Tumsas kreisā roka

6. Ceļā uz Orgoreinu

Mani pamodināja pavārs, kurš vienmēr ieradās ļoti agri. Miegs man ir ciešs, tāpēc viņam nācās mani sapu­rināt un iekliegt ausī: "Mostieties, mostieties, Estravena kungs, no karaļnama ieradies skrējējs!" Beidzot es viņu sapratu un, joprojām miegainu prātu, apjucis no stei­gas, piecēlos un aizgāju līdz istabas durvīm, kur gaidīja ziņnesis; tā es gluži kails un stulbs kā jaundzimis bērns izgāju trimdā.

Lasīdams papīru, ko ziņnesis man iedeva, es savā prātā nodomāju, ka pats jau biju uzprasījies, bet negai­dīju to tik drīz. Bet, spiests noskatīties, kā viņš nolā­dēto papīru pienaglo pie nama durvīm, es jutos tā, it kā viņš dzītu naglas man acābolos, un es novērsos un stāvēju tukšs un pamests, sāpju plosīts, un to nu es nebiju gaidījis.

Kad biju daudzmaz nomierinājies, nokārtoju visas lie­tas un ap Devītās stundas gongu skaņām jau biju prom no Pils. Nekas mani te nekavēja. Es paņēmu visu, ko varēju aiznest. Kas attiecās uz īpašumiem un bankas noguldījumiem, tos es nevarēju pārvērst skaidrā naudā, jo tādējādi apdraudētu savu darījumu partnerus; un, jo labāki draugi tie man bija, jo lielākas būtu briesmas. Uzrakstīju savam vecajam kemmeringam Eši, kā viņš varētu gūt labumu no pāris vērtslietām, lai atbalstītu mūsu dēlus, bet arī lūdzu, lai viņš man nemēģina sūtīt naudu, jo Tibe noteikti kontrolēs robežu. Vēstuli es neva­rēju parakstīt. Mēģinājums kādam piezvanīt nozīmētu viņu ieslodzīt cietumā, un tā nu es centos pazust no pilsētas, iekams kāds draugs savā vientiesībā būtu iera­dies mani apraudzīt, tādējādi zaudēdams visu naudu un brīvību kā atmaksu par draudzību.

Devos uz rietumiem cauri pilsētai. Kādā krustojumā apstājos un apcerēju, kāpēc gan neiet uz austrumiem, pāri kalniem un līdzenumiem uz Kermlandi; es kā nabaga ceļinieks varētu atgriezties Estri, kur biju dzimis, akmens mājā skarbajā kalna nogāzē; tiešām, kāpēc ne­doties mājup? Es tā apstājos un atskatījos trīs vai četras reizes. Katrreiz vienaldzīgo seju jūrā uz ielas es sazīmēju kādu, kas varētu būt spiegs, kurš man seko, lai redzētu, kurp es došos no Erenrangas, un katrreiz es domāju par savu muļķīgo vēlmi atgriezties mājās. Tad jau labāk pakārties. Acīmredzot biju dzimis dzīvei trimdā, un mans vienīgais mājupceļš būs pēc nāves. Tā nu es turpināju ceļu uz rietumiem un vairs neskatījos atpakaļ.

Ar trim dienām, kas man bija dotas, ja nekas neno­tiks, varbūt pietiks, lai nokļūtu līdz Kusebenas ostai pie Līča, līdz tai bija 140 kilometru. Citus trimdiniekus par Izraidīšanas pavēli brīdina iepriekšējā vakarā, un viņiem tad ir iespēja bēgt ar kuģi lejup pa Sesas upi, iekams kapteiņus var sodīt par palīdzības sniegšanu noziedz­niekiem. Tibe nebija tik galants. Tagad neviens kaptei­nis neuzņemtos mani vest, un ostā mani visi pazina, jo es pats to Argavenam biju uzbūvējis. Nevarēju braukt arī riteņbaržā, un līdz Kārhaidas zemes robežai no

Erenrangas ir vismaz seši simti kilometru. Nebija citas izvēles kā doties uz Kusebenu kājām.

Pavārs to bija paredzējis. Es biju viņu nekavējoties atlaidis, bet aiziedams viņš bija sakravājis somā visu gatavo ēdienu, lai man būtu, ko uzturēt spēkus trīs dienu bēgšanā. Viņa žēlsirdība izglāba mani un ari manu drosmi, jo, kad vien es ēdu no augļiem vai maizes, es domāju: "Vismaz viens cilvēks nedomā, ka esmu node­vējs, jo viņš man iedeva šo."

Sapratu, ka ir grūti tikt sauktam par nodevēju. Savādi, cik grūti tas ir, jo citus šajā vārdā nosaukt ir ļoti viegli. Šis vārds cilvēkam pielīp, piederas, pārliecina. Ari es jau biju pa pusei pārliecināts.

Kusebenā nonācu trešās dienas pievakarē. Biju norai­zējies un noberzis kājas, jo pēdējos gados, dzīvodams Erenrangā, biju palaidies taukos un ērtībās un zaudējis izturību. Un tur pie pilsētiņas vārtiem mani sagaidīja Eši.

Mēs septiņus gadus bijām kemmeringi, mums auga divi dēli. Tā kā tie bija dzimuši no viņa miesas, tie nesa viņa vārdu Foreth rem ir Osboth un auga viņa klana Pa­vardā. Pirms trim gadiem viņš bija devies uz Orgni cita­deli un tagad valkāja pareģa-celibāta zelta ķēdi. Mēs visus trīs gadus nebijām redzējušies, tomēr, ieraudzījis viņa seju akmens arkas ēnās, sajutu mostamies veco mīlestību, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. Es tik labi pazinu viņa uzticību, kas tagad sūtīja viņu postā. Un, sajutis, kā senā, neauglīgā saite atkal savelkas ap mani, sadusmojos, jo Eši mīlestība man vienmēr bija likusi rīkoties pretēji paša lēmumiem.

Gāju viņam garām. Ja jau jābūt nežēlīgam, nav ko to slēpt aiz laipnības maskas. "Terem," viņš sauca man pakaļ un nāca līdzi. Es steidzīgi gāju lejup pa stāvajām Kusebenas ieliņām uz piestātnēm. No jūras pūta dien­vidu vējš, čabinādams tumšos koku zarus aiz dārzu sie­nām, un caur silto, sutīgo vasaras krēslu es metos bēgt no viņa kā no slepkavas. Viņš mani panāca, jo man bija pārāk noberztas kājas, lai skrietu ātri. Viņš teica: "Terem, es braukšu tev līdzi."

Es neatbildēju.

"Pirms desmit gadiem šajā tuwa mēnesī mēs zvērē­jām…"

"Un pirms trim gadiem tu lauzi zvērestu un mani pameti, un tas bija pareizi."

"Es nekad neesmu lauzis mūsu zvērestu, Terem."

"Taisnība. Nebija jau, ko lauzt. Tas bija viltus zvērests, otrais solījums. Tu to zini. Tu to arī toreiz zināji. Vie­nīgais uzticības zvērests, ko esmu devis, netika izteikts vārdos, to nevarēja izteikt vārdos, un tas, kam to devu, ir miris, un solījums sen jau pārkāpts. Tu man neesi neko parādā, un es tev arī ne. Laid mani."

Man tā runājot, sajutu, kā dusmas un rūgtums pret Eši pavēršas pret mani pašu: es dusmojos par savu dzīvi, ko biju pametis aiz sevis kā lauztu solījumu. Bet Eši par to neko nezināja, un viņam acīs bija asaras. Viņš teica: "Tad paņem vismaz šo, Terem. Es neesmu tev neko parādā, bet es tevi ļoti mīlu." Viņš sniedza man sainīti.

"Nē. Man ir nauda, Eši. Laid mani. Man jāiet vienam." Es gāju tālāk, un viņš man nesekoja. Bet mana brāļa ēna nāca man pakaļ. Biju kļūdījies, viņu pieminēdams. Biju kļūdījies itin visā.

Piestātnē man neveicās. Nebija neviena Orgoreinas kuģa, uz kura es varētu uzkāpt un tādējādi pirms pusnakts pazust no Kārhaidas zemes, kā man pavēlēts. Uz stāpeļiem bija ļoti maz cilvēku, un visi jau steidzās mājup. Vienīgais zvejnieks, kurš bija aizkavējies, labo­dams laivas motoru, pagrieza man muguru un izlikās kurls, kad viņu uzrunāju. Tad es nobijos. Viņš mani pazina, bet nebūtu pazinis, ja nebūtu iepriekš brīdināts. Tibe bija atsūtījis savus algotņus, lai mani aizkavētu lai es paliktu Kārhaidā pēc termiņa beigām. Līdz šim mani nodarbināja dusmas un sāpes, tagad tām pievienojās ari bailes. Es nebiju gaidījis, ka Pavēle par izraidīšanu būs vienkārši iegansts mani iznīcināt. Tikko nositīs Sesto stundu, es kļūšu par medījumu Tibes vīriem, un neviens nemēģinās mani aizstāvēt tā vietā visi tikai priecāsies par taisnu tiesu.

Apsēdos uz smilšu maisa ostas vējainajā sutoņā un tumsā. Jūra plakšķēja un sūcās ap pāļiem, un zvejas laivas šūpojās pie tauvām, un garā mola galā dega vien­tuļa spuldze. Sēdēju un skatījos uz gaismu un tumšo jūru aiz tās. Ir cilvēki, kurus briesmas mudina uz rīcību. Es tāds nebiju. Es pratu visu laikus paredzēt. Ja draudi ir pārāk tuvu, es apstulbstu un sēžu uz smilšu maisa, apcerēdams, vai cilvēks var aizpeldēt līdz Orgoreinas krastiem. Ledus Čarisūnes līcī bija izgājis pirms kādiem pāris mēnešiem, varbūt kādu brīdi ūdenī varēs izdzī­vot. Līdz orgotiešu krastam ir savi divsimt kilometri. Es neprotu peldēt. Kad pagriezos, lai paskatītos, kas notiek Kusebenas ielās, pieķēru sevi vēlamies, kaut Eši man būtu sekojis. Aiz kauna atguvu spēju domāt un rīkoties.

Varēju izvēlēties starp kukuli un vardarbību, ja gribēju kaut ko dabūt no zvejnieka, kurš dokā laboja laivu. Bet salūzis motors man nederēja. Tātad atliek zādzība. Bet zvejas laivu motori ir noslēgti. Uzlauzt atslēgu, iedar­bināt motoru, izvadīt laivu no dokiem zem piestātnes gaismām un doties tālāk līdz Orgoreinas ūdeņiem ari šķita samērā muļķīgi un neiespējami. Man nekad mūžā nebija piederējusi motorlaiva, tikai bērnībā Kermlandes Leduspēdu ezerā biju mazliet paairējis prieka pēc. Tomēr, ieraudzījis mola galā piesietu airu laivu, es to nekavējo­ties nozagu. Es skrēju pa molu spuldžu gaismā, ielēcu laivā, atsēju lini, ieliku airus dullos un steigšus airēju ārā no ostas, mola gaismām atmirdzot melnajos viļņos. Kad biju ticis labi tālu, pārstāju airēt, lai sakārtotu vienu dulli, jo tas labi negriezās. Man kaut gan cerēju, ka mani no rīta savāks orgotiešu patruļa vai zvejnieki bija vēl diezgan tālu, ko airēt. Tikko noliecos pie skavas, sajutu nespēku visā ķermenī. Šķita, ka tūlīt noģībšu, un es savilkos kamolā un tilaudām. Mani bija pārņēmis gļē­vulības nelabums. Nebiju domājis, ka gļēvulība aizņem tik daudz vietas man vēderā. Pacēlu skatu un ieraudzīju mola galā divus stāvus kā melnus zarus lēkājam blāvajā elektrības gaismā, un tad man ienāca prātā, ka mans nespēks ir nevis baiļu rezultāts, bet skaņas šautenes trāpījums no liela attāluma.

Redzēju, ka vienam rokās ir medību bise, un nu jau bija pāri pusnaktij. Domāju, ka viņš būtu gan šāvis un mani nogalinājis, bet medību bise ir ļoti skaļa, un to tad vajadzētu izskaidrot. Tāpēc viņi bija izmantojuši skaņas šauteni. Ja to noregulē uz maksimālo apdullināšanas režīmu, lauks iedarbojas tikai apmēram trīsdes­mit metru rādiusā. Nezināju, cik tālu darbojas nāvējošie iestatījumi, bet es nebiju ticis necik tālu, jo no saņemtā trieciena ķermenis rāvās kamolā kā zīdainim ar gāzēm vēderā. Bija grūti elpot, jo novājinātais lauks bija trāpījis man tieši krūškurvī. Taču nevarēju atļauties vēl ilgāk sakumpis elsot, jo viņi noteikti tūlīt darbinās motor­laivu, lai atbrauktu mani piebeigt.

Tumsa bija man aiz muguras, visapkārt laivai un šajā tumsā man jādodas iekšā. Nespēcīgām rokām vilku airus, nemitīgi skatīdamies, vai es tiešām esmu satvēris rokturus, jo nejutu plaukstas. Tad sākās lielāki viļņi, un tad es jau biju tumšajā, atklātajā Līcī. Tur man bija jāap­stājas. Ar katru airu vēzienu rokas kļuva arvien nejū­tīgākas. Sirds pukstēja ar pārsitieniem, un plaušas bija aizmirsušas, ka jāpiegādā gaiss. Mēģināju airēt tālāk, bet nevarēju saprast, vai rokas vispār kustas. Tad mēģi­nāju ievilkt airus laivā, bet arī tas man neizdevās. Kad mani kā tādu sniegpārsliņu sodrējos no tumsas izcēla patruļas laivas prožektors, es pat nespēju aizvērt apžil­bušās acis.

Viņi atpestīja manas rokas no airiem, izvilka mani no laivas un izlika kā uzšķērstu samu uz patruļkuģa klāja. Jutu, ka viņi uz mani skatās no augšas, bet nespēju pat saprast runāto, ja neskaita vienu balsi, kas izklausījās pēc kapteiņa; tā sacīja: "Vēl nav Sestā stunda," tad vēlāk, atbildēdama kādam citam: "Kāda man gar to daļa? Viņu izraidīja karalis, un es klausu karaļa pavēlēm, nevis kaut kādiem pakalpiņiem."

Tā pretēji radio pavēlēm no Tibes ļaudīm, kas sēdēja krastā, un neklausīdams pirmā palīga iebildumus, kurš baidījās no atmaksas, šis Kusebenes patruļas virsnieks pārcēla mani pāri Čarisūnes līcim un sveiku izlaida krastā Šeltas ostā Orgoreinā. Vai viņš to darīja šifgretora dēļ vai lai iespītētu Tibes ļaudīm, kas grasījās nogalināt neapbruņotu cilvēku, vai aiz labsirdības, es nezinu. Nusuh. "Apbrīnojamais ir neizskaidrojams."

Piecēlos kājās, kad rīta miglā parādījās Orgotas pelē­kais krasts, piespiedu kājas kustēties, lai nokāptu no kuģa. Gabalu pagāju pa Šeltas krastmalas ielām un no­kritu bezsamaņā. Atjēdzos Čarisūnes Ceturtajā Krasta Rajona slimnīcā, kas atradās Divdesmit Ceturtajā komensālijā, Senetnī. Biju par to pārliecināts, jo vārdi orgotiešu rakstībā bija iegravēti plāksnītē gultas galvgalī, uz lam­pas pēdas, uz metāla kausa uz galdiņa pie gultas, uz paša galdiņa, izšūti uz māsiņu hīeb, segu pārvalkiem un man mugurā esošā krekla. Pie manis pienāca ārsts un jautāja: "Kāpēc jūs pretojāties dothe stāvoklim?"

"Es nebiju dothe," atbildēju. "Man trāpīja skaņas lauks."

"Jūsu simptomi atbilst cilvēkam, kurš ir pretojies pār­iešanai dothe atslābuma fāzē." Viņš bija valdonīgs vecs ārsts un lika man atzīt, ka es esmu vismaz izmantojis dothe spēku, lai pretotos paralīzei, kamēr airēju, pats nezinādams, ko daru. Tad šorīt no rīta, kad jau bija iestā­jusies thangen fāze, kurā jāpaliek mierā, es biju cēlies un gājis un tā gandrīz sev padarījis galu. Izteicis man visu, kas uz sirds, viņš paziņoja, ka es varot doties prom pēc pāris dienām, un pārgāja pie nākamā pacienta. Aiz viņa parādījās inspektors. Aiz katra vīra Orgoreinā vienmēr nāk inspektors.

"Vārds?"

Es viņam nejautāju, kā viņu sauc. Man jāiemācās dzīvot bez ēnām, kā viņi te, Orgoreinā, ir pieraduši. Es nedrīkstēju apvainoties vai kādu bez iemesla aizvai­not. Bet es nenosaucu savu pilno vārdu, tas nevienam Orgoreinā nav jāzina.

"Terem Harth? Tas nav orgotiešu vārds. No kuras komensālijas?"

"No Kārhaidas."

"Tādas komensālijas Orgoreinā nav. Kur ir jūsu doku­menti par iebraukšanu un personas apliecība?"

Jā, kur bija mani dokumenti?

Es diezgan ilgi biju vārtījies pa Šeltas ielām, līdz kāds bija mani nogādājis slimnīcā, kur es biju ieradies bez dokumentiem, bagāžas, mēteļa, kurpēm un naudas. Izdzirdis viņa jautājumu, es pārstāju dusmoties un sāku smieties. Mani smiekli aizvainoja inspektoru: "Vai jūs apzināties, ka esat nelegāls un nereģistrēts iebraucējs? Kā jūs taisāties atgriezties Kārhaidā?"

"Zārkā."

"Pārtrauciet sniegt nepiemērotas atbildes uz oficiā­liem jautājumiem. Ja jums nav nodoma atgriezties izcel­smes zemē, jūs tiksiet nosūtīts uz brīvprātīgo fermu, kur nonāk kriminālie elementi, sveštautieši un nereģistrēti iebraucēji. Orgoreinā nav citas vietas likumpārkāpējiem un kūdītājiem. Labāk izsakiet savu vēlēšanos atgriezties Kārhaidā trīs dienu laikā, citādi es…"

"Esmu izraidīts no Kārhaidas."

Ārsts, kurš stāvēja pie kaimiņu gultas, pagriezās, iz­dzirdējis manu vārdu, pasauca inspektoru malā un kaut ko viņam klusi pastāstīja. Inspektora seja saskāba kā slikts alus, un, atgriezies pie manis, viņš pēc ilgas cīņas ar sevi norūca: "Tad, ja es pareizi saprotu, jūs vēlēsie­ties iesniegt lūgumu par pastāvīgas uzturēšanās atļau­jas saņemšanu Orgoreinas Lielkomensālijā, vienlaikus ari uzņemoties saistības nekavējoties stāties darbā kā komensālijas vai attiecīgās pilsētas uzticams pilsonis?"

Es teicu: "Jā." Līdz ar vārdu "pastāvīgs" joki bija bei­gušies. Tas nu gan bija viens briesmīgs vārds.

Pēc piecām dienām man tika piešķirta pastāvīga uz­turēšanās atļauja ar norādījumu nekavējoties reģistrē­ties Mišnori pilsētā (ko es biju lūdzis). Man izsniedza pagaidu dokumentus ceļam līdz minētajai pilsētai. Es pa šīm dienām būtu nobeidzies badā, ja vecais ārsts nebūtu paturējis mani slimnīcā. Viņam patika, ka viņa pārraudzībā ir Kārhaidas premjers, un premjers par to bija ļoti pateicīgs.

Visu ceļu līdz Mišnori es strādāju par riteņbaržas krā­vēju svaigu zivju karavānā no Šeltas. Ceļojums bija straujš un smirdīgs, tas beidzās Mišnori Dienvidu tirgū, kur es drīz atradu darbu ledus mājās. Vasarās tādās vie­tās vienmēr trūkst darba roku, jo ir jāizkrauj un jāie­krauj, un jāuzglabā, un jāpārvadā produkti, kas ātri bojā­jas. Pārsvarā biju atbildīgs par zivīm un atradu mitekli kādā salā netālu no Tirgus, kur jau dzīvoja mani darba biedri. Vietu saukāja par Zivju salu, un tā smirdēja pēc mums. Bet man patika darbs, jo lielāko dienas daļu varēju pavadīt aukstajās noliktavās. Vasarās Mišnori ir kā tvaika pirts. Vēja tikpat kā nav. Upe vārās. Cilvēki svīst. Desmit dienas ockre mēnesī temperatūra nenokritās zem divdesmit grādiem; reiz pat tā pacēlās līdz 31 grādam. Izdzīts no sava aukstā zivainā patvēruma šajā speltē, es parasti aizgāju līdz trīs kilometrus attā­lajai Kundereras krastmalai, kur ir daudz koku un iespē­jams vērot lielo upi, lai gan tai nav pieejas. Tur es klai­ņoju līdz vēlam vakaram un atgriezos Zivju salā jau vēlu lipīgajā nakts karstumā. Šajā Mišnori daļā cilvēki mēdza izsist ielu spuldzes, lai darītu savus darbus tumsā. Bet tumsu mūžīgi pāršķēla inspekcijas mašīnu prožektoru stari, atņemdami nabagiem pēdējo patvērumu nakti.

Jaunais Sveštautiešu Reģistrācijas likums, kas stā­jās spēkā kus mēnesī, bija nākamais gājiens cīņā starp Orgoreinu un Kārhaidu. Mana reģistrācija tika atzīta par nederīgu, es zaudēju darbu un pusmēnesi pavadīju rin­dās dažādu inspektoru uzgaidāmajās telpās. Mani darba biedri man aizdeva naudu un zaga zivis, lai man būtu, ko ēst, tāpēc es tiku pārreģistrēts, pirms nomiru badā. Bet biju saņēmis mācību. Man patika mani uzticīgie, skarbie kolēģi, bet viņi dzīvoja strupceļā, no kura nebija izejas, un man bija darāms darbs starp ļaudīm, kas man patīk daudz mazāk. Saņēmos un piezvanīju tiem, kuriem biju izvairījies zvanīt trīs mēnešus.

Nākamajā dienā kopā ar citiem mazgāju kreklu Zivju salas pagalma mazgātavā. Mēs visi bijām kaili vai pus­kaili. Tad cauri tvaikiem, zivju un netīrumu smirdoņai un ūdens šļakstiem izdzirdēju, ka mani kāds sauc pilnā vārdā; cauri mazgātavai nāca komensālis Jegei viņš izskatījās tieši tāds pats kā pieņemšanā pie Arhipelāga vēstnieka Erenrangas Pils Ceremoniju zālē pirms septi­ņiem mēnešiem. "Lūdzu, iesim prom no šejienes, Estra­ven," viņš sacīja skaļajā, augstajā deguna balsī, kādās runā Mišnori bagātnieki. "Ak, atstājiet tak to kreklu."

"Tas ir mans vienīgais."

"Nu tad izzvejojiet to no tās zupas, un iesim. Te ir tik karsts."

Pārējie viņu vēroja ar īgnu ziņkārību, pazīdami bagāt­nieku, bet nezinādami, ka tas ir komensālis. Man nepa­tika, ka viņš atnāca pats. Būtu labāk kādu atsūtījis man pakaļ. Rets orgotietis ir taktisks. Gribēju viņu iespējami ātri dabūt prom. Slapjais krekls man nederēja, tāpēc palū­dzu pagalmā klīstošajam jaunietim, kam nebija mitekļa, to pavalkāt, kamēr es atgriežos. Parādi un īre bija samak­sāti, dokumenti hīeb kabatā. Bez krekla es pametu salu pie Tirgus un kopā ar Jegei atgriezos vareno mājokļos.

Kļūdams par viņa "sekretāru", es tiku vēlreiz reģis­trēts Orgoreinas ruļļos, bet šoreiz ne kā pilsonis, bet kā pakļautais. Šajā valstī ar vārdiem nepietiek, katram ir vajadzīgs nosaukums viņiem vispirms jāzina, kas tu esi, lai tevi vispār pamanītu. Šoreiz nosaukums bija ļoti piemērots es tiešām biju pilnībā viņam pakļauts un drīz sāku klusībā nolādēt iemeslu, kura dēļ man nācās ēst cita piešķirtu maizi. Jo visu mēnesi nebiju saņēmis ne mazāko norādi, ka būtu ticis savam mērķim tuvāk nekā tad, kad vēl dzīvoju Zivju salā.

Vasaras pēdējās dienas lietainajā pēcpusdienā Jegei mani iesauca savā kabinetā, kur viņš jau sarunājās ar Sekevī rajona komensāli Obsli. Erenrangā man viņš bija pazīstams kā orgotiešu Jūras Tirdzniecības pārvaldes vadītājs. Viņš bija maza auguma un sakumpis, mazām, trīsstūrainām ačelēm treknā, plakanā sejā pilnīgs pret­stats Jegei, kurš bija ārkārtīgi kalsns un elegants. Lai gan abi bija izteikti nesaderīgs pāris, viņi bija kas vairāk viņi bija divi no Trīsdesmit Trim, kas valdīja Orgoreinā, un vēl viņi bija kas vairāk.

Kad bijām apmainījušies laipnībām un tukšojuši pa uzpirkstenim Sitas dzīvības ūdens, Obsli nopūtās un sa­cīja: "Estraven, un tagad pastāstiet, kāpēc jūs Sasinotas ielejā rīkojāties tā, kā rīkojāties, jo, ja pasaulē ir cilvēks, par kuru es domāju, ka viņš nespēj kļūdīties laika izvēlē vai šifgretoru novērtēšanā, tad jūs būtu tāds cilvēks."

"Bailes bija stiprākas par uzmanību, komensāli."

"Bailes no kāda velna? No kā jūs baidāties, Estraven?"

"No tā, kas tagad notiek. No tā, ka turpināsies cīņa par prestižu Sinotas ielejā, no Kārhaidas pazemojuma, un no dusmām, ko pazemojums rada. No tā, kam Kār­haidas valdība šīs dusmas izmantos."

"Izmantos? Kādam nolūkam?"

Obsli neprot uzvesties. Iejaucās elegantais un asprā­tīgais Jegei: "Komensāli, lords Estravens ir mans viesis, un es neļaušu viņu pratināt…"

"Lords Estravens atbildēs uz jautājumiem tad un tā, kā viņam tas ir pieņemami; tā viņš ir darījis vienmēr," ar smīnu uz lūpām sacīja Obsli un izskatījās pēc tauku čupā paslēptas adatas. "Viņš zina, ka ir starp draugiem."

"Es priecājos par katru atrastu draugu, komensāli, bet es vairs neceru tos paturēt."

"To var saprast. Tomēr mēs varam vilkt vienas raga­vas, nebūdami kemmeringi, kā mēs Eskevē sakām, vai ne? Sasodīts, es zinu, kāpēc jūs izsūtīja, mīļo cilvēk, jums Kārhaida patika labāk nekā tās karalis."

"Drīzāk par to, ka man karalis patika labāk nekā viņa radi."

"Vai par to, ka jums Kārhaida patika labāk nekā Orgo­reinā," sacīja Jegei. "Vai es kļūdos, lord Estraven?"

"Nē, komensāli."

"Tātad jūs uzskatāt," sacīja Obsli, "ka Tibe vēlas pār­valdīt Kārhaidu tāpat, kā mēs pārvaldām Orgoreinu, efektīvi?"

"Jā. Es domāju, ka Tibe, izmantodams strīdu par Sino­tas ieleju kā draudus, tos laiku pa laikam atjaunodams, gada laikā var panākt Kārhaidā lielākas pārmaiņas, nekā notikušas visā pēdējā gadu tūkstotī. Viņam ir paraugs sarjī. Un viņš zina, kā spēlēt uz Argavena bailēm. Tā ir vieglāk, nekā mēģināt atmodināt viņa drosmi, kā mēģi­nāju darīt es. Ja Tibe tiks ar to galā, jums, kungi, būs cienīgs pretinieks."

Obsli pamāja. "Izlaižam šifgretoru," sacīja Jegei. "Ko jūs ar to gribat teikt, Estraven?"

"Kungi: vai Lielajā kontinentā var būt divas Orgo­reinas?"

"Jā, jā, jā, man arī tas ienāca prātā," sacīja Obsli. "Tā pati doma, jūs man to iedvesāt tik sen, un es nekādi nespēju no tās tikt prom. Mūsu ēna aug pārāk gara. Tā drīz apsegs arī Kārhaidu. Divi klani var naidoties, jā. Viena pilsēta var iebrukt otras zemēs, jā. Var gadīties kāds strīds uz robežas, var sadedzināt pāris šķūņu un nogalināt pārīti zemnieku tā notiek. Bet divu nāciju naidošanās? Iebrukums, kurā piedalās piecdesmit mil­joni dvēseļu? Pie saldā Meši piena, šīs domas ir pada­rījušas manas naktis par elli un likušas man pamosties vienos sviedros. Mēs neesam drošībā, mēs neesam dro­šībā. Jūs arī to zināt, Jegei; jūs ari esat par to raizējies neskaitāmas reizes."

"Es jau trīspadsmit reižu esmu balsojis par to, lai ne­turpinātu strīdu par Sinotas ieleju. Bet kāda no tā jēga? Uzvaras frakcijai ir vismaz divdesmit balsis, un katrs Tibes gājiens pastiprina sarfu kontroli pār viņiem. Viņš uzceļ sētu ielejai pāri, saliek visur sargus, bruņotus ar medību bisēm! Medību šautenēm! Es domāju, ka tādas glabājas tikai muzejos. Viņš izsniedz Uzvaras frakcijai iemeslus pēc pirmā pasūtījuma."

"Un ar to stiprina Orgoreinu. Bet arī Kārhaidu. Katra atbilde uz viņa provokācijām, katrs Kārhaidas pazemo­jums, katra mūsu prestiža paaugstināšana liks Kārhaidai kļūt stiprākai, līdz tā sasniegs mūsu līmeni būs cen­tralizēta tāpat kā Orgoreinā. Un Kārhaidā medību bises netur muzejos. Ar tām ir bruņota karaliskā gvarde."

Jegei ielēja nākamo dzīvības ūdens porciju. Orgotiešu augstmaņi dzer šo dārgo uguni, kas vesta no Sitas asto­ņus tūkstošus kilometru pāri miglainām jūrām tā, it kā tas būtu alus. Obsli noslaucīja muti un samirkšķināja acis.

"Skaidrs," viņš sacīja. "To jau es gaidīju un tā arī do­māju. Un es domāju, ka mums vēl kādu laiku nāksies vilkt vienas ragavas kopā. Bet, pirms mēs dodamies aizjūgā, Estraven, man ir kāds jautājums. Man kapuce pilnīgi uzkritusi pār acīm. Pastāstiet man, lūdzu, kas tā par muldēšanu, ņemšanos un ņiguņegu ap kaut kādu Sūtni no mēness otras puses?"

Tātad Dženli Ai bija lūdzis atļauju iebraukt Orgoreinā.

"Sūtnis? Viņš ir tas, par ko uzdodas."

"Un tas būtu?"

"Sūtnis no citas pasaules."

"Estraven, beidziet savas miglainās kārhaidiešu meta­foras. Es atsakos no šifgretora, es to atmetu. Stāstiet taisnību."

"Es visu esmu pateicis."

"Viņš ir no citas pasaules?" sacīja Obsli, tad Jegei: "Un viņš ir bijis uz audienci pie karaļa Argavena?"

Es uz abiem jautājumiem atbildēju apstiprinoši. Viņi kādu brīdi klusēja, tad sāka runāt reizē, neslēpdami savu interesi. Jegei vēl mēģināja runāt aplinkiem, bet Obsli bija tiešs: "Kas viņš bija jūsu plānos? Izskatās, ka jūs visu likāt uz viņu, un viss izgāzās. Kāpēc?"

"Tāpēc, ka Tibe man aizlika kāju priekšā. Es pārāk daudz skatījos zvaigznēs un neskatījos, kur eju."

"Jūs esat sācis nodarboties ar astronomiju?"

"Obsli, mums visiem vajadzētu ar to nodarboties."

"Vai šis Sūtnis mūs kaut kā apdraud?"

"Es tā nedomāju. Viņš savas tautas vārdā piedāvā saziņu, preču apmaiņu, līgumus, savienību neko citu. Viņš ieradās viens pats, bez ieročiem vai aizsardzības, ar vienu vienīgu saziņas ierīci un kuģi, kurus viņš mums atļāva izpētīt pēc sirds patikas. Nedomāju, ka no viņa jābaidās. Tomēr viņš savās tukšajās rokās nes Karalistes un Komensālijas galu."

"Kāpēc?"

"Kā mēs izturēsimies pret svešiniekiem, ja ne kā pret brāļiem? Kā gan Getena pievienosies astoņdesmit pa­sauļu savienībai, ja ne kā pasaule?"

"Astoņdesmit pasaules, jūs sakāt?" teica Jegei un sa­springti iesmējās. Obsli atplestu muti blenza uz mani, tad sacīja: "Gribētos domāt, ka jūs pārāk ilgi esat dzī­vojis vienā pilī ar trako un pats tāds kļuvis… Pie Meši vārda! Kas tā par muldēšanu par savienībām ar saulēm un līgumiem ar mēnesi? Kā gan viņš te nokļuva atli­doja ar komētu? Vai jāšus uz meteora? Un kāds kuģis tev lidos pa gaisu? Vai Visuma tukšumā? Tomēr jūs neesat trakāks kā parasti, Estraven, tātad trakais ar asu prātu, vieds trakais. Visi kārhaidieši ir vājprātīgi. Turpiniet, dārgais, turpiniet vien pa šo taciņu!"

"Es jūs nekur nevedinu, Obsli. Man nav, kur iet. Tomēr jūs varat kaut kur nonākt. Ja jūs kaut mazliet sekotu

Sūtnim, viņš jums parādītu ceļu ārā no Sinotas iele­jas, prom no ļaunā lāsta, kurā mēs visi esam sapinušies."

"Lieliski. Mūža nogalē sākšu nodarboties ar astrono­miju. Kur tas mani novedīs?"

"Tas vedīs jūs pretī slavai, ja rīkosieties gudrāk nekā es. Kungi, es esmu daudz laika pavadījis kopā ar Sūtni, redzējis viņa kuģi, kas šķērsojis Tukšumu, un es zinu, ka viņš patiesi un īsteni ir vēstnesis no kaut kurienes, sūtīts uz mūsu zemi. Es neko nevaru pateikt par to, cik lielā mērā viņa vēstījums vai stāsti par citām zemēm ir patiesi. Par viņu var spriest tieši tāpat kā par jeb­kuru citu cilvēku; ja viņš būtu viens no mums, es viņu sauktu par godīgu cilvēku. To jūs paši varēsiet redzēt. Bet saprotiet, ka viņa klātbūtnē līnijām, kas savilktas uz zemes, vairs nav nekādas nozīmes. Pie Orgoreinas durvīm klauvē lielāks pārbaudījums nekā Kārhaida. Tie, kas šo pārbaudījumu izturēs, kas pirmie atvērs mūsu zemes durvis, kļūs par visu vadoņiem. Visu: visu trīs kontinentu, visas zemes vadītājiem. Mūsu robežas tagad vairs nav līnija starp pakalniem, bet līnija, ko mūsu pla­nēta iezīmē, griežoties ap sauli. Balstīt šifgretoru uz kaut kā mazāka tagad būtu pilnīga muļķība."

Jegei man bija noticējis, bet Obsli sēdēja sakumpis, vērodams mani ar sīkajām ačelēm. "Tur vajag mēnešus, lai tam noticētu," viņš teica. "Un, ja to nebūtu teicis jūs, Estraven, es domātu, ka par mani ņirgājas, ka tas ir zvaigžņu gaismas slazds, kas izlikts mūsu lepnumam. Bet es pazīstu jūsu iecirtību. Jūs esat pārāk iecirtīgs, lai izliktos par godu zaudējušu, lai mūs piemuļķotu. Es nespēju ticēt, ka jūs runājat taisnību, un vienlaikus zinu, ka jūs drīzāk ļautu sevi nožņaugt nekā melotu… Tā, tā… Vai viņš ar mums runās tāpat, kā ir runājis ar jums?"

"Tāpēc viņš šeit ir lai runātu, tiktu uzklausīts. Vien­alga, kur. Tibe viņu apklusinās, ja viņš vēlreiz mēģinās runāt ar Kārhaidu. Es baidos par viņu, viņš nesaprot, kādās briesmās ir nonācis."

"Vai jūs mums pastāstīsiet, ko zināt?"

"Protams. Bet kāpēc viņš nevar vienkārši atbraukt un pats visu pastāstīt?"

Jegei ierunājās, glīti iekozdams pirksta nagā: "Tam nav šķēršļu. Viņš ir lūdzis atļauju iebraukt Komensālijā. Kārhaida neiebilst. Viņa lūgums patlaban tiek ap­spriests…"