Tumsas kreisā roka

4. Deviņpadsmitā diena

Austrumkārhaidas nostāsts, raksturīgs Gorinheringas pavardam, teicējs Tobord Chorawa, pierakstījis Dž. A. 93/1492.

Lords Berosty rem ir Ipe ieradās Tangeringas citadelē un piedāvāja četrdesmit berilus un pusi gada ražas no saviem augļu dārziem kā maksu par pareģojumu, un maksa tika pieņemta. Viņš uzdeva jautājumu audējam Odrenam, un, lūk, kāds bija jautājums: "Kad es nomiršu?"

Pareģi sanāca un kopīgi iegāja tumsā. Tumsas beigās Odrens izteica atbildi: "Jūs mirsiet odstreth (kas ir tulkots kā jebkura mēneša 19. diena)."

"Kurā mēnesī? Pēc cik gadiem?" kliedza Berostai, bet saite jau bija pārtrūkusi, un atbildes nebija. Viņš ieskrēja aplī un, sagrābis audēju Odrenu pie rīkles, žņaudza to un kliedza, ka salauzīs viņam kaklu, ja nedabūs nākamo atbildi. Pārējie abus izšķīra un piespieda viņu pie zemes, lai gan lords bija ļoti spēcīgs. Viņš mēģināja izrauties un joprojām kliedza: "Atbildiet man!"

Odrens sacīja: "Jums ir atbildēts, un par visu ir samak­sāts. Ejiet."

Tad Berosty rem ir Ipe atgriezās Čarutē, trešajā savas dzimtas zemes tiesā, pārskaities.

Zeme bija nabadzīga, un viņš to bija noplicinājis, sa­maksādams par pareģojumu. Viņš ieslēdzās nocietinā­jumos, augstākajā Pavarda tornī, un nenāca ārā satikt ne draugu, ne ienaidnieku, ne svinēt sēju, ne ražu, ne uz kemmeru, ne iebrukumu ne tajā mēnesī, ne nāka­majā, ne nākamajā pusgadā. Pagāja desmit mēneši, un viņš joprojām palika ieslēdzies savā istabā un gaidīja. Onnetherhad un odstreth dienās (mēneša 18. un 19. dienā) viņš atteicās no ēdiena un dzēriena, un miega.

Viņa mīlestības un zvēresta kemmerings bija Herbors no Geganeru klana. Un Herbors atnāca grende mēnesī uz Tangeringas citadeli un sacīja audējam: "Es lūdzu pareģojumu."

"Kā jūs maksāsiet?" jautāja Odrens, jo viņš redzēja, ka lūdzējs ir nabadzīgi ģērbies un slikti apauts un viņa ragavas ir vecas visām viņa lietām vajadzīga labošana.

"Es atdošu savu dzīvību," sacīja Herbors.

"Vai jums nekā cita nav, kungs?" jautāja Odrens, iztu­rēdamies pret viņu kā pret augstmani. "Nekā cita, ko dot?"

"Man nav nekā cita," sacīja Herbors, "un es nezinu, vai manai dzīvībai šeit ir kāda vērtība."

"Nē," sacīja Odrens, "tai nav nekādas vērtības."

Tad Herbors, mīlestības un kauna satriekts, nokrita uz ceļiem un sacīja uz Odrenu: "Es jūs lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu. Un es nelūdzu sevis dēļ."

"Par ko tad tu lūdz?" jautāja Audējs.

"Par manu pavēlnieku un kemmeringu Eši Berostai," sacīja cilvēks un sāka raudāt. "Viņš nejūt ne mīlestību, ne prieku, ne rūpes par savu zemi, kopš viņš ieradās šeit un saņēma atbildi, kas nav atbilde. Viņš no tā nomirs."

"Tā arī notiks: jo no kā gan cita cilvēks mirst, ja ne no savas nāves?" sacīja audējs Odrens. Bet Herbora uzticība viņu bija aizkustinājusi, un beidzot viņš teica: "Es mek­lēšu atbildi uz tevis uzdoto jautājumu, un es neprasīšu par to samaksu. Bet atceries, ka par visu vienmēr ir jāmaksā. Jautātājs maksā tā, kā tas nolikts."

Tad Herbors pielika Odrena plaukstas pie savām acīm par pateicības zīmi, un iesākās pareģošana. Pareģi sanāca un iegāja tumsā. Herbors nostājās viņu vidū un uzdeva jautājumu, un jautājums bija: "Cik ilgi lords Ashe Berosty rem ir Ipe dzīvos?" Jo Herbors bija cerējis tā izzināt gadu un dienu skaitu un ar to sagādāt savam mīļotajam sirds­mieru. Tad pareģi sakustējās tumsā, un beidzot Odrens iekliedzās lielās sāpēs, it kā viņš dzīvs sadegtu: "Ilgāk nekā Herbors no Geganeras!"

Pēc šādas atbildes Herbors nebija meklējis, bet tādu atbildi nu viņš bija dabūjis, un, būdams pacietīgs vīrs, viņš devās mājup uz Čaruti cauri grende mēneša sniegājiem. Viņš nonāca zemes tiesā un iegāja nocietinājumos, un uzkāpa tornī, un tur atrada savu kemmeringu Berostai sēžam, kā vienmēr, pie izplēnējuša kamīna, rokas sali­kušu uz sarkana akmens galda un nokārtu galvu.

"Eši," sacīja Herbors, "es devos uz Tangeringas cita­deli un saņēmu atbildi no pareģiem. Es viņiem jautāju, cik ilgi tu dzīvosi, un viņi atbildēja Berostai dzīvos ilgāk nekā Herbors."

Berostai pacēla uz viņu acis tik lēni, it kā viņa kakla eņģes būtu ierūsējušas, un sacīja: "Vai tu viņiem pajau­tāji, kad es nomiršu?"

"Es pajautāju, cik ilgi tu dzīvosi."

"Cik ilgi? Stulbenis! Tev bija iespēja uzdot pareģiem jautājumu, un tu viņiem nejautāji, kad es nomiršu kurā dienā, mēnesī, gadā -, cik dienu man atlicis, tu tikai pajautāji, cik ilgi? Tu stulbais, stulbais cilvēk, ilgāk nekā tu, jā, ilgāk nekā tu!" Berostai paķēra lielo akmens galdu, it kā tas būtu no skārda, un uzgāza to Herboram uz galvas. Herbors nokrita, un akmens plāksne gulēja tam virsū. Uz mirkli Berostai stāvēja kā sastindzis ārprātā. Tad viņš nocēla plāksni un redzēja, ka sadragājis Herbora galvu. Viņš nolika plāksni atpakaļ vietā. Tad viņš nogūlās blakus mirušajam un aplika viņam rokas, it kā viņi būtu kemmerā un viss būtu kārtībā. Tā viņus atrada Čarutes ļaudis, kad beidzot izdevās ielauzties torņa istabā. Berostai tā ari neatguva prāta skaidrību; viņu turēja ieslodzītu, jo viņš vienmēr centās atrast Herboru, it kā tas būtu kaut kur paslēpies. Tā viņš nodzīvoja vēl mēnesi un tad pakārās, un tā bija odstreth, thern mēneša deviņpadsmitā diena.