Smilšu grāmata

VILINĀJUMS

Šis stāsts ir par diviem vīriešiem, precīzāk, par vienu epizodi, kurā iesaistīti divi vīrieši. Pats notikums — nekā ārkārtēja, nekā fantastiska — nav tik svarīgs kā šī notikuma galveno varoņu raksturi. Abi grēkoja ar iedomību, bet izteikti atšķirīgā veidā un atšķirīgām sekām. Stāsta fabula, īstenībā visnotaļ parasta, risinājās pavisam nesen kādā Amerikas Savienoto Valstu štatā. Saprotu, ka nekur citur tā nebūtu varējusi notikt.

1961. gada nogalē Teksasas universitātē man radās izdevība gari un plaši izrunāties ar vienu no personāžiem, doktoru Ezru Vintropu. Viņš bija senangļu valodas pasniedzējs un neatzina jēdzienu “anglosaksis”, kas mudinot domāt par divu dažādu lietu artefaktu. Atceros, kā viņš, ne reizi neiebilstot man, laboja manas neskaitāmās kļūmes un pārgalvīgos minējumus. Runāja, ka doktors, pieņemot eksāmenus, neformulē nevienu jautājumu; viņš aicinot studentu iesaistīties sarunā par vienu vai otru tēmu un ļaujot tam pašam izvēlēties atbilstošu atzīmi. Nācis no senas puritāņu ģimenes, dzimis bostonietis, viņš tikai ar lielām pūlēm pieņēma dienvidnieku paražas un aizspriedumus. Viņš ilgojās pēc sniega, lai gan esmu ievērojis, ka ziemeļu cilvēkiem māca izsargāties no aukstuma tāpat kā mums — no karstuma. Atmiņā palicis jau pabālējis gara auguma, sirmiem matiem, mazliet lēnīga, bet stipra cilvēka tēls. Daudz skaidrāk atceros viņa kolēģi Herbertu Loku, kas man iedeva savu grāmatu “Par kenningu vēsturi”¹, kurā var uzzināt, ka sakši bez lielas domāšanas iz-skauda seno poēmu mazliet mehāniskās metaforas (vaļu ceļš —jūra, kaujas vanags — ērglis), kamēr skandināvu dzejnieki tās mistroja un mudžināja, līdz nezinātājs neko nevarēja atšķetināt. Herbertu Loku pieminēju tāpēc, ka viņam ir būtiska loma manā stāstā.

Tagad — par islandieti Ēriku Einarsonu, iespējams, galveno šī stāsta varoni. Nekad neesmu ticies ar viņu. Viņš ieradās Teksasā 1969. gadā, kad es jau biju pārcēlies uz Kembridžu, taču mūsu kopīgā drauga Ramona Martinesa Lopesa vēstules manī radījušas pārliecību, ka pazīstu viņu personīgi. Zinu, ka viņš ir neatlaidīgs, dedzīgs un savaldīgs un ka pat zemē, kur cilvēki ir ražena auguma, viņu dēvē par garu. Gluži dabiski, ka rudā apmatojuma dēļ studenti viņu iesauca par Ēriku Rudo. Viņaprāt, ārzemnieks, kas runā neizbēgami aplamā slengā, kļūst par iznireli, tāpēc viņš nekad nepazemojās līdz šiem vienkāršrunas “okei”. Einarsonam, labam ziemeļu tautu valodu, angļu valodas, latīņu valodas un — kaut arī viņš nekad tam nepiekristu — vācu valodas pētniekam, bija plaši atvērtas visu Amerikas universitāšu durvis. Viņa pirmais darbs bija monogrāfija par četriem De Kvinsija rakstiem, kuros apskatīta dāņu valodas ietekme Vestmorlendas ezeru zemēs. Tai sekoja monogrāfija par Jorkšīras laucinieku dialektu. Abus pētījumus uzņēma ļoti labi, taču Einarsons bija iedomājies, ka viņa karjerai piestāvētu kāds patiesas apbrīnas vērts elements. 1970. gadā viņš Jeilā publicēja apjomīgu “Balādes par Meldonu” izdevumu. Komentāru scholarship* bija nenoliedzama, taču dažas ievadā piedāvātās hipotēzes akadēmiskajās aprindās izraisīja tādas kā pa pusei slepenas diskusijas. Einarsons, piemēram, apgalvoja, ka balādes stils saucams par radniecisku — kaut arī tikai attāli — nevis rāmi plūstošai “Beovulfa” retorikai, bet pacilājošajam “Finnsburgas” fragmentam un ka balādē prasmīgi izmantoto dibenplānu spilgtums pārsteidzošā kārtā pārspēj pamatoti apbrīnotās islandiešu sāgu metodes. Tapat viņš veica vairākus uzlabojumus Elfinstona pārrakstīto tekstu interpretācijās. Jau 1969. gadā viņu iecēla par Teksasas universitātes profesoru. Ir labi zināms, ka amerikāņu universitātēs pastāv sena tradīcija rīkot ģermānistu kongresus. Pēdējā no tiem, Ist-lensingā, bija laime piedalīties doktoram Vintropam. Departamenta šefs, kas Vintropam bija ieplānojis atpūtas gadu, lūdza padomāt par kandidātu nākamajai sanākšanai Viskonsinā. Bet kandidāti, starp citu, bija tikai divi — Herberts Loks un Ēriks Einarsons.

Tāpat kā Kārlails, Vintrops bija atteicies no savu senču puritānisma, bet ne no ētikas principiem. Viņš piekrita izlīdzēt šefam ar padomu, uzdevums bija skaidrs. Jau kopš 1954. gada Herberts Loks viņam bija ražīgi palīdzējis sagatavot komentārus vēl vienam “Beovulfa” izdevumam, kas dažās mācību iestādēs tagad aizvieto Klaebēra publicējumu. Tobrīd Loks pildīja ģermānistikai neatsveramas nozīmes darbu — sagatavoja angļu—anglosakšu leksikonu, kas lasītājiem aiztaupītu bieži vien bezjēdzīgus meklējumus etimoloģijas vārdnīcās. Einarsons bija krietni jaunāks, viņa nekaunība bija iemantojusi vispārēju nepatiku, un Vintrops nebija izņēmums. Kritiskais pētījums par “Finnsburgu” bija nopietns ieguldījums Einarsona vārda popularizēšanā. Viņš viegli ļāvās polemikai; kongresā šāds cilvēks neapšaubāmi sniegtu lielāku labumu nekā mazrunīgais un biklais Loks. Šādās pārdomās mocījās Vintrops, kad notika negaidītais.

Jeilā dienasgaismu ieraudzīja izsmeļošs raksts par anglosakšu literatūras un valodas mācīšanu augstskolās. Pēdējās lappuses apakšā stāvēja grūti pārprotami iniciāļi E. E. Un, lai kliedētu jebkādas šaubas, vārdiņš “Teksasa”. Uzrakstīts nevainojamā ārzemnieka angļu valodā, šis raksts ne mirkli neļāva apšaubīt autora patriotismu, taču tajā pašā laikā bija nikns un uzbrūkošs. Autors argumentēti iebilda, ka sākt minētās studijas ar “Beovulfu”— pēc datējuma ļoti senu, bet pseido Vergi-lija stilā un retorisku darbu — ir tikpat nepamatoti kā angļu valodas mācīšanu sākt ar Miltona aizmiglotajām vārsmām. E. E. ierosināja tādu kā apvērsumu hronoloģiskajā kārtībā: sākt ar vienpadsmitā gadsimta “Kapu”, kurā jau atspīd mūsdienu valodas vēsmas, un lēnām kāpties atpakaļ līdz pirmajiem rakstu darbiem. Kas attiecas uz “Beovulfu”, tas varēja apmierināt ar nelielu izvilkumu no garlaicīgā trīs tūkstošu rindu sējuma; piemēram, tas varēja būt karaļa Skilda, kas iznāca no jūras un atgriezās jūrā, apbērēšanas rituāls. Vintropa vārds šajā rakstā netika minēts ne reizi, bet pats doktors Ezra Vintrops juta neatslābstošu uzbrukumu sev. Šāds pavērsiens tik ļoti viņu neuztrauktu, ja netiktu apstrīdēta viņa pedagoģiskā metode.

Laika bija vēl tikai dažas dienas. Vintrops vēlējās būt godīgs un nevarēja pieļaut, ka Einarsona rakstu darbs, ko daudzi jau bija lasījuši un komentējuši, ietekmētu viņa lēmumu. Bet tas nenācās viegli. Kādu rītu Vintrops devās pie sava šefa, un jau tajā pašā vakarā Einarsons saņēma oficiālu piedāvājumu doties uz Viskonsinu.

Aizbraukšanas dienā, deviņpadsmitajā martā, Einarsons ieradās Ezras Vintropa kabinetā. Viņš bija atnācis atvadīties un pateikties. Viens no kabineta logiem vērās uz nolaidenu ieliņu, kuras malās auga koki; no visām pusēm viņus ieskāva grāmatu plaukti. Einarsons tūlīt pazina Edda Islandorum pirmo izdevumu ādas vākos. Vintrops nekavējās apliecināt, ka viņa viesis lieliski tiks galā ar tam uzticēto uzdevumu un ka nekāda pateicība nav vajadzīga. Ja nemaldos, abu mācīto vīru saruna tomēr ievilkās.

— Būsim godīgi, — aicināja Einarsons. — Katrs suns universitātē zina, ka mūsu šefs doktors Lī Ro-zentāls rīkojies pēc jūsu padoma, uzticot man godu pārstāvēt šo mācību iestādi kongresā. Es centīšos nepievilt viņa cerības, esmu labs ģermānists. Sāgu valoda ir mana bērnu dienu valoda, un anglosaksoniski es runāju labāk par britu kolēģiem. Mani studenti saka cyning, nevis cunning*. Mani studenti zina arī, ka smēķēt auditorijās ir stingri noliegts un hipiju drānās ierasties universitātē nedrīkst. Runājot par manu neveiksmīgo sāncensi, kritizēt viņu būtu ārkārtīgi slikta gaume; viņš spoži parāda, ka zināšanas par kenningiem ir smēlies ne tikai no oriģinālu avotiem, bet arī no Meisnera un Markvardta darbiem par šo tēmu. Bet tie ir nebūtiski sīkumi. Doktor Vintrop, es esmu jums parādā dažus personīgus vārdus. Es pametu dzimteni 1967. gada beigās. Izšķiroties par emigrāciju uz kādu tālu valsti, cilvēks pats sev uzliek izšķirošu pienākumu kļūt pārākam par citiem. Mani pirmie maza apjoma sacerējumi, kuru saturs bija izteikti filoloģisks, bija rakstīti ar vienu vienīgu mērķi apliecināt savu varēšanu. Ar to, protams, bija par maz. Manu uzmanību vienmēr bija saistījusi “Balāde par Meldonu”, es to varu skaitīt no galvas, paklūpot labi ja pāris vietās. Man izdevās panākt, ka Jeilas vadība to publicē ar manie komentāriem. Jūs zināt, ka balāde apraksta kādu skandināvu uzvaru, bet populārais uzskats, ka tā ietekmējusi vēlākās Islandes sāgas, manuprāt, ir nepieļaujams, nejēdzīgs. Es to apskatīju, lai glaimotu angliski lasošajai publikai.

Tagad par galveno, par manu polemisko ziņojumu

Yale Monthly. Jūs jau būsiet sapratis, ka tajā es aizstāvu vai cenšos aizstāvēt savu mācību metodi un tīšuprāt pārspīlēju jūsu metodes nepilnības, kas, uzspiežot apgūt studentiem trīs tūkstošu garlaicīgu un samezglotu dzejas rindu blāķi, stāstu par kādu miglā tītu notikumu, sola tiem sagādāt bagātīgu vārdu krājumu, lai studenti, tie, kas vēl nebūs aizlaidušies, varētu pilnībā baudīt anglosakšu humanitāro mantojumu. Taču mans patiesais mērķis bija nokļūt Viskonsinā. Gan jūs, gan es, mans dārgais draugs, labi zinām, ka kongresi ir tīrās blēņas un naudas izšķiešana, bet tie allaž glīti izskatās kādā curriculum ailītē.

Vintrops pārsteigts palūkojās uz savu kolēģi. Doktors nebija neaptēsts, bet dažas lietas šajā pasaulē sliecās uztvert nopietni, tostarp kongresus un Visumu, kas tikpat labi varētu būt kāds kosmisks joks. Einarsons turpināja:

— Es ceru, jūs atminaties mūsu pirmo sarunu. Es biju ieradies no Ņujorkas. Tā bija svētdiena; universitātes ēdnīca bija slēgta, un mēs devāmies pusdienot uz Nighthawk. Tieši toreiz es sapratu vairākas lietas... Būdams nelabojams eiropietis, es uzskatīju, ka Pilsoņu karš Amerikā bija krusta karš pret verdzības aizstāvjiem; jūs apgalvojāt, ka Dienvidu vēlmei atdalīties no Savienības un saglabāt savu kārtību bija likumīgs pamats. Lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku spēku, jūs teicāt, ka esat no Ziemeļiem un kāds jūsu sencis pat cīnījies Henrija Halleka rindās. Tapat jūs cēlāt debesīs konfederāļu drosmi un vīrišķību. Man nebija ilgi jādomā, un atšķirībā no citiem es tūlīt sapratu, kas par cilvēku stāv manā priekšā. Pietika ar to vienu ritu. Mans dārgais Vintrop, jau toreiz es sapratu, ka jūsu dvēseli vada aizkustinošā amerikāņu nosliece uz taisn-prātību. Jebkurā gadījumā jūs vēlaties būt fairminded*. Tieši tāpēc, ka esat ziemeļnieks, jūs centāties saprast un attaisnot dienvidniekus. Uzzinājis, ka mans nelielais ceļojums uz Viskonsinu ir atkarīgs no dažiem vārdiem, ko jūs paudīsiet Rozentālam, nolēmu savu mazo atklājumu likt lietā. Es biju pārliecināts, ka visiedarbīgākais veids, kā iegūt jūsu atbalstu, ir noraidīt metodoloģiju, kuru stingri ievērojāt lekcijās. Izklāstīt savas tēzes uz papīra man neprasīja daudz laika. Monthly tradīcijas pieprasīja lietot iniciāļus, bet es izdarīju visu nepieciešamo, lai nerastos šaubas par autora identitāti. Pat izstāstīju par savu rakstu vairākiem kolēģiem.

Iestājās ilgs klusums. Pirmais to pārtrauca Vin-trops.

— Tagad man viss ir skaidrs, — viņš bilda. — Es esmu sens Herberta draugs un augstu vērtēju viņa darbu. Bet jūs, tieši vai netieši, man uzbrukāt. Nepiešķirt jums manu atbalstu būtu bijis kas līdzīgs represijām. Es salīdzināju jūsu abu nopelnus, un rezultātu jūs zināt.

Tad, it kā domātu skaļā balsī, piebilda:

— Acīmredzot būšu padevies godkārei nebūt atriebīgs. Jūsu stratēģija, Einarsona kungs, izrādījusies pareiza.

— Stratēģija — tas ir pareizais vārds, — Einarsons atsaucās. — Bet es nenožēloju savu rīcību. Es rīkojos tā, lai būtu labāk mūsu mācību iestādei. Turklāt biju jau izlēmis doties uz Viskonsinu.

— Jūs esat mans pirmais vikings, — teica Vintrops un ieskatījās kolēģim acīs.

— Vēl vieni romantiski māņi. Nepietiek būt skandināvam, lai varētu teikt, ka esi vikingu pēcnācējs. Mani vecāki bija krietni evaņģēliskās baznīcas gani; desmitā gadsimta sākumā mani senči, iespējams, bija labi Toras priesteri. Bet, cik es zinu, manos rados nekad nav bijuši jūras ļaudis.

— Manos rados gan to ir bijis daudz, — Vintrops atzinās. — Un tomēr mēs esam līdzīgi. Viens grēks mums ir kopīgs — godkāre. Jūs ienācāt pie manis, lai palielītos ar savu attapīgo stratēģiju. Es atbalstīju jūsu kandidatūru, lai varētu lepoties, ka esmu godavīrs.

— Mūs vieno kas cits, — Einarsons iebilda. — Tā ir valstiskā piederība. Es esmu Savienoto Valstu pilsonis. Mana dzīve notiek šeit, nevis Ultimā Thulē. Es zinu, jūs teiksiet, ka pase nemaina cilvēka dabu.

Viņi pastiepa viens otram roku un atvadījās.