Tumsas kreisā roka

20. Bezjēdzīgs ceļojums

Piezīmēs, ko Estravens rakstīja, kad gājām pāri Gobrina ledājam, viņš atzīmē, ka nesaprot, kāpēc ceļa­biedrs kaunas raudāt. Es jau toreiz būtu viņam pateicis, ka raudāt man traucē nevis kauns, bet bailes. Tagad viņa nāves vakarā gāju pa Sinotas ieleju uz auksto zemi, kur baiļu vairs nav. Un tur es sapratu, ka var raudāt, cik vien vēlas, bet tas neko nemaina.

Mani aizveda uz Sasinotu un ieslodzīja cietumā, jo es taču biju atradies kopā ar cilvēku ārpus likuma. Iespējams, viņi vienkārši nezināja, ko ar mani iesākt. Jau no paša sākuma, pat pirms atnāca rīkojums no Erenrangas, pret mani izturējās labi. Mans cietums Kārhaidā bija mēbelēta istaba Sasinotas valdības tornī. Man bija kamīns, radio un piecas labas maltītes dienā. Ērtību nebija. Gulta bija cieta, segas plānas, grīda kaila, gaiss auksts. Kā visās Kārhaidas telpās. Bet man atveda ārstu, kura rokas un balss man sniedza daudz lielāku mierinājumu, nekā biju atradis Oigoreinā. Kad ārsts aizgāja, durvis palika vaļā. Atceros, cik ļoti vēlējos, lai kāds tās aizver, jo no gaiteņa nāca aukstums. Bet man nebija ne spēka, ne dūšas celties no gultas un aizvērt sava cietuma durvis.

Ārsts, jauns, nopietns, mātišķs cilvēks, man ar mie­rīgu pārliecību paziņoja: "Jūs pēdējos sešus mēnešus esat ēdis par maz un strādājis daudz par daudz. Jūs esat iztērējis visus spēkus, un tie ir galā. Guliet un atpū­tieties. Guliet, kā upe gul ziemu ielejā. Guliet mierā. Gaidiet."

Bet, tikko es aizmigu, es atkal biju kravas kastē, pie­spiedies pārējiem, mēs visi kaili, smirdīgi, trīcoši līdām kopā, lai sasildītos. Un tikai viens vienīgs gulēja pie aiz­bultētajām durvīm. Viņš bija auksts, viņa mute pilna asins recekļiem. Viņš bija nodevējs. Viņš bija mūs pame­tis, pametis mani. Un es modos, dusmu pilns. Vārguļa dusmas, kas izplūda vārguļa asarās.

Laikam biju slims, jo atminos, ka degu drudzī un ārsts sēdēja man klāt vienu vai vairākas naktis. Naktis neatceros, bet atceros, kā sacīju viņam trīcošā, kašķīgā balsī: "Viņš taču varēja apstāties. Viņš redzēja sardzi. Viņš skrēja tieši pretī šautenēm."

Jaunais ārsts pēc kāda laika teica: "Jūs taču negribat teikt, ka viņš izdarīja pašnāvību?"

"Varbūt…"

"Par draugiem tā nerunā. Un es neticu, ka Hārts rem ir Estravens tā varētu."

Man nebija ienācis prātā, cik ļoti šejienieši nicina paš­nāvību. Viņi neuzskata to par izeju kā mēs. Tā ir atteik­šanās no iespējām, pati nodevība. Ja kārhaidietis lasītu Jauno Derību, viņaprāt, Jūdas noziegums nebūtu Kristus nodošana, bet gan viņa pašnāvība ar to viņš pašos pamatos ir padevies izmisumam, atteicies no piedoša­nas, pārmaiņām, dzīvības. "Tātad jūs nesaucat Estravenu par nodevēju?"

"Nekad arī neesmu viņu tā saucis. Godājamais Ai, daudziem apsūdzības pret viņu šķiet nepatiesas."

Viņa vārdi mani nenomierināja. Man joprojām sāpēja. "Tad kāpēc viņu nošāva? Kāpēc viņš ir miris?" Uz to viņš neko neteica, jo atbildes nebija.

Mani tā arī oficiāli nenopratināja. Pajautāja, kā es nokļuvu no Pulefenas fermas Kārhaidā un kādu šifrētu ziņu pārraidīju pa radio. Es pastāstīju. Informāciju neka­vējoties nosūtīja karalim uz Erenrangu. Ziņa par kuģi acīmredzot bija valsts noslēpums, bet par manu bēg­šanu no orgotiešu cietuma, ziemas ceļojumu pāri Ledā­jam un klātbūtni Sasinotā raidīja un runāja ļoti plaši. Estravena dalību šajos notikumos, kā arī viņa nāvi radio nepieminēja, bet visi to zināja tāpat. Kārhaidā slepenība ļoti lielā mērā ir takta jautājums, kopīga klusēšana pēc vienošanās kad netiek uzdoti jautājumi, bet atbildes paliek. Ziņās runāja tikai par sūtni godājamo Ai, bet visi zināja, ka Harth rem ir Estraven mani izrāvis no orgotiešu ķetnām un kopā ar mani šķērsojis Ledāju uz Kārhaidu, lai apgāztu pretīgos komensāļu melus par manu pēk­šņo nāvi rudenī Mišnori no horm drudža. Estravens bija diezgan precīzi paredzējis notikumu gaitu pēc manas atgriešanās. Viņš gan nebija paredzējis, ka viss notiks tik strauji. Viena citplanētieša dēļ, kurš kaut kur Sasinotā gulēja slims, nekustīgs un vienaldzīgs pret visu pasauli, desmit dienu laikā krita divas valdības.

Protams, orgotiešu valdības krišana vairāk atgādināja procesu, kad vienu komensāļu grupu pie varas nomaina cita, bet Trīsdesmit Trīs palika tie paši. Dažu ēnas saīsi­nājās, citu pagarinājās, kā saka kārhaidieši. Sarfu frak­cija, kas mani nosūtīja uz Pulefenas fermu, palika nesa­tricināma savās pozīcijās par spīti tam, ka pirmo reizi pastāvēšanas laikā bija pieķerta melos, līdz tai dienai, kad Argavens publiski paziņoja par drīzo zvaigžņu kuģa nolaišanos Kārhaidā. Todien vadošos amatus Trīsdesmit Triju valdībā pārņēma Obsli partija Brīvā tirgus frak­cija. Es tomēr biju viņiem noderējis.

Kārhaidā valdības maiņa pamatā nozīmē viena prem­jera izraidīšanu un cita iecelšanu, un pārmaiņas kyorremy, lai gan bieži vien notiek arī politiskas slepkavības, demisijas un dažādi dumpji. Tibe nemēģināja palikt pie varas. Mana vērtība starptautiskajā šifgretora spēlē un tas, ka biju attaisnojis (ar savu līdzdalību) Estravenu, piešķīra man prestižu, kas bija tik loti pārāks par viņējo, ka viņš atkāpās no amata, kā to vēlāk uzzināju, jau pirms Erenrangā izdzirdēja par manis sūtīto signālu kuģim. Saņēmis brīdinājumu no Tesičera, viņš sagaidīja ziņas par Estravena nāvi un atkāpās no amata. Viņš bija vienlaikus sakauts un paspējis atriebties.

Saņēmis visu informāciju, Argavens atsūtīja man ielū­gumu, uzaicinājumu nekavējoties ierasties Erenrangā, kā ari pieklājīgu naudas summu ceļojuma izdevumiem. Sasinotas pilsēta tikpat dāsni sūtīja man līdzi jauno ārstu, jo es joprojām nebiju pilnīgi vesels. Mēs braucām ar motorkamanām. Ceļojumu atceros tikai fragmentāri. Viss gāja gludi un nesteidzīgi, ilgi stāvējām, gaidot, kad ruļļi pieblīvēs sniegu uz ceļiem, pavadījām garas nak­tis iebraucamās vietās. Iespējams, ka pagāja divas trīs dienas, bet man ceļojums šķita ļoti garš, un es neko daudz neatceros līdz tam brīdim, kad mēs caur Ziemeļu vārtiem nonācām Erenrangas dziļajās, sniega un ēnu pilnajās ielās.

Sajutu, ka sirds man nocietinās un galva noskaidro­jas. Līdz šim biju kā saplīsis gabalos. Tagad, lai gan biju noguris pēc vieglā ceļojuma, jutu, ka man dziļumos vēl ir palicis spēks. Visticamāk, pieraduma spēks, jo es bei­dzot atrados pazīstamā vietā, pilsētā, kur biju dzīvojis un strādājis vairāk nekā gadu. Es pazinu ielas un torņus, un Pils drūmos pagalmus, celiņus un fasādes. Es zināju, kas man te jādara. Tā nu es pirmo reizi skaidri sapratu, ka pēc drauga nāves man jāpabeidz tas, par ko viņš atdeva savu dzīvību. Man jāieliek arkas noslēgakmens.

Pie Pils vārtiem saņēmu norādījumu doties uz viesu namu Pils teritorijā. Man ierādīja vietu Apaļā Torņa ēkā, kas galmā nozīmē augstu šifgretoru: ne tik daudz karaļa labvēlību, cik jau tā augsta statusa atzīšanu. Te parasti apmetās draudzīgo valstu vēstnieki. Tā bija laba zīme. Lai nokļūtu līdz mājvietai, man nācās iet garām Sarka­najai Stūra ēkai, un es caur šauro vārtu arku ieraudzīju kailo koku pie dīķīša, ko klāja pelēks ledus, un ēku, kas joprojām bija tukša.

Pie Apaļā Torņa durvīm mani sagaidīja cilvēks baltā hīeb un tumši sarkanā kreklā ar sudraba ķēdi ap kaklu Faksi, Oterherdas citadeles pareģis. Ieraugot viņa laipno un glīto seju, pirmo pazīstamo seju pēc tik ilga laika, izjutu atvieglojumu. Mana saspringtā apņēmība mazliet pagaisa. Kad Faksi saņēma manas rokas savējās īpašajā kārhaidiešu draudzības sveicienā, varēju viņam tikpat silti atbildēt.

Viņu uz kyorremy šoruden bija nosūtījis viņa apga­bals, Dienvidrēra. Gadās, ka parlamenta locekļus ievēlē no handdarītu citadeļu iemītnieku vidus, tomēr audējs reti kad pieņem šo amatu, un man šķiet, Faksi būtu atteicies, ja nebūtu tik ļoti noraizējies par Tibes valdības uzņemto virzienu. Tā nu viņš bija nolicis malā audēja zelta ķēdi un aplicis domnieka sudraba ķēdi. Viņš nebija ilgi palicis nemanīts, jo kopš thern mēneša bija iecelts Hes-kyorremy jeb Iekšējā padomē, kas darbojas kā pret­spēks premjeram. Amatā viņu bija iecēlis pats karalis. Varbūt viņš jau atradās ceļā uz tiem slavas kalngaliem, no kuriem pirms nepilna gada bija kritis Estravens. Kār­haidā politiskās karjeras ir straujas un beidzas negaidīti.

Apaļajā Tornī, aukstā, greznā mājiņā, mēs ar Faksi runājām diezgan ilgi, pirms man bija jātiekas ar pārē­jiem vai jāķeras pie oficiālajām vizītēm un paziņoju­miem. Viņš skatījās manī ar skaidrām acīm un jautāja: "Tātad drīz ieradīsies kuģis, nolaidīsies uz zemes. Tas būs lielāks nekā tas, kurā jūs ieradāties Hordena salā pirms trim gadiem. Vai tā ir?"

"Jā. Tas ir, es nosūtīju ziņu, lai kuģis sāktu ceļu uz šejieni."

"Kad tas ieradīsies?"

Kad konstatēju, ka nezinu, kura mēneša diena šodien ir, sāku saprast, cik slims esmu bijis pēdējā laikā. Nācās skaitīt atpakaļ līdz dienai pirms Estravena nāves. Kad konstatēju, ka kuģim, ja tas atrodas iespējami tuvu, jau būtu jābūt orbītā ap planētu un jāgaida komanda no manis, tas bija nākamais trieciens.

"Man jāsazinās ar kuģi. Viņi gaida instrukcijas. Kur karalis vēlas, lai tas nolaižas? Vajadzētu neapdzīvotu vietu, diezgan plašu. Man jātiek līdz raidītājam…"

Viss tika nokārtots nekavējoties un ļoti viegli. Nebei­dzamie birokrātijas šķēršļi un apkārtceļi, kas mani agrāk tā bija kaitinājuši, izkusa kā ledus plūdu laikā. Rats bija pagriezies. Nākamajā dienā mani gaidīja audience pie karaļa.

Estravens sešus mēnešus bija mēģinājis panākt manu pirmo audienci. Un atdeva visu pārējo dzīvi, lai notiktu šī otrā.

Biju noguris no nemitīgām aizdomām, un galva man bija pilna ar domām, kas apslāpēja kautrīgumu. Nogāju pa garo, sarkano gaiteni zem apputējušiem standartiem un nostājos pie paaugstinājuma, kur atradās trīs lielie kamīni; katrā sprakšķēja un plosījās spoža uguns. Kara­lis sēdēja pie vidējā, sakumpis pie galda uz izrotātas taburetes.

"Sēdieties, godājamais Ai."

Apsēdos kamīna otrā pusē un skatījos uz liesmu izgaismoto Argavena seju. Viņš izskatījās nevesels un vecs. Viņš izskatījās pēc sievietes, kas zaudējusi bērnu, pēc vīrieša, kas zaudējis dēlu.

"Tātad, godājamais Ai, jūsu kuģis drīz nolaidīsies."

"Nolaišanās notiks Aftenas purvājā, kā jūs vēlējāties. Kuģis nosēdīsies šovakar trešās stundas sākumā."

"Un ja viņi netrāpīs? Tad viss sadegs?"

"Viņi sekos radiobākai; viss ir saskaņots. Viņi noteikti trāpīs."

"Un cik tur būs cilvēku vienpadsmit? Pareizi?"

"Jā. Nav tik daudz, lai baidītos."

Argavena rokas noraustījās. "Es no jums vairs nebai­dos, godājamais Ai."

"Priecājos."

"Jūs man labi kalpojāt."

"Bet es neesmu jūsu kalps."

"Es zinu," viņš vienaldzīgi teica. Un nekustīgi skatījās ugunī, kodīdams lūpu.

"Mans ansibla raidītājs atrodas Mišnori, laikam pie sarfiem. Bet uz kuģa borta būs cits ansibls. Tāpēc, ja tas jums būtu pieņemami, es līdz ar kuģa nolaišanos uzņemšos Ekumēnes ārkārtējā un pilnvarotā sūtņa pos­teni, man būs tiesības pārrunāt un parakstīt sadraudzī­bas līgumu ar Kārhaidu. Manus vārdus var apstiprināt, caur ansiblu sazinoties ar Heinu un citiem stabiļiem."

"Lai ari tā būtu."

Klusēju, jo karalis manī neklausījās. Viņš ar zābaka purngalu pabakstīja pagali kamīnā, saceļot sauju sar­kanu dzirksteļu. "Kāda velna pēc viņš mani krāpa?" viņš prasīja augstā, griezīgā balsī un pirmo reizi paskatījās man acīs.

"Kas?" jautāju, skatīdamies tikpat cieši.

"Estravens."

"Viņš rūpējās, lai jūs nekrāptu pats sevi. Viņš dabūja mani prom no acīm, kad jūs sākāt atbalstīt tos, kas mani necieta. Viņš atveda mani atpakaļ brīdī, kad šī atgrieša­nās vien jūs pārliecinātu uzņemt Ekumēnes misiju. Un jūs ar to ieiesiet vēsturē."

"Kāpēc viņš man neko neteica par lielo kuģi?"

"Jo viņš par to neko nezināja: es par to nevienam neko neteicu līdz pat brīdim, kad ierados Orgoreinā."

"Un jūs abi ari izvēlējāties īstos partnerus, ar ko pļā­pāt! Viņš mēģināja piespiest, lai orgotieši uzņem jūsu misiju. Viņš visu laiku sadarbojās ar Brīvā tirgus frakciju. Un jūs sacīsiet, ka tā nav nodevība?"

"Nē, tā nebija nodevība. Viņš zināja, ka, ja viena nācija lai kura tā arī būtu pirmā iestāsies Ekumēnē, otra nekavējoties sekos. Un tā būs. Un pēc tam pienāks kārta Sitai un Perunterai, un Arhipelāgam, līdz visi būs apvienojušies. Viņš ļoti mīlēja savu dzimteni, bet viņš nekalpoja ne tai, ne jums. Viņš kalpoja tam pašam, kam es."

"Ekumēnei?" iztrūkās Argavens.

"Nē. Cilvēcei."

Es runāju un nezināju, vai manis sacītais ir patiess. Pa daļai patiess, kaut kādā ziņā patiess. Tikpat patiesi būtu sacīt, ka Estravena darbība izrietēja vienkārši no per­soniskas uzticības, atbildības un draudzības jūtām pret vienu cilvēku mani. Bet ari tā nebūtu visa patiesība.

Karalis neatbildēja. Viņa drūmā, uztūkuši, grumbu izvagotā seja atkal bija pievērsta ugunij.

"Kāpēc jūs izsaucāt savu kuģi, pirms man tika pazi­ņots par jūsu atgriešanos Kārhaidā?"

"Lai liktu jums rīkoties. Jums domāta ziņa nonāktu lorda Tibes rokās, un viņš varētu mani izdot orgotiešiem. Vai likt nošaut. Kā lika nošaut manu draugu."

Karalis klusēja.

"Nav svarīgi, vai es palieku dzīvs, bet man bija un ir pienākums pret Getenu un Ekumēni, man ir jāpabeidz iesāktais. Tāpēc vispirms izsaucu kuģi, lai man būtu cerība izpildīt uzdevumu. Tā ieteica Estravens, un viņam bija taisnība."

"Nebija jau nepareizi. Lai kā nu būtu, kuģis nosēdī­sies šeit. Mēs būsim pirmie… Un viņi visi ir tādi kā jūs, ja? Visi izvirtuļi, mūžīgā kemmerā'? Man būs tas gods uzņemt dīvainu kompāniju… Pastāstiet galma pārvald­niekam lordam Gorčernam, kā viņus pareizi uzņemt. Lai nebūtu nekādu aizvainojumu vai kļūdu. Viņi apmetīsies Pilī, norādiet piemērotu vietu. Gribu parādīt viņiem godu. Jūs man tiešām esat labi palīdzējis, godājamais

Ai. Pataisījis komensaļus par meļiem. Un tad par muļ­ķiem."

"Un šobrīd par sabiedrotajiem."

"Es zinu," viņš iespiedzās. "Bet vispirms Kārhaida. Kārhaida vispirms!"

Es piekrītot pamāju.

Pēc kāda laika viņš teica: "Kā bija, kāds bija tas gājiens pāri Ledājam?"

"Viegli nebija."

"Estravens būtu labs ceļabiedrs tādā trakā pasākumā. Izturīgs kā dzelzs. Un nekad nezaudēja savaldīšanos. Man žēl, ka viņš ir miris."

Man trūka vārdu.

"Es pieņemšu jūsu… līdzpilsoņus… audiencē rit pēc­pusdienā, otrajā stundā. Vai mums vēl kas runājams?"

"Vai drīkstu zināt, vai gatavojaties atsaukt pavēli par izraidīšanu, lai attaisnotu Estravena vārdu?"

"Vēl ne, godājamais Ai. Nesteidziniet mani. Kas vēl?"

"Viss."

"Tad ejiet."

Pat es viņu nodevu. Biju solījis, ka neļaušu kuģim nolaisties, kamēr viņa trimda nav atcelta, kamēr viņš nav attaisnots. Ja es uzstātu uz šo nosacījumu, man nāk­tos zaudēt visu, par ko viņš bija cīnījies. Un no trimdas tas viņu neatsauktu.

Pārējo dienas daļu pavadīju, ar lordu Gorčernu un citiem saskaņojot kuģa komandas uzņemšanu un mitekli. Otrajā stundā ar motorkamanām izbraucām uz Aftenas purvājiem, kas atrodas kādus piecdesmit kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Erenrangas. Nolaišanās laukums atradās plaša, neapdzīvota rajona malā. Tas bija kūdras purvs, pārāk slapjš, lai to varētu nosusināt vai apstrā­dāt. Tagad, irrem mēneša vidū, tuksnaine vairāku metru dziļumā bija sasalusi un pārklāta ar sniegu. Radiobāka strādāja visu dienu, bija saņemti apstiprinājuma signāli no kuģa.

Nolaižoties komanda noteikti ekrānos redzēja robežu starp planētas apgaismoto un neapgaismoto daļu, kas stiepās pāri Lielajam kontinentam no Gutenas līča līdz Čarisūnes līcim; Kargava virsotnes vēl spīdēja saulē kā zvaigžņu virtene; jau sāka krēslot, kad mēs pamanījām, ka no debesīm krīt zvaigzne.

Kuģis nolaidās, rēkdams visā godībā; no izkusušā sniega un dubļu ezera pacēlās balti tvaika mutuļi, kad tika nolaisti stabilizatori. Zem purvāja bija par granītu cietāks mūžīgais sasalums, un kuģis glīti izlīdzinājās un sāka atdzist. Ūdens sāka strauji sasalt, un kuģis ziemīgās planētas puskrēslā izskatījās pēc lielas, elegantas zivs, kas stāv uz tumša sudraba astes.

Man blakus ierunājās Faksi no Oterhordas, viņa pir­mie vārdi pēc kuģa nolaišanās trokšņa un greznības bija: "Man prieks, ka izdevās šo piedzīvot." Tā bija teicis arī Estravens, skatoties uz Ledāju, uz nāvi; tā viņš būtu teicis šovakar. Lai tiktu vaļā no rūgtās nožēlas, kas mani pārņēma, sāku iet uz kuģa pusi. Ārpuse jau bija apsar­mojusi no iekšējās dzesēšanas sistēmas darbības, un es redzēju, kā atveras augstā borta lūka un elegantā lokā līdz ledum nolaižas laipa. Pirmā no tās nokāpa Longa Heo Hjū, tieši tāda, kādu es viņu atcerējos, lai gan bija pagājuši trīs manas dzīves gadi un viņas dzīvē tikai pāris nedēļu. Viņa paskatījās uz mani un Faksi, un pārē­jiem, kas mūs pavadīja, apstājās pāris soļu no laipas un svinīgi sacīja kārhaidiešu valodā: "Es nāku kā draugs." Viņas acīs mēs visi bijām citplanētieši. Ļāvu, lai Faksi viņu sveicina pirmais.

Viņš norādīja sievietei uz mani, viņa pienāca klāt, paspieda man roku saskaņā ar manas tautas paražu un ieskatījās acīs. "Dženli," viņa teica, "es jūs nemaz nepa­zinu!" Pēc tik ilga laika bija savādi dzirdēt sievietes balsi. Pēc mana ieteikuma no kuģa iznāca arī pārējie: izrādīt neuzticību nozīmētu pazemot kārhaidiešus, apšaubīt viņu šifgretoru. Viņi nāca un sveicinājās ar kārhaidiešiem elegantā pieklājībā. Bet man viņi visi izskatījās dīvaini, gan sievietes, gan vīrieši, lai arī visus labi pazinu. Viņu balsis skanēja savādi pārāk dobjas, pārāk spalgas. Viņi bija kā bars lielu, dīvainu dzīvnieku, kas pieder pie divām dažādām sugām: lieli primāti ar saprātīgu ska­tienu, visi uzbudināti, visi kemmerā. Viņi spieda man roku, pieskārās, apkampa mani.

Man izdevās savaldīties un pastāstīt Heo Hjū un Tuljeram svarīgāko, kas viņiem būtu jāzina par šībrīža situāciju, kamēr braucām atpakaļ uz Erenrangu. Kad nokļuvām Pilī, tomēr metos meklēt glābiņu savā istabā.

Ienāca ārsts no Sasinotas. Viņa klusā balss un jaunā, nopietnā seja ne vīrieša, ne sievietes, bet cilvēka seja bija man atvieglojums, kaut kas pazīstams un pareizs. Bet tad viņš teica vienlaikus likdams man doties gultā un izsniegdams vieglu nomierinošu līdzekli: "Es redzēju jūsu kolēģus sūtņus. Cik brīnišķi, ka no zvaigznēm ir atnākuši cilvēki. Un tas notiek manas dzīves laikā!"

Te atkal bija redzama gan drosme, gan prieks īpa­šības, ko es visvairāk apbrīnoju kārhaidiešos un cilvēkos vispār -, un, lai gan pats tā nejutos, tās noraidīt būtu ļaunprātība. Tā nu sacīju pilnīgu patiesību, bet bez atklā­tības: "Arī viņiem tas ir brīnums. Viņi ir nonākuši jaunā pasaulē, satikuši jaunu cilvēci."

Pavasarī, tuwa mēneša beigās, kad nokritās atkušņa plūdi un atkal varēja ceļot, paņēmu atvaļinājumu no mazās vēstniecības Erenrangā un devos uz austrumiem. Mani ļaudis bija apmetušies dažādās vietās uz planētas. Tā kā mums bija atļauts izmantot gaisa transportu, Heo Hjū un trīs citi paņēma lidojošo mašīnu un devās uz Situ un Arhipelāgu, jo es biju atstājis novārtā jūras puslo­des nācijas. Citi bija Orgoreinā, un vēl daži negribīgi ceļā uz Perunteru, kur atkušņi nesākas agrāk par tuwa mēnesi un viss tik un tā sasalst (kā stāsta) kādu nedēļu vēlāk. Tuljers un Ke'sta Erenrangā lieliski tika ar visu galā. Nebija nekā steidzami darāma. Galu galā kuģis, kas sāk ceļu no Ziemai tuvākās sabiedroto planētas, ieradī­sies tikai pēc septiņpadsmit vietējiem gadiem. Šī pasaule atrodas pašā Visuma nomalē. Tālāk, uz Oriona rokas dien­vidu daļas pusi, nebija cilvēku apdzīvotu pasauļu. Un no Ziemas līdz Ekumēnes centrālajām pasaulēm, mūsu rases šūpulim, ir ļoti tālu: piecdesmit gadi līdz Heinai-Davenantai, vesels cilvēka mūžs līdz Zemei. Nav, kur steigties.

Šķērsoju Kargavu pa zemāko pāreju, pa ceļu, kas iet gar dienvidu jūras krastu. Uz īsu brīdi apstājos ciematā, kur biju apmeties, kad pirms trim gadiem zvejnieki mani atveda no Hordena salas; ļaudis šajā Pavardā mani uzņēma tāpat kā toreiz bez mazākā izbrīna. Nedēļu pavadīju lielajā ostas pilsētā Taterā pie Enčas upes iete­kas, tad vasaras sākumā kājām devos uz Kermlandi.

Gāju uz austrumiem un dienvidiem pa kalnaino, skarbo zemi, kur bija daudz klinšu un zaļu pakalnu, lielu upju un vientuļu mājokļu, līdz nonācu pie Leduspēdu ezera. No ezera krasta, skatoties uz dienvidiem, es pakal­nos ieraudzīju pazīstamu gaismu: debesis balti nomirgoja, tā atspīd ledājs aiz pakalniem. Ledājs nekur nebija pazudis.

Estri mājvieta bija ļoti veca. Pavards un ārējās ēkas bija no pelēka akmens, kas iegūts no klintīm turpat netālu. Viss bija skarbs, pilns vēja skaņu.

Pieklauvēju, un man atvēra. Sacīju: "Es lūdzu zemes tiesas viesmīlību. Es biju Terema no Estri draugs."

Man atvēra sausnējs, nopietns deviņpadsmit vai div­desmit gadus vecs jaunietis, klusēdams uzklausīja manus vārdus un ielaida mani Pavardā. Aizveda mani līdz pirtij, atpūtas telpām, lielajai virtuvei, un, kad bija pārliecinā­jies, ka esmu nomazgājies, apģērbies un paēdis, atstāja mani vienu guļamistabā, kuras dziļie logi pavēra skatu uz pelēko ezeru un pelēkajiem thore mežiem, kas atrodas starp Estri un Stouku. Šis nams bija tikpat drūms kā zeme, uz kuras tas stāvēja. Uguns auroja dziļajā manteļskurstenī, kā vienmēr, vairāk sildīdama garu un aci nekā miesu. Kad vējš pūš no Ledāja un kalniem, akmens sienas un grīda aprij lielāko daļu siltuma. Bet es nejutu aukstumu kā senāk, pirmajos divos gados uz Ziemas; tagad es jau ilgi piemitu aukstā zemē.

Pēc kādas stundas zēns (viņa kustības bija smalkas un vieglas kā meitenei, bet meitenes neprot tik drūmi klusēt) ieradās un pavēstīja, ka Estri lords ir gatavs ar mani tikties, ja es vēlētos ar viņu runāt. Sekoju jaunietim lejā pa kāpnēm, pa gariem gaiteņiem, kur patlaban pilnā sparā gāja vaļā paslēpes. Bērni spietoja mums visapkārt, mazākie spiedza no uztraukuma, pusaudži slīdēja kā ēnas no vienām durvīm līdz citām, aizspieduši muti ar plaukstu, lai slāpētu smieklus. Man kājās ieskrēja apaļīgs piecus sešus gadus vecs mazulis, tad pieķērās manam pavadonim pie rokas, meklējot glābiņu. "Sorvi!" viņš pīkstēja, platām acīm skatīdamies manī, "Sorvi, es tai­sos paslēpties alus darītavā!" Un aizlaidās pa gaiteni kā no lingas izmests olis. Jaunietis Sorvi nesatricināmā mierā turpināja ceļu uz Estri zemes kunga Iekšējo pa­vardu.

Esvans Harth rem ir Estraven bija vairāk nekā septiņ­desmit gadus vecs, artrīta sakropļotām gūžu locītavām. Viņš sēdēja pie uguns, izslējies ratiņkrēslā. Laiks bija pār­veidojis un izlīdzinājis viņa plato seju kā akmeni upē tā bija mierīga, briesmīgi mierīga.

"Jūs esat Sūtnis, Dženri Ai?"

"Jā."

Mēs skatījāmies viens uz otru. Terems bija šī vecā kunga miesas bērns. Jaunākais dēls Terems, vecākais Areks, brālis, kura balsi viņš dzirdēja, kad uzrunāju viņu domās; abi miruši. Nevarēju sazīmēt neko no sava drauga nogurušajā, mierīgajā, skarbajā sejā, kas atklājās manam skatam. Vienīgais, ko tur varēja izlasīt, bija tas, ka Terems tiešām ir miris.

Biju veltīgi devies uz Estri, cerēdams uz mierinājumu. Mierinājuma nebūs un kāpēc gan biju iedomājies, ka ceļojums uz drauga bērnības vietām kaut ko izmainīs, piepildīs tukšumu, klusinās nožēlu? Neko vairs nevar mainīt. Tomēr biju ieradies Estri, lai pabeigtu vēl vienu uzdevumu.

"Mēs bijām kopā ar jūsu dēlu vairākus mēnešus pirms viņa nāves. Es biju ar viņu, kad viņš nomira. Man līdzi ir viņa dienasgrāmatas. Un ja jūs vēlaties, lai kaut ko pastāstu par to, kas notika…"

Vecā vīra sejā joprojām atspoguļojās miers. Bet jau­nietis strauji iznāca no plaiksnīgajām ēnām starp uguni un logu un asi teica: "Erenrangā viņu joprojām sauc par Estravenu-Nodevēju."

Vecais kungs paskatījās uz zēnu, tad uz mani.

"Šis ir Sorvi Hārts," viņš teica. "Estri mantinieks, mans dēludēls."

Es labi zināju, ka šeit nav aizliegts incests. Bet brīdi zaudēju valodu tāpēc, ka mums, zemiešiem, tas nav pie­ņemts, un arī tāpēc, ka pēkšņi pamanīju drūmajā, neval­dāmajā nomales zēnā sava drauga gara atspulgu. Man trīcēja balss. "Karalis atsauks savus vārdus. Terems nebija nodevējs. Kāda nozīme tam, ko par viņu runā muļķi?"

Vecais kungs rāmi nolieca galvu. "Tam ir nozīme," viņš teica.

"Jūs kopā šķērsojāt Gobrina ledāju," Sorvi skarbi jau­tāja, "jūs ar viņu?"

"Jā."

"Es vēlētos dzirdēt šo stāstu, cienījamais Sūtni," ļoti mierīgi sacīja vecais Esvans. Bet zēns, Terema dēls, iz­stostīja: "Vai pastāstīsiet par viņa nāvi? Par citām pasau­lēm starp zvaigznēm par citiem cilvēkiem, par citām dzīvēm?"