Tumsas kreisā roka

5. Nojautas pieradināšana

Mana saimniece, pļāpīgs vīrs, iekārtoja manu brau­cienu uz austrumiem. "Ja cilvēks grib apskatīt Citade­les, tad jābrauc pāri visam Kargavam. Pāri kalniem uz Veco Kārhaidu, uz Rēru, veco karaļa pilsētu. Un es jums teikšu, viens puisis no mana pavarda vadā riteņbaržu karavānas pāri Eskaras pārejai, un vakar viņš man pie orša tases stāstīja, ka viņi sāks pirmo vasaras ceļojumu getheny osme dienā, jo ir tak tik silts pavasaris un ceļš līdz Engoharai ir nokusis, un sniega arkli tūlīt iztīrīs kalnu pārejas. Nē, nē, es gan nevarētu braukt pāri visam Kargavam, man tepat Erenrangā labi, jumts virs galvas ir, un pietiek. Bet es esmu jomešta lai slavēti deviņi simti troņa balstu un svētīgais Meši piens -, un cilvēks tak var būt jomešta, kur vien vēlas. Mēs daudzi esam iebraucēji, kā saka, jo mans kungs Meši piedzima pirms 2202 gadiem, bet vecā handdaras mācība zēla un plauka gadu tūkstošiem pirms tam. Ir jābrauc uz veco zemi, ja gribi saprast veco mācību. Bet, godājamais Ai, istabiņu es savā salā jums paturēšu, kamēr jūs tiksiet atpakaļ, bet es domāju, ka būs prātīgi, ja jūs uz kādu brīdi pametīsiet Erenrangu, jo visi zina, ka Nodevējs visādi izrādījās ar jūsu draudzību Pilī. Gan jau ar laiku viss būs labi, tagad, kad Tibe ir Karaļa Auss. Bet, ja jūs aizietu uz Jauno ostu, tur būs mans paziņa, un ja jūs teiksiet, ka es jūs sūtīju…"

Un tā līdz bezgalībai. Kā jau teicu, viņš bija pļāpīgs un, atklājis, ka man nav šifgretora, izmantoja katru izde­vību mani pamācīt, lai gan arī viņš savus padomus slēpa aiz "it kā" un "ja jūs…". Viņš bija manas salas pārzi­nis; es viņu uztvēru kā mājas saimnieci, jo viņam bija apaļīgs dibens, kuru viņš ejot grozīja, un maiga, tukla seja, un viņam piemita pārlieka ziņkārība, zināma deva nekrietnības un vispārēja labestība. Viņš pret mani bija laipns, bet manas prombūtnes laikā par nelielu samaksu izrādīja manu istabu asu sajūtu kārotājiem: Redziet Noslēpumainā Sūtņa istaba! Viņa izskats un uzvedība man šķita tik sievišķīga, ka reiz pajautāju, cik viņam bērnu. Viņš sadrūvējās. Viņš nevienu nebija dzemdējis. Bet toties bija tēvs četriem. Vēl viens sīkais pārsteigums šajā pasaulē. Kultūršoks nebija nekas salīdzinājumā ar bioloģisko šoku, kas man, vīriešu kārtas cilvēkam, bija nemitīgi jāpiedzīvo starp būtnēm, kas piecas sestdaļas laika ir bezdzimuma hermafrodīti.

Radio ziņu izlaidumi bija pilni ar jaunā premjera, Pemmer Harge rem ir Tibe, darbības reportāžām. Diezgan daudz tika stāstīts par notikumiem Sinotas ielejā. Tibe acīmredzot vēlējās atjaunot Kārhaidas klātbūtni reģionā: šādas darbības jebkurā citā pasaulē līdzīgā civilizācijas attīstības posmā neizbēgami novestu pie karadarbības. Bet nekas uz Getenas nevarēja izraisīt karu. Strīdi, slep­kavības, naidošanās, iebrukumi, asinsatriebības, atentāti pret valstsvīriem, spīdzināšana un preteklības ieņēma godājamu vietu viņu cilvēcisko sasniegumu sarakstā, bet karot viņi nemācēja. Man šķita, ka viņiem trūkst spējas mobilizēties. Šai ziņā viņi uzvedās kā dzīvnieki vai kā sievietes. Viņi neuzvedās kā vīrieši vai kā skudras. Vismaz līdz šim tā tas bija bijis. Cik zināju, Orgoreinā pēdējo piecu sešu gadsimtu gaitā bija veidojusies arvien sakārtotāka sabiedrība, īsta nacionālā valsts. Prestiža sacensība kas līdz šim skāra galvenokārt ekonomiku varētu piespiest Kārhaidu atdarināt lielāko kaimiņu, kļūt par nāciju, nevis ģimenes strīdu (kā Estravens reiz teica), kļūt (arī to bija teicis Estravens) par patriotisku sabied­rību. Ja tā notiktu, geteniešiem rastos lieliska izdevība iemācīties karot.

Es gribēju kādreiz doties uz Orgoreinu, lai pārbau­dītu savus pieņēmumus, bet vispirms man bija jāpabeidz pētīt Kārhaidu. Tāpēc es pārdevu vēl vienu rubīnu rētai­najam juvelierim Engielā un bez kādas bagāžas, izņemot naudu, ansiblu, pāris darbarīku un drēbju kārtu, pirmā vasaras mēneša pirmajā dienā devos ceļā kā tirdzniecī­bas karavānas pasažieris.

Rīta agrumā riteņbaržas devās ceļā no Jaunās ostas vējainajiem pārkraušanas plačiem. Tās izbrauca zem Arkas un pagriezās uz austrumiem divdesmit klusas, neveiklas, baržām līdzīgas kravas mašīnas uz kāpurķēdēm. Mašīnas brauca rindā cauri rīta ēnām cita aiz citas pa aizām līdzīgajām pilsētas ielām. Kravā bija kastes ar stikla lēcām, ruļļi ar skaņu lentēm, vara un platīna stieples rituļi, augu izcelsmes auduma baķi, kas nāca no rietumu provincēm, kastes ar žāvētu zivju skaidiņām no Līča, kastes ar lodīšu gultņiem un citām sīkām mašīnu rezerves daļām; desmit kravas mašīnas veda Orgotas kardik graudus. Tas viss bija jānogādā Peringa Vētras robežā valsts ziemeļaustrumos. Visas preces Lielā kontinenta robežās tiek pārvietotas ar šādām elektriskām kravas mašīnām, kas tiek iekrautas kanālu un upju baržās, ja ir tāda iespēja. Dziļā sniega mēnešos vienīgais trans­ports ir lēnie sniega arkli traktori, elektriskās kama­nas un neparedzamie ledus kuģi uz aizsalušām upēm, ja neskaita slēpes un cilvēku vilktas ragavas. Atkušņa laikā nav izmantojams nekāds transports. Tāpēc visa kravas pārvietošana notiek ar joni, tikko pienāk vasara. Ceļus pārplūdina karavānas. Satiksme tiek kontrolēta, un kat­rai karavānai ir jāuztur radiosakari ar kontrolpunktiem. Viss kustas ļoti stabili ar ātrumu 45 km/h (Zemes mēr­vienībās). Getenieši varētu paātrināt savus transportlī­dzekļus, bet viņi to nedara. Ja viņiem jautā, kāpēc, viņi atjautā bet kāpēc mums to vajag? Tas ir tāpat kā, ja zemiešiem pajautātu, kāpēc mūsu transports kustas tik ātri, un mēs atbildētu kāpēc ne? Par gaumi nestrīdas. Zemiešiem šķiet, ka viņiem jātraucas uz priekšu, kaut kas jāsasniedz. Ziemas cilvēki, kas vienmēr dzīvo Pir­majā gadā, domā, ka klātbūtne ir svarīgāka par sasnie­gumiem. Es biju audzis uz Zemes, un man ātri apnika karavānas lēnā, izlīdzinātā kustība. Man gribējās kāpt ārā no mašīnas un skriet pašam. Tomēr es priecājos, ticis ārā no Erenrangas garajām akmens ielām, kuras apklāja melni, stāvi jumti, no neskaitāmajiem torņiem, no pilsētas, kur gandrīz nekad nespīdēja saule un visas manas cerības bija pārvērtušās par bailēm un nodevību.

Lēnām rāpdamās augstāk Kargava piekalnē, karavāna ik pa brīdim apstājās, lai ļaudis ieturētu maltītes ceļ­malas iebraucamajās vietās. Vēlā pēcpusdienā no kāda pakalna virsotnes mēs beidzot ieraudzījām kalnu grēdu visā pilnībā. Bija redzams Kostors, kas ir sešarpus tūkstošus metru augsts; milzīgā kalna rietumu nogāze aizsedza ziemeļu virsotnes, kas paceļas gandrīz tūkstoš metru augstumā. Uz dienvidiem no Kostora sniegotās kalnu virsotnes rindām vien dūrās pelēkajās debesīs es saskaitīju trīspadsmit, un tālākā gandrīz izgaisa dūmakā tālu dienvidos. Šoferis nosauca man visas trīspadsmit virsotnes un stāstīja par lavīnām un riteņbaržām, kas nopūstas no kalnu ceļiem, un sniega arklu vadītājiem, kas nedēļām palikuši bez palīdzības nepieejamos aug­stumos, un tā tālāk, draudzīgi mēģinādams mani nobai­dīt. Viņš aprakstīja, kā redzējis vienu mašīnu noslīdam no ceļa iekšā trīssimtmetrīgā aizā; viņam vissavādākais šķitis, ka tā kritusi tik lēni. Mašīna visu pēcpusdienu planējusi lejup bezdibenī, un viņš sajutis lielu atvieg­lojumu, kad tā beidzot bez jebkādas skaņas pazudusi vairākus metrus dziļajā kupenā aizas dibenā.

Trešajā stundā mēs apstājāmies uz pusdienām lielā iebraucamajā vietā. Tā bija visai grezna rēcoši kamīni un plašas istabas spraišļotiem griestiem, daudzie galdi krautin apkrauti ar labu ēdienu. Pa nakti mēs nepalīkām. Mēs bijām diennakts karavāna, kas steidzās (Kārhaidai raksturīgā veidā, protams) iespējami ātri nokļūt Peringa Vētras zemē, lai uzņēmīgie tirgotāji pirmie tiktu pie labākajiem darījumiem. Mašīnu akumulatori tika par jaunu uzlādēti, vadību pārņēma cita šoferu maiņa, un mēs turpinājām ceļu. Vienā automašīnā bija šoferiem paredzētas guļvietas. Pasažieriem tādu nebija. Es pār­laidu auksto nakti turpat uz cietā kabīnes sēdekļa, ja neskaita īsu apstāšanos uz vakariņām tā ap pusnakti mazītiņā kalnu krodziņā. Kārhaidā neaizraujas ar ērtī­bām.

Rītausmā es jau biju nomodā un redzēju, ka esam pametuši apdzīvotas vietas un mums priekšā ir tikai klintis, ledus un gaisma, un šaurais ceļš zem kāpurķēdēm vijas arvien augstāk. Es nodrebinājos un nodomāju, ka ir skati, kas pilnībā aizēno ērtības, ja nu vienīgi tu neesi veca sieviete vai kaķis.

Šeit, starp baisajām sniega un granīta nogāzēm, vairs nebija sastopamas iebraucamās vietas. Maltīšu laikā riteņbaržas cita pēc citas lēni apstājās uz trīsdesmitgrādīgas sniegu ieskautas slīpnes, un visi kāpa ārā no kabī­nēm un sanāca ap guļambaržu. No turienes tika izsnieg­tas karstas zupas bļodas, kaltētu maizes ābolu gabali un krūzes ar skābenu alu. Mēs mīņājāmies sniegā, aprijām ēdienu un dzērienu, uzgriezuši muguras sīvajam vējam, kas rāva līdzi zaigojošus sausa sniega putekļus. Tad atgriezāmies riteņbaržās un devāmies tālāk un augstāk. Pusdienlaikā Vehotas pārejā, vairāk nekā četru kilometru augstumā, bija gandrīz trīsdesmit grādu saulē un mīnus desmit ēnā. Elektriskie motori bija tik klusi, ka varēja dzirdēt, kā pa bezgalīgajām zilajām nogāzēm otrpus trīs­desmit kilometru platām aizām aizdārd lavīnas.

Tajā pēcpusdienā mēs šķērsojām pārejas augstāko punktu, Eskaru, kas ir 4632 metrus augsts. Pētīdams Kostora milzonīgo dienvidu nogāzi, pa kuru mēs bijām bezgalīgi lēni rāpušies visu dienu, pamanīju dīvainu klinšu krāvumu kādu puskilometru virs ceļa. Tas izska­tījās pēc viduslaiku pils. "Redzi to Citadeli tur augšā?" jautāja šoferis.

"Tā tiešām ir celtne?"

"Tā ir Ariskostoras citadele."

"Bet tur taču nav iespējams dzīvot."

"Nu, Vecajie tur dzīvo. Es kādreiz braucu karavānā, kas viņiem vasaras beigās piegādāja pārtiku no Erenran­gas. Protams, desmit vienpadsmit mēnešus gadā ceļš ir ciet, bet viņiem ir vienalga. Tur augšā dzīvo kādi septiņi astoņi iemītnieki."

Es skatījos augšup uz raupjas klints kontrfortiem, kas slējās kalnu vientulībā, un neticēju šoferim; bet savu neticību paturēju pie sevis. Ja šādos mūžīgā sasaluma augstumos kāds vispār spētu izdzīvot, tie noteikti būtu kārhaidieši.

Lejupceļš meta plašus līkumus pa krauju malām uz dienvidiem un ziemeļiem, jo Kargava austrumu nogāze ir skarbāka nekā rietumu. Kalni nolaižas līdz līdzenumam milzīgos, kopš kalnu radīšanas nemainīgos pakāpienos un terasēs. Saulrietā mēs pamanījām sīku punktiņu vir­teni, kas lēnītēm līda cauri milzīgai baltai ēnai divtūkstoš metru zem mums. Tā bija riteņbaržu karavāna, kas bija izbraukusi no Erenrangas dienu pirms mums. Nākamās dienas nogalē arī mēs bijām tikuši līdz tai pašai vietai un līdām pāri tai pašai sniegotajai slīpnei ļoti uzma­nīgi, pat aizturēdami šķavas, lai tikai neizraisītu lavīnu. No turienes uz mirkli tālu austrumos zem mums varēja saredzēt plašas, izplūdušas, sudrabainu upju izvagotas zemieņu kontūras, ko aizsedza mākoņi un mākoņu ēnas, Rēras līdzenumu.

Ceturtās dienas pievakarē, ja skaita kopš mūsu izbrauk­šanas no Erenrangas, mēs jau bijām Rērā. Starp abām pilsētām ir tūkstoš septiņsimt kilometru ceļa, vairā­kus kilometrus augsta siena un ne mazāk kā trīs tūk­stoši gadu. Karavāna apstājās pie Rietumu vārtiem, lai iekrautu kravu kanāla baržās. Rērā nav iespējams iebraukt ar riteņbaržām vai auto. Pilsēta tika uzbūvēta, ilgi pirms kārhaidieši izgudroja motorizētu transportu, un tas ir lietošanā vismaz divdesmit gadsimtus, ja ne vairāk. Rērā nav ielu. Ir segtas ejas, tuneļi, kuriem vasarā var iet ari pa virsu, ja gribas. Mājas un salas, un Pavardi atrodas, kur kuram iepaticies, haotiski iespaidīgā juceklī, kas pēkšņi uzsprāgst (kā parasti anarhija Kārhaidā) īstā greznumā majestātiskajos Ne-Pils torņos, kas ir asinssarkani, bez logiem. Torņi ir celti pirms septiņpadsmit gadsimtiem, un tajos tūkstoš gadu mitinājušies Kārhai­das karaļi, līdz Argavens Harge kā pirmais savā dinastijā šķērsoja Kargavu un uzsāka tagadējās Rietumu provin­ces kolonizāciju. Visas celtnes Rērā ir ārkārtīgi smagnē­jas, ar dziļiem pamatiem, izturīgas pret ūdeni un laika apstākļiem. Ziemā līdzenumu vēji parasti izpūš visu sniegu no pilsētas, bet, ja ari puteņi savelk kupenas, neviens ielas netīra, jo nav ielu, ko tīrīt. Viņi izmanto akmens tuneļus vai izrok pagaidu ejas sniegā. No mājām sniegā redzami ir tikai jumti, un ziemas durvis atrodas tūlīt zem pārkares vai pat ir ierīkotas kā lūkas jumtā. Atkusnis daudzu upju izvagotajā līdzenumā ir visai briesmīgs laiks. Tuneļi tad kalpo kā papildu kanalizācija, telpa starp celtnēm aizpildās ar upēm un ezeriem, pa kuriem Rēras ļaudis laivās dodas savos ceļos, ar airiem atgrūzdami sīkākus ledus gabalus. Un, lai kāds gadalaiks ari valdītu vasaras putekļi, sniegaino ziemas lavīnu dārdoņa, pavasara plūdi sarkanie Torņi, pilsētas tukšā sirds, nesatricināmi paceļas pāri visam.

Es apmetos drūmā, nesamērīgi dārgā iebraucamajā vietā, kas slēpās Torņu aizvējā. Rītausmā, piecēlies pēc neskaitāmiem sliktiem sapņiem, es samaksāju izspiedējam par naktsmītni, brokastīm un neprecīziem norādījumiem attiecībā uz savu turpmāko maršrutu un kājām devos ceļā, lai uzmeklētu Oterhordu, senu citadeli netālu no Rēras. Apmaldījos, nenogājis pat piecdesmit metru no naktsmītnes. Tad, cenzdamies atstāt Torņus aiz mugu­ras un milzīgās, baltās Kargava nogāzes pa labi, kaut kā izgāju no pilsētas dienvidu virzienā, un ceļā satikts zem­nieku bērns man pastāstīja, kur nogriezties uz Oterhordu.

Galā es nonācu pusdienlaikā. Tas ir, es pusdienlaikā kaut kur nonācu, bet īsti nesapratu, kas tā par vietu. Tā izskatījās pēc gāršas vai pabieza meža, bet mežs bija vēl sakoptāks, nekā tas parasti ir šajā rūpīgo mežziņu valstī, un taka pāri pakalnam ielocījās tieši starp kokiem. Pēc brīža es pamanīju koka namiņu takas labajā pusē un tad diezgan lielu koka celtni mazliet attālāk pa kreisi; no tās puses vējš atnesa ceptu zivju smaržu.

Lēnām gāju pa taku, juzdamies mazliet neērti. Es nezināju, kā handdaras mācības piekritēji izturas pret tūristiem. Patiesībā par handdarītiem zināju ļoti maz. Handdara ir reliģija bez organizācijas, bez priesteriem, bez hierarhijas, bez svētsolījumiem, bez ticības apliecī­bas. Man joprojām ir grūtības saprast, vai tai ir Dievs vai nav. Tā ir izvairīga. Tā vienmēr ir kaut kur citur. Vie­nīgās pastāvīgās liecības par tās klātbūtni ir Citadeles nomaļas vietas, kurp cilvēki var doties, lai pavadītu tur vienu nakti vai visu mūžu. Es nebūtu devies meklēt šo dīvaino un nenotveramo kultu uz tā slēptuvēm, ja nebūtu vēlējies saņemt atbildi uz jautājumu, ko pētnieki nespēja atrast: kas ir pareģi un ko tieši viņi dara?

Biju pavadījis Kārhaidā ilgāku laiku nekā pēt­nieki un sāku apšaubīt stāstus par pareģiem un viņu pravietojumiem. Visā cilvēces pasaulē ir sastopamas le­ģendas par pravietojumiem. Runā dievi, runā gari, runā datori. Orākula divdomība vai statistikas varbūtība atstāj rīcības brīvību, un loģiskās nesaskaņas apsedz Ticība. Tomēr leģendas pētīt ir vērts. Man vēl nebija izdevies pārliecināt nevienu kārhaidieti par telepātisku saziņu; viņi tai netaisījās ticēt, ja nebūs "redzējuši". Es tieši tāpat izturējos pret handdarītu pareģojumiem.

Iedams pa taku, sapratu, ka mežā uz pakalna ir iz­kaisīts vesels ciems, tikpat neizplānots kā Rēra, bet apslēpts, ietinies lauku mierā. Pār katru taku un jumtu zemu nokarājās hemmen zari. Hemmen ir visbiežāk sasto­pamie koki uz Ziemas drukni skujkoki ar biezām, blāvi sārtām skujām. Ar hemmen čiekuriem bija nobirušas visas tekas, vējš smaržoja pēc hemmen putekšņiem, un visas ēkas bija būvētas no tumšiem hemmen baļķiem. Kad es apstājos, nezinādams, pie kurām durvīm klauvēt, no meža rāmā solī iznāca cilvēks un mani sveicināja. "Vai jūs meklējat, kur palikt?" viņš jautāja.

"Man ir jautājums pareģiem." Biju nolēmis vismaz no sākuma uzvesties kā kārhaidietis. Līdzīgi kā pētniekiem, man nekad nebija grūtību izskatīties pēc iezemieša, ja vēlējos. Manu akcentu daudzo Kārhaidas dialektu dēļ neviens nemanīja, mana dzimuma īpatnības apslēpa sma­gais apģērbs. Man nebija biezo matu un uz leju izliektā acu šķēluma, kas raksturīgs vairumam kārhaidiešu, un es biju tumšāku ādu un augumā garāks nekā vairums, bet ne vairāk, kā dabā iespējams. Bārda man bija depilēta jau uz Ollulas (tajā laikā mēs vēl nezinājām par "villainajām" Perunteras ciltīm, kam ir ne tikai bārdas, bet arī ķermeņa apmatojums kā baltajiem zemiešiem). Retu reizi man kāds pajautāja, kā es esot salauzis degunu. Man ir plakans deguns; geteniešu deguni ir šauri un palieli, plānām nāsīm, īpaši piemēroti, lai elpotu ledaino gaisu. Uz Oterhordas takas satiktais cilvēks paskatījās uz manu degunu ar pieklājīgu ziņkāri un sacīja: "Varbūt jūs vēlaties runāt ar audēju? Viņš patlaban ir pļavā, ja vien nav aizbraucis kopā ar mežcirtējiem. Vai varbūt jūs vēlētos parunāt ar kādu no celibātiem?"

"Es nezinu. Man piemīt ievērojams zināšanu trū­kums."

Jaunietis iesmējās un paklanījās. "Jūtos pagodināts!" viņš sacīja. "Es šeit dzīvoju trīs gadus, bet man vēl nav izdevies iegūt zināšanu trūkumu, ar ko lielīties." Saruna viņu ļoti uzjautrināja, bet viņš nesmējās ļauni, un man izdevās pa prāta apcirkņiem sagrabināt pietiekami ziņu par handdarītu mācību, lai saprastu, ka tikko esmu palie­lījies tikpat muļķīgi, it kā būtu viņam pateicis: "Paska­ties, cik es esmu skaists!"

"Gribēju teikt, ka neko nezinu par pareģiem…"

"Apskaužami!" sacīja jaunais iemītnieks. "Raugiet, mums jānoķēpā tīrais sniegs ar pēdu nospiedumiem, ja gribam kaut kur nokļūt. Vai drīkstu jums parādīt ceļu uz pļavu? Mani sauc Goss."

Tas bija pirmais vārds. "Dženri," es sacīju, atmezdams "1". Es gāju Gosam pa pēdām dziļāk meža aukstajās ēnās. Šaurā taka bieži mainīja virzienu, izlocīdamās augšup un lejup pa nogāzi. Šur un tur, gan netālu no takas, gan starp pamatīgajiem stumbriem, vīdēja nelielas mājiņas meža krāsās. Viss bija sarkans un brūns, mikls, mierīgs, smaržīgs un drūms. No viena mitekļa līdz manām ausīm nonāca klusināta Kārhaidas flautas melodija. Goss gāja man pa priekšu vieglā, straujā solī, graciozi kā meitene. Pēkšņi viņa baltais krekls it kā uzmirdzēja, un pēc mirkļa ari es izniru no ēnām plašā, zaļā, saules pielietā pļavā.

Metrus sešus no mums stāvēja cilvēks izslējies, nekustīgs, pagriezies pret mums profilā; viņa asinssarkanais hīeb un baltais krekls izcēlās kā spoža inkrustācija uz garās, zaļās zāles fona. Simts metru tālāk stāvēja cita statuja zilbaltos toņos; viņš pat nesakustējās, kamēr mēs runājām ar pirmo. Viņi nodarbojās ar handdarītu Klātbūtnes vingrinājumiem; tas ir zināma veida transs handdarīti, kam patīk negatīvi apzīmējumi, sauc to arī par ne-transu kurā notiek sevis pazaudēšana (sevis izplešana?) ar sakāpinātas sajūtu uztveres un izpratnes palīdzību. Lai gan šī tehnika ir tieši pretēja vairumam mistiķu tehniku, tā tomēr ir mistiķu vingrinājums, kura mērķis ir piedzīvot dievišķo klātbūtni; tomēr man ir grū­tības precīzi klasificēt jebkādus handdarītu vingrināju­mus. Goss uzrunāja cilvēku sarkanajā tērpā. Kad viņš pārtrauca intensīvo nekustību, paskatījās uz mums un lēnām nāca tuvāk, es sajutu pret viņu lielu cieņu. Pēc­pusdienas saulē viņš izstaroja pats savu gaismu.

Viņš bija tikpat garš kā es, slaids, skaidru, atklātu, skaistu seju. Kad mēs ieskatījāmies viens otra acīs, man pēkšņi uznāca vēlme uzrunāt viņu bez vārdiem, mēģināt viņu sasniegt ar domu runu, ko es nebiju izmantojis kopš ierašanās uz Ziemas un ko pagaidām nedrīkstēju lietot. Vēlme bija stiprāka par noteikumiem. Es uzrunāju viņu domās. Atbildes nebija. Saskarsme nenotika. Viņš joprojām skatījās man acīs. Pēc brīža viņš pasmaidīja un sacīja klusā, diezgan augstā balsī: "Jūs esat Sūtnis, vai ne?"

Es sastomījos. "Jā."

"Mani sauc Faksi. Mums ir liels gods jūs uzņemt. Vai jūs gatavojaties kādu laiku palikt pie mums Oterhordā?"

"Ar lielāko prieku. Es ļoti vēlētos uzzināt vairāk par pareģošanu. Un, ja jums ir jautājumi par to, kas es esmu un no kurienes nāku, es labprāt…"

"Kā vien vēlaties," Faksi sacīja ar mierīgu smaidu. "Ir tik patīkami zināt, ka jūs šķērsojāt bezgalīgo Visuma okeānu un tad vēl pusotru tūkstoti kilometru, un Kargava kalnus, lai mūs apciemotu."

"Es izvēlējos doties uz Oterhordu, jo tā ir slavena ar saviem pareģojumiem."

"Jūs droši vien gribat novērot, kā mēs pareģojam. Vai varbūt jums pašam ir jautājums?"

Viņa skatiens pieprasīja taisnību. "Es nezinu," teicu.

"Nusuh," viņš teica, "tam nav nozīmes. Varbūt, te padzīvojot ilgāk, jūs sapratīsiet, ka jums ir jautājums vai ka jautājuma nav… Ir tikai noteikti laiki, kad pareģi spēj sanākt kopā, tā ka jebkurā gadījumā jums būs pie mums jāuzkavējas."

Laiks, ko tur pavadīju, bija patīkams. Dienas kārtība nebija noteikta, ja neskaita kopīgu darbu: uz laukiem, dārzos, mežā, ēku remontā šādos gadījumos grupa, kurai bija nepieciešams lieks roku pāris, aicināja palīgā visus viesus. Ārpus darba varēja paiet veselas dienas, kad neviens neteica ne vārda. Visbiežāk es sarunājos ar jauno Gosu un audēju Faksi, kura neparastā būtība skaidra un neizsmeļama kā avota aka ļoti precīzi rak­sturoja visas vietas būtību. Vakaros reizēm vienā vai otrā zemajā, koku ieskautajā mājā sapulcējās ļaudis; bija sarunas un alus, un reizēm skanēja Kārhaidas dzīvīgā mūzika, kurai raksturīgas vienkāršas melodijas, ļoti sarežģīti ritmi un nemitīgas improvizācijas. Vienvakar divi iemītnieki dejoja; abi bija tik veci, ka viņu mati bija izbalējuši un ķermeņi izkāmējuši, un tumšās acis gan­drīz paslēpušās krunciņu mudžeklī. Viņu deja bija lēna, precīza, pārdomāta tā veldzēja acis un prātu. Viņi sāka dejot Trešajā stundā pēc pusdienām. Mūziķi pievienojās vai pārtrauca spēlēt, kā nu kuram gribējās, bet bundzi­nieks ne uz mirkli nepārtrauca sist eleganto, mainīgo ritmu. Abi vecie dejotāji joprojām dejoja Sestajā stundā, pusnaktī, piecas Zemes stundas vēlāk. Tad es pirmo reizi novēroju dothe stāvokli, kad cilvēka griba kontrolē to, ko mēs saucam par "histērisko spēku". Kopš tā laika es vairs tik aizdomīgi neizturējos pret stāstiem par handdaras Vecajiem.

Tā bija uz sevi vērsta dzīve, pašpietiekama, iesīkstē­jusi, piesūkusies ar "nezināšanu", ko tik augstu vērtē handdarīti, tā nesteidzīgi plūda saskaņā ar likumu par bezdarbību vai neiejaukšanos. Šis likums (to vislabāk izsaka vārds nusuh, ko var daļēji tulkot kā "nav nozī­mes") ir visa kulta pamatā, un es neesmu pat pietu­vojies tā izprašanai. Bet pēc pusmēneša Oterhordā es sāku labāk saprast Kārhaidu. Zem šīs tautas politikas un parādēm, un kaislībām plūst sena tumsa, tā ir pasīva, neparedzama, klusa tā ir handdaratas auglīgā tumsa.

Lūk, no tāda klusuma neizskaidrojami paceļas pareģa balss.

Jaunais Goss, kuram ļoti patika būt man par pava­doni, pastāstīja, ka jautājums pareģiem var būt jeb­kāds un formulēts, kā man pašam patīk. "Jo precīzāks un skaidrāks jautājums, jo precīzāka būs atbilde," viņš teica. "Nekonkrētība rada nekonkrētību. Un tad, pro­tams, pastāv ari neatbildami jautājumi."

"Un ja nu es tieši tādu uzdodu?" es gribēju zināt. Tādi ievadi man likās pārgudri, bet es to jau biju piedzīvojis. Tomēr atbilde bija negaidīta. "Audējs noraidīs jautājumu. Neatbildami jautājumi iznīcina pareģu grupu."

"Iznīcina?"

"Vai jūs zināt stāstu par Šortas lordu, kurš piespieda Eisenas citadeles pareģus atbildēt uz jautājumu "Kāda ir dzīves jēga?"? Tas bija pirms pāris tūkstošiem gadu. Pareģi palika tumsā sešas dienas un naktis. Beigās celi­bāti krita komā, trakie bija miruši, izvirtulis nosita Šor­tas lordu ar akmeni, un audējs audēja vārds bija Meši."

"Jomeš kulta dibinātājs?"

"Jā," Goss sacīja un sāka smieties, it kā būtu izstās­tījis joku; es nesapratu, vai viņš joko par jomešta vai par mani.

Nolēmu uzdot jautājumu, uz kuru atbilde ir "jā" vai "nē". Tādējādi es noskaidrotu, cik miglainas un daudz­nozīmīgas mēdz būt atbildes. Faksi apstiprināja Gosa teikto, ka jautājuma temats var būt pareģiem pilnīgi nezināms. Es varēju pajautāt, vai hoolm augi uz planē­tas Es ziemeļu puslodes nesīs labu ražu, un viņi man atbildētu, lai gan nezinātu, ka tāda planēta Es vispār pastāv. Man tas šķita pielīdzināms tādām uz nejaušību balstītām pareģošanas metodēm kā zīlēšana ar pelašķu stiebriem un monētas mešana. Nē, sacīja Faksi, ar nejau­šību te neesot nekāda sakara. Patiesībā viss notiekošais ir tieši pretējs nejaušībai.

"Tad jau jūs lasāt domas."

"Nē," sacīja Faksi, mierīgi un godīgi smaidīdams.

"Tad varbūt jūs lasāt domas, paši par to neko nezi­nādami?"

"Un kāda no tā jēga? Ja jautātājs jau zinātu atbildi, vai viņš tad maksātu mūsu nolikto cenu?"

Es izvēlējos jautājumu, uz kuru man tiešām nebija atbildes. Tikai laiks parādīs, vai pareģojums piepildīsies, ja nu vienīgi es saņemtu vienu no tiem profesionāla­jiem pravietojumiem, kurus iespējams piemērot visām situācijām. Jautājums nebija muļķīgs; es atmetu domu pajautāt, kad beigsies lietus vai kādu citu nieku, jo uzzi­nāju, ka pareģošana Oterhordas deviņiem pareģiem ir bīstama nodarbe, kas var beigties bēdīgi. Maksa par jau­tājumu bija augsta divi mani rubīni nonāca Citadeles krātuvēs. Tomēr atbildētāji maksāja daudz dārgāk. Un, pamazām iepazīstot Faksi, es nespēju ticēt, ka viņš ir profesionāls viltvārdis, un bija vēl grūtāk ticēt, ka viņš ir godīgs cilvēks, kurš pats nezina, ka ir viltvārdis. Viņa prāts bija vesels, skaidrs un noslīpēts kā mani rubīni. Es nevēlējos izlikt viņam lamatas. Es nolēmu pajautāt to, ko visvairāk vēlējos uzzināt.

Onnetherad dienā, mēneša 18. datumā, visi deviņi pa­reģi satikās lielā ēkā, kas parasti bija aizslēgta. Zāle bija augstiem griestiem, akmens grīdu un auksta, to mazliet apgaismoja pāris šauru logu un uguns dziļajā pavardā telpas vienā galā. Viņi sēdēja aplī uz kailās akmens grīdas, visi tērpušies apmetņos un kapucēs, gailošo ogļu gaismā atgādinādami lielus, raupjus, nekustīgus akmeņus. Goss, daži citi jauni iemītnieki un ārsts no tuvējās zemes tiesas klusēdami vēroja notiekošo no savām vietām pie pavarda, bet es šķērsoju zāli un iegāju aplī.

Viss notika bez ceremonijām, bet ļoti saspringti. Viens no kapucēs tērptajiem uz mani paskatījās, kad es ienācu viņu vidū, un es samanīju savādu seju rup­jiem vaibstiem, smagnēju -, viņa acis mani nekaunīgi pētīja.

Faksi sēdēja, kājas sakrustojis, nekustīgs, bet uzvilkts, pilns augoša spēka, kas lika viņa klusajai, maigajai balsij sprakstēt kā elektrības lādiņam. "Jautā," viņš teica.

Es stāvēju apļa vidū un uzdevu jautājumu. "Vai šī pasaule Getena būs Zināmo Planētu Ekumēnes lo­cekle pēc pieciem gadiem, skaitot no šī brīža?"

Klusums. Es stāvēju, es karājos klusuma austā tīmekļa vidū.

"Atbilde pastāv," Audējs klusi sacīja.

Atslābuma brīdis. Akmeņi kapucēs uz mirkli atmaiga un sakustējās; tas, kurš bija tik dīvaini uz mani skatījies, sāka kaut ko čukstēt ausī savam kaimiņam. Es izgāju no apļa un pievienojos skatītājiem pie uguns.

Divi pareģi nekur neiesaistījās, ne ar vienu nerunāja. Viens no tiem laiku pa laikam pacēla kreiso roku un vieglītēm reizes desmit vai divdesmit ātri paplakšķināja grīdu, tad atkal sastinga. Es nevienu no viņiem agrāk nebiju redzējis; tie bija trakie, Goss paskaidroja. Viņi bija vājprātīgi. Goss viņus sauca par "laika šķēlējiem", kas var nozīmēt šizofrēniķus. Kārhaidas psihologi, kaut gan viņiem nebija domu runas spējas un viņi tādēļ vai­rāk atgādināja aklus ķirurgus, prata lieliski darboties ar zālēm, hipnozi, šoka terapiju, piesaldēšanu un dažādām mentālām terapijām. Es pajautāju, vai šos divus vājprā­tīgos nevar izārstēt. "Izārstēt?" Goss bija teicis. "Vai jūs mēģinātu izārstēt dziedātāju no viņa balss?"

Pieci citi aplī bija Oterhordas iemītnieki, handda­rītu Klātbūtnes meistari. Turklāt, kā paskaidroja Goss, būdami pareģi, viņi dzīvoja celibātā, nemeklējot part­neri seksuālā spēka uzplūdu laikā. Vienam no celibātiem pareģošanas laikā jābūt kemmerā. Es varēju viņu atšķirt, jo biju iemācījies pamanīt smalko ķermeņa intensitātes pieaugumu, tādu kā gaismu, kas norāda uz pirmo kem­merā fāzi.

Blakus kemmereram sēdēja izvirtulis.

"Viņš ieradās no Sprevī kopā ar ārstu," Goss man pa­stāstīja. "Dažās pareģu grupās normālu cilvēku māks­līgi pārvērš par izvirtuli, injicējot viņam sievišķos vai vīrišķos hormonus dažas dienas pirms pareģošanas. Bet dabiskais ir labāks. Viņš nāk pie mums ar prieku, viņam patīk tikt ievērotam."

Goss izmantoja vietniekvārdu, ar kuru apzīmē dzīv­nieku tēviņu, nevis vietniekvārdu, kas apzīmē cilvēku kemmera vīrišķajā formā. Viņš izskatījās mazliet samul­sis. Kārhaidieši brīvi apspriež seksu un runā par kemmeru vienlaikus ar cieņu un kaisli, bet viņi nelabprāt pie­min izvirtības vismaz ne sarunās ar mani. Ja kemmers pārlieku ieilgst un ķermeņa hormonu līdzsvars paliek nobīdījies uz sievišķo vai vīrišķo pusi, tas izraisa to, ko viņi sauc par izvirtību. Tas ir sastopams diezgan bieži trīs līdz četri procenti pieaugušo varētu būt fizioloģiski izvirtuši vai nenormāli normāli, raugoties no mūsu viedokļa. Viņus neizslēdz no sabiedrības, bet pret viņiem izturas ar zināmu nicinājumu līdzīgi kā pret homosek­suāļiem daudzās divdzimumu sabiedrībās. Kārhaidiešu žargonā viņus sauc par "pusmiroņiem". Viņiem nevar būt bērnu.

Grupas izvirtulis, vienu reizi mani kārtīgi nopētījis, pievērsa uzmanību tikai cilvēkam sev blakus, kemmereram, kura arvien aktīvākā seksualitāte modās un, pa­teicoties izvirtuļa pārspīlētās vīrišķības klātbūtnei, drīz pārvērtīsies pilnīgā sievišķajā formā. Izvirtulis turpināja klusi runāt, spiezdamies arvien tuvāk kemmereram, kas atbildēja vienzilbīgi un pat mēģināja no viņa attālināties. Neviens no pārējiem nebija neko teicis, vienīgā skaņa bija čuksti, čukstošā izvirtuļa balss. Faksi uzmanīgi vēroja vienu trako. Izvirtulis strauji un maigi ar plaukstu apsedza kemmerera pirkstus. Kemmerers steidzīgi atrāva roku bailēs vai pretīgumā un pacēla acis uz Faksi, it kā lūgdams palīdzību. Faksi nekustējās. Kemmerers palika savā vietā un šoreiz nemēģināja izvairīties no izvirtuļa pieskāriena. Viens no trakajiem pacēla galvu un neīsti, gārdzoši, gari iesmējās: "A-ha-ha-ha-ha…"

Faksi pacēla roku. Visi aplī sēdošie pievērsās viņam, it kā viņš būtu to skatienus savācis kūlī, šķeterē.

Mēs bijām iegājuši zālē lietainā pēcpusdienā. Pelēkā gaisma šaurajos logos zem pārkarēm drīz vien bija izdzi­susi. Tagad bālganas gaismas plēksnes blāvas mēnesgaismas atlūzas staipījās no sienas līdz grīdai kā slī­pas, spokainas buras, gareni trīsstūri vai ovāli un klājās pāri deviņu sēdētāju sejām. Ārā pār mežiem lēni pacē­lās mēness. Uguns jau sen bija izplēnējusi, un vienīgais apgaismojums bija blāvie stari un joslas, kas izraibināja apli, te izraujot no tumsas kādu seju, tur roku, citur nekustīgu muguru. Uz mirkli gaismas putekļu klājienā ieraudzīju bālā akmenī sastingušu Faksi profilu. Mēnesgaismas diagonāle turpināja ceļu un apstājās pie melna izciļņa: tas bija kemmerers, galvu noliecis līdz ceļiem, rokas savilcis dūrēs uz grīdas, viņš trīcēja pie visām mie­sām, atbalsodams švīkš-tap-tap ritmu, ko apļa otrā pusē uz akmens sita trakā rokas. Viņi visi bija saistīti savā starpā, it kā būtu zirnekļa tīkla stiprinājuma punkti. Es gribot negribot jutu viņu saikni, saziņu, kas bezvārdu plūsmā tecēja cauri Faksi un ko viņš mēģināja virzīt un sakārtot, jo viņš bija centrs, Audējs. Blāvā gaisma sadrupa un izgaisa kaut kur uz austrumu sienas. Spēka, spriedzes, klusuma tīmeklis turpināja augt.

Es centos izsargāties no kontakta ar pareģu prātiem. Mani satrauca klusā, uzlādētā spriedze, sajūta, ka mani kaut kur iesūc, ka es arī kļūstu par punktu šajā rakstā, tīmeklī. Bet, mēģinot norobežoties, sajutos vēl sliktāk. Jutos pamests viens un sarāvies kamolā pats savā prātā, redzes un pieskārienu halucināciju apsēsts, ieslodzīts mežonīgu tēlu un jēdzienu mudžeklī, redzējumu un sa­jūtu fragmentos, kas visi bija seksuāli uzlādēti un pret­dabiski vardarbīgi, sarkanmelna erotisku vājprāta dus­mu izraisīti. Man visapkārt rēgojās milzīgas pusatvērtas bedres ar uzpūstām lūpām, makstis, brūces, ellesvārti, es zaudēju līdzsvaru, kritu… Ja es nevarēšu izslēgt šo haosu, es tiešām kritīšu, sajukšu prātā, bet notiekošo izslēgt nebija iespējams. Te darbojās empātijas un bez­vārdu saziņas spēki, mežonīgi un haotiski, tie radās no izvirtības un noraidītas tuvības izmisuma, no vājprāta, kas izkropļo laiku, un no atbaidošas pilnīgas koncentrē­šanās un apkārtējās īstenības aptveršanas mākslas, šos spēkus es nespēju ne kontrolēt, ne ietekmēt. Un tomēr kontrole bija centrā joprojām atradās Faksi. Pagāja stundas un sekundes, mēnesgaisma spīdēja uz neparei­zās sienas, mēnesgaisma pazuda, bija vienīgi tumsa, un tumsas centrā stāvēja Faksi: Audējs: sieviete, sieviete, tērpusies gaismā. Gaisma bija sudrabs, sudrabs bija bru­ņas, bruņās tērpta sieviete ar zobenu. Gaisma pēkšņi un nepanesami uzliesmoja gaisma ap viņas locekļiem, uguns, un viņa iekliedzās šausmās un sāpēs: "Jā, jā, jā!"

Atsākās trakā ķerkstošie smiekli "A-ha-ha-ha" -, tie pacēlās augstāk, līdz kļuva par trīsošu kliedzienu, kas arvien turpinājās, ilgāk, daudz ilgāk, nekā jebkura balss to varētu izkliegt, tas bija pārlaicīgs kliedziens. Tumsā bija jūtama kustība, jezga un ņurdoņa, senu gadsimtu pārvietošanās, izvairīšanās no priekšnojautām. "Gaismu! Gaismu!" sacīja milzīga balss plašās zilbēs vienreiz vai neskaitāmas reizes. "Gaismu. Pagales ugunī, kustieties. Mums vajag gaismu." Tas bija ārsts no Sprevī. Viņš bija iegājis aplī. Aplis bija pajucis. Ārsts nometās ceļos pie trakajiem, kas bija paši trauslākie, salaiduma vietas. Viņi abi gulēja, sarāvušies kamolos uz grīdas. Kemmerers bija uzlicis galvu Faksi uz ceļiem un saraustīti elpoja, jo­projām drebēdams; Faksi plauksta glāstīja viņa matus ar izklaidīgu maigumu. Izvirtulis bija nolīdis kaktā un izskatījās saīdzis un atraidīts. Tikšanās bija beigusies, laiks atsāka normālo gaitu, spēka tīmeklis bija satrūcis necieņā un nogurumā. Kur bija mana atbilde, kur orā­kula mīkla, kur pravietojuma divdomīgie vārdi?

Es nometos ceļos blakus Faksi. Viņš paskatījās uz mani ar savām skaidrajām acīm. Tajā mirklī es viņu redzēju tādu kā tur, tumsā, kā sievieti gaismas bruņās, uguni degošu, kas sauca: "Jā…"

Faksi maigā balss pārtrauca redzējumu. "Vai jums ir atbildēts, Jautātāj?"

"Man ir atbildēts, Audēj."

Man tiešām bija atbildēts. Vai pēc pieciem gadiem Getena būs Ekumēnes sastāvā? Jā. Nekādu mīklu, nekā­das miglas pūšanas acīs. Pat tad es sajutu, ka pēc būtī­bas atbilde nebija tik daudz pravietojums, cik novēro­jums. Es nevarēju izvairīties no pārliecības, ka atbilde ir pareiza. Tai bija priekšnojautas valdonīgā skaidrība.

Mums ir GGĀ kuģi un vienlaicīgas datu pārraides iespējas, un domu runa, bet mēs vēl neesam iemācīju­šies pieradināt priekšnojautu un padarīt to paklausīgu. To mums nāksies mācīties no geteniešiem.

"Es esmu kā kvēldiegs," Faksi man sacīja pāris dienu pēc pareģošanas. "Enerģija mūsos kāpj un kāpj, un mēs arvien atkāpjamies, katru reizi dubultojot impulsu, līdz spēks izlaužas ārā un gaisma ir manī, ap mani, līdz es esmu gaisma… Vecajs no Arbina citadeles man reiz teica: ja Audēju Atbildes brīdī ievietotu vakuumā, tas turpi­nātu degt gadiem. Tā jomešta domā par Meši: ka viņš pilnībā ieraudzīja pagātni un nākotni, nevis mirkli vien, bet visu kopumā, meklēdams atbildi uz Šortas lorda jau­tājumu. Tam grūti ticēt. Es šaubos, vai cilvēks to spēj izturēt. Bet tik un tā…"

Nusuh, visuresošais un daudznozīmīgais handdarītu noliegums.

Mēs gājām blakus, un Faksi uz mani paskatījās. Viņa vaibsti, viena no skaistākajām cilvēku sejām, ko dzīvē biju redzējis, šķita cieta un smalka kā akmenī cirsta. "Tumsā," viņš teica, "bija desmit nevis deviņi. Tur pie­dalījās svešinieks."

"Jā, tā bija. Es nepratu no jums norobežoties. Jūs, Faksi, esat Klausītājs, dabisks empāts; un, iespējams, arī spēcīgs dabisks telepāts. Tāpēc jūs esat Audējs: tas, kurš var uzturēt grupas spriedzi un atbildes, sasaistīt tās pieaugošā rakstā, līdz spriedze izārda pašu rakstu un jūs saņemat savu atbildi."

Viņš klausījās ar nopietnu interesi. "Savādi redzēt mana amata noslēpumus no ārpuses, ar jūsu acīm. Es tos esmu uzlūkojis tikai no iekšienes kā māceklis."

"Ja jūs atļautu ja jūs vēlētos, Faksi, es gribētu jūs uzrunāt domu runā." Es tagad biju pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir dabisks runātājs; ja viņš piekristu, neliela prakse palīdzētu viņam novērst paša uzliktos ierobe­žojumus.

"Ja jūs to izdarītu, es dzirdētu, ko citi domā?"

"Nē, nē. Ne vairāk kā jūs, būdams empāts, jau tagad uztverat. Domu runa ir saziņa, domas tiek sūtītas un saņemtas ar nolūku."

"Tad kāpēc nerunāt skaļi?"

"Cilvēks var melot ar vārdiem."

"Bet ne ar domām?"

"Ne ar nolūku."

Faksi brīdi domāja. "Šādai mākslai vajadzētu gūt pie­kritējus starp karaļiem, politiķiem, darījumu cilvēkiem."

"Darījumu cilvēki pret to cīnījās no visas sirds, kad atklājās, ka domu runu var iemācīties. Viņi gadu desmi­tiem pasludināja to par aizliegtu."

Faksi pasmaidīja. "Un karaļi?"

"Mums vairs nav karaļu."

"Jā. Es saprotu. Paldies, Dženri. Bet mans darbs ir iztukšot prātu, nevis mācīties. Un es tomēr negribētu apgūt mākslu, kas var pilnībā izmainīt pasauli."

"Saskaņā ar jūsu pašu pareģojumu šī pasaule izmai­nīsies jau pēc pieciem gadiem."

"Tad es mainīšos ar to kopā, Dženri. Bet man nav vēlēšanās to mainīt."

Lija. Bija pienācis ilgais, smalkais Getenas vasaras lietus. Mēs gājām zem hemmen kokiem nogāzē virs Cita­deles, kur nebija taku. Gaisma starp tumšajiem zariem bija pelēka, skaidrs ūdens pilēja no sārtajām skujām. Gaiss bija pavēss, bet maigs, un visur skanēja lietus.

"Faksi, pastāstiet man, lūdzu, lūk, ko. Handdarītiem ir dāvana, pēc kādas vienmēr ir kārojuši cilvēki visā Visumā. Jūs spējat paredzēt nākotni. Un tomēr jūs dzī­vojat tāpat kā visi pārējie jums tā neko nenozīmē…"

"Bet ko tam vajadzētu nozīmēt, Dženri?"

"Nu, redziet. Piemēram, sacensība starp Kārhaidu un Orgoreinu, strīds par Sinotas ieleju. Kārhaida pēdējo nedēļu laikā ir diezgan daudz zaudējusi, ja pareizi sa­protu situāciju. Tad kāpēc karalis Argavens neapspriedās ar saviem pareģiem, nepajautāja, ko īsti darīt, kurš kyorremy loceklis vislabāk derētu premjera amatā, kaut ko tādu?"

"Jautājumus uzdot nav viegli."

"Nesaprotu, kāpēc. Viņš varētu vienkārši pajautāt, kurš viņam vislabāk kalpotu premjera amatā. Un viss."

"Varbūt. Bet viņš nezina, ko var nozīmēt kalpošana vislabāk. Tas var nozīmēt, ka izraudzītais cilvēks atdos ieleju Orgoreinai vai dosies trimdā, vai noslepkavos karali; tas varētu nozīmēt daudz, ko viņš negaida vai nevarēs pieņemt."

"Viņam ļoti precīzi jānoformulē jautājums."

"Jā. Bet, redziet, tad jautājumu kļūst ļoti daudz. Un pat karalim par visu ir jāmaksā."

"Jūs prasītu augstu maksu?"

"Ļoti augstu," mierīgi sacīja Faksi. "Jautātājs maksā tik, cik viņš var atļauties, kā jūs jau zināt. Ir bijuši karaļi, kas nākuši pie pareģiem, bet tas bijis ļoti reti."

"Un ja nu viens no pareģiem ir varasvīrs?"

"Citadeļu iemītniekiem nav ne pakāpju, ne statusa. Mani var aizsūtīt uz kyorremy Erenrangā; ja man jābrauc, es saņemu savu statusu un savu ēnu, bet pareģošana ir beigusies. Ja, kalpojot kyorremy, man rastos jautājums, es dotos uz vietējo Orgni citadeli, samaksātu prasīto un saņemtu savu atbildi. Bet mēs handdarā nevēlamies atbildes. No tām ir grūti izvairīties, bet mēs cenšamies."

"Faksi, man šķiet, ka es nesaprotu."

"Mēs nākam uz Citadelēm galvenokārt tādēļ, lai uzzi­nātu, kādus jautājumus neuzdot."

"Bet jūs esat tie, kas atbild!"

"Jūs vēl nesaprotat, Dženri, kāpēc mēs pilnīgojam un praktizējam pareģošanu?"

"Nē."

"Lai parādītu, cik bezjēdzīgi ir zināt atbildi uz nepa­reizo jautājumu."

Pārdomāju viņa vārdus labu brīdi, kamēr gājām blakus cauri lietum zem tumšajiem Oterhordas meža zariem. Faksi seja baltajā kapucē izskatījās nogurusi un mierīga, gaisma bija izdzisusi. Tomēr viņš joprojām iedvesa manī cieņu. Skatoties uz mani ar skaidrajām, laipnajām, atklā­tajām acīm, viņš lūkojās manī no trīspadsmit tūkstošus gadu senas tradīcijas. Tas bija tik sens, stabils, dabisks un vienots dzīves un domāšanas veids, ka tas piešķīra cilvēkam mežonīga dzīvnieka spēku un pašapziņu, pil­nību; uz tevi no savas mūžīgās tagadnes nenovērsdamies raudzījās dižens, savāds radījums.

"Nezināmais," mežā atskanēja Faksi maigā balss, "ne­paredzētais, nepierādītais veido dzīves pamatu. Nezinā­šana ir domu pamats. Nepierādītais ir darbības pamats. Ja varētu pierādīt, ka Dievs nepastāv, nebūtu reliģijas. Nebūtu handdaras, nebūtu jomeš, nebūtu pavarda dievu nekā nebūtu. Bet arī tad, ja tiktu pierādīts, ka Dievs ir, reliģijas nebūtu… Pasaki man, Dženri: kas ir zināmais? Kas ir noteikts, paredzams, nenovēršams kas ir vienī­gais, ko jūs noteikti zināt par savu un manu nākotni?"

"Ka mēs nomirsim."

"Jā. Patiesībā ir tikai viens jautājums, uz kuru ir atbilde, Dženri, un mēs abi to jau zinām. Vienīgais, kas dara dzīvi iespējamu, ir pastāvīgā, neciešamā nenoteik­tība, nezināšana, kas būs turpmāk."