Tumsas kreisā roka

19. Mājup

Bridām tālāk cauri tumsai un vējam; centāmies rast iepriecu skatā uz Ešerotas klintīm vienīgo objektu, kas nebija sniegs, ledus vai debesis, ko līdz apnikumam bijām skatījuši pēdējās septiņas nedēļas. Kartē tās bija atzīmētas netālu uz dienvidiem no Šenšei purvājiem austrumos no Gutenas līča. Bet Gobrina karte nebija sevišķi precīza. Un mēs bijām ļoti noguruši.

Bijām tuvāk Gobrina ledāja dienvidmalai, nekā norā­dīts kartē, jo jau otrajā dienā sāka parādīties torosi un plaisas ledū. Ledājs nebija tik saārdīts un pilns ar hao­tiskiem krāvumiem kā Uguns sopku rajonā, bet tas bija visai izkurtējis. Vietām redzējām ieplakas, kas vasarā, iespējams, pārvērtās par ezeriem; sniega segas dubultdibenus, kas nereti pēkšņi iebruka zem kājām ar skaļu troksni, iegrūžot tevi pusmetru dziļā bedrē; reizēm ledu no vienas vietas pārklāja sīki caurumi un plaisiņas. Un mums priekšā arvien biežāk parādījās lielās plaisas, veci ledus kanjoni, kas vietām bija plati kā kalnu aizas un vietām tikai metru plati, bet ļoti dziļi. Odyrny nimmer diena (saskaņā ar Estravena dienasgrāmatu, jo es neko nepierakstīju) bija saulaina, pūta stiprs ziemeļu vējš. Vel­kot ragavas pa sniega tiltiņiem pāri šaurākām plaisām, varēja redzēt, kā sniegs un ledus no sliecēm krīt zilos dziļumos un bezdibeņos ar skanīgu, maigu mūziku kā sudrabs uz kristāla plāksnēm. Atceros tā rīta gājumu: ātrumu, sapņaino vieglumu, apmierinājumu par ceļu pāri bezdibeņiem. Bet debesis kļuva baltākas, gaiss sabiezēja, ēnas izgaisa, zilā krāsa izbalēja no debesīm un sniega. Mēs nebijām pietiekami uzmanīgi baltajam laikam uz šādas virsmas. Tā kā ledus bija ļoti izkurtējis, es stūmu, bet Estravens vilka ragavas. Skatījos tikai uz ragavām un nedomāju ne par ko citu kā tikai par to, kā vispareizāk grūst, kad pēkšņs rāviens man gandrīz izrāva no rokām rokturus. Instinktīvi iekrampējos stienī un iekliedzos: "Ei!" lai Estravens ietu lēnāk, jo domāju, ka viņš ir sācis skriet pa gludāku virsmu. Bet ragavas bija iestrēgušas ar priekšgalu sniegā, un Estravens nekur nebija redzams.

Gandrīz palaidu rokturus vaļā, lai ietu viņu meklēt. Labi, ka tā neizdarīju. Turēju ragavas un stulbi blenzu apkārt pēc biedra, un tad ieraudzīju plaisas malu, ko varēja saskatīt tikai tādēļ, ka nobruka vēl viens gabals no sniega tiltiņa. Viņš bija iekritis aizā ar kājām pa priekšu, un tikai mans svars turēja trešdaļu ragavu uz stingra ledus, lai arī tās neiegāztos viņam pakaļ. Ragavu priekš­gals lēnām liecās lejup, un viņa svars tās jebkurā brīdī varēja ieraut bezdibenī pavisam.

Ar visu svaru uzgūlos rokturiem un vilku, šūpoju un pamazām izdabūju ragavas no plaisas. Tas nebija viegli. Bet es pieliku visus spēkus un vilku, un vilku, līdz raga­vas ar grūtībām sāka kustēties un tad pēkšņi bija nost no aizas malas. Estravenam bija izdevies ar rokām pie­ķerties pie malas, un viņa svars man palīdzēja. Viņš ķepurojās un rāpās, un es vilku viņu aiz saitēm, līdz viņš izrāpās un sakņupa uz ledus.

Nometos viņam blakus ceļos, mēģināju atsprādzēt aizjūgu; man bija bail, jo viņš gulēja nekustīgi, un tikai krūškurvja spējās, dziļās kustības liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Lūpas viņam bija zilganas, sejas viena puse nobrāzta un apdauzīta.

Viņš neveikli piecēlās sēdus un svelpjoši čukstēja: "Zils… viss zils… Torņi dziļumos…"

"Ko?"

"Tur bezdibenī. Viss zils gaisma."

"Ar tevi viss kārtībā?"

Viņš sāka sprādzēt ciet aizjūgu.

"Ej pa priekšu ar virvi ar vergu…" viņš ievilka elpu. "Pārbaudi ledu."

Turpmākās stundas viens no mums vilka ragavas, kamēr otrs pārbaudīja ceļu, staigādami kā kaķi pa jēlām olām, pārbaudot katru soli ar vergu. Baltajā laikā nevar ieraudzīt plaisu, kamēr tā nav zem kājām un tad jau parasti ir par vēlu, jo to malas bieži bija ieliekušās un drupanas. Katrs solis bija pārsteigums, kritiens vai klupiens. Ēnu nebija. Balta, gluda klusuma sfēra: mēs gājām pa milzīgu sniegota stikla lodi. Lodes iekšpusē nebija nekā, nekā nebija arī tās ārpusē. Bet stikls bija saplai­sājis. Iecērt un pasper soli, iecērt un pasper soli. Pār­baudi, vai zem kājām nav neredzamu plaisu, pa kurām var izkrist no baltās stikla bumbas un krist, un krist, un krist. Pamazām muskuļus savilka neatvairāms stīvums. Ar katru soli man kļuva grūtāk kustēties.

"Kas vainas, Dženri?"

Es stāvēju tukšumā. Asaras aizsaldēja man acis. Es teicu: "Man bail nokrist."

"Bet tu esi sasaitē," viņš teica. Tad, pienācis tuvāk un konstatējis, ka nekur tuvumā plaisu nav, viņš saprata, kas notiek, un teica: "Ceļam telti."

"Vēl nav laiks, mums jāiet tālāk."

Viņš jau ņēma nost telti.

Vēlāk, kad bijām paēduši, viņš teica: "Bija laiks apstā­ties. Nedomāju, ka varēsim turpināt iet šajā virzienā. Ledājs pakāpeniski pazeminās, un ledus visu ceļu būs izkurtējis un saplaisājis. Ja vēl varētu normāli redzēt, varētu iet tālāk. Bet ne jau ne-ēnā."

"Bet kā tad mēs tiksim līdz Šenšei purvājiem?"

"Nu, ja turpināsim iet uz austrumiem, nevis griezīsi­mies uz dienvidiem, mēs būsim uz droša ledus līdz pat Gutenas līcim. Vasarā es reiz redzēju Ledāju no laivas. Tas beidzas pie Sarkanajiem pakalniem un sadalās ledus upēs, kas sniedzas līdz pat līcim. Ja mēs nokāptu pa tiem šļūdoņiem, varētu iet pa jūras ledu uz dienvidiem līdz Kārhaidai un ieiet valstī no jūras, nevis šķērsot robežu. Tas pat būtu labāk. Ceļš gan pagarināsies par kādiem trīsdesmit vai astoņdesmit kilometriem. Ko tu par to domā, Dženri?"

"Es domāju, ka baltajā laikā es vairs nevarēšu noiet vairāk kā piecus metrus."

"Bet ja mēs tiktu nost no saplaisājušā ledus?"

"Ja tiksim nost no plaisām, viss būs kārtībā. Un, ja vēl parādīsies saulīte, tad tu varēsi kāpt ragavās un es tevi aizvilkšu kā nieku līdz pašai Kārhaidai." Tā mēs ap to laiku jokojām pārsvarā joki bija stulbi, bet reizēm tie lika otram pasmaidīt. "Man nekas nekaiš," es turpināju, "ja neskaita akūtas hroniskas bailes."

"Bailes ir ļoti noderīgas. Tāpat kā tumsa; kā ēnas." Estravena smaids bija neglīta sprauga aplupušā, saplai­sājušā brūnā maskā, ko klāja melnas vilnas murskulis un rotāja melni akmeņi acu vietā. "Savādi, ka ar gaismu vien nepietiek. Lai staigātu, mums vajadzīgas ēnas."

"Iedod man savu blociņu uz brīdi."

Viņš tikko bija pierakstījis šodienas gājumu un pārrē­ķinājis ceļu un pārtikas devas. Viņš gar krāsniņu pastūma grāmatiņu un zīmuli manā virzienā. Es uz iekšējā vāka uzzīmēju apli ar vilnīti iekšā, iekrāsoju simbola iņ pusi, tad pastūmu grāmatiņu atpakaļ. "Vai tu pazīsti šo zīmi?"

Viņš ilgi un savādi skatījās uz zīmējumu, tad teica: "Nē."

"Šo zīmi pazīst uz Zemes un Heinas-Davenantas, ari uz Čifevaras. Tas ir iņ un jan. Gaisma ir tumsas kreisā roka kā tur bija tālāk? Gaisma, tumsa. Bailes, drosme. Aukstums, siltums. Vīrišķais, sievišķais. Terem, tas esi tu. Abi un viens. Ēna sniegā."

Nākamajā dienā mēs turpinājām brist uz ziemeļ­austrumiem cauri baltajam tukšumam, līdz zem kājām vairs neredzējām plaisas bijām gājuši veselu dienu. Bijām samazinājuši ēdiena devas līdz divām trešdaļām, cerot, ka tā garākajā ceļā nepaliksim bez pārtikas. Man šķita, ka tam vairs nav nozīmes, jo nebija lielas starpī­bas starp mazliet un nemaz. Estravens savukārt sekoja savai veiksmei, intuīcijai vai nākotnes nojausmai, kas tikpat labi varēja būt arī liela praktiska pieredze un loģiskā domāšana. Četras dienas gājām uz austrumiem: tie bija garākie dienas pārgājieni visa ceļojuma laikā, 30-35 kilometru dienā, un tad klusais bezvējš pēkšņi sadrupa, pārvērtās virpuļos, sīku sniega kristālu virpuļos mums visapkārt, mūsu acīs sākās vētra, un gaisma pazuda. Trīs dienas gulējām teltī, klausīdamies, kā vētra uz mums auro: bez vārdiem, naida pilna, tā nemitīgi brēca, elpu neatvilkdama, trīs garas dienas no vietas.

"Man gandrīz gribas bļaut viņai pretī," sacīju Estra­venam domrunā. Un viņš man atbildēja ar viņam rak­sturīgo minstināšanos un oficiālo toni: "Nav jēgas. Viņa nedzirdēs."

Daudzas stundas gulējām, mazliet ēdām, apkopām apsaldējumus, iekaisumus un sasitumus, telepātiski sa­runājāmies, turpinājām gulēt. Triju dienu ilgais brēciens saruka līdz gārdzienam, tad šņukstiem, tad klusums. Atausa diena. Caur durvju vārstuli iespīdēja debesis. Kļuva vieglāk ap sirdi, lai gan abi bijām pārāk noguruši, lai atvieglojumu izpaustu straujākās kustībās vai lielākā dedzībā. Nojaucām nometni pagāja gandrīz divas stun­das, jo mēs kustējāmies kā divi vecīši, un devāmies tālāk. Ceļš nepārprotami gāja lejup; sērsna bija pilnīgi piemērota slēpēm. Spīdēja saule. Termometrs rādīja mīnus 22 grādus. Šķita, ka ejot mūsu spēki atjaunojas, un iet bija viegli un ātri. Todien gājām, līdz parādījās zvaigznes.

Vakariņās Estravens pasniedza pilnu pārtikas devu. Ja tā turpināsim, mums ēdiena pietiks tikai vēl septiņām dienām.

"Rats griežas," viņš teica ar lielu mieru. "Lai varētu ātri iet, mums jāēd."

"Ēst, dzert un priecāties," es teicu. Biju apreibis no ēdiena. Pēkšņi paša teiktais man likās smieklīgs. "Viss ir viens: ēst dzert priecāties. Nevar priecāties bez ēdiena, vai ne?" Šis noslēpums man šķita tikpat neizdibināms kā iņ un jan, bet tas nebija ilgi. Estravena sejā parādījās tāda savāda izteiksme. Man sagribējās raudāt, bet es savaldījos. Estravens nebija tik stiprs kā es, un tas nebūtu godīgi: viņš arī sāktu raudāt. Viņš jau bija aizmidzis: aizmidzis sēdus, ar ēdiena bļodiņu klēpī. Viņš parasti nebija tik nekārtīgs. Bet miegs bija nepieciešams.

Nākamajā rītā pamodāmies vēlu, apēdām dubultas brokastis, tad iejūdzāmies ragavās un nobraucām no pasaules jumta.

Aiz pasaules malas, kas blāvajā pēcpusdienas gaismā izskatījās pēc stāvas, balti sarkanas, akmeņiem apbiru­šas nogāzes, pletās aizsalusi jūra. Gutenas līcis bija aiz­salis no viena krasta līdz otram un no Kārhaidas līdz Ziemeļpolam.

Visa pēcpusdiena un vēl nākamā diena pagāja, kāp­jot lejā pa ledāja salauzītajām malām un izraktajiem grāvjiem Sarkanajos kalnos. Otrajā dienā mēs pametām ragavas. Sakārtojām mugursomas; telts aizņēma lielāko daļu no vienas un guļammaisi no otras, pārējo vietu pārtika. Katram sanāca nest kādus desmit kilogramus; ieliku savā somā krāsniņu, un soma kopumā svēra 12 kilo­gramu. Bija tik labi, kad vairs nevajadzēja mūžīgi vilkt, grūst vai izpestīt iestrēgušās ragavas, un es Estravenam tā arī pateicu. Viņš uzmeta aci ragavām, kas izskatījās pēc vēl vienas atlūzas milzīgajā salauzīta ledus un sarkanīgu akmeņu krāvumā. "Labas ragavas," viņš teica. Viņš bija godprātīgs, un viņa godprātība attiecās arī uz priekšme­tiem pacietīgajiem, spītīgajiem, uzticamajiem priekšme­tiem, ko mēs lietojam un pierodam lietot, priekšmetiem, ar kuriem dzīvojam. Viņam mūsu ragavu pietrūka.

Tovakar, mūsu ceļojuma septiņdesmit piektajā dienā, pēc piecdesmit piecām dienām, pavadītām uz ledus pla­kankalnes, harhahad anner dienā, mēs bijām nokāpuši no Gobrina ledāja uz Gutenas līča ledus. Mēs gājām līdz vēlai naktij. Gaiss bija ļoti auksts, bet skaidrs un kluss, un tīrā ledus virsma un tas, ka mums vairs nebija jāvelk ragavas, aicināt aicināja ceļā. Tonakt, ceļot telti, jutos savādi, jo tagad gulējām uz ledus nevis pusotra kilo­metra, bet gan tikai dažu metru biezumā. Un zem ledus nav grunts, bet sālsūdens. Bet mēs daudz nedomājām. Paēdām un aizmigām.

Rītausma bija skaidra, kaut gan aukstums bija bries­mīgs temperatūra nokritās zem mīnus 40 grādiem. Uz dienvidiem pāri lediem pacēlās jūras krasts, vietām bija redzami šļūdoņi, kas tālumā saplūda vienā līnijā. Vis­pirms gājām paralēli ledājam. Mums palīdzēja ziemeļu vējš, līdz nonācām līdz ielejas mutei starp oranžiem pakalniem. No aizas pūta tik spēcīgs vējš, ka nogāzāmies no kājām. Ar steigu rāpojām uz austrumiem, prom no līdzenā jūras ledus, kur vismaz varēsim piecelties kājās un turpināt ceļu. "Gobrina ledājs mūs izspļāvis no savas mutes," es teicu.

Nākamajā dienā krasta austrumu izliekums bija labi redzams tieši priekšā. Mums pa labi bija Orgoreinā, un zilais pusmēness priekšā Kārhaida.

Todien apēdām pēdējos orša graudus un pēdējos gra­mus kadik. Katram bija palicis aptuveni kilograms gichymichy un 300 g cukura.

Ceļojuma pēdējās dienas man visai grūti aprakstīt, jo es tās neatceros. Izsalkums var saasināt uztveri, ja vien tam nepievienojas pilnīgs pārgurums; domāju, ka manas maņas bija visai neasas. Atceros, kā vēderu rāva čokurā no bada, bet neatceros, ka man sāpētu. Vēl bija neskaidra nojausma par pilnīgu brīvību, it kā būtu pār­ieta kāda robeža; bija prieks; vēl briesmīgi nāca miegs. Zemi sasniedzām divpadsmitajā, posthe anner dienā, pār­rāpāmies pār sasalušām kāpām un nonācām klinšainajā, apsnigušajā Gutenas līča krastā.

Mēs bijām Kārhaidā. Mērķis bija sasniegts. Sasnie­gums gan draudēja kļūt bezjēdzīgs, jo mūsu somas bija tukšas. Ceļa noslēgumu nosvinējām ar karstu ūdeni vaka­riņās. Nākamajā rītā cēlāmies un sākām meklēt kādu ceļu vai apdzīvotu vietu. Rajons bija neapdzīvots, un kartes mums nebija. Ja ceļi arī būtu, tie atradās zem vai­rākiem metriem sniega, un mēs varējām tiem vienkārši būt pārgājuši pāri, paši to nezinādami. Nebija nekādu pazīmju, ka zemi apstrādātu. Visu dienu klīdām uz dien­vidiem un rietumiem, tāpat arī nākamo, līdz otrās dienas vakarā pamanījām, ka uz attālas pakalna nogāzes spīd gaismiņa. Sniga rets sniedziņš, un mēs labu laiku stā­vējām, skatījāmies un klusējām. Beigās mans ceļabiedrs iečerkstējās: "Vai tā tur ir gaisma?"

Kad mēs ievilkāmies Kārhaidas ciematiņā, jau sen bija tumšs. Ciemā bija tikai viena iela starp tumšām mājām ar augstiem jumtiem. Sniegs bija sablīvēts un atrakts ap ziemas durvīm. Apstājāmies pie vietējā krodziņa, caur kura šauro logu slēģiem spiedās dzeltenas gaismas staru strēles, ko bijām redzējuši pāri apsnigušajiem pakal­niem. Atvērām durvis un gājām iekšā.

Bija odsordny anner, mūsu ceļojuma astoņdesmit pir­mā diena; bijām pārsnieguši Estravena aprēķināto laiku par vienpadsmit dienām. Viņš bija precīzi noteicis, cik dienām pietiks pārtikas: 78 dienām. Pēc ragavu skaitī­tāja, pievienojot aptuvenu pēdējās dienās noietā attā­luma aprēķinu, bijām nogājuši 1350 kilometrus. Daudzi kilometri bija izšķērdēti līkločos un cilpās, un, ja mēs būtu gājuši tikai ieplānotos 1200 kilometrus, mēs nekur nebūtu nonākuši. Kad tikām pie normālas kaites, izrē­ķinājām, ka attālums starp Pulefenas fermu un ciema­tiņu, kur atradāmies, ir mazāk nekā 1180 kilometru. Viss mūsu ceļš bija vedis pa neapdzīvotu bezvārda tuksnesi: klintis, ledus, debesis un klusums: astoņdesmit vienu dienu pasaulē nebija bijis nekā cita kā tikai mēs abi.

Iegājām lielā, verdoši karstā, spoži apgaismotā telpā, kur bija ēdiens un plūsmoja ēdiena smaržas; tur bija cil­vēki un cilvēku balsis. Ieķēros Estravenam plecā. Mums pievērsās savādas sejas, savādas acis. Biju aizmirsis, ka pasaulē dzīvo arī cilvēki, kas neizskatās pēc Estravena. Man bija bail.

Patiesībā telpa bija neliela, un lielais pūlis sastāvēja no septiņiem vai astoņiem cilvēkiem, kuri bija tikpat pārsteigti kā es. Kurkurasta zemes tiesā ziemas vidū, naktī un no ziemeļiem neviens neierodas. Viņi blenza un lūrēja uz mums, un visas balsis bija apklusušas.

Estravens ierunājās gandrīz nedzirdamā čukstā: "Mēs lūdzam jūsu viesmīlību."

Troksnis, dūkoņa, apjukums, satraukums, sveiciens.

"Mēs šķērsojām Gobrina ledāju."

Vēl troksnis, vēl balsis, jautājumi; viņi sanāca mums apkārt.

"Parūpējieties par manu draugu."

Man šķita, ka to saku es, bet runātājs bija Estravens. Kāds palīdzēja man apsēsties. Mums atnesa ēdienu; par mums rūpējās, mūs uzņēma, deva mums patvērumu.

Mūs uzņēma tumši, ķildīgi, kaislīgi, neizglītoti ļautiņi, viņu zeme bija nabadzīga; viņu dāsnums piešķīra sma­gajam ceļojumam cienīgu nobeigumu. Viņi deva abām rokām, neskaitīdami, nerēķinādami. Un Estravens saņēma to, ko viņi mums deva, kā dižciltīgais starp dižciltīgiem vai kā nabags starp nabagiem kā cilvēks starp savējiem.

Zvejniekciema iedzīvotājiem, kas dzīvo pasaules malā uz gandrīz neapdzīvojama kontinenta gandrīz neapdzī­vojamās malas, godīgums ir tikpat būtisks kā ēdiens. Viņiem jābūt vienam pret otru pilnīgi atklātiem, jo visa ir pārāk maz, lai krāptos. Estravens to zināja, un, kad pēc pāris dienām mums sāka uzmanīgi un netieši, ar vajadzīgo cieņu pret šifgretoru, uzdot jautājumus, kāpēc gan mēs esot izdomājuši pavadīt ziemu, blandoties pa Gobrina ledāju, viņš nekavējoties atbildēja: "Es negribu klusēt. Tomēr klusums ir labāks par meliem."

"Ir labi zināms, ka godīgus cilvēkus var izraidīt, to­mēr tas nesaīsina viņu ēnu," sacīja krodziņa pavārs, kurš ciemā bija otrais svarīgākais cilvēks pēc ciema priekš­nieka. Krodziņš ziemā kļuva par visas zemes tiesas ko­pēju viesistabu.

"Viens var būt ārpus likuma Kārhaidā, otrs Orgo­reinā," sacīja Estravens.

"Taisnība. Un vienu var izraidīt dzimta, bet otru Erenrangas karalis."

"Karalis nesaīsina neviena ēnu, lai kā censtos," sacīja Estravens, un pavārs izskatījās apmierināts. Ja Estravenu būtu izraidījusi paša dzimta, viņš būtu aizdomīgs tips, bet karaļa pavēles šeit nebija svarīgas. Kas attiecās uz mani, tas, ka biju ārzemnieks un ārpus likuma Orgo­reinā, man nāca tikai par labu.

Saviem namatēviem Kukurastā mēs vārdus nenosau­cām. Estravens nevēlējās dzīvot zem sveša vārda, un īstos vārdus atklāt mēs neuzdrīkstējāmies. Galu galā joprojām runāt ar Estravenu jau bija noziegums, kur nu vēl sniegt viņam patvērumu, pārtiku un apģērbu. Pat tik attālā ciemā kā šis Gutenas līča krastā bija savs radio; viņiem nebūtu iespējams izlikties, ka Pavēle par izraidīšanu nav dzirdēta. Vienīgais attaisnojums varēja būt patiesa nezināšana par to, kas ir viņu viesi. Domas par ciematniekiem nomāca Estravenu, pirms man vispār ienāca prātā, ka mūsu klātbūtne viņus apdraud. Trešajā vakarā pēc ierašanās ciemā viņš atnāca pie manis, lai pārrunātu tālāko ceļu.

Kārhaidas ciems ir līdzīgs viduslaiku pilij uz Zemes: atsevišķu mājokļu tajā ir pavisam maz vai nav nemaz. Tomēr augstajās, vecajās, samudžinātajās ejās, kur sati­kās Tirgus, Pavarda ēka, Zemes Tiesas pārvaldes (Kukurastam nebija zemes kunga) un Ārējais nams, katrs no piecsimt iedzīvotājiem varēja noiet savrup, paslēpties kambaros aiz metru biezām sienām. Mums katram bija ierādīta istaba Pavarda augšējā stāvā. Sēdēju savā istabā pie kamīna, kur dega zema, karsta, asi smaržojoša Šenšei purvājos raktas kūdras liesmiņa, kad ienāca Estra­vens. Viņš teica:

"Mums būtu drīzumā jāiet prom no šejienes, Dženri."

Es atceros, kā viņš stāvēja šaudīgās uguns gaismēnās, basām kājām, ģērbies vienīgi vaļīgās kažokādas biksēs, ko viņam bija iedevis ciema priekšnieks. Kad sveši neredz un ir relatīvi silts, kārhaidieši bieži staigā pa māju pus­kaili vai neapģērbušies. Ceļojumā Estravens bija zau­dējis kompakto, smagnējo gludenumu, kas raksturīgs

Getenas iedzīvotājiem. Viņš bija kārns un rētains, un aukstums bija apsvilinājis viņa seju gandrīz kā uguns. Mainīgajā, nemierīgajā gaismā viņa stāvs rādījās tumšs, ciets, tomēr netverams.

"Kurp?"

"Es domāju, ka uz dienvidiem un tad uz rietumiem. Uz robežas pusi. Vispirms mums jāatrod tev radiorai­dītājs, kas būtu pietiekami spēcīgs, lai sasniegtu kuģi. Pēc tam man jāsameklē slēptuve vai uz laiku jāatgriežas Orgoreinā, lai neciestu tie, kas mums šeit palīdz."

"Kā tu tiksi uz Orgoreinu?"

"Tāpat kā iepriekš pāri robežai. Orgotiešiem pret mani nekas nav."

"Kur varētu būt raidītājs?"

"Būs jāiet vismaz līdz Sasinotai."

Es saviebos. Viņš pasmīnēja.

"Tuvāk nekā?"

"Tikai kādi trīssimt kilometri. Mēs esam tikuši daudz tālāk pa krietni sliktākiem ceļiem. Te visur ir ceļi; mums būs naktsmājas; varbūt motorkamanas mūs pavedis kādu gabalu."

Piekritu, bet mani nomāca doma par ziemas ceļojuma turpinājumu. Šis ceļa posms nebūs ceļš uz glābiņu, bet atpakaļ uz nolādēto robežu, kur Estravens, iespējams, dosies atpakaļ trimdā un es palikšu viens.

Atrāvos no drūmajām domām un teicu: "Kārhaida drīkstēs pievienoties Ekumēnei ar vienu nosacījumu. Argavenam jāatsauc lēmums par tavu izraidīšanu."

Viņš neteica neko, tikai stāvēja un skatījās liesmās.

"Tiešām," es teicu. "Galu galā."

"Paldies, Dženri," viņš teica. Viņa balss, klusi runājot, tiešām izklausījās pēc sievietes balss, tā bija aizsma­kusi un apslāpēta. Viņš paskatījās uz mani nopietni un maigi. "Bet es jau sen neesmu bijis mājās. Esmu trimdā jau divdesmit gadus, kā zināms. Un šī izsūtīšana daudz neatšķiras. Es tikšu galā, un tu tiec galā ar sevi un savu Ekumēni. Tev būs jāstrādā vienam. Bet mēs runājam par ātru. Liec, lai tavs kuģis nolaižas! Kad tas būs padarīts, tad es domāšu tālāk."

Vēl divas dienas palikām Kukurastā, ēdām un atpūtāmies, gaidot sniega rulli, kas nāca no dienvidiem un varētu mūs atpakaļceļā paņemt līdzi. Namatēvi pieda­būja Estravenu pastāstīt par to, kā mēs šķērsojām Le­dāju. Viņš stāstīja tā, kā prot stāstīt tikai mutvārdu tradīcijā audzis cilvēks: mūsu piedzīvojumi kļuva par teiksmu, kur bija papilnam tradicionālu izteicienu un pat epizožu, bet stāsts bija precīzs un dzīvs no sēra un uguns pārejā starp Drumneru un Dremegolu līdz kaucošajiem kalnu vējiem, kas brāzās pār Gutenas līci; tajā bija komiski iespraudumi viņa kritiens plaisā, tur bija mistiski notikumi, kad viņš runāja par Ledāja ska­ņām un klusumiem, par bezēnu laiku, par nakts tumsu. Klausījos, tikpat aizrāvies kā pārējie, neatraudams skatu no drauga tumšās sejas.

No Kukurasta aizbraucām, saspiesti kā siļķes sniega ruļļa kabīnē. Sniega rullis ir liela mašīna, kas pieplacina un saspiež sniegu uz Kārhaidas ceļiem: tas ir galvenais veids, kā uzturēt ceļus ziemā, jo mēģināt tos notīrīt pra­sītu pusi karalistes laika un naudas, un visi braucamie līdzekļi ziemā tik un tā ir uz sliecēm. Rullis vilkās ar piecu kilometru ātrumu stundā un ieveda mūs nākamajā ciemā uz dienvidiem no Kukurasta ilgi pēc pusnakts. Tur, kā vienmēr, mūs uzņēma laipni, pabaroja un deva naktsmājas. Nākamajā rītā turpinājām ceļu kājām. Tagad bijām pietiekami tālu iekšzemē no krasta pakalniem, kas lauž ziemeļu vējus no Gutenas līča, rajons bija blīvāk apdzīvots, un mēs negājām no nometnes līdz nometnei, bet gan no Pavarda līdz Pavardam. Pāris reižu mums izdevās pabraukt motorkamanās, vienreiz pat piecdes­mit kilometrus. Lai gan sniga bieži un daudz, ceļi bija cieti un labi iezīmēti. Mūsu somās vienmēr bija ēdiens, ko tur salika iepriekšējās vietas saimnieki. Un dienas beigās mums vienmēr bija siltums un pajumte.

Tomēr tās astoņas vai deviņas dienas viegla slēpju pārgājiena pa draudzīgu zemi bija grūtākā un drūmākā mūsu ceļojuma daļa. Tas bija grūtāk nekā uzkāpt Ledājā, smagāk nekā vadīt pēdējās badošanās dienas. Teiksma bija galā, tā piederēja Ledājam. Bijām ļoti noguruši. Gājām nepareizajā virzienā. Sirdīs vairs nebija prieka.

"Reizēm ir jāiet pretēji likteņrata griezienam," sacīja Estravens. Viņš bija pastāvīgs kā parasti, bet viņa gaitā, balsī, stājā dzīvesprieku bija aizstājusi pacietība un noteiktību spītīga iecirtība. Viņš daudz klusēja un nerunāja ar mani arī domās.

Nonācām Sasinotā. Pilsētiņā bija pāris tūkstošu iedzī­votāju; tā pacēlās pāri sasalušajai Ei upei: balti jumti, pelēkas sienas, pakalnos redzami melni mežu un klinšu plankumi, lauki un upe balti. Pāri upei atradās strīdīgā Sinotas ieleja, visa balta.

Mums vairs nebija tikpat kā nekā. Lielāko daļu ceļo­juma inventāra bijām atdevuši laipnajiem cilvēkiem, kas mums deva pajumti; tagad mums bija palikusi krāsniņa, slēpes un apģērbs mugurā. Tā nu, brīvi no visa liekā, gājām, pāris reižus pajautājuši ceļu, nevis uz pilsētiņu, bet uz kādu attālu fermu. Saimniecība bija niecīga, tā neietilpa Zemes tiesā, bet bija Sinotas ielejas admini­strācijas pārziņā. Reiz Estravens, būdams jauns admini­strācijas sekretārs, bija draudzējies ar fermas īpašnieku un patiesībā pirms pāris gadiem nopircis viņam zemi. Toreiz viņš mēģināja palīdzēt cilvēkiem pārcelties uz Ei austrumkrastu, cerot, ka izdosies novērst konfliktu par to, kam pieder Sinotas ieleja. Durvis mums atvēra pats saimnieks drukns, kluss cilvēks apmēram Estravena gados. Viņu sauca Tesičers.

Estravens pēdējā ceļa posmā bija uzvilcis kapuci dziļi pār acīm, lai apslēptu seju. Viņš baidījās, ka viņu atpa­zīs. Bet to varēja arī nedarīt vajadzēja labu iztēli, lai izkāmējušā, noplukušā klaidonī atpazītu Hārtu rem ir Estravenu. Tesičers ik pa brīdim viņu neuzkrītoši pētīja, neticēdams, ka viņš ir tas, kas sakās esam.

Tesičers mūs uzņēma, un viņa viesmīlība bija atbils­toša ieražām, lai gan rocība viņam nebija liela. Bet viņš nejutās ar mums labi, viņš vēlējās, kaut mēs nebūtu viņa namā. To varēja saprast; dodams mums pajumti, viņš riskēja zaudēt visu īpašumu. Tā kā viņš šo īpašumu bija parādā Estravenam un šobrīd būtu tikpat nabadzīgs kā mēs, ja Estravens nebūtu par viņu parūpējies, šķita taisnīgi, ka viņš uzņemas risku mūsu dēļ. Tomēr mans draugs lūdza viņa palīdzību nevis kā samaksu, bet drau­dzības dēļ, cerēdams nevis uz pienākuma apziņu, bet uz pieķeršanos. Un tiešām, Tesičers atmaiga; kad pirmais uztraukums bija rimies, viņš ar kārhaidiešiem rakstu­rīgo nepastāvību kļuva skaļš un nostalģisks, kopā ar

Estravenu pie kamīna līdz vēlai naktij gremdēdamies atmiņās par senajām dienām un kopīgiem paziņām. Kad Estravens pajautāja, vai viņš nezina, kur būtu laba slēptuve, kāda attāla ferma, kur trimdinieks varētu pa­slēpties uz mēnesi vai diviem, cerot, ka izraidīšana tiks atcelta, Tesičers vienkārši teica: "Paliec te."

Estravenam iemirdzējās acis, bet viņš tūdaļ saskuma; un, piekrizdams, ka tik tuvu Sasinotai nebūs droši, Tesi­čers apsolīja sameklēt slēptuvi. Pēc viņa vārdiem, tas nebūtu grūti, ja Estravens pieņemtu citu vārdu un sade­rētu par laukstrādnieku vai pavāru. Tas nebūtu patīkami, bet noteikti būtu labāk nekā atgriezties Orgoreinā. "Kāda velna pēc tev jāiet uz Orgoreinu, ko? No kā tu tur pārtiksi?"

"No Komensālijas," sacīja mans draugs, un viņa sejā parādījās kaut kas no ūdra smaida. "Zini, viņi visām vienībām nodrošina darbu. Mierīgi. Bet es labāk gribētu būt Kārhaidā ja tu domā, ka to tiešām var izkārtot…"

Vienīgā vērtīgā lieta mūsu īpašumā bija ceļojuma krāsniņa. Savā ziņā tā mums kalpoja līdz pat ceļojuma beigām. Nākamajā rītā pēc ierašanās Tesičera fermā paņēmu krāsniņu un slēpoju uz pilsētu. Estravens ne­nāca man līdzi, bet sīki pastāstīja, ko un kā darīt, un viss izdevās. Pārdevu krāsniņu pilsētas tirgū, tad ar visu nopietno naudas summu devos augšā pa kalnu līdz Amatu koledžai, kur atradās radiostacija, un iegādājos desmit minūtes "privāta raidlaika privātam uztvērējam". Visām stacijām bija paredzēts laiks šādām īsviļņu radio­pārraidēm; pārsvarā tās izmantoja tirgotāji, kas sazinājās ar ārzemju aģentiem vai klientiem Arhipelāgā, Sitā vai Perunterā. Cena ir diezgan augsta, bet nav nesamērīga.

Jebkurā gadījumā tā bija mazāka nekā ceļojuma krāsni­ņas cena. Manas desmit minūtes pienāks Trešās stundas sākumā, vēlā pēcpusdienā. Negribēju slēpot uz fermu un atkal atpakaļ, tāpēc paliku Sasinotā un kādā ēdnīcā iegā­dājos daudz lēta, laba, karsta ēdiena. Kārhaidieši neap­šaubāmi prot gatavot ēdienu daudz labāk nekā orgotieši. Ēzdams atcerējos, ka to bija teicis Estravens, kad jautāju viņam, kāpēc viņš ienīst Orgoreinu. Atcerējos, cik maiga bija viņa balss, kad viņš vakar teica: "Es labāk paliktu Kārhaidā." Un jau ne pirmo reizi domāju par to, kas īsti ir patriotisms, no kā sastāv savas zemes mīlestība, kā rodas tā neapturamā ilgošanās, kas lika drauga balsij trīcēt, un kā tik patiesa mīlestība pārāk bieži var kļūt par muļķīgu un ļaunu paštaisnību. Kur ir kļūda?

Pēc pusdienām klīdu pa Sasinotu. Neskatoties uz sniega virpuļiem un temperatūru zem nulles, pilsēta ielas, tirgus laukumi, veikali bija dzīva un kustīga, viss šķita kā izrāde, nereāls, mulsinošs. Vēl nebiju īsti atjē­dzies no Ledāja vientulības. Man bija grūti starp svešiem un nemitīgi pietrūka Estravena klātbūtnes.

Mijkrēslī kāpu pa sniegoto ielu līdz koledžai; mani ielaida un parādīja, kā iedarbināt sabiedrisko raidītāju. Norādītajā laikā aizsūtīju pamošanās signālu retrans­lācijas satelītam, kas atradās stacionārā orbītā kādus 500 kilometrus virs Dienvidkārhaidas. Satelīts bija domāts tieši šādām situācijām, kad ansibls ir pazaudēts un es nevaru palūgt, lai kuģim dod signālu no Ollulas, un man nav laika vai iekārtu, lai tieši sazinātos ar kuģi orbītā ap sauli. Sasinotas raidītājs bija pietiekami jau­dīgs, bet vienīgais, ko satelīts spēja veikt, bija nosūtīt manu signālu uz kuģi, un man bija ar to jāsamierinās.

Es nezināju, vai signāls ir saņemts un pārraidīts tālāk. Nezināju, vai darīju pareizi, to sūtīdams. Biju iemācījies pieņemt šādu nenoteiktību ar rāmu sirdi.

Bija sācis stipri snigt, un nakti nācās pārlaist pilsētā, jo nepazinu apkārtni pietiekami labi, lai dotos ceļā putenī un tumsā. Man vēl bija mazliet naudas, un es pajautāju, kur ir viesnīca. Viņi uzstāja, lai palieku turpat koledžas ēkā; ēdu vakariņas kopā ar baru priecīgu studentu un gulēju kopmītnēs. Aizmigu patīkamā drošības apziņā, vēlreiz pārliecinājies par Kārhaidas izcilo un nemainīgo laipnību pret svešiniekiem. Jau pirmajā reizē biju nolai­dies īstajā zemē un tagad biju atpakaļ. Tā es aizmigu; bet rītā cēlos agri un devos uz Tesičera fermu jau pirms brokastīm, pavadījis nemierīgu, sapņu pilnu nakti.

Austošā saule no spožajām, skaidrajām debesīm lika ēnām no katras ieplakas un pacēluma sniegā krist uz rietumiem. Ceļš priekšā bija vienās tumsas un gaismas svītrās. Sniegainajos laukos nekas nekustējās; bet tālumā pa ceļu man pretī slīdēja maza figūriņa uz slēpēm. Jau pirms varēja saskatīt seju, es zināju, ka tas ir Estra­vens.

"Kas notika, Terem?"

"Man jātiek līdz robežai," viņš teica, pat neapstā­jies. Viņš jau bija aizelsies. Es apgriezos, un mēs kopā devāmies uz rietumiem, bet man bija grūti tikt viņam līdzi. Pie ceļa uz Sasinotu viņš pagriezās un turpināja ceļu pa kailajiem laukiem. Šķērsojām Ei upi kādus pāris kilometrus uz ziemeļiem no pilsētiņas. Krasti bija stāvi, un mums bija jāapstājas, lai atpūstos, kad tikām augšā. Nebijām piemēroti tādām skriešanas sacīkstēm.

"Kas notika? Tesičers?"

"Jā. Dzirdēju viņu runājam pa radio. Rītausmā." Estra­vena krūškurvis aprauti cilājās tāpat kā toreiz, kad viņš gulēja uz ledus blakus zilajai plaisai. "Tibe ir izslu­dinājis atlīdzību par manu galvu."

"Nolādētais, nepateicīgais nodevējs!" es stostījos, ar to domādams nevis Tibi, bet Tesičeru, kurš bija nodevis savu draugu.

"Tā gan," sacīja Estravens, "bet es prasīju no viņa pārāk daudz, liku sīkam gariņam stiepties par tālu. Klau­sies, Dženri. Ej atpakaļ uz Sasinotu."

"Pavadīšu tevi vismaz līdz robežai, Terem."

"Tur var būt orgotiešu sargi."

"Es palikšu šinī pusē. Dieva dēļ…"

Viņš pasmaidīja. Joprojām smagi elpodams, viņš pie­cēlās un devās tālāk, un es līdz ar viņu.

Mēs slēpojām caur apsarmojušām birzīm un pāri strī­dus ielejas pakalniem un laukiem. Nebija, kur paslēpties, viss bija atklāts. Saules pielietas debesis, balta pasaule un mēs divas skrejošas ēnas. Nelīdzenais reljefs neļāva mums saskatīt robežu, iekams nebijām piegājuši tai gan­drīz klāt. Tad mēs to pēkšņi ieraudzījām: vienkārša sēta, no kuras stabiem sniegā redzams tikai kāds pusmetrs, stabu gali nokrāsoti sarkani. Orgotiešu pusē nekādus sargus neredzēja. Šajā sētas pusē bija slēpju sliedes, un vairākas figūriņas tuvojās mums no dienvidiem.

"Šajā pusē ir sargi. Tev būs jāgaida līdz tumsai, Terem."

"Tibes inspektori," viņš ar rūgtumu izdvesa un meta slēpes riņķī.

Steigšus pārgājām pāri pakalniņam, ko tikko bijām šķērsojuši, un meklējām slēptuvi. Visu garo dienu sēdē­jām ieplakā starp bieziem hemmen kokiem, kuru zarus mums pār galvām bija noliecis sniega svars. Pārsprie­dām daudzus plānus par iešanu uz ziemeļiem vai dienvi­diem gar robežu, lai tiktu laukā no šīs nemierīgās joslas, domājām, vai iet pa pakalniem austrumos no Sasino­tas vai pat atpakaļ uz ziemeļiem, tukšajās zemēs, bet neviens plāns nederēja. Estravens bija nodots, un mēs vairs nevarējām Kārhaidā ceļot atklāti kā līdz šim. Arī slepeni ceļot mēs nevarējām mums nebija ne telts, ne ēdiena, ne spēka. Atlika mēģināt nekavējoties šķērsot robežu. Bija palicis tikai viens ceļš.

Mēs gulējām, cieši saspiedušies kopā, viens otru sil­dīdami tumšajā ieplakā zem tumšajiem kokiem. Ap pus­dienas laiku Estravens iesnaudās, bet man bija pārāk auksti, un biju pārāk izsalcis, lai gulētu. Gulēju blakus draugam kā apstulbis, mēģinādams atcerēties vārdus, ko viņš man bija citējis: Divi kļūst viens, savijas dzīve un nāve. Bija tā pati sajūta kā teltī uz Ledāja, bet nebija patvēruma, nebija ēdiena, nebija atpūtas: mums bija palikusi tikai mūsu draudzība, un arī tā drīz beigsies.

Pēcpusdienā debesis pārklāja dūmaka un kļuva auk­stāks. Pat klusajā ieplakā kļuva grūti sēdēt nekustīgi. Mums vajadzēja kustēties, un tomēr ap saulrietu mani ik pa brīdim kratīja drebuļi tāpat kā toreiz, kad es, ieslodzīts cietuma mašīnā, braucu pāri Orgoreinai. Likās, ka tumsa nekad neiestāsies. Zilā mijkrēslī mēs atstājām ieplaku un zagāmies starp krūmiem un kokiem pāri pakalnam, līdz varēja redzēt robežas žogu neskaidrus punktus blāvā sniegā. Nekāda apgaismojuma, nekādas kustības, nekur ne skaņas. Dienvidrietumos tālumā atspīdēja dzel­tenas gaismas tur atradās kāds Orgoreinas komensā­lijas ciematiņš, kur Estravens varēs ierasties ar saviem viltotajiem dokumentiem un noteikti pavadīt vismaz vienu nakti Komensālijas cietumā vai varbūt tuvākajā Komensālijas brīvprātīgajā fermā. Un pēkšņi tur, tajā pēdējā brīdī un ne agrāk es sapratu, ko Estravena klu­sēšana un paša savtīgums bija man apslēpis: uz kurieni viņš iet un kāds būs viņa liktenis. Es teicu: "Terem, pagaidi…"

Bet viņš jau laidās lejup no kalna; viņš bija lielisks, ātrs slēpotājs, un šoreiz es viņu nekavēju. Viņš meta slaidu loku caur ēnām sniegā. Viņš bēga no manis un uzskrēja tieši virsū robežsargu šautenēm. Man šķiet, ka viņi izkliedza pavēli apstāties un kaut kur ieslēdzās gaisma, bet īsti neatceros. Tik un tā viņš neapstājās, bet brāzās tālāk uz žogu, un viņu nošāva, pirms viņš to bija sasniedzis. Viņi neizmantoja skaņas šautenes, bet medību ieročus, senās bises, kas šauj ar metāla gabali­ņiem. Viņi šāva, lai nonāvētu. Kad nokļuvu līdz viņam, viņš jau bija tuvu nāvei, izpletis rokas un nokritis no slēpēm, kas bija iedūrušās sniegā turpat netālu; krūš­kurvja vietā bija viena liela brūce. Paņēmu viņa galvu klēpī un kaut ko runāju, bet viņš man neatbildēja; vie­nīgi dzirdēju viņa atbildi manai mīlestībai, kad caur sāpju pārņemto, dziestošo, brūkošo apziņu viņš skaidri sacīja valodā bez skaņas: "Arek!" Tad klusums. Turēju viņu rokās, sakņupis sniegā, kamēr viņš nomira. Tik daudz man atļāva. Tad mani piecēla kājās un aizveda uz vienu pusi, bet viņu uz otru. Es devos uz cietumu, viņš pazuda tumsā.