- ļoja, bet Džeiks joprojām ņirdza.

Man šķiet, ka spontānā un mežonīgā trakošana bija nākusi Kārmodijam par labu, jo, atkal atguvis elpu, arī viņš sāka smīnēt. Dīvaini, tomēr kādus mir­kļus starp abiem vīriešiem valdīja gandrīz vai bied­riskums. Kārmodijs pasniedzās pēc sava mēteļa, kas gulēja uz galda blakus atvilktnei, izņēma no tā cigāru un grasījās likt mutē. Tomēr tad viņš brīdi paraudzī­jās uz Džeiku un sniedza cigāru viņam. Džeiks palie­cas uz priekšu, nokoda cigāra galu un izspļāva uz grīdas. Vēl aizvien smīnēdams, Kārmodijs ielika cigāra otru galu Džeikam mutē un pusbalsī pavaicāja:

— Pie velna, par ko jūs smīnat?

Viņš pagriezās un no ādas etvijas izņēma otru cigāru.

— Tāpēc, ka jūs manas aktis izkaisāt pa visu māju,_— Džeiks atbildēja. — Jūs varat sagādāt man ellišķīgi daudz darba, lai es dokumentus atkal savaldu. Tomēr jūs nevarat tos apēst, Kārmodij. Kaut kur šai jūklī, vai nu šeit augšā, vai lejā šahtā ir mazs žūksnītis papīru, kas jums vēl aizvien maksās mil­jonu dolāru.

Kārmodijs izvilka lielu virtuves sērkociņu un gar īkšķa nagu to veikli uzrāva. Viņš turēja liesmiņu pie Džeika cigāra, kamēr tas iedegās un tā gals pārvēr­tās par sarkanu aplīti; man kuņģis apgriezās otrādi, tukšā dūšā pirms brokastīm redzot šādu skatu. Tad Kārmodijs aizkūpināja savu cigāru — laiski, ar baudu, kā īsts cigāru smēķētājs. Viņš izpūta apaļu zilu dūmu mutuli, tad izņēma cigāru no mutes un, turēdams to ar četru pirkstu galiem un īkšķi, apmie­rināts pārbaudīja degošo galu. Mirkli viņš vēroja, kā cigāra gals pārvelkas ar pelnu kārtiņu. Tad viņš salieca plaukstas locītavu, lai pavicinādams izdzēstu sērkociņu, tomēr neizdarīja to. Viņa acis pievērsās liesmiņai, kas bija jau sasniegusi sērkociņa vidu; aiz tās palika melna nodegusī daļa. Kārmodijs stāvēja un vēroja mierīgo oranžo liesmiņu, īkšķis un rādītāj­pirksts aizvilkās līdz sērkociņa galam, lai neapsviltu. Tad viņš atrāva īkšķi no rādītājpirksta un ļāva sēr­kociņam ar plīvojošo liesmiņu nokrist uz grīdas.

Sērkociņš būtu varējis nodzist, iekams sasniedza grīdu, vai arī butu varējis nokrist uz kailas grīdas un izdegt. Bet nolūza tā pārogļotais gals, un liesmiņa pieplaka zīdpapīra malai. Telpā valdīja pilnīgs sastingums un klusums, locījās tikai sīkais liesmiņas ķīlis. Kārmodijs stāvēja, Džeiks sēdēja, sakodis cigāru zobos, paliecies tik tālu uz priekšu, cik spēja, un abi, acu nenovērsuši, skatījās uz sērkociņu. Šķita, ka tas izdzisīs, pēkšņi uz augšu pacēlās tieva dūmu strūkliņa, tomēr — nē; maza, bāla uguntiņa uzlies­moja, uz brīdi sastinga, tad pēkšņi uz papīra parādī­jās dzelteni apmalots aplis, kas tūlīt nobrūnēja. Skrandainais caurums papīrā auga, apogļotais aplis pletās, un ap tā malām parādījās liesmas. Varēja jau dzirdēt sīkus sprakšķus, liesma uzblāzmoja sarkana un palēcās, papīrs spilgti uzliesmoja. Uguns aplis auga lielāks un līda uz papīra malu, pieķērās augšē­jai lapai, un ari tā uzliesmoja.

Es neatskārtu, kā biju piecēlies, bet, protams, rnēs abi ar Džūliju bijām kājās. Viņas roka satvēra manu locītavu, acīs dega jautājums. Es stāvēju, piespiedis seju pie spraugas starp dēļiem, un vilcinājos. Ja nu Džeiks vai Kārmodijs tagad būtu paskatījušies uz spraugu zem durvīm, viņi būtu ieraudzījuši mūsu kājas zeķēs, bet, protams, ne viens, ne otrs to neda­rīja. Liesma lēnām auga, slīdēdama pāri lapām, un es zināju, ka, samīdot ar kājām, to vēl var apslāpēt; es varētu ar plecu izlauzt dēļus un dažās sekundēs nodzēst uguni. Iekāpu kurpēs, lai būtu gatavs, arī Džūlija uzvilka savējās. Tad es pacēlu mēteļus un cepures, un mēs apģērbāmies; mūsu acis nenovērsās no spraugas. Es biju modrs, gatavs iejaukties brīdī, kad uguns kļūst nevaldāma; es uzsmaidīju Džūlijai. Es biju nobažījies, taču ne iebiedēts, un arī Džūlija nebija nobijusies.

Bet Džeiks bija sasiets un nevarīgs. Man šķita, ka viņš cenšas aizturēt vārdus, viņa zobi sakoda cigāru, tomēr viņš nespēja novaldīties.

— Debess augstā! — viņš iesaucās. — Nē!

Tad viņš paskatījās uz Kārmodiju, un viņa acis lūdzās, tās zvēroja naidā, tomēr lūdzās.

Kārmodijs pameta skatienu uz Pikeringu, taču viņš bija aizrāvies, viņa acis atkal piesaistīja lēni augo­šais, klusi sprakstošo liesmu aplis — tik liels kā šķīvis.

— Ta ir atbilde, vai ne? — Kārmodijs klusu noteica. — Sadedzināt jūsu nolādētās aktis, un ar to lieta būs izbeigta. Man tikai tas neienāca prātā.

— Kārmodij, dieva dēļ! — Džeiks iesāka apvaldītā balsī, bet tad iekliedzās: — Atraisiet mani!

— Kāpēc? — Kārmodijs neķircinājās; tas bija nopietns jautājums.

— Kārmodij, jūs nedrīkstat! Kas notiks ar cilvē­kiem ēkā? Ar svešiniekiem, kas nekad nav nodarījuši jums ļaunu!

— Tie izbēgs, mājai ir daudz kāpņu. Un tā vairs nekur neder; Poters būs laimīgs, ka atbrīvosies būv­laukums. — Viņš ņirdzīgi uzsmaidīja Džeikam, paķēra no galda savu mēteli un uzvilka mugurā. Es redzēju, ka liesmas vēl arvien viegli samīdīt; tas bija skaidrs, un gaidīju. Ja Kārmodijs aizies, man būs jāizspraucas pa durvīm, jāsamīda liesmas, un mums būs jāatbrīvo Džeiks. Es vēl aizvien cerēju, ka Kār­modijs nedomā pamest Džeiku — un viņš to neda­rīja. Vilkdams mēteli mugurā, viņš sagādāja tam dažus smagus brīžus. Tad sāka ņirgt.

— Es jūs atbrīvošu. Pēc minūtes. Mēs metīsimies laukā, kliegdami: «Uguns!», un māja vienā mirklī būs tukša. Nevienam nenotiks nekas ļauns.

Kārmodijs stāvēja un gaidīja. Taču papīra lapas gulēja gludā blāķī; tas bija biezs vairāku kārtu papīra paklājs un tik viegli neaizdegās; lai uzliesmotu ātri, bija nepieciešams gaiss no apakšas. Kādu laiciņu liesmas izplatījās gandrīz precīzā aplī. Mēs vērojam, kā tas pārvēršas ovālā laukumā ar apogļotām malām. Es vēl aizvien aizturēju Džūliju, uzlicis roku viņai uz pleca; rnēs stāvējām nekustēdamies, klusi un vēro­jām. Manu apziņu stingri pārvaldīja doma par neie­jaukšanās svarīgumu; jāgaida, kamēr viņi drīz vien aizies, tad mēs ar Džūliju varēsim izsprukt no ēkas. Es nebiju šeit, lai mainītu notikumu norisi, vismazāk jau, lai glābtu sagrabējušu vecu māju.

Bet Kārmodijam trūka miera un pacietības; viņš pietupās, pacēla riekšavu papīru un sāka pluinīt un vīstīt iekurus, gan pa vienam sviezdams liesmās, gan kraudams kaudzītēs; tagad liesmas pēkšņi uzplīvoja, sprakšķot kā ugunskurs. Kārmodijs metās pie Džeika, un viņa rokas bija aizņemtas, atsprādzējot jostu krēsla aizmugurē. Es varēju vienīgi mierīgi stāvēt, un Džūlijas acīs iezagās izmisums, kaut gan viņa paklausīgi pakļāvās manai rokai uz viņas pleca.

Sprādze bija attaisīta, Džeiks uzlēca no krēsla, grī­ļodamies pēc tik ilgas nekustēšanās — un, patiešām, krita uz priekšu, liesmās! Taču viņš nebija kritis, viņš bija meties ugunī un vāļājās pa to kā prātu zaudējis; kantori piepildīja apsvilušu matu un drānu smaka! Viņš nodzēsīs uguni, viņam tas izdosies! Bet Kārmo­dijs satvēra viņu pie potītes un uz muguras rāva laukā no uguns. Džeiks kulstīja rokas, cenzda­mies kaut kur pieķerties. Viņš izrāva kāju un rāpus sleidzās atpakaļ liesmās, taču Kārmodijs aizskrēja viņam garām un iespēra ar kāju sāniski tieši pa degošo žūksni, pagrūzdams liesmojošo masu zem mūsu durvju apakšējā dēļa. Mēs ar Džūliju instinktīvi paravāmics sāņus, papīri aizslīdēja pa grīdu mums pa vidu un iekrita šahtā. Acumirklī mēs izdzirdām, kā, no jauna atdzīvodamās, ierūcas liesmas, un es vēl laikus paspēju pagriezties un paskatīties leja šahtā, lai ieraudzītu degošo bumbu, kas pašķīda; brīdi liesmas saplaka, un tad papīru masa šahtas dibenā uzliesmoja kā eksplozija. Uguns tagad vairs nesprak- stēja, bet dārdēja kā ūdenskritums, un liesmu mēles lēkāja uz augšu pa šahtu jau līdz trešdaļai tās aug­stuma; mēs sakām jau just karstumu!

Uguni vairs nevarēja savaldīt, ilgāk gaidīt nedrīk­stēja. Es pagriezu kreiso plecu pret aiznaglotajām durvīm, spēcīgi atgrūdos ar labo kāju; atplēstie dēļi ielidoja kantorī, un es izspraucos cauri. Saķēru Džū­lijas roku, un mēs pārkāpām pāri pēdējiem diviem dēļiem, kas vēl atradās savā vietā. Džeiks, nometies uz rokām un ceļiem, bija saķēris Kārmodija kāju ar abām rokām, Kārmodijs mežonīgi lēkāja uz otras, lai noturētos līdzsvarā. Viņi pagriezās un galīgi pār­steigti skatījās uz mums. Brīdi viņi nekustējās, gluži kā sastinguši dzīvajā bildē, — Kārmodijs uz vienas kājas, Džeiks līz ceļgaliem, turēdams Kārmodija otru kāju aiz potītes.

— Bēdziet! — es kliedzu. — Jums jābēg! Paskatie­ties, dieva dēļ!

Es rādīju uz durvīm un šahtu; liesmas nevarēja redzēt, taču varēja dzirdēt dobju rūkoņu un saskatīt, kā trīsuļo un virmo sakarsušais, mirdzošais gaiss. Tad Džeiks no visa spēka parāva Kārmodija kāju, viņa otra kāja paslīdēja uz blīvās, slidenās papīra masas, un abi nogāzās uz grīdas, sajaukdami papī­rus. Džeiks kā dzīvnieks uz ceļiem leca virsū Kārmo­dijam, un viņi sāka valstīties pa grīdu. Nezinu, vai Džeiks nesaprata, ka uguns iekļuvusi šahtā un ka to sen vairs nevar nodzēst, vai arī viņš pilnīgi bija zau­dējis spēju domāt, redzēdams, ka aiziet bojā viss, uz ko viņš balstījis savas cerības. Taču laukā, gaitenī, es dzirdēju steidzīgus soļus un kāds vīrietis ieklie­dzās: «Ugunsgrēks!» Soļi izmisīgā steigā dipēja pa kāpnēm uz leju no augšējā stāva, un kāda sieviete izmisumā iekliedzās. Skanēja vēl vairāki saucieni: «Ugunsgrēks!», un tagad bija jādomā tikai par Džū­liju. Paris, kas valstījās un cīkstējās uz grīdas, bija brīdināts, nekas nekavēja viņus bēgt, un es pagrie­zos uz durvīm, saņēmis Džūlijas roku savējā, taču viņa raustīja roku, cenzdamās atbrīvoties. Viņa kliedza:

— Džeik! Džeik! Dieva dēj, bēdz!

Es turēju viņas roku tik cieši, ka baidījos salauzt, vilku viņu uz durvīm un atvēru tās. Es paliecos, satvēru arī Džūlijas otru roku, lai viņa nevarētu ieķerties stenderē, un, izbīdījis viņu lauku, piespiedu skriet pa mazo gaitenīti uz kāpnēm.

Visā ēkā dzirdējām kliedzienus un saucienus: «Ugunsgrēks!», dipēja soļi, sauca vārdus. Ar kreiso roku aptvēris Džūlijas plaukstas locītavu, es skrēju pussoli viņai pa priekšu un rāvu viņu sev līdzi; ātri drāzāmies lejā pa kāpnēm, mūsu kājas lidoja; es modri uzmanīju, lai mēs nepakluptu, tad pēkšņi sagrābu margas, un mēs strauji apstājāmies. Kāpnes bija kārtībā, un tagad mēs pāri margām varējām redzēt lejā kāpņu telpu, kā arī to platformu un nākamo kāpņu posmu uz otro stāvu. No otrā stāva līdz pir­majam kāpnes, kas atradās tieši blakus lifta šahtai, bija pilnīgi izdegušas, pazudušas; blīvu oranžu liesmu masa un biezi, melni dūmi virpuļodami locījās uz augšu mums pretim. Kāds vīrietis kreklā, joprojām turēdams rokā spalvaskātu, un divas meitenes, uzrā­vušas svārkus līdz pusstilbiem, lēnām kāpās atpa­kaļ uz augšu pa kāpnēm, kā apburti skatīdamies uz rūcošo, melni oranžo masu lejā. Pēkšņi viņi apgriezās un skrēja augšā pie mums.

Mēs brāzāmies atpakaļ pa kāpnēm, pirms viņiem un tad cik jaudas metāmies pa garo gaiteni,' kas stiepās visas ēkas garumā, uz Pārkrovas kāpnēm.

Džūlija centās apstāties pie mazā gaitenīša uz Džeika kantori, taču es rāvu viņu aiz rokas un kliedzu, ka viņi droši vien ir jau laukā un projām. Tad mēs bijām tam jau garām, soļi dipēja uz koka grīdas, mēs joņo­jām uz otrām kāpnēm mums priekšā. Tomēr, lai cik ātri arī skrējām, nonācām tur par vēlu.

Kāpņu laukumiņā mēs pāri margām palūkojā­mies lejup, un — arī Pārkrovas kāpnes bija liesmās līdz otrajam stāvam, un, kamēr mēs stāvējām un ska­tījāmies, liesmas pa kāpnēm rāpās uz augšu. Acīm­redzot uguns bija uzliesmojusi visā apakšējā stāvā, droši vien viss mājas pirmais stāvs bija jau liesmās. Vīrietis un abas meitenes, kas skrēja aiz mums, arī bija uzjoņojuši augšā, un tieši tad, kad mēs visi pagriezāmies atpakaļ uz to pusi, no kuras bijām atskrējuši, tālu aiz mums kāpņu galā parādījās lies­mas. Tās sitās augstāk, skāra nākamā stāva apakšējo daļu, un tad abi šie stāvi jau dega; tad es apjēdzu, ka grīda mums zem kājām ir karsta.

Mums blakus atradas durvis uz vienu no kantoriem Pārkrovas pusē; es satvēru durvju rokturi — tās bija aizslēgtas. Pagriezos — vēl aizvien turēdams Džūliju pie rokas —, un mēs pa gaiteni skrējām garām durvju virknei uz vienām pašā viņā gala, jo tās stāvēja vaļā. Aizskrējusi pie tām, mēs ieraudzījām uz durvīm uzrakstu «New York Observer»; iedrāžamies lielā telpā, kur stāvēja rakstāmgaldi ar nolaižamām vir­sām, galdi un aktu skapji. Viens logs bija vaļā, tā zaļie aizkari plandījās. Ja mums bija kāda iespēja izkļūt no ēkas, tad tikai pa šo logu, un es iekšēji sastingu aiz bailēm, atcerēdamies ēkas ārējo izskatu. Ārpusē tai nebija nekādas dzegas, tikai palodzes, un mēs bijām trešajā stāvā, pie tam tie bija trīs ļoti aug­sti stāvi; mēs nevarējām lēkt lejā.

Svaigajā sniegā uz palodzes bija kāju nospiedumi. Vai kāds bija uzkāpis uz tās un nolēcis lejā? Es paskatījos laukā; lejā uz ietves neredzēja nevienu saļimušu stāvu. Bet es ieraudzīju, ka pie Pasta ēkas sienas pa diagonāli pāri ielai un Pilsētas valdes parkā jau lasās kopā pūlis. Drūzma auga, es varēju redzēt, ka cilvēki skrien pa parka taciņām, lai pie­vienotos pārējiem. Uz ielas tieši zem mums bija apstājusies pirmā ugunsdzēsēju mašīna, divi uguns­dzēsēji ar šļūteni skrēja pie hidranta. Un tālu aiz parka no Brodveja uz mūsu pusi Meilstrītā ar slaidu loku iegriezās četru pelēku zirgu vilkts pajūgs ar ugunsdzēsēju kāpnēm un ķekšiem.

Visu to es ieraudzīju sekundes simtdaļā; tad es paskatījos uz palodzi un ieraudzīju izkārtni, kuru reiz biju lasījis no ielas — «New York Observer». Ar zemāko malu tā bija piestiprināta pie sienas, bet aug­šējā mala sarūsējušās stieplēs karājās kādu pēdu 110 sienas. Man nebija ne jausmas, vai tā spētu noturēt mūsu svaru; es zināju, ka tādām vajadzībām tā nav domāta. Iespējams, ka 1ā noturētu Džūliju; viņai bija jāiet pirmajai, kamēr vēl mans svars nebūs atslābinā­jis vai atrāvis izkārtni no sienas.

Laukā, Džūlij! — es uzsaucu. — Uz izkārtnes! Lieniet uz Times Building!

Taču Džūlija papurināja galvu, aizvēra acis un nobālēja. Viņa stāvēja aizvērtām acīm un kratīja galvu, un es sapratu — ir cilvēki, kas vienkārši nespēj pārvarēt bailes no augstuma. Aizcirtu kantora durvis, lai aizturētu tuvojošos uguni; zem tām jau virpuļoja melni dūmi.

Izrāpos laukā uz palodzes un pietupos. Izliku kreiso kāju ārā uz izkārtnes augšējās slīpās malas un lēnām pārvietoju svaru uz tās. Izkārtne izturēja, un es, ar abam rokām pieķēries pie palodzes, noliku labo kāju noteka starp izkārtni un ēku. Tad lēni nostājos un atlaidos vaļā no palodzes, pārvietodams visu svaru uz izkārtnes; vējš svieda man sejā un acīs asas snieg­pārslas, un, jocīgi, par spīti nāvīgajām bailēm, ka izkārtne varētu notrūkt un es nokrist, es priecājos par savu kažokādas cepuri un mēteli. Izkārtne iečīkstē­jās, tomēr izturēja. Savā tumšajā mētelī un cepurītē Džūlija stāvēja kā pārakmeņojusies, stingi skatīda­mās uz mani; iekams viņa paspēja atkāpties, es ar labo roku satvēru viņas rokas locītavu un vilku tik spēcīgi, ka viņai bija jāuzliek celis uz palodzes, lai es neizrautu viņu laukā. Es turpināju vilkt viņu, un tagad, lai nenokristu, viņai bija jāuzliek uz palodzes arī otrs celis, un es turpināju vilkt — īsiem, asiem rāvieniem; pret pašas gribu, lai neizveltos laukā ar galvu pa priekšu, Džūlijai bija jāpārsviež kājas pāri palodzei, un tad viņa bija laukā, tieši man priekšā un pa pusei nostājās, pa pusei nošļūca uz «New York Observer» izkārtnes, pacēlusi roku acīm priekšā, lai aizsargātos no virpuļojošā sniega. Es pamanīju, ka tieši priekšā Džūlijai mazs mezgls stieple aiz sasprindzinājuma iztaisnojas, tad uzkliedzu viņai:

— Neskatieties lejup! Nekādā ziņā neskatieties uz leju! Tikai lieniet!

Potter Building un Times Building siena bija pamatīgs šķērslis liesmām — ugunsdrošs mūris bez logiem un durvīm —, un tas līdzēja. Ekā, kas atra­dās mums priekšā, nemanīja nekā no ugunsgrēka. Kad mes augstu virs ielas līdām uz priekšu, mums garām plūda vesela karstuma straume, ko no mums daļēji novirzīja slīpā izkārtne, kaut gan karstums gandrīz apsvilināja mūsu rokas, kad taustījāmies gar izkārtnes augšējo malu. Džūlija virzījās uz priekšu lēnāk par mani, viņu kavēja daudzie svārki; man bija jāapstājas, un es atkal ieraudzīju parku un ielu. Redzēju ugunsdzēsējus skrienam ar kāpnēm vai stā­vam pa pāriem un turam šļūtenes ar vara uzgaļiem, kas svieda degošajā mājā biezas, baltas strūklas; ugunsdzēsēju melnie gumijas mēteļi jau sāka apledot balti. Policisti ar garām, izstieptām virvēm spieda pūli projām no ielas uz Pārkrovas ietvēm. Pūlis parka malā tagad bija daudz blīvāks un no šejienes izskatī­jās pilnīgi melns. Man likās dīvaini, ka pūlī daudzi uzslējuši lietussargus, tin kaut kāda ērmota iemesla dēļ šo melno lietussargu virsas mani spieda atskārst, cik augstu es atrodos.

Visu to es ieraudzīju vienā vai divās sekundēs, un Džūlija pa to laiku nebija norāpojusi vairāk par jardu. Pirms atsāku virzīties uz priekšu, es paskatījos atpakaļ un uz leju. Liesmas sitās augstu, un melni dūmi, vērpetēs griezdamies, vēlās laukā pa visiem man redzamajiem pirmā un dažiem otrā stāva logiem; trešajā stāvā uz kādas palodzes pulciņā stā­vēja vīrietis un abas meitenes, kuri bija skrējuši aiz mums. Vīrietis ar vienu roku atturēja abas meitenes no mūsu izkārtnes, zinādams, ka tā, bez šaubām, notrūks un nokritīs, ja uz tās uzkāps kaut vai vēl viens cilvēks. Viņš pamanīja, ka es atskatos, un sāka mežo­nīgi žestikulēt, skubinādams mani doties uz priekšu.

Es līdu un centos pasteigties. Man aizķērās kāja aiz stieples, un es dzirdēju, ka tā aiz manis iedžink- stas un pārtrūkst; izkārtne nočīkstēja un nodrebēja zem mūsu svara. Tai brīdī ļoti tuvu iekliedzās kāda sieviete, un man šķita, ka tā ir Džūlija. Tomēr es atskārtu, ka kliedziens atskanējis no augšas, un, līz­dams uz priekšu, paraudzījos augšup. Tieši virs manis pāri palodzei bija redzami kurpju purngali; es paliecos uz ielas pusi un ieraudzīju uz palodzes sie­vieti ar šausmās plati ieplestām un neizteiksmīgām acīm: zem šā loga nebija izkārtnes.

Pēkšņi pašā izkārtnes galā Džūlija apstājās, un es paliecos uz ielas pusi, lai redzētu, kāpēc. Times liiiiltlin/r stāvi bija mazliet augstāki nekā mūsējie, un tāpēc izkārtne zem trešā stāva logiem karājās drusku augstāk par mūsējo. Izkārtne bija īsa, tikai zem diviem logiem, un es varēju redzēt baltus burtus uz melna pamata: «Dž. Volters Tompsons, reklāmu aģents.» Starp abām izkārtnēm bija apmēram pusot­ras pēdas plata sprauga, un Džūlija, aizlīduši mūsu izkārtnes galā, bija sastingusi — viņa nespēja saņemties un pārkāpt pāri šim tukšumam.

Mūsu izkārtne sāka spēcīgi vibrēt, un es paskatījos atpakaļ. Viena no meitenēm uz palodzes ar šausmās nobālušu seju bija uzlikusi kāju uz izkārtnes un gra­sījās izkāpt uz tās. Tai brīdī, kad viņa to izdarīs, izkārtne atlūzis un nogāzīsies, es to zināju. Džūlija arī bija paskatījusies atpakaļ un sapratusi to pašu. Pēkšņi viņa piecēlās stāvus un •— es biju pārlieci­nāts, ka acis viņa ir aizmiegusi, — akli pārkāpa pāri tukšumam ar labo kāju. Tā piesitās pie Times Build­ing, tad noslīdēja notekā starp sienu un izkārtni. Viņa pacēla kreiso kāju no mūsu izkārtnes, pasvieda ķermeni uz priekšu pāri tukšumam, kreisā kāja mek­lēja otras izkārtnes augšējo malu. Es nekad vairs negribētu redzēt šādu skatu — vērot, kā Džūlijas kāja metas uz sniega klāto izkārtnes malu, zinot, — ja viņa kļūdīsies, tad pārkritīs pāri izkārtnei. Tomēr kāja trāpīja īstajā vietā, mirkli pašļūca pa slideno sniegu, tad viņas labā roka noplaukšķēja pret Times Building sienu, un Džūlija stāvēja šūpodamās, lai atgūtu līdzsvaru. Viņa pa pusei paliecās, pa pusei krita uz priekšu un — pat savās šausmīgajās bailēs viņa atcerējās, ka es esmu aiz viņas, — turpināja līst, atbrīvojot vietu man.

Es aizrāpoju līdz izkārtnes galam un gaidīju; neva­rēju būt drošs, ka otra izkārtne noturēs mūs abus, toties zināju, ka tā, uz kuras stāvu, droši spēj noturēt divus. Paskatījies atpakaļ, es uz izkārtnes ieraudzīju tikai vienu meiteni rāpjamies uz manu pusi. Džūlija bija sasniegusi pirmo logu, un, iekams_ es paspēju atjēgties, tas bija jau vaļā, laukā izšāvās vīrieša rokas, saķēra Džūliju zem padusēm un iecēla viņu liesi no izkārtnes iekšā, un viņas kājas pazuzdamas mazliet notirinājās.

Tad es piecēlos, pārkāpu pāri tukšumam un ātri virzījos uz to pašu logu. Gandrīz jau sasniedzis to, es pavēros atpakaļ un cauri sniegputenim ieraudzīju, ka arī otra meitene jau ir uz izkārtnes un steidzas pa to uz priekšu, bet vīrietis vēl aizvien gaidīja uz palo­dzes, un šķita, liesmas šad un tad izšaujas laukā garām viņam; karstumam vajadzēja būt drausmī­gam. Es mazliet pamāju ar roku un uzsmaidīju viņam, cerēdams viņu uzmundrināt; viņam netrūka drosmes. Un tad es biju jau pie loga, un tas pats vīrietis — jauns, bārdains — palīdzēja man ietikt iekšā, un mēs ar Džūliju bijām glābti.

Es apliku roku Džūlijai ap vidu un uzsmaidīju viņai, un viņa ar abām rokām bija mani apskāvusi un cieši piespiedusi galvu man pie krūtīm. Viņa skatī- jas uz mani un aiz atvieglojuma it kā iesmējās, it kā i e šņukst ējās.murminādama:

Paldies dievam, paldies dievam, paldies dievam!

Ar otru roku es spiedu roku cilvēkam, kas bija ievilcis mūs iekšā. Viņš stādījās mums priekšā — viņš bija misters Tompsons un šā kantora īpašnieks. Istabā bija vēl divi vīrieši, kas stāvēja un smaidīja, un vienu es pazinu. Tas bija doktors Praims no «Observer», cilvēks, kas pirms pāris dienām bija mani aizsūtījis pie sētnieka. Viņš stāstīja, ka viņš un arī otrs vīrietis izbēguši pa izkārtni gluži tāpat kā mēs.

Tompsons atkal piegāja pie loga, lai palīdzētu pir­majai meitenei no izkārtnes ierāpties iekšā; mēs ar Džūliju gājām prom. Kad pa gaiteni devāmies uz kāpnēm, mums klāt piesteidzās vīrietis, kas steidzīgi centas uzvilkt žaketi. Viņš mums uzsauca, ka esot «Tinies» reportieris, un jautāja, vai mēs neesot no lieni, kurus viņš redzējis iebēgot mājā pa «Observer» izkārtni. Es atbildēju, ka neesam vis, ka tie visi palika Tornpsona kantorī. Tad mēs ar Džūliju noskrējām lejā uz ielas.

Man ir — un šķiet, es vēlos, lai vienmēr būtu, — «New York Times» nākamā rīta, 1882. gada 1. feb­ruāra, numurs. Visu pirmo lapu un lielāko daļu otras aizņem apraksts par drausmīgo ugunsgrēku. Es negribu rakstīt par to, ko redzējām mēs ar Džūliju, es burtiski citēšu «Times»:

.. . augšējos logos .. . drūzmējās cilvēciskas būtnes. Šausmu pārņemtu vīriešu un sieviešu sejas raudzī­jās cauri dūmiem lejā uz saviem līdzcilvēkiem; viņi izstiepa rokas un skali kliedza pēc glābiņa. Ar lies­mām sajaukušies dūmi piešķīra viņu sejām pārda­bisku nokrāsu, un kliedzieni, saplūzdami ar uguns rūkoņu un ugunsdzēsēju aizsmakušajiem kliedzieniem, satrauktajam [aužu pūlim lejā izklausījās kā balsis no kapa. Ugunsdzēsēji darīja visu, kas bija cilvēku spēkos, bezbailīgi riskēdami ar savām dzīvībām, pūlēdamies glābt ieslodzītos cietējus, bet, lai ari viņu kustības bija naskas, degošajā mājā smo­košajām būtnēm tās izskatījās gaužām gausas. Uguns savu darbu bija paveikusi tik žigli, ka sasniegt nelaimīgos ar kāpnēm nebija iespējams. Ugunsdzē­sēji uzslēja savas kāpnes, taču tās sniedzās tikai līdz trešajam stāvam, un viņi nevajadzīgi zaudēja laiku, lai tās pagarinātu. Pa tam tie, kas atradās mājā, re­dzēja, ka nāve noteikti un nenovēršami nāk tiem virsū no aizmugures, un gatavošanās viņu glābšanai tiem likās bezgalīgi ilga …

Tas bija skats, kādu, manuprāt, modernajā pasaulē nevar redzēt. Tikai ēkas ārsienas bija mūra; visa iekšiene — grīdas, logu rāmji, durvis — bija no koka. Tāpat visos kantoros un pārējās telpās visas biroja mēbeles bija koka. Pat sienās un griestos zem apmetuma bija skaliņu režģis. Gadu gaitā ēka bija izkaltusi sausa kā pulveris. Uguns burtiski eksplo­dēja cauri visam pirmajam stāvam un pa abām kāp­nēm uzrāpās nākamajā stāvā. Tagad no visiem zemāko stāvu logiem kā karogi uz augšu plandījās sarkanas, mežonīgas liesmas; šķita, ka tās patiešām cenšas uzrāpties augstāk. Kopā ar liesmām no visiem logiem vēlās un vērpās biezi, sodrējaini dūmi. Pa Pārkrovu pūta brāzmains vējš, gaiss bija pilns sniegpārslu, un labu brīdi liesmas vēja brāzmā pie­liecās tuvāk zemei, lēkādamas un drebēdamas, cīnīda­mās, cenšoties no jauna izslieties un atkal aizsniegt majas fasādi, turklāt vēl augstāk.

Katrreiz, kad aizveru acis un atceros šo skatu, es redzu šausmīgās krāsas: tumšā, nokvēpusi mājas fasāde, baismīgās oranžsarkanās, milzīgās liesmas, melnās dūmu vērpetes, ugunsdzēsēju sarkano kāpņu zirnekļu tīkls, ļaudis uz palodzēm, lielākoties meln­baltos tērpos, bet viena meitene spilgti zaļā tērpā. Cauri virpuļojošā sniega baltajam aizkaram tas viss Izskatījās dīvaini, murgaini, kā ļaunā sapnī.

Cilvēkus no trešā stāva palodzēm izglāba ātri, kaut gan logi virs «Observer» izkārtnes tagad bija vienās liesmās. Pašlaik no trešā stāva nokāpa pēdējie cil­vēki vai arī viņus nonesa. Acīmredzot nedaudzas no izvelkamajām kāpnēm bija pietiekami garas, lai aiz­sniegtu ceturto stāvu, bet tagad, kad izstiepa visaug­stākos pagarinājumus, lai nokļūtu pie ceturtā stāva, izrādījās, ka pāri ielai izvilkto telegrāfa stiepļu mudžeklis neļauj kāpnes izsliet.

Kāds pusducis ugunsdzēsēju bija pacēluši vienas kāpnes un mēģināja ar varu izstumt cauri stiepļu mudžeklim. Mēs redzējām, ka tievie, melnie stiepļu pavedieni saspringst, pārtrūkst un krīt, to gali trīc mi kāpņu augšējais gals izlaužas cauri. Tāpat uzslēja vel divas kāpnes, un mēs vērojām, ka cilvēki metas pa kāpnēm uz leju, brīžiem pavisam pazuzdami melnajos dūmos; citas kāpnes nevarēja izdabūt cauri, un mēs redzējām kādu vīrieti, pēc tam sievieti karāja­mies pie palodzes; viņu kājas šūpojās gaisā, un, kad ugunsdzēsējs, stāvēdams uz kāpņu augšējā posma, uzsauca, viņi atlaida vaļā rokas; ugunsdzēsējs, ar kājām aptvēris pakāpienus, turējās līdzsvarā, lai viņus uztvertu.

Džūlija raustīja manu roku un kliedza ausī:

— Džeiks! Džeiks! Varbūt viņš ir pie loga! Nasau­strīta pusē!

Es īstenībā biju piemirsis Džeiku un Kārmodiju, viņi no manas apziņas bija padzīti. Džūlija pagrie­zās, un es sekoju viņai, lauzdamies cauri pūlim. Mēs izkļuvām no burzmas, skrējām cauri parkam un pāri Meilstrītam uz Pasta kantori. Šeit mēs redzējām ne tikai degošās mājas Pārkrovas fasādi, bet pa Bīkmen- strītu arī visu dienvidu fasādi.

Bikmenstrltā kāds vecs vīrs karājās laukā pa ce­turtā stāva logu (tā rakstīts laikraksta «The Nev York Times» otrdienas, 1882. gada 1. februāra, nu­murā; tagad mēs ar Džūliju stāvējām klusējošā pūlī un vērojām viņu), un ugunsdzēsēju veiklās rokas uzslēja kāpnes, lai varētu viņu sasniegt un izglābt. Viņš turējās, pieķēries tik stipri kā nāve, taču liesmas bija stiprākas par viņu. Varēja redzēt, ka tās izšaujas pa logu garām arkai, pie kuras virs turējās. Uguns­dzēsēji jau gandrīz bija sasnieguši viņu, kad pēkšņi tūkstošiem cilvēku no krūtīm izlauzās smaga nopūta; varēja redzēt, ka vecais vīrs palaiž vaļā rokas un viņa ķermenis kūleņodams krīt lejā uz cietajiem bruģakme- ņiem. Vīrietis bija Ričards Deivijs, «Scottish Ameri­can» burtlicis. Viņš bija zaudējis samaņu, un viņu aizveda uz Čeimberslrīta slimnīcu, kur nāve itin drīz atpestīja viņu no turpmākām ciešanām.

Džūlija gandrīz domīgi nomurmināja:

— Mēs būtu varējuši to novērst. — Tad viņa ar alnim rokām sagrāba manējo un purināja mani tik .pecīgi, ka es salīgojos. — Mēs būtu varējuši! — viņa sirdīgi uzkliedza man, tad novērsās un nomur­mināja: — Es nekad nevarēšu sev to piedot.

Man nebija, ko atbildēt; es vēlējos būt miris. Man bija jādarbojas, kaut kas jādara, kaut kā jācīnās pret notiekošo.

Kamēr mēs vērojām degošo māju, uz ceturtā stāva palodzes bija izrāpusies jauna sieviete; kad es pagriezos un ieraudzīju viņu, brīnījos, vai viņa patie­šām visu laiku bijusi iekšā; varbūt viņa bija skraidī­jusi no vienas mājas puses uz otru, kamēr atklājusi, ka šai pusē vēl nedeg. Tieši virs viņas pa piektā stāva logu rūkdamas brāzās laukā liesmas, it kā tās barotu spēcīgs caurvējš. Tomēr sieviete neļāvās panikai, viņa rūpīgi aizvēra aiz sevis logu, tad pacēla rokas virs galvas un, izstiepusi sānis, atspiedās ar tām pret loga aili. Tā bija pārsteidzoši aukstasinīga poza. Sie­viete stāvēja, nekliedza, tikai skatījās lejā uz mums un gaidīja. Viņa droši vien saprata, ka atpakaļceļa vairs nav, ka šis logs ir viņas pēdējā cerība.

IJn nenotika nekas — nesteidzās neviens uguns­dzēsējs ar kāpnēm. Manuprāt, viņi domāja — un viņus par to nevar vainot —, ka šai ugunsgrēka sta­dijā vairs neviens nevar parādīties pie kāda no logiem, vismaz šai mājas pusē. Meitene savā garajā, melnajā tērpā stāvēja un gaidīja, atbalstījusies ar izstieptajām rokām. Loga aile viņu it kā ierāmēja: ap kaklu viņai bija apmesta balta šalle. Pēkšņi rūts aiz viņas saplīsa un milzīgs melnu dūmu blāķis, vel­damies laukā, piepildīja visu logu, pilnīgi noslēpdams meiteni. Netālu no mums kāda sieviete izbailēs ieklie­dzas, un pūlis saviļņojās. Kaut kur burzmā kāds vīrietis nikni sauca pēc kāpnēm.

Melnajos dūmos, kas plūda pāri palodzei, nema­nīja liesmas, un mēs visi — viss ļaužu pūlis — aizturējām elpu: vai sieviete būs pazudusi, kad mēs atkal ieraudzīsim palodzi? Džūlija pati nemaz nema­nīja, ka abām plaukstām aptvērusi manu dilbu un no visa spēka spiež to.

Vējš ātri izklīdināja dūmus, un meitene vēl bija savā vietā, ar vienu roku atbalstījusies pret loga rāmi, ar otru aizspiedusi muti. Pēc tam viņa atkal nostājās, iepletusi rokas starp loga ailes'akmens malām, skatījās lejā uz mums un gaidīja, un pūlis, klusi murminot, cildināja viņas aukstasinību un drosmi. Ritēja minūtes: netālu no mums kāds vīrie­tis nemitīgi lādējās; viņš pats laikam to nemaz neap­zinājās. Beidzot no Nasaustrīta ap stūri skrēja divi ugunsdzēsēji ar izvelkamajām kāpnēm.

Tās bija par īsām. Nākamajās dienās avīzēs parā­dījās kritika par ugunsdzēsēju kāpņu nepietiekamo garumu laikā, kad daudzas mājas ir četrus, piecus, sešus un jaunākās pat desmit stāvus augstas. Kad kāpnes izvilka visā garumā, tās pieskārās sienai krietnas četras pēdas zem palodzes, uz kuras stāvēja meitene; palodzei pāri atkal gausi pārvēlās kvēpainu, melnu dūmu vāls un aizklāja meiteni pavisam.

Esmu pārliecināts, ja nebūtu vēja, meitene būtu nomirusi, zaudējusi samaņu un iekritusi atpakaļ mājā vai arī nogāzusies uz ielas. Vējš saķēra lēno dūmu mākuli un, sapluinīdams to plānās driskās, aizlidi- nāja gar ēkas sienu, un mēs atkal ieraudzījām, ka plandās baltā šalle un melnais tērps.

Gribu šo to paskaidrot. Kopš mēs iznācām pa Times Building durvīm uz ielas un ieraudzījām degošo māju, es sāku klusībā pats ar sevi runāties, īstenībā es nevainoju sevi par to, ka nebiju iedrāzies Džeika Pikeringa kantorī un sabradājis tikko iedegu- šos uguni, kamēr tas vēl bija iespējams; neviens nebūtu varējis paredzēt, ka viss risināsies tik pēkšņi.

Mani grauza cita doma: varbūt tas, ka mēs ar Džū­liju bijām noslēpušies, lai noskatītos šo seno gadī­jumu, mainīja notikumu gaitu, un tieši no tā visu laiku bija baidījies doktors Dancigers. Piemēram, varbūt mēs bijām vainīgi, ka kāda klusa skaņa, kuru Kārmodijs tik tikko dzirdēja vai manīja, rakņājoties pa papīriem, tomēr būtu varējusi ietekmēt viņa tālāko rīcību. Teiksim, tieši tāpēc viņš degošo sērkociņu nometa kādu collu sāņus un tas nokrita uz papīra un aizdedzināja to. Kas gan var zināt: ja mēs nebūtu lur bijuši un nebūtu radījuši ne mazāko troksnīti, viņa sērkociņš, iespējams, būtu nokritis uz kailas grī­das. Un varbūt tad viņš būtu stāvējis un noskatījies, ka tas izdeg?

Man šķita, ka arī Džūliju urda mokošas domas: mūsu acu priekšā mira īsti, dzīvi cilvēki. Un tagad šī neticami drosmīgā meitene stāvēja augstu virs ielas, klusā apņēmībā gaidot vai nu nāvi, vai glābiņu, un lo tagad izšķirs tikai sekundes.

Divreiz neviens nemirst; es nespētu pārdzīvot, ja viņa būtu iekritusi atpakaļ mājā vai nogāzusies uz ielas manā priekšā. Man bija kaut kas jādara, un — la nebija varonība, tā bija vienkārši nepiecieša­mība — es virzījos uz priekšu, izlīdu pa virves apakšu un skrēju pāri ielai. Es neuzkāpu, es uzlēcu uz kāp­nēm un traucos pa tām līdz pašai augšai. Es ienīstu augstumu: tas padara mani nervozu, un es jūtu, ka manī mostas bailes. Taču tagad tām nebija vietas. Es atrados dīvainā eksaltācijā, galvu biju atliecis, lai redzētu pakāpienus, manas rokas un kājas lidoja, kāpņu augšgals steidzās man pretim. Man nebija ne jausmas, ko es augšā darīšu, bet, kad mana roka aptvēra pēdējo šķērskoku, es to zināju, it kā man tas visu laiku jau būtu bijis skaidrs. Abas rokas paslē- jas, sakampa apaļos kāpņu galus, kājas turpināja kapi, lidz es biju savilcies kā bumba un mana kreisā kāja atradās uz visaugstākā pakāpiena, bet labā — vienu pakāpienu zemāk. Brīdi nekustīgi karājos, pār­baudīdams, vai spēju noturēties līdzsvarā. Tad tieši īstajā brīdī es atbrīvoju rokas no kāpnēm un spēcīgi atgrūdos ar abām kājām. Mirkli balansēju gaisā, tad sasvēros uz priekšu un manas rokas kā plēsīga putna nagi ieķērās tieši palodzes malā, katra savā pusē mei­tenes kurpju purngaliem, kuri rēgojās pāri palodzei;- es paskatījos uz augšu un ieraudzīju kurpes sānos podziņu virkni.

Man nebija jāsaka viņai vairāk kā vienu reizi. Mei­tene aši pagriezās un pa manu muguru pa pusei nokāpa, pa pusei noslīdēja uz kāpnēm. Starp savām kājām ieraudzīju parādāmies ugunsdzēsēja galvu un plecus. Viņš pastiepa rokas, satvēra meitenes potī­tes, un viņa no manas muguras noslīdēja uz kāpnēm zem manis. Un tad — šī brīnišķīgā meitene jau bija izdomājusi, kā palīdzēt man. Ugunsdzēsējs turēja meiteni, viņa pastiepās uz augšu un spēcīgi apķērās man ap vidu; tā atbalstīts un atguvis līdzsvaru, es varēju palaist vaļā palodzi, ātri notupos un ar rokām sameklēju kāpņu augšdaļu. Pēc tam mēs ātri rindā kāpām lejā, un mēs vēl nebijām ne pusceļā, kad logā, kurā bija stāvējusi meitene, melnie dūmi pārvērtās rūcošās, oranžās liesmās.

Es nokāpu uz ielas, meitene apķērās man ap kaklu un noskūpstīja mani uz vaiga. Es pajautāju, kā viņu sauc. Viņa bija Aida Smola; es uz mirkli satvēru viņas roku un jutos laimīgs un savu vainu izpircis.

Es nekad neaizmirsīšu Džūlijas acis, kad noliecies līdu pa virves apakšu un viņa stāvēja un gaidīja. Cilvēki mani apsveica, sita man pa muguru, kāds iekliedza kaut ko man tieši ausī; sirmgalvis ar vec­modīgi gariem matiem līdz apkaklei un katliņu galvā centās man iespiest rokā savu zelta pulksteni. Es viņam pateicos, bet pulksteni gan neņēmu, satvēru

Džūlijas roku, un mēs devāmies projām no drūzmas uz Nasaustrīta pusi.

Varēja redzēt, ka vismaz šajos mirkļos Džūlija ir mani iemīlējusies, to varēja lasīt viņas acīs; es spēju tikai pasmaidīt un taustīju galvu, brīnīdamies, kur esmu pazaudējis cepuri. Es jutos kā viltvārdis, jo tā nebija bijusi drosme — es biju meklējis grēku izpirkšanu un atradis — Aidu Smolu, kas patiesi bija drosmīga un kuru gaida vēl visa dzīve.

Viss «Frank Leslie's Illustrated Newspaper» II. februāra vāks bija ziedots ilustrācijai, kas rādīja Aidu Smolu uz palodzes un «viņas anonīmo glābēju» uz kāpnēm.

Pēkšņi ugunsgrēks beidzās. Jumts iegruva, bries­mīgi triekdamies virsū tam, kas vēl bija atlicis no augšstāva grīdas, tad visa mājas iekšiene iebruka pagrabā, un milzīga dzirkstēju brāzma, dūmi, virpu­ļojošas, degošas drazas ar nopūtai līdzīgu troksni uzbrāzās gaisā piecdesmit pēdu virs jumta, un trok­sni droši vien varēja sadzirdēt kvartāliem tālu. Pāris mirkļos ēka beidza degt. Un pa tukšajiem logu cauru­miem varēja redzēt debesis. Pagrabā drupas vēl vārgi gruzdēja, uguns bija zaudējusi sparu, sniga sniegs, jauki virpuļodams cauri sienu ietvertajam tukšumam. Virs katra izdegušās ēkas loga tukšuma rēgojās liels vēdekļveida nomelnējis mūra plankums, un kļuva jau grūti iedomāties, ka šis lielais, mirušais korpuss kād­reiz bijis dzīvības un cilvēku pilns. Šķita neiespējami, ka mēs tur bijām noklausījušies Džeika Pikeringa un Endrū Kārmodija sarunu tikai — es izvilku pulksteni un nespēju ticēt — pirms stundas.

Milzīgā izrāde bija beigusies, pūlis mums apkārt • aka sarunāties aizvien skaļāk, līdz troksnis pieauga par nepārtrauktu murdoņu un es izdzirdu kādu balsi sakām:

Kāda laime, ka avīze izvācās!

Es pajautāju Džūlijai:

— Par kādu avīzi viņš runā?

— Par «Pasauli», — viņa vienaldzīgi atbildēja. — Vel pirms pāris mēnešiem tajā atradās avīze, un vajrums ļaužu to aizvien vēl sauc tāpat par Pasaules maju. Avīze aizņēma visu augšējo stāvu; tur būtu aizgājuši bojā desmitiem un desmitiem cilvēku.

_— «Pasaule», — es lēnām teicu, izbaudīdams vārda skaņu, un tad sapratu zīmīti vecajā, zilajā aploksnē Keitas dzīvoklī: «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaulļes māju]» — «māja» bija trūkstošais vārds. «Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina …» Un visu atlikušo Kārmodija mūžu tas bija grauzis viņa sirdsapziņu. Es jutu noveļamies sma­gumu no mana paša sirdsapziņas: tagad es zināju, ka nekas, ko darīja Džūlija vai es, nebija bijis par iemeslu ugunsgrēkam.

Uz mājām mēs braucām pa gaisa dzelzceļu. Džū­lija sēdēja un neko neredzošām acīm vērās lauka pa logu; es šad tad viņai kaut ko pateicu, cenzdamies viņu izklaidēt, taču man tas neizdevās. Tā bija tais­nība, un es to zināju — mūsu rīcība nebija par iemeslu ugunsgrēkam. Mēs bijām tikai neredzami skatītāji un nemaz nebijām ietekmējuši notikumus. Un, kamēr es Džūlijai nedrīkstēju izskaidrot, kāpēc es to zinu, vismaz pārliecība manā balsī piespieda viņu ticēt šai patiesībai. Protams, viņa vēlējās, kaut mēs būtu ietekmējuši turpmākos notikumus. Man par to bija jādomā, kaut gan arī es nebūtu rīkojies ne par matu citādi, jo, ja es būtu mēģinājis to darīt, vis­ticamāk, ka mēs abi tagad būtu miruši.

Mājās pārgurusī Džūlija tūlīt devās uz savu istabu. Lejā neviena nebija, valdīja pilnīgs klusums. Lenča laiks bija jau garām, un mēs nebijām ēduši brokas­tis, tomēr es nejutos tā, lai tagad klaiņotu pa vir­tuvi, cenzdamies sagrabināt ko ēdamu. Uzgāju savā istabā, novilku mēteli un atgūlos. Pēc tādas nakts un lāda rīta jutos pagalam noguris, tomēr man šķita, ka viss pārdzīvotais ir mani pārāk satraucis, lai cs spētu aizmigt. Bet, protams, es iekritu miegā tai pašā mirklī, kad biju izstiepies gultā.

Bija jau satumsis, kad pamodos no tāda izsalkuma, ka man reiba galva. Man nebija ne jausmas, cik varētu būt pulkstenis; iespējams, ka bija jau ļoti vēls. Kad nogāju lejā, Moda Torensa un Fēlikss Grīrs sēdēja viesistabā un lasīja. Viņi paskatījās un pavirši pamāja man ar galvu, un es nopratu, ka viņiem nav ne jausmas, ka esmu redzējis ugunsgrēku. Es it kā starp citu pajautāju, vai Džeiks Pikerings ir mājās, un Fēlikss, atkal pievērsis acis grāmatai, tikai pakratīja galvu.

Cauri tumšajai ēdamistabai aizgāju uz virtuvi; pa spraugu zem durvīm varēja redzēt, ka tur deg gaisma. Džūlija ar savu krustmāti sēdēja pie galda un ēda auksta cepeša šķēles, laikam pusdienu atlie­kas, maizi un sviestu, piedzerdamas karstu tēju. Līdzko es iegāju virtuvē, krustmāte Ada pielēca kājās, lai sadabūtu arī man ko ēdamu. No viņas sejas varēja nolasīt, ka viņa zina visu vai vismaz kaut ko no tā, kas noticis, taču viņa mani neizjautāja. Džūlija paskatījās uz mani un tikko manāmi pamāja; zem acīm viņai bija tumši loki. Man bija skaidrs, kāda būs atbilde, tomēr pajautāju:

— Viņš nav atgriezies?

Džūlija atbildēja, ka ne, cieši samiedza acis, zemu nodūra zodu un purināja galvu, it kā cenzdamās alvairīt kādu tēlu vai domu, iespējams, abus divus, iiii es nezināju, ko viņai pateikt.

Kad biju pavakariņojis, Džūlija vēl aizvien sēdēja pie galda, sakrustojusi rokas klēpī. Kad paskatījos uz viņu, Džūlija teica:

— Es gribu vēlreiz aiziet atpakaļ, Saj.

Es tikai pamāju ar galvu; nezinu, kāpēc, bet arī es gribēju aiziet atpakaļ.

Laukā atkal sniga un vēl aizvien pūta vējš.

Bikmenstrīta ietves, visu dienu un pievakari mīdī­tas, bija tīras no vecā sniega; tagad tās klāja kāda colla svaiga sniega, un iet bija viegli. Mēs paskatījā­mies pāri ielai; siena bija sabrukusi, un mēs raudztjā- mies tukšumā, kas reiz bija mājas iekšiene. Salauzto gāzes cauruļu liesmiņas maigi dūca. Ugunsgrēks bija beidzies. «Pasaules iznīcināšana» bija pilnīga un aizslīdēja ne tikai pagātnē, bet pat jau aizmir­stībā.

Šai pašā mirklī vesels bars mākslinieku gāzes gaismā dažus kvartālus uz rietumiem redakcijās nopūlas, griezdami kokā ugunsgrēka ainas; tās parā­dīsies pēc kādas nedēļas. Man līdzās ejošā meitene un vairums pilsētas iedzīvotāju paskatīsies uz māk­slinieku darbu, atkal pārdzīvodami ugunsgrēka laikā izjusto. Taču es sapratu to, ko viņi nevarēja saprast: cik neticami ātri pazudīs šie cilvēki, kas tagad darināja kokgriezumus, un arī visi tie, kas tos apskatīs, — pat šī meitene —, lai cik neticami tas arī šķiet. Šur tur kādos aktu vākos nodzeltēs pēdējie nedaudzie eksemplāri, pārvērtīsies par kaut ko ērmotu, mazliet uzjautrinošu, un šī zudusī ēka un drausmīgais ugunsgrēks pagaisīs no visu cilvēku atmiņas. Kad gājām pa Bīkmenstrītu garām dru­pām, kuras vietvietām jau sāka pārklāt sniegs, mani uz pāris mirkļiem pievārēja skumjas: cilvēka dzīve ir tik īsa un šķiet tik nenozīmīga. Tādas domas cilvēku parasti sagrābj, kad viņš pašā nakts vidū pamostas pamests un jūtas viens visā pasaulē. Es pazinu laik­metu, kad šī ēka un ugunsgrēks bija tā aizmirsti, it kā to nekad nebūtu bijis, un mani šī sajuta parņema tagad.

Mēs iegriezāmies Nasaustritā un klusēdami sākām steigties, piepeši vēlēdamies pamest šo vietu uz visiem laikiem, un abi nojautām, ka izjūtam to pašu. Tieši pāri pretim Times Building Nasaustrīta ieejai laterna nebija saplēsta, un tās dzeltenās gais­mas aplis maigs un skaists mirguļoja uz ietves sniega. Arī uz šīs ietves sniegs bija gandrīz neskarts, taču ne gluži; tajā iezīmējās vientuļu pēdu virkne, kas izzuda tumsā aiz laternas. Pēdas izskatījās tā, it kā kāds būtu lūrējis pa izpostītās Pasaules mājas loga caurumu, pēc tam pārgājis pāri Nasaustrītam, uzkāpis uz ietves malas un aizgājis.

Mēs sasniedzām pēdu nospiedumus, un mūsējie parādījās tiem blakus. Tieši zem lampas es satvēru Džūlijas roku, un mēs apstājāmies. Asi iezīmējies sniegā, tāds, kādu jau reiz biju to redzējis, vīdēja kapakmens nospiedums; desmitiem punktu veidoja tajā apli, kas aptvēra deviņstarainu zvaigzni. Taču šoreiz nospiedumu bija daudz. Pēdu virknē aiz katra pazoles nospieduma atradās kapa pieminekļa attēls ar noapaļotajām malām un taisno pamatu.

— Tie ir papēža nospiedumi, — es iesaucos, notu- pos blakus vienam un rādīju to Džūlijai. — Zvaigzni un apli veido naglu galviņas.

Es paskatījos uz augšu, uz Džūliju, un viņa neiz­pratnē pamāja ar galvu.

— Jā, protams, vīrieši, pasūtot kurpes, bieži izvē­las papēžus ar kaut kādu paša zīmējumu. — Viņa paraustīja plecus. — Tā ir tikai zīme, kas nesot laimi.

Es pamāju ar galvu; es biju sapratis. Šī bija Kār­modija zīme; viņš bija izbēdzis no ugunsgrēka. Un tikai pirms īsa brītiņa bija atradies šeit, lai paskatī­tos, ko izdarījis. Es vēl mirkli stāvēju un noskatījos uz dīvaino, nelielo nospiedumu svaigajā sniegā. Viņu apbedīs zem šīs zīmes. Daudzus gadus pēc šīs dienas viņa atraitne nomazgās un apģērbs viņa tikko sastin­gušo līķi, tad apraks zem tādas pašas zīmes. Kāpēc? Kāpēc? Uz šo jautājumu atbildes vēl nebija.

Visu ceļu līdz mājām mēs nogājām kājām. Vējš bija norimis, vairs nesniga, ari aukstums bija mazi­nājies; tik vēlu un tūlīt pēc sniegputeņa ielas bija pamestas, un mēs bijām palikuši vieni paši pasaulē.

Mēs nonācām pie 14. ielas un pagriezāmies uz aus­trumiem, lai noietu nelielo kvartālu līdz Irvingplei- sai, kas, tāpat kā tagad, aizveda tieši uz Gremersij- parku. Tieši priekšā uz 14. ielas un Irvingpleisas stūra kāda ēka bija spoži apgaismota, un mēs izdzirdām valša skaņas.

— Mūzikas akadēmija, — Džūlija paskaidroja, un, piegājuši pie tās atvērtajām sānu ieejām, mēs pie vienas apstājāmies, lai paskatītos.

Mēs redzējām pārsteidzošu un žilbinošu skatu. Vismaz trešā daļa galvenās zāles bija atbrīvota no krēsliem un klāta ar mazliet paaugstinātu vaskotu un mirdzošu dejas grīdu, uz kuras valsēja pāri. Tie gan pazibēja, gan pazuda. Balkonā spēlēja liels orķestris, vijoļu lociņi strauji zibēja, un visas ložas, kas vairākos stāvos stiepās no vienas skatuves malas līdz otrai liela pakava veidā, bija pilnas ļaužu, kas tērzēja, smējās un vēroja dejotājus. Vēl vairāk ska­tītāju atradās uz skatuves un atlikušajā galvenās zāles daļā.

Visi vīrieši bija frakās un ar baltām kaklasaitēm, tomēr matu garums un sakārtojums bija ļoti dažāds, vēl vairāk atšķīrās bārdas, ūsas un vaigubārdas, un tāpēc vīrieši nezaudēja savu individualitāti, izskatī­jās atšķirīgi un interesanti. Un sievietes savos gara­jos tērpos ar kailajiem pleciem un pārsteidzoši dzi­ļajiem izgriezumiem — nu, ja dienas tērpi astoņdes-

mītajos gados bija diezgan garlaicīgi, tad šovakar sievietes to visu izlaboja. Es nepārzinu ne sieviešu tērpu terminoloģiju, ne ari audumus, no kuriem tos gatavo; es citēšu balles aprakstu nākamā rīta «Times» numurā:

Mis Greisa bija krēmkrāsas atlasa uti brokāta tērpā ar pērlēm izrotātu priekšdaļu. Misis Taunsendai bija mugurā tērps no zila atlasa ar zelta brokāta lapām un ziediem: misis Braisa bija tērpusies baltā atlasa un brokāta kleitā, kas bija apšūta ar mežģīņu volā- niem; misis Oliņa bija baltā, vizmojošā zida muarē kleitā ar pērļu un dimanta rotājumiem; misis Vulzi- jai bija melna tilla kleita ar melna atlasa ņieburu un dimanta izrotājumiem. Misis Vanderbilta bija baltā zidā ar briljantiem.

Stāvēdams dažas pēdas no mums, kāds vīrietis frakā ar baltu kaklasaiti — viņš tomēr nepārprotami izskatījās pēc kruķa — bija mūs gluži iecietīgi novē­rojis, jo biļešu pārbaudes laiks jau sen bija garām. Es paskatījos uz viņu, un viņš pienāca pie mums.

— šeit ir kāda man pazīstama dāma, — es viņam leicu. — Vai kaut kā nevarētu atrast, kur viņa ir?

Es ar piemiegtām acīm un sašķobītu seju pārska- tīju zāli; kaut kādu iemeslu dēļ mēs vienmēr pret kru­ķiem izturamies tā, it kā viņi visi būtu stulbeņi. Viņš piegāja pie maza apzeltīta krēsliņa, paņēma vairākas lappuses garu ar roku rakstītu sarakstu un pasnie­dza to man. Ložas lielākoties bija nosauktas kompo­nistu vārdos, sākot ar Mocartu, Meierbēru, Bellini un Doniceti. Es pārskatīju vārdus zem virsrakstiem, visi bija skaistā sievietes rokrakstā; es meklēju zem Verdi, Guno, Vēbera, Vāgnera, Bēthovena, Obēra, llnlevi, Grizī un beidzot zem Pikolomini atradu četru sieviešu un viņu vīru vārdus, un viens no šiem čet­riem bija 1as, kuru meklēju.

Sargs vai kruķis, kas nu viņš īsti bija, parādīja man Pikolomini ložu; tā bija gandrīz pilna — četras sievietes un Iris vīrieši sēdēja un skatījās lejā uz dejotājiem. Sargs aizgāja, un es klusi pačukstēju Džūlijai:

— Tur viņas ir — četras sievietes. Viena no viņām droši vien skaidri zina, ka viņas vīrs šodien nogali­nāja kādu pusduci cilvēku. Un gandrīz sadega arī pats. Pasakiet, kura no sievietēm ta ir?

— Par to nav nekādu šaubu, vai ne? — Džūlija teica. — Ta ir sieviete dzeltenajā tērpa.

Es pametu ar galvu; šaubu nebija. Viņa, gadus trīsdesmit piecus veca sieviete, sēdēja ar taisnu mu­guru, gandrīz nepieskardamās mazā apzeltītā krēs­liņa atzveltnei, un viņas seja bija pavisam mierīga. Viņa būtu glīta, gandrīz skaista, tikai, uz viņu ska­toties, tas neienāca prātā; es reti biju redzējis seju — un nekad sievietes seju —, kas paustu tādu saval­dību, asu prātu un cietu gribu.

— Vai jūs redzat, uz ko viņa skatās? — Džūlija jautāja.

Un es nopratu, ka sieviete dzeltenajā tērpā nevēro dejotājus. Loža, kurā sēdēja misis Endrū Kārmodija, bija viena no lielākajām un izcilākajam visā zālē; viņa skatījās tieši uz priekšu, kur ar lieliem, liesmojo­šiem gāzes burtiem dižojās uzraksts «Labdarība 1882», kas vēstīja, ka šis ir gada vissvarīgākais noti­kums. Un es sapratu, kāpēc Endrū Kārmodijs bija rīkojies, kāpēc viņam bija jārīkojas tā, kā viņš bija izdarījies.

— Par ko jūs domājat? — Džūlija jautāja.

Es nespēju novērst acu no nežēlīgās un skaistās sejas.

— Man bail no viņas. Uz viņu raugoties, mani sagrābj auksti drebuļi. Un tai pašā laikā viņa mani valdzina, savā ziņā nepieļaujami satrauc.

— O! Kāpēc gan?

— Pienāks laiks, kad šādas sejas un šādi cilvēki, kas iesaistīti smagās drāmās, vairs neeksistēs, viņi būs izgājuši no modes. Ļaundari būs bezgaumīgi, izdarīs asiņainus noziegumus vai finansiālus pārkā­pumus, kuros vairs nebūs ne miņas no dramatisma. Un no šiem diviem ļaužu un ļaunuma veidiem man labāk patīk tas, kuram ir savs stils.

Džūlija skatījās uz mani, jautājoši uzrāvusi uzacis. Es vēl pēdējo reizi palūkojos uz misis Kārmodiju un brīnišķīgo balli; tad mēs pagriezāmies un aizgājām garām bezgalīgajai ekipāžu virknei ietves malā; eki­pāžu sānu ugunis mirguļoja, apsegtie zirgi dīžājās, vīri livrejās gaidīja, un, ejot pa kluso ielu mājup, mēs dzirdējām, ka aiz mums izdziest valša melodija.