Tumsas kreisā roka

18. Ledājos

Reizēm, kad es miegu tumšā, klusā telpā, man uz mirkli parādās skaista un dārga pagātnes ilūzija. Pār seju izliekusies telts siena to nevar redzēt, bet var dzir­dēt; aiz plānā materiāla čaukst un čukst krītošais sniegs. Redzēt nevar neko. Krāsniņas gaisma ir izslēgta, tā pa­stāv tikai kā karstuma avots, siltuma sirds. Guļammaisa miklums un ierobežotā telpa; sniega skaņas; tik tikko dzirdamā Estravena elpošana miegā; tumsa. Tikai tumsa. Mēs esam šeit, mēs abi atpūšamies savā patvērumā, kas ir visas pasaules centrs. Ārpusē, kā vienmēr, plešas lielā tumsa, aukstums, nāves vientulība.

Tādos laimīgos brīžos es aizmigdams cieši zinu, kas ir manas dzīves centrā tas laiks, kas ir pagājis un pazudis, un tomēr paliek vienmēr, mūžīgais mirklis, sil­tuma sirds.

Es negribu teikt, ka biju laimīgs, ziemas spelgonī vai­rākas nedēļas vilkdams ragavas pāri ledājiem. Es biju izsalcis, pārpūlējies, bieži pārnervozējies, un ar laiku nogurums tikai pastiprinājās. Laimīgs es noteikti nebiju. Laime ir saistīta ar loģisko prātu, un tikai prāts spēj to novērtēt. Man tika tas, ko cilvēks nevar ne nopelnīt, ne paturēt, un bieži vien pat neapzinās saņemšanas brīdī, sirds prieks.

Es vienmēr pamodos pirmais, parasti pirms ausmas. Vielmaiņa man ir mazliet straujāka nekā geteniešiem, esmu ari garāks un smagāks. Estravens šīs atšķirības bija ierēķinājis pārtikas devās. Viņš bija ļoti precīzs, un es nezinu, vai to uzskatīt pat mājsaimnieces vai zināt­nieka precizitāti; jau no paša sākuma man dienā bija par kādiem simt gramiem ēdiena vairāk nekā viņam. Protesti par netaisnību apklusa, saskaroties ar pašsapro­tamo nevienādās dalīšanas taisnīgumu. Lai nu kā aprēķi­nāta, pārtikas deva bija maza. Es biju izsalcis, vienmēr izsalcis, ar katru dienu badaināks. Es pamodos, jo biju izsalcis.

Ja vēl bija tumšs, es ieslēdzu krāsniņas gaismu un uzliku uz plīts vārīties katliņu ar ledus ūdeni, kas pa nakti bija teltī izkusis. Estravens pa tam lāgam devās savā parastajā niknajā un klusajā kaujā ar miegu, it kā cīnītos ar eņģeli. Uzvarējis viņš piecēlās sēdus, miegaini uz mani paskatījās, papurināja galvu un pamodās. Kamēr apģērbāmies, apāvāmies, saritinājām guļammaisus, bija gatavas brokastis: krūze verdoša orša un kubiks gichymichy, kas uzbriedināts ūdenī un izskatījās pēc mazas, staipīgas smalkmaizītes. Košļājām lēni, svinīgi, uzlasī­dami katru drupatiņu. Kamēr ēdām, krāsniņa atdzisa. Salikām to kopā ar katliņu un krūzēm, uzvilkām kažokus ar kapucēm un dūraiņus un līdām laukā. Aukstums mūžīgi bija neticams. Katru rītu man vajadzēja no jauna tam noticēt. Ja gadījās pirms tam iziet atviegloties, tad otro reizi izlīst no telts bija vēl grūtāk.

Reizēm sniga; reizēm jaunās dienas slīpā gaisma gūlās pār ledus plašumiem brīnišķos zeltainos un zilos toņos; parasti viss bija pelēks.

Naktī termometrs stāvēja teltī, un, kad iznesām to ārpusē, bija interesanti vērot, kā šautriņa strauji novir­zās pa labi (geteniešu ciparnīcas rāda pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam) tik ātri, ka acs pat nespēj izsekot, lēkājot no mīnus 30 °C līdz 45 °C, tad vēl zemāk, līdz apstājās kaut kur virs mīnus 50 °C.

Kamēr viens nojauca un salocīja telti, otrs iekrāva krāsniņu, guļammaisus un pārējo ragavās; tad pa virsu piesprādzējām telti un varējām vilkt slēpes un iet aiz­jūgā. Uz mūsu siksnām un piederumiem nebija daudz metāla, bet aizjūgiem bija alumīnija sakausējuma sprā­dzes, ko nevarēja aiztaisīt ar dūraiņiem rokās; tās dedzi­nāja pirkstus kā nokaitētas. Man bija ļoti jāuzmanās, kad aukstums bija zem mīnus 30 °C, jo īpaši, ja pūta vējš, jo es varēju dabūt apsaldējumus neparasti ātri. Tomēr kājas man vienmēr bija siltumā, kas ir ļoti svarīgi ziemas ceļo­jumā, kur stundas laikā var kļūt kropls uz nedēļu vai visu atlikušo dzīvi. Estravens bija mēģinājis uzminēt manu apavu izmēru, un viņa pirktie sniega zābaki bija mazliet par lielu, bet lieks pāris zeķu visu atrisināja. Pielikām slēpes, iespējami ātri iejūdzāmies ragavās, izkustinot un atraujot tās no sniega, ja slieces bija piesalušas, un devāmies ceļā.

Ja naktī bija stipri snidzis, mēs kādu laiku pavadī­jām, atrokot telti un ragavas, jo citādi nekur iet nebija iespējams. Nebija grūti atrast svaigo sniegu, lai gan kupenas ap mums izskatījās iespaidīgi; galu galā mūsu telts simtiem kilometru rādiusā bija vienīgais pacēlums virs ledus.

Mēs gājām uz austrumiem pēc kompasa. Vējš parasti pūta no ziemeļiem, no ledāja. Ik dienas tas pūta mums no kreisās puses. Lai aizsargātos pret šo vēju, nepietika ar kapuci, un es vilku sejas masku, lai pasargātu degunu un kreiso vaigu. Un pat tad vienā dienā man aizsala kreisā acs; es jau domāju, ka bojājums būs pastāvīgs, bet Estravens to atkausēja ar elpu un mēli. Kādu laiku nevarēju neko redzēt, tātad droši vien biju apsaldējis ko vairāk nekā plakstiņu. Ja spīdēja saule, mēs abi uzlikām geteniešu saulesbrilles ar ļoti šaurām acu spraudziņām; tā mums izdevās izvairīties no sniega akluma. Saules nebija daudz. Uz centrālā ledāja, kā sacīja Estravens, ir augsta spiediena apgabals, jo tur tūkstošiem baltuma kvadrātkilometru atstaro saules gaismu. Mēs gājām šim apgabalam pa malu, pa robežu ar nemierīgu, mežonīgu, nokrišņiem bagātu teritoriju, kur ledājs uzkrāja vētras, ko uzsūtīt pārējām zemēm. Ziemeļu vējam līdzi nāca skaidrs, saulains laiks, bet, ja vējš iegriezās ziemeļaus­trumos vai ziemeļrietumos, tas nesa līdzi sniegu vai sacēla sauso sniegu smilšu vai putekļu vētrām līdzīgos kodīgos mākoņos, kam nevarēja redzēt cauri. Reizēm vējš pavisam lēni lodāja līču loču gar pašu zemi; debe­sis bija baltas, gaiss balts, sauli nevarēja redzēt, ēnu nebija; un pats sniegs un ledājs pazuda mums no kāj­apakšas.

Ap dienas vidu mēs stājāmies un, ja vējš bija stiprs, izcirtām pāris ledus gabalu aizvējam. Uzsildījām ūdeni, kur izmērcēt gichy-michy kubiņus, un dzērām karstu ūdeni, kam reizēm pievienojām mazliet cukura. Tad iejūdzāmies atpakaļ un turpinājām ceļu.

Kamēr gājām un ēdām, praktiski nerunājām, jo lūpas bija vēja aprautas, un, ja aukstums tika mutē, tad cieta zobi, rīkle un plaušas. Kad temperatūra bija zem mīnus 40 grādiem, mute bija jātur ciet un jāelpo caur degunu. Kad kļuva aukstāks, elpošanu apgrūtināja ari tas, ka izpūstais gaiss tūlīt sasala. Ja neuzmanījās, varēja gadī­ties, ka aizsalst nāsis, un tad, lai nenosmaktu, nācās ieraut plaušās gaisu, kas bija ass kā žiletes.

Gadījās, ka izelpa sasalstot klusi plaukšķēja kā attāla uguņošana un kristāli dejoja gaisā katra izelpa kā putenis.

Gājām, kamēr pietika spēka vai kļuva tumšs, apstājā­mies, cēlām telti, nostiprinājām ragavas, ja naktī drau­dēja stiprs vējš, un iekārtojāmies uz naktsguļu. Parasti mēs dienā gājām 11-12 stundu un nogājām 20-30 kilo­metru.

Tas neizklausās necik ātri, bet mūs ļoti kavēja laika apstākļi. Reti gadījās, ka sērsna bija piemērota gan ra­gavu sliecēm, gan slēpēm. Ja tā bija par plānu un svaigu, ragavas krita cauri un neslīdēja; ja tā bija daļēji sacietē­jusi, ragavas mēdza iestrēgt, bet slēpes gāja pa virsu tas nozīmēja, ka mēs ik pa brīdim strauji apstājāmies vai slīdējām atpakaļ; un, ja sērsna bija stingra, tad izrā­dījās, ka tā sasalusi garos, jūras viļņiem līdzīgos veido­jumos sastrugi -, kas vietām sasniedza pusotra metra augstumu. Mēs vilkām ragavas augšup un pāri katram fantastiskas formas uzkalniņam, tad slidinājām tās lejā, tad augšup pa nākamo nogāzi, jo sniega kāpas nekad negāja paralēli mūsu izvēlētajam ceļam. Biju iedomājies, ka Gobrina ledāja plakankalni klās gluds ledus kā dīķi, bet simtiem kilometru apkārt pletās reljefs, kas visvairāk atgādināja vētras laikā pēkšņi sasalušu jūru.

Nometnes iekārtošana, mantu nostiprināšana, sniega tīrīšana no drēbēm un viss pārējais bija ļoti nogurdinoši.

Dažreiz nebija vispār nekādas vēlēšanās to darīt. Bija tik vēls, tik auksts, un es biju tik noguris, ka man būtu vieglāk vienkārši ielīst guļammaisā un ievilkties ragavu aizvējā, un aizmigt turpat, bez ņemšanās ar telti. Atce­ros, cik ļoti man to gribējās vai ik vakaru un kā es skaitos un īgņojos uz savu ceļabiedru par to, ka viņš sistemātiski un nepiekāpīgi liek man darīt visu pēc kārtas un līdz galam. Es viņu tādās reizēs ienīdu no visas sirds; naids cēlās no nāves, kas jau bija pārņēmusi manu garu. Es ienīdu skarbās, sarežģītās, neatlaidīgās prasības, ko viņš man izvirzīja dzīvības vārdā.

Kad viss bija padarīts, varējām iet teltī, un tur mūs tūdaļ apņēma sakarsušās krāsniņas sargājošais miers. Mēs bijām iegājuši brīnumā siltumā. Nāve un auks­tums bija kur citur, aiz telts sienām.

Ārā palika arī naids. Mēs paēdām un padzērām. Pēc tam mēs sarunājāmies. Kad aukstums bija mežonīgs un pat telts izcilā siltumizolācija no tā nevarēja pasargāt, mēs gulējām savos maisos iespējami tuvu krāsniņai. Uz telts iekšējām sienām uzauga Sarmas vilniņa. Atvērt ieejas vārstu nozīmēja ielaist ledaina vēja pūsmu, kas acumirklī pārvērta visu mitrumu telts gaisā par smalka sniega migliņu. Ja ārā bija putenis, pa ventilācijas cau­rumiem (lai cik labi tie bija aizsargāti) dūrās iekšā vējš un gaisu piepildīja sīki sniega putekļi. Tādās naktis vētra bija tik neticami skaļa, ka neko nevarēja dzirdēt vienīgi tad, ja sabāzām galvas kopā un mēģinājām kliegt. Citās naktīs bija tik kluss, ka šķita tāds klusums ir bijis pirms zvaigžņu rašanās vai būs pēc pasaules gala.

Apmēram stundu pēc vakara maltītes Estravens samazināja siltumu (ja to bija iespējams izdarīt) un izslēdza gaismu. To darīdams, viņš murmināja īsu un jauku svētību vai lūgšanu, vienīgos rituāla vārdus, ko es jebkad esmu dzirdējis no handdarīta: "Slavēsim tumsu un nepabeigto radīšanu," viņš teica, un tapa tumsa. Mēs aizmigām. No rīta viss sākās no jauna.

Un tā vairāk nekā piecdesmit dienu.

Estravens turpināja rakstīt dienasgrāmatu, lai gan vairumā gadījumu viņš tajā neatzīmēja neko daudz vai­rāk kā tikai laikapstākļus un noieto attālumu. Reizēm viņa piezīmēs varēja atrast arī pārdomas vai citātus no mūsu sarunām, bet ne vārda no dziļākajām domu apmaiņām, kas aizņēma atpūtas laiku starp vakariņām un miegu pirmā ceļojuma mēneša laikā, kad mums vēl bija spēks runāt, vai tajās dienās, kad vētra piespieda mūs palikt teltī visu dienu. Es viņam pastāstīju, ka man nav aizliegts, bet nav arī pavēlēts izmantot bezvārdu runu uz planētām, kas nav mūsu savienībā. Es arī lūdzu, lai viņš iegūtās zināšanas nenodod tālāk, vismaz līdz tam laikam, kad man izdotos pārrunāt notikušo ar kolē­ģiem uz kuģa. Viņš piekrita un turēja doto vārdu. Viņš tā arī ne pierakstīja, ne citādi pieminēja mūsu bezvārdu sarunas.

Domu runa bija vienīgais, ko es varēju Estravenam piedāvāt no savas civilizācijas sasniegumiem, vienīgais, ko es varēju parādīt no citplanētieša pasaules, kas viņu tā interesēja. Es varēju par to runāt un to aprakstīt bez gala un malas. Bet šis bija vienīgais, ko es varēju viņam iedot. Tiešām, domu runa ir vienīgais labums, ko mēs varam piedāvāt Ziemai. Bet es nevarētu teikt, ka Kultū­ras embargo pārkāpt mani mudināja pateicība. Es ar to nemaksāju savu parādu Estravenam tādus parādus dzēst nespēj nekas. Mēs ar Estravenu vienkārši bijām nonākuši tādās attiecībās, kur dalās visā, ar ko ir vērts dalīties.

Es domāju, ka kādā brīdī izrādīsies starp abdzimumu geteniešiem un normāliem viendzimuma Heinas izcelsmes cilvēkiem ir iespējams seksuāls kontakts, lai gan šādai saskarsmei nevar būt nekādu augļu. Tas vēl jāpierāda. Mēs ar Estravenu pierādījām kaut ko pavi­sam citu un daudz grūtāk pamanāmu. Mūsu dzimumu īpatnības un dziņas vistuvāk krīzei nonāca kādā vakarā ceļojuma sākumā. Tikko bijām noslēguši otro dienu uz Ledāja; visu laiku bijām ar grūtībām līkumojuši pa saplaisājušo, nelīdzeno ledāja malu, kas pieguļ Uguns sopkām. Vakarā bijām noguruši, bet pacilāti, pārlieci­nāti, ka drīzumā tiksim uz tīra ceļa. Bet pēc vakariņām Estravens kļuva arvien klusāks un strupāks savās atbil­dēs. Beidzot pēc īpaši strupa noraidījuma sacīju: "Hārt, ja esmu kārtējo reizi sarunājis ko lieku, lūdzu, pasakiet man, ko tieši."

Viņš klusēja.

"Kļūdījos ar šifgretoru? Piedodiet; es to nespēju apgūt. Es pat nezinu, ko tas vārds nozīmē."

"Šifgretors? Tas cēlies no sena vārda, kas nozīmē "mest ēnu"." Kādu brīdi klusējām, un tad viņš paskatī­jās uz mani tieši un ļoti maigi. Sarkanīgajā gaismā viņa seja izskatījās atklāta, neaizsargāta, attāla kā sievietei, kas, domās iegrimusi, skatās uz tevi un nerunā.

Un tad es vēlreiz ieraudzīju to, ko vienmēr biju bai­dījies redzēt un izlicies viņā nemanām: ka viņš ir sie­viete tikpat daudz, cik vīrietis. Vajadzība izskaidrot baiļu cēloni pazuda līdz ar bailēm; manī palika tikai spēja pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Līdz tam es biju viņu noraidījis, neļāvis viņam būt pašam, būt īstam. Viņam bija pilnīga taisnība, sakot, ka viņš, vienīgais no geteniešiem, kas uzticējās man, ir arī vienīgais getenietis, kam neuzticos es. Jo viņš bija vienīgais, kurš mani bija pilnībā pieņēmis kā cilvēku kuram es personiski patiku un kurš bija man personiski uzticējies. Un kurš tādēļ bija prasījis no manis tādu pašu atzīšanu un pieņem­šanu. Es nebiju vēlējies to darīt. Man bija bail to darīt. Nebiju varējis veltīt uzticību un draudzību vīrietim, kas ir sieviete, un sievietei, kas ir vīrietis.

Viņš sausi un vienkārši paskaidroja, ka ir kemmerā un mēģina no manis izvairīties, cik nu tas iespējams. "Es nedrīkstu jums pieskarties," viņš teica ar lielu savaldību; viņš uz mani pat neskatījās.

Es teicu: "Es saprotu. Es jums pilnībā piekritu."

Jo man šķita (un es domāju, ka viņam arī), ka spēcīgā un pēkšņā pārliecība par mūsu draudzību radās no sek­suālās spriedzes starp mums, kad to bijām atzinuši, bet nevarējām apmierināt. Mums abiem trimdā bija nepie­ciešams draugs, un ceļojuma sūrajās dienās un aukstajās naktīs mēs bijām pierādījuši uzticību, ko varētu saukt kā toreiz, tā tagad par mīlestību. Bet tā neradās no mūsu līdzības un situācijas, gluži pretēji: tā dzima no mūsu atšķirībām. Mīlestība kļuva par tiltu, par vienīgo tiltu pāri bezdibenim, kas mūs šķīra. Seksuāls kontakts atkal būtu divu svešinieku satikšanās. Mēs bijām saskā­rušies vienīgajā veidā, kāds bija iespējams. Un tā tas arī palika. Es nezinu, vai tas bija pareizi.

Tovakar turpinājām sarunas, un es atceros, cik grūti man bija sakarīgi atbildēt uz jautājumu par to, kādas ir sievietes. Nākamajās dienās mēs izturējāmies viens pret otru kā pret jēlu olu. Dziļa un nopietna mīlestība starp diviem cilvēkiem galu galā nozīmē arī varu un iespēju dziļi un nopietni sāpināt. Man līdz tam vakaram nebija ienācis prātā, ka es varētu sāpināt Estravenu.

Tagad, kad barjeras bija nojauktas, pēc manām do­mām, bija pienācis laiks iziet ārpus mūsu ierobežota­jām spējām sarunāties un saprasties. Diezgan drīz, pēc kādām trim naktīm, vakariņu (mums bija īpaši garšīga kadik graudu biezputra ar cukuru par godu noietiem 30 kilometriem) noslēgumā pajautāju savam ceļabied­ram: "Pagājušajā pavasarī tajā vakarā Sarkanajā Stūra ēkā jūs sacījāt, ka gribētu vairāk uzzināt par bezvārdu runu."

"Jā."

"Vai jūs gribētu noskaidrot, vai es varu jums to iemā­cīt?"

Viņš iesmējās. "Jūs gribat pieķert mani melos."

"Ja jūs man melojāt, tas bija sen un pavisam citā valstī."

Viņš bija ļoti godīgs, lai gan reti runāja tieši. Manis teiktais viņu aizskāra, un viņš teica: "Citā valstī es jums varētu stāstīt citus melus. Bet es biju sapratis, ka jums ir aizliegts mācīt prāta zinības visiem iedzimtajiem, kamēr tie nav pievienojušies Ekumēnei."

"Nē, tas nav aizliegts, tā vienkārši nedara. Bet es varētu pamēģināt, ja jūs vēlētos. Un ja to vispār var izdarīt. Es neesmu profesionāls skolotājs."

"Šo prasmi māca īpaši skolotāji?"

"Jā. Varbūt ne uz Alterras, kur ļoti daudziem piemīt dabiskas spējas un kā stāsta mātes domās runājas ar saviem vēl nedzimušajiem bērniņiem. Es nezinu, ko bērni atbild. Bet visiem pārējiem domu runa ir jāmācās kā svešvaloda. Vai varbūt kā dzimtā valoda, ko apgūst ļoti vēlu."

Domāju, ka viņš saprot, kāpēc piedāvāju apgūt tādu prasmi, un ļoti vēlas to iemācīties. Mēs pamēģinājām. Es palūdzu viņu noklusināt prātu, ļaut tam iegrimt tumsā. Viņš to izdarīja daudz ātrāk un dziļāk, nekā es jebkad esmu spējis, galu galā viņš bija handdarītu meistars. Tad es viņu domās uzrunāju, cik vien skaidri spēju. Ne­kāda rezultāta. Mēģinājām vēlreiz. Tā kā neviens nevar uzrunāt otru, ja pats nav ticis uzrunāts, proti, iekams telepātiskās spējas nav aktivizētas ar vismaz vienu skaidru uztveršanu, man viņš bija jāsasniedz pirmajam. Turpināju raidīt vēl pusstundu, līdz jutos kā sastiepis smadzenes. Viņš izskatījās nomākts. "Biju domājis, ka tas man nesagādās grūtības," viņš atzinās. Abi bijām pārguruši un nolēmām mēģināt vēlreiz kaut kad vēlāk.

Nākamie mēģinājumi nebija veiksmīgi. Mēģināju uz­runāt Estravena prātu, kamēr viņš guļ, atcerēdamies sava skolotāja stāstīto par "sapņu vēstījumiem" pirmstelepātiskās tautās, bet arī tas neizdevās.

"Varbūt mūsu suga uz to nav spējīga?" viņš teica. "Mums ir bijis gana baumu un nojausmu, lai šādas spē­jas nosauktu vārdā, bet es neesmu redzējis telepātijas pierādījumus mūsu pasaulē."

"Tūkstošiem gadu tā bija arī pie mums. Pāris dabisku talantu, kuri paši nesaprata savu dāvanu, kuriem ne­bija neviena, ar ko sazināties domās. Pārējie labākajā gadījumā bija latenti telepāti. Es jau jums stāstīju, ka, izņemot iedzimto dāvanu, šīm spējām ir ne tikai fiziolo­ģisks, bet arī psiholoģisks pamats; telepātija ir kultūras produkts, prāta lietošanas blakusefekts. Mazi bērni, garīgi atpalikušie un neattīstītu vai regresējušu sabied­rību pārstāvji nav spējīgi uz domu runu. Prātam vis­pirms jāsasniedz noteikts līmenis. Nav iespējams no ūdeņraža atomiem uzreiz būvēt aminoskābes; vispirms tiem jāsavienojas sarežģītās sistēmās ar telepātiju ir ļoti līdzīgi. Abstraktai domāšanai, sociālai saskarsmei, kultūras attīstībai, ētiskai un estētiskai uztverei visam jāsasniedz zināms līmenis, pirms var notikt sakari pirms vispār var mēģināt iekustināt telepātisko potenciālu."

"Varbūt mēs, getenieši, vēl neesam sasnieguši tādu līmeni?"

"Jūs to jau sen esat pārsnieguši. Bet reizēm vajadzīga ari veiksme. Tāpat kā ar aminoskābju rašanos… Vai, ja runājam par kultūras līdzībām tikai līdzībām, bet tās daudz ko paskaidro, piemēram, zinātniskā metode, kad zinātnē tiek izmantotas konkrētas, eksperimentā­las tehnikas. Ekumēnē ir tautas, kam ir augsta kultūra, sarežģīta sabiedrības struktūra, filozofija, māksla, ētika un augsti sasniegumi visās minētajās jomās; un tomēr viņi nekad nav pratuši precīzi nosvērt akmeni. Viņi var to iemācīties. Bet pusmiljona gadu laikā viņi to nav izda­rījuši. Ir tautas, kam vispār nav augstākās matemātikas, kas nezina neko vairāk kā parasto aritmētiku. Viņi visi spēj saprast skaitļu teoriju, bet neviens nav to mēģinājis darīt. Arī manis paša tauta, zemieši, vairākus tūksto­šus gadu pavadīja pilnīgā neziņā par to, kas ir nulle un kā to izmantot." Estravens izbrīnījās. "Kas attiecas uz Getenu, mani visvairāk interesē, vai arī pārējie cilvēk­veidīgie būtu spējīgi pareģot nākotni vai arī tas pieder pie prāta evolūcijas ja jūs to mums varētu iemācīt."

"Jūs domājat, ka tas ir noderīgs sasniegums?"

"Pravietošana ar precizitāti? Bet, protams, jā!"

"Lai to iemācītos, var gadīties, ka jāsāk domāt, ka tai nav nekādas jēgas."

"Jūsu handdariti man neizmērojami patīk, Hārt, bet reizēm es domāju, vai tikai šī sistēma nav vienkāršs paradokss, kas pārvērties par dzīvesveidu."

Mēģinājām domrunu vēlreiz. Man nekad nebija gadī­jies atkārtoti uzrunāt kādu, kas nespēj uztvert. Sajūta nebija patīkama. Sāku justies kā ateists, kas mēģina lūg­ties. Tad Estravens nožāvājās un teica: "Es laikam esmu kurls kā akmens. Ejam gulēt." Es piekritu. Viņš izslēdza gaismu, murminādams īso slavas dziesmu tumsai; mēs ierakāmies guļammaisos, un pēc pāris minūtēm viņš jau grima miegā kā peldētājs, kas ieslīd tumšā ūdenī. Izjutu viņa miegainību kā savējo starp mums bija empātiskā saite un pēdējo reizi mēģināju viņu uzrunāt, miegaini nosaucot vārdā: "Terem!"

Viņš pielēca sēdus, un viņa balss izskanēja man pāri melnumā. "Arek! Tu?"

"Nē Dženli Ai: es runāju domās."

Viņam aizrāvās elpa. Klusums. Viņš pagrābstījās gar krāsniņu, ieslēdza gaismu un skatījās uz mani ar tum­šām, baiļu pilnām acīm. "Es sapņoju," viņš teica, "man šķita, ka esmu mājās…"

"Jūs dzirdējāt manu domrunu."

"Jūs mani saucāt nē, tas bija mans brālis. Es dzir­dēju viņa balsi. Viņš ir miris. Jūs mani nosaucāt tu mani nosauci Terem? Tas ir briesmīgāk, nekā biju gaidī­jis." Viņš papurināja galvu kā cilvēks, kas vēlas nokratīt murgu, tad apslēpa seju plaukstās.

"Hārt, piedodiet, lūdzu…"

"Nē, sauc mani vārdā. Ja tu vari runāt man galvā miruša cilvēka balsī, tad tu vari arī mani saukt vārdā! Viņš mani nesauktu par "Hārtu". Tagad es saprotu, kāpēc šajā domrunā nevar melot. Tā ir briesmīga… Labi. Labi, tagad pasaki man kaut ko."

"Pagaidiet."

"Nē. Ķeries klāt."

Viņš neatrāva intensīvo, izbijušos skatienu no manis, un es viņu uzrunāju: "Terem, draugs, mums nav, no kā baidīties."

Viņš joprojām skatījās uz mani, tāpēc es iedomājos, ka viņš nav sapratis; bet tas tā nebija. "Nē, ir gan," viņš teica.

Pēc kāda brīža viņš jau mierīgāk teica: "Tu runāji manā valodā."

"Bet tu nezini manējo."

"Tu teici, ka būs vārdi, es atceros… Bet es to biju vairāk iedomājies kā kā saprašanos sajūtu līmenī."

"Empātija ir pavisam kas cits, lai gan tai ir zināma saistība ar telepātiju. Tā palīdzēja mūsu prātiem savie­noties. Bet īstajā domrunā darbojas gan runas centri, gan…"

"Nē, nē, par to vēlāk. Kāpēc tu runā mana brāļa balsī?" Viņš izklausījās sasprindzis.

"Nevaru atbildēt. Nezinu. Pastāsti man par viņu."

"Nusuh… Mans īstais brālis, Arek Harth rem ir Estra­ven. Viņš bija par mani gadu vecāks. Viņš būtu Estri valdnieks. Mēs es viņa dēļ pametu mājas. Viņš jau četrpadsmit gadus ir miris."

Kādu brīdi mēs klusējām. Es nevarēju ne zināt, ne pa­jautāt, ko nozīmē viņa teiktais: pārāk smagi viņam nāca pat tie daži vārdi, ko biju dzirdējis.

Tad es teicu: "Uzrunā mani, Terem. Nosauc mani vārdā." Es zināju, ka viņš var starp mums bija nodi­binājusies pilnīga saskaņa vai, kā teiktu speciālisti, mūsu fāzes sakrita, un, protams, viņš nezināja, kā pacelt aiz­sargbarjeras. Ja es būtu klausītājs, es varētu dzirdēt viņa domas.

"Nē," viņš teica. "Nekad. Vēl ne."

Bet nekāds šoks, bijība vai šausmas nevarēja uz ilgu laiku apturēt viņa ziņkārīgo prātu. Kad gaisma jau bija izdzēsta, pēkšņi ar iekšējo dzirdi sajutu viņa stomīgo: "Dženri?" Pat domrunā viņš nevarēja kārtīgi izteikt "1".

Tūdaļ atbildēju. Tumsā viņš izdvesa tādu kā baiļu skaņu, kam piejaucās apmierinājums. "Beidzam, bei­dzam," viņš skaļi teica. Pēc brīža mēs beidzot aizmigām.

Viņam tas nenācās viegli. Viņam netrūka dāvanu, un viņš noteikti varēja attīstīt šo prasmi, bet ta viņu ļoti dziļi satrauca, un viņš nevarēja to uzņemt kā pašu par sevi saprotamu. Viņš ļoti ātri iemācījās uzcelt barjeras, bet neesmu pārliecināts, vai viņš tām uzticējās. Varbūt tādi bijām mēs visi, kad pirmie telepātijas skolotāji pirms daudziem gadsimtiem ieradās no Rokanona pasaules, lai mācītu mums "Pēdējo mākslu". Varbūt getenietis, kas ir vienots veselums, izjūt telepātisku runu kā savas pilnī­bas pārrāvumu, robu šajā veselumā, ko viņam ir grūti paciest. Varbūt pie vainas bija Estravena paša raksturs, kur savijās godīgums ar noslēgtību: katrs viņa teiktais vārds radās no dziļa klusuma. Viņš dzirdēja manu domu balsi kā miruša cilvēka, viņa brāļa, balsi. Nezinu, kas vēl, izņemot mīlestību un nāvi, bija noticis starp viņu un brāli, bet zināju, ka ikreiz, kad viņu uzrunāju, kaut kas viņā saviebās un sarāvās, it kā es pieskartos vaļējai brūcei. Tā prāta tuvība starp mums tiešām kļuva par saikni, bet tā bija neizprotama un skarba, un tā nevis radīja gaismu (kā es biju cerējis), bet drīzāk parādīja, cik dziļa ir tumsa.

Dienu no dienas mēs lēni rāpāmies uz austrumiem pāri ledus līdzenumam. Plānotais ceļojuma viduspunkts piecdesmit piektā diena, odorny anner, pienāca, kad mēs bijām vēl tālu no pusceļa. Pēc ragavu skaitītāja tiešām bijām nogājuši 640 kilometru, bet vismaz ceturtā daļa no ceļa nebija veikta vajadzīgajā virzienā, un bija ļoti grūti paredzēt, cik tālu vēl jāiet. Mēs bijām gājuši dau­dzus kilometrus un patērējuši spēkus un pārtiku, lai tiktu augšā uz ledāja. Estravenu priekšā stāvošais ceļš nesatrauca tik ļoti kā mani. "Ragavas ir vieglākas," viņš teica. "Un vēlāk tās būs vēl vieglākas; un mēs varam samazināt ēdiena devas, ja nepieciešams. Zini, mēs līdz šim esam ēduši ļoti daudz."

Es domāju, ka viņš ironizē. Lika drusku pagaidīt!

Četrdesmitajā dienā un vēl divas dienas pēc tam mūs apturēja putenis. Garajās stundās, kamēr gulējām teltī kā piedzēruši, Estravens gandrīz visu laiku gulēja un neko neēda, lai gan ēdienreizēs dzēra oršu vai cukurūdeni. Viņš uzstāja, lai es ēdu, bet tikai pusporcijas. "Tu neproti badoties," viņš teica.

Jutos pazemots. "Un tu proti zemes tiesas lords un premjerministrs?"

"Dženri, mēs praktizējam trūkumu, kamēr to pilnībā pārvaldām. Man badoties iemācīja jau bērnībā, mājās

Estri zemē, un Rofereras citadeles handdarīti. Taisnība, Erenrangā es ar to nenodarbojos, bet Mišnori atguvu nokavēto… Lūdzu, dari, kā saku, draugs; es zinu, ko daru."

Tā bija, un es paklausīju.

Turpinājām iet vēl četras dienas, temperatūra ne reizi nepacēlās virs mīnus 30 grādiem, un tad uznāca nāka­mais putenis; vējš svilpdams nesa līdzi sniega blāķus no austrumiem. Divu minūšu laikā pirmajos brāzienos sniegs kļuva tik biezs, ka nevarēju ieraudzīt Estravenu pāris metru tālāk. Biju pagriezis ragavām un lipīgajam, asajam, smacējošajam sniegam muguru, lai ievilktu elpu, un, kad minūti vēlāk apgriezos, viņš bija pazudis. Raga­vas bija pazudušas. Nebija nekā. Paspēru pāris soļu tajā virzienā, kur viņus atstāju, un taustījos apkārt. Saucu un nevarēju dzirdēt pats savu balsi. Biju palicis viens un kurls Visumā, kas sastāvēja no sīkām, kodīgām pelēka ledus šautriņām. Izmisumā kliboju uz priekšu un no visa spēka saucu prātā: "Terem!"

Man zem rokas viņš, ceļos notupies, atbildēja: "Nāc, palīdzi uzcelt telti."

Ķēros pie darba un nepieminēju savu panikas mirkli. Nebija vajadzības.

Šoreiz sniega vētra ilga divas dienas; bijām zaudējuši piecas dienas, un vēlāk tādu būs vēl daudz. Nimmer un anner mēnešos vienmēr plosījās vētras.

"Mums laikam ir jāsāk steigties, vai ne?" es vienva­kar sacīju, mērīdams gichy-michy porciju un likdams to mērcēties karstā ūdenī.

Viņš paskatījās uz mani. Viņa stingrajā, platajā sejā novājēšana atstāja ēnas zem vaigu kauliem, acis bija iekritušas un lūpas sasprēgājušas un vietām jēlas. Kas to zina, pēc kā izskatījos es, ja pat viņš izskatījās tik briesmīgi. Viņš pasmaidīja. "Ja veiksies, mēs tiksim galā, un, ja neveiksies, tad ne."

Tā viņš bija teicis jau no paša sākuma. Es biju nervo­zējis un domājis, ka piedalos pēdējā izmisīgā spēlē un vēl nezin ko, bet nebiju varējis viņam pa īstam noticēt. Pat tagad es domāju: "Bet ja mēs tik ļoti esam pūlēju­šies…"

Bet Ledājs nenieka nezināja par mūsu pūlēm. Vai viņam tās rūpēja? Visam jābūt samērīgam.

"Kā tava veiksme, Terem?" es beidzot teicu.

Viņš par atbildi pat nepasmaidīja. Un neatbildēja. Daudz vēlāk viņš teica: "Es visu laiku domāju par viņiem tur, lejā." "Tur, lejā" tā mēs saucām dienvidus, pasauli aiz ledus plakankalnes, pasauli, kur pastāvēja zeme, cil­vēki, ceļi, pilsētas viss, ko mums bija kļuvis tik grūti iedomāties. "Tu zini, ka es nosūtīju ziņu par tevi kara­lim tai dienā, kad devos prom no Mišnori. Es viņam pastāstīju to, ko man pateica Šusgis: ka tevi taisās sūtīt uz Pulefenas fermu. Toreiz man nebija skaidrs, kāpēc tā darīju, bet es paļāvos uz intuīciju. Tagad esmu pār­domājis iespējamās sekas. Varētu notikt apmēram tā: karalis saskatīs izdevību uzspēlēt šifgretoru. Tibe ieteiks to nedarīt, bet ap šo laiku Argavenam Tibe jau būs maz­liet apnicis, un viņš to neņems vērā. Viņš apjautāsies: "Kur ir Sūtnis, Kārhaidas viesis?" Mišnori melos: "Viņš nomira no horm drudža pavisam nesen, rudenī, cik žēl." "Tad kā nākas, ka mūsu vēstniecība ziņo: viņš ir Pulefenas fermā?" "Viņa tur nav, nāciet un pār­baudiet." "Nē, nē, protams, nē, mēs ticam Orgoreinas komensāļu vārdiem." Bet pāris nedēļu pēc šīm diplomā­tiskajām sarunām Sūtnis parādās Kārhaidas ziemeļos, jo ir izbēdzis no Pulefenas fermas. Apjukums Mišnori, taisnīgas dusmas Erenrangā. Komensāļi zaudē godu, jo ir pieķerti melos. Dženri, tu būsi dārgums, ilgi pazudu­šais karaļa Argavena pavarda brālis. Kādu brīdi. Tikko radīsies izdevība, tev tūlīt jāsūta ziņa savam zvaigžņu kuģim. Atved savus ļaudis uz Kārhaidu un pabeidz misiju nekavējoties, pirms Argavenam ir bijis laiks samanīt tevī ienaidnieku, pirms Tibe vai kāds cits padomnieks viņu vēlreiz nobaida, izmantojot viņa ārprātu. Ja viņš noslēgs līgumu, viņš to turēs. Lauzt tādu līgumu nozīmētu lauzt paša šifgretoru. Hargi karaļi tur dotos solījumus. Bet tev jārīkojas ātri un jānosēdina kuģis iespējami drīz."

"Es tā darīšu, tikko ieraudzīšu kaut mazāko uzaici­nājumu."

"Nē. Piedod, ka dodu tev padomu, bet negaidi, līdz tevi uzaicina. Es domāju, ka tevi sagaidīs ar prieku. Un kuģi arī. Kārhaida pēdējā pusgadā ir diezgan bieži tikusi pazemota. Tu dosi Argavenam iespēju situāciju vērst par labu. Es domāju, ka viņš to izmantos."

"Lai notiek tā. Bet ko darīsi tu?"

"Es esmu Estravens-Nodevējs. Man ar tevi nav nekā kopīga."

"Sākumā."

"Sākumā," viņš piekrita.

"Tev būs, kur paslēpties, ja sākumā draudēs bries­mas?"

"Jā, protams."

Ēdiens bija gatavs, un mēs ķērāmies tam klāt. Maltīte bija tik nopietns un visaptverošs process, ka mēs nekad ēdot nerunājām; aizliegums tagad bija savā pilnīgajā un, iespējams, oriģinālajā formā ne vārda, iekams nav pazudusi pēdējā drupatiņa. Kad maltīte bija galā, viņš teica: "Ceru, ka būšu uzminējis pareizi. Tu tu taču nedusmojies?"

"Par to, ka tu man dod padomu?" sacīju, jo biju bei­dzot šo to sapratis. "Bet, protams, ne, Terem. Tiešām, kā tu par to vari šaubīties? Tu taču zini, ka man nav šifgretora, ar ko rēķināties." Tas viņu mazliet iepriecināja, bet viņš joprojām bija sadrūvējies.

"Kāpēc," viņš beidzot teica, "kāpēc tu ieradies viens kāpēc tevi atsūtīja vienu pašu? Joprojām viss būs atka­rīgs no kuģa ierašanās. Kāpēc tas viss ir tik sarežģīti gan tev, gan mums?"

"Tāda ir Ekumēnes tradīcija, un tai ir savi iemesli. Lai gan es sāku šaubīties, ka saprotu cēloņus. Biju iedo­mājies, ka es ierodos viens jūsu dēļ viens pats, neaiz­sargāts, es nevienu neapdraudu, neizjaucu nekādu līdz­svaru; es neesmu iebrucējs, bet ziņnesis. Bet te ir kas vairāk. Vienatnē es nevaru izmainīt jūsu pasauli, bet tā var mainīt mani. Kad esmu viens, man ir arī jāklausās, ne tikai jārunā. Ja es viens veidoju attiecības, tās nav bezpersoniskas un nav tikai politiskas: tās ir individu­ālas, tās ir personiskas, tās ir vienlaikus būtiskākas un maznozīmīgākas par politiskām attiecībām. Nevis Mēs un Viņi; nevis Es un Tas bet Es un Tu. Ne politiski, ne pragmatiski, bet mistiski. Ekumēne zināmā mērā ir nevis politiska, bet mistiska apvienība. Tā uzskata iesā­kumus par ļoti svarīgiem. Sākumus un līdzekļus. Tās mācība ir gluži pretēja uzskatam, ka mērķis attaisno līdzekļus. Tāpēc tā darbojas nemanāmi un lēni, dīvaini un riskanti; tā darbojas līdzīgi evolūcijai, kas savā ziņā ir tās paraugs. Tātad: vai es tiku sūtīts viens jūsu dēļ? Vai manis paša dēļ? Es nezinu. Jā, tas visu ir sarežģījis. Bet es tikpat labi varētu tev pajautāt: kāpēc jums nekad nav ienācis prātā izgudrot lidojošus transportlīdzekļus? Viena maza nozagta lidmašīnīte mums abiem būtu aiz­taupījusi lielāko daļu grūtību!"

"Kā vienam normālam cilvēkam var ienākt prātā doma par lidošanu?" Estravens stingri teica. Tā bija saprotama atbilde pasaulē, kur nedzīvo neviena spārnota būtne, kur pat jomeš svētie eņģeļi nelido, bet tikai bez spār­niem nolaižas līdz zemei kā krītošas sniegpārslas vai vēja nestas sēklas pasaulē, kur nav puķu.

Nimmer mēneša vidū, pēc stipra vēja un skarba auk­stuma mēs daudzas dienas gājām mierīgos laikapstākļos. Ja bija vētras, tās plosījās dienvidos tur lejā -, un mēs puteņa viducī redzējām tikai apmākušās bezvēja debesis. No sākuma mākoņi bija plāni un gaisu caurstrā­voja mierīga gaisma, kuras avotu nevarēja redzēt gan mākoņi, gan sniegs atstaroja saules gaismu no augšas un apakšas. Pa nakti mākoņu klājums kļuva biezāks. Spo­žums pazuda, un nevarēja redzēt neko. Mēs izkāpām no telts un nostājāmies uz nekā. Ragavas un telts bija, kur parasti, Estravens stāvēja man blakus, bet neviens no mums nemeta ēnu. Visapkārt bija blāva gaisma. Mums ejot, sniega garoziņā nevarēja redzēt pēdu nospiedu­mus, jo nebija ēnu. Mēs neatstājām sliedes. Ragavas, telts, viņš un es: nebija nekā cita. Ne saules, ne debesu, ne apvāršņa, ne pasaules. Izskatījās, ka mēs karājamies pelēcīgi baltā tukšumā. Ilūzija bija tik pilnīga, ka man bija grūti noturēt līdzsvaru. Iekšējā auss ir pieradusi no acīm saņemt apstiprinājumu par ķermeņa stāvokli un to nesaņēma; tikpat labi es varēju būt akls. Kamēr kra­vājām mantas, viss vēl bija labi, bet vilkt ragavas, neko neredzot, kad acij nav, kur aizķerties, no sākuma bija nepatīkami un vēlāk neizsakāmi nogurdinoši. Bijām uz slēpēm, un zem kājām bija labs, sagūlies sniegs bez sastrugi viļņiem, tam apakšā vairāki kilometri ledus. Mums būtu vajadzējis iet ātri un viegli. Bet mēs ik pa brīdim palēninājām gaitu, meklēdami ceļu pāri pilnīgi gludajam līdzenumam, un vajadzēja ļoti lielu gribas piepūli, lai uzņemtu ātrumu. Katrs negludums bija ne­patīkams pārsteigums kā negaidīts pakāpiens vai gai­dīts, bet pazudis pakāpiens, kāpjot pa trepēm, jo mēs nevarējām redzēt ceļu: nebija ēnas, kas to parādītu. Mēs slēpojām kā akli ar vaļējām acīm. Tā bija dienu no die­nas, un mēs sākām veikt arvien īsākus attālumus, jo jau ap pēcpusdienas vidu abi trīcējām un pārklājāmies ar sviedriem no spriedzes un noguruma. Sāku ilgoties pēc sniega, puteņa, jebkādām pārmaiņām. Bet ik rītus mēs izkāpām no telts tukšumā vai baltajā laikā, ko Estravens sauca par ne-ēnu.

Kādu dienu tā ap pusdienas laiku, odorny nimmer, ceļojuma sešdesmit pirmajā dienā, baltais tukšums mums visapkārt sāka plūst un mainīties. Jau iedomājos, ka man acis nerāda, kā tas pēdējā laikā bija pierasts, un nepievērsu uzmanību gaisa bezjēdzīgajai kustībai, līdz pēkšņi nejauši ieraudzīju mazītiņu, saplakušu, blāvu saulīti virs galvas. Un, skatoties tālāk, tieši priekšā ierau­dzīju milzīgu, melnu veidolu, kas cēlās mums pretī no tukšuma. Melni taustekļi izlocījās augšup, it kā tverot kaut ko gaisā. Apstājos kā zemē iemiets, apgriezdams

Estravenu ar visām slēpēm, jo abi gājām aizjūgā. "Kas tas ir?"

Viņš blenza uz tumšajām, briesmīgajām kontūrām miglā un tad teica: "Klintis. Laikam Ešerotas klintis." Un gāja tālāk. Līdz klintīm vēl bija daudzi kilometri, lai gan tās izskatījās tepat rokas stiepiena attālumā. Kad baltais laiks pārvērtās zemā, biezā miglā un pavisam pagaisa, pirms saulrieta mēs tās ieraudzījām no ledāja pacēlās nunatak, augstas, apdrupušas un robainas klinšu smai­les; no tām nevarēja redzēt daudz vairāk kā no aisberga, kas peld pa jūru; tie bija aukstumā noslīkuši, mūžīgi miruši kalni.

Izskatījās, ka esam pārāk tālu uz ziemeļiem no iece­rētā ceļa, ja varēja ticēt slikti uzzīmētajai kartei, kas bija vienīgais ceļa rādītājs. Nākamajā dienā pirmo reizi pagriezāmies mazliet uz dienvidaustrumiem.