Tumsas kreisā roka

3. Ārprātīgais karalis

Es piecēlos vēlu un atlikušo rītu pavadīju, pārlasī­dams piezīmes par Pils etiķeti un geteniešu psiholoģijas un paradumu novērojumus, ko bija pierakstījuši mani priekšgājēji pētnieki. Es neiedziļinājos lasāmvielā, bet tam nebija nozīmes, jo es tāpat visu zināju no galvas un lasīju galvenokārt tāpēc, lai aizbāztu muti iekšējai balsij, kura visu laiku atkārtoja: Kaut kas ir nogājis greizi. Kad man neizdevās to piespiest paklusēt, es ar viņu strīdējos, pierādīdams, ka man viss izdosies arī bez Estravena varbūt pat labāk nekā ar viņu. Galu galā mans darbs bija domāts vienam cilvēkam. Ir tikai viens Pirmais mobilis. Pirmo vēsti par Ekumēni nes viena balss, viens miesā klātesošs cilvēks, sūtnis ir viens. Viņu var nogalināt kā gāja bojā Peleldžs uz Taurus-Četri vai ieslēgt trako namā kā visus trīs pirmos mobiļus pēc kārtas uz Gao; tomēr tāda ir pieņemtā prakse, jo tas darbojas. Viena balss, kas runā patiesību, laika gaitā ir lielāks spēks par flotēm un armijām. Jā, laika tur vajag daudz, bet laiks Ekumēnei vienmēr ir pārpilnībā tev nav, sacīja iekšējā balss, bet es iedzinu viņu loģiskā klusumā un ierados uz audienci Pilī pie karaļa Otrajā stundā, pilns miera un pašapziņas. Bet tas viss pajuka jau priekštelpā, iekams es pat ieraudzīju karali.

Pils sargi un sekretāri caur garajiem gaiteņiem un koridoriem bija ieveduši mani Karaļa nama uzgaidāmajā telpā. Referents mani palūdza uzgaidīt un atstāja vienu augstajā istabā bez logiem. Tā nu es tur stāvēju, saposies uz vizīti pie karaļa. Biju pārdevis ceturto rubīnu (pētnieku ziņojumos bija minēts, ka uz Getenas oglekļa dārgakmeņi ir tikpat lielā cieņā kā uz Zemes, tāpēc es biju ieradies ar pilnām kabatām dārgakmeņu, lai varētu nodrošināt sev iztiku) un iztērējis trešdaļu naudas par apģērbu vakardienas parādei un šodienas audiencei. Viss bija jauns, ļoti smags un labas kvalitātes kā Kārhaidā pierasts. Biju ģērbies baltā adītas vilnas kreklā, pelēkās biksēs, garā zilzaļā ādas tunikā ar šķēlumiem sānos hīeb -, jaunā micītē, jaunos cimdos, kas bija pareizā leņķī aizbāzti aiz vaļīgās hīeb jostas, jaunos zābakos, pārliecība, ka esmu labi ģērbies, papildināja manu mieru un pašapziņu. Es mierīgi un pašapzinīgi skatījos apkārt.

Kā viss karaļa nams, arī šī telpa bija veca: augstiem griestiem, sarkanām, kailām sienām un drēgnu, piesma­kušu gaisu, it kā tas plūstu nevis no citām telpām, bet gan no pagājušiem gadsimtiem. Kamīnā rūca uguns, bet tas neko nemainīja. Uguns uzdevums Kārhaidā ir sildīt garu, nevis miesu. Industriālo izgudrojumu laikmets Kār­haidā iesākās pirms vismaz trim tūkstošiem gadu, un trīsdesmit gadsimtos ir izdomātas lieliskas un ekono­miskas centrālās apkures ierīces, kas izmanto tvaiku, elektrību un citus principus; bet kārhaidieši tās neierīko savās mājās. Varbūt pretējā gadījumā viņiem pazustu spēja piemēroties aukstam klimatam tāpat kā Arktikas putniem, kas, ja tos uzaudzē siltās teltīs, izlaisti sniegā, nosaldē kājas. Es tomēr biju tropu putns un nežēlīgi, nebeidzami salu. Ārā man bija auksti vienā ziņā, bet iekštelpās pavisam citā. Tagad es staigāju šurpu turpu, lai sasildītos. Telpā, izņemot mani un rūcošo uguni kamīnā, nekā daudz nebija: taburete un galds, uz kura stāvēja bļoda ar riekstiem un senlaicīgs radio. Aparāta korpuss bija no koka, inkrustēts ar sudrabu un kaulu brīnišķīgs amatnieka mākslas paraugs. Radio skanēja ļoti klusi, un es pagriezu skaļuma pogu, jo izdzirdēju, ka monotono Balādi vai Teiksmu nomaina Pils Ziņu izlai­dums. Kārhaidieši neaizraujas ar lasīšanu, viņiem patīk ziņas vai literatūru labāk klausīties nekā redzēt; grāma­tas un tālrādes ierīces ir daudz retāk sastopamas nekā radio, un avīzes nepastāv vispār. Biju palaidis garām rīta ziņas un tagad klausījos atkārtojumu ar pusausi, domā­dams par kaut ko citu. Pēkšņi izdzirdēju vairākas reizes atkārtotu pazīstamu vārdu un apstājos pussolī. Kas tur bija par Estravenu? Tika atkārtots valdības paziņojums.

"Therem Harth rem irEstraven, lordam no Estri Kermlandē, ar šo tiek atņemts Karalistes tituls un sēdeklis Karalistes Tautas Sapulcē un pavēlēts pamest Karalisti un visas Kārhaidas pavalstis. Ja viņš tiktu atrasts Kār­haidā vai tās pavalstīs pēc triju dienu termiņa beigām vai arī dzīves laikā atgrieztos Karalistē, viņš jāiznīcina nekavējoties un bez tiesas sprieduma. Neviens šīs valsts pavalstnieks nedrīkst atļaut Harth rem ir Estraven sevi uzrunāt vai palikt savā namā vai uz savas zemes, par šādu darbību draud cietumsods. Tāpat neviens šīs valsts pavalstnieks nedrīkst aizdot Harth rem ir Estraven naudu vai lietas, nedz atmaksāt viņam savu parādu, par to draud cietums un naudassods. Mēs darām visiem Kārhai­das iedzīvotājiem un pavalstniekiem zināmu, ka Harth rem ir Estraven tiek izsūtīts no valsts par Dzimtenes nodevību ka viņš slēpti un atklāti gan Tautas sapulcē, gan Pilī, izlikdamies par lojālu Karaļa pavalstnieku, ir musinājis un kūdījis citus, lai Kārhaidas nācija un tās pavalstis atteiktos no suverenitātes un pašpārvaldes un kļūtu par vasaļvalsti kādā zināmā Tautu Savienībā, par kuru lai visiem godīgiem pavalstniekiem top zināms, ka tāda nepastāv, jo ir zemisku un savtīgu nodevēju izdomājums, tie visiem līdzekļiem cenšas vājināt Kār­haidas Karaļa varu, lai no tā gūtu labumu dažādi valsts ienaidnieki. Rakstīts odguyrny tuwa, Astotajā stundā, Erenrangas Pilī. Paraksts: ARGAVEN HARGE."

Pavēle bija arī nodrukāta un izlīmēta uz vairākiem vārtiem un ceļa stabiem visā pilsētā, un radio to pār­raidīja vārds vārdā.

Es instinktīvi izslēdzu radio, it kā ar to izdzēstu pierādījumus pret sevi, un steidzos uz durvīm. Tur arī apstājos. Tad aizgāju atpakaļ pie galda. Es vairs nebiju mierīgs un pašpārliecināts. Man gribējās atvērt diplo­mātu, izņemt ansiblu un sūtīt "Palīgāl/Steidzami!" ziņu uz Heinu. Es apspiedu ari šo vēlmi, jo tā bija vēl dumjāka par pirmo. Par laimi, citām vēlmēm man vairs neatlika laika. Uzgaidāmās istabas tālākajā galā atvērās durvis, un referents man deva zīmi ienākt, vienlaikus paziņo­dams: "Dženri Ai," mans vārds ir Dženli, bet kārhaidieši nevar izrunāt skaņu "1" un tad atstāja mani Sarkanajā zālē kopā ar karali Argavenu XV.

Karaļa nama Sarkanā zāle ir milzīga, augsta, gara telpa. Gandrīz kilometrs līdz kamīniem. Gandrīz puski­lometrs līdz griestu sijām, no kurām karājas gadu gaitā noplukuši standarti un sarkanas, putekļainas drapērijas.

Logi ir šauras spraugas biezajās sienās, nedaudzie gais­mas ķermeņi atrodas pārāk augstu un nav necik spoži. Mani jaunie zābaki skan ek, ek, ek, kad es eju pāri zālei līdz karalim, veikdams sešu mēnešu gājumu.

Argavens stāvēja uz neliela paaugstinājuma pie centrālā un lielākā kamīna no trim. Sarkanīgajā krēslā varēja redzēt, ka viņš nav garš un viņam ir diezgan apaļš vēders. Karalis bija izslējies ļoti taisni tumšs siluets bez vaibstiem, vienīgi laiku pa laikam uzzibsnīja valsts zīmoga gredzens uz īkšķa.

Es apstājos pie paaugstinājuma un atbilstoši proto­kolam sastingu klusumā.

"Nāciet šurp, godājamais Ai. Sēdieties."

Es paklausīju un apsēdos krēslā labajā kamīna pusē. To visu biju atkārtojis neskaitāmas reizes. Argavens nesēdās. Viņš nostājās metrus trīs no manis, aizsegdams rēcošās, spožās kamīna liesmas, un sacīja: "Pastāstiet man savu stāstāmo, godājamais Ai. Jums esot vēstījums."

Seja, kas pagriezās pret mani, uguns karstumā sasar­kusi un ēnu izvagota, bija plakana un skarba kā mēness, Ziemas blāvais, gaļīgais mēness. Argavens vairs neizska­tījās tik karaliski un vīrišķīgi kā pa gabalu galminieku vidū. Balss viņam bija pīkstīga, un savu nikno, ārprātīgo galvu viņš bija izslējis neaprakstāmā iedomībā.

"Mans pavēlniek, esmu aizmirsis visu, ko gribēju sa­cīt, jo tikko uzzināju par lorda Estravena negodu."

Uz to Argavens pastiepa lūpas stīvā, īgnā smīnā. Viņš spalgi iesmējās kā sieviete, kas tēlo izbrīnu. "Lai viņš ir nolādēts," viņš teica, "lepnais, iecirtīgais, melīgais node­vējs! Jūs pie viņa ēdāt vakariņas, vai ne? Un viņš jums pastāstīja, cik esot ietekmīgs un kā visu saka priekšā karalim, un cik vienkārši jums būs ar mani runāt, jo viņš jau visu man par jums ir pastāstījis, ko? Vai viņš jums tā stāstīja, godājamais Ai?"

Es nezināju, ko teikt.

"Es jums pateikšu, ko viņš man par jums ir stāstījis, ja jūs vēlaties to zināt. Viņš man ieteica atteikt audienci, likt jums bezgalīgi gaidīt, varbūt pat aizsūtīt jūs uz Orgoreinu vai Salām. Pēdējo pusmēnesi viņš man to ir stāstījis, pie joda viņa nekaunību! Un tagad viņš tika aizsūtīts uz Orgoreinu, un tā viņam vajag, ha ha ha!" Atkal spalgie, neīstie smiekli, un viņš sasita plaukstas smiedamies. Nekavējoties starp aizkariem paaugstinā­juma galā parādījās mēms sargs. Argavens viņam uzrēca, un sargs pazuda. Joprojām smiedamies un ņurdēdams, Argavens pienāca man tuvāk un nekustīgi skatījās man acīs. Viņa tumšajās acu zīlītēs gailēja oranža liesmiņa. Es baidījos no viņa vairāk, nekā biju gaidījis.

Es nezināju, kā reaģēt uz tik nesakarīgu runu. Nolē­mu būt tiešs. Es teicu: "Varu vienīgi lūgt jūs, jūsu augs­tība, pateikt man, vai arī es esmu apsūdzēts Estravena noziegumā."

"Jūs? Nē." Viņš skatījās manī vēl uzmanīgāk. "Es ne­zinu, kas, ellē, jūs esat, godājamais Ai, izvirtulis vai mākslīgi radīts briesmonis, vai viesis no pārpasaules, bet nodevējs jūs neesat. Nodevējs jūs ir vienkārši izmantojis. Es nesodu rīkus. Tie nes ļaunumu tikai sliktu strādnieku rokās. Tāpēc došu jums padomu." Argavens to pateica ar tādu kā uzsvaru un lepnumu, un es pēkšņi sapratu: visos šajos divos gados neviens man nebija mēģinājis dot padomu. Viņi atbildēja uz jautājumiem, bet nekad neviens atklāti neuzbāzās ar padomiem, pat izpalīdzīgais

Estravens ne. Tas laikam būs saistīts ar šifgretoru. "Neļau­jiet nevienam sevi izmantot, godājamais Ai," karalis tur­pināja. "Izvairieties nostāties kāda pusē. Stāstiet pats savus melus, dariet pats savus darbus. Un neuzticieties nevienam. Dzirdējāt? Nevienam. Nolādētais aukstasi­nīgais nodevējs, un es viņam uzticējos. Es apliku sud­raba ķēdi ap viņa nolādēto kaklu. Kaut es būtu viņu tajā pakāris. Es viņam tāpat neuzticējos līdz galam. Nekad. Neuzticieties nevienam. Kaut viņš nomirtu badā Mišnori atkritumu bedrēs, meklēdams ēdiena paliekas, kaut viņa iekšas sapūtu, nekad…" Karalis Argavens noraustījās, aiz­rijās, gārdzoši ievilka elpu un uzgrieza man muguru. Viņš spārdīja pagales kamīnā, līdz biezs dzirksteļu kūlis iesitās viņam sejā, krizdams pār matiem un melno tuniku, un viņš tās apdzēsa ar kailām rokām.

Nepagriezdamies viņš ierunājās spalgā, sāpju pilnā balsī: "Sakiet, kas jums sakāms, godājamais Ai."

"Vai drīkst jums uzdot jautājumu, augstība?"

"Jā." Viņš mīņājās no vienas kājas uz otru, skatīda­mies ugunī. Man bija jāuzrunā viņa mugura.

"Vai jūs ticat, ka es esmu tas, kas sākos esam?"

"Estravens lika ārstiem sūtīt man bezgalīgas lentes par jums, un tad vēl inženieru ieraksti, kad Darbnīcās pārbaudīja jūsu transportlīdzekli, un vēl un vēl. Viņi visi nevar būt meļi, un viņi visi apgalvo, ka jūs neesat cilvēks. Kas tad?"

"Tad, augstība, pastāv arī citi man līdzīgie. Tas ir es esmu tikai pārstāvis…"

"Jūs pārstāvat to savienību, to Valdību, jā, jā, nu un tad? Kāpēc viņi jūs te ir atsūtījuši vai to jūs vēlaties, lai es pajautāju?"

Lai gan Argavens nebija ne pie pilna prāta, ne pārāk ģeniāls, viņš bija ilgi praktizējies verbālo uzbrukumu un izvairīšanās, un retorisko nianšu mākslā, ko sarunās izmanto tie, kuru dzīves mērķis attiecībās ir sasniegt un uzturēt augsta līmeņa šifgretoru. Es joprojām no tā visa sapratu visai maz, bet biju jau mazliet apguvis šādu attiecību sacensības raksturu, kad prestiža iegūšana un uzturēšana neizbēgami izraisa sarunu dueļus. Nebija iespējams viņam izskaidrot pat to, ka es nebūt nevēlos sacensties ar Argavenu, bet vienkārši ar viņu sarunāties.

"Es to neesmu turējis noslēpumā, jūsu augstība. Ekumēne vēlas, lai Getenas nācijas kļūst par tās sabiedro­tajiem."

"Kādēļ?"

"Materiāli ieguvumi. Jaunas zināšanas. Papildināsies saprātīgo dzīvības formu lauka sarežģītais tīmeklis. Lai būtu dziļāka saskaņa. Lielākai Dieva godībai. Ziņkārības dēļ. Piedzīvojumu dēļ. Prieka dēļ."

Es nerunāju valodā, kurā runā tie, kas valda pār cilvē­kiem, karaļi, iekarotāji, diktatori, ģenerāļi. Tajā valodā uz šo jautājumu nevarēja atbildēt. Argavens blenza ugunī saīdzis un kurls un mīņājās no vienas kājas uz otru.

"Cik liela ir tā nekurienes karaliste, tā Ekumēne?"

"Ekumēnes Lokā ir astoņdesmit trīs apdzīvojamas planētas, uz kurām dzīvo apmēram trīs tūkstoši nāciju vai cilvēkveida grupu…"

"Trīs tūkstoši? Skaidrs. Un tagad pastāstiet man, kāpēc mums, vieniem pret trim tūkstošiem, vajadzētu kontaktēties ar visiem tiem briesmoņiem, kas dzīvo Tuk­šumā?" Karalis apgriezās un paskatījās uz mani, jo viņš joprojām cīnījās, uzdeva retorisku jautājumu, gandrīz izteica joku. Bet tas nebija ists joks. Viņš bija kā Estra­vens mani jau bija brīdinājis saspringts un nervozs.

"Trīs tūkstoši nāciju uz astoņdesmit trim pasaulēm, jūsu augstība; bet, lai nokļūtu Getenai tuvāk, ir septiņpa­dsmit gadus jāceļo kuģos, kas lido ar gaismai tuvu ātrumu. Ja jūs domājat, ka Getenu varētu izlaupīt vai apdraudēt tādi kaimiņi, tad padomājiet par to, cik tālu viņi dzīvo. Nav jēgas aplaupīt tik tālas vietas." Es nerunāju par karu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka kārhaidiešu valodā tāda jēdziena nav. "Tai pašā laikā jūs varētu gūt labumu no tirdzniecības. Informāciju un tehnoloģijas var pārraidīt pa ansiblu; preces un amatnieku izstrādājumus var pārsūtīt ar automātiskajiem vai cilvēku vadītiem kuģiem. Apmai­nīties ar vēstniekiem, zinātniekiem, tirgotājiem viesi no citām pasaulēm brauktu pie jums, jūsējie pie viņiem. Ekumēne nav karaliste, tā tikai koordinē, saskaņo tirdz­niecības un zināšanu plūsmas; bez tās dažādu pasauļu saskarsme būtu ļoti neregulāra un tirdzniecība pilna riska, kā jūs jau saprotat. Cilvēka mūžs ir pārāk īss, lai pārdzīvotu laika lēcienus starp pasaulēm, ja nav nekādas saistības un centralizācijas, ja nav kontroles un pēctecī­bas; tāpēc daudzas tautas pievienojas Ekumēnei. Mēs visi esam cilvēki, jūsu augstība. Visi. Visās pasaulēs cilvēki gadu tūkstošu gaitā ieradās no vienas pasaules, Heinas. Mēs esam ārēji dažādi, bet visi viena Pavarda dēli."

Nekas no manis teiktā karali neinteresēja, nekas nekliedēja bažas. Es vēl bridi turpināju, cenzdamies pierā­dīt, ka viņa un Kārhaidas šifgretors tikai pieaugs, jo Ekumēne to neapdraud, bet nekas nemainījās. Argavens stāvēja saīdzis kā veca ūdrene krātiņā, šūpojās šurpu turpu, no vienas kājas uz otru, atņirdzis zobus kā sāpēs. Es apklusu.

"Vai viņi visi ir tik melni kā jūs?"

Getenieši ir dzeltenbrūni vai sarkanbrūni, bet biju novērojis diezgan daudzus, kas bija tikpat tumši kā es. "Ir ari melnāki," es teicu. "Mēs mēdzam būt dažādās krāsās." Tad es atvēru diplomātu (kuru sargi bija pie­klājīgi pārbaudījuši reizes četras, kamēr tuvojos Sarka­najai zālei), kurā bija ansibls un dažādi attēli. Attēli filmas, fotogrāfijas, gleznas, diapozitīvi un daži kubi bija neliela Cilvēces izstāde. Tur bija ļaudis no Heinas, Čifevoras, Sietiņa, Esas un Zemes, un Alterras, no Tālgales, Kapteiņa, Ollulas, Rokanonas, Taurus-Četri, Ensbo, Saimas, Gde un Šīšela Patvēruma… Karalis uz dažiem paskatījās bez intereses. "Kas tas?"

"Persona no Saimas, sieviete." Man nācās lietot vārdu, ar kuru getenieši apzīmē tikai cilvēku kemmera augstā­kajā punktā, jo otrs vārds apzīmēja dzīvnieka mātīti.

"Pastāvīgi?"

"Jā."

Viņš nometa kubu un stāvēja, šūpodamies no vienas kājas uz otru, nekustīgi skatīdamies gandrīz uz mani, gandrīz man garām, un liesmu atspulgs plaiksnījās viņa sejā. "Vai viņi visi ir tādi tādi kā jūs?"

Šo barjeru es nevarēju noņemt viņu vietā. Viņiem pašiem jāiemācās tai tikt pāri.

"Jā. Geteniešu dzimumu fizioloģija, cik mums zināms, ir vienīgā tāda visā cilvēcē."

"Tātad viņi visi visas planētas ir nepārejošā kemmerāl Izvirtuļu sabiedrība? Tā to nosauca lords Tibe; es domāju, ka viņš joko. Labi, tā tas arī varētu būt, bet tas tik un tā ir pretīgi, godājamais Ai, un es nesa­protu, kāpēc cilvēkiem šeit uz zemes vajadzētu pieciest saskarsmi ar tik atbaidoši atšķirīgiem radījumiem. Bet varbūt jūs esat atnācis, lai man pastāstītu, ka man nav nekādas izvēles?"

"Kārhaidas vārdā izvēle ir jūsu rokās, augstība."

"Un ja es jūs izsūtītu?"

"Tad es došos prom. Es varētu mēģināt vēlreiz, nāka­majā paaudzē…"

Tas atstāja iespaidu. Viņš izgrūda: "Jūs esat nemirs­tīgs?"

"Nē, nebūt ne, jūsu augstība. Bet laika lēcieniem ir savas priekšrocības. Ja es tagad pamestu Getenu un dotos uz tuvāko planētu, Ollulu, paietu septiņpadsmit šejienes gadi, līdz es tur nokļūtu. Laika lēcieni ir veids, kā ceļot gandrīz gaismas ātrumā. Ja es tad vienkārši pagrieztu kuģi un dotos atpakaļ, manā pasaulē paietu tikai dažas stundas, bet šeit vismaz trīsdesmit četri gadi. Un es varētu sākt visu no gala." Pat doma par ceļojumiem laikā, kas ar savu neīstās nemirstības pie­garšu bija piesaistījusi visus, kas manī klausījās, lai tie būtu Hordena salas zvejnieki vai pats premjerministrs -, nespēja viņu iekustināt. Viņš sacīja savā asajā, spalgajā balsī: "Kas tas?" un norādīja uz ansiblu.

"Ansibla darbstacija, jūsu augstība."

"Radio?"

"Tā darbība nav saistīta ar radioviļņiem vai cita vei­da enerģiju. Tas darbojas pēc vienlaicības principa ar nemainīgu konstanti, kas zināmā mērā ir līdzīga zemes pievilkšanas spēkam…" Es atkal biju aizmirsis, ka neru­nāju ar Estravenu, kas bija izlasījis visus ziņojumus par mani un uzmanīgi uzklausījis manus skaidrojumus. Es runāju ar karali, kam viss bija apnicis. "Jūsu augstība, tas rada ziņojumu vienlaikus divās vietās. Lai kur tās ari būtu. Vienam galam ir jābūt piesaistītam pie zināma lie­luma planētas, bet otrs gals ir pārvietojams. Tas ir šis gals. Esmu ievadījis Pirmās pasaules, Heinas, koordinātas. GGĀ [4] kuģim jālido 67 gadus, lai nokļūtu no Getenas līdz Heinai, bet, ja es uz šīs tastatūras uzrakstīšu ziņojumu, uz Heinas to saņems tieši rakstīšanas brīdī. Vai jūs vēlētos kaut ko pārraidīt stabiļiem uz Heinas, jūsu augstība?"

"Es nerunāju tukšumnieku valodā," sacīja karalis, plakani, ļauni smīnēdams.

"Viņiem būs referents es viņus brīdināju -, kurš zina kārhaidiešu valodu."

"Ko jūs teicāt? Kā?"

"Kā jums jau zināms, jūsu augstība, es neesmu pir­mais citplanētietis uz Getenas. Pirms manis šeit bija pēt­nieku grupa, kas neatklāja savu klātbūtni, bet, cik nu varēdami, izlikās par geteniešiem. Viņi gadu ceļoja pa Kārhaidu un Orgoreinu, un Arhipelāgu. Tad viņi iesnie­dza ziņojumu Ekumēnes padomēs tas bija apmēram pirms četrdesmit gadiem, jūsu vectēva valdīšanas laikā. Viņu ziņojums bija ļoti labvēlīgs. Un tad es izpētīju viņu savākto informāciju un ierakstītās valodas un lidoju šurp. Vai jūs vēlētos paskatīties, kā ierīce strādā?"

"Man nepatīk triki, godājamais Ai."

"Tas nav triks, jūsu augstība. Jūsu pašu zinātnieki ir pārbaudījuši…"

"Es neesmu zinātnieks."

"Jūs esat valdnieks, jūsu augstība. Jūsu līdzinieki uz Ekumēnes Pirmās pasaules gaida no jums kādu vārdu."

Viņa skatiens bija mežonīgs. Cenzdamies viņam glai­mot un izraisīt interesi, es biju viņu iedzinis prestiža lamatās. Viss gāja galīgi greizi.

"Lai notiek. Uzprasiet savai mašīnai, kā cilvēks kļūst par nodevēju."

Es lēni spiedu taustiņus, uz kuriem bija kārhaidiešu burti: "Kārhaidas karalis Argavens jautā stabiļiem uz Heinas, kas padara cilvēku par nodevēju." Burti uzlies­moja uz mazā ekrāna un izgaisa. Argavens, uz mirkli pieklusis, gaidīja.

Pauze ievilkās. Septiņdesmit divu gaismas gadu attā­lumā kāds izmisīgi ievadīja ziņojumu valodu datorā, lai pārtulkotu tekstu, un, iespējams, filozofijas datu bāzē. Beidzot spožie burti iedegās uz ekrāna, mirkli uzkavējās un lēnām izgaisa: "Kārhaidas karalim Argavenam uz Ge­tenas, esiet sveicināts. Es nezinu, kas padara cilvēku par nodevēju. Neviens sevi pašu par nodevēju neuzskata, tāpēc grūti noskaidrot. Ar cieņu, Spimolle G. F., stabiļu vārdā, Seiras pilsētā, planēta Heina, 93/1491/45."

Kad ierakstījās lente, es to izvilku un pasniedzu Arga­venam. Viņš nosvieda to uz galda, aizgāja pie centrālā kamīna, gandrīz iekāpa tajā un spārdīja pagales, apdzēs­dams dzirksteles ar rokām. "Tikpat noderīgu atbildi es varētu dabūt no jebkura zīlnieka. Ar atbildēm nepietiek, godājamais Ai. Arī ar jūsu kastīti, jūsu mašīnu nepietiek. Arī ar jūsu transportu, jūsu kuģi ne. Āksts ar kaudzi triku, un tikai. Jūs gribat, lai es jums ticu jūsu stās­tiem un vēstījumiem. Bet kāpēc man būtu jāklausās? Ja tukšumā starp zvaigznēm pastāvētu astoņdesmit tūk­stoši briesmoņu apdzīvotu pasauļu, nu un tad? Mums no tām neko nevajag. Mēs esam izvēlējušies savu dzīves ceļu un jau ilgi tam sekojuši. Kārhaida ir uz jaunas ēras sliekšņa, tūlīt iesāksies vesels jauns laikmets. Mēs iesim paši savu ceļu." Viņš sašaubījās, it kā būtu pazaudējis domu varbūt ne savu domu, galu galā. Ja Estravens vairs nebija Karaļa Auss, tad tas bija kāds cits. "Un, ja jūsu ekumēņi tiešām no mums kaut ko gribētu, viņi nebūtu jūs sūtījuši vienu pašu. Tas ir joks, acu apmāns. Citplanētieši te spietotu tūkstošiem."

"Bet, jūsu augstība, lai atvērtu vienas durvis, nevajag tūkstoš cilvēku."

"Varbūt viņus vajag, lai noturētu tās vaļā."

"Ekumēne pagaidīs, līdz jūs paši tās atverat, jūsu augstība. Tā jums neko neuzspiedīs. Mani atsūtīja vienu, un es šeit palieku viens, lai jums nebūtu iemesla no manis baidīties."

"Baidīties? No jums?" sacīja karalis, pagriezdams ēnu izvagoto seju, smīnēdams un runādams augstā, skaļā balsī. "Bet es no jums nebaidos, Sūtni. Es baidos no tiem, kas jūs sūtīja. Es baidos no meļiem un no viltniekiem, un visvairāk es baidos no sūrās patiesības. Un tāpēc es valdu savā zemē labi. Jo tikai bailes valda pār cilvēkiem. Jūs esat tas, kas sākāties esam, un tomēr jūs esat joks, acu apmāns. Starp zvaigznēm ir vienīgi tukšums un šausmas, un tumsa, un jūs no turienes iznākat viens pats, pūlēda­mies mani nobaidīt. Bet es jau tāpat baidos, un es esmu karalis. Bailes ir karalis! Un tagad ņemiet savas lamatas un trikus un ejiet, vairāk mums nav, par ko runāt. Esmu pavēlējis, lai jums Kārhaidā dod pārvietošanās brīvību."

Tā es atstāju karalisko personu ek, ek, ek pa sarkano grīdu sarkanajā zāles puskrēslā, līdz beidzot dubultdurvis aizvērās starp mani un viņu.

Es biju izgāzies. Kā veca sēta. Kamēr gāju pa Pils te­ritoriju, mani satrauca nevis mana paša izgāšanās, bet tas, kādu lomu tajā spēlējis Estravens. Kādēļ karalis viņu bija izsūtījis par Ekumēnes aizstāvēšanu (par ko taču bija vēstīts karaļa pavēlē), ja (no karaļa paša vārdiem spriežot) Estravens bija darījis pilnīgi pretējo? Kad viņš bija sācis ieteikt karalim no manis izvairīties un kāpēc? Kāpēc viņu izsūtīja, bet mani palaida brīvībā? Kurš no viņiem bija melojis vairāk, un kāda velna pēc viņi vispār meloja?

Estravens lai glābtu savu ādu, es nolēmu; un karalis lai glābtu savu godu. Elegants paskaidrojums. Bet vai Estravens vispār man jelkad bija melojis? Es sapratu, ka nezinu.

Pagāju garām Sarkanajai Stūra ēkai. Dārza vārti bija vaļā. Pamanīju, ka baltie serem koki liecas pāri tumšajam dīķim un rozā ķieģeļu celiņi vientulīgi atspīd mierīgajā, pelēcīgajā pēcpusdienas gaismā. Akmeņu ēnā pie dīķa vēl bija saglabājies sniegs. Es domāju par Estravenu, kas mani tur sagaidīja vakardienas putenī, un pēkšņi mani sagrāba žēlums pret cilvēku, kuru vakar biju redzē­jis parādē, nosvīdušu un izcilu, kurš nesa varas smago nastu cilvēku karjeras plaukumā, ietekmīgu, lielisku kurš tagad bija pazudis, padzīts, notriekts. Viņš tagad bēga uz robežu, un nāve dzinās viņam pakaļ, atpalikdama par trim dienām, un neviens cilvēks ar viņu neru­nās. Nāves sods Kārhaidā tiek piespriests reti. Dzīve uz Ziemas ir pietiekami grūta, un cilvēki nāvi parasti atstāj dabai vai dusmām, nevis likumam. Es domāju, kādu transportu Estravens varētu izmantot. Auto nederēja, jo visas automašīnas Kārhaidā bija Pils īpašums; varbūt viņš varētu dabūt vietu laivā vai kuģī? Vai varbūt viņš gāja kājām, nesdams līdzi pašu nepieciešamāko? Lielākā daļa kārhaidiešu ceļo kājām; viņiem nav nastu nesēju dzīvnieku vai gaisa transportlīdzekļu; laika apstākļi kavē jebkādu mašīnu darbību gada lielākajā daļā, un šai zemē neviens nesteidzas. Es iedomājos, kā lepnais cilvēks aiz­iet trimdā soli pa solim kā sīciņa skudriņa uz garā rie­tumu ceļa pretī Līcim. Viss nozibēja man prātā, kamēr pagāju garām Sarkanās Stūra ēkas dārza vārtiem, un tad es to aizmirsu tāpat kā savas samudžinātās domas par Estravena un karaļa darbībām un to iemesliem. Es pie viņiem vairs neatgriezīšos. Biju izgāzies. Ko tālāk?

Man vajadzētu doties uz Orgoreinu, kas bija Kārhai­das tuvākā kaimiņvalsts un sāncense. Bet, ja es dotos turp, man būtu grūtības atgriezties Kārhaidā, un es te visu vēl nebiju pabeidzis. Jāpatur prātā, ka visa mana dzīve varētu paiet un varbūt paies -, īstenojot Eku­mēnes misiju. Nav kur steigties. Nav nekādas vajadzības doties uz Orgoreinu, iekams nebūšu uzzinājis vairāk par Kārhaidu, īpaši par Citadelēm. Divus gadus biju atbil­dējis uz jautājumiem un tagad gribēju tos uzdot pats. Bet es nepalikšu Erenrangā. Beidzot biju sapratis, ka Estravens bija mēģinājis mani brīdināt, un, lai gan es brīdinājumam īsti neuzticējos, nevarēju to ignorēt. Viņš bija man ieteicis, lai arī visai aizplīvuroti, doties prom no pilsētas un galma. Nez kāpēc prātā ienāca lorda Tibes zobi. Karalis bija man devis pārvietošanās brīvību, un es nolēmu to izmantot. Kā saka Ekumēnes skolā ja dar­bība nedod rezultātus, vāciet informāciju; ja informācija nedod rezultātus, ejiet gulēt. Man vēl nenāca miegs. Nolēmu doties uz Austrumu citadeli un iespēju robežās vākt informāciju no pareģiem.