Smilšu grāmata

TRĪSDESMITNIEKA SEKTA

Rokraksta oriģinālu iespējams lasīt Leidenas universitātes bibliotēkā. Tas ir latīniski, taču daži hellē-nismi apstiprina minējumu, ka teksts tulkots no grieķu valodas. Leizegangs apgalvo, ka rokraksts datējams ar kristiešu ēras ceturto gadsimtu. Gibbons to garāmejot piemin Decline and Fall¹ piecpadsmitās nodaļas piezīmē.

Nezināmais autors vēsta:

“Sekta nekad nav bijusi liela, arī šodien jaunpienā-cēju skaits ir ļoti pieticīgs. Dzelzs un uguns nīcināti, tie nakšņo ceļmalās vai kara atstātās drupās, celt pašiem savas mītnes tiem ir liegts. Sektanti bieži staigā pilnīgi kaili. Ta kā manas spalvas aprakstīti notikumi ir visiem pieejami un labi zināmi, vēlos atstāt rakstisku liecību par šīs sektas mācību un ieražām — cik tālu man to laimējies izzināt. Esmu daudz un ilgi runājis ar viņu skolotājiem, taču pievērst Mūsu Kunga bauslībai kaut vienu no viņiem man nav izdevies.

Pirmām kārtām uzmanību saistīja sektantu dažādie priekšstati attieksmē pret mirušajiem. Neizglītotākie uzskata, ka dvēselēm par saviem pamestajiem ķermeņiem jārūpējas pašām. Savukārt citi, kas tik stingri neturas pie burta, apgalvo, ka Jēzus pamudinājums — “Nāc man līdz un ļauj mirušajiem aprakt savus mirušos” — nosoda mūsu apbedīšanas rituālu krāšņo plātīgumu.

Padomu savu mantību pārdot un labumu izdāļāt nabagiem ievēro visi, turklāt skrupulozi; pirmie labvēļi visu atdod nākamiem labvēļiem, un tie to atdod vēl nākamiem. Ar to pietiek, lai izskaidrotu viņu pieticību un plikumu, kas tos tuvina paradīzes tēliem. Sektanti dedzīgi skandina: “Skataities uz putniem gaisā, ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz vairāk vērti nekā viņi?” Raksti aizliedz krāšanu: “Ja nu Dievs tā ģērbj zāli laukā, kas šodien stāv un rītu tiek iemesta krāsnī, vai tad ne daudz vairāk jūs? Ak jūs, mazticīgie! Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim vai — ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies.”

Pārliecība, ka “ikviens, kas uzskata sievieti, to iekārodams, ar viņu jau laulību pārkāpis savā sirdī”, ir aicinājums visnotaļ ievērot šķīstību. Taču daudzi sektas locekļi māca, ka mēs visi esam laulības pārkāpēji, jo neatradīsies zem saules vīrietis, kas nebūtu uzlūkojis kādu sievieti ar iekāri. Bet vēlme ir tikpat grēcīga kā pati darbība, un taisnie bez jebkādām bažām var nodoties visnotaļ neapvaldītu baudu priekiem.

No baznīcām sekta izvairās, tās gudrie sprediķo brīvā dabā, no kāda kalna vai mūra augšas vai dažkārt — no laivas upes malā.

Sektas nosaukums raisījis kvēlus minējumus. Daži domā, ka šis skaitlis norāda, cik ticīgo palicis, un tas ir gan smieklīgi, gan pravietiski, jo sekta ar tik ačgārnu mācību lemta iznīcībai. Cits minējums skaitli attiecina uz Noas šķirsta augstumu, kas bija trīsdesmit elkoņu; cits sagroza astronomiju un vēršas pie nakšu skaita summas lunārajā mēnesī; cits — pie Pestītāja kristīšanas vecuma; cits — pie Ādama gadu skaita, kad tas iznira no sarkaniem putekļiem. Visi šie minējumi ir vienlīdz aplami. Tāpat nebūs pareiza atsauce uz trīsdesmit dievību vai troņu katalogu, kurā atrodams arī Abraksass — ar gaiļa galvu, cilvēka rokām un rumpi un saritinājušos čūsku auguma lejasdaļā.

Es zinu patiesību, bet ne man par to spriest. Augstā, nenovērtējamā dāvana, kas ļautu šo patiesību vēstīt, nav man dota. Lai citi, kam vairāk laimējies, glābj sektantus ar vārdu. Ar vārdu vai uguni. Labāk tikt sodītam ar nāvi, nekā lēnām mirt. Aprobežošos vien ar derdzīgās ķecerības izklāstu.

Vārds kļuva par miesu, lai kļūtu par cilvēku starp cilvēkiem, kas Vārdu piesitis krustā un caur Vārdu taps glābti. Viņš piedzima no sievietes klēpja, un šī sieviete nāca no tautas, kas bija izredzēta ne tikai sludināt mīlestību, bet arī ciest mokas.

Nekas nedrīkstēja tapt aizmirsts. Ar cilvēka nāvi, ko izraisījis zobena cirtiens vai cikutas inde, būtu par maz, lai cilvēku dzimuma iztēle sūrstētu līdz tā dienu galam.

Mūsu Kungs sarindoja notikumus ļoti aizkustinošā veidā. Tāda ir pēdējo vakariņu aina, Jēzus vārdi par viņa nodošanu, kāda mācekļa atkārtoti redzēta zīme, maizes un vīna svētīšana, Pētera trīs zvēresti, vientulībā un nomodā pavadītā nakts Ģetzemanes dārzā, divpadsmit mācekļu sapnis, Dieva Dēla cilvēciskā lūgšana, asiņainie sviedri, zobeni, nodevīgais skūpsts, nevainībā rokas mazgājošais Pilāts, pletņu cirtieni, ņirgāšanās, ērkšķu kronis, purpura mantija un niedru scepteris, etiķis ar žulti, sišana krustā kalna galā, apsolījums labajam zaglim, zemes drebēšana un mijkrēslis.

Dieva bezgalīgā žēlastība, kas man dāvājusi tik daudz laipnību, ļāvusi izzināt arī sektas nosaukuma patieso, apslēpto jēgu. Keriotā, kur, domājams, esmu dzimis, joprojām pastāv nelikumīga kopiena ar palamu “Trīsdesmit graši”. Tas bijis kopienas sākotnējais nosaukums un sniedz mums atminējuma atslēgu. Krustā sišanas traģēdijā — un es to rakstu ar pienākošos cieņu — bija tieši un netieši izpildītāji, visi nepieciešami, visi liktenīgi. Netiešie izpildītāji bija priesteri, kas deva sudraba naudas, netiešu dalību ņēma vienkāršā tauta, kas izvēlējās Barabu, netieša loma bija Jūdejas prokurato-ram, netieša bija to romiešu loma, kas uzcēla Viņa mocību krustu un iedzina naglas, un vilka lozes. Tiešu dalību ņēma tikai divi: izpircējs un Jūda. Pēdējais drīz vien aizsvieda trīsdesmit naudas gabalus, kas bija samaksa par dvēseļu glābšanu, un pakārās. Tapat kā Cilvēka Dēlam, arī viņam šajā laikā bija trīsdesmit trīs gadu. Trīs-desmitnieka sekta abus godā vienādi un piedod citiem.

Viena vainīgā nav, un nav neviena, kas, apzinoties to vai ne, nebūtu Gudrības noliktā plāna izpildītājs. Slava tagad pieder visiem.

Mana roka pretojas aprakstīt vēl vienu ķecerību. Iesvētītie, kas sasnieguši noteikto vecumu, ļauj sevi pazemot un piesist krustā kāda kalna galā, lai ietu savu skolotāju pēdās. Šī piektā baušļa noziedzīgā izkropļošana jāsoda ar vislielāko bardzību, kādu pieprasa cilvēku un Dieva likums. Lai debesu lāsti un eņģeļu dusmas...”

Manuskripta beigas nav atrastas.