Starp diviem laikmetiem

11

Atkal nenovēršami sākās mana izjautāšana, kas tagad jau bija iedēvēta par «pēepārbaudi», un, tāpat ka iepriekš, es sēdēju; mikrofons karājās man uz krūtīm, un cs nosaucu faktus un nejaušus sīkumus, ko ierakstīja magnetofona lentē. Runādams es vēroju cilvēkus, kas sēdēja vai stāvēja, atslējušies pret sie­nām. Visi, acis nenolaiduši, skatījās uz mani. Mana balss turpināja monotoni dudināt, elektriskās rak­stāmmašīnas klusinātā klaboņa skanēja kā pavadī­jums, un viņi vēroja mani, apzinādamies, ka tagad es atšķiros no viņiem visiem, un tā arī bija.

Rūbs bija ģērbies izbalējušās, ļoti tīrās armijas biksēs ar asām iegludēm un blūzē bez zīmotnēm. Viņš, sažņaudzis rokas aiz galvas, bija atgāzies plas­tikāta krēslā un skatījās uz mani. Kad mūsu acis sastapās, viņš savilka mutes kaktiņus un skurināja galvu, tēlodams bijību un izbrīnu, un viņa acīs bija lasāma draudzīga, ilgu pilna skaudība. Doktors Dan­cigers stāvēja, ar lielajām rokām ieķēries savas brū­nas divrindu žaketes atlokos; viņš ne mirkli neno­vērsa no manis acu, kas zibsnīja mežonīgā priekā. Pulkvedis Esterhāzi savā pelēkajā uzvalkā izskatījās kārtīgs un mierīgs un, stāvēdams pie sienas, ar vienu roku satvēris otras locītavu, domīgi vēroja mani. Bija ieradušies arī Kolumbijas un Prinsto- nas vēsturnieki, tāpat senators un vēl daži, kurus cs jau pazinu, un trīs vai četri glīti ģērbušies svešinieki.

Kad_ biju beidzis, mēs kādas četrdesmit minūtes gaidījām kafejnīcā. Es sēdēju kopā ar Rūbu, Danci- geru un pulkvedi Esterhāzi un izdzēru kādas trīs vai četras tases kafijas. Visi krēsli pie pārējiem galdi­ņiem bija aizņemti, pie tālākās sienas cilvēki sēdēja uz radiatoru paneļiem. Pie mūsu galdiņa uz mirkli apstājās daudzi cilvēki, un man bija jāatbild uz labu tiesu joku; galvenokārt man jautāja, vai es neesot par Ietu naudu nopircis kādu nekustamu īpašumu Menhctenā. Pie mums uz pāris minūtēm apsēdās Oskars.

— Kas jus pārsteidza visvairak? — viņš pavaicaja.

Un es mēģināju viņam pastāstīt par vīrieti, kas

sēdēja mums pretim omnibusā un varbūt vel atcerējās prezidentu Endrū Džeksonu, par šā vīrieša reālo esību. Oskars pasmaidījis māja ar galvu; viņš saprata, ko es domāju. Līdzko viņš bija aizgā­jis, Rūbs pieliecās man tuvāk un pajautāja:

— Muins? Kas tad vēl tur bija, Saj?

Es ieskaidroju viņam, ka omnibusā manā pusē sēdēja vēl viens vai divi pasažieri.

Iesteidzās garais plikgalvis, tas pats, kas pagājušo reizi, un, kad viņš nostājās pie mūsu galdiņa, telpā iestājās klusums. Vīpsnādams viņš paziņoja, ka viss, ko viņi jau paspējuši noskaidrot, esot okei. Viņš tagad bija pārliecināts, ka arī viss pārējais būšot kārtībā, un telpā sākās satraukta čalošana.

Vienos piecpadsmit minūtēs sapulcējās padome, cs sēdēju garā apspriežu galda galā un šodien jau ceturto reizi sāku aprakstīt, kas bija noticis. Visi krēsli pie galda bija aizņemti un gar vienu tā malu novietota otra rinda saliekamo krēslu; arī no tiem neviens nebija brīvs. Kamēr es runāju, apskatīju pie galda sēdošos; cik varēju spriest, te bija visi, ar kuriem es jau agrāk biju sastapies, un vēl vismaz kāds ducis man nepazīstamu. Viens no tiem, kā Dan­cigers man vēlāk pastāstīja, esot bijis prezidenta per­soniskais pārstāvis.

Es atkal runāju vienskaitlī, nepieminēdams Keitu. Man bija jāpastāsta Dancigeram, ko Keita bija izstrādājusi, bet es gribēju to darīt, kad mēs būsim divatā. Es aprakstīju katru savu soli, katru redzēto skatu, katru dzirdēto skaņu; telpā valdīja klusums. Vairāk nekā divdesmit cilvēku sēdēja pie galda un uz saliekamajiem krēsliem, un neviens pat neieklepojās un nenovērsa acu no manis. Var būt, ka divdes­mit minūšu laikā, kamēr cs runāju, kāds no viņiem aizkūpināja cigareti vai dziļāk atzvēlās krēslā, pār­mainīja stāvokli, sakrustoja kājas; man šķiet, ka to viņi darīja. Taču man radas iespaids par pilnīgu ne- kustību un klusumu, kurā skanēja tikai mana balss, un visu uzmanība bija pievērsta man tik pilnīgi, ka runājot es jutos tā, it kā atrastos viņu ievērības star­mešu žilbinošajā spožumā.

Beidzu runāt, apsēdos un vēl kādu pusstundu atbil­dēju uz jautājumiem. Lai kā arī jautājums tika for­mulēts, tā saturs vienmēr bija neatbildamais: Ka tas bija? Ka tas īsti bija? Un tagad viņiem vairs nebija miera. Viņi dīdījās, rauca pieres, sačukstējās, aizkū­pināja cigaretes, jo, lai ka es pūlējos un lai cik pil­nīgi izstāstīju visus sīkumus, tam nebija nozīmes, — es nespēju viņiem izskaidrot notikušā būtību, noslē­pums palika.

Virkne jautājumu, kurus uzstādīja senators, atšķī­rās no pārējiem. Man neizprotamu iemeslu dēļ viņš bija naidīgi noskaņots. Likās, it kā viņam būtu aiz­domas vai vismaz viņš prātotu par iespēju, ka es viņus visus vazāju aiz deguna. Man šķiet, ka šajos apstākļos tas nemaz nebija tik nesaprātīgas aizdo­mas, lai gan neviens cits tādas neizrādīja. Senators, piemēram, nevarēja atcerēties, ka viņa vectēvs kād­reiz būtu ieminējies par tādiem omnibusiem, kādus es aprakstīju. Viņš sēdēja, viltīgi lūkodamies uz mani, it kā būtu mani pieķēris. Es, protams, neva­rēju darīt neko citu kā tikai pieklājīgi paraustīt ple­cus un atbildēt, ka es tādus tomēr redzēju. Man saka likties, ka viņš tikai ļaujas izmanīga politikāņa instinktam, lai varētu izgrozīties, ja vēlāk kaut kas noietu greizi. Esterhāzi viņu veikli pārtrauca ar kādu nesvarīgu jautājumu un pēc tam aizmirsa dot viņam atkal iespēju turpināt izjautāšanu. Esterhāzi vien­kārši pateicās man un pajautāja, vai man nebūtu iebildumu pakavēties vēl šeit, lai es butu pie rokas, kad sēde beigsies. Kad es atbildēju: «Protams, ka nav», viņš atkal pateicās, un es sapratu, ka varu aiziet 110 konferenču zāles. Kad gāju laukā, atskanēja pat mēreni aplausi un es nosarku.

Pēc tam es visu laiku sēdēju Rūba kabinetā un šķirstīju vecus «Life» numurus, tāpat kā ārsta uzgai- damajā istabā atklādams, ka, skatoties senāk iznāku­šus žurnālus, ir pavisam grūti pateikt, vai esmu tos jau redzējis vai ne. Es apskatīju kādu «Playboy» numuru, «US Infantry Journal» un vienreiz pa gai­teni aizgāju līdz kafejnīcai pēc kokakolas, kuru nemaz negribēju. Divas reizes ienāca Rūba sekretāre un, protams, gribēja zināt, kā tas bijis, kā tas īsteni bijis, un es vēlreiz ellišķīgi nopūlējos, meklēdams vārdus, kas varētu to izskaidrot. Bija jau pāri čet­riem, kad viņa ienāca trešo reizi. Viņai nupat esot piezvanījuši un lūguši, vai es nevarot vēlreiz ieras­ties apspriežu zālē.

Es īstenībā nekad neesmu iegājis tiesā zvērināto zālē pēc tam, kad tā stundām ilgi bijusi aizslēgta, taču man šķiet, ka tajā vajadzēja būt tādai pašai atmosfērai un izskatam. Telpā bija gaisa kondicionē- lajs, tādēļ ta nebija piedūmota, toties pelnu trauki bija pilni ar kaudzi un gaiss oda pēc cigaretēm, kak­lasaites bija norautas, žaketes novilktas, piezīmju bloki pieskribelēti ar dažādiem ķiņķēziņiem, uz galda gulēja papīra bumbiņas, un cs ieraudzīju kādu uz pusēm pārlauztu zīmuli; sejas bija kā sastingušas, dažas īstenībā izskatījās īgnas. Kad es gāju iekšā, Esterhāzi piecēlās un pakalpīgi smaidīja, izskatīda­mies pavisam svaigs. Viņam žakete vēl aizvien bija mugurā, kaklasaite un krekls tikpat kārtīgi kā allaž. Viņš man norādīja uz krēslu, kur biju sēdējis jau pir­mīt, tad ļoti mierīgs apsēdās arī pats, vaļīgi saņēmis rokas un nolicis uz galda malas.

— Man ļoti žēl, ka jums bija tik ilgi jāgaida. Jūs droši vien esat pavisam noguris gan fiziski, gan garīgi, — viņš teica.

Izklausījās, ka viņš tiešām domā to, ko saka, un es nomurmināju pieklājīgu atbildi. Es atskārtu: biju gaidījis, ka runās Dancigers, un paskatījos pāri gal­dam uz viņu. Viena viņa lielā plauksta gulēja uz galda malas, krēsls bija atbīdīts; man iešāvās prātā doma — viņš it kā norobežojas no sanāksmes. Vai viņš izskatījās saniknots? Es nospriedu, ka ne; īste­nībā viņa seja bija neizteiksmīga. Nekādi nevarēja saprast, ko viņš jūt vai domā; var būt, ka viņš bija tikai noguris. Runāja Esterhāzi:

— Mums bija jāuzklausa, mēs gribējām uzklausīt visdažādākās uzskatu nianses, lai pieņemtu tik sva­rīgu lēmumu kā, — viņš lēni pārlaida acis ap galdu, — tas, par kuru nupat vienojāmies.

Viņš pasmaidīja un mirkli palūkojās uz mani, un es pēkšņi jutu, ka es kā cilvēks viņu interesēju tikai tikpat daudz kā jebkurš cits, kurš būtu paveicis to, ko es.

— Jūsu pirmo «apciemojumu», ja tas ir pareizais nosaukums, nevarētu izdarīt piesardzīgāk, kā jūs to izdarījāt. Neviens jūs ne redzēja, ne dzirdēja, un īsās uzturēšanās laikā jūs aiz sevis neatstājāt nekādas pēdas. Nebija pat vismazākās iejaukšanās kaut vis­niecīgākajos pagātnes notikumos, un jūs uz pagātni neatstājāt nekādu ietekmi. Bet jūsu otrais apciemo­jums — tīšām, ar nodomu — bija drosmīgāks. Jūs atkal neiejaucāties notikumos, izņemot to, — viņš pa­cēla rādītājpirkstu kā Vestpointas lektors, kas pieprasa uzmanību, — ka pati jūsu klātbūtne bija notikums. Nenozīmīgs, taču šoreiz cilvēki jūs redzēja un runāja ar jums, kaut vai īsu brīdi. Kādas domas cilvēkos varēja ierosināt tikšanās ar jums? Vai un kā tas iespaidos nākamos notikumus, daudz vai maz? Tas ir bīstami, pie tam ļoti bīstami, taču, — viņš bez ska­ņas sita ar dūri pa gaidu, uzsvērdams katru lēni izteikto vārdu, — tas ir risks, kas ir jau garām un pagātnē. Mēs riskējām, un ir jau saņemts pilnīgs ziņojums — atkal nav ne mazākās liecības, ka jūsu klātbūtne būtu iespaidojusi tālākos notikumus kaut visniecīgākajā mērā.

Viņš brīdi klusēja, tad atkal pēkšņi un ļoti jauki pasmaidīja un piebilda:

- Un cs nemaz neesmu pārsteigts. Tas apstiprina hipotēzi, kurai piekrīt lielākā daļa 110 mums, — un cs esmu pārliecināts, ka drīz mēs visi tai piekritī­sim, — hipotēzi, kuru mēs saucam par «sprungulīti upē». Vai gribat to dzirdēt?

Es pamāju ar galvu.

— Nu, kā jūs zināt, laiks bieži tiek salīdzināts ar upi, ar straumi. Kas notiek kādā vienā straumes vietā, ir daļēji atkarīgs no tā, kas agrāk noticis tās augštecē. Taču katru dienu un katru brīdi gadās mil­zum daudz notikumu, biljons notikumu; daži no tiem ir milzīgi nozīmīgi. Tātad, ja laiks ir upe, tad tā ir bezgalīgi lielāka par Misisipi, kad tā trako pārplū­dusi, un jūs, — viņš man uzsmaidīja, — esat vissīkā­kais sprungulītis, kas iesviests šai straumē. Ir iespē­jams, vismaz var likties iespējams, ka pat vismazā­kais sprungulītis varētu atstāt kādu iespaidu, pie­mēram, varētu iestrēgt un nejauši radīt aizsprostu, kas spētu ietekmēt pat visu lielās straumes plūdumu. Nopietnu izmaiņu iespēja, briesmas, šķietami pastāv. Taču cik tās ir reālas? Cik liela ir šāda iespēja? Fak­tiski ir simtprocentīgi drošs, ka šajā milzīgajā un neticami spēcīgajā straumē, šai plašajā, neaptverami varenajā notikumu Misisipi iemestais sprungulītis neietekmēs 1111, velns lai parauj, nevar ietekmei to ne par naga melnumu!

Tikai uz mirkli viņa seja piesarta, tad atkal gan­drīz nobāla; viņš apsēdas, vienu roku slābi nolaidis uz galda, un klusi piebilda: ■ — Tāda ir teorija, un tadi ir fakti.

Protams, tagad telpā kādas sešas vai septiņas sekundes valdīja tads klusums, ka, ja tur atrastos pulkstenis, mēs dzirdētu tā tikšķēšanu. Nenoņemot roku no galda un nepievelkot savu krēslu tuvāk, Dan­cigers klusu sacīja:

Tada ir teorija, un es tai piekrītu. Man tas jādara, jo tā galvenokārt ir mana teorija. Bet vai tas ir fakts? — Viņš viegli pamāja ar galvu. — Man ta šķiet, man ir tādas aizdomas. — Viņš lēnam pagrieza galvu, pārlaižot acis visiem ap galdu sēdošajiem.

— Bet ja mēs esam kļūdījušies?

Es biju pārsteigts.

Esterhāzi nomurmināja:

— Ja, — un piekrītot nopietni pamāja ar galvu.

— Tas ir ļoti iespējams. Tā ir reāla un šausmīga iespēja. Un tomēr, — viņš lēni un negribīgi paraustīja vienu plecu, — ja mēs vienkārši neatmetam šo Pro­jektu, ncatmetam tikai tāpēc, ka eksperiments ir izdevies…

— Nē, protams, nē, — doktors Dancigers mazliet strupi pārtrauca viņu. — Un neviens to neapstrīd, vismazāk jau es. Es tikai saku . . .

— Zinu, — Esterhāzi novilka nožēlas pilnā balsī un piekrizdams atkal pamāja ar galvu. — Turpiniet pamazām, — viņš piebilda, pabeidzot Dancigera sākto teikumu. — Ejiet uz priekšu, bet bezgala pie­sardzīgi. Nedēļām, mēnešiem, pat gadiem, ja tas nepieciešams, lai mēs varētu būt pilnīgi droši. Nu, arī es gluži labi varētu tā domāt… ja mums būtu tiesības izvēlēties. Taču, kā zina senators, un zinu es un ka zina vel diezgan daudzi no mums . .. iespē­jams, doktor D ancigcr, ka jums nav bijusi iespēja to uzzināt, — valdība ta nestrādā. — Viņš pamāja ar roku, norādīdams uz celtni mums apkārt. — Nelaime ir tā, ka tas viss maksā naudu. Tā ka tagad tikai tāpēc, ka Projekts ir guvis panākumus, man ar prak­tiskiem rezultātiem ir jāattaisno izdevumi. Misteram Morlijam jādodas atpakaļ, mēs visi tam piekrītam. Nemaz nevar iedomāties, ka viņš varētu to nedarīt. Bet… viņam eksperiments ir jāturpina ātrāk un dro­šāk, nekā mēs visi to vēlētos. Teorētiskie pētījumi, kas atstāti mūsu ziņā, turpināsies ar bezgalīgu pacie­tību. Taču naudu ir piešķīrusi valdība. Tā ir izdota slepeni. Bez Kongresa piekrišanas. Tagad būtu nolā­dēti labi, ja mēs varētu demonstrēt kādus pārbaudītus praktiskus rezultātus.

Viņš vispirms paskatījās uz mani, tad lēni pagrieza galvu un pārlaida skatienu visam galdam, turpinā­dams:

— Tomēr gribu pateikt misteram Morlijam un visiem pārējiem, izņemot doktoru Dancigeru, kas vienmēr pats ir to sapratis, ka izšķīrējus lēmumus, kuri būtiski iespaido šo Projektu, nevar pieņemt viņš viens pats; varbūt tā ir nelaime, jo Projekts vēl aiz­vien, tāpat kā agrāk, lielā mērā ir doktora Projekts. Viņš to vada, viņš ir boss, un tikai padome var viņu pārbalsot, un, ja padome vispār to darīs, tad tikai ļoti retos gadījumos un tikai pēc pamatīgas un nopietnas doktora Dancigera uzskatu novērtēšanas. Tā kā tagad, mister Morlij, — viņš man uzsmaidīja, — es jūs nodošu atkal viņa rīcībā.

Pulkvedis piecēlās un iztaisnoja plecus; tad pama­zām piecēlās arī visi pārējie, sāka tērzēt savā starpā, un sanāksme bija beigusies.

Dancigera kabinetā cs sāku runāt pirmais. Atstā­juši apspriežu telpu, mēs visi trīs — doktors, Rūbs liii es gājām kopā pa gaiteņiem, sarunādamies par mazsvarīgiem jautājumiem, kamēr sasniedzām Dan­cigera kabinetu. Dancigers apsēdās aiz sava rakstām­galda, izvilka no augšējās atvilktnes puscigāru un apskatīja to, acīmredzot gribēdams aizdedzināt. Tomēr viņš atkal iebāza to mutē neaizkūpinātu. Es sēdēju un gaidīju, kamēr viņš to izdarīja, tad piesē­dos viņam tuvāk ar visu krēslu un pārliecos pār galda malu. Rūbs sēdēja man pretim pa kreisi no Danci­gera, mazliet aiz viņa, atslējis krēslu pret sienu.

— Doktor Danciger, es pat nezinu, kas ir pulkve­dis Esterhāzi. Viss, ko par viņu zinu, ir tas, ka viņš ir Ekvadoras armijas rezerves pulkvedis, — es teicu.

Rūbs smīnēja; viņam tas patika.

— Lai kas viņš arī būtu. cs neesmu solījis uzticību nedz viņam, nedz arī kādam viņa aizstāvētam vai neaizstāvētam viedoklim. Mani savervējāt jūs ar Rūbu, un es darīšu to, ko jūs man liksiet darīt.

Kad es biju beidzis, Dancigers ļoti apmierināts plati smaidīja.

— Pateicos jums. Saj. Ļoti pateicos, — viņš sacīia.

Doktors ērti atzvēlās savā grozāmajā krēslā,

izvilka kādu 110 zemākajām atvilktnēm un uzlika uz tās kājas.

— Zināt, iekams jums veicās un jūs guvāt panā­kumus, viss gāja kā pa diedziņu. īstenībā brīnišķīgi gludi. — Viņš pasmaidīja. — Manus ziņojumus akceptēja bez komentāriem, padome apsprieda visus iautāiutnus, kādus cs iesniedzu; parasti es gribēju vēl mazliet vairāk naudas. Gandrīz vienmēr viņi to arī sagādāia, lai arī ne vienmēr tik daudz, cik cs prasīju. Mēs parasti sanācām tikai tik daudzi, lai būtu kvorums, un sēdi beidzām pēc kādas pusstun­das. Es šaubos, vai lielākā daļa padomes locekļu vis- nār ticēta Projektam: vairums no viņiem padomē ir iecelti. — Viņš vairākas reizes pamāja ar galvu un turpināja: — Un tā es varbūt sāku domāt vai vismaz iust, ka Projekts ir vienīgi un pilnīgi mans. — Dok­tors Dancigers izņēma 110 mutes savu puscigāru* nopētīja to, ielika atpakaļ mutē un saliecās uz priekšu, saņemtās rokas nolicis uz galda malas.

— Bet, protams, Esterhāzi ir taisnība. Projekts nav tikai mūsu rotaļlieta; mums jāparāda, ka tam ir arī praktiska nozīme. Un es to zinu. Man labāk patiktu virzīties uz priekšu pēc iespējas lēnāk. Tiesa, vistica­māk ir, ka mēs rīkojamies pietiekami piesardzīgi. Es saku «visticamāk», kaut gan vēlētos iztikt pavisam bez riska, ja groži būtu manās rokās. Bet es piekrītu lēmumam. Es gribu, lai jūs darāt, ko visi gaida no jums. Un nekāda konflikta šeit nav. Un tas, ko mēs gaidām no jums, man savā ziņā atgādina mūsu pirmo mākslīgo zemes pavadoni. — Viņš atkal atgāzās krēslā. — Pats pirmais, maziņais, cik tas svēra? Dažas mārciņas. Atcerieties, kā visi gribēja uz tā kaut ko novietot? Biologi vēlējās, lai uz tā būtu dažas peles un varētu novērot kosmiskās radiācijas iedar­bību. Botāniķi gribēja novietot dažas sēklas, ģeo­grāfi, meteorologi un militārpersonas — kameras, radiovīri — visu komunikācijas industriju, un dievs vien zina, kam un cik daudziem bija dažādas vēlē­šanās un pat prasības. Un tad viņi noslēdza tādu kā līgumu vai vismaz mēģināja to izdarīt, lai katrs iegūtu kādu nieciņu, vismaz kaut ko piemiņai.

Ar mums, Saj, ir tāpat. Tāpēc padome nolēma ļaut jums paskatīties uz jūsu vīru ar aploksni. Šķiet, ka viņš kaut kā ir saistīts ar kādu vēstures fragmentu, ar kādu mazsvarīgu Klīvlenda padomnieku. Kāds ir šis sakars, par to mēs varam tikai prātot. Nu, un mūsu vēsturnieki grib zināt, vai Projekts viņiem tie­šām var palīdzēt. Vai taisnība vai nav, ka mēs varētu papildināt savas zināšanas par vēsturi tā, kā agrāk nekad nav bijis iespējams? Sociologiem ir līdzīgi jautājumi, psihologiem atkal savējie, un, protams, fiziķiem, no kuriem viens esmu es, ir vesels miljons jautājumu. Jūsu vīrs, kas kaut kā ir saistīts ar sīku zemsvīlras piezīmīti vēsturē, ir pirmā nelielā kapsula. Ja jūs piesardzīgi varat viņu pētīt un novērot un ja iegūsiet rezultātus, kas šos pētījumus attaisnos, mēs varēsim uzmanīgi pariet uz lielākiem, godkārīgākiem pasākumiem, kuriem mums nepieciešamas papildu zināšanas.

Tas ir tas, ko mēs gribam, Saj. Mēs vēlamies, lai jūs aizvien vēl piesardzīgi kā pelīte savā kaktiņā, kā muša uz sienas novērojat viņu. Uzziniet, ko varat; mērķis ir — noskaidrot, kas šai jomā iespējams. Jums, protams, būs vairak jāiejaucas senajos notiku­mos, — viņš pavilcinājās, tad paraustīja plecus. — Dariet to pēc iespējas mazāk. Nu? Jūs zināt, kur viņš dzīvo. Vai varat atgriezties un paveikt to, ko lūdzam?

Es piekrītoši māju ar galvu, bet, pirms paspēju atbildēt, Rūbs mierīgi, gluži draudzīgi, bet bez smaida teica:

— Viens. Šoreiz viens. Šoreiz draudzenei Keitai jāpaliek tur, kur viņa sasodīti labi iederas.

Es pavēru muti, taču nespēju atrast vārdus. Es tikai kādu brīdi sēdēju ar vaļā muti, un Rūbs pavīp­snājis teica:

— Nepūlieties atbildēt; es esmu gandrīz pārlieci­nāts, ka varu uzminēt, kā tas notika, un man šķiet, ka jūs patiesi nevar vainot. Liekas, ka nekas ļauns nav noticis. Bet mums jau tā raižu diezgan, lai mes vēl noņemtos ar tūristiem.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

— Okei. Es tik un tā būtu doktoram Dancigeram to pateicis, varat man ticēt. Bet kā jūs to uzzinājāt?

— Mēs zinām. Bez jums šai Projektā vēl ir mil­zum daudz smaga darba un visādu sīkumu. Jums kritusi žilbinoša loma, un mēs jūs neapgrūtinām ar smagām problēmām un sīkumiem. Bet mēs uzmanām Projektu, kā vien spējam, un nekam citam un

nevienam citam nav nekādas nozīmes, svarīgs ir tikai Projekts. Okei?

Tas bija brīdinājums un varbūt pat drauds, un es to pieņēmu, jo biju pelnījis.

— Okei! '

Tad viņš neviltoti pasmaidīja, un tas viņu atkal pārvērta par to Rūbu, kas man bija iepaticies no pirmā mirkļa. Tad viņš viegli piešķieba savu krēslu uz priekšu tā, ka priekšējās kājas pamatīgi paslīdēja pa vinīla flīzi, un piecēlās.

— Tātad atpakaļ uz Dakotu! Iesim, jūs laimīgais nelieti, es jūs aizvedīšu!