Tumsas kreisā roka

13. Fermā

Satraucies par pēkšņo Estravena parādīšanos, par to, ka viņš tik labi pārzina manas darīšanas, un viņa uzstājī­gajiem brīdinājumiem, es apturēju taksometru un braucu uz Obsli salu. Gribēju lūgt, lai komensālis izskaidro, kādā veidā Estravens tik daudz uzzinājis un kāpēc izniris man priekšā uz ielas, mudinādams mani darīt tieši to, ko Obsli iepriekšējā dienā bija ieteicis nedarīt. Komensālis bija izgājis, durvju sargs nezināja, ne kur viņš ir, ne kad viņš atgriezīsies. Jegei mājā man neveicās labāk. Sāka snigt, sniegs bija ārkārtīgi biezs un ķēpīgs, un takso­metra šoferis atteicās vest mani tālāk par Šusga māju, jo mašīnai nebija sniega ķēžu. Tovakar man neizdevās sazināties ar Obsli, Jegei vai Slosi arī pa telefonu.

Pusdienās Šusgis paskaidroja: notiek jomeš svētki Svēto un Troņa balstu svinības un visiem Komensālijas augstākajiem ierēdņiem ir jābūt tempļos. Viņš arī pieņe­mami izskaidroja Estravena uzvedību: cilvēks, kam kād­reiz ir bijusi liela vara, tagad to zaudējis, mēģina izman­tot jebkuru iespēju ietekmēt notikumus vai cilvēkus. Tas nav tik daudz racionāli, cik aiz izmisuma, jo viņš jūt, ka pamazām ieslīd nespēkā un zaudē vārdu. Piekritu, ka tā varētu izskaidrot Estravena nervozo, gandrīz izmisīgo uzvedību. Tomēr man bija nemierīgi ap sirdi visas garās un smagās maltītes laikā. Šusgis runāja un runāja: ar mani, ar saviem daudzajiem darbiniekiem, palīgiem un pielīdējiem, kas ik vakarus sēdēja pie viņa galda. Nekad nebiju redzējis viņu tik daiļrunīgu, tik neizsakāmi prie­cīgu. Kad pusdienas bija galā, bija jau diezgan vēls un nebija jēgas nekur iet, un jebkurā gadījumā komensāļi ir aizņemti svētkos, tā teica Šusgis, līdz pat dienas pir­majām stundām. Nolēmu izlaist vakariņas un agri devos pie miera. Kaut kad starp pusnakti un rītausmu mani pamodināja sveši cilvēki, paziņoja, ka esmu arestēts, un bruņotas apsardzes pavadībā nogādāja Kunderšadenas cietumā.

Kunderšadena ir veca ēka, viena no nedaudzajām, kas vēl palikušas Mišnori. Savās pastaigās pa pilsētu biju to ievērojis gara, apsūbējusi, neglīta ēka ar daudziem torņiem, ļoti atšķirīga no bālajiem Komensālijas ēku kubiem un citām celtnēm. Tā izskatās tieši kā cietums. Tā arī ir cietums. Šī ēka neko neaizklāj, tā nav fasāde, pseidonīms. Tā ir īsta, patiesa patiesība, uz ko norāda tās nosaukums.

Sargi bariņš muskuļotu, spēcīgu puišu pagrūstīja mani caur gaiteņiem un pameta nelielā telpā, kas bija ļoti netīra un spilgti apgaismota. Pēc dažām minūtēm ieradās cita sargu grupa, kas pavadīja cilvēku ar izkāmē­jušu seju un valdonīgām manierēm. Viņš atstāja telpā tikai divus sargus. Es jautāju, vai drīkstu nosūtīt ziņu komensālim Obsli.

"Komensālis ir informēts par jūsu arestu."

Es teicu: "Ir informēts?" un tas bija stulbi.

"Mūsu priekšniecība, protams, rīkojas pēc Trīsdesmit Triju pavēles. Tagad jūs tiksiet nopratināts."

Sargi sagrāba mani aiz rokām. Es pretojos, nikni skaidrodams: "Es esmu ar mieru atbildēt uz jūsu jautā­jumiem tāpat, tā ka varat izlaist iebaidīšanu!" Cilvēks ar izkāmējušo seju manī neklausījās, bet iesauca no gai­teņa vēl vienu sargu. Trijatā viņi piesprādzēja mani pie grozāma galda, izģērba un injicēja cik nopratu kādu no patiesības narkotikām.

Es nezinu, cik ilga bija pratināšana vai kādus jau­tājumus man uzdeva, jo praktiski visu laiku vairāk vai mazāk atrados narkotiku ietekmē un neko neatceros. Kad atjēdzos, man nebija ne mazākās jausmas, cik ilgi esmu pavadījis Kunderšadenā: spriežot pēc tā, kā jutos, četras piecas dienas, bet nebiju pārliecināts. Vēl ilgi pēc nākšanas pie samaņas nezināju, kura mēneša diena ir pienākusi vai kurš mēnesis; tikai ļoti lēnām sāku atgūt prāta skaidrību.

Atrados kravas mašīnā, ļoti līdzīgā tai, ar kādu biju šķērsojis Kargava kalnu grēdu ceļā uz Rēru, bet biju kra­vas kastē, nevis kabīnē. Man apkārt bija divdesmit trīs­desmit citi cilvēki, precīzu skaitu nenosaukšu, jo mums nebija citu gaismas avotu kā vien sprauga zem pakaļējām durvīm, un arī to aizsedza četrkārtīgs stiepļu pinums. Acīmredzot mēs bijām braukuši jau kādu laiku, jo, kad es atguvu spēju domāt, katrs cilvēks bija atradis savu vietu un izkārnījumu, vēmekļu un sviedru smaka bija sasnie­gusi zināmu līdzsvaru tā nedz auga augumā, nedz ari saruka. Neviens nepazina pārējos. Neviens nezināja, kurp mūs ved. Tikpat kā neviens nerunāja. Jau otro reizi biju ieslodzīts tumsā ar orgotiešiem, kas nesūdzējās un ne uz ko necerēja. Tagad sapratu, kādu zīmi biju saņē­mis pirmajā šajā zemē pavadītajā naktī. Nebiju ņēmis vērā tumšo pagrabu un devies meklēt Orgoreinas jēgu gaismā un virszemē. Nav nekāds brīnums, ka viss bija šķitis neīsts.

Man bija sajūta, ka mašīna brauc uz austrumiem, un es no tās netiku vaļā arī tad, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka mēs dodamies uz rietumiem, arvien dziļāk Orgoreinā. Uz citām planētām bieži zūd magnētiskā un virziena izjūta; kad prāts nespēj zudumu izlīdzināt, rodas pil­nīgs apjukums, sajūta, ka tiešām visa pasaule ir burtiski norāvusies no ķēdes.

Tajā naktī kravas kastē viens nomira. Viņš bija sists vai spārdīts pa vēderu un nomira no asiņošanas pa muti un anālo atveri. Neviens viņam nepalīdzēja, jo nebija iespējams palīdzēt. Pirms dažām stundām mums bija iedota plastmasas burka ar ūdeni, bet tā jau sen bija sausa. Mirstošais atradās man tieši blakus labajā pusē, un es uzliku viņa galvu sev uz ceļiem, lai atvieglinātu elpošanu; tur viņš arī nomira. Mēs visi bijām kaili, bet pēc tam viņa asinis kļuva par manu apģērbu: tās pār­klāja manas kājas un plaukstas kā sakaltis, stīvs, brūns apģērbs, kas nesilda.

Aukstums kļuva kodīgs, un mums nācās saspiesties ciešāk, lai saglabātu siltumu. Jau atdzisušais līķis tika izgrūsts, izslēgts no grupas. Pārējie spiedās kopā, grīļo­damies un kratīdamies līdzi mašīnai visu nakti. Dzelzs kastē valdīja pilnīga tumsa. Mēs bijām uz kaut kāda lauku ceļa, mūsu mašīnai neviens nesekoja. Pat piespiežot seju pie pašiem režģiem, pa durvju spraugu nevarēja redzēt neko citu kā tumsu un neskaidrus krītošā sniega rakstus.

Krītošs sniegs; jaunuzkritis sniegs; sen uzkritis sniegs; sniegs pēc tam, kad pār to ir lijis; pakusis sniegs, kas atkal sasalis, orgotiešu un kārhaidiešu valodās katram sniega stāvoklim ir savs apzīmējums. Kārhaidiešu valodā (kuru es zinu labāk nekā orgotiešu) esmu saskaitījis seš­desmit divus apzīmējumus dažādiem sniega stāvokļiem, veidiem, vecumiem un īpašībām tas attiecas uz sniegu, kas guļ uz zemes. Pastāv apzīmējumu kopa dažādiem snigšanas veidiem, dažādiem ledus veidiem; apmēram divdesmit vārdi, kas norāda, kāda ir temperatūra, vēja stiprums un dažāda veida nokrišņi kopumā. Sēdēju un prātā sacerēju sarakstus visu nakti. Ik reizi, kad izdevās atcerēties jaunu vārdu, sāku sarakstu no gala, ievieto­dams jauno vārdu atbilstošā vietā pēc alfabēta.

Neilgi pēc rītausmas kravas mašīna apstājās. Cilvēki caur spraugu kliedza, ka šeit ir līķis, lai atnāk un izvāc. Mēs mēģinājām saukt cits pēc cita. Mēs kopīgi dauzījā­mies pret durvīm un kravas kastes dzelzs sāniem, bet viss, ko panācām, bija tik briesmīgs troksnis, ka paši to nespējām izturēt. Neviens nenāca. Mašīna nekustējās no vietas vairākas stundas. Beidzot izdzirdējām ārpusē balsis; mašīna sagrīļojās, paslīdēja uz gāles un turpināja ceļu. Caur spraugu varēja redzēt, ka ir pavēls saulains rīts un ka mēs braucam pa mežainiem pakalniem.

Ceļš turpinājās vēl trīs dienas un četras naktis kopš manas pamošanās. Mašīna neapstājās pārbaudes punk­tos un ari nebrauca cauri nevienai apdzīvotai vietai. Brauciens bija neregulārs, saraustīts. Laiku pa laikam mašīna apstājās, lai nomainītu šoferi vai uzlādētu aku­mulatorus. Bija arī citas, mums pilnīgi nesaprotamas apstāšanās. Divas dienas mašīna stāvēja no pusdienlaika līdz tumsai it kā pamesta, tad atsāka kustību un brauca visu nakti. Reizi dienā, apmēram pusdienlaikā, mums pa durvju lūku tika izsniegta liela burka ūdens.

Līķi ieskaitot, mēs bijām divdesmit seši, divi velna duči. Getenieši bieži skaita pa trīspadsmit divdesmit seši, piecdesmit divi droši vien tāpēc, ka viņu mēne­sis ilgst tieši 26 dienas, kas ir arī viņu seksuālā cikla garums. Līķi novietoja pie tērauda durvīm kravas kas­tes aizmugurē, kur tas atradās aukstumā. Mēs pārējie gulējām vai sēdējām sarāvušies katrs savā vietā, savā teritorijā, savā zemes tiesā līdz naktij. Kad aukstums kļuva neizturams, mēs pamazām virzījāmies tuvāk cits citam, līdz saplūdām vienā būtnē, kas aizņēma kopēju telpu, kuras centrā bija siltums, bet nomalē auksts.

Un tomēr labsirdība neizpalika. Es un daži citi viens vecs vīrs un viens, kam bija smags klepus, tikām atzīti par visneizturīgākajiem pret aukstumu un katru nakti bijām grupas centrā, divdesmit piecu ķermeņu būtnes vidū, kur bija vissiltākais. Mēs necīnījāmies par siltāko vietu, mēs tajā vienkārši katru nakti atradāmies. Tāda labsirdība, ko cilvēki nezaudē nekad, ir briesmīga lieta. Briesmīga, jo tad, kad mēs esam kaili izmesti naktī un aukstumā, mums paliek vienīgi labsirdība. Mums, kas esam tik bagāti, tik stipri un vareni, izrādās, paliek tik maz. Mums nav nekā cita, ko dot.

Neskatoties uz to, ka kravas kastē bija maz vietas un pa naktīm mēs spiedāmies kopā, bijām cits citam sveši. Daži bija apdulluši un sazāļoti, daži jau pašā sākumā nebija garīgi veseli, un visi bija samocīti un pārbijušies. Tomēr bija savādi, ka pa visu laiku neviens nemēģināja uzrunāt visus pārējos kopā, pat ne lai viņus nolādētu. Bija labsirdība, bija izturība, bet klusumā, vienmēr klusumā. Saspiesti kopā mūsu mirstīgo miesu piesmakotā tumsā, mēs nemitīgi uzgrūdāmies cits citam, kopīgi satrūkāmies, klupām pār citiem, mūsu elpas sajaucās, mēs apvienojām savu ķermeņu siltumu, kā saliek malku ugunskurā, bet palikām sveši. Es tā arī neuzzināju neviena sava nelaimes biedra vārdu.

Viendien šķiet, tā bija trešā diena, kad mašīna bija stāvējusi vairākas stundas un es jau sāku domāt, ka mūs būs kaut kur pametuši, lai šajā kastē sapūstam, viens sāka ar mani runāt. Viņš stāstīja garu un piņķerīgu stāstu par dzirnavām dienvidu Orgoreinā, kur viņš bija strādājis, līdz nonācis nepatikšanās ar darbu pārraugu. Viņš runāja un runāja klusā, nomāktā balsī, ik pa brīdim pieskardamies manai rokai, it kā lai pārliecinātos, ka es joprojām klausos. Saule jau sliecās uz rietumiem, un, kamēr mēs stāvējām uz pagrieziena pakalna galā, caur durvju spraugu ieplūda gaisma. Pēkšņi visu varēja redzēt. Es ieraudzīju meiteni netīru, glītu, dumju, nogurušu meiteni, kas runādama neatraudamās skatījās man sejā, bikli smaidīdama, meklēdama mierinājumu. Orgotiešu jaunietis bija kemmerā un vēlējās man tuvināties. Vie­nīgā reize, kad kāds no viņiem man kaut ko lūdza, un es to nespēju dot. Piecēlos un piegāju pie durvju spraugas, it kā lai paelpotu svaigu gaisu un paskatītos ārā, un ilgi neatgriežos savā vietā.

Tonakt mašīna brauca augšup pa garām nogāzēm, tad lejup, tad atkal augšup. Palaikam tā pēkšņi apstājās. Katrā apstāšanās vietā mūs ieskāva sasalis, pilnīgs klu­sums; aiz mūsu dzelzs kastes sienām bija plaši, ledaini augstiešu tuksneši. Cilvēks kemmerā joprojām atra­dās man blakus, joprojām centās man pieskarties. Ilgi stāvēju, piespiedis seju loga stiepļu pinumam, elpodams tīru gaisu, kas kā bārdas nazis cirtās plaušās un kaklā. Rokas kļuva nejūtīgas, piespiestas pie dzelzs durvīm. Sapratu, ka tās vai nu jau ir apsaldētas, vai drīz apsals. Elpa bija sasalusi lāstekā starp lūpām un režģi. Man nā­cās ledu salauzt ar pirkstiem, lai varētu pagriezties. Apsē­dies pie citiem, sāku trīcēt no aukstuma, nekad dzīvē nebiju tā drebējis, mani kratīja spazmatiski drebuļi kā drudzī. Mašīna atsāka braukt. Troksnis un kustība radīja siltuma ilūziju, izgaisināja pilnīgo, ledaino klusumu, bet man tajā naktī pārāk sala, lai varētu aizmigt. Man šķita, ka lielāko daļu nakts braucām ļoti augstu virs jūras līmeņa, bet par to nevarēju būt pārliecināts, jo šādos apstākļos elpošana, sirdspuksti un enerģijas līmenis ne­bija uzticami rādītāji.

Kā vēlāk uzzināju, tonakt šķērsojām Sembensjenas kalnu grēdu, un pārejas atradās gandrīz trīs kilometru augstumā.

Izsalkums man īpaši netraucēja. Pēdējo reizi atcerējos ēdis tajās ilgajās un smagajās pusdienās Šusgis namā. Iespējams, ka Kunderšadenā mani baroja, bet to neatce­ros. Ēšana nebija daļa no eksistences dzelzs kastē, un es par to īpaši nedomāju. Toties mēs cietām no pastāvīgām slāpēm. Reizi dienā lūka, kas acīmredzot šim nolūkam bija ierīkota aizmugurējās durvīs, tika atvērta; kāds no mums pa to izbāza plastmasas kannu; tā drīz vien atkal parādījās pilna kopā ar ledaina gaisa brāzmu. Mums nebija iespējas ūdens daudzumu kaut kā izmērīt. Kannu padeva viens otram, katrs izdzēra divus trīs malkus, pirms nodot to nākamajās rokās. Neviens neuzņēmās atbildību par ūdens sadalīšanu vai taisnīgumu; neviens nerūpējās, lai vairāk ūdens tiktu cilvēkam, kas klepoja, kaut gan viņš gulēja drudzī. Es to vienreiz ierosināju, un cilvēki man apkārt piekrītoši pamāja, bet tas nekad nenotika. Ūdeni sadalīja apmēram līdzīgi neviens ne­mēģināja izdzert daudz vairāk par to, kas pienācās, un pāris minūtēs viss bija cauri. Reiz pēdējie trīs pie kastes priekšējās sienas netika pie ūdens, jo trauks bija iztukšots. Nākamajā dienā divi no tiem uzstāja, ka būs pirmie ūdens rindā, un tā notika. Trešais nekustīgi gulēja sarāvies savā kaktā, un neviens neparūpējās, lai viņam tiktu kaut lāse. Kāpēc to nedarīju es? Nezinu. Tas bija jau ceturtajā dienā. Ja mani būtu izlaiduši, es nezinu, vai būtu cīnījies par savu ūdens daļu. Izjutu viņa un slimo cilvēku, un citu slāpes un ciešanas tā, it kā tās būtu manējās. Es nevarēju neko darīt, novērst ne savas, ne citu ciešanas un tāpēc samierinājos ar tām tāpat kā pārējie.

Es zinu, ka citi tais pašos apstākļos būtu rīkojušies citādi. Es biju starp orgotiešiem, kas kopš dzimšanas bija apguvuši sadarbību, paklausību, pakļaušanos grupas mērķiem, ja saņemta komanda "no augšas". Neatkarība un izlēmība viņiem nebija raksturīga. Viņi īsti nemā­cēja dusmoties. Viņi kopā veidoja vienu veselumu, un es biju viens no viņiem; to juta visi, un tas bija glābiņš un mierinājums naktīs, kopība, kad viens gūst dzīvības spēku no otra. Bet kopumam nebija balss, tas bija bez vadības, pasīvs.

Cilvēki, kuru raksturs ir labāk rūdīts, noteikti būtu sasnieguši daudz vairāk: vairāk runājuši, taisnīgāk dalī­juši ūdeni, atvieglojuši slimo ciešanas, bijuši drosmīgāki. Es nezinu. Es zinu tikai to, kā bija tur, kravas kastē.

Piektajā rītā, ja pareizi skaitīju dienas kopš manas pamošanās kravas kastē, mašīna apstājās. Mēs dzirdē­jām ārpusē sarunas un sasaukšanos. Tērauda durvis tika atbultētas un plaši atvērās.

Pa vienam mēs rāpāmies ārā pa kastes vaļējo galu, kā nu kurš varēdams, un izlēcām vai izvēlāmies uz zemes. Divdesmit četri. Divus mirušos veco līķi un jauno, to, kas nebija divas dienas dabūjis ūdeni, izvilka vēlāk.

Ārā bija auksts, tik auksts un saules gaisma uz sniega tik spoža, ka bija ļoti grūti atstāt smirdīgo patvērumu kravas kastē, un daži no mums sāka raudāt. Mūsu ma­zais pulciņš spiedās cits citam tuvāk pie milzīgās mašī­nas; visi bija kaili un smirdīgi, mūsu kopums, naksnīgā būtne, spožās, nežēlīgās gaismas izģērbta. Viņi mūs nostādīja rindā un lika iet uz ēku kādus simt metrus attālāk. Ēkas metāla sienas un sniegotais jumts, baltais klājums visapkārt, milzīgā kalnu grēda, ko izgaismoja lecošā saule, debesjums viss šķita drebam un vizuļo­jam pārlieku spilgtā gaismā.

Mūs sarindoja gar lielu sili tādā kā šķūnī un lika maz­gāties. Visi sākumā tikai dzēra ūdeni. Pēc tam mūs ieveda galvenajā ēkā un izsniedza apakškreklus, pelē­kus flaneļa kreklus, bikses, getras un velteņus. Sargs atzīmēja mūsu vārdus sarakstā, un mēs rindā iegājām ēdamtelpā, kur līdz ar vairāk nekā simt citiem cilvēkiem pelēkās drānās apsēdāmies pie pieskrūvētiem galdiem un ēdām brokastis graudu biezputru un alu. Pēc tam visus, gan jaunos ieslodzītos, gan vecos, sadalīja vados pa divpadsmit. Mūsu vadu aizveda uz gateri nožogo­juma iekšpusē, kādus simt metrus aiz galvenās ēkas. Pavisam tuvu aiz žoga sākās mežs, kas klāja pakalnus, cik vien tālu acis sniedza. Sargu vadībā mēs nesām un krāvām dēļus no gatera lielā šķūnī, kur pa ziemu glabāja kokmateriālus.

Pēc kravas kastē pavadītajām diennaktīm nebija viegli staigāt, locīties, celt un nest smagumus. Mums neļāva stāvēt mierā, bet neviens arī īpaši nedzina pie darba. Dienas vidū dabūjām krūzi nerūguša graudu dzēriena orša. Ap saulrietu mūs ieslēdza guļamtelpā, kur visu nakti dega gaisma. Mēs gulējām uz pusotru metru pla­tiem plauktiem, kas stiepās gar sienām divos stāvos. Senākie cietumnieki uzrāpās augšējos stāvos, kas bija labāki, jo augšā bija siltāks. Katram pie durvīm izsniedza guļammaisu. Maisi bija raupji un smagi, netīri no citu sviedriem, bet biezi un silti. Vienīgais trūkums bija to īsums. Vidusmēra getenietis tādā maisā varēja ielīst ar visu galvu, bet es ne; nevarēju ari izstiepties uz nārām pilnā augumā.

Atrados Pulefenas komensālijas Trešajā brīvprātīgajā fermā un nomitināšanas aģentūrā. Pulefena Trīsdesmi­tajā rajonā atrodas Orgoreinas apdzīvojamās zonas galē­jos ziemeļrietumos, tās robežas iet gar Sembensjenas kalniem, Esagelas upi un jūras krastu. Rajons ir mazap­dzīvots, tajā nav pilsētu. Mums tuvākā apdzīvotā vieta bija Turufa vairākus kilometrus uz dienvidrietumiem; es līdz tai nekad nenokļuvu. Ferma atradās blakus lielam, neapdzīvotam mežu rajonam Tarenpetai. Tas atradās pārāk tālu ziemeļos, lai tur augtu lielie koki hemmen, seriem vai melnie vati, līdz ar to šeit auga tikai vienas sugas koki, repuļaini, neglīti četrus metrus augsti pelēki skujkoki, saukti thori. Lai gan dzīvnieku un augu sugu skaits uz Getenas ir diezgan mazs, to atsver katras sugas lielais pārstāvju skaits. Ari thori koki klāja tūkstošiem kvadrātkilometru lielas platības, un šajā mežā nebija vietas nekam citam. Pat tuksnaines šeit tiek rūpīgi kop­tas, un, lai gan mežā jau gadsimtiem ieguva kokmate­riālus, tajā nebija tukšumu, izcirtumu, celmu vai izkur­tējušu nogāžu. Šķita, ka katrs koks ir reģistrēts un ka ne zāģskaidiņa no mūsu gatera nepazūd neizmantota. Fermā bija neliela fabrika, un, kad laika apstākļi neļāva doties meža darbos, mēs strādājām gaterī vai fabrikā, apstrādādami šķeldu un mizas, un zāģskaidas, iegūdami no thori skujām sveķus, ko izmanto plastmasu ražošanā.

Darbs bija paveicams, un mūs pārāk neizdzina. Ja mums būtu mazliet vairāk ēdiena un labāks apģērbs, lie­lākā daļa darba būtu pat patīkama, bet mēs lielāko daļu laika bijām pārāk badaini un nosaluši, lai justu jebkādu patiku. Sargi reti bija skarbi un nekad nežēlīgi. Viņi bija slinki, lēni, smagnēji, kaut kādā ziņā sievišķīgi nē, ne tāpēc ka būtu trausli vai smalki, bet tieši pretējā ziņā: viņu miesa bija trekna, izplūdusi kā liellopam bez intelekta. Pirmo reizi uz Ziemas es jutos kā vīrietis starp sievietēm vai einuhiem. Visiem cietumniekiem piemita tas pats gļēvums un raupjums. Viņus nevarēja atšķirt citu no cita. Viņu emocijas bija tušētas, viņu sarunas bezjēdzīgas. No sākuma domāju, ka dzīvības trūkums radies no tā, ka viņiem atņemts ēdiens, siltums un brī­vība, bet drīz sapratu, ka tam bija daudz konkrētāks iemesls narkotikas, ko visiem ieslodzītajiem izsniedza, lai viņiem neiestātos kemmers.

Man bija zināms, ka pastāv zāles, kas spēj samazināt vai pat apturēt geteniešu seksuālā perioda kulmināciju; tās izmantoja, kad nepieciešamība, veselība vai tikumi pieprasīja atturēšanos. Tādējādi varēja izlaist vienu vai vairākus kemmerus bez veselības traucējumiem. Šādu zāļu brīvprātīga lietošana bija parasta un normāla parā­dība. Man nebija ienācis prātā, ka tās varētu piespiest lietot ar varu un pret cilvēka gribu.

Tam bija savi iemesli. Cietumnieks kemmerā traucēs grupas darbu. Ja viņu atbrīvotu no darba, kur viņu likt? īpaši tad, ja tajā laikā neviens cits cietumnieks nebūs kemmerā, kas bija visai iespējams, jo pavisam mēs bijām tikai kādi 150. Getenietim ir ļoti grūti izturēt kemmeru bez partnera. Tad tiešām labāk novērst ciešanas un nezaudēt darba laiku, un vispār kemmeru atcelt. Un tā nu viņi izmantoja zāles.

Tie, kas ieslodzījumā bija pavadījuši vairākus gadus, bija psiholoģiski un, es domāju, arī fiziski pieraduši pie šādas ķīmiskas kastrācijas. Viņi bija bezdzimuma radījumi kā vērši. Viņi bija bez kauna un iekāres kā eņģeļi. Bet būt bez kauna un iekāres nav cilvēkam rak­sturīgi.

Tā kā daba getieniešu dzimumdziņu ir ļoti ierobežo­jusi un apcirpusi, tad sabiedrība šais jautājumos pārāk neiejaucas: uz Ziemas dzimumdziņas apspiešana, subli­mēšana un novirzīšana citās gultnēs notiek daudz mazāk nekā jebkurā man zināmā divdzimumu sabiedrībā. Attu­rēšanās ir pilnībā brīvprātīga; izlaidība pilnībā pie­ņemama. Ļoti reti sastopamas bailes vai frustrācija uz seksuāla pamata. Šeit es pirmo reizi redzēju, ka sabied­rība nepieskaņojas dzimumdziņai. Tā kā instinkts tika apspiests, nevis noraidīts, tas galu galā radīja cilvēkos nevis dusmas, bet kaut ko, iespējams, daudz ļaunāku vienaldzību.

Uz Ziemas nedzīvo kukaiņu kolektīvi. Atšķirībā no zemiešiem getenieši nedala savu pasauli ar senākām sa­biedrībām, neskaitāmām pilsētām, kurās sīciņi bezdzi­muma strādnieki pakļaujas tikai un vienīgi kolektīva in­stinktam, paklausībai grupas interesēm. Ja uz Ziemas būtu skudras, getenieši jau sen būtu mēģinājuši tās atdarināt. Brīvprātīgo fermu režīms ir samērā nesens izgudrojums, kas pastāv tikai vienas valsts teritorijā un par ko nekur citur neviens neko nezina. Tomēr tā ir izteikta zīme tam, kādā virzienā var attīstīties sabied­rība, kuras sastāvā ir cilvēki ar tik viegli kontrolējamu dzimumdziņu.

Pulefenas fermā, kā jau teicu, mūs baroja mazāk, nekā mēs ar savu darbu būtu pelnījuši, un apģērbs, jo īpaši apavi, bija pilnīgi nepiemērots ziemas klimatam. Arī sargiem, kas daudzi bija ieslodzītie probācijas periodā, neklājās labāk. Šīs vietas nolūks un iekārtojums bija sodīt, nevis iznīcināt, un es domāju, ka to visu varētu paciest, ja nebūtu pratināšanu un zāļošanas.

Dažus ieslodzītos uz pratināšanām izsauca grupās pa divpadsmit; viņi vienkārši atskaitīja tādu kā formālu grēksūdzi un katehismu, saņēma pret-kemmera injekciju un atgriezās darbā. Bet tie, ko uzskatīja par politiskajiem ieslodzītajiem, katru piekto dienu tika pratināti narko­tiku iespaidā.

Es nezinu, kādas zāles izmantoja. Es nezinu, kāds bija pratināšanas nolūks. Es nezinu, kādus jautājumus man uzdeva. Parasti pēc vairākām stundām atjēdzos guļamtelpā, nolikts uz nārām līdz ar sešiem septiņiem citiem ieslodzītajiem. Daži jau modās, citi joprojām ļengani gulēja narkotiku skavās. Kad visi bija uz kājām, sargi mūs veda uz fabriku strādāt. Pēc trešās vai ceturtās pra­tināšanas es vairs nespēju piecelties. Mani lika mierā, un nākamajā dienā es jau varēju iet līdzi savai grupai, lai gan jutos nedrošs uz kājām. Pēc nākamās pratināšanas nespēju piecelties divas dienas. Vai nu pret-kemmerā hor­moni, vai patiesības narkotikas acīmredzot bija kaitīgas manai ne-getenieša nervu sistēmai, un ar katru reizi iedarbība pastiprinājās.

Atceros, ka plānoju, kā nākamajā pratināšanā pieru­nāt inspektoru. Varētu sākt ar to, ka es apsolu godprā­tīgi atbildēt uz visiem uzdotajiem jautājumiem ari bez narkotikām; tad vēlāk es varētu viņam teikt: "Kungs, vai tiešām jūs nesaprotat, cik bezjēdzīgi ir zināt atbildes uz nepareizajiem jautājumiem?" un tad inspektors pārvērstos par Faksi ar pareģa zelta ķēdi ap kaklu, un es varētu ilgi un patīkami runāties ar viņu, pieskatī­dams, kā skābe pil saberztas šķeldas katlā. Protams, kad es biju nonācis līdz istabiņai, kur notika pratināšanas, inspektora palīgs jau bija pavilcis nost manu apkakli un injicējis zāles, pirms vispār paspēju atvērt muti. Viss, ko es atceros no tās reizes, bet varbūt arī no kādas agrākas tikšanās, ir inspektors jauns noguruša paskata orgotietis ar netīriem nagiem -, kurš man bargi saka: "Jums man jāatbild orgotiski, jūs nedrīkstat runāt citā valodā. Runājiet orgotiski."

Lazaretes nebija. Fermā cilvēks vai nu strādāja, vai bija miris. Bet praksē pastāvēja zināmas atlaides pār­rāvumi starp darbu un nāvi; par tiem rūpējās sargi. Kā jau teicu, viņi nebija nežēlīgi, bet arī laipni ne. Viņi bija nolaidīgi un vienaldzīgi, ja vien varēja to atļauties. Viņi atļāva man un vēl vienam ieslodzītajam palikt guļamtelpā, kad kļuva skaidrs, ka nespējam piecelties, vienkārši atstāja mūs guļammaisos, it kā mūs vispār nebūtu pamanījuši. Man bija ļoti slikti pēc pēdējās pra­tināšanas. Otrs palicējs bija pusmūža cilvēks, kam bija kaut kāda nieru kaite, un viņš bija tuvu nāvei. Tā kā nomirt uzreiz nebija izdevies, viņam atļāva to darīt lē­nām, turpat uz nārām.

Viņu atceros skaidrāk par visu pārējo Pulefenas fer­mā. Fiziski viņš bija tipisks Lielā kontinenta getenietis kompakts, īsām kājām un rokām, apveltīts ar zemādas tauku slāni, kas pat slimībā piešķīra viņam slaiku apa­ļumu. Viņa pēdas un plaukstas bija mazas, gurni paplati, krūškurvis paliels, krūtis tikai mazliet lielākas nekā manas rases vīriešu kārtas pārstāvjiem. Ada viņam bija iesarkani brūna, melnie mati smalki, līdzīgi vilnai; seja plata, smalkiem, noteiktiem vaibstiem, izteiktiem vaigu kauliem. Uz zemes šāda tipa cilvēkus bieži sastop dažādos izolētos augstieņu rajonos vai polāros apgaba­los. Viņu sauca Asra; pēc profesijas viņš bija galdnieks. Mēs sarunājāmies.

Asram nebija nekas pretī nomirt, bet viņš baidījās no nāves un sarunās meklēja iespēju aizmirst par bailēm.

Mums bija maz kopīga, ja neskaita nāves tuvošanos, un par to viņš negribēja runāt. Tāpēc mēs diezgan bieži nesapratām viens otru. Viņam tas bija vienalga. Man, jaunākam un neticīgākam, būtu gribējies vairāk saprat­nes, ieklausīšanās, paskaidrojumu. Bet neko izskaidrot nevarēja. Mēs sarunājāmies.

Naktī guļamtelpā bija spilgta gaisma, daudz cilvēku un trokšņu. Dienā gaismu izslēdza, un lielā telpa bija krēslaina, tukša, mierīga. Mēs gulējām cieši blakus uz lāviņas un klusītēm runājāmies. Asram visvairāk patika stāstīt garus, samudžinātus stāstus par savu jaunību Komensālijas fermā Kundereras ielejā plašajā, skaistajā līdzenumā, kuru es šķērsoju pa ceļam uz Mišnori. Viņa dialekts bija nepazīstams, viņš bieži nosauca cilvēku, vietu, paradumu un darbarīku vārdus, ko es nesapratu, tā ka es reti kad guvu vairāk par ļoti virspusēju ieskatu viņa atmiņās. Kad viņš jutās vislabāk tas parasti bija ap pusdienlaiku -, es lūdzu viņu pastāstīt kādu teiku vai mītu. Vairums geteniešu ir gluži kā piebāzti ar stāstiem. Viņu literatūra, lai gan pastāv arī rakstītā formā, ir dzīva mutvārdu tradīcija, un šajā ziņā visi ir izglītoti. Asra zināja orgotiešu leģendas, Meši īsās teiksmas, leģendu par Parsidu, gabalus no lielajiem eposiem un romānam līdzīgo Jūras tirgoņu sāgu. Savā klusajā, neskaidrajā dialektā viņš pārstāstīja arī vietējās teikas, ko atce­rējās no bērnības. Un tad, noguris, viņš lūdza, lai arī es ko pastāstu. "Kādas teiksmas stāsta Kārhaidā?" viņš sacīja, berzēdams kājas, kas ļoti sāpēja, pagriezis pret mani seju ar kautrīgu, pacietīgu, viltīgu smaidu uz lūpām.

Reiz es teicu: "Es zinu stāstu par cilvēkiem, kas dzīvo uz citas pasaules."

"Kas tā par pasauli?"

"Diezgan līdzīga šai pasaulei, bet tā negriežas ap sauli. Tā riņķo ap zvaigzni, ko jūs saucat Selemi. Tā ari ir dzeltena zvaigzne tāpat kā saule -, un tajā pasaulē dzīvo citi cilvēki."

"Tas par tām citām pasaulēm ir sanovi mācībā. Kād­reiz bērnībā uz mūsu Pavardu mēdza nākt vecs, traks sanovi priesteris un stāstīt mums, bērniem, par to, kur pēc nāves nonāk meļi, kur pašnāvnieki, kur zagļi vai mēs arī tur nonāksim, mēs ar tevi, vienā tādā vietā?"

"Nē, es nerunāju par garu pasauli. Tā ir pa īstam. Tur dzīvo īsti cilvēki, tieši tāpat kā šeit. Bet sensenos laikos viņi iemācījās lidot."

Asra pasmīnēja.

"Nu nē, ne jau vicinot rokas. Viņi lidoja ar mašīnām kā auto." To bija grūti pateikt orgotiski, jo šai valodā nav vārda ar nozīmi "lidot"; tuvākais iespējamais nozīmē "slīdēt".

"Viņi iemācījās taisīt mašīnas, kas gāja pa gaisu kā kamanas pa sniegu. Un vēlāk viņi iemācījās, kā tās pada­rīt arvien ātrākas, līdz viņi atrāvās no zemes kā akmens no lingas un lidoja pāri mākoņiem un cauri debesīm un trāpīja citā pasaulē, kas griezās ap citu sauli. Un ko viņi atrada citā pasaulē? Viņi tur atrada cilvēkus!"

"Kuri visi slīdēja pa gaisu?"

"Varbūt jā un varbūt nē… Kad viņi tika līdz manai pasaulei, mēs jau mācējām pārvietoties pa gaisu. Bet viņi mums iemācīja, kā pārvietoties no vienas pasaules uz citu, mums šim nolūkam vēl nebija mašīnu."

Asra nesaprata, kāpēc vēstījumā sāk piedalīties pats stāstītājs. Man bija drudzis, sāpēja jēlumi uz rokām un krūtīm, kas bija radušies no narkotikām, un es īsti neat­cerējos, kā biju iecerējis pabeigt savu stāstu.

"Un tālāk?" viņš teica, mēģinādams saprast. "Ko vēl viņi darīja, ja neskaita lidošanu pa gaisu?"

"Viņi darīja visu apmēram tāpat kā šeit. Bet viņi ir kemmerā visu laiku."

Viņš iesmējās. Fermā nekas nevarēja palikt apslēpts, un gan ieslodzītie, gan sargi mani bija iesaukuši par "izvirtuli". Bet, ja nepastāv iekāre un kauns, neviens, lai ari cik neparasts, nevar tikt izraidīts no kopības. Un es nedomāju, ka Asra manis teikto sasaistīja ar mani un manām dīvainībām. Viņš to saprata kā variāciju par mūžīgo tēmu, tāpēc iesmējās un sacīja: "Visu laiku kem­merā, ko? Tad tā vieta ir paradīze? Vai tomēr elle?"

"Es nezinu, Asra. Kas būtu šī pasaule?"

"Nekas, jaunais cilvēk. Šī ir vienīgā pasaule, un tā notiek. Tu tajā piedzimsti, un viss notiek tā, kā no­tiek…"

"Es te nepiedzimu. Es izvēlējos šeit ierasties."

Mums apkārt krājās klusums un ēnas. Un tālumā aiz barakas sienām lauku klusumu pārtrauca vienīgi ļoti attāla rokas zāģa kaukšana.

"Nūjā nūjā," Asra murmināja un nopūzdamies berzēja kājas, neapzināti klusi vaidēdams. "Kurš tad to izvēlas," viņš noteica.

Pēc pāris naktīm viņš iekrita komā un drīz nomira. Tā ari neuzzināju, par ko viņš nosūtīts uz brīvprātīgo fermu par noziegumu vai kļūdu personas dokumen­tos -, un zināju tikai to, ka viņš Pulefenā pavadījis mazāk par gadu.

Nākamajā dienā pēc Asras nāves mani izsauca uz pra­tināšanu; šoreiz viņiem nācās mani nest, un es kopš tā brīža neko neatceros.