Starp diviem laikmetiem

5

Mēnešus trīs pēc iepazīšanās ar Ketrinu Mankuso es kādu vakaru pavadīju viņu uz mājām; vairs lāgā neatceros, kur īsti mēs bijām izbraukuši ar viņas mūžveco mašīnu. Es pārbraucu to pāri ietvei un novietoju spraugā starp veikalu un blakus māju, un mēs pāri mašīnas aizmugurei izrāpāmies laukā. Augšā, dzīvoklī virs veikala, Keita uzlika vārīties ūdeni tējai. Viss bija tāpat kā vienmēr, tomēr man šķiet — mēs abi zinājām to, jau noģērbjot mēte­ļus, — šovakar kaut kādā mistiskā veidā — mis­tiskā tāpēc, ka līdz šim vakars ne ar ko nebija atšķīries no daudziem citiem — mēs bijām šķērsojuši kādu neredzamu robežu un mūsu attiecības vairs nebija izmēģinājums, bet kļuvušas mērķtiecīgas, jo Keitija man sāka stāstīt visu par sevi.

Viņa ienesa tēju, katrā rokā pilnu tasi uz apakšta­sītes, un es zināju, ka manā tasē viņa cukuru iebē­rusi jau virtuvē, pasniedza man manējo, nosēdās bla­kus uz dīvāna un sāka stāstīt, it kā mēs abi jau iepriekš būtu sapratuši, ka viņa tā darīs. Lielākajai daļai no tā, ko viņa man tovakar stāstīja, šeit nav nozīmes, bet pēc kāda brīža viņa man pajautāja:

— Vai tu zini, ka es esmu bārene?

Es pamāju ar galvu, to viņa man jau sen bija pateikusi. Kad Keitai bijuši divi gadi, viņas vecāki nedēļas nogalē devušies izbraukumā, atstādami viņu kā vienmēr pie kaimiņiem — Airas un Bellas Kārmo- dijiem. Tas noticis Vestčesterā. Kārmodiji bijuši daudz vecāki par abiem Mankuso, taču ģimenes cieši sadraudzējušās. Kārmodijam bērnu nav bijis, un viņi bijuši gluži kā uzburti uz Keitu. Braucot uz mājām, viņas vecāki aizgājuši bojā.

Nākamajās dienās Kārmodiji paturējuši Keitu pie sevis. Un, kad izrādījies, ka Keitai nav nekādu radi­nieku, kas būtu varējuši viņu pieņemt — bijusi tikai kāda Keitas mātes māsīca, kas dzīvojusi citā štatā un bērnu nekad nebija redzējusi, — Kārmodiji Keitu likumīgi adoptējuši, un mātes māsīca tam tīri prie­cīgi piekritusi. Kārmodiji meiteni uzaudzinājuši, un Keitai viņi, protams, bijuši kā tēvs un māte, jo savus īstos vecākus viņa nemaz nav atcerējusies.

Es pamāju: jā, es zināju, ka viņa ir bārene. Keita piecēlās, iegāja guļamistabā un atgriezās, nesdama rokā sarkanus spīdošus papes vākus, tādus kā ermo­ņikas, tie bija apsieti ar sarkanu aukliņu. Turēdama vākus klēpī, viņa tos atvēra, sameklēja īsto nodalī­jumu, iebāza roku — būtībā mēs visi esam aktieri un jau no dzimšanas mīlam uzspēli —, taču neizņēma neko laukā, tikai turpināja runāt, ļaujot augt manai ziņkārei.

— Airas tēvs bijis Endrū Kārmodijs, puslīdz pazīs­tams finansists un politiķis deviņpadsmitā gadsimta Ņujorkā, kaut nav bijis no īsti slavenajiem. Šķiet, ka vēlāk viņš vairs nav pratis taisīt naudu un zaudējis visu agrāk sarausto bagātību. Galvenais viņa slavas iemesls bijis tas, ka viņš bijis tāds kā padomdevējs prezidentam Groveram Klīvlendam[5] viņa otrās prezi­denta pilnvaras laikā deviņdesmitajos gados, tad, kad piedzimis Aira.

Es pamāju un, lai kaut ko pateiktu, ieprasījos:

— Kādus padomus tad viņš prezidentam devis?

Keita smaidīja.

— Es nezinu. Man šķiet, neko sevišķu. Kā vēstu­riskai personai viņam bijusi niecīga nozīme. Aira mēdza stāstīt, ka ļoti plašajā Klīvlenda otrās prezi­denta pilnvaras laika vēsturē viņa tēvam varbūt būtu vieta tikai vienā mazā zemsvītras piezīmītē. Taču

Airām tas bijis svarīgi, jo, kad Aira bijis vēl zēns, es īsti nezinu, cik vecs, viņa tēvs izdarījis pašnāvību. Un man šķiet, ka Aira visu mūžu nav spējis tēvu izdzēst no savas atmiņas.

Keita izņēma roku no mapes. Viņa turēja tajā mazu melnbaltu momentuzņēmumu.

— Endrū Kārmodijs esot bankrotējis un zaudējis visu savu naudu. 1898. gadā viņš ar sievu pārcēlies uz Montānas štatu, uz mazu pilsētiņu Džilisu. Pēc ilga laika, trīsdesmitajos gados, kad Aira sen jau bijis pieaudzis un vairs nav dzīvojis Džilisā, viņš aizbraucis atpakaļ uz turieni, tikai lai pārliecinātos, vai viņa tēva kaps ir tāds, kādu viņš to atcerējies no bērnības. Tas bijis tieši tāds.

Keita pasniedza man mazo fotogrāfiju.

— Sis ir viņa tēva kapakmens, ko Aira tovasar nofotografējis. Man šķiet, tas aizvien vēl stāv turpat; es kādreiz gribētu aizbraukt to apskatīt.

Skatīdamies uz mazo, spīdīgo momentuzņēmumu savā plaukstā, es netiku gudrs, ko īsti redzu. Tad es pazinu — tas bija tāds kapakmens, kādu zīmē kari­katūristi — vecmodīga plāksne ar taisniem sāniem, kuri uz augšu noapaļoti pareizā pusaplī. Šķita, ka kapakmens nepaceļas no zemes augstāk par kādu puspēdu, tas bija zemāks nekā citi un nestāvēja vairs pilnīgi taisni, bet bija noslīdzis uz kreiso pusi. Foto­grāfija bija asa un skaidra; Aira to bija uzņēmis tieši īstajā apgaismojumā. Akmens stāvēja ar retu zālīti apaugušas kapa kopiņas galvgalī; skaidri varēja saskatīt dažas noziedējušas, pūkainas pienenes. Kapa kopiņa bija veca un saplakusi, gandrīz vienā līmenī ar zemi. Es, mazliet iztrūcies, pamanīju, ka akmenī iegravētās zīmes nav burti; uz pieminekļa nebija uzraksta, tikai zīmējums, un cs pacēlu mazo foto­grāfiju tuvāk lampai, kas stāvēja dīvāna gala.

Zīmējums bija deviņstaraina zvaigzne apli. To veidoja kādi deviņdesmit vai simt punkti. Akmeņka­lis bija iekalis punktus citu aiz cita, zvaigzni veido­jošie punkti saskārās ar apli, un zīmējums klāja gan­drīz visu pieminekļa priekšpusi līdz pašai zemei. Fotogrāfija bija laba, katrs punkts bija redzams graudainajā akmens virsmā kā sīka, melni noēnota iedobīte; laika zoba sagrauztā pieminekļa apaļā virsa asi izcēlās uz daudz tumšākā cieši noblietētās zemes un retās zālītes fona. Blakus stāvošie kapakmeņi fotogrāfijā bija neasi.

Man liekas, ka es kādu minūti — un tas ir ilgs laiks — stingi skatījos uz fotogrāfiju. Uzņēmums bija aizraujoši reāls; kaut kur tālu mazā Montānas pil­sētiņā vēl aizvien stāv šis ērmotais kapakmens, ļoti iespējams, ka nosūbējis un raupjš, padots gadiem ilgai aukstuma un karstuma, mitruma un sausuma un daudzu gadalaiku mijai. Beidzot es palūkojos uz Keitu.

— Un šito viņa sieva novietoja pie viņa kapa?

— Tas visu mūžu satrauca Airu.

Viņa atkal parakņājās maps ē, tad izvilka kādu papīru — garu, taisnstūrainu, zilu kā sarkankrūtīša oliņa. Tā bija aploksne.

— Airas tēvs nošāvās. Kādā vasaras pēcpusdienā. Sēdēdams pie rakstāmgalda mazā koka mājelē. Un šo viņš bija atstājis uz galda, — Keita stāstīja.

Es paņēmu aploksni. Uz tās bija dzēsta zaļa trīs centu pastmarka ar tā uzzīmētu Vašingtona profilu, kādu nekad nebiju redzējis. Zīmogā pāri pastmarkai varēja izlasīt: «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. g. 23. janvārī pīkst. 6 vakarā», zemāk ar melnu tinti rakstīta adrese: «Endrū V. Kārmodi- jam, eskvairam, Sitijā, Piektajā avēnijā 589.» Aplok­snes apakšējais labais stūris bija viegli pārogļojies, it kā būtu aizdedzināts un gandrīz tūlīt pat atkal apdzēsts. Es pagriezu aploksni otrādi — otra puse bija neaprakstīta.

— Paskaties iekšā, — Keita mudināja.

Aploksnē bija balta uz pusēm pārlocīta papīra lapa;

viena mala bija apsvilusi, it kā būtu atradusies aploksne, kad tā aizdedzināta. Virs locījuma tai pašā skaidrajā rokrakstā kā adrese ar melnu tinti bija rakstīts: «Ja Jūs interesē saruna par Kararas mar­moru Tiesas namā, lūdzu, ierodietics nākamajā ceturtdienā pusvienos Pilsētas valdes parkā.» Zem locījuma vietas plašā, gandrīz nesalasāmā skribelē- jumā ar zilu tinti, pie tam uz papīra bija uzkrituši četri tintes traipi, bija uzkricelēts: «Šīs vēstules nosū­tīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul (šķiet, ka tālāk, kur papīrs bija apdedzis, kaut kas trūka). Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina un mans Noziegums (apdegušajā vietā trūka vēl viens vārds), nav iespējams to nedz noliegt, nedz arī no tā izbēgt. Un tā ar nelaimīgo piemiņu savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.»

Es jutu, ka lūpu kaktiņi man savelkas vieglā smaidā; tas šķita tik nereāli. Lūkojoties uz mazo apdegušo papīra lapiņu, bija grūti saprast, ka reiz cilvēki patiešām varējuši rakstīt tik izpušķotā un uzpūstā stilā un pēc tam paņemt revolveri un nošau­ties. Tomēr, lai kā arī bija uzrakstīta zīmīte, ko turēju rokā, tā bija reāla; es atkal paskatījos uz to un vairs nesmaidīju; tā bija izmisuma pilna vēsts par kāda cilvēka esības pēdējiem mirkļiem. Es ieliku to atpakaļ aploksnē un paskatījos uz Keitu.

— Pasaules gals? — es jautāju.

Taču Keita papurināja galvu.

— Neviens nekad neuzzināja, ko tas nozīmē. Man šķiet, to zināja tikai Airas māte. Man tik bieži stāv acu priekšā skats — kaut gan es nīstu šīs atmiņas —, kā viņa ieskrien pulvera smakas pilnajā istabā ar šāviena troksni vēl ausīs un nostājas blakus vīram, kas saļimis uz galda, kā izlasa šo zīmīti, aizdedzina to, pēkšņi tomēr noslāpē liesmu un paglabā zīmīti. Ārstu viņa neesot izsaukusi. Kārmodijs esot trāpījis tieši sirdī, tā viņa teikusi izmeklēšanā pēc bērēm; katrs muļķis būtu varējis redzēt, ka viņš miris. Viņa bez kavēšanās nomazgājusi līķi un saģērbusi to apbedīšanai. Tais laikos un tai vietā nebijis nekas neparasts, ka līķi nebalzamē; taču viņa neļāvusi ne apbedīšanas biroja vadītājam, ne arī kādam citam ieiet telpā, iekams līķis nav bijis saposts iezārko- šanai.

Tas bijis skandāls pilsētas mērogā, kā Airām bēr­nībā ne reizi vien atgādināts. Tomēr Airas māte pali­kusi nelokāma. Izmeklēšanā Kārmodija atraitne ska­tījusies pratinātājiem tieši acīs un teikusi, ka viņai neesot ne jausmas, ko nozīmējot atstātā zīmīte, un ka nevienam citam neesot nekādas daļas par to, ko viņa darījusi. Pēc desmit dienām viņa uz kapa uzli­kusi akmeni, kura fotogrāfiju tu redzēji, un neviens nekad neesot dzirdējis no viņas ne vārda, kas izskaid­rotu notikušo.

Sis gadījums apēnojis Airas dzīvi. Visu mūžu viņš vēlējies uzzināt: kāpēc, kāpēc, kāpēc? Un es arī.

Un arī es gribēju to pašu. Tai vakarā mēs daudz ko pārrunājām. Es Keitai stāstīju par sevi, galveno­kārt par savu laulību un šķiršanos, un par to, ko es no tā sapratu un ko nesapratu. Tas nebija nekas tāds, ko es agrāk būtu vēlējies ar kādu pārrunāt. Tomēr, kaut tērzēju pats par sevi ar ieinteresētu klau­sītāju, kas visu to gribēja zināt, daļa manu domu vēl aizvien kavējās pie Endrū Kārmodija, prātojot: kāpēc, kāpēc, kāpēc?

Iespējams, ka cilvēka visspēcīgākais instinkts, pat varenāks par izsalkumu un seksu, ir ziņkārība — absolūta nepieciešamība uzzināt. Ta var dominēt un bieži arī dominē par kādu veselu mūžu, tās dēj var lauzt kaklu, un izredzes apmierināt ziņkārību var būt vissatraucošākās jūtas. Un tāpēc piektdienas rītā doktora Dancigera kabinetā es sēdēju, tik tikko spē­dams sagaidīt, ko viņš man atbildēs. Doktors bija mani uzklausījis, apskatījis mazo momentuzņēmumu un zilo aploksni, ko biju patapinājis no Keitas. Dan­cigers sēdēja aiz sava rakstāmgalda un vēroja mani; šodien viņš bija ģērbies tumšzilā divrindu uzvalkā un baltā kreklā ar sarkanbrūnu taurentiņu, man mugurā bija tas pats pelēkais uzvalks, kas vakar. Pēc brīža viņš atkal paņēma zilo aploksni un skaļi lasīja:

— «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul… šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir…»

Doktors pēkšņi pasmīnēja.

— Un jūs gribētu novērot, ka viņš šito nosūta, vai ne? Nu, kas gan var jums to pārmest! Es arī gribētu to redzēt. Bet kāds labums jums no tā tiks, Saj? Ko jūs uzzināsiet? Ja vispār kaut ko, tad tikai vēl kādu nenozīmīgu sīkumu; tas turpinās jūs mocīt, un jūs nevarēsiet atklāt visu noslēpumu. Jo jūs droši vien esat sapratis — viņš pārliecās pāri galdam uz manu pusi —, ka nedrīkst kaut vai tikai mazdrusciņ iejauk­ties pagātnes notikumos. Mainīt kaut ko pagātnē nozīmētu mainīt nākotni, kas no tās atkarīga. Tādas iejaukšanās sekas ir neiedomājamas, un tāds risks ir pilnīgi nepieļaujams.

— Protams! Un es to saprotu. Gribu tikai redzēt, kā vēstuli nosūta, doktor Danciger! Man ir skaidrs, ka neko daudz neuzzināšu. Varbūt pat neko. Bet . . . nu, es nevaru to izskaidrot…

— Nevajag. Jo es saprotu. Tomēr. ..

— Ja mēģinājums izdosies, es kaut ko novērošu. Kāpēc gan ne šo gadījumu?

Man šķiet, ka teorētiski nav iemesla to nedarīt; es jau baidījos, ka jūs jautājumu nostādīsiet tā. Labi, Saj. Vakar pēc jūsu aiziešanas es piezvanīju pado­mes locekļiem. Mums ik pa divi mēnešiem notiek apspriedes, nākamajai vajadzēja notikt šīs nedēļas beigās, un es lūdzu viņus sapulcēties šodien. Vakar vakarā es nezināju, kas jums prātā, bet man liekas, tas ir kaut kas tāds, kas jāizšķir padomei. Zināt, man nav gluži brīvas rokas. Es darīšu padomei zināmu šo jūsu priekšlikumu. Un arī tā teiks «nē».

Mazliet vēlāk Dancigers padomes telpās stādīja mani priekšā tās locekļiem. Konferenču zāle bija diez­gan liela un tipiska, tāda pati kā daudzās reklāmu aģentūrās: priekšā bija pārvietojama tāfele, pie pre­sētajiem sienas paneļiem piesprausta laba tiesa palie­linātu fotogrāfiju un zīmējumu, galvenokārt no Lie­lās Manēžas; garš konferenču galds, ap to vīrieši kreklos, svīteros un uzvalkos. Dancigers vadāja mani apkārt galdam iepazīstinādams. Dažus es jau pazinu — tur bija Rūbs, šodien ģērbies uzvalkā, viņš tikai uzsmaidīja un pamāja man; bija arī kāds inže­nieris, ar kuru Rūbs mani bija iepazīstinājis gaitenī. Es iepazinos ar pārsteidzoši jaunu inteliģenta izskata vēstures profesoru no Kolumbijas, ar plikgalvainu, tuklu meteorologu no Kalifornijas tehnoloģiskā institūta, ar Čikāgas universitātes bioloģijas profe­soru, kas tiešām izskatījās pēc profesora, ar Prinsto- nas universitātes vēstures profesoru, kas izskatījās pēc naktskluba komedianta, ar nervozu un modru armijas kājnieku pulkvedi Esterhāzi, kas bija civil- tērpā; ar zemiska izskata Savienoto Valstu senatoru un vēl citiem. Man šķiet, ka tā bija diezgan izcila sabiedrība, bet pēc tā, kā visi skatījās uz mani, kad sarokojāmies un apmainījāmies pieklājības frāzēm, konstatēju, ka godaviesis šobrīd esmu es. Visi pēc kārtas piecēlās, smaidīja, kaut ko pateica; un arī es smaidīju un kaut ko atbildēju, bet sasveicinoties visi pētoši skatījās man sejā. No tā nopratu, ka es un vēl kads pusducis tādu pašu kā es esam tie, kuru dēļ notiek šī un visas citas apspriedes. Projekts bijām mēs, un, kad gāju uz kafejnīcu, lai pie tases kafijas sagaidītu Dancigeru, es pēkšņi jutos varen ievēro­jama persona.

Doktors ieradās minūtes divdesmit vēlāk, izskatī­jās apmierināts un drusku pārsteigts. Apsēdies pie mana galdiņa, viņš pavēstīja, ka padome piekritusi manam lūgumam. Dancigers teica, ka Rūbs, Prinsto- nas profesors un Esterhāzi esot izcīnījuši man uzvaru. Viņi bija pierādījuši, ka manā nodomā nav nekā ļauna un, iespējams, ka tam, ko cs gribēju darīt, būs pat savas priekšrocības; tātad jautājums bija izlemts. Dancigers pasmaidīja un teica:

— Un tagad jūs ievedat kārdināšanā mani. 1882. gadā mana māte bija sešpadsmit gadu veca. Viņa bija dzimusi 6. februārī, un viņas dzimšanas dienā tēvs, māte un māsa aizveduši viņu uz Voleka[6]teātri; tieši toreiz viņa sastapusies ar manu tēvu. Tā uz visu mūžu palika ģimenes anekdote. Viņš, ener­ģijas pārpilns jauns dendijs, ieradies teātrī un ierau­dzījis Ābolu Mēriju, īsti raksturīgu tā laika tipu, kura pie teātriem pārdevusi ābolus. Kaut kāda impulsa mudināts, viņš pasniedzis sievai zelta monētu piecu dolāru vērtībā, piemetinādams, ka tā nesīšot laimi gan Mērijai, gan viņam pašam. Mērija atbildējusi, ka šis vakars būšot viņam svētīgs; tēvs iegājis vestibilā, un viņam iekritis acīs zaļš samta tērps un meitene, kurai tas bijis mugurā. Tēvs pazinis ļaudis, ar kuriem mei­tenes ģimene sarunājusies, piegājis klāt, iepazīsti­nāts, un pēc dažiem gadiem viņi apprecējušies. Tagad jūs varat saprast, kādā kārdinājumā jūs esat ievedis mani.

Es smaidīdams pamāju ar galvu, un Dancigers atzvēlās savā krēslā.

— Daudzreiz es itin nemaz nespēju ticēt šim Pro­jektam. Viss pasākums man šķiet absurds, bezcerīgs. Bet, ja tas izdosies, Saj, ja jūs patiesi sasniegtu tā laika Ņujorku un, neviena neievērots, stāvētu vesti­bila kaktā, jūs varētu būt manu vecāku satikšanās aculiecinieks … nu, ja mums var būt viens personisks nolūks, tad var būt arī otrs. Es būtu jums ļoti patei­cīgs, Saj, ja jūs uzzīmētu viņu ģīmetnes, kādi viņi toreiz izskatījās.

Viņš strauji piecēlās.

— Un tagad mums jāpasteidzas. Viņi varēšot tikt galā līdz pirmdienai, ja strādāšot arī nedēļas nogalē.

Es sēdēju, klausījos un piekrītoši māju ar galvu, tai pašā laikā juzdams, ka pacilātības brīdī, kad Dan­cigers pastāstīja man jauno ziņu, mans satraukums gluži perversi saplaka, un visa mana ticība vecā vīra Projektam izsīka, it kā būtu pasista vaļā kāda spunde. Tā bija sajūta, kas atkal un atkal man uzbruka, sākot ar pirmdienas rītu, un es pat pieradu pie tās.