Smilšu grāmata

KONGRESS

Ils s’acheminèrent vers un château immense, au frontispice duquel on lisait: “Je n’appartiens d personne et j’appartiens â tout le monde. Vous y étiez avant que d'y entrer; et vous y

serez encore quand vous en sortirez. “

Diderot, “Jacques Le Fataliste et son Maitre”³ (1769)

Mans vārds ir Alehandro Ferri⁴. Tajā dzirdamas kareivīgas atbalsis, bet ne uzvaru nesošiem metāliem, ne dižā maķedonieša ēnai — kā teica darba “Kapakmeņi” autors, kas mani pagodināja ar savu drau

dzību, — nav nekāda sakara ar vienkāršo, sirmo vīru, kurš Santjāgo de Estero ieliņas viesnīcas augšstāvā, tādos kā dienvidos, kas vairs nav dienvidi, skricelē šīs rindas. Pavisam drīz man būs septiņdesmit un vēl mazliet; es joprojām pasniedzu angļu valodu un literatūru dažiem skolniekiem. Neuzņēmības vai nolaidības, vai kāda cita iemesla dēļ neesmu apprecējies un tagad esmu viens. Vientulība nesāp, bet iecietīga apiešanās ar sevi un savām vājībām paņem visus spēkus. Esmu pamanījis, ka sāku novecot; nekļūdīga norāde uz to ir intereses vai pārsteiguma zudums par visu jauno, varbūt tāpēc, ka jaunumos neko būtiski jaunu nesaskatu un tie visi ir nepārliecinoši kaut kā bijuša paveidi. Savulaik, jaunekļa gados, mani valdzināja novakares, pilsētas nomales un nedienas, tagad — rīti pilsētas centrā un rāmums. Vairs nealkstu spēlēt Hamletu. Esmu iestājies konservatīvā partijā un kādā šaha klubā, kuru apmeklēju kā skatītājs, bieži vien pārāk izklaidīgs. Zinātkārs lasītājs kādā Nacionālās bibliotēkas, kas atrodas Meksikas ielā, krēslainā plauktā, iespējams, atradīs vismaz vienu mana darba “Neliels pētījums par Džona Vil-kinsa analītisko valodu” eksemplāru. Šis darbs, tiesa, prasīt prasās pēc otrreizēja izdevuma, kaut vai tāpēc, lai novērstu vai mīkstinātu tajā ieviesušās daudzās kļūmes. Jaunais bibliotēkas direktors, runā, ir kāds literāts, kas nodevies antīko valodu studijām, it kā mūsdienu valodas nebūtu pietiekami rudimentāras, un demagoģiskā aizgrābtībā slavina kaut kādu izdomātu Buenosairesu, nažu meistaru pilsētu. Man nav bijusi vēlēšanās iepazīties ar viņu. Es ierados šajā pilsētā 1899. gadā, un tikai vienu reizi liktenis mani saveda aci pret aci ar kādu nažu meistaru vai cilvēku, kuram bija tāda slava. Mazliet vēlāk izdevīgā brīdī pastāstīšu par šo notikumu.

Jau minēju, ka esmu viens. Pirms dažām dienām

dzīvokļa kaimiņš, kam biju izstāstījis par Ferminu Egurenu, atnesa ziņu, ka šis vīrs bija miris Puntadeles-tes pilsētā.

Lai gan šis vīrs nebūt nebija mans draugs, viņa nāve nebeidza skumdināt mani. Es zinu, ka esmu palicis viens, es — vienīgais tālā notikuma noslēpuma glabātājs, kuram vairs nebūs neviena, ar ko dalīties atmiņās par Kongresu. Esmu palicis pēdējais Kongresa dalībnieks. Jā, par dalībniekiem sevi var saukt visi cilvēki, nav uz mūsu planētas neviena, kas tāds nebūtu, bet es esmu dalībnieks mazliet citādā ziņā. Es zinu, ka esmu Kongresa dalībnieks, un tas mani atšķir no neskaitāmajiem kolēģiem šodien un rīt. Taisnība, 1904. gada 7. februārī mēs zvērējām pie vissvētākā — un kas gan varētu būt svēts uz šīs zemes vai kas gan tāds nevarētu būt? — nestāstīt par Kongresa vēsturi, taču nevar noliegt, ka atzīšanās zvēresta pārkāpšanā piederas stāstam par Kongresu. Mazliet neskaidrs paziņojums, bet es ceru, ka tas aizdegs ziņkārības liesmiņu manos iespējamos lasītājos.

Jebkurā gadījumā apzinos, ka esmu uzņēmies grūtu pienākumu. Turklāt nekad dzīvē, pat ne vēstuļu formā, neesmu ķēries pie vēstījuma žanra, un stāsts, ko grasos pierakstīt, ir pilnīgi neticams — bez šaubām, tas liek saķert galvu. Kā radīta šādam rakstu darbam būtu nepelnīti aizmirstā dzejnieka Hosē Fernandesa Iralas, “Kapakmeņu” autora, spalva, diemžēl ir jau par vēlu. No brīva prāta nesagrozīšu notikumus, bet nojaušu, ka laiskums un iesācēja neveiklība ieviesīs ne vienu vien kļūdu.

Precīzi datumi neko neizsaka. Atcerēsimies vien to, ka esmu ieradies no savas dzimtās provinces Santafē 1899. gadā. Nekad neesmu atgriezies; pie Buenosaire-sas, pilsētas, kas mani neuzrunā, esmu pieradis, tāpat kā pierod pie savas miesas vai vecas kaites. Nekādi ne-saskumstot, paredzu, ka mana nāve vairs nav aiz kalniem, un acīmredzot ir pēdējais brīdis pievilkt grožus tieksmei aizklīst no tēmas un kaut ko pastāstīt.

Gadi mūsu būtību nepārvērš — tiem, kam tāda ir; apsvērumi, kas kādu vakaru lika doties uz Pasaules Kongresu, bija tādi paši, kas jaunībā sauca ierasties “Pēdējās Stundas” redakcijā. Nabaga provinces zēnam avīžnieka liktenis varētu šķist ļoti romantisks, tāpat kā nabaga galvaspilsētas zēnam romantisks varētu šķist gaučo vai lauku viensētas algādža liktenis. Taču es ne-svilstu no kauna, ka gribēju kļūt par žurnālistu, kura ikdiena man šodien šķiet pliekana. Atceros sava kolēģa Fernandesa Iralas sacīto, ka žurnālists raksta aizmirstībai, bet viņš vēlas rakstīt laikam un atmiņai. Toreiz viņš jau bija izkalis — šo vārdu lietoja visi — dažus lieliskus sonetus, kas vēlāk ar vienu otru nenozīmīgu labojumu iekļuva “Kapakmeņu” lappusēs.

Nevaru precizēt, kad pirmo reizi dzirdēju par Kongresu. Iespējams, tas bija tovakar, kad kasieris man izmaksāja pirmo mēnešalgu un es, vēlēdamies nosvinēt šo pierādījumu, ka Buenosairesa mani bija pieņēmusi, uzaicināju Iralu vakariņās. Tas atteicās ar aizbildinājumu, ka nedrīkstot nokavēt Kongresu. Tūlīt sapratu, ka nebija runa par augstprātīgo celtni ar kupolu, kas slējās spāņu apdzīvotās avēnijas pašā vidū, bet par kaut ko noslēpumainu un svarīgu. Ļaudis bieži pieminēja Kongresu, daži ar atklātu žulti, citi čukstus, vēl citi ar ziņkāri vai satraukumu, bet neviens, esmu pārliecināts, neko nezināja. Pagāja dažas sestdienas, un Irala mani uzaicināja nākt līdzi. Nepieciešamās formalitātes, viņš pavēstīja, esot nokārtotas.

Bija deviņi vai desmit vakarā. Tramvajā Irala paskaidroja, ka sagatavošanas sapulces notiek sestdienās un ka dons Alehandro Glenkoe, iespējams, vārdu sakritības aizkustināts, dokumentus jau bija parakstījis. Mēs iegājām Gasa konditorejā. Kongresa dalībnieki, piecpadsmit vai divdesmit cilvēki, bija sasēdušies ap lielu galdu; nezinu, vai skatuve bija īstenībā vai to pielika klāt mana atmiņa. Nekad agrāk nesastapto prezidentu pazinu jau pirmajā brīdī. Dons Alehandro bija cienījams kungs atklātu seju, pelēkām acīm un sirmot sākušu iesarkanu bārdu. Es viņu vienmēr redzēju tumšos, garos svārkos, sēžot viņš rokas salika kopā un atbalstījās uz spieķa. Liela auguma plecīgs vīrs. Pa kreisi no viņa bija ievērojami jaunāks vīrietis, arī sarkanmatis; jaunekļa cirtu uzbrūkošā krāsa atgādināja uguns liesmas, senjora Glenkoes bārda — koku lapas rudenī. Pa labi viņam bija jaunietis iegarenu seju un neparasti zemu pieri, ģērbies kā dendijs. Visi klātesošie bija pasūtījuši kafiju, viens otrs arī absintu. Manu uzmanību tūlīt piesaistīja sievietes, vienas pašas starp tik daudziem vīriešiem, klātbūtne. Galda otrā galā sēdēja desmit gadu vecs bērns jūrnieku kreklā, viņš ilgi nedomāja un iesnaudās. Te bija arī kāds protestantu mācītājs, divi ebreji, kļūdīties nebija iespējams, un kāds melnādainais ar zīda kaklautu un apspīlētās drānās, viens no tiem piparbodīšu ākstiem. Melnādainajam un bērnam priekšā bija tasītes ar šokolādi. Citus neatminos, vēl tikai senjoru Marselo de Maso, lielisku sarunu partneri un apbrīnojami pieklājīgu kungu, diemžēl mums vairs nebija lemts tikties. Esmu saglabājis kādas tikšanās reizes nobružātu, nepilnīgu fotogrāfiju, kuru tomēr nepublicēšu, jo laikmeta ģērbi, matu ērkuļi un ūsas tai piešķirtu izsmejošu un pat nožēlojamu auru, kas nepatiesi izkropļotu ainu. Ikvienam ļaužu grupējumam piemīt nosliece radīt savu runas manieri, savas paražas; Kongress, kas man vienmēr bija licies tāds kā sapnis, šķiet, vēlējās panākt, ka tā biedri savus mērķus un pat savu kolēģu vārdus un uzvārdus izzinātu pamazām, soli pa solim. Visnotaļ drīz aptvēru, ka uzdot jautājumus nebija mans pienākums, un es atturējos iztaujāt arī Fernandesu Iralu, kas pats neko nestāstīja. Es neizlaidu nevienu sestdienu, bet pagāja vismaz pāris mēnešu, iekams sāku kaut ko saprast. Kopš otrās sapulces par manu galda kaimiņu bija kļuvis Donalds Vrens, Dienvidu dzelzceļa inženieris, kas man pasniedza angļu valodas stundas.

Dons Alehandro runāja ļoti maz; ap galdu sēdošie nevērsās tieši pie viņa, bet bija nojaušams, ka stāstīja viņam un gaidīja viņa piekrišanu. Pietika ar sirmā kunga nesteidzīgu rokas mājienu, lai sarunas tēma tiktu mainīta. Pamazām noskaidroju, ka sarkanmati prezidentam kreisajā pusē sauc amizantā vārdā, par Tvirlu⁵.

Atmiņā iespiedusies viņa nedrošā gaita, kas dažkārt piemīt ļoti gariem cilvēkiem — viņš staigāja, uzmetis kūkumu, it kā tam reibtu galva no sava auguma. Atceros, viņa pirksti mēdza spēlēties ar vara kompasu, ko viņš reizēm aizmirsa uz galda. 1914. gada beigās sarkanmatis krita kā ierindnieks kādā Iru armijas kājnieku pulkā. Tas, kurš prezidentam allaž sēdēja labajā pusē, jauneklis ar zemo pieri, bija Fermins Egurens, prezidenta radinieks. Esmu vīlies reālisma paņēmienos, nezinu nevienu samākslotāku žanru par reālismu, tāpēc atklāšu vienā paņēmienā visu, ko izdibināju tikai ilgā laikā. Vispirms gan vēlos lasītājam atgādināt, kādā situācijā toreiz atrados. Tatad es biju nabadzīgs zēns no Kasildas, zemnieku dēls, kurš nesen bija ieradies Buenosairesā un vienā mirklī iesviests, tā es jutos, pašu slēptāko pilsētas — un, kas zina, varbūt pasaules — notikumu virpulī. Pagājis turpat pusgadsimts, un es joprojām izjūtu šo sākotnējo apžilbumu, kas, protams, manā dzīvē nebija pēdējais.

Te būs daži fakti, uzskaitīšu tos pavisam īsi. Mūsu prezidents dons Alehandro Glenkoe bija lielu zemju īpašnieks austrumu pusē⁶, viņa lauku saimniecība robežojās ar Brazīliju. Viņa tēvs, pēc izcelsmes aberde-nietis, bija nogruntējies mūsu kontinentā pagājušā gadsimta vidū. Šis kungs bija atvedis līdzi kādu simtu grāmatu, un uzdrošinos sacīt, ka tās bija vienīgās, kuras dons Alehandro savas dzīves laikā bija lasījis. (Runāju par šīm dažāda satura grāmatām, kuras pats esmu turējis rokās, tāpēc, ka vienā no tām meklējamas mana stāsta saknes.) Nomirstot pirmais, Glenkoe atstāja meitu un dēlu, kurš vēlāk kļuva par mūsu prezidentu. Meita apprecējās ar kādu Egurenu un kļuva par Fer-mina māti. Dons Alehandro reiz sapņoja kļūt par deputātu, bet politiskie līderi viņam aizcirta durvis uz Urugvajas Kongresu. Tad cilvēks iekaisa un nolēma dibināt citu Kongresu ar visplašāko pārstāvniecību. Kādas Kārlaila grāmatas mutuļojošo notikumu lappusēs viņš bija lasījis par tāda Anaharsisa Klotsa, Saprāta dievietes pielūdzēja, likteni — nostājies trīsdesmit sešu ārzemnieku galvgalī, viņš Parīzes asamblejai vēstīja, ka “sludina visas cilvēces vārdā”. Sī karstgalvja iedvesmots, dons Alehandro aizrāvās ar domu organizēt Pasaules Kongresu, kurā būtu pārstāvēti visi cilvēki no visas pasaules. Par sagatavošanās sapulču centru tika izraudzīta Gasa konditoreja; kongresa atvēršanas svētki bija ieplānoti pēc četriem gadiem, un tiem vajadzēja notikt dona Alehandro lauku saimniecībā. Mūsu prezidents, tāpat kā daudzi urugvajieši, nebija Artigas piekritējs un jūsmoja par Buenosairesu, bet noteikti vēlējās, lai Kongress pulcētos viņa dzimtenē. Interesanti, ka sākotnēji noteiktie termiņi tika ievēroti gandrīz ar brīnumainu precizitāti.

Sākumā mēs visi saņēmām pieklājīgas komandējuma naudas, bet sirdīs kūsājošā degsme panāca, ka Fernandess Irala, tikpat nabadzīgs kā es, atteicās no pabalsta, un viņa piemēram sekoja citi. Piemērs izrādījās svētīgs, jo palīdzēja graudus atdalīt no pelavām;

kongresmeņu skaits samazinājās un palika tikai uzticamākie. Vienīgais algotais amats bija mūsu sekretārei Norai Erfjordai, kurai nebija citu ienākumu un kuras darbs bija smags. Iestādes, kas aptver visu zemeslodi, dibināšana nav joka lieta. Vēstules un telegrammas, aizsūtītās un saņemtās, plūda straumēm vien. Atbalsta vārdi nāca no Peru, Dānijas un Indostānas. Kāds bolī-vietis vēstīja, ka viņa dzimtenei izpalikusi pieeja pie jūras, un šo sāpīgo trūkumu vajadzētu izvirzīt par pirmo debašu tēmu.

Tvirls, kurš izcēlās ar spīdošu prātu, ievēroja, ka Kongress izvirzījis filozofiskas dabas jautājumu, ko būtu grūti atrisināt. Iecerēt asambleju, kas pārstāv visas pasaules ļaudis, nozīmē precizēt Platona arhetipu skaitu, bet tā bija mīkla, kas gadsimtiem ilgi mulsinājusi domātājus. Viņš ieminējās, ka dons Alehandro Glenkoe — lai nebūtu tālu jāmeklē — varētu pārstāvēt zemes īpašniekus, kā arī visus austrumniekus un lielos priekštečus, un sarkanbārdaiņus, un tos, kas sēž krēslos. Nora Erfjorda bija norvēģiete. Ko viņa pārstāvēs — sekretāres, norvēģietes vai vienkārši jaukas sievietes? Vai pietika ar vienu inženieri, kas pārstāvētu visus inženierus, tajā skaitā no Jaunzēlandes?

Šķiet, ka tieši šajā brīdī iejaucās Fermins.

,— Ferri mums pārstāv visus gringo! — tas ierēcās smieklos.

Dons Alehandro uz viņu bargi paskatījās un uzsvērti rāmi bilda:

— Senjors Ferri mums pārstāv emigrantus, kuru darbs veicina valsts uzplaukumu.

Fermins Egurens mani neieredzēja ne acu galā. Viņa lielmanlba izpaudās ļoti dažādi: redzi, es esmu austrumnieks, redzi, es esmu kreols, redzi, es patiku visām sievietēm, redzi, man ir visdārgākais šuvējs, redzi, es esmu cēlies — bet to es nekādi nesapratu — no baskiem. Manā izpratnē šie ļaudis vēstures nomalē nav darījuši neko citu kā vien slaukuši govis.

Mūsu naidīgumu nostiprināja kāds gluži ikdienišķs notikums. Pēc kārtējās sapulces Egurens piedāvāja brītiņu izklaidēties Hunina ielā. Viņa piedāvājums man nešķita pievilcīgs, bet es piekritu, lai nebūtu jāklausās parastās dzēlības. Mēs gājām kopā ar Fernandesu Iralu. Ejot laukā no nama, saskrējāmies ar kādu milzeni. Egurens, mazliet vairāk ieķēris, viņu pagrūda. Svešinieks mums aizšķērsoja ceļu un teica:

— Tam, kurš gribēs tikt ārā, būs jātiek garām šim nazim!

Atceros tērauda asmens zibsni priekšnama pustumsā. Egurens pārbijies atsprāga atpakaļ. Es arī nejutos īsti labi, bet naids izrādījās stiprāks par bailēm. Pabāzu roku aiz žaketes atloka, it kā meklēdams ieroci, un cieti noteicu:

— Nokārtosim to uz ielas!

— Šādi vīri man patīk! Ta bija pārbaude, draugs! — svešinieks atbildēja, bet nu jau citā balsī.

Un labvēlīgi iesmējās.

— Nezinu gan, kurš te jums ir draugs! — atcirtu, un mēs aizgājām.

Vīrietis ar nazi iegriezās ielasmeitu mājā. Vēlāk man teica, ka viņu sauc par Tapiu vai Paredesu, vai kaut kā tā un ka viņam ir dauzoņas slava. Jau uz ietves Irala, kas bija turējies braši, uzsita man uz pleca un jūsmīgi paziņoja:

— Starp mums trijiem tikai viens bija īsts musketieris! Lai dzīvo d’Artanjans!

Es biju liecinieks Fermina Egurena vājumam, un viņš to nemācēja piedot.

Tagad, diemžēl tikai tagad, sākas mans stāsts. Iepriekšējās lappusēs ir aprakstīti vienīgi apstākļi, kādus liktenis vai gadījums bija sarūpējis, lai varētu notikt kaut kas neticams, kaut kas tāds, ko otrreiz, iespējams, nepiedzīvošu. Visu notikumu centrā allaž bija dons Alehandro Glenkoe, bet pakāpeniski un ne bez izbrīna un satraukuma sapratām, ka mūsu patiesais prezidents bija Tvirls. Šis savdabis degošām ūsām glaimoja ne tikai Glenkoem, bet arī Ferminam Egurenam un to darīja tik uzkrītoši un skaļi, it kā gribētu pajokot, līdz ar to izglābdams savu godu. Glenkoe ļoti lepojās ar savu bagātību; Tvirls ātri apķērās, ka pietika ieminēties par kāda projekta sasodīti augstām izmaksām, kas diez vai viņiem būtu pa kabatai, lai Glenkoe projektu atbalstītu. Ta vien šķiet, ka sākumā Kongresa vārds bija tikai tukša skaņa, bet Tvirls cēla un cēla priekšā nebeidzamas paplašināšanās iespējas, ko dons Alehandro vienmēr finansēja. Bija tāda sajūta, ka tu atrodies vidū nepārtraukti pieaugošam aplim, kas bezgalīgi paplašinās un attālinās. Tvirls, piemēram, paziņoja, ka Kongress nevarot iztikt bez labu izziņas grāmatu bibliotēkas. Kādā grāmatu veikalā strādājošais Nierenšteins mums sagādāja Justusa Pertesa atlasus un dažādas apjomīgas enciklopēdijas, sākot ar Pllnija Historia na-turalis un Vincenta no Boves Speculum līdz slaveno franču enciklopēdistu valdzinošajiem labirintiem, Bri-tannica, kā arī Pjēru Larussu, Brokhauzu, Larsenu, Montaneru un Simonu. Atceros, kādā pazemībā manas rokas glāstīja kādas ķīniešu enciklopēdijas sirmos sānus, ar otu daiļi izvilkto hieroglifu zīmes, kas man šķita noslēpumainākas par leoparda ādas plankumiem. Es vēl nenojautu, kādu galu šīs grāmatas ņems un ka man it nemaz nebūs to žēl.

Pret mani un Fernandesu Iralu dons Alehandro izturējās ar siltumu, varbūt tāpēc, ka mēs bijām vienīgie, kas viņam neglaimoja. Viņš mūs ielūdza dažas dienas pavadīt fazendā La Caledonia, kur vaiga sviedros strādāja ķieģeļu licēji.

Pēc ilgas kuģošanas augšup pa upi un lavierēšanas ar plostu, gaismai austot, izkāpām līča otrā pusē. Turpmākās naktis nācās pārlaist noplukušās bodelēs, vērt vaļā un ciet daudzus jo daudzus Kučiljas Negras žogu vārtiņus. Mēs ceļojām vecmodīgos ratos ar diviem riteņiem; lauki izskatījās lielāki un klajāki nekā miestiņā, kur biju dzimis.

Par fazendu man prātā joprojām divi iespaidi: tas, ko biju iztēlojies, un tas, ko beidzot ieraudzīju pats savām acīm. Pilnīgi nepamatoti, gluži kā sapnī, biju sa-fantazējis neiespējamu salikumu no Santafē līdzenuma un Aguasas Korjentesas pils. Bet La Caledonia bija garumā izstiepusies nededzinātu ķieģeļu māja ar divslīpju salmu jumtu un slēgtu galeriju gar sienu. Varēja redzēt, ka māja celta pamatīgi, ilgam laikam. Grubuļainie mūri biezumā sasniedza turpat vienu varu⁷, durvis bija pavisam šauras. Iestādīt kādu koku pie mājas nevienam nebija ienācis prātā. Pirmie un pēdējie saules stari sitās tieši logos. Aploki bija no akmens; ragulopu ganāmpulks liels un izkāmējis, savēlušās zirgu astes stiepās līdz zemei. Pirmo reizi uzzināju, kā garšo tikko kauta lopa gaļa. Strādnieki nēsāja līdzi sausiņu kules; darbu uzraugs vēlāk atzinās, ka svaigu maizi nav redzējis. Irala apjautājās, kur ir labierīcības, un dons Alehandro lepnu rokas mājienu norādīja uz visu pasauli. Naktī spīdēja mēness; izgāju mazliet ārā un biju pārsteigts, ka apkārtni pieskata nandu.

Karstums bija neizturams, tas neatslāba arī naktī, un visi prātoja par vēsāku stūrīti. Istabiņu bija daudz un zemas, izskatījās kā pamestas; mums tika atvēlēta istaba dienvidu pusē, un tajā bija divas mazas gultas, kumode ar mazgājamo bļodu un sudraba krūka. Grīda bija no zemes.

Nākamajā dienā aizgāju uz bibliotēku un sameklēju Kārlaila sējumus, lai iepazītos ar lappusēm, kas slavināja sludinātāju visas cilvēces vārdā — Anaharsisu Klotcu, jo tieši viņš man bija sagādājis šo rītu un vientulību. Pēc brokastīm, kas bija tādas pašas kā vakariņas, dons Alehandro mums izrādīja savus darbus. Kādu jūdzi pieveicām jāšus pa klaju lauku. Irala, kura jāšanas māka raisīja bažas, piedzīvoja nepatīkamus brīžus; uzraugs tomēr bez jebkāda smaida atzina:

— Pilsētnieks tiek zemē ļoti labi!

Darbalauku ieraudzījām jau pa gabalu. Ap divdesmit vīru bija uzslējuši kaut ko līdzīgu sagrautam amfiteātrim. Atceros sastatnes un kāpnes, caur kurām vīdēja zila debess.

Vairākas reizes mēģināju uzsākt valodas ar gaučo vīriem, bet pūliņi bija velti. Viņi kaut kā nojauta, ka esmu no citas pasaules. Gaučo savā starpā izmeta skopus vārdus pa brazīliešu modei lauzītā spāņu mēlē. Viņu dzīslās ritēja indiāņu un melnādaino asinis, to varēja redzēt. Spēcīgi un zema auguma; La Caledonia es biju garš vīrs, pirmo reizi mūžā. Gandrīz visiem kājās bija čiripas⁸ un dažiem — arī bombačas⁹. Šiem gaučo nebija nekā kopēja ar Ernandesa vai Rafaela Obligado aprakstītajiem mūžīgajiem cietējiem. Sestdienās, sadzērušies spirtoto, tie laida spalvas pa gaisu par katru sīkumu. Te nebija nevienas sievietes, un es nekad nedzirdēju skanam ģitāru.

Taču vairāk par šiem pierobežas vīriem mani saistīja neticamās pārmaiņas, kas bija notikušas ar donu Alehandro. Buenosairesā nosvērts pretimnākošs kungs, La Caledonia bargs klana barvedis, tāds pats kā viņa senči. Svētdienu rītos viņš lasīja algādžiem Svētos rakstus, tie, protams, nesaprata ne pušplēsta vārda. Kādu vakaru darbu uzraugs, jauns puisis, kas amatu bija mantojis no tēva, atskrēja ar ziņojumu, ka kāds no jauniņajiem un kāds no vecajiem algādžiem saķērušies ar nažiem. Dons Alehandro lēnām pieslējās kājās.

Ieradies trača vietā, viņš noņēma no pleca šauteni, ko allaž nēsāja līdzi, atdeva to uzraugam, kuram, šķiet, drebēja kājas, un pavēra ceļu starp asmeņiem. Acumirklī dzirdēju pavēli:

— Nometiet nažus, puiši!

Un tikpat mierīgā balsī piebilda:

— Tagad paspiediet viens otram roku un liecieties mierā. Man te jezga nav vajadzīga!

Vīri paklausīja. Nākamajā dienā uzzināju, ka dons Alehandro uzraugu bija atlaidis.

Mani sāka mocīt vientulība. Bailes, ka nekad neatgriezīšos Buenosairesā. Nezinu, vai Fernandess Irala juta ko līdzīgu, bet mēs bieži sākām atcerēties Argentīnu un domājām, ko darīsim atgriežoties. Mani pārsteidza vārtu lauvas Huhui ielā vai gaismiņa pie kāda veikala ar neskaidru topogrāfiju, nekad tās nebija parastas, bieži redzēta' '"-tas. Es esmu labs jātnieks; par ieradumu kļuva uzlēkt zirgā un aplaist lielāku līkumu. Vēl tagad atceros plankumaino melni, kuru mēdzu apseglot un kurš jau būs miris. Ta vien šķiet, ka reiz pēcpusdienā vai pavēlāk vakarā nokļuvu Brazīlijā, jo robežas līniju iezīmēja vien pāris robežstabu.

Biju jau iemācījies neskaitīt dienas, kad dons Alehandro agrā pievakarē negaidīti brīdināja:

— Tagad iesim gulēt. Rīt izbraucam ar pirmo rasu.

Laižoties lejup pa upi, es jutos tik laimīgs, ka par

La Caledonia domāju ar mīļumu.

Atjaunojām sestdienu sapulces. Jau pirmajā reizē Tvirls lūdza vārdu. Ievērojot parasto puķaino retoriku, viņš paziņoja, ka Pasaules Kongresa bibliotēka nedrīkst apmierināties tikai ar izziņas literatūru un ka nelikša-nās zinis par visas pasaules tautu un valodu klasikas daiļdarbiem, kas bija vispatiesākā sava laikmeta liecība, varēja beigties bēdīgi. Jaunais uzstādījums tika apstiprināts tūlīt pat; Fernandess Irala un doktors Kruss, latīņu valodas profesors, uzņēmās godpilno misiju izvēlēties nepieciešamos tekstus. Savukārt ar Nierenšteinu Tvirls jau bija sarunājis.

Tajos laikos nebija neviena argentīnieša, kura lielā utopija nebūtu pilsēta Parīze. Iespējams, dedzīgākie sapņotāji no mums bija Fermins Egurens un Fernandess Irala, lai gan iemesli abiem bija krietni atšķirīgi. “Kapakmeņu” autoram Parīze nozīmēja Verlēnu un Lekontu de Lilu; Egurenam — Hunina ielas uzlabotu variantu. Man ir aizdomas, ka Egurens kaut ko bija sarunājis ar Tvirlu. Mūsu gudrā galva jau nākamajā sapulcē izvirzīja jautājumu par valodu, kādā būtu jāsazinās kongresmeņiem, un par divu delegātu sūtīšanu uz Londonu un Parīzi situācijas izzināšanai. Lai izliktos par malā stāvētāju, Tvirls vispirms nosauca manu vārdu, tad, tikko manāmi saminstinājies, savu draugu Egurenu. Dons Alehandro, kā parasti, piekrita.

Manuprāt, es jau rakstīju, ka Vrens apmaiņā pret dažām itālipšu valodas stundām mani bija iesvaidījis angļu valodas studijās, kurām neredzēju ne gala, ne malas. Cik nu vien iespējams, viņš vairījās no gramatikas un skolēnu vajadzībām īpaši veidotiem teikumiem, un mēs taisnā ceļā devāmies pie poēzijas, kuras forma paģēr kodolīgumu. Mana pirmā saskarsme ar valodu, kas mani pavadīs visu mūžu, bija Stīvensona vīrišķīgais “Rekviēms”; pēc tam nāca Persija balādes, šī skaistā dāvana krietnajam astoņpadsmitajam gadsimtam. Neilgi pirms došanās uz Londonu iepazinos ar Svinbērna žilbinošajām vārsmām, kas raisīja — neatstājoties vainas izjūtai — pirmās šaubas par Iralas alek-sandrieša spozmi.

Londonā ierados 1902. gada janvāra sākumā; atceros maigo sniegu, ko nekad nebiju redzējis un par ko biju pateicīgs liktenim. Par laimi, ar Egurenu kopā ceļot nevajadzēja. Apmetos pieņemamā pansijā aiz Britu muzeja, kura bibliotēku apmeklēju gan rītos, gan vakaros, raugot pēc Pasaules Kongresa cienīgas valodas. Nesmādēju arī universālās valodas; ieskatījos espéranto, ko “Dvēseles kalendārs” sauc par “bezkaislīgu, ekonomisku un vienkāršu”, un volapūkā (volapūk), kas tiecas aptvert visas valodnieciskās iespējas, deklinēt darbības vārdus un konjugēt lietvārdus. Apsvēru visus par un pret argumentus, lai, iespējams, augšāmceltu latīņu valodu, pēc kuras cilvēku prāti ilgojas jau daudzus gadsimtus. Labu laiciņu pavadīju, pētot arī Džona Vilsona analītisko valodu, kurā katra vārda apzīmēto jēgu izsaka to veidojošie burti. Un tieši tur, zem lasītavas zāles augstā kupola, es iepazinos ar Beatrisi.

Šī ir vispārīga Pasaules Kongresa vēsture, tā nav mana, Alehandro Ferri, vēsture, lai gan pirmā ietver pēdējo un visas pārējās. Beatrise bija stalta, iznesīga, nevainojamiem sejas vaibstiem un tik zeltaini sārtiem matiem, ka es būtu varējis iedomāties, bet nekad neiedomājos par sakumpušo Tvirlu. Viņai vēl nebija divdesmit. Viņa bija pametusi kādu ziemeļu provinci, lai kļūtu par literatūras studenti universitātē. Viņas izcelsme, tāpat kā manējā, bija nožēlojama. Būt no Buenosairesas itāliešu zara jau vien bija kauna traips, bet Londonā šis kauna traips daudziem šķita kā romantisks akcents. Jau pēc dažiem vakariem mēs kļuvām par mīļākajiem; lūdzu, lai viņa nāk pie manis par sievu, bet Beatrise Frosta, tāpat kā Nora Erfjorda, bija Ibsena pasludinātā likteņa dedzīga piekritēja un ne ar vienu nevēlējās saistīties. Viņas lūpās dzima vārds, kuru es tā arī neuzdrošinājos izrunāt. Ak, šīs naktis, šī siltā un maigā pustumsa mums abiem vien, ak, šī mijkrēslī plūstošā neizzināmās mīlas upe, ak, šis brīnumainais laimes brīdis, kad viens ir divi, ak, šī laimes sirdsšķīstā nevainība, ak, šī savienošanās, kurā mēs zu-dām, lai pēc tam pazustu sapņos, ak, šīs pirmās rīta blāzmas un es — viņu vērojot!

Brazīlijas skaudrajā pierobežā es ilgojos pēc mājām; piedzīvojumiem bagātās Londonas sarkano ķieģeļu labirintā manas izjūtas bija gluži pretējas. Es izgudroju vistrakākos ieganstus, lai tikai novilcinātu aizbraukšanu, taču gada nogalē vajadzēja atgriezties. Mēs kopā nosvinējām Ziemassvētkus. Es Beatrisei apsolīju, ka dons Alehandro viņu noteikti uzaicinās iestāties Kongresā; Beatrise mazliet aizplīvuroti atbildēja, ka gribētu aplūkot dienvidu puslodi un ka viņas brālēns, tas, kurš ir zobārsts, bija apmeties Tasmanijā. Beatrise nevēlējās redzēt kuģi, atvadīšanos viņa uzlūkoja par kaut ko pārspīlētu, kā slimīgus svētkus bēdai par godu, un viņai derdzās pārspīlējumi. Mēs teicām ardievas bibliotēkā, kur bijām iepazinušies citā ziemā. Es rīkojos gļēvi, neatstāju viņai savu adresi, lai izvairītos no dzeldošās trauksmes, kas pavada vēstuļu gaidīšanu.

Es teicu, ka atpakaļceļš ir krietni īsāks par turpceļu, bet Atlantijas okeāna šķērsošana, atmiņu un sirdēstu sabangota, ilga veselu mūžību. Nekas nebija tik sāpīgi kā iedomāties, ka paralēli manai dzīvei ritēja Beatrises dzīve minūti pēc minūtes, nakti pēc nakts. Uzrakstīju viņai biezu vēstuli, ko saplēsu, kuģim paceļot enkuru Montevideo. Dzimtenē ierados ceturtdienā, ostā mani sagaidīja Irala. Atgriezos savā vecajā dzīvoklī Cīles ielā, todien un vēl nākamajā dienā mēs daudz runājām un klīdām apkārt. Es gribēju atkal atgūt Buenosairesu. Patiess atvieglojums bija ziņa, ka Fermins Egurens joprojām dzīvoja Parīzē; tas, ka esmu atgriezies pirms viņa, nedaudz remdēja vainas izjūtu par manu ilgo prombūtni.

Iralu plosīja sašutums. Fermins notrieca Eiropā pasakainas summas un jau vairākas reizes bija uzspļāvis pavēlei tūlīt atgriezties. Tas bija paredzams. Vairāk mani uztrauca citas ziņas; Tvirls, neņemot vērā Iralas un Krusa iebildumus un piesaucot Plīnija Jaunākā atziņu, ka nav tik sliktas grāmatas, lai tajā neatrastos kas labs, bija ierosinājis nopirkt pilnīgi visus avīzes La Prensa izdevumus, trīs tūkstoš četrsimt dažādu formātu “Dona Kihota” eksemplāru, Balmesa saraksti, universitāšu disertācijas, grāmatvežu atskaites, kvītis un teātru programmiņas. Viss ir laikmeta liecība, Tvirls bija teicis. Nierenšteins viņu atbalstīja; “pēc trim skaļām sestdienām” dons Alehandro priekšlikumu apstiprināja. Nora Erfjorda bija atteikusies no sekretāres

pienākumu izpildes; viņas vietā stājās jauns Kongresa loceklis Karlinskis, pakalpīgs instruments Tvirlam. Neuzskaitītās un nesakārtotās iepirkumu milzu ķīpas tagad stāvgrūdām krājās dona Alehandro savrupnama dibenistabās un pagrabā. Jūnija sākumā Irala vienu nedēļu bija pavadījis La Caledonia; mūrnieki darbu bija pārtraukuši. Iztaujātais darbu uzraugs paskaidrojis, ka tāds esot saimnieka rīkojums un ka viņam esot vairāk brīvu dienu, nekā vajag.

Londonā es biju sagatavojis ziņojumu, bet ne gluži par to būs stāsts. Piektdienā devos apsveicināties ar donu Alehandro un pa ceļam aiznest savu tekstu. Mani pavadīja Fernandess Irala. Bija pievakares stunda, un mājās iegriezās pampero¹⁰. Iepretim Alsinas ielas vārtiem stāvēja rati, aizjūgti ar trim zirgiem. Atceros salīkušus vīrus, kas čakli stiepa lielas pakas uz tālāko pagalmu; Tvirls, uzpūties kā pāvs, deva pavēles. It kā kaut ko nojauzdami, bija atnākuši arī citi: Nora Erfjorda, Nierenšteins, Kruss, Donalds Vrens un vēl daži kon-gresmeņi. Nora mani apskāva un noskūpstīja, un šīs skaujas un skūpsti atsauca atmiņā Beatrisi. Melnādainais lāga zēns priecīgs nobučoja man roku.

Kādā no istabām ieraudzīju pagrabtelpu lūkas četrkantaino muti; akmens kāpnes nozuda tumsā.

Piepeši izdzirdējām straujus soļus. Vēl nevienu neredzot, zināju, ka tur nāca dons Alehandro. Viņš ieradās turpat skriešus.

Balss bija pavisam cita; tā nepiederēja ne lēnīgajam kungam, kas vadīja mūsu sestdienas sapulces, ne feodālajam zemes īpašniekam, kas aizliedza nažu cīņas un sprediķoja mežonīgajiem gaučo Dieva vārdu; tiesa, balss bija vairāk līdzīga šai pēdējai.

Ne uz vienu nepaskatījies, viņš pavēlēja:

— Tūlīt pat nesiet laukā visu, kas te apakšā sabāzts! Lai pagrabā nepaliktu ne grāmatas!

Darbs ilga gandrīz vienu stundu. Zemes klātajā pagalmā sakrāvām tādu grēdu, kas bija augstāka par augstu. Visi naski tecējām šurpu un turpu; vienīgais, kas nepakustējās, bija dons Alehandro.

Tad nāca vēl viens rīkojums:

— Un tagad pielaidiet saiņiem uguni!

Tvirls bija bāls kā krīts. Nierenšteins uzdrošinājās nopurpināt:

— Pasaules Kongress nevar iztikt bez šiem augstas vērtības palīglīdzekļiem, kurus esmu izvēlējies ar lielu rūpību un gādību!

— Pasaules Kongress? — iesaucās dons Alehandro. Un indīgi iesmējās. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņu smejamies.

Iznīcināšanā ir kāda noslēpumaina bauda; uguns mēles liesmodamas sprakstēja, cilvēki spiedās pie sienām vai patvērās istabās. Nakts, pelni un deguma smaka ieskāva pagalmu. Atminos dažas paglābušās lapas, kas baltas gulēja zemē. Nora Erfjorda, kas loloja pret donu Alehandro tās siltās jūtas, ko jaunas meitenes mēdz izjust pret padzīvojušiem kungiem, teica bez dziļākas jēgas:

— Dons Alehandro zina, ko dara.

Irala, palikdams uzticīgs literatūrai, ari pateica vienu teikumu:

— Reizi vairākos gadsimtos ir jāsadedzina Alek-sandrijas bibliotēka.

Drīz vien mums tika dāvāta apskaidrība:

— Man vajadzēja četrus gadus, lai saprastu to, ko tagad teikšu. Iecere, kurai esam ķērušies klāt, ir tik apjomīga, ka aptver — tagad es to zinu — visu pasauli. Nav runas par dažiem šarlatāniem, kas pārkliedz cits citu kādas Dieva aizmirstas fazendas paspārnē. Pasaules Kongress sākās ar pirmo pasaules brīdi, un tas turpināsies, kad būsim pārvērtušies pīšļos. Kongress ir visur. Kongress ir grāmatas, ko sadedzinājām. Kongress ir kaledonieši, kas sagrāva Cēzara leģionus. Kongress ir Jēkabs mēslu bedrē un Kristus pie krusta. Kongress ir tas dīkdienis, kurš ar palaistuvēm izšķērdē manu īpašumu.

Es nespēju noturēties un pārtraucu viņu:

— Don Alehandro, es arī esmu vainīgs. Es biju pabeidzis ziņojumu, un tas man ir līdzi, bet es kavējos Anglijā un tērēju jūsu naudu, jo biju iemīlējies.

Dons Alehandro turpināja:

— Ta jau es domāju, Ferri. Kongress ir mani buļļi, kurus esmu pārdevis, un lauki, kas vairs nav mani.

Te ieskanējās gauži sarūgtināta balss; tas bija Tvirls:

— Jūs gribat teikt, ka esat pārdevis La Caledonia?

Dons Alehandro atbildēja, šoreiz ne tik strauji:

— Jā, esmu pārdevis. Man vairs nepieder ne sprīža zemes, bet mans posts mani neapbēdina — jo esmu sapratis. Iespējams, mēs vairs nesatiksimies, Kongresam mēs vairs neesam vajadzīgi, tāpēc šo pēdējo nakti visi kopā dosimies pavērot Kongresu!

Viņš bija apreibis no uzvaras garšas. Savu pārliecību un ticību viņš prata iedvest arī mums. Neviens pat neiedomājās, ka dons Alehandro varētu būt šķīries no prāta.

Pilsētas placī noīrējām vaļējus ratus. Es iekārtojos uz bukas līdzās važonim, un dons Alehandro pavēlēja:

— Saimniek, apbrauksim pilsētu! Ved mūs, kur acis rāda!

Melnādainais, uzmeties uz kāpšļa, smaidīja kā maijmēnestiņš. Ta arī netiku skaidrībā, vai viņš saprata, kas te notika.

Vārdi ir simboli, kas paģēr kopīgas atmiņas. Šodien es vēlos atstāt vēsturei tikai savas atmiņas; citi, kas varētu atcerēties, ir miruši. Mistiķi mēdz piesaukt rozi vai skūpstu, vai putnu, kas ir visi putni, vai sauli, kas ir mūsu saule un citas zvaigznes, vai vīna biķeri, vai dārzu, vai dzimumaktu. Neviena no šīm metaforām man neder, lai aprakstītu šo neizsmeļamā prieka nakti, kas mūs, nogurušus un laimīgus, iznesa rītausmas krastā. Riteņi un pakavi rībināja bruģi, un mēs tikpat kā nesarunājāmies. Netālu no Maldonado, bet varbūt Riačuelas tumšajiem, rāmajiem ūdeņiem Nora Erljorda augstā balsī uzsāka balādi par Patriku Spensu, un dons Alehandro vienu otru rindiņu viņai klusiņām vilka līdzi, tiesa, pagalam neskanīgi. Angļu dzejas tomēr ne-uzbūra Beatrises tēlu. Man aiz muguras iepurpinājās Tvirls:

— Es vēlu sliktu — bet daru labu.

Kaut kas no tās nakts ir redzams arī šodien — Re-koletas sarkanīgā siena, cietuma dzeltenīgais mūris, veikaliņā uz stūra dejojošs vīriešu pāris, piemājas dārziņš, ko sarūto šaha dēlītim līdzīgi vārtiņi, vilciena pārbrauktuves barjeras, mana māja, tirgus, bezdibenīga un samirkusi nakts, bet neviena no šīm garām pazibošajām lietām, kas varētu būt pilnīgi citas, nav svarīga. Svarīgi bija tajā naktī izjust, ka mūsu nereti izzobotais plāns pastāvēja — slepens un īsts, un tas bija Visums un mēs. Gluži veltīgi visus šos garos gadus esmu meklējis šīs nakts īpašo noskaņu; dažreiz šķita, ka esmu tai sadzinis pēdas mūzikā vai mīlestībā, vai neskaidrās atmiņās, tomēr nē, tā nekad neatgriezās, izņemot vienu vienīgu agru rītu sapnī. Kad devām zvērestu neko nevienam nestāstīt, bija jau sestdiena.

Vēlāk nevienu vairs nesatiku, tikai Iralu. Par notikušo mēs nerunājām; jebkurš pateikts vārds būtu zaimošana. Alehandro Glenkoe nomira 1914. gadā, un viņu apglabāja Montevideo. Irala jau bija aizgājis gadu iepriekš.

Limas ielā reiz sadūros ar Nierenšteinu, mēs izlikāmies, ka neesam redzējuši viens otru.