Starp diviem laikmetiem

10

Lēnie pavisam ritmiskie mūsu zirgu pakavu kli- kata-klakata uz cieti nobrauktā sniega un mazliet skaļāki un skanīgāki, kad braucām pa kailiem akme­ņiem, bija nomierinoši, un tāda pati bija vieglā un ritmiskā ekipāžas šūpošanās uz atsperēm. Es sāku atgūties no vienlaikus pārāk daudzajiem iespaidiem un brīžiem pavēru acis.

Tad es tālumā izdzirdu neprātīgu zvanīšanu, kas kļuva skaļāka un skaļāka ar katru sitienu, un, kad bijām šķērsojuši 33. ielu, tā pēkšņi kļuva tik ārprā­tīga, ka stindzināja smadzenes. Keita man blakus sa- lēcas un izslējās taisni. Es pagriezos, lai paskatītos, un ieraudzīju, ka mums tieši pretim drāžas mil­zīgs, baltu zirgu vilkts pajūgs; zirgu krēpes plīvoja, pakavi zibēja; tā bija sarkana ugunsdzēsēju mašīna ar daudzām bronzas detaļām; kučieris pātagoja zir­gus, vienmērīga dūmu strūkla atstāja aiz tās baltu svītru, kāda paliek aiz kuģa. Zvans trakoja, pret bruģa akmeņiem tik zibenīgi un tādā unisonā triecās pakavi, ka to troksnis izklausījās pēc viena piesi­tiena. Kļuva baismīgi, redzot šo dūmus izverdošo briesmoni, kas rēkdams drāzās mums tieši virsū; mūsu kučieris sāka pātagot savu zirgu, un mēs steig­šus aizkratījāmies pāri ielai nost no ceļa. Mēs redzē­jām, ka, sarkanajiem, vietām apzeltītajiem riteņu spieķiem nozibot, ugunsdzēsēji mums aiz muguras aizdrāžas pāri Piektajai avēnijai. Pārējie braucēji pievilka grožus, lai atbrīvotu ceļu. Četrus vai piecus kvartālus tālāk mēs dzirdējām atkal to pašu skaņu, šoreiz dienvidu pusē, un es atcerējos, ka šī ir koka siju, grīdu un sienu pilsēta, kuru apgaismo un apku­rina ar atklātu liesmu.

Visu laiku, kamēr mēs klidzinājām kvartālu pēc kvar­tāla uz priekšu, uz pilsētas centru, satiksme uz ielām kļuva dzīvāka. Tad pēkšņi mūs ar Keitu svieda vienu pret otru. Ekipāža bija pēkšņi apstājusies, sagriezu­sies dubļos sāniski uz bruģa. Tad tā salēcās un sāka atkal braukt uz priekšu, un es, izdzirdis, ka mūsu kučieris lādas, nolaidu logu un izbāzu laukā galvu; troksnis bija neaptverams.

Mēs atradāmies krustojumā, kur Brodvejs šķērso Piekto avēniju, un no Brodveja plūda pajūgu straume, lai pievienotos braucējiem uz Piektās avē­nijas — tas bija tik tikko iespējams — vai arī lai izcīnītu ceļu pāri Piektajai avēnijai, un tas bija gan­drīz neiespējami. Gandrīz katram pajūgam bija četri riteņi, un katrs ritenis bija apkalts ar dzelzi un dau­zījās un dārdēja pret bruģa akmeņiem; katram zir­gam bija četri dzelzs pakavi, kas klaudzēja, un satik­smi neviens neregulēja. Riteņi dimdēja, koks krak- stēja, ķēdes žvadzēja, āda čīkstēja, pātagas plīkšķēja pret zirgu ķermeņiem, cilvēki kliedza un lādējās, un neviena iela, kuru jelkad biju redzējis divdesmitajā gadsimtā, nebija ne uz pusi tik apdullinoši trokšņaina.

Mēs bijām jau pāri Brodvejam un turpinājām savu klikata-klakata pa Piekto avēniju, un es uzsaucu kučierim:

— Vajadzētu ierīkot gaismas signālus satiksmes regulēšanai.

Viņš pavēra spraugu griestos.

— Kas tas ir?

— Vajadzētu gaismas signālus, kas regulē satik­smi, — es atkārtoju, taču kučieris, protams, tikai pablenza uz mani un aizvēra paneli.

Kādu kvartālu tālāk es paskatījos laukā pa logu Keitas pusē un ieraudzīju Pilsētas valdi, un bija tik labi redzēt kaut ko pazīstamu; cs izvilku pulksteni: divdesmit minūtes pari pieciem, mums vēl bija laiks aiziet kājām, un es pieklaudzināju pie jumta.

Mēs gājām uz dienvidiem garām Pilsētas valdei un mazajam parkam tās priekšā. Tad mēs šķērsojām ielu pie lielā Galvenā pasta kantora, kas aizņēma zemes trīsstūri tieši pretim Pilsētas valdei, kur Pārk- rova beidzās pie Brodveja. Nokļuvuši līdz pasta kantora ieejai, mēs ar Keitu uzsmaidījām viens otram: tā bija varen jokaina celtne — no vienas vie­tas logi un dekoratīvas kolonnas piecu stāvu aug­stumā līdz pašam jumtam, uz kura lepojās ar čuguna margām rotāti un dakstiņiem apjumti tornīši, deko­ratīvs kupols un vēl karogmasts, kurā plīvoja garš, smails vimpelis ar uzrakstu «Pasta kantoris».

Iekšā bija flīžu grīda un vara spļaujamtrauki, tumšs koks, slīpēts stikls un gāzes apgaismojums. Mēs ieraudzījām milzīgu paneli ar izrotātām misiņa spraugām vēstuļu iemešanai; pie tām bija uzraksti «Sitija», «Bruklina», «Steitenailenda», «Piepilsētas rajons»[11], kā ari atsevišķas spraugas katram štatam un teritorijai, bez tam vēl spraugas ar uzrakstiem «Kanāda», «Ņūfaundlenda», «Meksika», «Dienvid­amerika», «Eiropa», «Āzija», «Āfrika» un «Okeānija». Aiz šā lielā paneļa gar veselu sienu stiepās tūksto­šiem numurētu privāto pastkastīšu. Bija tikko pāri pussešiem, un mēs ar Keitu nostājāmies viens vienā pusē panelim, otrs otrā un sākām gaidīt.

Man šķiet, ka nākamajās piecpadsmit minūtēs pasta kantorī ienāca vairāk nekā piecdesmit cilvēku un iemeta savas vēstules spraugās. Gandrīz visi bija vīrieši, un Keitas sejā atspoguļojās tāds izbrīns un riebums, ka bija vērts to redzēt: gandrīz katrs vīrie­tis neapstādamies nomērķēja biezu, brūnu tabakas sulas spļāvienu vienā no vairākiem dučiem spļaujam- trauku, ķas bija izvietoti uz plašās grīdas. Daži bija speciālisti un trāpīja mērķī tieši un ar troksni, pēc tam viņi gāja savu ceļu, izskatīdamies varen ieprie­cināti un pašapmierināti. Dažiem misējās par pēdu vai vairāk, un tagad, kad mūsu acis bija pieradušas pie vājā apgaismojuma, mēs redzējām, ka, lai kur pamestu acis, grīda no vienas vietas ir piespļaudīta; es redzēju, kā Keita pieliecas, saņem uz augšu svār­kus un tur tos krietnas divas collas virs grīdas.

Aizritēja minūte pēc minūtes, mēs gaidījām; cilvēki plūda iekšā un ārā, daudzo vēstuļu spraugu eņģēs iestiprināto misiņa aizvaru čīkstoņa un šķindoņa nekad pilnīgi neapklusa. Es biju pārliecināts, ka Kei­tai, tāpat kā man, rēgojas zilā aploksne, vienā galā apdegusi, otrā pusē klāta ar kāda cilvēka pēdējiem vārdiem. Vai mēs to atkal redzēsim? Varbūt ne; bija iespējams, ka ta jau iemesta kada vestuļkastite ara, un, līdzko es to iedomājos, tā arī tūlīt jutos pārlieci­nāts, ka tieši tā ir noticis un ka mēs nekad neredzēsim vēstules, kas «bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznī­cināja visu Pasaul…» nosūtīšanu.

Un tad, kad lielais pulkstenis hallē rādīja desmit minūtes pirms sešiem, viņš ienāca, pagrūzdams sma­gās durvis. Viņš nāca ātri un mērķtiecīgi; īsts Džons Bulls ar apaļu vēderiņu un melnu bārdu; mans satraukums uzliesmoja tā, ka es vienu mirkli burtiski neko neredzēju. Tieši tā, kā es biju skatījis savā iztēlē, vīrietis tagad nāca pa flīžu grīdu tieši uz mūsu pusi un spalvām apaugušajā labajā rokā turēja garo, šauro aploksni, kas bija zila kā sarkan­krūtīša oliņa. Viņa platais cilindrs ar plakano dibenu bija bezrūpīgi atstumts pakausī; atpogātais mētelis no straujās gaitas plīvoja, atklājot pamatīgi izspie­dušos vēderu, kas kareivīgi virzījās uz priekšu. Zods bija izsliets, stīvā bārda gandrīz saslējusies stāvus, it kā tās īpašnieks izaicinātu visu pasauli; lūpu kak­tiņa bija iekosts cigāra gals, kas pacēla uz augšu viņa lūpu, un tāpēc izskatījās, it kā viņš būtu atņir­dzis zobus.

Tas bija iespaidīgs un neaizmirstams vīrs; viņš neredzēja mani, viņš neredzēja nevienu; viņa mazās, brūnās, nežēlīgās ačeles raudzījās taisni uz priekšu, viņš bija iegrimis pats savās domās un rūpēs, apce­rēdams, cik svarīgs ir tas, ko viņš pašlaik dara. Un tad mēs redzējām to, ko noskatīties bijām atceļojuši cauri aizgājušajiem gadiem.

Viņš iemeta garo, zilo aploksni misiņa spraugā ar uzrakstu «Sitija», un es uz mirkli ieraudzīju aplok­snes priekšpusi. Es redzēju svešādo zaļo marku, kas bija mazliet sašķiebusies uz labo pusi; redzēju to savā atmiņā dzēstu un redzēju īstenībā ērmoti neskartu, redzēju slīpos burtus, atmiņā — vecus un nobrūnējušus, īstenībā — tikko uzrakstītus un spil­gti melnus, taču uzraksts bija tas pats: «Endrū Kār- modijam, eskvairam, Piektajā avēnijā 589» … Aplok­snes gals, tagad neapdedzis un neatplēsts, pagrūda misiņa aizvirtni uz iekšu, roka, kas turēja vēstuli, plaukstas locītavā pagriezās, iemirdzējās dimanta gredzens. Tad zilā aploksne pazuda, misiņa aizvirtnis vēl brīdi šūpojās; vēstules noslēpumainais ceļojums nākotnē bija sācies.

Vīrs apgriezās uz papēža, ātri devās uz ārdurvīm, un — tas bija viss, ko bijām ieradušies noskatīties, taču mēs nespējām ļaut viņam iziet laukā un pazust uz visiem laikiem, — mēs ar Keitu sekojām viņam.

Mēs izspraucāmies pa durvīm; ārā tagad bija satumsis. Mūsu izsekojamais nogriezās uz ziemeļiem un pa pasta pusi devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru mēs bijām atnākuši. Mēs sekojām, vērodami, kā pie kat­ras laternas, kad viņš gāja cauri dzeltenīgajam gais­mas aplim, ievizējās viņa cilindrs. Brodvejs aiz iet­ves malas gulēja gandrīz pilnīgā tumsā, satiksme bija gan vēl trokšņaina, taču stipri pierimusi. Un tagad pajūgi rēgojās tikai kā kustīgas neskaidru apveidu ēnas; no tumsas iznira tikai fragmenti — vai nu dubļiem notašķīta riteņa spieķu vēdeklis pie fur­gona ass piestiprinātā luktura šaudīgajā gaismā, bet rati, kučieris un zirgs palika neredzami, vai ņirbošās sānu laternas apspīdēts piķa melns karietes sānu lie­kums ar sudrabotu rokturi, un vairāk nekas. Tumšās ielas viņā pusē veikalu logi un durvis tik tikko iezī­mējās vājajā nakts apgaismojumā. Gājēji — man šķiet, pēdējie kantoru darbinieki — steidzās mums garām, un viņu sejas, bālas un gandrīz pagaisušas melnajā tumsā starp laternām, uz mirkli kļuva dzel­tenas un skaidras, kad viņi tuvojās un gāja cauri laternu nespodrajiem staru kūļiem. Pa ielas otru pusi soļoja kāds vīrs ar kārti — tumša, neskaidra ēna uz vāji apgaismoto durvju un logu fona — un, pasnie­dzies lidz katrai tumšajai laternai, ar savas kārts pieskārienu lika rasties gaismai.

Es jutu, ka Keitas roka piespiežas pie manējās, un, pievilcis to sev tuvāk, es sapratu, kāpēc. ŠI svešādā blāvā un neskaidrā iela, uz kuras vēl pret akmeņiem dārdēja dzelzs, melnā tumsa, kurā vidēja tikai vājas gaismas četrstūri, kvadrāti un konusi, kuru krāsa vien jau bija dīvaina, darīja arī mani nemierīgu. Un tomēr — ak dievs, tikai būt šeit! — manī kaut kas atsaucās uz visu to un uz šo steidzīgo, neskaidri redzamo cilvēku noslēpumu, un es zināju, ka Rūbam Prīnam ir taisnība. Šis ir visvarenākais iespējamais piedzīvojums!

Es paspiedu Keitas roku, turot to cieši pie sevis. Tieši mums priekšā aiz laternas mūsu vīrs pēkšņi bija nogriezies ietves malā un nokāpis uz ielas. Tagad viņš stavēja uz bruģakmeņiem viegli drebošās gais­mas lokā; cilindrs uz viņa pakauša spīdēja, vēders bija izspiedies; viņš lūkojās mums garām uz dienvi­diem, grozīdams galvu no vienas puses uz otru, nepārprotami izskatīdamies pēc cilvēka, kas nepacie­tīgi gaida omnibusu.

Mums bija atkal jāpalēnina gaita, taču ines bijām viņam jau gandrīz klāt, kad viņš vēlreiz cieši paska­tījās uz dienvidiem, tad nepacietīgi metās uz ietves malu.

— Omnibuss? — viņš pēkšņi ka pārsteigts pie sevis noteica. —- Kāpēc man vēl kādreiz būtu jagaida omnibuss?

Viņš uzkāpa atpakaļ uz ietves. Mēs ar Keitu rau- dzījāmies uz ielu, izlikdamies viņu nemaz nemanām; lagad viņš bija vēl tikai kādu soli mums priekšā. Virs pagriezās un sāka strauji soļot uz ziemeļiem, un mēs apstājāmies, lai ļautu viņam aiziet mums kādu gabaliņu priekšā.

Viņš negāja tālu. Mēs stāvējām un skatījāmies, kā viņš ātri paiet garām kādām četrām vai piecām eki­pāžām, kas stāvēja rindā pie nākamās ielas stūra, un apstājās pie pirmās.

— Uz mājām! — viņš enerģiskā balsī priecīgi iesaucās, sniedzoties pēc durtiņu roktura. — Uz mājām un visu ceļu rikšos!

— Un kur tās mājas būtu? — Kučiera neskaidrais siluets pārliecās pār buku, viņa balss skanēja izsmējīgi.

— Gremersijparkā 19, — vīrietis iekāpdams noteica, tad ekipāžas durvis aizcirtās, es dzirdēju, ka kučieris uzklakšķina zirgam, dzirdēju, kā noplīkšķ groži, un noskatījos, kā ekipāža atraujas un ieslīd paretajā pajūgu straumē, pār kuru šūpojās lampas un laternas. Es pievērsos Keitai, bet viņa stingi rau­dzījās uz ietvi.

Ietves malā telegrāfa staba pakājē, ārpus gājēju ceļa, staba pasargāts, bija saglabājies ovāls neskarta sniega laukumiņš, un tā malā, tieši laternas bālās gaismas aplī, sniegā bija iespiests miniatūrs tā kapa pieminekļa atveids, kurš stāv pie Endrū Kārmodija kapa Džilisā Montānas štatā un kura fotogrāfiju Keita man bija rādījusi.

Keita gandrīz lietišķi nomurmināja:

— Tas nevar būt. — Viņa paskatījās uz mani. — Tas nav iespējams! — viņa atkārtoja, viņas balss pēkšņi kļuva nikna, un es sapratu, ko viņa jūt; kaut cik saprātīgi izskaidrot to bija tik grūti, ka varēja vai prātu zaudēt, un es pamāju ar galvu.

— Es zinu, — es teicu. — Bet te tas ir.

Un tur tas vēl aizvien bija; mēs pieliecāmies, lai to apskatītu. Mēs nespējām darīt neko citu kā tikai blenzt uz nospiedumu sniegā; taisnstūrveida pamats, taisni sāni, augšdaļa pilnīgi noapaļota tā, kā kari­katūristi zīmē kapa pieminekļus, un vidū zīmējums,

kuru veido daudzi sīki punktiņi — aplī ietverta deviņ- staraina zvaigzne.

Kad es pacēlu acis, ekipāža bija sen aizbraukusi, pazudusi tumsā starp citicm pajūgiem. Es stāvēju un samiegtām acīm stingi vēros uz priekšu, taču neskatījos pakaļ ekipāžai. Pirms kādas sekundes es Brodveja satiksmes dzelžainajā troksnī zemapziņā biju izdzirdis pazīstamu troksni, un tagad es sapratu, kas tas bija.

— Keita, vai tu negribi iedzert kādu malciņu? Pie kamīna?

— Jā, ak dievs, jā! — viņa iesaucās.

Es paņēmu Keitu zem rokas, un mēs pagājām kādus sešus jardus uz priekšu līdz stūrim. Ielas viņā pusē viens no apgaismotajiem laternu uzrakstiem vēstīja «Brodvejs», otrs — «Pārkpleisa». Un kādu kvartālu tālāk uz rietumiem Pārkpleisā es ieraudzīju, no kā ceļas pazīstamā klaboņa. Trīs šaurie, augstie logi bija sarkanīgi apgaismoti, pazīstamais smailais jumts melnēja pret nakts debesīm. Te, aptupusies augstāk par ielu, ka vecum vecs draugs stāvēja gaisa dzelzceļa stacija.

Kad gājām augšā pa kāpnēm, man pat to dzelzs apkalums šķita brīnum pazīstams. Es zēna gados bieži biju ciemojies Ņujorkā un daudz reižu braucis ar gaisa dzelzceļu. Un tagad, atkal iegājis mazajā stacijā, es ieraudzīju kailās, izdilušās dēļu grīdas, rievainās koka sienas un uz āru izbīdīto tūkstošiem roku noberzto un nopulēto koka plauktiņu zem nau­das maiņas kioska lodziņa. Uz grīdas stāvēja spļau- jamtrauki, un staciju apgaismoja viena pati petrole­jas griestu lampa ar skārda abažūru. Taču pat pus­tumsa šķita pazīstama; līdz piecdesmitajiem gadiem biju redzējis tieši tādas pašas stacijas kā šī.

ĪGI

Es iebīdīju divas 5 centu monētas pa pusmēness veida atveri zem dzelzs restēm, kas mani šķīra no

n ii.i

ūsainā vīra kioskā. Viņš paņēma naudu, nemaz nepa­ceļot acu no avīzes, un izstūma laukā divas biļetes. Mēs izgājām uz platformas, un vienu acumirkli es atkal pārdzīvoju nelielu šoku, ieraugot kādu duci pasažieru: sievietes, kuru svārki gandrīz slaucīja platformu, galvā tām bija gan cepures, gan šalles, dažām bija uzroči; bārdainus un ūsainus vīrus kat­liņos, cilindros un kažokādas cepurēs; viņi, rokās turēdami spieķus, pīpēja cigārus. Tad atskanēja svil­piens — tū-tā-tū, jauka, priecīga skaņa; mēs pagrie- zāmics, lai paskatītos uz sliedēm, un es biju pār­steigts. Mārtiņš tika man stāstījis un rādījis bildes, bet es biju to aizmirsis; īsa, resna rotaļu lokomotīvīlc čukāja uz mūsu pusi; no tās mazītiņā skurstenīša gaisā lidoja sarkanas dzirksteles. Nograbēja lokomo­tīves bremzes, čukāšana kļuva lēnāka, balts tvaiks šļācās no abiem lokomotīves sāniem, un vilciens — lokomotīves vadītājs bija izliecies pa sānu logu — ieslīdēja stacijā un aizslīdēja mums garām.

Vagons bija gandrīz pilns, bet es jau atkal no jauna biju pieradis pie cilvēku izskata un, paraudzī­jies Keitai sejā, sapratu, ka viņa tāpat. Man neienāca prātā, ka pāri ejai tieši mums pretim sēdošais vīrietis ar brūno bārdu varbūt brauc uz kāzām; protams, ka viņa spīdīgajs cilindrs ir galvassega, kuru viņš nēsā ik dienas, tāpat kā daudzi citi vīrieši šai vagonā. Viņam blakus, izklaidīgi skatīdamās tukšumā, sēdēja sieviete ar jūras zilu, zem zoda sasietu šalli, ietinu­sies brūnā adītā lakatā; mugurā viņai bija gara tumši zaļa kleita, un es uz mirkli ieraudzīju starp viņas svārku malu un melnajām kurpēm ar podziņām bal­tas, adītas zeķes ar platām sarkanām svītrām. Bet tagad es spēju jau saredzēt ko vairāk nekā tikai tērpu; es redzēju arī pašu meiteni, kas to valkāja. Un, par spīti viņas drēbēm, cs redzēju, ka viņa ir jauna un glīta. Man pat šķita, ka varu apgalvot — es nezinu kāpēc, bet tā man šķita —, ka viņai ir jauks augums.

Keita piegrūda man ar elkoni.

Nevienas reklāmas. — Viņa pamāja uz tukšumu virs logiem.

Es paskatījos un teicu:

—• Diezin cik ilgs laiks paies, kamēr kāds ģēnijs iedomāsies par tām?

Aiz vagona logiem mirdzēja tūkstošiem sīku gais­mas punktiņu, taču tiem pietrūka spožuma, un tie itin nemaz netraucēja tumsu; gandrīz visur bija gāzes apgaismojums, no attāluma tās gaisma izska­tījās balta un gandrīz nekustīga; taču šur tur manīja ari sveču gaismu un, man šķiet, vietām arī petrolejas lampas. Nekādu krasu, nekādu neona reklāmu, nekā ko lasīt, tikai melns plašums, kuru it kā bija sadur­stījuši gaismas punktiņi, un visi tie atradās zem mums. Tā bija Menhctena, uz kuru mēs skatījāmies pari jumtu korēm; visaugstākās celtnes bija desmi­tiem baznīcu torņu, kuru silueti rēgojas… jā, pret Iludzonas upi, kas tikko bija kļuvusi redzama uzlē- kušā mēness gaismā. Pēc dažām minūtēm — mēs mēnesi nevarējām redzēt, bet tagad tas bija pacēlies augstāk — upe kļuva gaišāka, tās tumšā virsma mir­guļoja, un pēkšņi es ieraudzīju pie krasta noenkuroto burinieku tumšos stāvus un kailo mastu siluetus. Ska­toties laukā pa logu uz šo svešo pilsētu, kas slīdēja mums garām, es nodrebēju. Ta bija Menhetena, un tur plūda Hudzona, taču es biju milzīgi tālu no visa, ko pazinu.

Mes izkāpām pēdējā pieturā, uz Sestās avēnijas un 59. ielas stūra, tikai vienu kvartālu no vietas, kur šodien pēcpusdienā bijām iznākuši no Centrālā parka; mēs šķērsojām ielu, atkal iegājām parkā un devāmies uz priekšu klusēdami, atliekot visu, kas butu pārrunājams par zilo aploksni un cilvēku, kurš to iemeta pastā, līdz brīdim, kad būsim sasnieguši savu patvērumu Dakota; mēs varējām to saskatīt talu priekšā; ka tornis ta slējās pret mēness gaismas pielietajām debesīm.

Un tad mēs ar Keitu sēdējām dzīvojamā istabā, un mums katram rokā bija jau otrā glazē dzeramā — labs, stiprs viskijs ar ūdeni. Kamīnā atkal kurējās uguns, mēs bijām visu izrunājuši un vēlreiz pārsprie­duši visu par zilo aploksni un cilvēku, kas to nosūtīja, un par mazā Džilisas kapa pieminekļa attēlu sniegā. Pēc īsa klusuma brīža es ierunājos:

— Kas no visa redzētā uz tevi atstāja visspēcīgāko iespaidu? Ielas, cilvēki? Celtnes? Pilsēta, kāda tā izskatījās no gaisa dzelzceļa?

Keita iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, tad atbildēja:

— Nē, cilvēku sejas.

Es jautājoši paskatījos uz viņu.

—• Tās nav sejas, pie kādām esam pieraduši mēs, — viņa teica, šūpodama galvu, it kā es ar viņu strīdētos. — Šodien redzētās sejas ir citādas.

Es nodomāju, ka viņai laikam gan ir taisnība, tomēr iebildu:

— Iedomas. Viņi tikai ģērbjas pavisam citādi. Sie­vietes gandrīz nemaz nelieto kosmētiku. Vīriešiem ir bārdas vai vaigu bārdas.

— Tas nav tas, Saj, un pie bārdām mēs esam piera­duši. Viņu sejas patiešām ir citādās. Padomā par to.

Es sūcu savu viskiju, tad ieminējos:

— Varbūt tev taisnība. Man šķiet, tā ir. Bet kā citādas?

Mēs ne viens, ne otrs nespējām pateikt, kas īsti ir citāds. Bet, skatoties liesmas, maziem malkiem sūcot viskiju un atceroties redzētas sejas — omni­busā, uz Piektās avēnijas ietvēm, gaisa dzelzceļā, ērmotā un pazudušā pasta gāzes apgaismotajā mar­mora un tumša koka vestibilā —, es sapratu, ka Kei­tai ir taisnība. Tad man kaut kas iešāvās prata. Es nupat biju pie sevis nodomājis «pazudušā». Es paska­tījos uz Keitu. Pārbaudot, kādu iespaidu tas atstājis uz viņu, es pajautāju:

— Keita, kur mēs atrodamies? Kas pašlaik ir aiz šiem logiem? Vai mēs vēl esam 1882. gada?

Keita mirkli padomaja, tad papurināja galvu.

— Kāpēc ne?

— Jo… — Viņa paraustīja plecus. — Jo mēs atnācām atpakaļ, tas ir viss. Mēs izdarījām, ko bijām nolēmuši, tāpēc atnācām atpakaļ uz dzīvokli, un ari savā apziņā mēs esam atnākuši atpakaļ. — Pēkšņi, kļuvusi domīga, viņa jautāja: — Vai tad mēs neesam atgriezušies?

Mēs piecēlāmies un ar glāzēm rokā piegājām pie logiem li 11 vilcinādamies paskatījāmies lejā, Centrālā parka tumsā. Tad mēs paliecāmies uz priekšu ta, ka pieres pieskārās loga stiklam, un skatījāmies tieši lejā uz ielu. Un es ieraudzīju garo gaismas signālu virkni, sarkanu abos virzienos, cik tālu vien varējām saskatīt. Tad visos iedegās zaļā gaisma, mašīnas saka braukt; kāda taksometra signāltaure nikni spiedza, draudot mašīnai, kas steidzās ara no parka, lai paspētu sasniegt zaļo gaismu pie 72. ielas. Es pagriezos pret Keitu, paraustīju plecus un pacēlu savu glāzi, lai to iztukšotu.

Aha, — es teicu. — Mēs esam atpakaļ.