Starp diviem laikmetiem

3

Izgājuši ar Rubu gaitenī, ik uz soļa sastapām cil­vēkus, kas steidzas no biroja uz biroju, — gan vīrie­šus, gan sievietes, lielākoties jaunus, un, kad kāds pamāja vai kaut ko uzsauca Rubam, viņš vai viņa ziņkārīgi noskatīja mani. Es jutu, ka Rūbs, drusciņ smīnēdams, vēro mani, un, kad es palūkojos Rūbā, viņš teica:

— Kā jūs domājat, ko īsti redzēsiet?

Lai kā centos atrast atbildi uz šo jautājumu, man tomēr vajadzēja noliedzoši papurināt galvu.

— Man nav ne jausmas, Rūb.

— Man ļoti žēl, ka jābūt tik sasodīti noslēpumai­nam, bet visu izskaidro direktors, nevis es. Un jums vispirms viss jāapskata, tikai tad viņš varēs jums visu izskaidrot.

Mēs nogriezāmies ap stūri, tad vēl ap vienu un atradāmies gaitenī, kas bija ievērojami šaurāks nekā iepriekšējie. Nogriezāmies vēlreiz un tagad soļojām pa šauru eju, kas stiepās labu gabalu uz priekšu.

Vienā ejas sienā nebija ne logu, ne durvju. Otrajā bija virkne logu, pa kuriem mēs varējām ieskatīties istabās, kuras, kā Rūbs man paskaidroja, esot mācību telpas. Pirmās trīs bija tukšas un mebeletas kā paras­tas klases. Seši vai astoņi koka krēsli, kuru viens paro- cis beidzās ar paplašinājumu — galdiņu rakstīšanai; tāfeles, grāmatu plaukti, instruktora galds un krēsls. Aiz ceturtā loga tādā pašā telpā sēdēja divi vīrieši, viens pie skolotāja galda, otrs uz koka krēsla ar seju pret instruktoru. Mēs apstājāmies viņus pavērot.

— Mēs viņus varam redzēt, bet viņi mūs nevar, — Rūbs skaidroja. — Visi to zina; tā ir tāpēc, lai netrau­cētu nodarbības.

Vīrietis skolēna krēslā vienmērīgā balsī kaut ko stāstīja, bet ar biežiem pārtraukumiem, dažbrīd domīgi paberzējot seju. Viņš bija tievs un melnīg­snējs, gadus četrdesmit vecs. Mugurā viņam bija jūras zils svīteris un balts krekls ar atpogātu apkak­līti. Instruktors pie skolotāja galda bija jaunāks, ģēr­bies brūnā tvīda sporta žaketē. Blakus logam uz nerū­sējoša tērauda paneļa bija divas pogas. Rūbs pie­spieda vienu no tām, un tagad mēs varējām dzirdēt runātāja balsi no skaļruņa aiz metāla režģa pie loga.

Vīrietis runāja kādā svešvalodā, un pēc sekundēm desmit man sāka likties, ka pazīstu šo valodu — jau grasījos ieminēties Rūbam, tomēr aprāvos. Biju domājis, ka dzirdu franču valodu, bet nu vairs nebiju drošs par to. Stāvēju un uzmanīgi ieklausījos; daži vārdi bija franciski, par to es biju gandrīz vai pārlie­cināts, taču neskanēja gluži pareizi. Runātājs turpi­nāja diezgan tekoši, instruktors šad tad palaboja izrunu, un apmācāmais tad vairāk reižu atkārtoja vārdu un tikai pēc tam atkal sāka runāt.

— Vai tā ir franču valoda?

No tā, kā Rūbs pasmaidīja, nopratu, ka viņš bija šo jautājumu gaidījis.

— Jā, bet viduslaiku franču valoda. Neviens tā nav runājis jau četrsimt gadu.

Rūbs piespieda otru pogu, skaļrunis apklusa, bet vīrieša lūpas turpināja kustēties. Mēs gājām tālāk. Pie nākamā loga, kad Rūbs ieslēdza skaļruni, es izdzirdu apslāpētus rēcienus un koka atsišanos pret koku; nostājos blakus Riibain un ieskatījos telpa.

Tā bija pilnīgi bez mēbelēm, sienas bija polstētas un noklātas ar biezu audeklu; divi vīrieši cīnījās ar šauteņu galos uzspraustiem durkļiem. Vienam galvā bija sekla bruņucepure, mugurā haki krāsas blūze ar augstu apkakli, kājas notītas ar kājautiem; apģērbs izskatījās pēc amerikāņu formas tērpa pirmā pasau­les kara laikā. Otram kājās bija melni zābaki, uni­forma bija pelēka, galva dziļa un platā vācu bruņu­cepure. Durkļi, kas izskatījās neīsti, bija nosūbējuša sudraba krasa, un es ievēroju, ka tie ir no krāsotās gumijas. Vīriešu sejas spīdēja no sviedriem, formas tērpiem padusēs un uz muguras bija traipi. Kamēr mēs viņus vērojam, tie ierēkdamies bruka viens otram virsū, atvairījās, izlocījās un grūstījās. Pēkšņi vācie­tis ātri atlēca atpakaļ, izlikās, ka uzbruks no flanga, un ietrieca durkli otram tieši vēderā; gumijas dur­klis pret haki krasas formas tērpu pārliecās gandrīz uz pusēm.

Ak tu, amerikāņu cūka, tu esi beigts! — uzbru­cējs ieķērcās.

— Ne velna, tas ir tikai niecīgs ievainojums vēderā, — otrs atkliedza.

Abi saka smieties un turpināja bakstīt viens otru ar durkļiem; Rubs nikni blenza uz viņiem un nomur­mināja:

Aplami, pavisam aplami, izdzimteņi tādi! Pil­nīgi nepareiza attieksme!

Čs uzmetu viņam skatienu. Rūbs, lūpas sakniebis un acis piemiedzis, likās bīstams un zemisks. Vēl brīdi klusēdams noskatījies, viņš spēcīgi iebelza ar īkšķi pa izslēdzēja pogu un strauji pagriežas projām no loga.

Nākamaja telpā sēdēja kads ducis vīriešu. Vairu­mam mugurā bija balti galdnieku kombinezoni,

dažiem džinsi un darba krekli. Pie galda slavēja vīrietis haki krāsas kokvilnas biksēs un kreklā 1111 ar lineālu rādīja uz kartona modeli, kas pilnīgi nosedza galda virsu. Tas bija istabas makets; tāpat kā skatu­ves dekorācijām, tam trūka vienas sienas. Vīrietis rādīja uz miniatūrajiem griestiem. Rūbs piespieda pogu blakus logam.

… krāsotas sijas. Bet tikai griestu visaugstā­kajās vietās, kur neiespīd gaisma.

Lineāls aizvirzījās līdz sienai.

— Šeit, lejā, sākas īstas ozola sijas un īsts apme­tums. Jaukts ar salmiem, velns lai parauj, tikai neaiz­mirstiet!

Rūbs nospieda izslēdzēja pogu, 1111 mēs atkal devā­mies tālāk.

Nākamajā telpā nebija neviena cilvēka, tikai mil­zīga kādas pilsētas viena rajona aerofotogrāfija, kas klaja trīs sienas no grīdas līdz griestiem; mēs apstā­jamies 1111 apskatījām to. Uz tās ar melnu tušu bija uzrakstīts: «Vinfīlda Vermontas štatā. Restaurācijas darbi. 9. skats. 14. sērija.» Es palūkojos uz Rubu, viņš to zināja, bet ir nedomāja man ko paskaidrot, tikai turpināja vērot lielo fotogrāfiju, un es pie sevis nospriedu neko nejautāt.

Nākamās divas telpas bija tukšas. Aiznākamajā istabā krēsli bija atbīdīti pie sienas un glīta meitene dejoja čarlstonu pārnēsājama uzvelkamā patafona mūzikas pavadībā. Sieviete vidējos gados stāvēja un vēroja viņu, ar rādītājpirkstu sizdama takti. Meite­nes tērpa mala plandījās virs viņas kustīgajiem ceļ­galiem, un tērpa jostas līnija nebija daudz augstāk par tiem. Meitenes mati bija īsi apgriezti, un es zināju, ka tadu sasuku sauc par zengalviņu. Viņa zelēja košļājamo gumiju. Vecākā sieviete bija ģērbu­sies līdzīgā, tikai mazliet garākā tērpā.

Rūbs ieslēdza skaļruni, un mēs dzirdējām, kā

meitenes kājas ātri un ritmiski slīd pa grīdu, un arī spalgo, spocīgo, senlaicīgo mūziku. Tā pēkšņi bei­dzās ar vecmodīgu akordu. Meitene apstājās un, skaļi elpodama, uzsmaidīja vecākajai sievietei, kas piekrītoši māja ar galvu un noteica:

— Pavisam labi!

Un pēc šā mīlīgā nobeiguma Rūbs, pūlēdamies nesmaidīt, piespieda pogu, un mēs, ne vārda nepārmi- juši, gājām tālāk.

Pagājām garām vēl trim telpām; nevienā no tām nebija cilvēku. Priekšpēdējā istabā blakus instruk­tora galdam rindā stāvēja kāds ducis drēbnieka manekenu. Uz viena krēsla bija kaudze papes kārbu, kas izskatījās tādas, ka tajās varētu atrasties tērpi.

Mēs atkal strauji soļojām pa gaiteņiem, kuros gaisma krita no griestos iebūvētiem logiem, garām durvīm ar numuriem un melnbaltām plāksnītēm ar uzvārdiem: «D. V. Maklrojs», «A. N. Bārks un Helena Frīdmane», «Grāmatvedība», «N. O. Demp- sters», «Arhīvs B». Rūbu uzrunāja bezmaz visi, kurus mēs sastapām, un viņš katram atbildēja. Gandrīz neviens vīrietis nebija uzcirties, tie bija svīteros, sporta žaketēs, sporta kreklos, kaut gan daži bija ģērbušies arī uzvalkos un uzsējuši kaklasaites. Sie­vietes un meitenes — dažas itin glītas — bija tērpu­šās kā parasti birojos. Divi vīrieši virsvalkos aiz- spraucās mums garām, stumdami smagus koka divri­čus ar kādu motoru vai citu mašīnas daļu, kas bija pa pusei apsegta ar brezentu. Rūbs apstājās pie kādām durvīm, kas neatšķīrās no citām, vienīgi uz tām nebija plāksnītes ar vārdu, bet tikai numurs. Rūbs atvēra durvis un pamāja, lai es eju pirmais.

Es vel nebiju paguvis spert kāju pāri slieksnim, kad vīrs aiz mazā rakstāmgalda jau bija pielecis kājās; ta bija maza priekštelpa tikai ar galdu un krēslu.

Labrīt, Fred, Rūbs sveicinaja.

— Labrīt, ser, — virs atbildēja.

Viņam mugurā bija neilona jaka ar rāvējslēdzēju; es nevarēju ieraudzīt ne zīmotņu, ne ieroča, taču bija skaidrs, ka tas ir sargs. Viņam bija spēcīga cilvēka pleci, krūtis, kakls un locītavas, un viņš šeit nedarīja neko citu kā tikai lasīja kādu «Escjuire» numuru.

Aiz rakstāmgalda vienā līmenī ar sienu bija tērauda durvis bez roktura; vienā malā tām kādu collu cits no cita bija trīs misiņa atslēgas caurumi. Rubs izņēma slēdzeņu saišķi, izmeklēja vajadzīgo, aizgāja aiz rakstāmgalda un ielika to augšējā atslē­gas caurumā un pagrieza. No pulksteņa kabatiņas viņš izņēma vienu pašu slēdzeni, ielika vidējā atslē­gas caurumā un ari pagrieza. Sargs gaidot stāvēja viņam blakus un pēc tam ielika slēdzeni apakšējā atslēgas cauruma, pagrieza to un, vilkdams aiz slēdzenes, atvēra durvis. Rūbs izņēma no durvīm abas savas slēdzenes un pamāja, lai eju pa priekšu. Viņš man sekoja, un durvis aiz niurns cieši aizdarī- jās. Es dzirdēju klikšķus, atslēgām aizkrilot. Mēs stāvējām telpa, kas nebija daudz lielāka par prāvu skapi; to vārgi apgaismoja spuldze stiepļu režģī virs mūsu galvām. Tad pamanīju, ka mēs stāvam uz metāla vītņkāpņu augšējā laukumiņa. Rūbs gāja pir­mais, un mēs nokāpām kādas desmit pēdas lejup, sakuma gandrīz pilnīgā tumsā, vēlāk kļuva gaišāks. No pēdējā pakāpiena mēs uzkāpām uz metala režģu grīdas. Mēs atradāmies telpā, kas ļoti līdzinājās tai, no kuras nācām, tikai grīda bija no metāla. Gar divām sienām stiepās šauri, nekrāsoti koka plaukti; uz tiem stāvēja kāds ducis bezveidīgu pelēka filca čību pāru. Tās izskatijas lempīgas, sniedzas līdz potī­tēm un bija aiztaisāmas ar sprādzēm kā botes.

— Uzvelciet tās virsū kurpēm; pameklējiet tādu pāri, kas jums der, lai nekrīt nost. — Viņš norādīja uz metāla durvīm mums priekša. Līdzko būsim tur, mums bus jaizturas klusi ka pelītēm. Nevienas skaļas vai griezīgas skaņas, kaut gan klu­sītēm varēsim saruaties; šķiet, ka skaņa plūst uz augšu.

Es pamāju ar galvu; zināju, ka mans pulss tagad nevar but normāls. Pie joda, ko gan mēs redzēsim? Aiztaisījam savu čību sprādzes; čības bija neērtas un pārāk siltas. Rubs atgrūda smagas divviru durvis bez roktura un atslēgas; durvis aiz mums bez trokšņa aizvērās. Otra puse mēs tūlīt nokļuvām uz šaura me­tāla režģu grīdas turpinājuma — īstas «kaķu laipas». Režģota tērauda margas, kuras man šķita pārāk traus­las, sniedzas mums līdz viduklim un neļāva nokrist. Es ar roku pieķēros margu augšdaļai daudz ciešāk, nekā bija nepieciešams, tomēr nespēju tvērienu atslā­bina! un nejutos arī ta, ka varētu spert kādu soli tālāk, jo «kaķu laipa» zem mūsu kājām bija daļa no plaša metala režģu tiltiņu zirnekļu tīkla, kas karajas gaisā pari milzīgam četrstūrainam piecus stāvus dziļam tukšumam. Metala celiņi savienojās, atkal izšķīrās, meta līkumus un taluma saplūda kopa.

Šis lielais šauro metala celiņu mežģiņu tikls pirksta resnuma metala stieņos karājas no griestiem, kas bija mušu tikko atstato biroju telpu grīda. Mēs stāvējām uz vietas, Rūbs ļāva man aprast ar domu, ka būs jāiet pa šo tīklu. Es lejā nevarēju saredzēt neko citu ka tikai biezu sienu augšdaļas, kuras no tukšas noliktavas slejas piecus stāvus uz augšu 1111 beidzas apmēram pēdu zem pāreju apakšējās daļas. Varēju redzēt, ka šīs sienas sadala milzīgo četrstū­raino telpu zem mums lielos neregulāros laukumos. Palūkojies uz augšu, es ieraudzīju milzumu gaisa vadu un izdzirdu pie griestiem piekarināto mašīnu apslāpēto dūkoņu. Paskatījos atpakaļ 11/. Rubu. Viņš pasmīnēja par manu sejas izteiksmi.

Es zinu, tas ir satriecošs pārdzīvojums. Nestei­dzieties, pierodiet. Kad esat apradis, ejiet uz priekšu, uz kuru pusi gribat.

Es piespiedos un nosoļoju varbūt kadas desmit pēdas tieši uz priekšu, tik tikko spējīgs apvaldīt vēlē­šanos pieķerties pie margām un palikt uz vietas; es vēl aizvien nespēju paskatīties lejup. Celiņš dažas pēdas gāja tieši uz priekšu no durvīm, pa kurām bijām ienākuši. Tad tas nogriezās pa labi, un es apjēdzu, ka mēs ejam pari kādas sienas augšmalai, kura slējās no grīdas gandrīz līdz mūsu «kaķu lai­pas» apakšdaļai. Kad bijām pāri šai sienai, es jutu vienmērīgu siltuma plūsmu un dzirdēju izplūdes ventilatoru dūkoņu virs galvas. Tieši zem «kaķu lai­pām» vietumis pāri sienai rindām bija izvirzītas cau­rules, pie kurām bija piestiprināti simtiem maskētu teātra prožektoru. .Šķita, ka te bija visu iespējamo izmēru prožektori, kas izstaroja visu iespējamo krāsu un nokrāsu gaismu. Tie bija novietoti grupas un pavērsti ta, lai lejā gaisma saplūstu noteiktās vie­tas. Es apstajos, pagriezos sāniski, sagrābu margas ar abam rokam un piespiedu sevi palūkoties uz leju.

Piecus stāvus zemāk uz laukuma, virs kura stāvē­jām, ta tālākajā mala ieraudzīju mazu koka majeli. No ša stūra varēju ieskatīties apjumtajā veranda mājas priekšā. Kreklā izmeties vīrietis sēdēja uz verandas malas, nolicis kajas uz pakāpiena. Viņš sūca pīpi, izklaidīgi skatīdamies uz ķieģeļiem bruģēto ielu mājas priekšā.

Katra pusē šai majai atradas divu citu māju daļas. Sānu sienas pret vidējo māju bija pavisam īstas, pie logiem karājās pat aizkari. Tapat īsta bija arī puse jumta kores un visa priekšējā siena, arī veranda ar izmītiem pakāpieniem. Uz vienas verandas stavēja pīti bērnu ratiņi. Taču, izņemot vienīgo īsto māju vidū, pārējām abām bija tikai divas sienas un daļa jumta; no šejienes es varēju redzei priežu koka sastatnes, kas balstīja tas no aizmugures. Visu trīs māju priekšā zaļoja mauriņš un auga koki paēnai. Aiz tiem atradās ķieģeļu ietve un bruģēta iela; ietves mala bija dzelzs stabiņi zirgu piesiešanai. Otrpus ielas stāvēja vēl kāds pusducis māju fasāžu. Vienas mājas verandā gulēja salauzts divritenis. Citas mājas verandā karājās šūpuļtīkls ar bārkstīm. Taču šīs šķietamās ēkas bija tikai māņu fasādes un nebija bie­zākas par kādu pēdu; tās bija novietotas gar laukuma malu, lai noslēptu sienu.

Rūbs, atspiedies pret margām man blakus, teica:

— Vīram, skatoties 110 verandas, visiem mājas lo­giem un katras vietas mauriņā, šķiet, ka viņš atrodas īstā ielā ar nelielām mājiņām. No šejienes nevar redzēt, bet īsās īstās ķieģeļu ielas galā, uz kuru viņš tagad skatās, uz laukuma sienas, pedantiski ievērojot diorāmas perspektīvu, ir uzkrāsots un izveidots šīs ielas turpinājums un tālumā izgaistoša ainava.

Kamēr Rūbs man visu to stāstīja, uz ielas zem mums parādījās zēns uz divriteņa. Es nepamanīju, no kurienes viņš uzradas. Puikam galvā bija jūrnieka cepure, tās uzlocīta mala bija gandrīz pilnīgi aizklāta ar kaut ko, kas izskatījās pēc reklāmas vai vēlēšanu kampaņas emblēmas; kājās viņam bija īsas, brūnas tieši zem ceļgaliem sasprādzētas bikses, garas mel­nas zeķes un netīras audekla kurpes, kas sniedzās līdz potītēm. Plecā zēnam karājās ar salocītam avī­zēm piebāzts ieplīsis audekla maiss. Puika, ar vienu roku stūrēdams, braukāja no vienas ielas malas uz otru un veikli iesvieda pa salocītai avīzei katrā ve­randa. Kad viņš tuvojās īstajai mājai, vīrietis ve­randa piecelās, zens pasvieda viņam avīzi, kuru vīrie­tis saķēra 1111 apsēdies atlocīja. Puika vel iesvieda avīzi blakus uz ielas stūra stāvošās majas verandā un aizbrauca ap stūri; tiklīdz uz verandas sēdošais vīrietis viņu vairs nevarēja redzēt, zēns nokāpa no divriteņa un aizstūma to līdz durvīm laukuma siena, pie kuras mazā šķērsieliņa pēkšņi nobeidzās. Puika atvēra durvis un izstūma divriteni pa tām ārā.

Es nevarēju redzēt, kas atrodas otrpus durvīm, bet pa tām tūlīt iznāca kāds vīrs un aizvēra tas aiz sevis. Viņš devās uz ielas stūri, pa ceļam uzlikdams galvā salmu cepuri ar cietu dibenu, lēzenām malām un melnu lenti. Viņa baltā krekla apkaklīte bija atpo­gāta, kaklasaite atraisīta vaļā; žaketi viņš nesa rokā. No piecu stāvu augstuma virs viņa galvas mēs ar Rūbu vērojām, kā viņš īsi pirms stūra apstājās, atbī­dīja salmenīcu pakausī, uzmeta žaketi uz viena pleca un izvilka no kabatas savīstītu mutautu. Viegli pie­skāries ar to pierei, viņš gurdeniem soļiem sāka iet, pagriezās ap stūri un lēni slāja pa ķieģeļu ietvi ga­ram verandai, uz kuras sēdēja vīrietis un lasīja avīzi.

Paklausieties, — Rūbs teica, pielikdams saliektu plaukstu pie auss; es darīju to pašu.

No tālienes, no lejas, tomēr pietiekami skaidri mēs dzirdējām, ka vīrs uz ietves sacīja:

Labvakar, mister Maknoton. Gluži silts laiciņš vai ne?

Cilvēks uz verandas pacēla acis no avīzes.

— Sveicināts, mister Dreksler. Jā, vēl viena tvei­cīga dieniņa, un avīze sola tādu pašu arī rīt.

Vēl aizvien smagi vilkdams kājas, sakarsušais, no­gurušais vīrs, kas bija ceļā no darba uz mājām, sku­mīgi papurināja galvu.

— Nu, kādreiz taču tai tveicei jābeidzas, — viņš noteica, un vīrs uz verandas smaidīdams piekrītoši pamāja un piebilda:

-— Gan jau uz Ziemsvētkiem beigsies ar!

Vīrs uz ietves pagriezās, pārgāja uz stūra pāri ielai, uzkāpa pa kāpnītēm un atvēra starpsienas durvis vienā no neīstajām fasādēm.

Edna! — viņš sauca. Esmu mājās.

Skatuves durvis aiz viņa aizveras, un mēs redzē­jām, ka viņš nokāpj pa mazam pieslienamam kāpnī­tēm, noliecas zem sastatnēm un atver durvis sienā. Viņš izgaja pa durvīm, un tās klusi aizvērās aiz viņa.

Blakus esošajā maņu fasādē pavērās skatuves dur­vis, uz verandas iznāca sieviete un, pacēlusi un atlo­cījusi avīzi, stāvēja, pārskatīdama pirmo lappusi; viņai mugurā bija zili rutota neparasti gara mājas kleita, kuras mala bija kādu pēdu no zemes. Dzirdot atveramies durvis, vīrietis uz verandas viņpus ielas uz mirkli pacēla acis, tad atkal iegrima savā avīzē. Rokas plati iepletis, viņš atvēra avīzi un atlocīja iek­šējo lapu.

Es pagriezos, lai ieskatītos Rubam seja, taču viņš, ar apakšdelmiem atspiedies uz aizsargmargām un salicis plaukstas brīvi kopa, vēroja skatu lejā.

Es neredzu kameru, taču man šķiet, ka jus tur lejā vai nu uzņemat, vai mēģināt kādu filmu.

Es nevarēju neko darīt, jo mana balss skanēja drusku satraukti.

Nē, — Rūbs atbildēja. - Cilvēks uz verandas patiešām dzīvo tai maja. Iekšpusē ta ir pilnīgi īsta, un kāda sieviete pusmūža gados katru dienu nak vārīt viņam ēdienu un uzkopt rnaju. Pārtikas preces ik dienas pieved vieglā, zirga vilktā furgona ar uz­rakstu «Henrijs Dortmunds. Dažādas pārtikās pre­ces». Pastnieks pelēkā uniformā divreiz dienā piegādā pastu, galvenokart reklāmas. Šis cilvēks gaida, vai viņu pieņems darbā kadā no vairakam vietām, uz kurām viņš šai pilsētā pieteicies. Drīz viņš uzzinās, ka jāsāk strādāt viena no šīm vietām. Tad viņa die­nas ritums mainīsies, viņš ies uz darbu pilsēta. Rūbs paskatījas uz mani, tad atkal iegrima pārdomās par skatu leja. — Pagaidām viņš bezmērķīgi klaiņo pa māju, aplaista mauriņu. Lasa. Da|u dienas pavada kopa ar kaimiņieni. Smēķē cigaretes «Luckv Strike» no zaļam paciņam. Dažreiz paklausās radio, kaut gan šāda karstumā ir daudz atmosfēras traucējumu. Šad tad viņu apciemo draugi. Pašlaik viņš lasa svai­gi nodrukātu avīzes numuru, kuru izlaida tikai pirms stundas, — pilsētas avīzes 1926. gada 3. septembra numuru; tur, lejā, šodien pēcpusdienā bija pāri par simt grādiem karsts un pat naktī bus vairāk par as­toņdesmit. īsts atvasaras karstuma vilnis, un kondi- cionētā gaisa nav. Un, ja viņš tieši tagad palūkotos uz augšu, tad redzētu tikai kvēlojošas zilas debesis.

Pacietīgā balsī es jautāju:

— Jus domājāt, ka viņš darbojas pēc kāda sce­nārijā?

Ne, nav nekāda scenārijā. Viņš dara, ko grib, un cilvēki, ar kuriem viņš satiekas, rīkojas un runa saskaņa ar apstakļiem.

Vai jus gribat man iestāstīt, ka viņš patiešam tic, ka ir pilsēta .. .

Ne, nē, ari ta tas nav. Viņš gluži labi zina, kur atrodas. Zina, ka piedalas tada ka skatuves uzve­duma kadā Ņujorkas noliktavā. Viņš uzmanās un ne­kad neiet ap stūri un neskatās, taču zina, ka tur aiz viņa redzes lauka beidzas iela. Viņš zina, ka garais ielas turpinājums, ko viņš redz otra pusē, īstenībā ir uzgleznota perspektīva. Un, kaut gan neviens viņam nav to stāstījis, esmu pārliecināts, ka viņš saprot, ka mājas otrpus ielas visticamāk ir tikai fasādes. Rubs stāvēja izslējies ar seju pret mani. — Saj, viss, ko es jums pašlaik varu pateikt, ir, ka šis virs, jods lai parauj, dara visu iespējamo, lai justu, ka patie­šam sež uz verandas vasaras nogales pēcpusdienā un lasa, ko šodien teicis Kclvins Kulidžs1 , ja viņam vis­pār ir bijis kas, ko pateikt.

1 Amerikas Savienoto Valstu prezidents no 1923. gada līdz 1929. gadam.

Vai īstenība ir šāda pilsēta un šada iela?

— O. jā, iela ar mājām, kokiem un mauriņiem līdz pat pēdējam zāles stiebriņam un pītajiem bērnu ra­tiņiem uz verandas. Jūs redzējāt šīs pilsētas aerofo- togrāfiju — Vinfīldu Vermontas štatā. — Rūbs pa­smīnēja. — Neskaistieties, — viņš klusu turpināja. — Jums vispirms tas jāredz, tikai tad jūs sapratī­siet.

Mēs gājām uz priekšu pa zirnekļa tīklu zem dūco­šajam mašīnām un pari simtiem un simtiem prožek­toru. Pārsoļojām tieši pāri mājai ar cilvēku uz ve­randas, un bija ērmoti iedomāties, ka viņš redz tikai šķietamas debesis, kaut gan viņš nepaskatījās uz augšu, tikai turpināja lasīt savu avīzi, kamēr viņu mūsu skatienam aizsedza verandas jumta dzega. Pa­griezušies uz kreiso pusi pa kādu citu «kaķu laipu», mēs pārgājām pāri sienai, un laukums vairs nebija redzams.

Tūlīt kļuva vesaks un mitrāks, gaisa jautās lietus, un mēs apstajāmies, lai paskatītos lejup. Tālu apakšā gulēja prērija, pa kuru tecēja sīks strautiņš. Skato­ties no vietas, kur stāvējām mēs, laukuma otrā pusē redzēja izklaidus augošus bērzus ar baltiem stum­briem. Tie bija atklīduši no daudz biezākā meža, kas pletās pa nogāzi uz augšu un pāri pakalna korei. Es atskārtu, ka lielākā daļa meža uzgleznota uz sienas, taču tas izskatījās īsts. Gandrīz tieši zem mums at­radās vigvami, kas bija notriepti ar neveikli zīmētiem padzisušiem apļiem, robotām līnijām un stabiem lī­dzīgiem cilvēku attēliem. Pa visu vigvamu jumtu caurumiem gaisā cēlās tievas dūmu strūkliņas. Viena vigvama priekšā pie mietiņa bija piesiets kucēns, kas kaut ko plosīja ar priekškājām. Kamēr skatījāmies, daži prožektori, kas apgaismoja laukumu, cits pēc cita izdzisa nies varējam dzirdei klikšķus — un vigvamu trīssturainas ēnas prērijas zāle kļuva dzi­ļākas, un tagad mēs gaisā peldošo dūmu strūkliņās varējām saskatīt arī pa dzirkstelītei.

— Šite man patīk, — Rūbs nomurmināja. — Mon- tāna, apmēram sešdesmit jūdžu no vietas, kur tagad atrodas Billingsa. Šais vigvamos dzīvo astoņi cil­vēki — visi tīrasinu kraukļu cilts indiāni. Nu, iesim tālāk.

Savās filca čībās mes gandrīz nedzirdami čāpojam pa šauro metāla režģi un, atkal šķērsojuši sienu, gā­jām pāri kādai telpai. Stāvējām augstu pāri trīsstū- rainam laukumam tieši virs tā šaurākās malas, ska­tīdamies uz priekšu, uz tālāko vietu. No grīdas gan­drīz līdz mūsu kājām slējās balta akmens celtne. Un tā atkal nebija tāda, kāda izskatījās no priekšas un viena sāna; tai bija tikai divas sienas, kuras aizmu­gurē balstīja dzelzs stieņu sastatnes. Sienu pakājē pletās lielu akmeņu bruģis. Četri vīri virsvalkos aiz­pildīja spraugas starp akmeņiem ar šaurām velēnu strēmelēm un dēslija mazus nezāļu pudu rīsus, kurus ņēma no groziem. Nelīdzenais bruģis beidzās ar mazu zālainu nogāzi, kas nolaidās līdz upei, kura šķita esam īsta. Brūns un gauss ūdens plūda gar trisstū- rainā laukuma vienu malu.

Kaut kas šai balto akmeņu pseidoceltnē, kas bei­dzās tikai kādu jardu zem mūsu kājām, šķita man pa­zīstams, un es pa «kaķu laipu» devos tālāk, lai labāk redzētu fasādi. Sānu sienu, gar kuru es gāju, lejā balstīja kontrforsi, un tad es ieraudzīju, ka ēkas priekšpusē paceļas divi gluži vienādi četrstūraini torņi. No torņu sāniem slējās akmenī kalti tēli; viens bija pietiekami tuvu, lai es, mazliet pasniedzoties, varētu to aizskart. Tēli bija spārnotas himēras, un atbalstītā siena un abi dvīņu torņi piederēja kate­drālei; ta bija Parīzes Dievmātes katedrāle — tagad cs to pazinu ])ēc redzētajām filmām un fotogrā­fijām.

Vērodams manu seju, Rubs noprata, ka pazīstu ēku, ko apskatām, un norādīja pāri upei. Olra krastā es redzēju tāluma aizvijamies līkumotus lauku ceļus, dažas zemas koka vai akmens mājas; lielāko daļu aizņēma lauki un meži.

Viduslaiku Parīze 1451. gada pavasarī, — Rūbs smaidīja. — Tā būs viņa, ja tikai mēs kādreiz pa­beigsim šo nolādēto darbu.

Viņš pacēla roku un ar rādītājpirkstu vērsa manu uzmanību uz kaut ko tālumā, un tad cs ieraudzīju upes viņā pusē cilvēku kokvilnas biksēs un zilā, ar krāsām notrieptā darba kreklā —- milzi, kas stāvēja pie mājām un kokiem, kuri sniedzās viņam tikai līdz ceļgaliem. Kreisajā rokā vīrietis turēja paleti un ļoti rūpīgi gleznoja meža turpinājumu, kas ar ogli bija uzzīmēts uz laukuma sienas viņpus bruņās, laiski tekošās Sēnas.

Šeit vēl ir ellišķīgi daudz darba, —- Rūbs teica. Katrs katedrāles akmens jāmazgā ar skābi, lai novecotu; galu gala 1451. gadā katedrāle bija jau vairākus gadsimtus veca, taču es šaubos, vai pat Dancigers pa īstam tic, ka tur kas varētu sanākt. Gatavs? Iesim tālāk.

Neapstājoties mēs pārgājām trapecveida lauku­mam. Tālu leja, nometušies četrrāpus, divi vīri iesvīt- roja laukumu ar drēbes lentēm un krāsainu krītu.

Es lāgā neatceros, kas te būs, — Rūbs stāstīja, man šķiet, ka laikam amerikāņu ekspedīcijas ka­raspēka hospitālis pie Vimī Francijā 1918. gada.

Mēs skatījāmies lejā uz sniega klātās Zieineļdako- tas fermu 1924. gada ziemas vidū. Gaiss virs tas bija griezīgi auksts; jau pec minūtes mes sākam drebinā­ties. Mēs stāvējām virs Denveras ielas stūra 1910. ga­dā: akmeņiem bruģēta iela ar tramvaja sliedēm, mazs pārtikas veikaliņš ar sapluimtu audekla nojumi; divi vīri kombinezonos pieveda pie ta preces. Rūbs, atspie­dies pret margām man blakus, dudināja:

— Rekonstruēta pēc vairāk nekā septiņdesmit fo­togrāfijām un momentuzņēmumiem, kā arī pēc varen skaidras stereoskopa bildes. Un dievs zina, cik mērī­jumu izdarīti uz vietas mūsdienās. Mēs to vēl neesam pabeiguši, pašreiz viņi piegādā veikalam preces; viss ir absolūti autentisks — tāds, ka bija tai laika. Kad šis būs gatavs, viss būs tieši tā kā toreiz, par to varat būt drošs.

Rūbs paskatījās pulksteni.

Ir vēl arī daži citi pasākumi, bet tagad laiks doties pie Dancigera.

Mēs apgriezāmies, lai ietu atpakaļ. Rubs nāca cieši aiz manis.

Mūsu Ņujorkas ainai dublikāta nevajag; to mēs apskatīsim pēc lenča. Vai esat izsalcis? Apmulsis? Noguris un uzbudināts?

Jā, nu man sāp kājas, - es atbildēju.