Tumsas kreisā roka

11. Mišnori monologi

Mišnori. Streth susmy. Baidos cerēt, tomēr notieko­šais dod iemeslu cerībām. Obsli tirgojas un kaulējas ar pārējiem komensāliem, Jegei plātās, Slosi mēģina atņemt sekotājus citām partijām, un viņu atbalstītāju skaits aug. Viņi ir godprātīgi cilvēki un kārtīgi valda pār savu frak­ciju. Tikai septiņi no Trīsdesmit Trim ir uzticami Brīvā tirgus ļaudis, par pārējiem Obsli domā, ka varēs iegūt vēl desmit balsis, kas kopā veidotu nelielu pārsvaru.

Vienu laikam patiesi interesē Sūtnis: tas ir komens. Itepens no Einienas rajona, kurš interesējies par citplanētieša misiju kopš tā laika, kad strādāja sarfiem un bija atbildīgs par Erenrangas ziņu raidījumu cenzūru. Šķiet, ka viņa sirdsapziņu apgrūtina atmiņas par apspiedēja lomu. Viņš piedāvāja Obsli paziņot par ielūgumu zvaig­žņu kuģim ne vien savā valstī, bet aicināt arī Argavenu pievienot aicinājumam Kārhaidas balsi. Cēls plāns, kam nekad nenotikt. Viņi nekad nelūgs Kārhaidu nekur pie­vienoties.

Sarfi, kas ir starp Trīsdesmit Trim, protams, vispār atsakās atzīt Sūtņa klātbūtni un misiju. Kas attiecas uz remdenajiem un neizlēmīgajiem, kurus Obsli domā pie­saistīt: manuprāt, viņi baidās no Sūtņa tikpat daudz kā Argavens un viņa galms. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka

Argavens uzskatīja Sūtni par jukušu, jo pats bija jucis, bet šeit viņu uzskata par meli, jo paši melo. Viņi baidās no publiskas izgāšanās, no noticēšanas viltojumam, ko Kārhaida jau noraidījusi, bet varbūt tieši Kārhaida ir šo viltojumu izgudrojusi? Ja viņi izsaka aicinājumu un izsaka to publiski, tad kas notiks ar viņu šifgretoru, ja nekāds kuģis neieradīsies?

Dženli Ai tiešām prasa no mums neparasti lielu uzti­cēšanos.

Viņam tā acīmredzami nešķiet neparasta.

Un Obsli un Jegei domā, ka izdosies pārliecināt vai­rākumu no Trīsdesmit Trim uzticēties viņam. Nezinu, kāpēc neesmu tik labās domās par nākotni kā viņi; var­būt nevēlos, lai pierādās, ka Orgoreinā ir apgaismotāka valsts nekā Kārhaida, gatava riskēt un iegūt balvu, atstā­jot Kārhaidu ēnā. Ja ari mana skaudība ir patriotiska, tad tā ir pamodusies pārāk vēlu. Tikko es sapratu, ka Tibe drīz būs pilnībā atņēmis manu ietekmi, darīju visu, lai Sūtnis nokļūtu Orgoreinā; ari šeit, trimdā, esmu darījis visu, lai palīdzētu viņam iegūt vietējo uzticību.

Pateicoties naudai, ko viņš atveda no Eši, varu atkal dzīvot neatkarīgi kā "vienība", nevis "padotais". Man vairs nav jāiet uz viesībām, nav jārādās sabiedrībā ar Obsli vai citiem Sūtņa atbalstītājiem; neesmu saticis Sūtni gandrīz pusmēnesi kopš viņa otrās dienas Miš­nori.

Viņš man atdeva Eši naudu tā, kā algotam slepkavam izsniedz samaksu. Savā mūžā neesmu bieži bijis tik dusmīgs, un apzināti mēģināju viņu aizvainot. Viņš saprata, ka es dusmojos. Nezinu, vai saprata, ka būtu jāapvainojas. Izskatījās, ka viņš pieņem manu padomu, neraugoties uz to, kādā formā tas izteikts. Kad biju maz­liet nomierinājies, es to sapratu un sāku uztraukties. Vai tiešām Erenrangā viņš meklēja manu padomu, bet nezināja, kā man to pateikt? Ja tā, tad viņš būs pārpra­tis pusi un nesapratis pārējo no mūsu sarunas Pilī tajā vakarā pēc noslēgakmens iemūrēšanas svētkiem. Viņa šifgretors tātad balstās un sastāv, un veidojas pavisam citādi nekā mūsējais. Kad es domājos saskarsmē ar viņu esam pilnībā atklāts un vienkāršs, viņš to būs uztvēris kā īpaši miglainu un neskaidru saziņu.

Viņa trulums ir nezināšana. Viņa iedomība ir nezinā­šana. Viņš par mums neko nezina tāpat kā mēs par viņu. Viņš ir neizmērojami svešs, un es muļķis, jo atļāvu savai ēnai aizšķērsot cerības staru, ko viņš mums piedāvā. Tagad man jānoliek mirstīgā lepnums malā. Ne­drīkstu pagadīties viņam ceļā: jo viņš to tā vēlas. Viņam ir taisnība. Trimdā izdzīts kārhaidiešu nodevējs viņa misijai nepiešķirs papildu ticamību.

Saskaņā ar orgotiešu likumiem katrai "vienībai" ir jāstrādā. Es strādāju plastmasu fabrikā no astotās stundas līdz pusdienai. Darbs ir viegls: es pieskatu mašīnu, kas no plastmasas gabaliņiem ar karstumu līmē nelielas, caurspī­dīgas kastītes. Es nezinu, kam tās domātas. Pēcpusdienās, lai kliedētu garlaicību, esmu atsācis vecos vingrinājumus, ko iemācījos Rofererā. Priecājos, ka neesmu zaudējis pras­mes: joprojām varu izsaukt dothe spēku un ieiet ne-transā. Bet man nav nekāda labuma no ne-transa un, kas attiecas uz nekustības un gavēšanas iemaņām, varēju to visu ari nemācīties, jo tagad tāpat jāsāk viss no gala kā bērnībā. Esmu gavējis vienu dienu, un mans vēders jau brēc, ka pagājusi jau vismaz nedēļa. Nē, mēnesis!

Naktīs piesalst. Šonakt ass vējš nes sasalušu lietu. Visu vakaru domāju par Estri, un vēja šalkas izklausās pēc vēja, kas pūš manā zemē. Šonakt uzrakstīju dēlam garu vēstuli. Rakstot visu laiku ar muguru jutu Areka klātbūtni it kā pagriezies es viņu tūlīt ieraudzītu. Kāpēc es glabāju savus pierakstus? Lai tos lasītu mans dēls? Viņam tie nenāks par labu. Varbūt rakstu, lai neaiz­mirstu dzimto valodu.

Harhahad susmy. Joprojām pa radio nekas nav dzir­dams par Sūtni. Nez vai Dženli Ai saprot, ka Orgoreinā, par spīti plašajam redzamajam valdības aparātam, nekas netiek darīts redzami, nekas netiek izteikts skaļi. Mašīna apslēpj mahinācijas.

Tibe grib iemācīt Kārhaidai melot. Viņš pats mācās no Orgoreinas, un tā ir laba skola. Bet es domāju, ka mums būs grūti iemācīties melot, jo tik ilgi esam nodarbojušies ar augsto mākslu staigāt riņķī un apkārt patiesībai, ne reizi nesamelojoties, bet arī nepasakot taisnību.

Vakar orgotieši iebruka pāri Ei upei. Nodedzināja Tekemberas klētis. Sarfi tieši to arī grib, Tibe arī. Bet ar ko tas beigsies?

Slosi, uztvēris Sūtņa vārdus jomeš misticisma gaismā, skaidro Ekumēnes nonākšanu uz zemes kā Meši Valstības iestāšanos cilvēku vidū un vairs nesaprot mūsu mērķus. "Mums jāpārtrauc sacensība ar Kārhaidu, pirms ierodas Jaunie Cilvēki," viņš saka. "Mums jāšķīstās, gaidot viņu atnākšanu. Mums jāatsakās no šifgretora, jāaizliedz var­darbība un jāapvienojas bez skaudības kā viena pavarda brāļiem."

Bet kā to paveikt, pirms viņi ieradīsies? Kā saraut apburto loku?

Guyrny susmy. Slosi vada komisiju, kas gatavojas aiz­liegt nepiedienīgās lugas, ko rāda šejienes kemmera na­mos; tās droši vien ir līdzīgas kārhaidiešu huhuth. Slosi tās nepatīk, jo ir vulgāras, prastas un zaimu pilnas.

Mēģināt kaut ko aizliegt nozīmē to uzturēt.

Šeit ir tāds sakāmvārds "Visi ceļi ved uz Mišnori". Un, pat ja tu pagriez Mišnori muguru un ej prom, tu tik un tā atrodies uz Mišnori ceļa. Aizliegt vulgāro nenovēr­šami nozīmē kļūt vulgāram. Ir jāiet kur citur, jāizvirza cits mērķis; tad tu nostāsies uz cita ceļa.

Jegei vārdi šodienas Trīsdesmit Triju sēdē: "Es vēršos pret graudu eksporta blokādi uz Kārhaidu un sacensības garu, kas to uztur." It kā pareizi, bet šādi viņš tik un tā nenokāps no Mišnori ceļa. Viņam būtu jāpiedāvā alterna­tīva. Gan Orgoreinai, gan Kārhaidai jāpārtrauc uzņemtais ceļš, tām jāiet citā virzienā un šādi jāpārrauj apburtais loks. Jegei, manuprāt, būtu jārunā tikai par Sūtni un ne par ko citu.

Būt ateistam nozīmē apliecināt Dievu. No pierādī­jumu viedokļa Viņa pastāvēšanai vai nepastāvēšanai nav nekādas nozīmes. Tāpēc handdariti tik reti lieto vārdu "pierādījums"; viņi nav izvēlējušies pret Dievu izturēties kā pret faktu, kas pakļauts pierādījumiem vai ticībai, un viņi ir pārrāvuši apburto loku un ir tiešām brīvi.

Izzināt, uz kuriem jautājumiem nav atbildes, un uz tiem neatbildēt lūk, visnepieciešamākā prasme juku un tumsas laikos.

Tormenbod susmy. Nemiers pieaug: Centrālā Biroja radio joprojām nav pārraidījis ne vārda par Sūtni. Neviena pārraide par viņu no Erenrangas šeit nav tikusi atkārtota, un baumas no nelegāliem radio uztvērējiem, tirgotāju un ceļotāju stāsti nav nekur tālu izplatījušies. Sarfiem ir lielāka kontrole pār saziņas līdzekļiem, nekā es zināju vai spēju iedomāties. Tāda vara ir neaptverama. Kārhaidā karalis un kyorremy var diezgan labi kontro­lēt, ko cilvēki dara, bet tikpat kā nemaz to, ko viņi klausās, un nemaz to, ko viņi runā. Šeit parlaments var pārbaudīt ne vien darbus, bet ari domas. Cilvēkiem nevajadzētu dot tādu varu pār citiem.

Šusgis un citi atklāti vadā Dženli Ai pa pilsētu. Varu tikai minēt, vai viņš saprot, ka ar šo atklātību tiek mas­kēts fakts, ka viņš tiek slēpts. Neviens nezina, ka viņš te ir. Es jautāju darbabiedriem fabrikā: viņi neko nezina un domā, ka es runāju par kādu vājprātīgu jomeš sek­tantu. Nav informācijas, nav intereses, nekā, kas varētu palīdzēt Ai darbam vai aizsargāt viņa dzīvību.

Žēl, ka viņš izskatās tik līdzīgs mums. Erenrangā cil­vēki viņu uz ielas sazīmēja diezgan bieži, jo zināja dažus faktus vai baumas un zināja par viņa esamību. Šeit, kur viņa klātbūtne tiek turēta slepenībā, viņu neviens pat nepamana. Viņi neapšaubāmi redz viņu diezgan līdzīgi kā es mūsu pirmajā tikšanās reizē: neparasti garš, spē­cīgs, tumsnējs jaunietis, kam tikko sācies kemmers. Pagā­jušajā gadā rūpīgi izpētīju ārstu ziņojumus par viņu. Viņš būtiski atšķiras no mums. Atšķirības nav virspusē­jas. Viņš ir jāiepazīst, lai saprastu, cik viņš svešs.

Tad kāpēc viņi mēģina Sūtni slēpt? Kāpēc neviens komensālis nesaņemas un nesāk par šo jautājumu runāt ar tautu vai pa radio? Kāpēc pat Obsli klusē? Viņi baidās.

Mans karalis baidījās no Sūtņa; šie ļaudis baidās cits no cita.

Man šķiet, ka es kā ārzemnieks esmu vienīgais cil­vēks, kam Obsli uzticas. Viņam diezgan labi patīk mana sabiedrība (un tas ir abpusēji), un vairākas reizes viņš atteicies no šifgretora un atklāti lūdzis man padomu. Bet, kad aicinu viņu runāt atklāti, rosināt sabiedrības interesi, kas varētu pasargāt no frakciju intrigām, viņš mani nedzird.

"Ja visa Komensālijā vērotu Sūtni, sarfi neuzdrošinā­tos aiztikt viņu," es saku, "vai ari jūs, Obsli."

Obsli nopūšas: "Jā, jā, bet mēs tā nevaram darīt, Estraven. Radio, drukātās ziņas, zinātniskie izdevumi viss ir sarfu rokās. Ko tu iesaki man darīt vai klaigāt uz ielu stūriem kā tādam pusjukušam sektantam?"

"Bet var taču runāt ar cilvēkiem, palaist baumas. Es ar kaut ko līdzīgu nodarbojos Erenrangā pagājušajā gadā. Mēģiniet panākt, lai cilvēki sāk uzdot jautājumus, uz ko jums ir atbilde pats Sūtnis."

"Ja vien viņš liktu tam sasodītajam kuģim nolaisties un mums būtu, ko parādīt tautai! Bet tagad…"

"Viņš to nedarīs, iekams nebūs pārliecināts, ka jūsu motīvi ir godīgi."

"Vai tad tā nav?" Obsli paceļ balsi, piepūzdamies kā adatzivs. "Vai es neesmu ar Sūtni nodarbojies katru pagājušā mēneša stundu? Godīgi motīvi! Viņš grib, lai ticam visam, ko viņš mums stāsta, un tad atsakās mums uzticēties!"

"Un viņam vajadzētu?"

Obsli elš un pūš, un neatbild.

Viņš ir tuvāk godīgumam nekā jebkurš cits man pazīstamais orgotiešu ierēdnis.

Odhetheny susmy. Lai sasniegtu augstu stāvokli starp sarfiem, šķiet, jābūt samērā stulbam. Labs piemērs ir Goms. Viņš mani uzskata par kārhaidiešu aģentu, kas mēģina novest orgotiešus līdz milzīgam prestiža zaudē­jumam, pārliecinot tos noticēt viltus ziņām par Sūtni no Ekumēnes. Viņš domā, ka es visu laiku premjera amatā to tik vien darīju kā gatavoju minēto ļauno joku. Dieva dēļ, man tiešām ir labākas lietas, ko darīt, nekā sacens­ties šifgretorā ar padibenēm. Bet tik vienkāršu atklājumu viņš nespēj pamanīt. Tagad, kad Jegei ir mani acīmre­dzami pametis, Goms domā, ka varēs mani savā dīvai­najā veidā nopirkt. Viņš ir mani vērojis vai licis izsekot un noskaidrojis, ka man kemmers sāksies vai nu posthe, vai tormenbod dienās. Tā nu viņš vakar vakarā uzradās pilnā kemmerā (ko noteikti bija izraisījis ar hormoniem), gatavs vest mani kārdināšanā. Tāda nejauša tikšanās uz Pjenefena ielas. "Hārt! Neesmu tevi redzējis vai pusi mē­neša, kur tu visu laiku slēpies? Nāc, iedzersim pa kau­sam alus."

Viņš izvēlējās krogu tieši blakus Komensālijas Sabied­riskajam kemmera namam. Un pasūtīja nevis alu, bet dzīvības ūdeni. Viņš netaisījās velti šķiest laiku. Pēc pir­mās glāzes viņš apsedza ar savu plaukstu manējo un, piegrūdis seju man pavisam tuvu, čukstēja: "Mēs nesatikāmies nejauši, es tevi jau gaidīju: šovakar alkstu pēc tevis kemmerā," un nosauca mani pirmajā vārdā. Neno­griezu viņam mēli tikai tāpēc, ka nenēsāju nazi, kopš esmu pametis dzimteni. Pateicu, ka domāju trimdas laikā atturēties. Viņš dūdoja un murmināja, neatlaizdams manas rokas. Viņš ļoti strauji ieguva kemmerā sie­višķo formu. Goms kemmerā ir ļoti skaists, un viņš bija paļāvies uz savu skaistumu un seksuālo pievilcību, acīm­redzot zinādams, ka es kā handdarīts nelietoju medi­kamentus kemmerā apspiešanai līdz ar to man būtu ļoti grūti atturēties. Viņš aizmirsa, ka pretīgums ir pat labāks par medikamentiem. Izrāvos no viņa ķetnām, jo pieskārieni, protams, mani ietekmēja, un devos prom, ieteikdams viņam doties uz tuvējo sabiedrisko kemmerā namu. Pie šiem vārdiem viņš mani uzlūkoja ar nožēlo­jamu naidu: lai cik negodīgu motīvu vadīts, viņš tiešām bija kemmerā un ļoti uzbudināts.

Vai viņš tiešām domāja, ka pārdošos par tādām kapei­kām? Viņš droši vien cer, ka esmu ļoti nervozs. Tas mani tiešām dara nervozu.

Lai nolādēti šie nešķīstie cilvēki. Viņu starpā nav neviena šķīsta.

Osordny susmy. Šodien pēcpusdienā Dženli Ai runāja Trīsdesmit Triju sapulcē. Nebija atļauta nepiederošu per­sonu klātbūtne un nenotika radioreportāža, bet Obsli vēlāk mani uzaicināja pie sevis un atskaņoja perso­nisko tikšanās ierakstu. Sūtnis runāja labi, ar aizkus­tinošu godīgumu un degsmi. Viņam piemīt nevainība, ko uzskatu par svešu un muļķīgu; tomēr reizēm šķie­tamā nevainība atklāj plašas zināšanas un elpu aizrau­jošu mērķa apziņu. Caur viņu runā gudra un cēlsirdīga tauta tauta, kuras gudrība radusies no dziļas, senas, briesmīgas un neizsakāmi bagātas dzīves pieredzes. Bet viņš pats ir jauns: nepacietīgs, nepieredzējis. Viņš stāv augstāk par mums, redz tālāk, bet pats ir tikai cilvēka augumā.

Tagad viņš runā labāk nekā Erenrangā, vienkāršāk un smalkāk; viņš ir mācījies amatu praksē tāpat kā mēs visi.

Viņa runu bieži pārtrauca Uzvaras frakcijas locekli, pie­prasīdami, lai prezidents aptur šo vājprātīgo, izdzen viņu no telpām un turpina darbu saskaņā ar kārtību. Komens. Jemenbeni bija vistrokšņainākais un, iespējams, nebija pārdomājis savus vārdus. "Jūs tak negribat ticēt visiem gļukiem, par ko viņš stāsta?" viņš ik pa brīdim skaļā balsī jautāja Obsli. Iepriekš plānoto runātāja pārtraukšanu, kas padarīja ieraksta klausīšanos gandrīz neiespējamu, vadīja (tā saka Obsli) Kaharosili. Tālāk rakstu pēc atmiņas.

Alšels (vada sapulci): Godājamais Sūtni, mēs domā­jam, ka jūsu sniegtā informācija un godājamo Obsli, Slosi, Itepena, Jegei un citu priekšlikumi ir ārkārtīgi interesanti un aizraujoši. Tomēr mēs vēlētos zināt maz­liet vairāk, pirms nolemjam turpināt. (Smiekli.) Tā kā Kārhaidas karalis ir paturējis jūsu jūsu pārvietošanās līdzekli un tas atrodas neaizsniedzamā vietā, vai būtu iespējams, kā jau ieteikts, ka jūs izsaucat savu savu zvaigžņu kuģi? Vai kā jūs to saucat?

Ai: Zvaigžņu kuģis ir labs nosaukums, priekšsēdi.

Alšels: Jā? Un kā jūs to saucat?

Ai: Nu, tehniskais nosaukums ir cilvēku pārvadāšanai piemērots starpzvaigžņu Setiānas ražojuma GGĀK-20.

Balss: Jūs skaidri zināt, ka tās nav Sv. Peteti ragavas? (Smiekli.)

Alšels: Lūdzu. Jā. Tātad, ja jūs varētu dabūt šo kuģi uz zemes uz cietas zemes, ja tā var sacīt, lai mēs varētu, tā teikt, kārtīgi…

Balss: Kārtīgi pūst pīlītes!

Ai: Es loti vēlos piezemēt kuģi, godājamais Alšel, kā pierādījumu un liecību mūsu abpusējai labticībai. Es gaidu tikai jūsu oficiālo publisko paziņojumu par gai­dāmo notikumu.

Kaharosili: Vai tiešām, kolēģi, jūs neredzat, kas te notiek? Tas nav tikai stulbs joks. Tā pēc būtības ir pub­liska ņirgāšanās par mūsu uzticību, mūsu lētticību, mūsu muļķību un to ar neticamu bezkaunību ir izplāno­jis cilvēks, kas šodien stāv mūsu priekšā. Jūs zināt, ka viņš nāk no Kārhaidas. Jūs zināt, ka viņš ir kārhaidiešu aģents. Jūs redzat, ka viņam piemīt seksuālas novirzes, kas Kārhaidā Tumsas kulta ietekmē netiek ārstētas un pat tiek mākslīgi izraisītas pareģu orģijās. Un tomēr, kad viņš saka: "Es nāku no kosmosa," jūs aizverat acis, atslēdzat intelektu un ticat! Es nekad nevarēju iedomā­ties, ka tā notiks," utt., utt.

Spriežot pēc ieraksta, Ai pacietīgi panesa izsmieklu un uzbrukumus. Obsli apgalvo, ka viņš esot labi ticis galā. Es klīdu apkārt ap sapulču zāli, lai redzētu, kā viņi atstāj Trīsdesmit Triju sēdi. Ai izskatījās drūms un norūpējies. Tā ari vajadzētu būt.

Nevaru izturēt savu bezpalīdzību. Es pats iedarbināju šo mašinēriju un tagad vairs nespēju neko ietekmēt. Klīstu pa ielām, uzvilcis kapuci pār acīm, lai tikai kaut no attāluma redzētu Sūtni. Un tādas bezjēdzīgas ložņas dzīves dēļ es pametu savu varu, naudu un draugus? Terem, tu esi idiots.

Kāpēc es nevaru nodarboties ar kaut ko iespējamu?

Odeps susmy. Raidītājs, ko Dženli Ai ir nodevis Trisdesmit Triju rīcībā, Obsli rokās, nemainīs viņu nostāju.

Tas neapšaubāmi darbojas tā, kā aprakstīts, bet, ja pat Karaliskais Matemātiķis Šorsts par to varēja pateikt tikai: "Es nesaprotu tā darbības principus," tad nevienam orgotiešu matemātiķim vai inženierim neies labāk, un neko nevar ne pierādīt, ne atspēkot. Tas būtu lielisks iznā­kums gadījumā, ja šī pasaule būtu viena liela handdarītu citadele, bet diemžēl mums jāiet uz priekšu un jāsamin jaunais sniegs, pierādot un atspēkojot, jautājot un atbil­dot.

Vēlreiz mēģināju piespiest Obsli pateikt, cik iespējams ir Ai kontakts ar zvaigžņu kuģi, tā komandas uzmodināšana un mēģinājums ar radiosakaru palīdzību savienot kuģa kabīni ar Trīsdesmit Triju apspriežu zāli, lai komensāļi varētu ar viņiem sarunāties. Šoreiz Obsli bija gatavs iemesls, kāpēc tā nevar notikt. "Estraven, mīļais cilvēk, sarfi kontrolē visus radioviļņus, tu taču to zini. Man nav ne mazākās jausmas, kuri Saziņas ierēdņi ir no sarfiem; droši vien lielākā daļa, jo es zinu, ka viņi kontrolē visu līmeņu raidītājus un uztvērējus, ieskaitot tehniķus un meistarus. Viņi var apturēt vai viltot jebkādu mūsu saņemto pārraidi, pat ja mums tādu izdotos uztvert. Vai jūs varat iedomāties, kā tas izskatītos sapulcē? Mēs, "kosmosa piekritēji", paši sava joka upuri, kas, elpu aiz­turējuši, klausās kaut kādus trokšņus, un nekā cita nav ne atbildes, ne Vēsts?"

"Un jums nav naudas, lai nolīgtu uzticamus tehni­ķus vai pārpirktu viņējos?" es jautāju, bet tam nebija jēgas. Viņš baidās pazaudēt prestižu. Viņa izturēšanās pret mani ir mainījusies. Ja viņš atcels pieņemšanu par godu Sūtnim, viss būs sagājis grīstē.

Odarhad susmy. Viņš atcēla pieņemšanu.

Šorīt es devos apciemot Sūtni īsteni orgotiešu stilā. Ne atklāti, mājās pie Šusgis, kur vai visi kalpotāji ir sarfu aģenti, jo Šusgis pats ir no viņiem, bet uz ielas, nejauši, Goma gaumē, ložņādams un slēpdamies. "Godājamais Ai, vai jūs mani mirklīti uzklausītu?"

Viņš satrūcies paskatījās apkārt, tad, atpazinis mani, satraucās. Atguvis balsi, viņš izgrūda: "Un kāda no tā jēga, godājamais Hārt? Jūs zināt, ka nevaru paļauties uz to, ko jūs sakāt, kopš Erenrangas…"

Tas bija godīgi, ja ne patiesi; bet tur bija sava tais­nība: viņš zināja, ka gribu viņam dot padomu, nevis izteikt lūgumu, tāpēc uzrunāja mani, lai saglabātu manu lepnumu.

Es teicu: "Šeit ir Mišnori, nevis Erenranga, bet jūs esat tajās pašās briesmās. Ja jūs nevarat pārliecināt Obsli vai Jegei ļaut jums sazināties pa radio ar savu kuģi, lai cilvēki uz tā, paši palikdami drošībā, var jūs atbalstīt, apstiprināt jūsu izteikumus, tad es domāju, ka jums jāizmanto paša instruments, ansibls, un nekavējoties jāpiezemē kuģis. Tādā gadījumā jūs riskēsiet neizsakāmi mazāk nekā palikdams vienatnē."

"Komensāļu debates par manu vēsti netiek izpaus­tas. Kā jūs zināt par maniem "izteikumiem", godājamais Hārt?"

"Jo manas dzīves mērķis ir zināt…"

"Bet šeit tā nav jūsu darīšana. Par to lemj Orgoreinas komensāļi."

"Godājamais Ai, es jums saku, jūs esat dzīvības bries­mās," es teicu. Viņš uz to neko neatbildēja, un es aiz­gāju.

Man vajadzēja ar viņu parunāt jau sen. Tagad ir par vēlu. Vēlreiz bailes iznīcina viņa misiju un manu cerību. Ne bailes no svešādā, ne no šīs zemes tas nav iespē­jams šajā valstī. Orgotiešiem nepietiek ne prātiņa, ne gara lieluma, lai baidītos no īsteni un patiesi svešā. Viņi to pat neredz. Viņi skatās uz cilvēku no citas pasaules, un ko viņi redz? Spiegu no Kārhaidas, izvirtuli, aģentu, sīku, nenozīmīgu politisku "vienību", kādi ir paši.

Ja viņš neizsauks kuģi tūlīt, būs par vēlu. Jau tagad, iespējams, ir par vēlu. Tā ir mana vaina. Es visu esmu darījis nepareizi.