Tumsas kreisā roka

10. Sarunas Mišnori

Nākamajā rītā, kad biju pabeidzis vēlās brokastis, ko man pasniedza Šusga savrupmājā, pieklājīgi ieblējās mājas telefons. Paceļot klausuli, izdzirdēju kārhaidiešu valodu: "Šeit runā Terems Hārts. Vai drīkstu ienākt?"

"Bet lūdzu."

Priecājos, ka tik drīz tikšu galā ar nepatīkamo uzde­vumu. Bija skaidrs, ka starp mani un Estravenu nevar pastāvēt ciešamas attiecības. Lai gan (vismaz oficiāli) biju atbildīgs par viņa krišanu nežēlastībā un izsūtīšanu, nekādi nejutos par to apzināti vainīgs. Erenrangā viņš man nebija paskaidrojis ne savus nolūkus, ne darbību, un es viņam nevarēju uzticēties. Kā es vēlējos, lai viņš nebūtu saistīts ar orgotiešiem, kas bija mani pieņēmuši. Viņa klātbūtne visu tikai sarežģīja.

Līdz manai istabai viņu pavadīja viens no daudzajiem kalpotājiem. Palūdzu viesi apsēsties lielā, mīkstā krēslā un piedāvāju viņam brokastu alu. Viņš atteicās. Viņš neizskatījās sasprindzis viņš bija jau sen atmetis kaut­rību, ja tāda viņam vispār piemita, bet bija ieturēts: uzmanīgs, distancēts.

"Pirmais īstais sniegs," viņš teica. Tad pamanīja, ka logu aizsedz biezi aizkari. "Jūs to vēl neesat redzē­jis?"

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Biezs sniegs vieglā vējā virpuļoja pa ielām un pāri apbirušiem jumtiem. Naktī bija uzkrituši savi desmit centimetri. Bija odarhad gor, pirmā rudens mēneša 17. diena. "Agri gan," es teicu, brīdi aizrāvies ar sniega deju.

"Šogad sola bargu ziemu."

Atstāju aizkarus vaļā. Blāvā, rēnā gaisma no ielas krita tieši viņa tumšajā sejā. Viņš izskatījās novecojis. Piedzī­vojis grūtus laikus, kopš pēdējo reizi viņu satiku Sarka­najā Stūra ēkā Eranrangas pilī pie viņa paša kamīna.

"Lūk, tas, ko man lūdza jums nodot," sacīju un atdevu viņam vaskadrānā ietīto naudas paciņu, ko biju uzlicis uz galda tūlīt pēc telefona zvana. Viņš to paņēma un svinīgi man pateicās. Es nebiju apsēdies. Pēc brīža, jo­projām turēdams paciņu rokā, viņš piecēlās.

Man mazliet ierunājās sirdsapziņa, bet es neklausījos. Gribēju, lai Estravens saprot, ka nevēlos viņu redzēt. Žēl, ka tādēļ bija viesis jāpazemo.

Viņš paskatījās man acīs. Viņš, protams, bija par mani īsāks, īsām kājām un druknāks; pat daudzas manas rases sievietes būtu par viņu augumā garākas. Bet, viņam uz mani tā skatoties, nešķita, ka raudzītos no apakšas. Es neatbildēju uz skatienu. Pēkšņi radio uz galda man šķita daudz interesantāks.

"Nevar ticēt visam, ko šejienes radio sarunā," viņš pieklājīgi teica. "Tomēr man šķiet, ka šeit, Mišnori, jums būs nepieciešama gan informācija, gan padoms."

"Izskatās, ka te daudzi ir gatavi man tādus sniegt."

"Un, jo vairāk, jo labāk, ko? Desmit ir uzticamāki par vienu. Atvainojos, man nevajadzēja runāt kārhaidiski, biju piemirsis." Viņš turpināja orgotiešu valodā: "Trimdiniekiem nav jārunā dzimtajā valodā; tā kļūst rūgta viņu mutēs. Un šī valoda, manuprāt, ir labi pie­mērota nodevējiem: līp pie zobiem kā cukursīrups. Godā­jamais Ai, man ir tiesības jums pateikties. Jūs palīdzējāt gan man, gan manam vecam draugam un kemmeringam Eši Foretam, un mūsu abu vārdā es gribu šīs tiesības izmantot. Mana pateicība tiks izteikta kā padoms." Viņš ievilka elpu. Es neteicu neko. Nekad nebiju dzirdējis viņu lietojam šādu skarbu, precīzu pieklājību un nezināju, ko tā nozīmē. Viņš turpināja: "Mišnori jūs esat tas, kas nebijāt Erenrangā. Tur runāja, ka jūs esat, šeit sacīs, ka neesat. Jūs esat vienas frakcijas ierocis. Es iesaku jums ļoti uzmanīties ar to, kā ļaujat sevi izmantot. Es iesaku vispirms noskaidrot, kas ir pretinieka frakcija un kādi tur cilvēki, un nekad neļaut, lai jūs izmanto, jo viņi jūs izmantos jums par ļaunu."

Viņš apklusa. Gribēju jau lūgt, lai viņš paskaidro sa­vus vārdus, bet viesis pasteidzās pirmais: "Ardievu, go­dājamais Ai." To pateicis, viņš pagriezās un aizgāja. Es stāvēju kā apdullis. Tas cilvēks bija kā strāvas trieciens nenotverams, spēcīgs un nesaprotams.

Viņam bija izdevies sabojāt manu šīrita noskaņu. Ēdot brokastis, biju tik mierīgi sevi apsveicis ar panākumiem. Piegāju pie šaurā loga un paskatījos ārā. Sniegs bija kļuvis retāks. Tagad tas krita skaisti, baltām plēksnēm un kamoliem kā ķiršu ziedlapas manas dzimtenes dār­zos, kad pār Borlandes zaļajām nogāzēm skrien pavasara vējš. Es tur biju dzimis uz Zemes, siltās Zemes, kur koki pavasaros saplaukst ziedos. Pēkšņi jutos nomākts un sailgojos pēc mājām. Divus gadus es jau biju dzīvojis uz šīs nolādētās planētas, un trešā ziema bija iesākusies jau pirms rudens: mēnešu mēneši nežēlīga aukstuma, slapjdraņķu, ledus, vēja, lietus, sniega, aukstuma; auk­stuma ārā un aukstuma iekšā, aukstuma līdz pat kau­liem un kaulu smadzenēm. Un visu laiku es biju viens svešzemnieks un nepieņemts, bez nevienas dvēseles, kurai uzticēties. Nabaga Dženli, tagad paraudāsim? Ska­tījos, kā Estravens iznāk no nama lejā uz ielas tumšs, saplacis stāvs līdzenajā, pelēcīgajā sniega baltumā. Viņš paskatījās apkārt, sakārtoja hīeb vaļīgo jostu viņš nevalkāja mēteli. Tad aizgāja pa ielu, un viņa soļi bija viegli un graciozi, viņam piemita savs dzīvības spēks, un uz mirkli viņš šķita vienīgā dzīvā būtne visā Mišnori.

Paskatījos siltajā istabā. Tās ērtības bija uzpūstas un lempīgas: sildītājs, polsterētie krēsli, kažokādām pie­krautā gulta, paklāji, tapetes, pārklāji, ietinamie.

Uzvilku ziemas mēteli un izgāju pastaigā, saīdzis cil­vēks saīgušā pasaulē.

Todien man bija paredzētas pusdienas kopā ar komensāļiem Obsli un Jegei un citiem vakar vakarā sastap­tajiem, kā arī iepazīšanās ar tiem, kurus vēl nebiju sati­cis. Pusdienas parasti rīko bufetes veidā un ēd, kājās stāvot, varbūt tāpēc, lai nerastos sajūta, ka visi tikai to vien dara kā sēž pie galda. Bet, tā kā viss notika oficiālā gaisotnē, bija uzklātas vietas pie galdiem, bet ēdienu izvēle bija ļoti plaša astoņpadsmit līdz divdesmit auk­sto un karsto ēdienu, pārsvarā gatavoti no sube olām un maizes āboliem. Kamēr likām ēdienu uz šķīvjiem un vēl nebija stājies spēkā aizliegums darījumu sarunām, turēdams rokā šķīvi ar mīklā ceptām sube olām, Obsli cita starpā ierunājās: "Jaunietis, vārdā Mērsens, ir Eren­rangas spiegs, un Goms tajā stūrī ir atklāts sarfu aģents. Tas tā, zināšanai." Viņš runāja draudzīgā tonī, iesmējās, it kā būtu pastāstījis man labu joku, un devās meklēt marinētu samu.

Man nebija ne jausmas, kas ir sarfi.

Kad visi pamazām sāka sēsties pie galda, pie Jegei pienāca kāds jaunietis un kaut ko pateica. Saimnieks pagriezās pret mums: "Ziņa no Kārhaidas," viņš teica. "Šorīt karalim Argavenam piedzima bērns, kas nenodzī­voja pat stundu."

Brīdi iestājās klusums, tad balsu sanoņa, un glī­tais cilvēks, vārdā Goms, sāka smieties un pacēla alus kausu. "Lai visiem Kārhaidas karaļiem tāds mūžs!" viņš iesaucās. Lielākā daļa klātesošo tostam neuzdzēra. "Svē­tais Meši, tā smieties par bērna nāvi," sacīja purpurā ģērbies resnis, smagnēji apsēzdamies man blakus. Viņa getras bija savilkušās pāri ceļgaliem kā svārki, un sejā bija lasāms nosodījums.

Sākās strīds par to, kuru kemmeringa dēlu Argavens varētu iecelt par mantinieku karalim bija pāri par četr­desmit un bērnu vairs nevarētu būt un cik ilgi viņš atstās Tibi par reģentu. Daži domāja, ka reģentu tūlīt atcels, citi šaubījās. "Un ko domājat jūs, godājamais Ai?" jautāja cilvēks, vārdā Mērsens, kuru Obsli bija nosaucis par kārhaidiešu spiegu, tātad iespējamais Tibes cilvēks. "Jūs esat svaigi ieradies no Erenrangas. Ko tur runā par to, ka Argavens ir faktiski atteicies no troņa, atdodams valdības grožus sava radinieka rokās?"

"Tādas baumas tiešām klīda."

"Vai jūs domājat, ka tām ir pamats?"

"Nav ne jausmas," sacīju, un šai brīdī namatēvs ieru­nājās par laika apstākļiem; visi sāka ēst.

Kad kalpotāji bija novākuši traukus un bagātīgos pusdienu pārpalikumus, mēs sasēdāmies ap garo galdu; tika pasniegtas tasītes ar ugunīgu alkoholisku dzērienu, sauktu par dzīvības ūdeni tā bieži gadās; un tad sākās jautājumi.

Kopš mani bija pētījuši Erenrangas ārsti un zināt­nieki, man nebija nācies saskarties ar cilvēku grupu, kuri vēlētos atbildes uz jautājumiem. Kārhaidā gandrīz nebija cilvēku (pat ne zemnieku un zvejnieku vidū, kur pava­dīju pirmos mēnešus), kuri vēlētos apmierināt savu reizēm visai ievērojamo ziņkāri, vienkārši uzdodot jautājumus. Viņi bija atturīgi, noslēgti, netieši; viņiem nepatika jautājumi un atbildes. Prātā ienāca Oterhordas citadele un audēja Faksi teiktais par atbildēm. Pat eksperti savos jautājumos negāja tālāk par fizioloģijas problēmām par dziedzeru un asinsrites darbību -, jo šajā ziņā es visvairāk atšķiros no Getenas iedzīvotājiem. Viņi nekad nemēģināja noskaidrot, kā, piemēram, manas rases pastāvīgais iedalījums dzimumos ietekmē sabied­rības struktūras, kā mēs tiekam galā ar "pastāvīgu kemmeru". Viņi klausījās, ko es stāstīju; psihologi klausījās, kad runāju par domu runu; bet neviens nekad nebija mēģinājis man uzdot pietiekami daudz jautājumu, lai izveidotu kaut cik pilnīgu priekšstatu par Zemi vai Eku­mēni, vienīgais izņēmums bija Estravens.

Šajā zemē cilvēkus tik ļoti neierobežoja rūpes par savu un apkārtējo lepnumu un prestižu un jautājumi neaizvainoja ne jautātāju, ne atbildētāju. Tomēr drīz pa­manīju, ka daži jautātāji ir nolēmuši mani iedzīt slazdā pierādīt, ka esmu viltvārdis. Tas mani uz mirkli izsita no līdzsvara. Jau Kārhaidā biju sastapies ar zināmu neticību, bet ļoti reti gadījās cilvēki, kuri vienkārši nevēlējās ticēt. Parādes laikā Erenrangā Tibe bija rūpīgi notēlojis, ka tic manām iedomām, bet viņš ar šo izrādi gribēja tikai kaitēt Estravenam, kā es tagad zināju. Cik sapratu, Tibe patiesībā man ticēja. Galu galā viņš bija redzējis manu kuģi, nolaišanās aparātu, ar kuru es ierados uz planētas; viņam, tāpat kā citiem, bija brīvi pieejami inženieru ziņo­jumi par kuģi un ansiblu. Orgotieši kuģi nebija redzējuši. Varētu viņiem parādīt ansiblu, bet tas nebija īpaši pārlie­cinošs citplanētiešu materiālās kultūras pierādījums, jo bija tik nesaprotams, ka to varēja uztvert gan kā joku, gan kā nopietnību. Senais Kultūras embargo likums aiz­liedza šajā saskarsmes posmā importēt analizējamus un atdarināmus izstrādājumus, līdz ar to man nebija nekā cita kā kuģis, ansibls, kaste ar attēliem, neapšau­bāmi īpatnējais ķermenis un nepierādāmi citādais prāts. Attēli ceļoja ap galdu no rokas rokā; tos pētīja ar to pašu garlaikoto izteiksmi, ko redzam, kad kāds skatās ģime­nes fotoalbumu. Jautājumi turpinājās. Kas, jautāja Obsli, ir Ekumēne pasaule, pasauļu savienība, vieta, valdība?

"Tā ir viss minētais kopā un neviens no tiem. Eku­mēne ir zemiešu vārds; kopējā valodā to sauc par Namu; kārhaidiešu valodā tā būtu Pavards. Neesmu pārliecināts, kā tas būs orgotiski, jo vēl tik labi nezinu valodu. Komen­sālijā visdrīzāk nē, lai gan ir neapšaubāma līdzība starp Komensālijas pārvaldes formu un Ekumēni. Bet Ekumēne būtībā nav valdība. Tas ir mēģinājums atkal apvienot mistisko ar politisko, un tādā ziņā tā ir galve­nokārt neveiksme; bet šī neveiksme ir cilvēcei palīdzē­jusi daudz vairāk nekā tās priekšgājēju panākumi. Tā ir sabiedrība, un tai ir vismaz potenciāli kultūra. Tā ir izglītības forma; savā ziņā tā ir ļoti liela skola milzīga. Saziņas un sadarbības motīvi ir ļoti būtiski, tāpēc citā ziņā tā ir pasauļu apvienība vai organizācija, kam piemīt sava veida centralizēta struktūra. Šobrīd es pārstāvu Savienības aspektu. Ekumēne kā politiska vie­nība nodarbojas ar koordināciju, nevis pārvaldīšanu. Tā neuzspiež likumus. Lēmumi tiek pieņemti ar vispārēju saskaņu sarunās, nevis ar vairākumu vai pēc pavēles. Ekonomiskā ziņā Ekumēne ir ārkārtīgi aktīva, tā uztur sakarus starp planētām, tirdzniecības līdzsvaru starp Astoņdesmit pasaulēm. Ja Getena pievienosies Ekumēnei, tad pavisam būs tieši astoņdesmit četras."

"Kā tas ir tā neuzspiež savus likumus?" sacīja Slosi.

"Tāpēc, ka tādu nav. Dalībvalstīs valda savi likumi. Ja rodas konflikti, tad Ekumēne ir starpnieks, tā mēģina rast likumu vai ētisko kopsaucēju vai saskaņot izvēles. Ja Ekumēnei neizdosies eksperiments ar virsorganizāciju, tai būs jākļūst par miera uzturētāju, jāizveido policija un tā tālāk. Bet patlaban pēc tā nav nekādas vajadzības. Visas centrālās pasaules joprojām atkopjas no briesmīgu katastrofu laikmeta, atgūst zaudētās prasmes un domas, mācās runāt no jauna…" Kā gan es varēju izskaidrot Ienaidnieka laikmetu un tā sekas ļaudīm, kuru valodā nebija jēdziena "karš"?

"Jūs runājat neticamas lietas, godājamais Ai," lēni stiepdams vārdus, teica namatēvs, komensālis Jegei trausls, uzposies personāžs ar asu skatienu. "Bet nekādi nevar saprast, kāpēc viņiem esam vajadzīgi mēs. Kādu labumu viņi iegūs no astoņdesmit ceturtās pasaules? Un, es jums teikšu, ne pārāk saprātīgas pasaules, jo mums nav nekādu zvaigžņu kuģu un tādu lietu kā vi­siem pārējiem."

"Mums nevienam nebija, iekams neieradās heinieši un setiāņi. Un ari tad kuģus neļāva būvēt visām planē­tām, līdz Ekumēne nebija iedibinājusi noteikumus tam, ko jūs te saucat par brīvo tirdzniecību." Visi sāka smie­ties, jo tieši tā sauca Jegei partiju vai frakciju Komen­sālijā. "Es tiešām esmu ieradies veidot brīvu apmaiņu. Ar to es domāju ne tikai preces, bet arī zināšanas, teh­noloģiju, idejas, filozofiju, mākslu, medicīnu, zinātni, teorijas… Nedomāju, ka getenieši daudz ceļos uz citām planētām. Mēs šeit esam septiņpadsmit gaismas gadu attālumā no tuvākās Ekumēnes pasaules, Ollulas, kas riņķo ap zvaigzni, ko jūs pazīstat kā Asimozi; tālākā pa­saule ir divsimt piecdesmit gaismas gadu tālu, un tās zvaigzni pat nevar redzēt. Ar ansibla sakariem ar tik tālu pasauli var runāt tā, it kā tā būtu blakus pilsēta. Bet es nedomāju, ka jums izdosies ieraudzīt cilvēkus no turie­nes… Manis minētā apmaiņa var būt ļoti izdevīga, bet tā vairāk izskatās kā saziņa, nevis pārvietošanās telpā. Mans uzdevums tiešām ir noskaidrot, vai jūs vēlētos sazināties ar pārējo cilvēci."

""Jūs"," Slosi atkārtoja, paliecies uz priekšu. "Vai ar to domāta Orgoreinā? Vai visa Getena kopumā?"

Es saminstinājos, jo nebiju gaidījis tādu jautājumu.

"Šeit un tagad tas nozīmē Orgoreinu. Bet kontakts neattiecas uz vienu vienīgu zemi. Ja Sifa vai Salu tau­tas, vai Kārhaida nolems pievienoties Ekumēnei, viņas to drīkst darīt. Katru reizi katrs lemj par sevi. Pēc tam uz tik attīstītas planētas kā Getena parasti notiek tā, ka dažādās rases vai reģioni, vai nācijas izvirza pārstāvjus, kas koordinē planētas saskarsmi ar pārējām, mēs to saucam par vietējo Stabilitāti. Tādējādi ietaupās daudz laika un naudas, jo izdevumi ir dalīti. Ja jūs paši vēlētos uzbūvēt kosmosa kuģi, piemēram."

"Pie Meši piena!" sacīja Hameri man blakus. "Jūs gribat, lai mēs metamies Tukšumā? Vē!" Viņš nepatikā ironiski nošņācās kā akordeona plēšas.

Ierunājās Goms: "Kur ir jūsu kuģis, godājamais Ai?" Viņš uzdeva jautājumu klusi, ar smaidu uz lūpām, it kā tas būtu ļoti smalks un viņš gribētu, lai visi pamana šo smalkumu. Viņš bija ārkārtīgi skaists cilvēks no visiem viedokļiem un pēc visu dzimumu standartiem, un es nevarēju novērst no viņa acis, bet tad man ienāca prātā, ka joprojām nezinu, kas ir sarfi. "Bet par to taču tika diezgan daudz runāts Kārhaidas radio. Raķete, kas mani izlaida Hordena salā, tagad atrodas Karaliskajās Lietuves darbnīcās Amatnieku skolā; vismaz tās lielākā daļa; es domāju, ka dažādi eksperti aizņēmās pa detaļai, kamēr pētīja mehānismu."

"Raķete?" iejautājās Hameri, jo es biju pateicis vārdu, kas orgotiski nozīmē plaukšķeni.

"Tas diezgan labi apraksta nolaišanās aparāta dzinēja darbības mehānismu."

Hameri vēlreiz nošņācās. Goms pasmaidīja un teica: "Tad jau jums nav līdzekļu, lai atgrieztos, kur nu ir tā jūsu planēta?"

"Tā nav. Es varu pa ansiblu sazināties ar Ollulu un lūgt, lai viņi nosūta GGĀ kuģi man pakaļ. Tas šeit ieras­tos pēc septiņpadsmit gadiem. Vēl es varu nosūtīt radio­signālu uz zvaigžņu kuģi, kas mani atveda šajā saules sistēmā. Tas patlaban riņķo ap jūsu sauli. Tas varētu šeit ierasties pāris dienu laikā."

Tas radīja redzamu un dzirdamu satraukumu; pat Goms nevarēja noslēpt pārsteigumu. Kaut kas nebija kārtībā. Šo faktu es nebiju atklājis Kārhaidā, pat Estra­venam ne. Ja būtu tā, ka orgotieši par mani zinātu tikai to, ko kārhaidieši izvēlējušies viņiem atklāt, tad šis būtu viens no daudzajiem pārsteigumiem. Bet tā nebija. Šis bija vienīgais pārsteigums.

"Kur ir šis kuģis, godājamais?" prasīja Jegei.

"Tas riņķo ap sauli kaut kur starp Getenu un Kuhurnu."

"Kā jūs no turienes nokļuvāt šeit?"

"Ar plaukšķeni," sacīja vecais Hameri.

"Tieši tā. Mēs neļaujam starpzvaigžņu kuģiem nolais­ties uz apdzīvotas planētas, ja nav nodibināti atklāti sakari vai savienība. Tāpēc es atlidoju ar mazītiņu raķeškuģīti un nolaidos Hordena salā."

"Un jūs varat sazināties ar ar lielo kuģi ar parasta radio palīdzību, godājamais Ai?" Tas nāca no Obsli.

"Jā." Es nolēmu nepieminēt nelielo retranslatoru, ko biju palaidis Getenas orbītā no raķetes. Negribēju, lai viņi domā, ka esmu piesārņojis viņu debesis. "Būtu vaja­dzīgs diezgan spēcīgs raidītājs, bet jums šeit tādu ir daudz."

"Vai arī mēs varam sazināties ar jūsu kuģi pa radio?"

"Jā, ja jūs zināt pareizo vilni. Cilvēki uz borta atrodas stāvoklī, ko mēs saucam par auksto miegu, lai nezaudētu savas dzīves gadus, gaidot, kamēr es te lejā pabeigšu savu darbu. Pareizais signāls pareizajā vilnī liks iedar­boties mašīnām, kas viņus pamodinās no miega; pēc tam viņi varēs sazināties ar mani pa radio vai ansiblu, izmantojot Ollulu kā retranslatoru."

Kāds nervozi jautāja: "Cik viņu tur ir?"

"Vienpadsmit."

Tas radīja nelielu atvieglojumu, izsauca smieklus. Visi mazliet atslāba.

"Kas notiks, ja jūs nedosiet signālu?" jautāja Obsli.

"Viņi automātiski pamodīsies apmēram pēc diviem gadiem."

"Vai viņi nāks jūs meklēt?"

"Nē, ja vien nebūšu viņus uzaicinājis. Viņi sazināsies ar stabiļiem uz Ollulas un Heinas caur ansiblu. Vistica­māk, viņi nolems mēģināt vēlreiz ar citu Sūtni. Otra­jam Sūtnim parasti iet vieglāk nekā pirmajam. Viņam ir mazāk jāskaidro, un cilvēki viņam tic vairāk."

Obsli smīnēja. Vairums apkārtējo izskatījās domīgi un saspringti. Goms pamāja man ar galvu, it kā mēmi uzsla­vēdams par ātro atbildi, kā viens sazvērnieks otram. Slosi spožām acīm nekustīgi vēroja kādu iekšēju redzē­jumu, tad strauji pievērsās man. "Kāpēc," viņš teica, "go­dājamais Sūtni, visā Kārhaidā pavadītajā laikā jūs nekad nepieminējāt šo otru kuģi?"

"Kā mēs zinām, ka viņš nepieminēja?" smaidīdams sacīja Goms.

"Mēs sasodīti labi zinām, ka viņš nepieminēja, godā­jamais Gom," sacīja Jegei, arī smaidīdams.

"Tā bija," es sacīju. "Paskaidrošu, kāpēc. Doma par kuģi, kas tur kaut kur ārā gaida nezin ko, var cilvēkus satraukt. Es domāju, ka ari šeit dažiem tā nepatīk. Kār­haidā man tā ari neizdevās sasniegt uzticību tādā līmenī, lai es varētu sākt runāt par kuģi. Šeit jums par mani vairs nav jādomā; jūs gribat atklāti klausīties, kas man sakāms visai tautai. Jūs acīmredzot tik ļoti nebaidāties. Es uzdrošinājos sākt par to runāt, jo, manuprāt, ir pie­nācis laiks un Orgoreinā ir īstā vieta."

"Jums taisnība, godājamais Ai, pilnīga taisnība!" Slosi asi sacīja. "Jau pēc mēneša jūs varēsiet sūtīt signālu ku­ģim, un tas tiks uzņemts Orgoreinā kā redzama zīme un jaunas ēras zīmogs. Tad visu aklo acis atvērsies!"

Tā tas turpinājās līdz pat vakariņām, ko mums pasnie­dza pie tā paša galda. Mēs paēdām, padzērām un devā­mies mājup. Es no visa notikušā biju visai noguris. Pro­tams, bija neskaidrības un brīdinājumi. Slosi gribēja mani padarīt par reliģiju. Goms gribēja mani padarīt par viltvārdi. Mērsens, iespējams, gribēja pierādīt, ka viņš nav kārhaidiešu spiegs, pierādīdams, ka spiegs esmu es. Bet Obsli, Jegei un daži citi darbojās augstākā līmenī. Viņi vēlējās sazināties ar stabiļiem un atļaut GGĀ kuģa nolaišanos uz orgotiešu zemes, lai pārliecinātu vai pie­spiestu Orgoreinas komensāliju pievienoties Ekumēnei. Viņi ticēja, ka šādi Orgoreinā gūs lielu un ilgstošu prestiža uzvaru pār Kārhaidu un ka visi komensāli, kas piedalīsies uzvaras kaldināšanā, attiecīgi iegūs varu un prestižu valdībā. Brīvā tirgus frakcija, kas bija mazā­kumā starp Trīsdesmit Trim, bija pret robežstrīda tur­pināšanu Sinotas ielejā: viņi pārstāvēja konservatīvu, mierīgu, nenacionālistisku politiku. Viņi nebija tikuši pie varas ļoti ilgi un tagad lēsa, ka varētu atgūt zaudē­tās pozīcijas, ja riskētu sekot manis norādītajā virzienā. Tas, ka viņi manu misiju uzskatīja tikai par līdzekli pašu mērķu sasniegšanai, darbam nekaitēs. Ja viņi reiz būs uz ceļa, ar laiku radīsies sajēga par to, kurp tas ved. Lai arī tuvredzīgi, viņi vismaz nebija sapņotāji.

Obsli, mēģinādams pārliecināt pārējos, bija sacījis: "Vai nu Kārhaida nobīsies no tā, kādu spēku mums dos šāda savienība, un kārhaidieši vienmēr ir baidījušies no jaunām vēsmām un idejām un tādējādi atpaliks un izkritīs no spēles, vai arī Erenrangas valdība saņems dūšu un lūgs pievienoties savienībai pēc mums, otrajā vietā. Jebkurā gadījumā Kārhaidas šifgretors cietīs, jeb­kurā gadījumā mēs būsim ieguvēji. Ja mums pietiks prāta izmantot radušos situāciju, mēs gūsim pastāvīgu un paliekošu labumu!" Tad, pievērsies man: "Bet Ekumēnei tādā gadījumā mums jāpalīdz, godājamais Ai. Mums ir jāparāda kas vairāk nekā jūs viens pats, cilvēks, ko Erenrangā jau pazīst."

"Saprotu, komensāli. Jums gribētos labu, skaidri re­dzamu pierādījumu, un man tādu jums gribētos pie­dāvāt. Bet es nevaru nosēdināt kuģi, iekams neesmu pārliecināts par tā drošību un jūsu godīgumu. Man ir nepieciešama jūsu valdības piekrišana un garantijas, kas, ja pareizi saprotu, nozīmē visu komensāļu padomi, un publisks paziņojums."

Obsli manāmi saskāba, bet teica: "Godīga prasība."

Braukdams mājup kopā ar Šusgi, kas vakara gaitā bija piedalījies tikai ar saviem skaļajiem smiekliem, pajau­tāju: "Godājamais Šusgi, kas ir sarfi?"

"Viens no Iekšējās administrācijas Pastāvīgajiem bi­rojiem. Meklē viltotas reģistrācijas, neapstiprinātus ce­ļotājus, darbavietu maiņas, viltojumus, vārdu sakot visādus krāmus. Vārds "sarf' padibeņu valodā to arī nozīmē krāmus tā ir tāda iesauka."

"Tātad inspektori ir sarfu aģenti?"

"Iespējams, ka daži ari ir."

"Un policija? Ari tā taču kaut kādā pakāpē pakļaujas viņiem?" Jautājumu biju uzdevis uzmanīgi, un atbilde bija atbilstoša. "Droši vien. Es esmu Ārējais administra­tors, līdz ar to īsti nepārzinu, kas ko dara iekšlietās."

"To saprast nav viegli; ar ko nodarbojas, piemēram Ūdens ministrija?" Tā es maksimāli uzmanīgi atkāpos no jautājuma par sarfiem. Tas, ko Šusgis noklusēja, nebūtu neko nozīmējis kādam no Heinas vai Čifevaras, bet es biju dzimis uz Zemes. Ne vienmēr ir slikti, ja tavi senči ir bijuši noziedznieki. Dedzinātājs vectētiņš var atstāt tev mantojumā degunu, kas jūt sviluma smaku.

Man bija bezgala interesanti šeit, uz Getenas, novērot valdības, kas tik ļoti līdzinājās senās Zemes sistēmām: monarhiju un pilnībā attīstītu birokrātiju. Arī izmaiņas bija interesantas, bet tā vairs nebija izklaide. Savādi, ka attīstītākā sabiedrībā izmaiņas nozīmēja kaut ko tik baisu.

Tātad Goms, kurš gribēja pierādīt, ka esmu melis, ir Orgoreinas slepenpolicijas aģents. Vai viņš zināja, ka Obsli to zina? Neapšaubāmi. Vai viņš tādā gadījumā bija provokators? Vai viņš nomināli sadarbojās vai mēģināja graut Obsli frakciju? Kuru vai kuras frakcijas Trīsdesmit Triju valdībā kontrolē vai ietekmē sarfi? Tas bija jāno­skaidro, bet to izdarīt nebūs tik vienkārši. Mans darbs, kas uz mirkli bija šķitis skaidrs un cerību pilns, solījās kļūt tikpat mokošs un noslēpumu apsēsts, kā tas bija Erenrangā. Viss bija gājis labi, iekams Estravens kā ēna nebija izniris man blakus pagājušajā vakarā.

"Kāds ir lorda Estravena stāvoklis Mišnori?" jautāju Šusgim, kas bija atgāzies sēdekli un izskatījās aizsnau­dies klusajā mašīnā.

"Estravens? Šeit viņu sauc par Hārtu. Mums Orgo­reinā nav titulu, atmetām līdz ar Jaunās ēras iestāšanos. Ja es pareizi saprotu, viņš ir komensāļa Jegei padotais."

"Viņš tur dzīvo?"

"Droši vien."

Jau gribēju teikt, cik savādi, ka viņš bija vakar pie Slosi, bet šodien pie Jegei neparādījās, taču tad pārdo­māju, jo pēc mūsu šīrīta tikšanās tas vairs neizskatījās tik savādi. Tomēr pati doma, ka viņš ar nolūku turas no manis pa gabalu, lika man justies muļķīgi.

"Viņi viņu atrada," sacīja Šusgis, ērtāk iegrozīdamies polsterētajā sēdeklī, "kaut kur Dienvidpusē, līmes fab­rikā vai kaut kādā zivju konservu rūpnīcā vai tamlīdzīgā vietā, un izvilka no rensteles. Daži no Brīvā tirgus ļau­dīm, tas ir. Protams, viņš bija šiem noderīgs, kamēr bija kyorremy un premjerministrs, tāpēc viņi tagad to aizstāv. Man šķiet, viņi to dara, lai kristu uz nerviem Mērsenam. Ha, ha! Mērsens ir Tibes spiegs, un, protams, viņš domā, ka to neviens nezina, bet visi zina, un viņš nevar ciest Hārtu ne acu galā domā, ka tas ir vai nu nodevējs, vai dubultaģents, un īsti nezina, kurš, un negrib likt uz spēles šifgretoru, lai noskaidrotu. Ha, ha!"

"Un kā domājat jūs, godājamais Šusgi?"

"Nodevējs, godājamais Ai. Vienkāršs, parasts node­vējs. Nodeva savas valsts intereses Sinotas ielejā, lai nepieļautu, ka pie varas nāk Tibe, bet nenokārtoja visu pietiekami tīri. Viņš būtu saņēmis briesmīgāku sodu par izsūtījumu, ja tas būtu noticis šeit. Pie Meši pupiem! Ja spēlē pret savējiem, zaudē visu spēli. Tie, kam nav pat­riotisku jūtu, tie, kuri mīl tikai sevi, to nespēj saprast. Lai gan es nedomāju, ka Hārtu satrauc tas, kur viņš atrodas, ja vien tas viņam dod iespēju izlocīties un tikt pie kādas varas. Viņam nemaz nav tik slikti klājies tajos piecos mēnešos, kurus viņš ir šeit."

"Nav tik slikti."

"Jūs ari viņam neuzticaties, jā?"

"Neuzticos gan."

"Prieks to dzirdēt, godājamais Ai. Nesaprotu, kāpēc Jegei un Obsli tā turas pie viņa. Viņš ir pazīstams kā nodevējs, viņam nav ienākumu, viņš turēsies pie kama­nām, kamēr vien spēs. Es to saprotu tā. Nedomāju, ka ļautu viņam vizināties par brīvu, ja viņš man uzprasī­tos!" Šusgis izpūta gaisu un no sirds pamāja ar galvu, piekrizdams paša viedoklim, un tad uzsmaidīja man kā viens tikumīgs cilvēks otram. Mašīna klusi ripoja pa pla­šajām, labi apgaismotajām ielām. Rīta sniegs bija izku­sis, izņemot noplukušas kaudzes uz ielu malām, lija auksts, sīks lietutiņš.

Centrālās Mišnori ēkas valdības biroji, skolas, jomeš tempļi bija aiz lietus aizkara; to kontūras tik izplūdu­šas, ka šķita tās kūst. Stūri bija neizteikti, fasādes pleķainas, norasojušas, izplūdušas. Šajā viengabalainajā, smagajā pilsētā bija kaut kas plūstošs un netverams, kaut kas nesaprotams viengabalainā valstī, kur veselu­mam un daļai ir tas pats nosaukums. Un Šusgis, mans priekpilnais namatēvs, smagnējs, pamatīgs cilvēks, arī viņš kaut kādā ziņā, stūros un gar malām bija tāds kā nenoteikts, tāds kā ne gluži pa īstam.

Kopš brīža pirms četrām dienām, kad biju uzsācis braucienu cauri Orgoreinas plašajiem, zeltainajiem lau­kiem, kaut ko biju palaidis garām. Bet ko? Jutos nosiltināts. Pēdējā laikā man nebija tik auksti. Šeit istabas bija pieklājīgi siltas. Pēdējā laikā nebiju ēdis ar prieku orgo­tiešu virtuve bija pārsteidzoši pliekana, bet tas jau nav nekāds ļaunums. Bet kāpēc man ari cilvēki vienalga, vai es tiem patiku vai ne, šķita tādi kā pliekani? Daži bija spilgtas personības Obsli, Slosi, glītais un pretīgais Goms un tomēr tiem pietrūka kādas īpašības, kādas esamības dimensijas; un viņi nebija pārliecinoši. Viņi nebija gluži pa īstam.

Izskatījās tā, es domāju, it kā viņiem nebūtu ēnu.

Šāda augsta filosofija ir būtiski nepieciešama manā darbā. Bez tādām spējām es nevarētu kļūt par mobili, un uz Heinas es pat tiku īpaši apmācīts šajā mākslā, kur to sauc cēlā vārdā par tāliešanu. Tāliešanas mēr­ķis ir morāles jēdzienu intuitīva uztvere; līdz ar to tā savu izpausmi rod nevis racionālos simbolos, bet gan metaforiskās izteiksmēs. Man šajā priekšmetā nekad nav veicies, un tonakt es neuzticējos pats savām nojautām, jo biju ļoti noguris. Atgriezies savā dzīvoklī, meklēju glā­biņu karstā dušā. Bet arī tur jutu neskaidru nepareizību, it kā karstais ūdens nebūtu pilnībā īsts un uzticams un uz to nevarētu paļauties.