Tumsas kreisā roka

17. Orgotiešu radīšanas stāsts

Šī stāsta saknes meklējamas pirmvēsturē; tas pierakstīts dažādās formās. Šis ļoti primitīvais variants ņemts no pirmsjomeš rakstiem, kas atrasti Insepetas alu svētvietā Gobrinam piegulošajās zemēs.

Iesākumā bija ledus un bija saule. Saule, daudzus gadus spīdēdama, izkausēja Ledājā lielu plaisu. Plaisas malās bija dažādi ledus veidoli, un tai nebija dibena. Ūdens lāses pilēja no ledus veidoliem plaisas malās un krita arvien dziļāk. Viens ledus veidols sacīja: "Man tek asinis." Otrs ledus veidols sacīja: "Man tek asaras." Trešais sacīja: "Man tek sviedri."

Ledus veidoli izkāpa no bezdibeņa un nostājās uz stipra ledus. Tas, kurš teica: "Man tek asinis," pacēlās pirkstgalos un izvilka no saules iekšām sauju saujas eks­krementu, un no tiem viņš izveidoja zemes kalnus un ielejas. Tas, kurš teica: "Man tek asaras," pūta dvašu uz ledus un no izkusušā ūdens darīja jūras un upes. Tas, kurš teica: "Man tek sviedri," ņēma zemi un jūras ūdeni, un no tiem viņš darīja kokus, augus, zāles un graudus laukā, zvērus un cilvēkus. Augi ieauga zemē un jūrā, zvēri skrēja pa zemi un peldēja ūdenī, bet cilvēki nemodās. Pavisam viņi bija trīsdesmit deviņi. Viņi gulēja uz ledus miegā un nekustējās.

Tad trīs ledus veidoli noliecās pār viņiem un sēdēja, ceļus klāt pievilkuši, un ļāva, lai saule tos izkausē. Viņi izkusa pienā, un piens satecēja gulētāju mutēs, un gulē­tāji pamodās. Tā pienu dzer tikai cilvēku bērni, un bez piena tie nemostas dzīvībai.

Pirmais pamodās Edondurats. Viņš bija augumā tik garš, ka, viņam pieceļoties, galva pārplēsa debesis un uzkrita pirmais sniegs. Viņš redzēja, ka pārējie sakustas, un viņam kļuva no tiem bail, tāpēc viņš tos nosita ar dūri pa vienam vien. Tā viņš nogalināja trīsdesmit sešus. Bet viens, pirmspēdējais, tas aizbēga. Viņu sauca Haharats. Viņš aizbēga pāri lediem un pāri zemēm. Edondurats dzinās tam pakaļ un, beidzot panācis, nosita. Haharats nomira. Tad Edondurats atgriezās savā dzimšanas vietā uz Gobrina ledāja, bet pēdējais cilvēks bija pazudis: viņš bija aizbēdzis, kamēr Edondurats vajāja Haharatu.

Edondurats uzbūvēja būdu no brāļu sasalušajiem ķer­meņiem un sēdēja tur, un gaidīja, kad atgriezīsies pēdē­jais. Katru rītu viens līķis jautāja: "Vai viņš deg? Vai viņš deg?" Un pārējie viņam atbildēja sasalušām mēlēm: "Nē, nē." Tad Edonduratam miegā iestājās kemmers, un viņš kustējās un skaļi runāja sapnī, un, kad viņš pamodās, visi līķi sacīja: "Viņš deg! Viņš deg!" Un pēdējais brālis, pats jaunākais, dzirdēja viņus runājam un ienāca būdā, kas celta no ķermeņiem, un tur kopojās ar Edonduratu. No šiem diviem radušās visas cilvēku ciltis no Edondurata miesas, no Edondurata klēpja. Otra, jaunākā brāļa, vārdu un tēva vārdu neviens nezina.

Kad viņu bērni izgāja dienas gaismā, katram pa pēdām sekoja gabaliņš tumsas. Edondurats sacīja: "Kāpēc gan maniem dēliem seko tumsa?" Viņa kemmerings atbildēja: "Tāpēc, ka viņi ir dzimuši miesas mājā, viņiem pa pēdām seko nāve. Viņi ir laika viducī. Iesākumā bija saule un ledus un nebija ēnu. Beigās, kad mums pienāks gals, saule aprīs pati sevi un ēna aprīs gaismu, un pāri paliks vienīgi ledus un tumsa."