Starp diviem laikmetiem

17

Atstāt Dakotu un iziet ārā atpakaļ 1882. gada ziemā man bija kļuvis par paradumu. Tagad es pie šā pro­cesa biju jau pieradis; man vairs nebija nekādu šaubu, es vairs nebažījos, vai tas tiešām notiks. Es skaidri zināju, ka esmu atpakaļ, un man tas bija pats par sevi saprotams. Tāpēc šķita pavisam dabiski, ieejot Centrālajā parkā — pa dienu bija snidzis —, ieraudzīt dučiem un dučiem zirgu vilktas kamanas slīdam pa visiem parka ceļiem.

Es apstājos uz takas un ātri uzskicēju šo ainavu. Daudz vēlāk es to pabeidzu, ļoti rūpīgi strādājot tā perioda stilā, jo man tas šķita sižetam vispiemērotā­kais. Tā redzama nākamajā lappusē. Aizmugurē slejas Dakota. Un es vēlētos, kaut jūs varētu dzirdēt brīniš­ķīgi izgreznoto sudrabaino aizjūga zvārgulīšu skaņu.

Tālāk parka, uz to pusi, kurp gāju, uz dīķa slidoja, un bērni virpuļoja pa visu parku kā bišu spiets. Lie­lākie, nometušies uz vēdera, laidās ar zemām koka kamaniņām; vecākās māsas un brāļi, un pieaugušie vizināja līdz ausīm ievīstītus mazākos bērneļus kama­niņās ar platām sliecēm. Vienas tādas pabrauca man garām, tās vilka vīrs ar sirmu bārdu, ģērbies pēc sen pārdzīvotas modes — getrās, ļoti piegulošās biksēs; galvā viņam bija dīvains, nespodrs cilindrs ar platāku augšpusi. Vecajam vīram droši vien vairs daudz ne­trūka no astoņdesmit, un, vilkdams kamaniņas, viņš

smaidīja — tāpat kā visi citi parkā, viņš izjuta prieku. Arī es priecājos un pēkšņi jutos laimīgs, ka esmu dzīvs šeit, šai vietā un šai laikā, un šai brīdī; beidzot atģidos, ka esmu laimīgs būt atkal atpakaļ.

Bet es negribēju atgriezties Gremersijparkā 19; šo­dien bija svētdiena, un iespējams, ka Džeiks Pikerings ir mājās. Tāpēc es iegāju kadā krogā Rietumu 57. iela; aiz cieņas pret aizliegumu svētdienās atvērt krogus tā parādes durvis bija slēgtas, kā es to uzzināju, seko­dams diviem vīriešiem pa sāndurvīm. Es apēdu zupu un divus milzīgus sendvičus; es gribēju, lai sasveici­nāšanās un izjautāšana, un it sevišķi mana pirmā sa­stapšanās ar Džeiku būtu iespējami īsa, lai es varētu tūlīt iet savā istabā un pusdienu laikā pateikt, ka ne­esmu izsalcis. Bet, kad pagriezos ap stūri, pie mājas stāvēja divas lielas kamanas. Vienu kamanu priekšējā sēdeklī sēdēja Fēlikss Grīrs un kāda meitene, kuru es nepazinu; Fēlikss turēja grožus, meitenei klēpī gulēja viņa jaunais fotoaparāts; Bairons Dovermens paš­laik palīdzēja kadai jaunai sievietei iekāpt pakaļējā sēdeklī. Džūlija uzmanīgi nāca lejā pa kāpnēm, jo bija uzsnigusi jauna sniega kārtiņa, un Džeiks cilindrā un tumšā mētelī ar aitādas apkakli turēja viņu pie elkoņa. Viņiem sekoja Moda Torensa, un uz verandas krust­māte Ada slēdza ciet parādes durvis.

Viņi mani ieraudzīja, pirms es paspēju aizšmaukt, un sauca mani, un meta ar roku. Fēlikss aiz satrau­kuma bija kā bez prāta — man šķiet, meitenes dēļ — un kliedza pa visu ielu:

— Esiet sveicināts mājās! īstā laikā izbraukumam ar kamanām. Misters Pikerings noīrēja divas kama­nas!

Nevarīgi mādams pretim un pūlēdamies smaidīt, es gāju pie viņiem, cenzdamies izdomāt kādu ieganstu: pārguris, ilgs brauciens ar vilcienu; laikam sākas la grippe. Es taču nevarēju piedalīties izbraukumā, es būtu piektais ritenis; abiem vecpuišiem bija viņu mei­tenes, bet braukt otrās kamanās es nedrīkstēju: Pike­rings nikni blenzīs un tad vēl izdarīs dievs vien zina kādas aplamības; tas bija nepieļaujami. Viņi ielenca mani no visām pusēm; Fēlikss izlēca no kamanām, lai satvertu manu roku, apbērdams mani jautājumiem — kā jūtas mans brālis, kā klājas manai ģimenei? — un apsveica ar atgriešanos; nākamais manu roku sa­kampa Bairons; bija skaidri redzams, ka visi tiešām priecājas par manu atgriešanos, un es jutu, ka man iesūrstas acis.

Un tad manu roku nogrāba atkal kāds — to kratīja Džeiks, laimīgi uzsmaidīdams man! Es centos atbildēt: mans brālis negaidot atlabis, mājās viss ir kārtībā; priecājos, ka esmu atpakaļ! Taču es izbrīnījies blenzu uz Džeiku: viņa lielās brūnās acis bija sirsnīgas un draudzīgas, un, kad viņš kratīja manu roku, viņa smaids bija īsts, acīmredzot tikpat patiess kā visu pā­rējo smaidi. Džūlija man uzsmaidīja tik neviltota priekā, ka man sirds salēcās. Viņa paspieda man roku, tāpat arī Moda, bet krustmāte Ada, satvērusi manu roku, pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga.

Un pēc tam es pēkšņi vēlējos braukt kopā ar šiem cilvēkiem un nevēlējos neko citu. Krustmāte Ada pa­ņēma manu ceļa somu, atslēdza durvis un ielika to iekšā, un Bairons un Fēlikss iepazīstināja mani ar savām meitenēm; Fēliksa meitene bija ļoti jauna un skaista, Bairona meitene — vecāka un, lai gan baku- rētaina, tomēr pievilcīga sieviete. Viņi pieklājīgi aici­nāja mani savās kamanās, bet, pirms es paspēju atbil­dēt, iejaucās Džeiks: nē, man jābraucot kopā ar vi­ņiem. Viņš paņēma mani pie elkoņa, skubinādams kāpt iekšā, un, kad Džūlija izteica priekšlikumu, lai es braucu priekšā kopā ar viņiem, Džeiks jūsmīgi pie­krita, jautādams, vai es negribot «lentes», kā es no­pratu — domādams ar to grožus. Es tikai atmetu ar roku un vairs necentos saprast, kas īsti notiek. Es pieņēmu, ka Džeiks cieš no maniakālās depresijas un ir emocionāli labils. Kad atteicos kučierēt, viņš pa­teikdamies paņēma grožus; zirgi būtu pagriezuši gal­vas un ņirguši, ja es būtu mēģinājis vadīt pajūgu. Moda un krustmāte Ada sēdēja aizmugurē, Džūlija priekšā starp Džeiku un mani. Es atklāju, ka ir aiz­raujoši intīmi sēdēt omulīgi piespiestam pie meitenes zem pārklāja. Aizbalzīdams segu savā pusē, es uz­metu acis Džeikam, taču viņš smaidīja, turēdams rokā grožus, gatavs braucienam. Nebija īsti ērti cieši kopā saspiestiem, un es izvilku kreiso roku un uzliku to sēdekļa aizmugurē aiz Džūlijas, sargādamies, lai tikai nepieskartos viņai; pakavēties domās, cik jauki bija viņas tuvumā, bija pārāk bezmērķīgi, un es piespiedu sevi domāt par apkārtējo ainavu.

— Gatavi? — Fēlikss iekliedzās pār plecu, un Džeiks braši uzsauca, ka jā. Viņu groži reizē noplīk­šķēja, abas kamanas sakustējās, un iejūga zvārgulīši atdzīvojās. Slieces slīdēja viegli, zirgi sāka rikšot, tad vēlreiz noplīkšķēja groži, mums iegriežoties ap stūri 21. ielā; zirgi, sprauslādami un siltas elpas mākuļus izpūzdami, atmeta galvas un sāka skriet, un tagad iejūga zvārguļi dziedāja.

īstenībā viss, ko es jums varu pastāstīt par dienas atlikušo daļu un vakaru — tie bija burvīgi. Sapnis. Menhetenas baltās ielas bija kamanu pilnas; gaiss visur bija zvārgulīšu mūzikas atdzīvināts. Un, ja tas izklausās pārāk liriski, es tur neko nevaru darīt. Darbdienu furgoni, kravas rati un ores bija pazuduši, pat zirgu vilktos omnibusus un tramvajus redzēja tikai paretam; ielas un ietves bija cilvēku rīcībā.

Pa ietvēm vilka kamaniņas ar mazuļiem, tur piko­jās, taisīja sniegavīrus; bērni, pieaugušie, veci vīri un sievietes smējās un sasaucās. Un ielās mēs braucām garām citiem braucējiem, un arī mums drāzās garām visvisādas kamanas; mēs sakliedzāmies ar braucējiem. Lāgiem mēs sarīkojām sacensības; braucot pa Piekto avēniju, vienu brīdi trīs kamanas skrēja līdzās; brau­cēji bija uzlēkuši kājās, pātagas plīkšķēja, meitenes spiedza.

Kad mēs braucām kaut kur pa piecdesmito ielu ra­jonu, Fēliksa kamanas bija palikušas kādu puskvar- tālu aiz mums.

Fēlikss mūs panāca un parkā pārņēma vadību, un mēs lidojām pa līkumotajiem ceļiem kopā ar simtiem citu kamanu. Kaut arī braucām ātri, dažas kamanas aizsteidzās mums garām, pakavi klaudzēja, kamanas bija sagāzušās uz vieniem sāniem, reizēm pagriezie­nos slieces pat nepicskārās sniegam. Daži braucēji palaikam iepūta metāla ragos; tā bija viena pati skumīga, tomēr arī satraucoša metāliska skaņa, kas

vēl bridi palika karājamies gaisā. Fēlikss pievilka grožus un apstājās, lai nofotografētu ceļu, un mēs gaidījām, kamēr viņš, misiņam spīguļojot ziemas gaisā, noņēmās ar lielo sarkanās ādas un lakotā koka fotoaparātu, iestādot asumu; kamēr viņš fotografēja, es piegāju pie viņa kamanām un pastāstīju, ka parka viņā pusē, 72. ielā, esmu ievērojis dzīvojamo māju, kura man ļoti patīk, un lūdzu, vai viņš nevarētu man par prieku to nofotografēt.

— Dakota, — viņš teica. — Protams! Tikai fotogra­fējiet jūs pats. — Un viņš pasniedza man aparātu. Es vilcinājos, tomēr gribēju to izmēģināt un pateicos vi­ņam. Fēlikss parādīja, kā ielikt jaunu plati. Parka vidū es palūdzu Džeiku pieturēt un ar Fēliksa palīdzību nofotografēju Dakotu, kuru jūs redzat nākamajās lap­pusēs.

Fotogrāfijas diez cik labi neizdevās, jo ledus atsta­roja gaismu un es tās pārgaismoju. Tomēr man attēli patīk — var redzēt, cik vientuļa toreiz stāvējusi Da- kota.

Tad izbraucām cauri parkam, laukā no ta un tad pa īstiem laukiem — pārsteidzoši, bet vēl aizvien Men- hetenas salā —, līdz beidzot apstājāmies pie lielas baļķu tavernas, kuru sauca par «Gabe Case». Bija jau pilnīgi satumsis, visa taverna mirdzēja gaismā, kas spīdēja laukā uz sniega garos, četrās daļās sadalītos taisnstūros; telpas bija ļaužu pilnas; lielajā stadulā bija droši vien kādas piecdesmit kamanas; zirgi bija piesieti un apsegti.

Iekšā visi galdiņi bija aizņemti, balsu murdoņa un smiekli skanēja tik skaļi, ka gandrīz nevarēja saru­nāties. Fēlikss pasauca mani, un es izlauzos cauri pie viņiem, pazaudēdams savu pulciņu. Mēs pasūtījām

sendvičus un karstvīnu un stāvot — nebija neviena brīva galdiņa — mazliet patērzējām, cenzdamies pār­kliegt telpā valdošo troksni, taču lielākoties tikai sa- smaidījāmies aiz tīra prieka un kūsājoša satrau­kuma.

Vakarā mēs braucām uz mājām — kad iznācu no tavernas, pārējie mani jau gaidīja—, un, kaut gan bija sacēlies vējš un aukstums pieņēmies, zem segām mēs jutāmies omulīgi un klusu dziedājām. Parkā sniegs dzirkstīja, un Piektās avēnijas mājas zem sniega segas mēness gaismā izskatījās noslēpumai­nas, kā viļņu apskalotas.

Pagriezāmies uz austrumiem, uz 23. ielu, un brau­cām uz Gremersijparku, un es teicu:

— Pateicos jums, mister Pikering; šis bija viens no jaukākajiem vakariem manā mūžā.

Džeiks pamāja ar galvu; viņš pašlaik smēķēja ci­gāru, un, tiklīdz izpūta dūmus, tie garā, tievā lentē aizvijās pāri viņa plecam.

— Priecājos, Morlij. Jūs bijāt gaidīts viesis. Zināt, savā ziņā tās bija mazas svinības, — viņš teica.

«Jā, zinu,» es nodomāju, «tu svinēji gadījumu, ka tev ar šantāžu izdevies tikt pie bagātības.»

— Patiešām? — es pieklājīgi pajautāju.

Viņš atkal pamāja ar galvu, paliecās uz priekšu, lai garām Džūlijai varētu mani labāk redzēt, un es pamanīju viņa acīs tādu kā klīrīgu pašapmieri­nātību.

— Jā, — viņš lēni sacīja. Vēlāk es sapratu, ka Pike- rings tīšuprāt bija visu vakaru vilcinājies, paildzinā­dams gaidas; tagad viņš izgaršoja prieku, pateik­dams: — Mēs tavernā meklējām jūs; es gribēju, lai jūs pievienotos mūsu tostam.

Ar cigāru mutes kaktiņā viņš ņirdza par manu ap­mulsušo seju, tik ilgi novilcinādams sakāmo, ka Džū- lija, ka man likās, nepacietīgi, kaut gan viņas balsī to nevarēja saklausīt, pateica viņa vietā:

— Mēs ar misteru Pikeringu saderinājāmies un precēsimies.

Pēc kāda brīža, savilkdams seju piemērotā izteik­smē, es pateicu to, kas pienākas. Smaidīdams es pa­stiepos pāri Džūlijai, lai paspiestu Pikeringa roku, apsveikdams viņu. Vēl aizvien smaidīdams, es pie­kritu krustmātei Adai un Modai, ka tās patiešām ir jaunas brīnišķīgas ziņas. Tad es uzsmaidīju Džūlijai, tomēr, kad teicu «Ceru, ka būsiet laimīga», jutu, ka smaids manās acīs izdziest, un Džulija to pamanīja un tikai īsi pamāja ar galvu, saērcināta sakniebdama lupas. Es pajautāju, kad un kur notiks laulības, un izlikos klausāmies, ko atbildēja Džeiks un krustmāte Ada, tomēr nedzirdēju ne vārda.

Tās dažas minūtes, kas bija atlikušas, līdz mēs ap­stājāmies ietves malā Gremersijparkā 19, es domāju par daudz ko. Es domāju par vēl pilnīgi nesadzijuša- jiem uztetovētajiem burtiem uz Pikeringa krūtīm, kuri uz visu mūžu apzīmēja viņu ar Džūlijas vārdu. Es nekad nebūtu varējis apdraudēt viņa un Džūlijas nākotni, tas nebija iespējams. Tomēr Pikerings to ne­zināja, un varbūt, ja viss būtu citādi, es varētu kļūt viņam bīstams; tik daudz Džeiks bija apjēdzis. Ta­gad — augstu izslējis zodu un bārdu, viņš pašapmie­rināts smīnēja, cigāra dūmi vijās pāri viņa plecam — beidzot Džūlija piederēja Džeikam. Es sapratu, ka vi­ņam šī saderināšanās ir saistošs līgums; tagad viņu nekas vairs neapdraudēja, Džūlija piederēja viņam uz visiem laikiem. Viņš no tiesas bija laimīgs — trium­fējoši laimīgs — redzēt mani.

Taču vēl vairāk nekā par Pikeringu man bija jādo­mā par Džūliju, kas klusēdama sēdēja man blakus. Es neticēju, ka viņa ir meitene, kas gribētu tā piede­rēt Džeikam, kā viņš iedomājās to ieguvis. Un es zi­nāju, zināju, ka viņa nespētu dzīvot un būt laimīga ar tādu degradētu radījumu, kas spējīgs uz šantāžu. Tomēr man bija jāļauj tam notikt. Zinot visu par Pike­ringu, man bija jāsmaida, jāizliekas iepriecinātam un jāļauj, lai šī sirsnīgā, burvīgi aizkaitinātā meitene, kas sēž man blakus, apprec viņu — tas notiks — un iz­posta savu dzīvi. «Doktor Danciger,» es klusībā jau­tāju pāri gadiem, kas mūs šķīra, «vai man tas jāda­ra?» Taču es zināju, kāda ir atbilde: jūs nedrīkstat iejaukties!

Kad mēs sasniedzām māju, es nespēju tagad tajā ieiet, kāpt augšā un likties uz auss. Es izlēcu no ka­manām, lai palīdzētu Džūlijai, viņas krustmātei un Modai izkāpt; viņas uzgāja pa pakāpieniem, uzsau­cot labunakti. Fēlikss noplīkšķināja grožus, un viņš un Bairons savās kamanās aizveda meitenes mājās vai arī kur citur. Džeiks palika kamanās, lai aiz­brauktu tās atpakaļ uz zirgu iznomājamo stalli, un man šķiet, sievietes nodomāja, ka es braukšu viņam līdzi. Bet, kad durvis aiz viņām aizvērās, es atsvei­cinoties pamāju Džeikam un pagriezos uz kāpņu pusi. Kad Pikerings noplīkšķināja grožus un aizbrauca, es pagriezos atpakaļ un ātri devos uz Trešo avēniju.

Es nezināju, kur iešu, tikai sapratu, ka man jāpār­domā, un es nogāju vairākus kvartālus pa tumšo un gandrīz pilnīgi tukšo Trešo avēniju. Taču man šķita, ka vējš tagad ir daudz asāks, temperatūra zemāka un vēl aizvien krītas. Atkal sniga, tikai tagad pārslas bija asas kā skrotis, vējš trieca tās man sejā, sniegs zem kājām čirkstēja. Tā nebija piemērota nakts pa­staigai, un pie 16. ielas, paskatījies pār plecu atpakaļ, es ieraudzīju uz manu pusi braucam zirgu tramvaju; zirgs bija noliecis galvu pret vēju, un vagonam priekšā plaiksnījās petrolejas laternas.

Tramvajs apstājās, un es iekāpu priekšējā plat­formā; zirgs nostiepa iejūgu, pakavi paslīdēja sniegā, lad mēs atkal sākām braukt. Šonakt, šādā laikā bija maz pasažieru, un tas bija «apcirptais» vagons, — termins, kādu, kā biju dzirdējis, lietoja Bairons Do- vermens; tas nozīmēja, ka vagons brauc bez konduk­tora. Uz vaļējās platformas, tā, lai kučieris varētu redzēt, karājās braukšanas maksas kaste, un es iemetu savu monētu, atvēru durvis un iegāju vagonā, aizvēr­dams durvis. Vagonā sēdēja vēl tikai viens braucējs, vīrietis ar valzirga ūsām un katliņu galvā. Pagājos pa eju, netīrajiem salmiem gurkstot zem kājām, un apsēdos. Pie griestiem piekarinātā lampa ar skārda abažūru stipri dūmoja, un smakoja pēc petrolejas.

Mēs gausi ripojām uz priekšu cauri vējainajai nak­tij, un es sēdēju un izklaidīgi skatījos laukā uz Tre­šās avēnijas mazajiem, panīkušajiem veikaliņiem; daži kvartāli, pa kuriem braucām, izskatījās tieši kā no vesterniem.

Kādreiz biju runājis ar savu draugu, kas atvaļinā­jumu bija pavadījis Parīzē; tāpat kā vairums ļaužu, viņš mīlēja šo pilsētu un staigāja pa to katru dienu, kamēr kājas turēja, priecādamies gandrīz par visu, ko redzēja. Bet, kad viņš tur bija nodzīvojis jau gan­drīz divas nedēļas, kādā rītā Parīze un tās iedzīvo­tāji viņam pēkšņi kļuva kaut kas vairāk nekā tikai viņa atvaļinājuma dekorācijas. Draugs bija sēdējis kādā kafejnīcā uz ietves, dzerdams mazu tasīti kafi­jas, kas garšoja pēc Parīzes un smaržoja pēc Parīzes, vērodams satiksmes straumi un kā vienmēr priecā­damies par daudzajiem velosipēdistiem, kas veikli izlocījās garām limuzīniem, autobusiem un kravas mašīnām. Tad luksoforā mainījās gaismas krāsa, braucēju straume sastinga un gaidīja, un kads vīrie­tis uz divriteņa apmēram pēdu no ietves pacēla roku un noslaucīja pieri ar plaukstas virspusi. Un kļuva reāls. Kopš šā mirkļa viņš vairs nebija niecīga de­taļa apburošajās dekorācijās; viņš pārvērtās par īstu cilvēku, kas bija noguris, minot pedāļus. Un manam draugam pirmo reizi iešāvās prātā doma, ka ir ie­mesls, kādēļ tik daudzi cilvēki gleznaini braukā ar divriteņiem pa pārpildītajām ielām, proti, — viņi grib ietaupīt naudu par autobusa biļeti, jo šie ļaudis ne­var atļauties mašīnas. Pēc tam, vēl tās pāris dienas, kas viņam bija atlikušas, mans draugs turpināja priecāties par Parīzi. Taču tagad tā vairs nebija mil­zīgs ceļojumu reklāmas plakāts, bet īsta pilsēta, jo tādi tagad bija arī tās iedzīvotāji.

Un tagad 1882. gada Ņujorka arī man pēkšņi kļuva pavisam reāla, tramvajs vairs nebija muzeja ekspo­nāts nākotnē, bet bija šeit un tagad: pamatīgs, no­skrambāts, neērts, netīrs, jo salmi uz grīdas bija pie­spļaudīti ar tabakas sulu, to kučierēja nomocīts, pār­strādājies vīrs un vilka dzīvnieks, ar kuru slikti apietas.

Es zināju, ka ārā uz platformas ir auksts, tomēr piecēlos, aizgāju uz priekšgalu, atvēru durvis un iz­gāju laukā. Man bija jāparunājas ar šo cilvēku.

Es nedomāju sarunu sākt tūlīt. Es stāvēju viņam labajā pusē un skatījos pāri kustīgajam zirga stāvam uz apaļajiem akmeņiem bruģēto ielu puskrēslā zem gaisa dzelzceļa sliedēm. Manas acis no pastāvīgā gaisa spiediena sāka šķielēt, un bija tik auksts, ka tās tūlīt sāka asarot. Brīžiem vējš pūta pretim nikniem, īsiem grūdieniem, un es vēroju, kā tas sijā mazas, zaglīgas, cietas sniegpārslas uz ielas un atkal paceļ tās gaisā. Kučieris aizdomīgi paskatījās uz mani; kā­pēc gan man būtu jānāk laukā, ja es varēju to neda­rīt? Es atbildēju uz viņa skatienu ar tikko jaušamu smaidu. Kučierim galvā bija nonēsāta drēbes cepure ar taisnu dibenu un nolaižamu malu, kas apklāja viņa kaklu un ausis, bet virs tās — noskrandusi, dzelten­brūna adīta šalle. Mugurā viņam bija smags, dzelten­brūns, gauži novalkāts mētelis; viena no lielajām kabatām, kurā bija iebāzts kaklauts, bija pa pusei atplīsusi. Kājās smagi zābaki, rokās — aprepējuši dūraiņi, un acīmredzot mugurā vēl tik daudz drēbju, cik vien varēja pavilkt zem mēteļa, tā ka viņš izska­tījās pavisam bezveidīgs. Vagona priekšā piekārto laternu šaudīgā gaisma brīžiem apspīdēja kučiera seju, un man vajadzēja kādu minūti skatīties uz viņu, lai atskārstu, ka viņš nav vecs, taču viņa seja bija grumbaina un klāta ar sīkiem asinsvadiņiem.

— Auksts, — es ieteicos, uz brīdi uzmezdams kū­kumu; tā īstenībā nebija muļķīga piezīme, tikai skaļi izteikts vārds, ar kuru es liku manīt savu klātbūtni.

— Aha. Auksts gan, — viņš izsmējīgi atbildēja.

Kādu brīdi es klusēju.

— Vai jūs vispār varat pie tā pierast? Pēc kāda laika? Man šķiet, ka es nevarētu to izturēt.

— Pierast pie tā? Jāsmejas. — Viņš pāris sekundes pārdomāja. — Nē, pie tā nepierod. Ar laiku tikai to var izturēt, tas ir viss. Ja gribat noskaidrot, kas ir īsts aukstums, tad tikai ziemā sāciet strādāt par tramvaja kučieri. Ja es taisītos doties ekspedīcijā uz Ziemeļpolu un man vajadzētu cilvēkus, kas spēj iz­turēt turienes klimatu, es izvēlētos kučierus. Jo cil­vēks, kas spēj izturēt mūsu darbu, var izturēt visu.

— Cik gara ir jūsu darba diena?

— Četrpadsmit stundu. Dažreiz ievelkas arī ilgāk, kamēr nomazgā un apkopj vagonu. Cilvēkam neatliek daudz laika ģimenei, vai ne?

Es pamāju ar galvu.

— Kā jūs domājat, cik mēs pelnām?

Tagad aizsprosts bija pārrauts un straume palaista vaļā; es tikai papurināju galvu.

— Dolāru un deviņdesmit centu dienā. Iedomā­jieties tikai, ka ar dolāru un deviņdesmit centiem dienā jāuztur sieva un bērni. Lielākā daļa no mums strādā arī svētdienās; nabaga ļaudis nevar svinēt sa- batu tik lielā pilsētā kā šī. Dažreiz, kad man ir brīva svētdiena, es kopā ar sievu un bērniem aizeju uz baz­nīcu. Iet uz baznīcu liekas kaut kā cienījami. Un tad nāk mācītājs un stāsta, ka mums jāpateicas dievam par visu svētību, ko viņš mums dāvā, un ka mēs dzī­vojam no viņa žēlastības. Tas var būt pareizi attie­cībā uz mācītāju, bet es bieži domāju, ka lielākajai daļai cilvēku pasaulē gan ir maz iemeslu pateikties dievam par dzīvību un visu pārējo. Kā gan lai spēju savā sirdī pateikties dievam par barību, ko viņš man sniedz, un par dzīvību, ja katru kumosu, ko ēdu, es nopelnu sūrā darbā un pat ar ciešanām?

Jūs sakāt, ka auksts. Nu, man šķiet, cilvēki pierod pie visa, un mēs pēc kāda laiciņa pierodam pie auk­stuma tā, ka daudz par to vairs nedomājam. Agrāk mums ļāva sēdēt, bet pirms dažām ziemām kāds vīrs nosala. Vagons aizbrauca uz depo, un kučieri atrada uz bukas sastingušu — viena roka viņam bija uz bremzes, otrā — groži. Viņš bija iesnaudies un vairs nepamodās. Viņam laimējās. Visļaunākajā vietā, kur viņš varēja nokļūt, vismaz ir silts, kaut gan esmu dzirdējis, — eskimosi domājot, ka ellē valda auk­stums. Lai nu kā, viņam nekad vairs nevajadzēja ku­čierēt tramvaju par dolāru un deviņdesmit centiem dienā. Ko pēc tam darīja sabiedrība: varbūt ierīkoja slēgtas platformas? Nē, tās maksā naudu. Izdeva rī­kojumu, ka kučieri, lai neaizmigtu un nenosaltu, ne­drīkst sēdēt. Stāsta, ka nosalt esot jauka nāve, un es tam ticu: ne vienu reizi vien esmu jutis, ka aizsnaužos un vairs nejūtu aukstumu. Bet tādās reizēs es saņe­mos un dauzu kājas, lai paliktu nomodā, jo domāju par mazajiem; vismaz viņiem nav jāguļ siena barkās, kas viņiem varbūt būtu jādara, ja es nomirtu.

- Siena barkās?

Viņš paskatījās uz mani saniknots, ka es to nezinu.

— Kā jūs domājat, kur zēni — jā, un meitenes arī—, kas dienā spodrina jūsu kurpes un pārdod jums avīzes, pārlaiž nakti? Lielākā daļa no viņiem ir bāreņi vai arī nevienam nevajadzīgi bērni, un tiem ir pašiem kaut kā jāizsitas. Pastaigajiet kaut vai tagad pat gar Istriveru un apgaismojiet siena barkas, kas simtiem noenkurotas dokos un pie krasta. Un jūs redzēsiet zēnus — daži saka tūkstošiem, un es arī tā domāju, lai gan īsti to neviens nezina, — saritinā­jušos midzeņos, kurus viņi paši sev sakasījuši, un dažiem nav pat vēl ne pieci gadi. Un ta es iemācījos izturēt salu savējo dēļ. Dažreiz mēģināju sasildīties ar malku viskija, bet pēc tam salst vēl vairāk.

Kad vagons palēnināja gaitu, lai apstātos, es no­lēmu izkāpt, prātodams, ko lai pasaku kučierim: novē­lēt laimi? Es tā nedomāju; man šķita, ka tās viņam nekad nebūs. Vagons apstājās, un es pār plecu palū­kojos uz kučieri.

— Ardievu, — es teicu, un viņš pamāja ar galvu.

— Ardievu.

Kad dienēju armijā, mani iemācīja redzēt naktī — nevajag skatīties tieši uz to, ko mēģina ieraudzīt. Jāskatās sāņus uz kaut ko citu; tad ar acs kaktiņu kļūs skaidrāk redzams tas, ko īstenībā grib saskatīt. Dažreiz, kad jūs atmetat kādu problēmu un necenša- ties atrast uz to atbildi, domas darbojas šādā pašā netiešā veidā. Es aizgāju līdz Brodvejam, pie Metro­politēna viesnīcas atradu ormani, un, kamēr aiz­braucu atpakaļ līdz Gremcrsijparkam, man bija skaidrs, kā jārīkojas.

Pirmīt šī pilsēta bija bijusi brīnumaina vieta, ka­manu, dziesmu un sirsnīgu smieklu pilna. Taču tagad, vēlā naktī, es sapratu, ka tā ir pilsēta, kurā dzīvo arī tādi tramvaju kučieri, ar kādu tikko biju runājies. Un, kamēr es Džeika kamanās biju traucies pa Centrālo parku, neskaitāmi pamesti bērni īstriveras siena barku dziļumos meklēja vielu, kur pārgulēt. Un tagad pilsēta vairs nebija tikai eksotiska dekorācija manam dīvainajam piedzīvojumam. Tagad ta bija īsta, un tagad es beidzot sapratu, ka es patiešām esmu šeit un šajā laikmetā, ka šie cilvēki ir dzīvi- Un tāda ir arī Džūlija.

Novērojiet, neiejaucieties: šo likumu bija viegli for­mulēt, un skaidrs, ka Projektā tas bija nepieciešams, tur šā laikmeta cilvēki bija tikai spoki, sen sen jau pagaisuši no īstenības, no viņiem pāri nebija palicis nekas cits kā dīvainas brūnas fotogrāfijas vecos al­bumos vai sasviestas kaudzēs kartona kastēs zem antikvāru letēm. Bet pasaulē, kurā es tagad atrados, Džūlijas dzīve nebija beigusies un sen jau aizmirsta; tā vēl bija viņai priekšā. Un bija tikpat vērtīga kā jebkura cita. Tā bija atslēga: es apzinājos, ka pats savā laikmetā nevarētu palikt malā un noskatīties, kā pazīstama meitene izposta savu dzīvi, ja tikai spētu to aizkavēt, un arī šeit es nevaru tā rīkoties.

Vai tā tiks izpostīta? Kaut gan es Džūliju īstenībā pazinu tikai dažas stundas, biju pārliecināts, ka šo to zinu par viņu. Ja jūs spējat uzzīmēt kāda cilvēka patiesu ģīmetni, jūs zīmējot uzzināt par viņu vairāk, neka citādi būtu iespējams tikai pēc dienām un pat nedēļām ilgas paviršas pazīšanās. Es vienmēr esmu augstu vērtējis anekdoti par psihiatru — toreiz viņu sauktu par nervu ārstu —, kas stāvējis un skatījies uz Sardženta vai Vistlera — vairs neatceros kura — gleznotu ģīmetni. Ģīmetnē bijis uzgleznots vīrietis — ārsta bijušais pacients, un, divdesmit minūtes to pētī­jis, nervu ārsts pamājis ar galvu un noteicis: «Tagad man ir skaidrs, kas viņam kaitēja.» Nu, es jau neesmu ne Vistlers, ne Sārdžents, man nav ne viņu talanta, ne viņu izpratnes. Tomēr, lai patiesi attēlotu cilvēku uz papīra vai audekla, jānovēro daudz vairak, nekā spēj fotoaparāts. Un — ja es zinu, ka šim cilvēkam, kas ir Džūlija Šarbono, dzīve kā Pikeringa sievai pārvērtīs manis zīmēto seju sarūgtinātā un pastāvīgi nelaimīgā sejā, es vienkārši neļaušu tam notikt.

Ja iejaukšos, kādas sekas tam būs nākotnē? Es paraustīju plecus. Jebkura rīcība pagātnē izraisa kaut kādas sekas jebkurā iespējamā nākotnē. Iespaidot kāda notikuma gaitu mana paša laikmetā nozīmē iespaidot vēl kādu notikumu nākotnē, kuru nebija iespējams pat iedomāties, tomēr mēs to darām katru brīdi visu mūžu. Un tagad nākotnei, kas bija mana paša laikmets, būs jāpaļaujas gadījumam. Jo tagad es zināju, ka es noteikti neļaušu Džūlijai iet bojā, it kā viņa neko nenozīmētu, bet mēs gan. Es zināju, ka atradīšu kaut kādu ceļu, kā izjaukt Džūlijas saderi­nāšanos ar Džeiku Pikeringu, un man iešāvās prātā — kas gan var galvot, ka sekas manā laikmetā nebūs uz labu? Un manam laikmetam tas ļoti noderētu.