Smilšu grāmata

DĀVANU NAKTS

Senajā konditorejā Aguila, kas atrodas Pjedades kalnā Floridā, mēs dzirdējām šādu stāstu.

Runa bija iegriezusies par izziņas tēmu. Kāds piesauca Platona tēzi, ka mēs visu esam jau redzējuši iepriekšējā dzīvē, un kaut ko iepazīt nozīmē atkal pazīt. Mans tēvs, ja nemaldos, bilda, ka Bēkona pārspriedumos iemācīties nozīmē atcerēties, līdz ar to kaut ko nezināt nozīmē būt kaut ko aizmirsušam. Vēl kāds sarunas dalībnieks, padzīvojis kungs, no šīs metafizikas, šķiet, bija nedaudz apmulsis un nolēma iejaukties sarunā. Viņš lēnām un pārliecinoši teica:

“— Par šiem Platona arhetipiem man nav nekādas jausmas. Neviens neatceras pirmo reizi, kad redzējis dzelteno vai melno krāsu vai kad pirmo reizi nogaršojis kādu augli, laikam jau tāpēc, ka vēl bija mazs un nevarēja zināt, ka ver vārtiņus kādai ļoti garai pieredzes virtenei. Protams, ir citas pirmās reizes, kuras neviens nespēj aizmirst. Tad nu es varētu izstāstīt par kādu nakti, kas man palikusi atmiņā līdz šai baltai dienai. Ta ir 1974. gada 30. aprīļa nakts.

Agrāk vasaras bija daudz garākas, taču man nav saprotams, kāpēc brālēnu Domu īpašumā dažas jūdzes no Lobosas aizkavējāmies tik ilgi. Toreiz viņiem bija algādzis, Rufino, lcas mani iesvaidīja lauku dzīvē. Man bija nepilni trīspadsmit gadi; Rufino bija krietni vecāks un īsts nemiera gars. Turklāt ļoti izveicīgs; spēlējot paukošanos ar nūjām, zils ģīmis vienmēr bija pretiniekam. Kādu piektdienu viņš man piedāvāja sestdienas vakarā doties izklaidēties uz pilsētiņu. Protams, es piekritu, īsti nezinot, par ko bija runa. Tikai brīdināju, ka neprotu dejot; viņš attrauca, ka dejot var viegli iemācīties. Pēc vakariņām ap pulksten pusastoņiem devāmies ceļā. Rufino bija uzcirties kā jau uz balli, pie sāniem laistījās sudraba duncis. Es savu mazo nazīti, lai nekļūtu par apsmieklu, biju atstājis mājās. Drīz vien samanījām pirmās mājas. Jūs nekad neesat bijuši Lobošā? Neko neesat zaudējuši; visas lauku pilsētiņas ir līdzīgas kā ūdens piles, kaut arī to iedzīvotāji iedomājas, ka atšķiras. Tie paši zemes ceļi un atkritumu bedres, tās pašas zemās mājeles, kurām līdzās jātnieks jūtas tāds kā varenāks. Uz kāda ielas stūra nokāpām no zirgiem pie mājas, kas bija krāsota debesu zilos vai ro-zīgos toņos un ko daiļoja uzraksts La Estrella. Pie slitas bija vairāki lepni segloti zirgi. Pa puspavērtajām ielas durvīm vīdēja gaismas josla. Priekšnama dzīlēs pletās gara telpa ar dēļu soliem gar sienām, starp soliem tumsā grima nez kur vedosas durvis. Man pretim apsveicināties riedams izskrēja dzeltenīgs šunelis. Cilvēku bija diezgan daudz; kāds pusducis sieviešu puķainos, platos tērpos tekalēja šurpu un turpu. Kāda ļoti cienījama izskata kundze, tērpusies viscaur melnā, man izskatījās pēc saimnieces. Rufino viņu sveicināja un teica:

— Es jums atvedu jaunu draugu, kuram zirgs tā īsti vēl neklausa.

— Gan iemācīsies, neraizējies, — kundze atbildēja.

Man bija kauns. Vai nu uzmanības novēršanai, vai nu vēlēdamies izrādīt, ka esmu vēl bērns, sola galā sāku spēlēties ar suni. Uz virtuves galda, iebāztas pudelēs, dega tauku sveces, atceros arī nelielu krāsniņu tālākā telpas stūrī. Pie pretējās balsinātās sienas bija Žēlsirdīgās Jaunavas bilde.

Jokiem pa vidu kāds neveikli raustīja ģitāras stīgas, it kā pūloties to uzskaņot. Tikai bikluma pēc neatteicos no kadiķu degvīna, kas apsvilināja muti kā degošas ogles. Es biju pievērsis uzmanību sievietei, kas atšķīrās no citām. Ļaudis viņu dēvēja par Gūstekni. Viņā bija kaut kas no indiānietes, lai gan sejas vaibsti bija kā bilde un acis neizsakāmi skumjas. Rufino, pamanījis manu skatienu, meitenei teica:

— Izstāsti vēlreiz par to indiāņu iebrukumu, atsvaidzini cilvēkiem atmiņu!

Meitene ierunājās tā, it kā krogā būtu viena pati; es nojautu, ka viņa ne par ko citu nespēja domāt un ka viņai tas bija vienīgais notikums dzīvē. Lūk, ko Gūstekne pastāstīja:

— Uz Katamarku mani atveda vēl pavisam bērnu, kurš par indiāņu iebrukumiem nevarēja neko daudz zināt. Turklāt iebrukumus baidījās pat pieminēt. To, ka indiāņi varēja uzkrist kā sniegs uz galvas, nogalēt cilvēkus un nozagt lopus, man pačukstēja kā vislielāko noslēpumu. Sievietes viņi ņēma līdzi uz iekšzemi un darīja ar tām, ko gribēja. Es no sirds centos šīm runām neticēt. Mans brālis Lūkass, kuru vēlāk sadūra ar šķēpu, apzvērēja, ka tie visi bija meli. Taču, ja kaut kas ir taisnība un ja šo taisnību kāds pastāsta otram, tad šim otram šaubu vairs nav. Valdība indiāņiem piegādā tabaku un alkoholu, un matēs tēju, bet viņi neliekas mierā un labprāt uzklausa savus aizdomu pilnos burvjus. Pietiek ar vienu cilts vadoņa pavēli, lai tie mestos virsū kādam no līdzenumā izkaisītajiem fortiem. Es tik ilgi lauzīju galvu par šiem iebrukumiem, ka turpat vai sāku vēlēties indiāņu atnākšanu un katru vakaru domīgi vēros uz to pusi, kur nozuda saule. Es neprotu skaitīt laiku, bet bija salnas un vasaras, un lopu zīmogošana, un pārvaldnieka dēla nāve — un tad viņi nāca. Kā vēji no pampām. Es redzēju kanālā dadža ziediņu, bet naktī sapņoju par indiāņiem. No rīta viņi bija klāt. Dzīvnieki par to uzzināja vēl pirms kristiešiem, tāpat kā zemestrīces laikā. Visā saimniecībā bija jaušams nemiers, gaisā laidelējās satraukti putni. Mēs aizskrējām skatīties uz to pusi, uz kuru katru vakaru domīgi skatījos es.

— Kurš tad atnesa vēsti par indiāņiem? — kāds ievaicājās.

Meitene, it kā joprojām būdama tālu projām, atkārtoja pēdējo teikumu.

— Mēs visi aizskrējām skatīties uz to pusi, uz kuru katru vakaru domīgi skatījos es. Šķita, ka bija sācis kustēties viss klajums. Vispirms pa vārtu dzelzs režģiem ieraudzījām putekļu mākoni, tikai pēc tam indiāņus. Viņi nāca uzbrukumā. Sita ar plaukstām pa muti un klaigāja. Santairenē mums bija dažas garas šautenes, kas spēja tikai sacelt troksni un vairot niknumu.

Gūsteknes vārdi plūda kā lūgšana, no galvas, bet es uz ielas saklausīju līdzenuma indiāņus un kliegšanu. Pamatīgs spēriens pa durvīm, un viņi jau bija zālē, ieauļodami gandrīz kā jātnieki kādā no maniem sapņiem. Tie bija apdzērušies pilsētas nomalieši. Tagad, atmiņās, es viņus redzu ļoti lielus. Priekšgalā ejošais iegrūda ar elkoni sānos Rufino, kas sēdēja tuvāk durvīm. Rufino pārmainījās sejā, bet pavirzījās nostāk. Sieviete, kas līdz šim nebija pakustējusies, cēlās kājās un paziņoja:

— Tas ir Huans Moreira.

Pagājuši daudzi gadi, un es vairs nevaru saprast, vai atceros tā vakara vīru vai vēlāk jātnieku skolā tik bieži redzēto cilvēku. Nāk prātā gan Podestas kuplie mati un melnā bārda, gan krogus brāļa seja, ko izvagojušas baku rētas. Šunelis izskrēja pretim, lai apsveiktu jauno viesi. Moreira ar vienu pātagas cirtienu to noguldīja uz grīdas. Šunelis apkrita augšpēdus, notirināja kājas un beigts bija. Bet mans stāsts tikai sākas.

Klusītiņām aizlavījos līdz kādām durvīm, kas izgāja šaurā gaitenī un veda uz kāpnēm. Ticis augšā, patvēros tumšā istabā. Tur bija ļoti zema gulta; vai tur bija vēl citas mēbeles, es nezinu. Drebēju kā apšu lapa. Apakšstāvā nerimās klaigas, saplīsa arī kāds stikls. Saklausīju augšā kāpjošas sievietes soļus, un uz mirkli pazibēja gaismas spraudziņa. Pēc tam Gūsteknes balss mani čukstus pasauca.

— Es te sniedzu pakalpojumus, bet tikai tiem, kas neālējas. Nāc tuvāk, es tev nenodarīšu pāri.

Viņa jau bija nometusi halātu. Apgūlos viņai blakām un sataustīju viņas seju. Nezinu, cik laika tā pagāja. Nebija neviena vārda, neviena skūpsta. Atraisīju viņas bizi un spēlējos ar taisnajiem, gludajiem matiem; pēc tam spēlējos ar viņu. Mēs vairs nekad nesatikāmies, un es nekad neuzzināju viņas vārdu.

Mūs izbiedēja šāviena troksnis. Gūstekne man teica:

— Tu vari aiziet pa otrām kāpnēm.

Tā arī izdarīju un nokļuvu uz zemes ceļa. Debesīs spīdēja mēness. Policijas seržants ar šauteni, kurai bija uzsprausts durklis, sargāja māla ķieģeļu žoga sienu. Ieraudzījis mani, viņš iesmējās:

— Tu esi no tiem agrajiem putniņiem, vai ne?

Kaut ko vajadzēja atbildēt, bet es nepaguvu. Pār

māla sienu rāpās kāds vīrs. Ar vienu lēcienu seržants bija klāt un ietrieca tērauda asmeni cilvēka miesā. Vīrs nokrita zemē un, apvēlies uz muguras, noasiņodams vaidēja. Es atcerējos suni. Lai nodarītu darbiņu līdz galam, seržants iedūra vīram ar durkli vēlreiz.

Un ar savādu prieku paziņoja:

— Redzi, Moreira, šoreiz šaušana nepalīdzēja.

No visām pusēm šurpu nāca uniformās ģērbti policisti, kas bija ielenkuši māju; saradās arī kaimiņi. Andresam Cirino vajadzēja pielikt krietnu spēku, lai izdabūtu no līķa ieroci. Visi viņam gribēja paspiest roku. Rufino smējās:

— Šim draudziņam ballīte beigusies!

Es staigāju no vienas ļaužu grupiņas pie otras un stāstīju, ko biju redzējis. Piepeši augumu pārņēma milzīgs nogurums, iespējams, man bija pat drudzis. Manījos prom, sameklēju Rufino, un mēs devāmies mājup. Sēžot zirgos, varējām redzēt rītausmas gaišo blāzmu. Es biju ne tik daudz noguris, cik apdullis no šīs nakts pavērsieniem.”

— No šīs nakts varenā plūduma! — mans tēvs papildināja.

Stāstnieks piekrita:

— Jā, tikai dažās stundās es paguvu iepazīt mīlestību un ieraudzīt nāvi. Dzīves laikā cilvēkam tiek atklāts itin viss, katrā ziņā viss, ko tam atvēlēts iepazīt, un man šajā posmā no vakara līdz rītam tika atklātas šīs divas svarīgās lietas. Gadu gaitā tik daudz reižu esmu stāstījis šo stāstu, ka īsti nezinu, vai atceros pašu notikumu vai tikai vārdus, ar kuriem to stāstu. Varbūt līdzīgi bija arī Gūsteknei ar viņas indiāņu iebrukumu. Tagad jau ir gluži vienalga, vai tas biju es vai kāds cits, kurš redzēja, kā nogalināja Moreiru.