Smilšu grāmata

UNDRS

Gribu brīdināt lasītāju, ka šeit pārceltās lappusēs veltīgi meklēt Brēmenes Ādama, kurš, kā mēs zinām, piedzima un nomira vienpadsmitajā gadsimtā, Libellus (1615). Lapenbergs tās atrada kādā Bodleianas manuskriptā Oksfordā un, saduroties vairākiem nenozīmīgiem apstākļiem, uzskatīja par vēlāku iestarpinājumu, tomēr, teksta savaldzināts, publicēja tās savā Analecta Germanica (Leipciga, 1894). Vienkārša argentīnieša neprofesionālais viedoklis neko nenozīmē, tāpēc aicinu lasītāju pašu spriest un vērtēt. Mans tulkojums spāņu valodā nav burtisks, tomēr uzticams gan.

Brēmenes Ādams raksta:

“... No tautām, kuru dzimtie novadi pieguļ neapdzīvotām zemēm, kas plešas viņpus jūras un vēl aiz stepēm, kurās jauno paaudzi pasaulē laiž savvaļas zirgi, atsevišķas pieminēšanas vērti ir urni. Neprecīzas vai melīgas ziņas, ko snieguši tirgotāji, briesmu pilnais ceļš un klejotāju cilšu vardarbīgās laupīšanas nekad man nav ļāvušas nokļūt līdz viņu teritorijai. Tomēr man ir zināms, ka viņu nomaļās, īsam laikam celtās apmetnes izkaisītas Vislas lejtecē. Atšķirībā no zviedriem urni piekopj īstu Jēzus ticību, ko nav aptraipījusi ne āriskā dziņa, ne asiņainie dēmonu kulti, kas stāvējuši pie Anglijas un citu ziemeļu tautu karaļnamu dzimtu šūpuļa. Urni ir gani un laivinieki, burvji, zobenu kalēji un audēji. Nesaudzīgo un biežo karu dēļ urni tikpat kā neapstrādā zemi. Līdzenums un tajā klejojošās ciltis urnus izveidojuši par veikliem jātniekiem un prasmīgiem loka šāvējiem. Ar laiku ikviens kļūst līdzīgs savam ienaidniekam. Viņu šķēpi ir garāki par mūsējiem, ar tiem rīkojas jātnieki, nevis kājnieki.

Nav grūti iedomāties, ka rakstāmspalvu, tintes ragu un pergamentu viņi nepazīst. Savas rakstu zīmes viņi gravē tāpat, kā mūsu senči gravēja rūnas, kuras Odins, karādamies osī, tiem vēstīja deviņas naktis; Odins, kas upurēts Odinam.

Sīs vispārīgās ziņas papildinās manas sarunas ar islandieti Ulfu Sigurdarsonu, vīru, kura vārdi bija svinīgi un precīzi kā nomērīti, atstāstījums. Mēs satikāmies Upsalā, netālu no tempļa. Uguns sārtā bija izdzisusi, pa sienas daudzveidīgajām spraugām bija ielavījies aukstums un rīta blāzma. Arā sniegu piesardzīgi iezīmēja pelēkie vilki, kas aprija trejiem dieviem upurēto pagānu miesas. Kā jau ierasts starp dvēseļu ganiem, mūsu saruna bija iesākusies latīņu valodā, lai gan visai drīz pārgājām uz ziemeļu valodu, kas izplatīta no Ulti-mas Tules līdz pat Āzijas tirgiem. Šis cilvēks teica:

— Esmu cēlies no skaldiem; tiklīdz uzzināju, ka urnu dzeju veido viens vārds, es sāku meklējumus, lai atrastu ceļu uz viņu zemi. Es tur nokļuvu pēc gada, pielicis ne mazums pūļu un neatlaidības. Bija nakts; ievēroju, ka pretimnācēji lūkojas manī ar neslēptu izbrīnu, un mani sasniedza pat viens otrs akmens. Kādā smēdē pamanīju gaismu un devos iekšā.

Kalējs piedāvāja naktsmājas. Viņu sauca Orms. Viņa valoda bija nedaudz līdzīga mūsējai. Pārmijām tikai dažus vārdus. No kalēja lūpām pirmo reizi dzirdēju karaļa vārdu — Gunnlaugs. Uzzināju arī, ka, sākoties pēdējam karam, karalis uz ārzemniekiem lūkojās greizi un labprāt sita tos krustā. Lai izvairītos no šāda likteņa, kas vairāk bija piemērots kādam Dievam, nevis cilvēkam, ķēros pie drapas — slavinoša sacerējuma, kurā suminātas karaļa uzvaras, slava un žēlsirdība, rakstīšanas. Tikko biju to iemācījies no galvas, pēc manis atnāca divi vīri. Es ļāvos sevi aizvest, bet zobenu neatdevu.

Ausa rīts, bet vēl bija redzamas zvaigznes. Mēs gājām pa lauku, kura malās slējās būdiņas. Es biju dzirdējis par piramīdām, bet ieraudzīju pirmajā placī dzeltena koka stabu. Tā galā varēju saskatīt melnas zivs aprises. Orms, kas bija mūs pavadījis, teica, ka šī zivs bija Vārds. Nākamajā placī ieraudzīju sarkana koka stabu ar apli. Orms atkal teica, ka tas bija Vārds. Lūdzu, lai viņš man to pasaka. Orms atbildēja, ka ir vienkāršs amatnieks un Vārdu nezina.

Trešajā un pēdējā placī ieraudzīju melna koka stabu, uz tā redzamo zīmējumu esmu aizmirsis. Dziļumā stiepās gara un taisna siena, kuras galus nevarēju saskatīt. Vēlāk uzzināju, ka siena veido apli un ieskauj pilsētu; tās virspuse ir apmesta māliem, un iekšpusē durvju nav. Pie dzīvžoga piesietie zirgi bija maza auguma un apauguši krēpēm. Kalējam iet iekšā neļāva.

Iekšpusē bija daudz bruņotu ļaužu, visi stāvēja kājās. Sasirgušais karalis Gunnlaugs puspievērtām acīm bija atlaidies uz tāda kā postamenta, ko apklāja kamieļādas. Tas bija dzīves pieveikts, sadzeltējis vīrs, pusaizmirsts svētums. Ta krūtis vagoja senas un garas rētas. Kāds zaldāts man pavēra ceļu. Nez no kurienes uzradās arfa. Nometies uz viena ceļa, es klusām sāku vilkt drapu. Atliku likām tajā bija retorisku figūru, aliterāciju, vajadzīgo uzsvaru — visa, ko pieprasa žanrs. Nezinu, vai karalis to saprata, bet uzdāvināja man sudraba gredzenu, ko joprojām glabāju. Zem slimnieka spilvena bija nomanāms dunča asmens. Pie labajiem sāniem karalim bija šaha dēlītis ar simtiem lauciņu un dažām nekārtīgi izvietotām figūrām.

Sargs mani nostūma malā. Manā vietā stājās kāds vīrs, kas nepielieca celi. Viņš raustīja arfas stīgas, gluži kā uzskaņodams tās, un klusā balsī atkārtoja vienu vārdu, kura jēgu es ļoti centos, bet nespēju saprast. Kāds bijīgi ierunājās: “Viņam nav vēlēšanās runāt.”

Šur tur redzēju pa asarai. Vīra balss te cēlās, te plaka, vienveidīgie akordi šķita monotoni, precīzāk sakot, pat bezgalīgi. Es vēlējos, lai dziedājums turpinās mūžīgi un kļūst mana dzīve. Piepeši vīrs apklusa. Dzirdēju, kā no pārgurušā vīra rokām arfa ar troksni nogāzās uz grīdas. Mēs devāmies laukā juceklīgi. Es nācu viens no pēdējiem. Pārsteigts ievēroju, ka dienas gaisma bija sākusi dzist.

Paspēru tikai dažus soļus. Kāda roka uz pleca mani apturēja. Dzirdēju balsi:

— Karaļa gredzens kļuva par tavu talismanu, bet tu dzirdēji Vārdu un drīz mirsi. Es, Bjarni Torkelsons, tevi glābšu. Es esmu no skaldu tautas. Savā ditirambā tu kauju dēvēji par cilvēku paklāju, asinis — par zobena ūdeni. Atceros, šādas poētiskas figūras lietoja mans tēvatēvs. Mēs abi esam dzejnieki; es tevi izglābšu. Šodien mēs vairs nesaucam vārdā katru lietu, kas iedvesmo mūsu dziesmas; mēs visu saīsinām līdz vienam vārdam, un tas ir Vārds.

Atbildēju:

— Es to nevarēju saklausīt. Lūdzu, pasaki man to.

Skalds kādu brīdi svārstījās un atbildēja:

— Esmu zvērējis to neatklāt. Turklāt iemācīt neviens neko nevar. Tev to vajadzēs meklēt pašam. Pieliksim soli, tavai dzīvībai draud briesmas. Paslēpšu tevi savās mājās, tur tevi neuzdrošināsies meklēt. Ja būs labvēlīgs vējš, rīt no rīta kuģosi uz dienvidiem.

Ta aizsākās piedzīvojums, kas ilga vairākas ziemas. Neatstāstīšu visus pavērsienus un nemēģināšu atminēties pilnu raibo notikumu klāstu. Biju airētājs, vergu tirgotājs, vergs, malkas cirtējs, karavānu aplaupītājs, dziedātājs, pazemes ūdeņu un metālu atrašanās vietas noteicējs. Izcietu gūstu, veselu gadu strādādams vara rūdas raktuvēs, kur cilvēkiem krita laukā zobi. Kopā ar zviedriem aizstāvēju Mikligartu (Konstantinopoli). Azovas jūras krastos mani iemīlēja sieviete, kuru nespēju aizmirst; pametu viņu es vai pameta viņa mani, tas nav no svara. Nodeva mani un nodevu es. Ne reizi vien liktenim labpatikās, ka es nogalinu. Reiz mani izaicināja kāds grieķu kareivis un ļāva izvēlēties no diviem zobeniem. Viens bija krietnu plaukstas platumu garāks par otru. Sapratu, ka grieķis vēlas mani iebiedēt, un izvēlējos īsāko. Viņš jautāja, kāpēc. Teicu, ka attālums no manas dūres līdz viņa sirdij nemainās. Pie Melnās jūras kādā akmenī iekalu rūnu epitāfiju draugam Leifam Arnarsonam. Esmu cīnījies ar Serklandes Zilajiem cilvēkiem, saracēņiem. Šajā laikā esmu bijis, Dievs viņu zina, kas, bet straujo notikumu virpuli esmu uzskatījis vien par ieilgušu sapni. Būtiskais bija Vārds. Reizēm es zaudēju ticību tam. Es centos iegalvot sev, ka nebija prātīgi atteikties no skaistās spēles, saistot vārdus, un ka nebija iemesla daudzināt pēc viena vienīga vārda, kas varētu būt tikai šķietamība. Taču visi apsvērumi bija veltīgi. Kāds misionārs man piedāvāja vārdu “Dievs”, no kura es atteicos. Reiz, sagaidot saullēktu pie kādas upes ietekas jūrā, man šķita, ka esmu saņēmis atklāsmi.

Atgriezos urnu zemē un tikai ar grūtībām atradu skalda māju.

Gāju iekšā un teicu savu vārdu. Bija jau nakts. Tor-kelsons, gulēdams uz grīdas, vēlēja iedegt sveci bronzas svečturī. Viņa seja bija tik ļoti novecojusi, ka neviļus iedomājos pats par savu vecumu. Kā pieņemts, apjautājos par viņu karali. Skalds atbildēja:

— Viņu vairs nesauc par Gunnlaugu. Viņam tagad ir cits vārds. Stāsti nu par saviem ceļojumiem.

Izstāstīju visu pēc kārtas, neaizmirstot nevienu sīkumu, kurus šeit izlaižu. Vēl nebiju beidzis, kad viņš uzdeva j autāj urnu:

— Vai bieži uzstājies ar dziesmu šajās zemēs?

Jautājums mani patiesi pārsteidza.

— Sākumā, — es teicu, — dziedāju, lai nodrošinātu iztiku. Vēlāk kaut kādas neizskaidrojamas bailes liedza pieskarties arfai un dziedāt.

— Labi, — skalds apmierināts bilda. — Vari turpināt savu stāstu.

Es neko neizlaidu. Pēc tam iestājās ilgs klusums.

— Ko tev deva pirmā sieviete, kuru ieguvi? — viņš piepeši vaicāja.

— Visu, — es atbildēju.

— Arī man dzīve ir devusi visu. Dzīve visiem dod visu, bet daudzi to nezina. Mana balss ir nogurusi un pirksti kļuvuši vārgi. Bet uzklausi mani.

Un viņš izrunāja vārdu “undrs”, kas nozīmē “brīnums”.

Mirstošā cilvēka dziesma mani aizrāva, šīs dziesmas un arfas akordu skaņās es skatīju pats savas nedienas, verdzeni, kas man dāvāja pirmo mīlas nakti, nogalinātos ļaudis, aukstos rītus, saullēktus virs upes, galeras. Paņēmis arfu, es nodziedāju pavisam citu vārdu.

— Lieliski, — vecais vīrs teica, un es pievirzījos tuvāk, lai labāk dzirdētu. — Tu mani esi sapratis.