Tumsas kreisā roka

1. Parāde Erenrangā

No Heinas Arhīviem. Ansibla dokumenta 01-01101-934-2-Getena

transkripcija: Stabilim uz Ollulas: Ziņojums no Dženli Ai, Pirmā mobiļa uz Getenas/Ziemas, 93.

Heinas cikls, 1490-1497. Ekumēnes gads.

Es rakstīšu savus ziņojumus tā, it kā stāstītu stāstu, jo dzimtenē man mācīja, ka Patiesība atklājas caur iztēli. Visnepārprotamāko faktu var notušēt vai izcelt, par to stāstot: tas ir līdzīgi kā ar unikālo organisko dārgakmeni no mūsu jūrām tas kļūst spožāks, kad to nēsā viena sieviete, bet citas rokās izbāl un sadrūp putekļos. Fakti nav izturīgāki, sakarīgāki, pilnīgāki un īstenāki par pēr­lēm. Bet abi ir jutīgi.

Stāsts nav tikai manējais; es to arī nestāstu viens. Patiesībā es pat nezinu, kam tas pieder, jūs par to varē­siet labāk spriest. Bet stāstījums ir vienots, un, ja brī­žiem fakti šķiet maināmies līdz ar stāstītāju, tad izvēlie­ties faktu, kas jums patīk labāk; tomēr nekas nav viltots, un viss ir viens stāsts.

Viss sākas 1491. gada 44. diennaktī, kas uz planētas Ziema Kārhaidas zemē bija odharhahad tuwa vai Pirmā gada trešā pavasara mēneša divdesmit otrā diena. Šeit vienmēr ir Pirmais gads. Jaungada dienā mainās tikai katra pagājušā un nākamā gada datums, visi skaita uz priekšu un atpakaļ no vienojošā Tagad. Tā nu Erenrangā, Kārhaidas galvaspilsētā, bija Pirmā gada pavasaris, un mana dzīvība bija apdraudēta, un es to nezināju.

Es biju parādē. Es gāju tieši aiz bazūnēm gosivoriem un tieši pirms karaļa. Lija.

Lietusmākoņi pāri tumšiem torņiem, lietus krīt ielu aizās pār tumšu, vētru aprautu akmens pilsētu, caur kuru lēnītēm vijas zelta stīga. Pirmie nāk Erenrangas pilsētas tirgotāji, magnāti un meistari, rinda pēc rindas, grezni ģērbušies, kustēdamies pa lietu tikpat viegli kā zivis pa ūdeni. Viņu sejas ir inteliģentas un mierīgas. Viņi neiet soli solī. Šī ir parāde bez kareivjiem, te nav pat kareivju imitētāju.

Tālāk nāk zemes kungi un mēri, un pārstāvji, viens vai pieci, vai četrdesmit pieci, vai četri simti no katras Kārhaidas pavalsts vai zemes tiesas. Gājiens ir bezgalīgs, tas virzās uz priekšu mūzikas pavadījumā skan metāla ragi un dobi kaula un koka instrumenti, un sausā, dzidrā elektrisko flautu melodija. Lielo pavalstu standarti sapi­nas lietus apšļakstītā krāsu mudžeklī ar dzeltenajām dekorāciju lentēm, kas izkārtas pie sienām, un dažādo grupu mūzika saduras un savijas daudzējādos ritmos, kas atbalsojas akmens ielas aizā.

Tad žonglieru pulks ar nospodrinātām zelta lodēm, kuras tie sviež augšup, cauri zibošām gaismām un noķer, un atkal sviež, zīmēdami spožas žongliermākslas strūkl­akas. Tad pēkšņi, it kā patiesi aizdegušās, zelta lodes iemirdzas kā stikls starp mākoņiem izlaužas saule.

Tad četrdesmit cilvēki dzeltenos tērpos, kas pūš gosivorus. Gosivors ir bazūne, ko spēlē tikai karaļa klātbūtnē; tas izskan briesmīgā un izmisīgā rēcienā. Kad vienlaikus skan četrdesmit tādi instrumenti, nodreb cil­vēka prāts, nodreb Erenrangas torņi un pēdējās lietus lāses drebēdamas nokrīt no vēja dzenātajiem mākoņiem. Ja tāda ir Karaliskā mūzika, nav brīnums, ka visi Kārhai­das karali ir ārprātīgi.

Tad karaļa svīta: apsardze un funkcionāri, un pil­sētas amatpersonas, un galminieki, vietnieki, senatori, kancleri, vēstnieki, valstsvīri neviens no tiem neievēro savu vietu un nesoļo ritmā, bet visi iet ar lielu pašcieņu. Un viņu vidū karalis Argavens XV baltā tunikā, kreklā un biksēs, ar safrāna krāsas ādas kāju sargiem un smailu, dzeltenu cepuri. Viņa vienīgais rotājums un amata zīme ir zelta gredzens pirkstā. Aiz šīs grupas astoņi spēcīgi puiši nes karalisko palankīnu, ko klāj neapstrādāti dzel­teni safīri; tajā jau gadsimtiem ilgi nav nests neviens karalis, palankīns ir ceremoniāla Senseno Laiku relikvija. Līdzās palankīnam iet astoņi sargi, bruņoti ar "medību bisēm". Ari tās ir paliekas no attālas, barbariskas pagāt­nes, tomēr tās ir pielādētas ar mīkstas dzelzs skrotīm. Nāve soļo tieši aiz karaļa. Aiz nāves nāk amatnieku skolu, koledžu, tirgoņu un karaļnama audzēkņi garas jauniešu un bērnu rindas, tie ģērbušies baltā un sarkanā, un zeltā, un zaļā; un tad klusi, lēni, tumši auto noslēdz parādi.

Karaliskā svīta, mani ieskaitot, sapulcējas uz svaigi būvētas koka platformas gar nepabeigto Upes vārtu arku. Parāde rīkota par godu arkas pabeigšanai: tā tiks pabeigts Jaunais ceļš un Erenrangas Upes osta, milzīgs rakšanas un mūrēšanas, un ceļu būvniecības, darbs, kas prasījis piecus gadus. Ar to Argavena XV valdīšana būs ievērojama Kārhaidas vēstures annālēs. Uz platformas mums mūsu dārgajos un miklajos tērpos ir pašauri. Lie­tus ir beidzies, pār mums spīd saule brīnišķā, staro­jošā, nodevīgā Ziemas saule. Es bilstu cilvēkam pa kreisi: "Ir karsts. Ir tiešām karsti."

Cilvēks man pa kreisi ir smagnējs kārhaidietis ar tumšu ādu un taisniem, smagiem matiem; viņam mu­gurā ir smaga zaļas ādas tunika ar zelta izšuvumiem, smags balts krekls, smagas bikses, ap kaklu ķēde no smagiem sudraba posmiem plaukstas platumā. Un šis cilvēks, stipri svīzdams, man atbild: "Ir gan."

Mums visapkārt ap platformu drūzmējas pilsētas ļaužu sejas, pavērstas augšup kā liedagā izbērtu apaļu, brūnu oļu kaudze, kā vizla zaigodamas ar tūkstošiem uzmanīgu acu pāru.

Tagad karalis uzkāpj uz zaļu dēļu laipas, kas savieno platformu ar arkas virsotni; nesavienotie vārtu stabi pa­ceļas kā torņi pār pūli un stāpeļiem, un upi. Viņam ejot, pūlis iekustas vispārējā murdoņā: "Argavens!" Viņš nekādi uz to neatbild. Viņi ari to negaida. Gosivori nopūš pērkonīgu, satraucošu rēcienu, apklust. Klusums. Saule spīd pār pilsētu, upi, pūli un karali. Lejā mūrnieki ir iedarbinājuši elektrisko vinču, un, karalim kāpjot augs­tāk, arkas noslēgakmens viņu apdzen, tiek pacelts trosē, nolaists un tikpat kā bez trokšņa, lai arī sver vismaz tonnu, ievietots spraugā starp abiem balstiem, tos apvie­nodams vienā arkā. Augšā uz sastatnēm karali gaida mūrnieks ar ķelli un spaini; visi pārējie strādnieki tek lejā pa virvju kāpnēm kā blusu spiets. Karalis un mūr­nieks nometas ceļos augstu starp upi un sauli, katrs uz sava dēļa. Karalis paņem ķelli un sāk aizpildīt ar javu garās šuves gar noslēgakmeni. Viņš nepaķēpājas un neatdod ķelli atpakaļ mūrniekam, bet metodiski ķeras pie darba. Izmantotais cements ir rozīgs, atšķirīgs no pārējām šuvēm, un, minūtes piecas vai desmit vērojis bišu tēvu darbā, es jautāju cilvēkam man pa kreisi: "Vai jūsu noslēgakmeņiem vienmēr tiek izmantots sarkans cements?" Jo tā pati krāsa ir skaidri redzama ap katras arkas noslēgakmeni uz Vecā tilta, kas eleganti krusto upi augšup pa straumi no arkas.

Slaucīdams sviedrus no tumšās pieres, vīrs man jāsaka "vīrs", jo esmu teicis "viņš" un "viņa" vīrs at­bild: "Sensenos laikos noslēgakmeni vienmēr mūrēja ar javu, kas bija sajaukta ar maltiem kauliem un asinīm. Cilvēku kauliem un cilvēku asinīm. Redziet, bez asinssaites arka sabruktu. Mūsdienās tiek izmantotas dzīvnieku asinis."

Tā viņš runā bieži atklāti, bet uzmanīgi, ironiski, it kā vienmēr apzinātos, ka es visu redzu un vērtēju kā svešinieks: unikāla spēja tik izolētas rases pārstāvim ar tik augstu sabiedrisko stāvokli. Viņš valstī ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem; es nezinu, kurš vēstu­riskais amats būtu pielīdzināms viņa statusam vezīrs vai premjerministrs, vai padomnieks; kārhaidiešu vārds nozīmē "Karaļa Auss". Viņš ir pavalsts lords un valsts lords, viņš dara lielus darbus. Viņa vārds ir Therem Harth rem ir Estraven. Es viņu saucu par Estravenu.

Karalis šķiet pabeidzis mūrēšanu, un es nopriecājos. Bet tad viņš pa dēļu tīmekli iziet arkai cauri un sāk to pašu otrā pusē, jo noslēgakmenim ir divas puses. Kārhaidā nepacietība nav cieņā. Viņi nekādā ziņā nav flegmatiķi, tomēr ir ietiepīgi, stūrgalvīgi un vienmēr pabeidz mūrēt šuves. Pūlim krastmalā patīk vērot, kā karalis strādā, bet man ir garlaicīgi un karsti. Man uz Ziemas vēl nekad nav bijis karsti, man nekad vairs nebūs karsti un tomēr es neprotu novērtēt izdevību. Esmu ģērbies atbilstoši leduslaikmetam, nevis stāvēšanai saulītē; man mugurā slāņu slāņiem drēbes no austiem augu diegiem, mākslīgiem diegiem, zvērādām, ādas ārkārtīgi bie­zas bruņas pret aukstumu, kurās es vīstu kā tāda mār­rutka lapa. Lai izklaidētos, es skatos uz pūļiem, kas sapulcējušies ap platformu, uz spožajiem pavalstu un klanu standartiem, kas mierīgi karājas, saules apspī­dēti, un klusītēm jautāju Estravenam, no kurienes nāk tā vai cita zīme. Viņš zina nosaukt visas, lai gan stan­dartu ir simtiem, daži no attālām zemes tiesām, pavar­diem un sīkciltīm Peringa Vētras pierobežā vai Kermlandē.

"Es pats esmu no Kermlandes," viņš saka, kad apbrī­noju viņa zināšanas. "Bet jebkurā gadījumā mans darbs ir zināt visu par pavalstīm. Tās ir Kārhaida. Valdīt pār šo zemi nozīmē valdīt pār tās lordiem. Nevarētu teikt, ka tas īpaši izdotos. Jūs noteikti zināt teicienu, ka Kārhaida ir nevis nācija, bet ģimenes strīds?" Es nezinu, un man ir aizdomas, ka Estravens teicienu ir tikko izdomājis; tas izskatās pēc viņa.

Šai brīdī cits kyorremy loceklis kyorremy ir parla­menta augšpalāta, kuru vada Estravens, grūstās un spiežas cauri pūlim, līdz sasniedz viņu un sāk kaut ko stāstīt. Tas ir karaļa radinieks Pemmer Harge rem ir Tibe. Viņa balss ir ļoti klusa, stāja tikko manāmi nekaunīga, smaidi bieži. Estravens, svīzdams kā ledus gabals saulē, paliek nesatricināms un auksts kā ledus, skaļi atbildē­dams uz Tibes murmināšanu tādā tonī, kas ar savu ikdienišķo pieklājību liek otram izskatīties pēc muļķa. Es klausos un vēroju, kā karalis darbojas ar javu, bet nesaprotu neko, izņemot to, ka Tibe un Estravens viens otru ienīst. Tam tāpat nav nekāda sakara ar mani, un mani vienkārši interesē to cilvēku uzvedība, kuri valda nāciju vārda senākajā nozīmē kuri pārvalda divdesmit miljonu citu cilvēku likteņus. Ekumēnes iekšienē vara ir kļuvusi tik ārkārtīgi smalka un sarežģīta, ka tikai izcils prāts var tai izsekot; šeit tā ir joprojām ierobežota, jo­projām redzama. Estravenā, piemēram, jūtams, ka vara ir saaugusi ar raksturu; viņš nevar izdarīt tukšu žestu vai pateikt vārdu, kuru neuzklausītu. Viņš to zina, un šīs zināšanas viņu dara īstenāku nekā daudzus citus: viņa būtne ir vienota, pamatīga, viņam piemīt cilvēcisks cil­denums. Nekas tā neuzrunā kā panākumi. Es neuzticos Estravenam, kura motīvi vienmēr ir aizplīvuroti; man viņš nepatīk; tomēr es jūtu un ļaujos viņa varai tikpat dabiski kā saules siltumam.

Man tā domājot, saulīte nobāl starp mākoņiem, kas atkal ir savilkušies, un jau drīz lietus retām, smagām lāsēm iezīmē upi augšup pa straumi; tad lāses sabiezē, izmērcējot pūļus Krastmalā, aptumšojot debesis. Karalim nākot lejā pa laipām, gaisma izlaužas starp mākoņiem vēl pēdējo reizi, un baltā figūra un varenā arka uz mirkli izceļas spilgtā dzīvīgumā uz vētras aptumšoto debesu fona. Mākoņi sakļaujas. Auksts vējš iebrāžas Ostas-unPils ielā, upe kļūst pelēka, koki Krastmalā nodreb. Parāde ir galā. Pusstundu vēlāk snieg.

Kad karaļa auto aizbrauca pa Ostas-un-Pils ielu un pūļi sāka malties kā akmens šķembas pa seklu paisumu, Estravens pagriezās pret mani un teica: "Vai jūs pago­dināsiet mani ar savu klātbūtni vakariņās, godājamais Ai?" Es pieņēmu ielūgumu vairāk aiz pārsteiguma nekā prieka. Estravens pēdējo sešu-astoņu mēnešu laikā bija man ļoti palīdzējis, bet es ne gaidīju, ne vēlējos tik lielu personiskas uzmanības izrādīšanu kā ielūgums uz mājām. Harge rem ir Tibe joprojām bija turpat un klau­sījās, un man bija sajūta, ka tā tas ir iecerēts. Apskai­ties par tādu sievišķīgu intrigošanu, es nokāpu no plat­formas un iejuku pūlī. Man bija mazliet jāpieliecas un jāsakumpst, lai tas izdotos. Es neesmu daudz garāks par vidējo getenieti, bet augumu starpību vislabāk var redzēt pūlī. Tas ir viņš, lūk, kur iet Sūtnis! Protams, tāda situācija ietilpa manos pienākumos, bet ar laiku man to paciest kļuva arvien grūtāk. Arvien vairāk es ilgojos pēc nepazīšanas, būt tāds pats kā citi, vienāds ar pārējiem.

Pāris kvartālu aiz Brūžu ielas es pagriezos uz māju pusi, un pēkšņi, pūlim izklīstot, man blakus parādījās Tibe.

"Pasākums bez trūkumiem," sacīja karaļa radinieks, man uzsmaidīdams. Gari, tīri, dzelteni zobi parādījās un pazuda dzeltenā sejā, kas visa bija pārklāta lai gan viņš nebija vecs ar smalkām, sīkām grumbiņām.

"Laba iesvētīšana jaunajai ostai," es teicu.

"Tik tiešām." Vēl vairāk zobu.

"Noslēgakmens ceremonija ir ļoti iespaidīga…"

"Tik tiešām. Ceremonijas saknes meklējamas dziļā pagātnē. Bet Estravens to noteikti jums jau paskaidroja."

"Lords Estravens bija ļoti laipns." Es mēģināju runāt vienkāršiem teikumiem, bet viss, ko teicu Tibem, pēkšņi ieguva dubultu nozīmi.

"Ak, tā noteikti ir," sacīja Tibe. "Tik tiešām, lords Estravens ir plaši pazīstams ar laipnību pret svešinie­kiem." Viņš atkal pasmaidīja, un izskatījās, ka katram zobam ir nozīme: dubulta, daudzkārša, trīsdesmit divas dažādas nozīmes.

"Nav daudz ārzemnieku, kas būtu tik sveši kā es, lord Tibe. Es augstu vērtēju laipnību."

"Tik tiešām, tik tiešām! Un pateicība ir cildena, reta izjūta, ko augstu slavē dzejnieki. Tā ir īpaši reta šeit Erenrangā, droši vien tāpēc, ka no tās nav nekāda labuma. Mēs dzīvojam grūtos laikos, nepateicīgos laikos. Nekas vairs nav tā kā mūsu vecvecāku laikos, vai ne?"

"Es par to nevaru spriest, bet esmu šo pašu sūdzību dzirdējis citās pasaulēs."

Tibe kādu brīdi nekustīgi skatījās uz mani, it kā mēģinādams noteikt, vai neesmu sajucis prātā. Tad viņš atklāja dzeltenos zobus.

"Ak jā! Tik tiešām! Es visu laiku aizmirstu, ka jūs nākat no citas planētas. Bet jums to aizmirst nav iespē­jams, vai ne? Lai gan dzīve šeit, Erenrangā, jums būtu daudz mierīgāka un drošāka, ja jūs to varētu aizmirst, vai ne? Jā, tiešām! Lūk, mans auto, es liku, lai mani sagaida tālāk no pūļa. Gribētu piedāvāt aizvest jūs līdz jūsu salai, bet jāatsakās no šī goda, jo man ļoti drīz jābūt Karaļa namā un nabaga radinieki nedrīkst kavēties, kā saka, vai ne? Tik tiešām!" sacīja karaļa radinieks, iekāp­dams melnajā elektriskajā auto, pāri plecam rādīdams man zobus; viņa acis bija krunciņu tīmekļa aizplīvurotas.

Es gāju tālāk mājup uz savu salu [1] . Tagad, kad ziemas sniegi bija nokusuši, kļuva redzams dārzs nama priekšā. Ziemas durvis, kas atradās metrus trīs no zemes, bija slēgtas uz pāris mēnešiem, līdz atgriezīsies rudens un dziļie sniegi. Aiz mājas stūra dārza dubļos un ledos, un dzīvajā, mīkstajā, leknajā pavasara zālē stāvēja jauns pāris. Viņi bija sadevušies rokās. Viņi bija kemmera pir­majā fāzē. Lielās, mīkstās sniegpārslas dejoja viņiem apkārt, bet viņi stāvēja basām kājām ledainos dubļos, rokās saķērušies, un nespēja novērst acis viens no otra. Pavasaris uz Ziemas.

Savā salā paēdu pusdienas, un, kad Remnī torņa gongi sita Ceturto stundu, es jau biju pie Pils.

Kārhaidieša dienā ir četras kārtīgas maltītes: bro­kastis, otrās brokastis, pusdienas, vakariņas; starp tām notiek nemitīga iekošana, uzkošana un ieēšana. Uz Zie­mas nav lielu gaļas dzīvnieku un nekādu zīdītāju izcel­smes produktu (piena, sviesta vai siera). Vienīgie olbal­tumvielām un ogļhidrātiem bagātie produkti ir dažādas olas, zivis, rieksti un Heinas graudi. Uzturs ir bargam klimatam nabadzīgs, un organismam bieži jāuzņem deg­viela. Es biju pieradis ēst, kā šķita, ik pēc dažām minū­tēm. Togad vēlāk gan es atklāju, ka getenieši līdz pilnībai ir attīstījuši ne tikai nemitīgas ēšanas, bet arī bezgalīgas badošanās paņēmienus.

Joprojām sniga; bija sācies maigs pavasara putenis, daudz patīkamāks par nesenajām Atkušņa laika lietavām. Klusajā, sniegotajā tumsā es aizgāju līdz Pilij un izgāju tai cauri, apmaldīdamies tikai vienreiz. Erenrangas Pils ir pilsēta pilsētā. Mūris ieskauj veselu labirintu pilis, torņus, dārzus, laukumus, segtas ejas, apjumtus tiltus, neapjumtas tuneļu pārejas, nelielus mežus un nocietinā­jumus -, tā ir milzīga konstrukcija, ko daudzu gadsimtu gaitā radījuši vajāšanas mānijas apsēsti cilvēki. Visam pāri paceļas drūmās, sarkanās, izrotātās Karaliskā nama sienas. Šajā celtnē, kas nekad nepaliek tukša, dzīvo tikai un vienīgi karalis. Visi pārējie kalpotāji, palīgi, lordi, ministri, parlamenta locekļi, sargi guļ citās pilīs vai fortos, vai kazarmās, vai mājās kaut kur citur mūra iekšienē. Estravena nams, karaļa labvēlības zīme, bija Sarkanā Stūra ēka, celta pirms 440 gadiem Hermesam, Emrana III mīļotajam kemmeringam, par kura skaistumu joprojām klīst leģendas. Viņu nolaupīja, sakropļoja un pada­rīja vājprātīgu Iekšzemes frakcijas algotņi. Emrans III nomira pēc četrdesmit gadiem, ne mirkli nepārtraucis atriebties savai nelaimīgajai zemei. Viņu iesauca par Emranu Neveiksmīgo. Traģēdija ir tik sena, ka šausmas ir izbalējušas, un tikai viegla neuzticības un grūtsirdī­bas ēna klājas pār mājas akmeņiem un iekšieni. Dārzs bija mazs un iežogots ar mūri, serem koki liecās pāri dīķa akmeņiem. Neskaidros gaismas atspulgos no mājas logiem varēja redzēt, kā tumšajā ūdenī lēni krīt snieg­pārslas un diegiem līdzīgās baltās koku sporas. Estra­vens mani jau gaidīja, stāvēdams sniegā kailu galvu un bez mēteļa, vērodams, kā naktī slepus krīt sniegs un sēklas. Viņš mani klusi sveicināja un aicināja iekšā. Citu viesu nebija.

Es par to izbrīnījos, bet mēs tūdaļ sēdāmies pie galda, un ēdot neviens nerunā par darīšanām. Tad mans izbrīns pārsviedās uz maltīti, kas bija lieliska: pavāram bija izdevies pārvērst līdz nepazīšanai pat pliekanos maizes ābolus, par ko es viņu no sirds uzslavēju. Pēc vakariņām mēs sēdējām pie kamīna un dzērām karstu alu. Pasaulē, kur starp galda piederumiem ietilpst neliels rīks, ar ko salauzt ledu dzeramajā kausā, cilvēks iemācās novērtēt karstu alu.

Estravens pie galda bija uzturējis mīlīgu sarunu. Ta­gad, sēdēdams man iepretim kamīna otrā pusē, viņš klusēja. Lai gan uz Ziemas es biju jau otro gadu, man joprojām nebija izdevies planētas cilvēkus uztvert kā iedzimtajam. Es mēģināju, bet visas manas pūles bei­dzās ar to, ka es vispirms uztvēru katru getenieti kā vīrieti, tad kā sievieti, es iedzinu viņus rāmjos, kas bija nebūtiski viņiem, toties ļoti būtiski man. Tā nu, sūkdams kūpošo, skābeno alu, es prātoju, ka Estravens pie galda bija uzvedies kā sieviete šarmants, taktisks un netve­rams, mānīgs un nepastāvīgs. Varbūt man viņā nepa­tika tieši šī maigā, elegantā sievišķība? Varbūt tāpēc es viņam nespēju uzticēties? Jo par viņu nebija iespējams domāt kā par sievieti: man blakus liesmu atspīdums no krēslas izrāva ietekmīgu, tumšu, ironisku personību. Un tomēr tikko es sāku viņu uztvert kā vīrieti, sajutu kaut ko viltotu un neīstu bet vai tas bija viņa vai manas attieksmes nopelns? Viņa balss bija maiga un diezgan skanīga, bet ne zema, tā nebija vīrieša balss, bet tā ne­bija arī sievietes balss tikai ko tā teica?

"Man ļoti žēl," viņš turpināja, "ka man ir nācies tik ilgi atlikt iespēju uzlūgt jūs pie sevis. No šī viedokļa man tiešām prieks, ka starp mums vairs nepastāv jautājums par atbalstu."

Kādu brīdi es par to lauzīju galvu. Līdz šim brīdim Estravens neapšaubāmi bija bijis mans labvēlis galmā. Vai viņš gribēja teikt, ka viņa organizētā rītdienas audience pie karaļa būs pacēlusi mūs abus vienādā lī­menī? "Man šķiet, ka es jūs nesaprotu," es sacīju.

Viņš apklusa, ari acīmredzami samulsis. "Jūs taču sa­protat," viņš teica, "esot šeit jūs saprotat, ka es vairs nerunāju ar karali jūsu labā?"

Viņš runāja tā, it kā kaunētos par mani, nevis sevi. Tātad tam, ka es biju pieņēmis viņa ielūgumu, bija kaut kāda slēpta nozīme, kuru biju palaidis garām. Bet mana kļūme bija formāla, viņējā saturiska. Vispirms man ienāca prātā, ka daru pareizi, neuzticēdamies Estravenam. Viņš nebija vienkārši nepastāvīgs, vienkārši varens viņš bija neuzticams. Visus šos mēnešus Erenrangā viņš bija mani uzklausījis, atbildējis uz jautājumiem, sūtījis ārstus un inženierus apliecināt, ka gan es pats, gan mans kuģis ir no citas planētas, iepazīstinājis mani ar nepie­ciešamajiem cilvēkiem un pamazām pacēlis no iztēles bagāta briesmoņa statusā pirmajā gadā pēc ierašanās līdz manam tagadējam noslēpumainā Sūtņa statusam. Man rit būs jātiekas ar karali. Tagad, aizvadījis mani līdz bīstamā troņa pakājei, viņš pēkšņi vienā mierā paziņoja, ka mani vairs neatbalstīs.

"Jūs esat pieradinājis mani jums uzticēties…"

"Tā bija kļūda."

"Un jūs gribat teikt, ka tagad, kad esat vienojies par audienci, jūs neiestāsieties par labu manai misijai karaļa priekšā, kā jūs to…" Man pietika prāta nepateikt "apso­lījāt".

"Es nevaru."

Es biju ļoti dusmīgs, bet viņš nedz izrādīja dusmas, nedz atvainojās.

"Vai jūs paskaidrosiet, kāpēc?"

Pēc brīža viņš sacīja: "Jā," un tad atkal apklusa. Klusumā es sāku domāt par to, kādas tiesības man kā neveiklam un neaizsargātam citplanētietim ir pieprasīt paskaidrojumus no karalistes premjera jo īpaši tādēļ, ka es nesaprotu un, iespējams, nekad nesapratīšu šīs karalistes varas principus un pārvaldes metodes. Tas neapšaubāmi bija šifgretora prestiža, goda, statusa, lepnuma jautājums. Uz šī netulkojamā jēdziena bal­stījās visi sabiedrības procesi gan Kārhaidā, gan citur uz Getenas. Un es nekādi nespēju to izprast līdz galam.

"Vai jūs dzirdējāt, ko karalis man šodien ceremonijas laikā sacīja?"

"Nē."

Estravens pieliecās man tuvāk pāri kamīnam, izcēla no karstajiem pelniem alus krūzi un papildināja karsto dzērienu manā kausā. Viņš neko vairāk neteica, tāpēc es mēģināju paskaidrot: "Es nedzirdēju, ka karalis būtu jums ko teicis."

"Es ari ne," viņš teica.

Beidzot es sapratu, ka esmu palaidis garām vēl vienu zīmi. Pie sevis nolādēdams viņa sievišķīgo izvairību, es teicu: "Lord Estraven, vai jūs ar to mēģināt man pateikt, ka esat zaudējis karaļa labvēlību?"

Man šķiet, ka tad viņš apskaitās, bet neko neizrā­dīja. Viņš tikai teica: "Es neko nemēģinu jums pateikt, godājamais Ai."

"Sasodīts, un kāpēc ne?"

Viņš savādi paskatījās uz mani. "Teiksim tā. Galmā ir dažas personas, kuras jūsu vārdiem runājot nav zau­dējušas karaļa labvēlību. Un viņas nekādā ziņā nevēlas jūsu klātbūtni vai jūsu misiju mūsu zemē."

Un tu tagad gribi viņiem piebiedroties, pārdot mani, lai glābtu savu ādu, es domāju, bet neredzēju jēgu neko sacīt. Estravens bija galminieks, politiķis, bet es muļ­ķis, kas viņam uzticējies. Pat divdzimumu sabiedrībā politiķim ļoti bieži kaut kā pietrūkst līdz godavīram. Viņa ielūgums uz vakariņām parādīja, ka, viņaprāt, man būs tikpat viegli pieņemt viņa nodevību kā viņam mani nodot. Bija skaidrs, ka paša statuss ir svarīgāks par godīgumu. Tāpēc es ar pūlēm izgrūdu: "Man ļoti žēl, ka laipnība pret mani jums ir sagādājusi nepatikšanas." Karstas ogles. Es uz mirkli sajutos labāks par viņu, bet tas nebija ilgi, viņš bija pārāk neaprēķināms.

Viņš atgāzās krēslā. Sarkanīgās liesmas plaiksnījās pār viņa ceļiem un smalkajām, stiprajām, mazajām plaukstām, kas turēja sudraba kausu, bet seja palika ēnā. Viņa seju vienmēr apēnoja biezi mati, kuplās uzacis un skropstas, un sejas izteiksme svinīgi maiga. Vai iespē­jams lasīt kaķa sejā vai ūdra vai roņa vaibstos? Daži getenieši, es nodomāju, ir līdzīgi tādiem dzīvniekiem, viņiem ir tumšas, dziļas acis, kas nemaina izteiksmi, kad ar viņiem runā.

"Es pats sev sagādāju nepatikšanas," viņš atbildēja. "Tam, ko es izdarīju, nav nekāda sakara ar jums, godājamais Ai. Jūs zināt, ka Kārhaidai ir robežstrids ar Orgoreinu. Strīda objekts ir Ziemeļu Ūdenskritumu apga­bals pie Sasinotas. Argavena vectēvs savulaik pievienoja Sinotas ieleju Kārhaidai, bet Komensālija nekad to nav atzinusi. Par daudz sniega no viena mākoņa, un tas kļūst arvien biezāks. Es palīdzēju vairākiem Kārhaidas fermeriem, kas dzīvo ielejā, pārbraukt uz austrumiem pāri vecajai robežai, domādams, ka strīds norims pats no sevis, ja ieleju atstās orgotiešiem, kas tur dzīvojuši gadu tūkstošiem. Pirms vairākiem gadiem es biju Zie­meļu Ūdenskritumu apgabala pārvaldnieks un iepazi­nos ar turienes fermeriem. Man nepatīk doma, ka viņus nogalinās partizānu uzbrukumos vai izsūtīs uz brīvprā­tīgajām fermām Orgoreinā. Kāpēc vienkārši neaizvākt strīda iemeslu? Bet tas nav patriotiski. Patiesībā tā ir gļēvulība un kaitē paša karaļa šifgretoram."

Viņa mēģinājumi ironizēt un stāsti par robežstrīdiem ar Orgoreinu mani neinteresēja. Es atgriezos pie mūsu sarunas tēmas. Arī neuzticoties varbūt vēl varēju viņu izmantot. "Atvainojos," es teicu, "bet man šķiet muļķīgi, ka jautājums par pāris zemniekiem varētu izjaukt manu izdevību tikties ar karali. Uz spēles ir likts daudz vairāk nekā pāris kilometru valsts robežas."

"Jā, daudz vairāk. Bet varbūt Ekumēne, kuras robežas plešas simtiem gaismas gadu garumā, mazliet pacietīsies."

"Ekumēnes stabiļi ir ļoti pacietīgi. Viņi gaidīs simt vai pat piecsimt gadu, kamēr Kārhaida un citas Getenas val­stis pārdomās un izlems, vai pievienoties pārējai cilvē­cei. Es te izteicu tikai personisku cerību. Un personisku vilšanos. Man jāatzīst, ka es cerēju ar jūsu palīdzību…"

"Es ari. Nūjā, Ledāji neradās vienā naktī…" Viņa lūpas izteica sakāmvārdu, bet prāts bija aizņemts ar kaut ko citu. Viņš izskatījās drūms. Es iedomājos, ka viņš mani pārvieto kā tādu bandinieku savā varas spēlē. "Jūs ieradāties mūsu zemē," viņš beidzot teica, "savādos laikos. Viss mainās. Mēs esam jaunu notikumu priekšvakarā. Nē, varbūt ne tā. Mēs esam pārāk tālu aizgājuši pa ierasto ceļu. Es cerēju, ka jūsu klātbūtne, jūsu misija mūs pasargātu no nomaldīšanās, dotu mums pilnīgi jaunu iespēju. Bet īstajā laikā īstajā vietā. Tas viss ir viena vienīga laimes spēle, godājamais Ai."

Nevarēdams paciest tādu aplinkus runāšanu, es teicu: "Jūs domājat, ka šis -nav īstais laiks. Vai jūs ieteiktu man atsaukt audienci?"

Kārhaidiešu valodā tas izklausījās vēl muļķīgāk, bet Estravens par to pat nepasmaidīja, nedz arī saviebās. "Baidos, ka tikai karalim ir tādas privilēģijas," viņš klusu teica.

"Sasodīts, jā. Es to tā nedomāju." Uz mirkli atbalstīju galvu rokās. Biju audzis brīvajā, atklātajā Zemes sabied­rībā un nekādi nespēju izprast paklausību un uzvedības normas, ko tik rūpīgi ievēro kārhaidieši. Es zināju, kas ir karalis, Zemes vēsturē tādu ir bijis tūkstošiem, bet man dzīvē nekad nebija nācies piedzīvot augstdzimtību man nebija takta izjūtas. Es pacēlu kausu un iesūcu mutē nežēlīgu un apsvilinošu malku. "Tad es teikšu karalim mazāk, nekā biju plānojis sacīt tobrīd, kad varēju ar jums rēķināties."

"Labi."

"Kāpēc?" es gribēju zināt.

"Redziet, godājamais Ai, jūs neesat vājprātīgs. Es ne­esmu vājprātīgs. Bet neviens no mums nav karalis… Redziet es paredzu, ka jūs mēģināsiet stāstīt Argavenam, ka jūsu misija uz šīs planētas ir izveidot savienību starp Getenu un Ekumēni. Šo informāciju viņš jau zina; jo, kā jūs saprotat, es to viņam esmu pastāstījis. Esmu virzījis jūsu lietu, mēģinājis viņu ieinteresēt jūsu jau­tājumā. Tas bija nepareizi, nepareizā laikā. Es aizmirsu (jo pats biju tā aizrāvies), ka viņš ir karalis un neskatās uz notiekošo racionāli, bet no karaļa viedokļa. Viss, ko es viņam stāstīju, karaļa acīs nozīmē tikai vienu viņa vara ir apdraudēta, viņa karaliste ir tikai puteklis Visuma priekšā, viņa karaļa stāja tikai joks starp cilvēkiem, kas valda pār simtiem pasauļu."

"Bet Ekumēne nevalda, tā tikai koordinē. Tās vara nav lielāka par to valstu un pasauļu varu, kuras tā apvieno. Savienībā ar Ekumēni Kārhaida būs nesalīdzināmi ma­zāk apdraudēta un daudz ievērojamāka nekā jebkad agrāk."

Estravens kādu laiku neko neatbildēja. Viņš sēdēja un raudzījās ugunī; liesmas zibinājās, atspoguļodamās viņa kausā un platajā sudraba amata ķēdē uz viņa ple­ciem. Vecais nams ap mums bija kluss. Maltītes laikā galdu pieskatīja kalpotājs, bet, tā kā Kārhaidā nav ver­dzības vai personisko kalpotāju un līgumi tiek slēgti par pakalpojumiem, nevis cilvēkiem, visi kalpotāji jau bija aizgājuši mājās. Tādiem cilvēkiem kā Estravens vienmēr kaut kur ir apsardze, jo pasūtījuma slepkavības Kārhaidā zeļ un plaukst, bet arī nevienu sargu es nemanīju. Mēs bijām vieni paši.

Es biju vienatnē ar svešinieku tumšas pils sienās, sniega pārvērstā pilsētā, leduslaikmeta vidū uz svešas planētas.

Viss manis teiktais gan šonakt, gan kopš ieraša­nās uz Ziemas man pēkšņi šķita muļķīgs un neticams. Kāpēc es biju domājis, ka šis vai jebkurš cits cilvēks ticēs maniem stāstiem par citām pasaulēm, citām rasēm, labu, miermīlīgu valdību kaut kur tālajā Visumā? Tas viss bija nieki. Es biju ieradies Kārhaidā svešādas konstrukcijas kuģī, biju vairākos aspektos fiziski atšķirīgs no geteniešiem to vajadzēja izskaidrot. Bet manis paša skaidrojumi bija ārprātīgi un neticami. Es tajā brīdī neticēju pats sev. "Es jums ticu," sacīja nepazīstamais svešais, kurš bija palicis ar mani vienatnē, un es biju tā iegrimis pats savā atsvešinātībā, ka skatījos uz viņu ar pilnīgu izbrīnu. "Es baidos, ka arī Argavens jums tic. Bet viņš jums neuzticas. Daļēji tas ir tāpēc, ka viņš vairs neuzticas man. Esmu pieļāvis kļūdas, bijis neapdomīgs. Es nevaru arī cerēt, ka jūs man uzticēsieties, jo esmu ļāvis jums nonākt bries­mās. Es aizmirsu, kas ir karalis, aizmirsu, ka karalis paša acīs ir visa Kārhaida, aizmirsu, kas ir patriotisms un ka viņa amata pienākums ir būt absolūtam patriotam. Vai drīkstu jums jautāt, godājamais Ai: vai jūs no paša pieredzes zināt, kas ir patriotisms?"

"Nē," es sacīju. Mani satricināja personības spēks, kas tagad visā pilnībā bija vērsts uz mani. "Es domāju, ka nē. Ja nu vienīgi ar patriotismu jūs domājat mīlestību uz dzimto zemi. To es pazīstu ļoti labi."

"Nē, ar patriotismu es nedomāju mīlestību. Es domāju bailes. Bailes no svešā. Un tas izpaužas politiski, nevis poētiski naidā, sāncensībā, iebrukumos. Šīs bailes mūsos pieaug gadu no gada. Mēs savā ceļā esam aizgājuši pārāk tālu. Un jūs, kas nākat no pasaules, kura nacionālās val­stis pāraugusi jau pirms daudziem gadsimtiem, kas pat nesaprotat, par ko es te runāju, kas gribētu mums parādīt jauno ceļu…" Viņš aprāvās. Pēc kāda laika viņš turpināja, atkal atguvis paškontroli, vēss un pieklājīgs. "Es šobrīd atsakos virzīt jūsu lietu galmā tieši baiļu dēļ. Bet es nebai­dos par sevi, godājamais Ai. Es nerīkojos patriotiski. Galu galā uz Getenas pastāv ari citas tautas."

Man nebija ne jausmas, ko viņš no manis grib, bet bija diezgan skaidrs, ka viņa teiktajā ir kāda apslēpta nozīme. No visām tumšajām, noslēpumainajām dvēse­lēm, ko šajā saltajā pilsētā biju saticis, šī bija vistumšākā. Es atteicos piedalīties viņa labirinta spēlē. Es klusēju. Pēc kāda laika viņš uzmanīgi turpināja: "Ja esmu pareizi sapratis, jūsu Ekumēne rūpējas par visas cilvēces intere­sēm. Piemēram, orgotiešiem ir pieredze vietējo interešu pakļaušanā kopīgajām: šādas pieredzes Kārhaidā nav. Un Orgoreinas komensāļi pārsvarā ir pie skaidra prāta, lai arī diezgan aprobežoti, taču Kārhaidas karalis ir ne tikai ārprātīgs, bet arī diezgan dumjš."

Bija skaidrs, ka Estravens nav uzticīgs nekam. Es ar nelielu nepatiku teicu: "Tad jau tādam kalpot ir diezgan grūti."

"Es nezinu, vai jebkad esmu kalpojis karalim," sacīja karaļa premjerministrs. "Vai jebkad esmu vēlējies to darīt. Es neesmu neviena kalps. Katram jāmet viņa paša ēna…"

Remnī torņa gongi sita Sesto stundu, pusnakti, un es to izmantoju kā iespēju atvadīties. Kamēr gaitenī vilku mugurā mēteli, viņš teica: "Man vairs nebūs izdevības ar jums parunāt, jo acīmredzot jūs atstāsiet Erenrangu…"

Nez, kāpēc viņš tā domāja? "Bet es ceru, ka reiz pienāks diena, kad atkal varēšu jums uzdot jautājumus. Es gribu uzzināt tik daudz ko. Jo īpaši par jūsu domu-runu; jūs man tikai iesākāt par to stāstīt."

Viņa ziņkārība šķita pilnīgi neviltota. Viņš bija nekau­nīgs kā visi varenie. Viņa solījumi man palīdzēt arī bija šķituši neviltoti. Es teicu, jā, protams, kad vien viņš vēlas, un ar to vakars beidzās. Viņš mani pavadīja cauri dārzam, kur sniegs gulēja plānā kārtiņā Getenas lielā, pelēcīgi gaļīgā mēness gaismā. Es nodrebinājos, kad iznācām ārā, jo temperatūra bija nokritusies diezgan zemu, un viņš pieklājīgā izbrīnā sacīja: "Jums auksti?" Viņam, protams, tā bija silta pavasara nakts.

Es biju noguris un nomākts. Es teicu: "Man ir bijis auksti, kopš es ierados uz šīs planētas."

"Kā jūs to saucat mūsu pasauli savā valodā?"

"Getena."

"Jūs tai nepiešķīrāt nekādu citu nosaukumu?"

"Jā, Pirmā ekspedīcija to nosauca par planētu Ziema."

Mēs bijām apstājušies pie vārtiem dārza mūrī. Aiz tiem tumšajos sniegotajos džungļos rēgojās Pils ēkas un koki, kurus laiku pa laikam dažādos augstumos izgais­moja blāvas, zeltainas logu strēles. Pacēlis acis uz šaurās arkas noslēgakmeni, es iedomājos nez, vai arī tas ir iemūrēts ar kaulu un asiņu javu? Estravens atvadījās un pagriezās, lai ietu; viņam nekad nepadevās garas atva­das un sasveicināšanās. Es gāju mājup cauri klusajiem Pils pagalmiem un alejām, zābaki skrapstēja pret plāno sniegu mēnesgaismā, kas klāja visas dziļās pilsētas ielas. Man bija auksti, es jutos nedrošs, un man sirdi žņaudza vientulība, nodevība un bailes.