Tumsas kreisā roka

12. Par laiku un tumsu

No augstā priestera Tuhulmi Sakāmvārdiem; grāmata iekļauta jomeš kanonā,

sacerēta ziemeļu Orgoreinā apmēram pirms 900 gadiem.

Meši ir Laika viducī. Brīdī, kad viņš ieraudzīja visu pilnā skaidrībā, viņš bija nodzīvojis trīsdesmit gadus, un pēc tam viņš dzīvoja vēl trīsdesmit gadus, un tā Redzējums notika viņa dzīves viducī. Un visi laiki pirms Redzējuma bija tikpat ilgi kā tie laiki, kas būs pēc Redzē­juma, kurš notika Laika viducī. Un Laika viducī nav ne pagātnes, ne nākotnes. Tas pastāv visā pagātnē. Tas pastāv visā nākotnē. Tas vēl nav bijis, tomēr būs. Tas ir. Tas ir viss.

Nekas nav neredzēts.

Nabags no Šenei atnāca pie Meši, vaimanādams, ka viņam nav nedz ar ko pabarot savas miesas bērnu, nedz graudu sēklai, jo lietavas sapūdējušas sēklu zemē, un visiem viņa pavarda Jaudīm tagad jāmirst badā. Meši teica: "Roc Tuerrešas akmens laukos, un tu atradīsi apslēptu sudrabu un dārgus akmeņus; jo es redzu, kā tos pirms desmittūkstoš gadiem tur noglabā karalis, kam negaidot uzbrucis ienaidnieks."

Nabags no Šenei raka starp Tuemešas akmeņu krāvu­miem un Meši norādītajā vietā atrada lielu daudzumu senu dārgakmeņu. Tos ieraudzījis, viņš iekliedzās priekā. Bet Meši raudāja, stāvēdams viņam blakus, un teica: "Es redzu, kā cilvēks nokauj savu pavarda brāli viena slīpēta dārgakmens dēļ. Tas notiek desmit tūkstošus gadu pēc šī brīža, un noslepkavotā kauli ieguls tepat šai kapā, kur bija dārgumi. Ak, cilvēk no Šenei, es zinu arī, kur būs tavs kaps; es redzu, kā tevi tur gulda."

Katra cilvēka dzīve ir Laika viducī, jo visi tika ierau­dzīti Meši Redzējumā un ir viņa Acu priekšā. Mēs esam viņa acu zīlītes. Mūsu darbi ir viņa Redzējums, mūsu pastāvēšana viņa Zināšana.

Ornena gāršā, kas ir simt jūdžu gara un simt jūdžu plata, auga hemmen koks. Tas izauga vecs un varen resns, tam bija simt zaru, un uz katra zara tūkstoš zariņu, un uz katra zariņa simt lapu. Koks sacīja savā sakņu sirdī: "Visas manas lapas ir redzamas, bet tikai ne šī viena, kas paslēpusies tumsā, ko rada pārējās. Šo lapiņu es noslēpšu un paturēšu sev. Kurš gan to pamanīs tumsā starp pārējām lapām? Un kurš gan tās visas izskaitīs?"

Meši gāja caur Ornena gāršu savos klejojumos un noplūca tieši to lapiņu no tieši tā koka.

Rudens vētrās nenokrīt neviena lietus lāse, kas jau kritusi, un lietus ir lijis, līst un līs katru rudeni. Meši redzēja katru lāsi, kur tā krita un krīt, un kritīs.

Meši Acu priekšā ir visas zvaigznes un tumsa starp zvaigznēm: un visas ir spožas.

Atbildēdams uz Šortas lorda jautājumu, Redzējuma mirklī Meši ieraudzīja visas debesis tā, it kā tās būtu viena vienīga saule. Virs zemes un zem zemes viss debess joms bija spožs, līdzīgs saules virsmai, un nebija nekādas tumsas. Jo viņš redzēja nevis to, kas bija, vai to, kas būs, bet to, kas ir. Zvaigznes, kas bēg un apslēpj savu gaismu, visas bija redzamas viņa acīm, un viņu gaisma spīdēja klātienē. [6]

Tumsa ir tikai mirstīgā acīs, kas domā, ka redz, bet neredz. Meši skatījumā nav tumsas.

Tāpēc tie, kas piesauc tumsu [7] , ir kļuvuši par muļķiem un tiks izspļauti no Meši mutes, jo viņi to, kā nav, ir nosaukuši par Sākumu un Galu.

Nav ne Sākuma, ne Gala, jo visas lietas ir Laika viducī. Kā visas zvaigznes var atspoguļoties lietus lāsē, kas krīt naktī, tā arī visas zvaigznes atspoguļo lietus lāsi. Nav ne tumsas, ne nāves, jo viss pastāv Mirkļa gaismā, un visa sākums un gals ir viens.

Viens vidus, viens redzējums, viens likums, viena gaisma. Skaties ar Meši acīm!