Tumsas kreisā roka

15. Līdz Ledājam

Es pamodos. Līdz šim man bija grūti un neticami pamosties siltajā alā un noticēt, ka guļu teltī, ka esmu dzīvs, ka vairs neatrodos Pulefenas fermā. Šoreiz pamo­dos bez dīvainām blakussajūtām, bet ar mieru un patei­cību. Piecēlos sēdus un nožāvājos, mēģinādams ar pirk­stiem izķemmēt matu pinkas. Paskatījos uz Estravenu, kas ciešā miegā bija izstiepies pa virsu guļammaisam pus­metru nostāk. Viņam mugurā bija tikai plānās bikses viņam bija karsti. Gaisma atklāja manam skatienam tumšo, noslēpumaino seju. Aizmidzis Estravens izskatī­jās mazliet muļķīgi tāpat kā visi citi: apaļa, noteikta seja, sejas izteiksme atslābusi un tāla, sīkas sviedru pērlītes uz augšlūpas un virs biezajām uzacīm. Atcerējos, kā viņš stāvēja, sviedros mirkdams, parādē Erenrangā, tribīnēs, kur saules gaismā pulcējās dižciltīgie. Tagad redzēju viņu neaizsargātu un puskailu aukstākā gaismā un pirmo reizi ieraudzīju viņu patiesībā.

Viņš pamodās vēlu un ļoti lēni. Beidzot viņš grīļīgi piecēlās, uzvilka kreklu, izbāza galvu no telts, lai noskaid­rotu, kāds laiks, un tad pajautāja, vai es vēlos krūzi orša. Konstatējis, ka esmu jau pamanījies izvārīt katliņu ar dziru, izmantodams ūdeni, kas izkusa no vakarnakt uz krāsniņas atstātā ledus, viņš pieņēma krūzi, stivi man pateicās un apsēdās dzert.

"Kur mēs iesim tālāk, Estraven?"

"Tas atkarīgs no tā, kurp jūs vēlaties doties, godāja­mais Ai. Un kādā veidā jūs spējat ceļot."

"Kā visātrāk tikt prom no Orgoreinas?"

"Jāiet uz rietumiem, uz jūru. Aptuveni piecdesmit kilo­metri."

"Un tad?"

"Ostas sāks aizsalt vai jau būs aizsalušas. Ziemā kuģi tāpat nekur tālu nekursē. Tad mums būtu jāslēpjas un jāizdzīvo līdz nākamajam pavasarim, kad lielie kuģi sāk braukt uz Sifu un Perunteru. Uz Kārhaidu neviens nebrauks, ja turpināsies tirdzniecības aizliegums. Mēs varētu pieteikties darbā uz kāda tirdzniecības kuģa. Man diemžēl ir beigusies nauda."

"Vai ir vēl kādas citas iespējas?"

"Kārhaida. Pa sauszemi."

"Cik tālu tas ir? Vairāk nekā tūkstoš kilometru?"

"Ja brauc pa ceļiem. Bet mēs nevarēsim braukt pa ceļiem, jo netiksim tālāk par pirmo inspektoru. Vienīgais mums pieejamais ceļš ir uz ziemeļiem, cauri kalniem, tad uz austrumiem pāri Gobrinam un uz robežu pie Gutenas līča."

"Pāri Gobrinam? Jūs domājat ledāju?"

Viņš pamāja ar galvu.

"Tas taču ziemā nav iespējams?"

"Kāpēc ne? Ja mums paveicas kā tas ir ar visiem ceļojumiem ziemā. Vienā ziņā ledāju ērtāk šķērsot ir tieši ziemā. Redziet, labi laika apstākļi parasti saglabājas virs lielajiem ledājiem, kur ledus atstaro saules siltumu;

vētras tiek novirzītas uz ledāju malām. Tā rodas leģen­das par klusumu puteņa vidū. Tas varētu mums palīdzēt. Vairāk laikam nekas."

"Tad jūs tiešām domājat…"

"Nebūtu bijis jēgas jūs izzagt no Pulefenas fermas, ja tā nebūtu."

Viņš joprojām bija stīvs, izmocīts, drūms. Pagājušās nakts saruna bija iedragājusi mūs abus.

"Un, ja pareizi saprotu, jūs uzskatāt par labāku šķēr­sot Ledāju nekā gaidīt līdz pavasarim, kad jūra kļūst izbraucama?"

Viņš pamāja ar galvu. "Vientulība," viņš īsi noteica.

Brīdi visu pārdomāju. "Ceru, ka jūs esat ņēmis vērā manus trūkumus. Es neesmu tik izturīgs pret aukstumu kā jūs, gluži otrādi. Es neprotu slēpot. Un neesmu labā fiziskā formā kaut gan jūtos daudz labāk nekā pirms pāris dienām."

Viņš vēlreiz pamāja. "Es domāju, ka mums izdosies," viņš teica ar to īpašo vienkāršību, ko es visu laiku biju uztvēris kā ironiju.

"Labi."

Viņš paskatījās uz mani un iedzēra malku tējas. Dzē­rienu tiešām varētu saukt par tēju to gatavo no grauz­dētiem perm graudiem; oršs ir brūns, saldskābs dzēriens, tajā ir daudz A un C vitamīna, cukuru un patīkama stimulanta, kas radniecīgs lobelīnam. Ja uz Ziemas nav alus, tad ir oršs; ja nav ne alus, ne orša, tad nav ari cilvēku.

"Būs grūti," viņš sacīja, nolikdams krūzi. "Ļoti grūti. Ja mums neveiksies, mēs galā nenonāksim."

"Es labāk nomirtu uz Ledāja nekā tajā atejas bedrē, no kuras jūs mani izvilkāt."

Viņš nogrieza gabalu kaltēta maizes ābola, iedeva šķēli ari man un sēdēja, domīgi gremodams. "Mums vajadzēs pārtiku," viņš teica.

"Kas notiks, ja mēs nokļūsim Kārhaidā? Kas notiks ar jums? Jūs joprojām esat izraidīts."

Viņš pievērsa man tumšo ūdra skatienu. "Jā. Jādomā, ka es palikšu šajā pusē."

"Un kad viņi konstatēs, ka jūs palīdzējāt bēgt ieslo­dzītajam?"

"Kāpēc viņiem tas būtu jāzina?" Viņš salti pasmaidīja un teica: "Vispirms jātiek pāri ledājam."

Es nenoturējos: "Paklau, Estraven, piedodiet to, ko es vakar sarunāju."

"Nusuh." Viņš piecēlās, joprojām košļādams, uzvilka hīeb, mēteli un zābakus un kā ūdrs iznira pa durvju vār­stuli. Tad viņš iebāza galvu teltī. "Es varētu būt atpakaļ vēlu vai tikai rīt. Jūs tiksiet galā bez manis?"

"Jā."

"Labi." Un prom viņš bija. Man nekad nav nācies sa­stapt cilvēku, kas tik pilnīgi un strauji reaģētu uz situā­cijas izmaiņām kā Estravens. Es sāku atgūties un biju gatavs doties ceļā; viņa thangen bija beidzies; tikko tas kļuva skaidrs, viņš devās ceļā. Viņš nekad nesteidzās un neskrēja viņš vienmēr bija gatavs. Tas neapšaubāmi bija viņa izcilās politiskās karjeras noslēpums, un nu viņš upurēja savu karjeru manis dēļ. Tas ari izskaidroja, kāpēc viņš man ticēja un atbalstīja manu misiju. Kad es ierados, viņš bija gatavs. Uz Ziemas neviens cits nebija gatavs.

Tomēr viņš uzskatīja, ka lēmumus pieņem lēni un nebūt nav gatavs straujai rīcībai. Reiz viņš man sacīja, ka nemākot ātri domāt un tāpēc vadoties pēc vispārējas intuīcijas par to, kādā virzienā griežas "veiksme" un ka intuīcija viņu reti pieviļ. Viņš to teica pilnā nopietnībā; tas tā varētu būt. Citadeļu pareģi nav vienīgie getenieši, kas var paredzēt nākotni. Viņi ir pieradinājuši un apmā­cījuši priekšnojautu, bet nav uzlabojuši tās noteiktību. Šai ziņā arī jomešta ir sava taisnība: varbūt dāvana nav tikai nākotnes paredzēšana vien, varbūt tā ir spēja uz īsu mirkli redzēt visu ieraudzīt kopsakaru.

Kamēr Estravens bija prom, uzgriezu krāsniņai pašu augstāko temperatūru un beidzot sasilu caur un cauri tā nebija bijis jau… cik ilgi? Tagad vajadzētu būt thern pirmajam ziemas un jaunā Pirmā gada mēnesim, bet Pulefenā man bija sajucis dienu skaits.

Krāsniņa bija viens no geteniešu izcilajiem un ekono­miskajiem izgudrojumiem, ko viņi bija noveduši līdz pil­nībai gadu tūkstošus ilgajā cīņā ar aukstumu. To varētu uzlabot, vienīgi ievietojot uz kodolreakciju balstītu ener­ģijas avotu. Bioloģiskā baterija derēja četrpadsmit mēnešu nepārtrauktai lietošanai; krāsniņa varēja sara­žot lielu karstumu, tajā bija apvienota plītiņa, sildītājs un gaismas ķermenis. Tās svars bija mazāks par diviem kilogramiem. Bez krāsniņas mēs nebūtu nogājuši pat simt kilometrus. Estravens par to noteikti samaksājis lie­lāko daļu naudas naudas, ko es viņam tik augstprātīgi biju izsniedzis Mišnori. Telts, izgatavota no plastikas, kas iztur jebkādus laika apstākļus un kaut daļēji risina problēmas ar ūdens kondensātu, kas piemeklē visas teltis aukstā laikā; peshtry ādiņu guļammaisi; apģērbs, slēpes, ragavas, pārtikas krājumi viss bija vislabākās kvalitātes, viegls, izturīgs, dārgs. Ja viņš devās pēc pār­tikas, tad par ko viņš to pirks?

Viņš neatgriezās līdz nākamās dienas vakaram. Es dienas laikā vairākkārt izgāju pastaigā ar sniegakurpēm, lai atgūtu spēkus un iemācītos ar tām staigāt; bradāju pa ieleju, kur bija paslēpta mūsu telts. Pratu slēpot, bet sniegakurpes man bija jaunums. Neuzdrošinājos iet pāri pakalniem, jo baidījos, ka neatradīšu ceļu atpakaļ; zeme bija mežonīga: stāvas nogāzes, ko vagoja upīšu gravas, un pavisam netālu mākoņu ieskauti kalni austrumos. Man pietika laika pārdomāt, ko es iesāktu šai pamestībā, ja Estravens neatgrieztos.

Ieraudzīju, kā viņš traucas pa krēslaino nogāzi viņš slēpoja lieliski un tad nobremzē man blakus, netīrs, noguris un apkrāvies ar mantām. Viņam uz muguras bija sodrējains maiss, pilns ar pakām; viņš izskatījās pēc Ziemsvētku vecīša, kas senlaikos nolaidās pa Zemes mā­jokļu skursteņiem. Pakās bija kadik graudi, kaltēti mai­zes āboli, tēja un plāksnes cietā, sarkanā cukura ar mālu piegaršu, ko getenieši iegūst no kaut kādiem sīpoliem.

"Kur jūs to visu dabūjāt?"

"Nozagu," sacīja kādreizējais Kārhaidas premjers, izstiepis rokas pār krāsniņu, ko vēl nebija nogriezis; pat viņam bija auksti. "Turufā. Knapi izglābos." Vairāk es no viņa par to neko nedzirdēju. Viņš nelepojās ar padarīto un nespēja par to smieties. Zagšana uz Ziemas ir smags noziegums; vairāk par zagli nicina tikai pašnāvnieku.

"Šo mēs izlietosim vispirms," viņš teica, kamēr es liku kust katliņu ar sniegu uz plītiņas. "Tas ir smags." Lielākā daļa pārtikas, ko viņš bija iegādājies agrāk, bija "superpārtika" stiprināts, kaltēts, kubiņos saspiests maisījums ar augstu enerģētisko vērtību. Orgotieši to sauc par "gichy-michy", un ari mēs to tā saucām, lai gan savā starpā runājām kārhaidiski. Mums tās bija pietie­kami, lai iztiktu sešdesmit dienas, ja dienā katrs patē­rējam apmēram puskilogramu. Nomazgājies un paēdis, Estravens ilgi sēdēja pie krāsniņas, uzskaitīdams, kas un cik lielā daudzumā mums ir, un kā un kad mums tas jāizmanto. Mums nebija svaru, un viņš par mēr­vienību izmantoja gichy-michy puskilograma kasti. Viņš, tāpat kā daudzi getenieši, zināja katra pārtikas produkta enerģētisko vērtību; viņš zināja, cik viņam nepieciešams konkrētos apstākļos, un diezgan labi varēja izrēķināt arī, kas būs nepieciešams man. Tādas zināšanas uz Ziemas ir nepieciešamas, lai izdzīvotu.

Kad beidzot proviants bija saplānots, viņš izstiepās uz guļammaisa un aizmiga. Naktī dzirdēju, kā viņš miegā murmina skaitļus svarus, dienas, attālumus.

Mums, aptuveni rēķinot, bija jānoiet 1200 kilometru. Pirmos pārsimt mēs iesim uz ziemeļiem-ziemeļrietumiem, cauri mežiem un pāri Sembensjenas grēdas zie­meļu atradzēm līdz lielajam Ledājam, kas pārklāj Lielā kontinenta abas daivas uz ziemeļiem no 45. paralēles un vietām stiepjas līdz pat 35. paralēlei. Viena tāda strēle ir Uguns sopku rajonā, kas ir Sembensjenas dienvidu virsotnes; turp mēs arī gatavojāmies doties vispirms. Pēc Estravena domām, mēs varētu starp kalniem atrast ceļu uz Ledāju, kāpjot pa kādu no ledus mēlēm, kas plūst pa nogāzi. Tālāk mēs kādus 900 kilometrus ceļotu pa pašu Ledāju uz austrumiem. Pie Gutenas līča, kur ledāja mala atkal pagriežas uz ziemeļiem, mēs plānojām nokāpt un doties kādus 120 kilometrus uz dienvidaustrumiem pāri

Šenšei purvājiem, ko ap to laiku klāj 3 līdz 6 metrus bieza sniega kārta, līdz Kārhaidas robežai.

Mēs plānojām visu ceļu veikt pa neapdzīvotām un neapdzīvojamām vietām. Tā mēs izvairīsimies no in­spektoriem, kas mums bija ļoti svarīgi. Man nebija dokumentu, un Estravens sacīja, ka viņējie neizturētu nākamo viltošanu. Jebkurā gadījumā es varēju izlikties par getenieti tikai tad, ja neviens man nepievērsa īpašu uzmanību. Šajā ziņā Estravena piedāvātais plāns bija ļoti izdevīgs.

Visās pārējās ziņās tas bija vienkārši vājprātīgs.

Savas domas paturēju pie sevis, jo no sirds domāju, ka labāk iet bojā, mēģinot glābties, ja reiz ir iespēja izvēlēties, kādā nāvē mirt. Estravens toties turpināja pārdomāt citas iespējas. Nākamajā dienā, kamēr ļoti rū­pīgi kravājām ragavas, viņš jautāja: "Ja jūs izsauktu zvaigžņu kuģi, kad tas varētu ierasties?"

"Pēc astoņām līdz piecpadsmit dienām atkarībā no tā, kur orbītā tas atrodas. Tas var būt otrā saules pusē."

"Un ātrāk ne?"

"Nē. GGĀ dzinēju nevar izmantot saules sistēmās. Kuģis var ierasties tikai ar raķešdzinējiem, un tas prasīs vismaz astoņas dienas. Kāpēc tāds jautājums?"

Viņš pievilka saiti un sasēja mezglu, tad sacīja: "Ap­svēru domu lūgt palīdzību no jūsu pasaules, jo manējā neko nespēj palīdzēt. Turufā ir radiobāka."

"Cik jaudīga?"

"Ne pārāk. Tuvākais lielais raidītājs ir Kukumejā, kas ir kādus 650 kilometrus uz dienvidiem no šejienes."

"Kukumeja ir liela pilsēta, vai ne?"

"Ceturtdaļmiljons dvēseļu."

"Mums kaut kā būs jātiek pie raidītāja; tad jāslēpjas astoņas dienas… ja sarfi ir brīdināti… mums diez vai izdosies."

Viņš pamāja.

Uzvēlu pēdējo kadik graudu maisu uz ragavām, iekār­toju to paredzētajā vietā, tad sacīju: "Ja es būtu izsau­cis kuģi tonakt Mišnori kad jūs teicāt kad mani arestēja… Bet ansibls bija pie Obsli; es domāju, ka tas joprojām ir tur."

"Vai viņš to var izmantot?"

"Nē. Pat ne nejauši, bakstoties pa taustiņiem. Koor­dinātu ievadīšana ir ļoti sarežģīta. Ja vien es būtu to izmantojis!"

"Būtu es tajā dienā zinājis, ka spēle ir beigusies," viņš teica un pasmaidīja. Viņš neprata nožēlot.

"Es domāju, ka jūs zinājāt. Bet es neuzdrošinājos jums ticēt."

Kad ragavas bija sakravātas, viņš uzstāja, lai mēs pā­rējo dienas daļu neko nedarām, bet uzkrājam spēkus. Viņš gulēja teltī un rakstīja nelielā piezīmju grāmatiņā sīkā, vertikāli ieslīpā kārhaidiešu rokrakstā šo aprakstu jūs varējāt lasīt iepriekšējā nodaļā. Pagājušajā mēnesī viņam bija maz iespēju regulāri papildināt dienasgrā­matu, un tas viņu kaitināja; dienasgrāmata bija viņa paradums. Domāju, ka dienasgrāmatas rakstīšana bija vienlaikus pienākums un saikne ar mājām, Estri pavardu. To gan es uzzināju vēlāk; tolaik nezināju, ko un kāpēc viņš raksta, un sēdēju, vaskodams slēpes vai vienkārši tāpat, neko nedarīdams. Uzsvilpoju dejas melodiju, bet vidū aprāvos. Mums bija tikai viena telts, un ja gribē­jām tajā dzīvot un nepadarīt otru traku, acīmredzot būs nepieciešama zināma paškontrole vai labas manieres. Kad sāku svilpot, Estravens pacēla galvu, bet bez dus­mām. Viņš sapņaini paskatījās uz mani un teica: "Būtu es zinājis par jūsu kuģi pagājušajā gadā… Kāpēc viņi jūs sūtīja uz šo pasauli vienu pašu?"

"Pirmais sūtnis vienmēr ierodas viens pats. Viens citplanētietis ir intereses objekts, divi iebrukums."

"Pirmā sūtņa dzīvība netiek augstu vērtēta."

"Nē. Ekumēne augstu vērtē katru dzīvību. No tā iz­riet, ka labāk pakļaut briesmām vienu dzīvību nekā divas vai divdesmit. Arī cilvēku pārvietošana lielos attālumos ir dārga un prasa daudz laika. Un galu galā es pats pie­teicos uz šo darbu."

"Kur briesmas, tur gods," viņš noteica tas laikam bija sakāmvārds, jo tad viņš klusu turpināja: "Mēs tiksim pagodināti, kad sasniegsim Kārhaidu."

Kad viņš runāja, sapratu, ka patiesi ticu mēs sasnieg­sim Kārhaidu pāri 1200 kilometriem kalnu, aizu, šļūdoņa plaisu, vulkānu, ledāju, sasalušu purvu un jūru bez pajumtes, bez atbalsta, bez dzīvības ziemas vētrās un leduslaikmeta vidū. Viņš sēdēja un rakstīja dienasgrā­matu ar tādu pašu stūrgalvīgu iecirtību, ar kādu trakais karalis uz sastatnēm bija licis javu šuvē starp akmeņiem. Viņš sacīja: "Kad sasniegsim Kārhaidu…"

Viņa "kad" nebija cerība bez datuma. Viņš gatavo­jās sasniegt Kārhaidu ceturtā ziemas mēneša ceturtajā dienā, arhad anner. Mēs uzsāksim ceļojumu rīt, pirmā mēneša trīspadsmitajā dienā, tormenbod thern. Cik varē­jām izrēķināt, pārtikas mums pietiktu, maksimums, trim Getenas mēnešiem jeb 78 dienām; tāpēc mums jāiet pa 20 kilometriem dienā septiņdesmit dienu un jānokļūst

Kārhaidā arhad anner dienā. Viss bija skaidrs. Tagad atlika tikai labi izgulēties.

Izgājām rītausmā ar sniegakurpēm, sniga rets sniegs bez vēja. Pakalnu nogāzes klāja bessa, mīksts, nesagūlies sniegs, ko slēpotāji uz Zemes laikam sauc par "pirmo" sniegu. Ragavas bija smagi piekrautas; Estravens rēķi­nāja to kopējo svaru ap 140 kilogramiem. Ragavas bija grūti vilkt pa irdeno sniegu, lai gan tās bija parocīgas kā labi konstruēta laiviņa; slieces bija brīnumainas, pār­klātas ar polimēru, kas praktiski izslēdza berzi; bet ari tas neko nelīdzēja, kad kupenas bija par dziju. Pa tādu virsmu un ņemot vērā, ka mums nācās nemitīgi kāpt augšā un lejā pa nogāzēm, konstatējām, ka vislabāk ir, ja viens iet priekšā aizjūgā un otrs stumj no aizmugures. Smalkais, mīkstais sniegs krita visu dienu. Divreiz apstā­jāmies, lai kaut ko iekostu. Pa visu pakalnu plašumu nebija nevienas skaņas. Mēs gājām tālāk, un pēkšņi iestājās krēsla. Apstājāmies ielejā, kas ļoti līdzinājās tai, kuru no rīta bijām atstājuši, ieplakā starp baltkupra pakalniem. Biju noguris tik ļoti, ka grīļojos, tomēr neti­cēju, ka diena jau galā. Pēc ragavu skaitītāja rādījumiem spriežot, bijām nogājuši gandrīz 25 kilometrus.

Ja mums tik labi gāja pa mīkstu sniegu ar pilnu kravu pa zemi, kur visas ielejas un pakalni bija šķērsām ceļam, tad droši vien ies vēl ātrāk pa Ledāju, kur sniegs ir ciets, ceļš līdzens un krava visu laiku samazinās. Mana uzti­cēšanās Estravenam iepriekš bija vairāk gribas diktēta nekā brīvprātīga, bet tagad es ticēju viņam visā pilnībā. Mēs būsim Kārhaidā pēc septiņdesmit dienām.

"Vai jūs esat tā ceļojis ari agrāk?" jautāju viņam.

"Ar ragavām? Bieži."

"Ilgi?"

"Pirms daudziem gadiem nogāju pa Kermlandes lediem gandrīz trīssimt kilometrus."

Kermlandes lejasdaļa, Kārhaidas subkontinenta kal­nainā dienvidu pussala, ir pārklāta ledājiem tāpat kā ziemeļos. Cilvēki uz Getenas Lielā kontinenta dzīvo uz šauras zemes strēles starp divām ledus sienām. Ja saules siltums samazināsies vēl par astoņiem procentiem, tad, pēc viņu aprēķiniem, abas sienas saskarsies. Un nebūs vairs cilvēku, un nebūs vairs zemes būs tikai ledus.

"Kā tā?"

"Aiz ziņkārības, piedzīvojumu kāres dēļ." Viņš saminstinājās un mazliet pasmaidīja. "Lai paplašinātu inteli­ģentās dzīvības lauka daudzveidību un intensitāti," viņš teica, citēdams kādu manu Ekumēnes tekstu.

"Ā! Jūs apzināti attīstījāt evolūcijas tieksmes, kas piemīt esmei; tā izpaužas jaunatklāšanas priekā." Mēs bijām ļoti apmierināti ar sevi, sēdējām siltajā teltī, dzē­rām karstu tēju un gaidījām, kad uzvārīsies kadik putra.

"Tā gan," viņš teica. "Seši gabali. Visi jaunieši. Mēs ar brāli no Estri un četri mūsu draugi no Stouka zemes. Ceļojumam nebija mērķa. Mēs gribējām apskatīt Tremanderu, kalnu, kas tur paceļas no ledus. Nav daudz tādu, kas to redzējuši no zemes puses."

Putra bija gatava, pavisam citāda nekā saķepušais pelavainais virums Pulefenas fermā. Tā garšoja kā cepti kastaņi uz Zemes un brīnišķīgi dedzināja muti. Sasilis līdz kaulam un laimīgs, es teicu: "Labākais ēdiens, ko man nācies baudīt, vienmēr ir bijis jūsu sabiedrībā, Estraven."

"Izņemot tās dzīres Mišnori."

"Taisnība gan… Jūs laikam ienīstat Orgoreinu?"

"Nav daudz orgotiešu, kas prastu gatavot ēdienu. Ienīst Orgoreinu? Nē, kā tas iespējams? Kā var ienīst valsti vai to mīlēt? Par to runā Tibe; man tas nepadodas. Es pazīstu cilvēkus, pilsētiņas, fermas, pakalnus, upes un akmeņus; es zinu, kā saules stari rudeņos krīt pār apartu lauku pakalnu; bet kāda jēga tam visam piešķirt robežas, nosaukt vārdā un pārstāt mīlēt to, uz ko šis vārds vairs nav attiecināms? Kas ir savas zemes mīles­tība; vai tā ir savas ne-zemes ienīšana? Tad tas nav labi. Vai tā ir sevis mīlestība? Tad tas ir labi, bet to nevajag padarīt par tikumu vai profesiju. Cik vien ilgi es mīlu dzīvi, es mīlu ari Estri zemes tiesas pakalnus, bet tādai mīlestībai nevar novilkt naida robežas. Un par pārējo es neko nezinu, es ceru."

Nezināšana handdarītu tradīcijā: atteikties no abstrak­tā, pieķerties konkrētajam. Viņa attieksmē bija kaut kas sievišķīgs, atteikšanās no abstraktā, no ideāla, pakļau­šanās dotajam; tas man diez ko nepatika.

Tomēr viņš kārtības labad piebilda: "Cilvēks, kas neni­cina sliktu valdību, ir muļķis. Un, ja uz zemes būtu tāda lieta kā laba valdība, tai kalpot būtu liels prieks."

Te mēs sapratāmies. "Man tāds prieks ir mazliet pa­zīstams," es teicu.

"Jā, es arī tā domāju."

Izskaloju mūsu bļodas ar karstu ūdeni un samazgas izlēju aiz telts vārsta. Arā bija melna nakts; sīkas, retas sniega pārslas blāvi zibēja gaismas starā, kas krita no telts ovālās ieejas. Atkal ieslēgušies telts sausajā sil­tumā, mēs atritinājām guļammaisus. Viņš pateica kaut ko tādu kā: "Padodiet man bļodas, godājamais Ai," vai tamlīdzīgi, un es pajautaju: "Vai mēs viens otru uzru­nāsim ar jūs un godājamais visu ceļu pār Gobrina ledā­jam?"

Viņš pacēla galvu un iesmējās. "Es nezinu, kā jūs saukt."

"Mani sauc Dženli Ai."

"Es zinu. Jūs mani saucat zemes vārdā."

"Es arī nezinu, kā jūs saukt."

"Hārts."

"Tad es esmu Ai. … Kas šeit lieto "tu" un vārdu?"

"Pavarda brāli vai draugi," viņš sacīja un, to sacīdams, kļuva tāls, nesasniedzams, pusmetru no manis divarpusmetrīgā teltī. Man uz to nebija, ko teikt. Kas var būt vēl augstprātīgāks par godīgumu? Atdzisis līdu guļam­maisā. "Labu nakti, Ai," sacīja citplanētietis, un otrs citplanētietis viņam atbildēja: "Labu nakti, Hārt."

Draugs. Kas gan ir draugs pasaulē, kur jebkurš draugs nākamajā mēness fāzē var būt tavs mīļākais? Nē, es, ieslodzīts savā vīrišķībā, nevarēju būt draugs Teremam Hārtam vai kādam citam no viņa rases. Viņi nebija ne vīrieši, ne sievietes, tomēr viņos bija abas puses, pakļauti mēness ritumam, spējīgi pieņemt citu formu no pieskā­riena vien, cilvēces šūpulī ielikti feju bērni, viņiem nebija viena asins ar mani, viņi nebija mani draugi; starp mums nevarēja būt mīlestības.

Mēs gulējām. Naktī pamodos un klausījos, kā sniegs klusi plakšķ pa telts jumtu.

Estravens bija augšā līdz ar sauli un gatavoja brokas­tis. Rītausma bija spoža. Sakravājām ragavas un devā­mies ceļā, kad saule sāka zeltīt ķeburaino krūmāju galot­nes ieplakas augšmalā. Estravens vilka, un es stūmu un stūrēju no aizmugures. Sniegam sāka parādīties sērsnas kārtiņa; mēs traucāmies lejup pa tīrām nogāzēm ātri kā suņu pajūgs. Todien sameklējām ieeju mežos, kuros atra­dās Pulefenas ferma; šeit biezi auga pundurīgie, ķerainie thore koki ar sasalušu ķērpju bārdām. Neuzdrošinājāmies izmantot galveno ceļu uz ziemeļiem, bet arī malkas ceļi ik pa brīdim gāja mums vajadzīgajā virzienā, un, tā kā mežos nebija kritušu koku un pameža, ceļš nebija grūts. Kad tikām līdz Tarenpetai, vairs nebija tik daudz aizu un stāvu klinšu krāvumu. Vakarā ragavu skaitītājs rādīja, ka esam nogājuši aptuveni 30 kilometru, un mēs bijām noguruši mazāk nekā iepriekšējā dienā.

Par labu ziemai uz Ziemas jāsaka dienas ir gaišas. Planētas ass slīpums ir ļoti mazs, līdz ar to zemajos pla­tuma grādos nav ievērojamu gadalaiku maiņu. Gadalaiki nav raksturīgi puslodēm, bet gan visai planētai kopumā, jo orbīta ir izstiepta. Orbītas tālajā un lēnajā galā pirms un pēc afēlija saules siltuma zudums ir tieši tik liels, lai sabojātu jau tā haotiskos laika apstākļus, atdzesētu to, kas jau tāpat ir auksts, un pārvērstu pelēku, slapju vasaru baltā, nežēlīgā ziemā. Ziema būtu gluži patīkama, jo tā ir daudz sausāka par citiem gadalaikiem, ja nebūtu briesmīgā aukstuma. Saule, kad tā parādās, spīd aug­stu debesīs; gaisma nepārvēršas krēslā, kā tās notiek Zemes polārajos apgabalos, kur aukstums ierodas kopā ar tumsu.

Getenas ziema ir spoža: barga, skarba un spoža.

Pa Tarenpetas mežiem gājām trīs dienas. Pēdējā die­nā Estravens apstājās un ierīkoja nometni jau agri, lai paspētu izlikt lamatas. Viņš gribēja saķert peshtry. Tie ir vieni no lielākajiem sauszemes dzīvniekiem uz Ziemas apmēram lapsas lieluma, oldējēji augēdāji ar izcilu pelē­kas vai baltas vilnas kažoku. Viņš tos medīja gaļas dēļ, jo peshtry ir ēdami. Šobrīd tie lielā daudzumā migrēja uz dienvidiem; zvēriņi ir ļoti klusi un nemīl sabiedrību, tāpēc pa ceļam mēs redzējām tikai divus vai trīs; bet sniegā katrā pļavā bija redzami zvaigznēm līdzīgie pēdiņu nospiedumi, kas visi veda uz dienvidiem. Estravena lamatas bija pilnas pēc pāris stundām. Viņš nodīrāja un sadalīja visus sešus zvēriņus, pakāra daļu gaļas saldēties un no atlikumiem izvārīja mums vakariņas. Getenieši nav mednieki, jo te praktiski nav, ko medīt, nav lielo zālēdāju, un līdz ar to arī lielo plēsēju, visa dzīvība mudž jūrās. Šeit zvejo un apstrādā zemi. Man nekad agrāk nebija nācies redzēt getenieti ar asiņainām rokām.

Estravens paskatījās uz baltajām ādiņām. "Ar šīm peshtry medniekam pietiktu izdzīvošanai un uzturam veselu nedēļu," viņš teica. "Žēl izmest." Viņš man ļāva vienu pataustīt. Vilna bija tik mīksta un bieza, ka neva­rēja saprast, kad roka to sāk just. Mūsu guļammaisi, ka­žoki un kapuces bija oderēti ar tādām ādiņām, kas izcili saglabāja siltumu un izskatījās ļoti piemīlīgi. "Vai bija vērts?" es jautāju. "Pāris porcijām sautējuma?"

Estravens uzmeta man īsu, drūmu mirkli un teica: "Mums vajadzīgs olbaltums." Un aizmeta prom ādiņas; pa nakti russy, niknās žurku čūskas, tās apēdīs tāpat kā iekšas un kaulus un nograuzīs asiņaino sniegu.

Viņam bija taisnība. Viņam pārsvarā bija taisnība. No katra zvēriņa varēja iegūt līdz kilogramam gaļas. Apriju savu sautējuma daļu, to pat īsti nepamanījis. Nākamajā rītā, kad sākām kāpšanu kalnos, man bija divreiz vairāk spēka.

Visu dienu kāpām augšup. Labvēlīgais sniedziņš un kroxet bezvējš, temperatūra mīnus 20 līdz mīnus 5 grādi -, kas mūs bija pavadījusi cauri Tarenpetai un veiksmīgi apslēpusi mūsu pēdas, tagad pārvērtās par temperatūru virs nulles un lietu. Sāku saprast, kāpēc getenieši saīgst, kad ziemā temperatūra paaugstinās, un atplaukst, kad tā krītas. Pilsētā lietus sagādā neērtības. Ceļojumā lietus ir katastrofa. Mēs visu rītu vilkām raga­vas pa Sembensjenas grēdas sānu cauri dziļai, aukstai lietus samīcīta sniega putrai. Pēcpusdienā stāvākajās no­gāzēs sniega gandrīz vairs nebija. Pār mums straumēm gāzās lietus un priekšā bija kilometru kilometri dubļu un akmeņu. Pacēlām slieces, uzlikām ragavām riteņus un turpinājām vilkties augšup. Ragavas uz riteņiem pre­tojās mūsu pūliņiem, mēģinādamas apgāzties vai iestrēgdamas katrā izdevīgā brīdī. Tumsa uznāca, vēl pirms paspējām atrast aizvēju vai klinšu alu, kur uzcelt telti, tāpēc, par spīti mūsu pūlēm, viss vēl arī izmirka. Estra­vens bija teicis, ka mūsu telts būs ļoti labs patvērums jebkuros laika apstākļos, ja vien iekšpuse būs sausa. "Ja nevar izžāvēt guļammaisus, naktī tiek zaudēts pārāk daudz siltuma, lai varētu izgulēties. Mums nav tik daudz pārtikas, lai to atļautos. Nevar rēķināties, ka būs saulīte, kur mantas izžāvēt, tāpēc mēs nedrīkstam neko samēr­cēt." Es paklausīgi centos neienest teltī ne sniegu, ne slapjumu, lai mums būtu jāžāvē tikai neizbēgamais mit­rums no ēdiena gatavošanas un pašu elpas un miesas. Bet tajā vakarā viss samirka, jau pirms mēs paspējām uzsliet telti. Sēdējām sarāvušies un kūpēdami pie krāsni­ņas, un drīz mums bija gatavs karsts gaļas sautējums sātīgs un tik gards, ka gandrīz aizmirsās visas pārējās nedienas. Skaitītājs nebija ņēmis vērā ieguldīto darbu iešanā pret kalnu un rādīja tikai 12 kilometrus.

"Pirmā diena, kad mums nav izdevies sasniegt vē­lamo," es teicu.

Estravens pamāja un eleganti pārplēsa kaulu, lai izsūktu smadzenes. Viņš bija novilcis slapjās virsdrēbes un sēdēja kreklā un biksēs, basām kājām, neaizpogātu apkakli. Man joprojām bija pārāk auksti, lai novilktu kažoku, hīeb un zābakus. Tā viņš sēdēja, plēsdams sma­dzeņu kaulus, kārtīgs, skarbs, izturīgs; viņa biezie, vilnai līdzīgie mati atgrūda ūdeni kā putna spalvas; mazliet ūdens bija uzpilējis uz pleciem kā palāses no jumta, bet viņš to nemanīja. Viņš bija mierīgs. Viņš te iederējās.

Pirmā gaļas porcija man izraisīja vēdergraizes, un naktī sāpes kļuva ļoti stipras. Gulēju nomodā piemirkušajā tumsā, klausīdamies lietus troksnī.

Pie brokastīm viņš man teica: "Jums bija nemierīga nakts."

"Kā jūs to zināt?" Jo viņa miegs bija dziļš, viņš bija gulējis nekustīgi pat tad, kad izgāju no telts.

Viņš atkal paskatījās. "Kas notika?"

"Caureja."

Viņš saviebās un nikni teica: "Tas no gaļas."

"Laikam."

"Mana vaina. Man vajadzēja…"

"Būs labi."

"Jūs varat iet?"

"Jā."

Lietus lija un lija. Rietumu vējš no jūras saglabāja temperatūru tā ap nulli pat šeit, vismaz kilometra aug­stumā virs jūras līmeņa. Mēs nevarējām redzēt vairāk kā pārsimts metru uz priekšu, jo visu aizsedza migla un lietus šaltis. Es pat nepacēlu galvu, lai redzētu nogā­zes mums priekšā, jo neko citu, izņemot lietu, nevarēja saskatīt. Mēs gājām, vadoties pēc kompasa, cenzdamies ieturēt ziemeļu virzienu, cik to atļāva nogāzes leņķis un reljefs.

Pa šīm nogāzēm gadu tūkstošu gaitā bija gājuši dau­dzi šļūdoņi. Granīta nogāzēs bija palikušas pēdas tais­nas un garas švīkas, it kā ievilktas ar gigantisku kaltu. Reizēm pa tādu švīku varēja vilkt ragavas gluži kā pa ceļu.

Man vislabāk padevās vilkšana; varēju iegult aizjūgā, un kustība neļāva man atdzist. Kad apstājāmies pus­dienot, jutos slims un nosalis, un man negribējās ēst. Mēs turpinājām kāpt augšup. Lietus lija un lija, un lija. Estravens apturēja ragavas zem plašas, melnas klints pārkares ap pēcpusdienas vidu. Viņš bija uzcēlis telti, vēl pirms es tiku ārā no aizjūga. Viņš pavēlēja man līst teltī un gulēt.

"Man viss kārtībā," es teicu.

"Nē, nav," viņš teica. "Ejiet."

Es paklausīju, bet man nepatika viņa tonis. Kad viņš ienāca teltī ar naktsguļai vajadzīgo, es piecēlos un gri­bēju gatavot vakariņas, jo bija mana kārta. Viņš man tajā pašā valdonīgajā tonī lika palikt mierā.

"Beidziet dot man pavēles," es teicu.

"Atvainojos," viņš nepiekāpīgi sacīja pat nepagriezies.

"Ziniet ko, es neesmu slims."

"Kā lai es to zinu? Ja jūs man nesakāt, kā jūtaties, man jāspriež pēc jūsu izskata. Jūs neesat atguvis spēkus, un ceļš bija grūts. Es nezinu jūsu spēju robežu."

"Es jums pateikšu, kad to sasniegšu."

Mani tracināja tāda aizbildnība. Viņš bija galvas tiesu par mani īsāks, pēc skata vairāk sieviete nekā vīrs, tauku vairāk nekā muskuļu. Kad mēs kopā vilkām, man bija jāsper īsāki soļi, jāsavalda spēks, lai viņš tiktu līdzi, mēs bijām kā ērzelis ar mūli vienā aizjūgā…

"Tad jūs vairs neesat slims?"

"Nē. Es, protams, esmu noguris. Bet jūs arī."

"Jā," viņš teica. "Es uztraucos pārjums. Mums priekšā tāls ceļš."

Viņš nebija gribējis izturēties augstprātīgi. Viņš uzska­tīja mani par slimu, un slimnieki klausa pavēlēm. Viņš bija atklāts un sagaidīja pretī atklātību, ko es nespēju nodrošināt. Viņam taču nebija vīrišķības priekšrakstu, kas sarežģītu lepnumu.

No otras puses, ja viņš var atteikties no šifgretora standartiem, kā viņš to bija izdarījis, lai sarunātos ar mani, tad varbūt es arī varu atteikties no vīriešiem pie­mītošā sacensības gara, ko viņš saprata tikpat maz, cik es viņa šifgretoru.

"Cik mēs šodien nogājām?"

Viņš paskatījās apkārt un pasmaidīja. "Deviņus kilo­metrus," viņš teica.

Nākamajā dienā mēs veicām desmit kilometru, tad divdesmit, un pēc tam mēs izgājām no lietus un māko­ņiem un cilvēku apdzīvotām vietām. Bija mūsu ceļojuma devītā diena. Bijām pusotra divu kilometru augstumā virs jūras līmeņa uz plakankalnes, kur bieži bija vēroja­mas nesenas vulkāniskas darbības pēdas. Te bija Sem­bensjenas grēdas Uguns sopkas. Plakankalne pamazām sašaurinājās līdz ielejai, kas pārvērtās sedlienā starp kalnu grēdām. Kad nonācām sedlienas beigās, lietusmākoņi pašķīda un pazuda. Auksts ziemeļu vējš tos pilnībā izkliedēja, atklādams skatam kalnu virsotnes, kas pacēlās pa labi un pa kreisi, bazalts un sniegs, raibs un meln­balti raibs spožums zem pēkšņi žilbinošas saules tīrās debesīs. Mums priekšā, tā paša mežonīgā vēja attīrītas un atklātas, simtiem metru zemāk gulēja līčloču aizas, ko pildīja ledus un akmeņu krāvumi. Aiz aizām bija milzīga siena, ledus siena, un, acis pacēluši līdz sienas augšma­lai, mēs uzlūkojām pašu Lielo Ledu, Gobrina ledāju, kas stiepās uz ziemeļiem tālāk, nekā skatiens spēja sasniegt, tik balts, ka acs tādu baltumu nevar izturēt.

Vietumis no šļūdoņa aizām un klintīm, un lielā ledāja malām pacēlās melnas kores; viena tāda pacēlās no pla­kankalnes, tikpat augsta kā kalni, starp kuriem mēs stā­vējām, un no tās sāna smagnēji sūcās kilometru gara dūmu strūkla. Tālāk bija vēl citas: smailes, kores, sodrēju melnas sopkas pa visu ledāju. Dūmu mutuļi pacēlās no ugunīgām mutēm, kas bija atvērušās ledū.

Estravens stāvēja man blakus aizjūgā, vērodams di­ženo un neaprakstāmo postažu. "Es priecājos, ka nodzī­voju tik ilgi, lai redzētu tādu skatu," viņš teica.

Es jutos līdzīgi. Ir labi, ka ceļojumam ir gals; bet galā tikai ceļojumam ir jēga.

Uz ziemeļu nogāzēm nebija lijis. Sniega lauki snie­dzās lejup no sedlienas līdz pat morēnai. Mēs noņēmām ragavām riteņus, nolaidām slieces, uzkāpām uz slēpēm un devāmies ceļā lejup, uz ziemeļiem, uz priekšu, iekšā uguns un ledus tuksnesī, kas milzu melnbaltiem burtiem pa visu kontinentu rakstīja: NĀVE, NĀVE. Ragavas bija vieglas kā spalviņa, un mēs smējāmies aiz prieka.