Smilšu grāmata

SPOGULIS UN MASKA

Pēc veiksmīgas kaujas pie Klontarfas, kurā norvēģi tika pazemoti, Augstais Karalis uzrunāja dzejnieku un tam bilda:

— Visspožākie varoņdarbi izbāl, ja tos neiekaļ vārdos. Es vēlos, lai tu apdziedi manu uzvaru un slavu. Es būšu Ēneass, un tu būsi mans Vergilijs. Gribu zināt, vai tiksi galā ar šo uzdevumu, kas mūs abus darīs nemirstīgus!

— Jā, Karali, tikšu galā! — atbildēja dzejnieks. — Es esmu Ollans. Divpadsmit ziemas es apguvu metrikas zinības. Zinu no galvas trīssimt sešdesmit fabulu, kas ir jebkuras patiesas dzejas pamatu pamats. Manas arfas stīgās mīt Olsteras un Munsteras sāgu cikli. Apgūtie likumi ļauj devīgi izmantot valodas vissenākās atbalsis un vissmalkākās metaforas. Es pārvaldu slepenu rakstību, kas mūsu darbu pasargā no vienkāršās tautas nesaprotošajām acīm. Varu celt debesīs mīlestību, zirgu zādzības, kuģojumus, karus. Man ir zināmi visu Īrijas karaļnamu mitoloģiskie raduraksti. Man ir atklāti ārstniecisko zāļu, astronomiskās pareģošanas, matemātikas un kanonisko tiesību noslēpumi. Publiskā deklamēšanā esmu sakāvis visus savus pretiniekus. Es māku tā izsmiet, ka cilvēkiem piemetas ādas kaites, pat lepra. Protu labi apieties ar zobenu, ko apliecināju tavā dižajā kaujā; un neesmu izbaudījis tikai vienu — prieku par dāvanu, ko man sniedz.

Karalis, kuru garas un neizdibināmas runas ātri nogurdināja, atviegloti nopūtās un teica:

— Par dāvanām es zinu pārāk labi. Man tikko ziņoja, ka Anglijā jau dzirdama lakstīgala. Kad lieti un sniegi būs garām, kad lakstīgala atgriezīsies no dienvidu zemēm, tu stāsies galma un Dzejnieku kolēģijas priekšā un skandēsi savu dziesmu. Es tev dodu veselu gadu. Nopulē katru vārdu un katru burtu. Atlīdzība, tu jau zini, nedarīs kaunu ne manām karaļa ieražām, ne tavām nakts stundu iedvesmotajām rindām.

— Karali, vislabākā atlīdzība — skatīt tavu vaigu, — atbildēja dzejnieks, kas turklāt bija īsts galminieks.

Dziļi paklanījies, viņš steidzās prom, jau neskaidri nojauzdams pirmās vārsmas.

Noliktais laiks bija pagājis, tas bija bijis slimību un nemieru laiks, un dzejnieks Karalim cēla priekšā savu slavas dziesmu. Viņš to skaitīja nesteidzīgi un nosvērti, ne reizi neiemetot aci manuskriptā. Karalis piekrītoši māja ar galvu. Arī citi klausītāji, pat tie, kas bija sa-drūzmējušies durvīs un nedzirdēja nevienu vārdu, atdarināja viņa kustības. Beidzot Karalis ierunājās:

— Es pieņemu tavu darbu. Ta ir vēl viena uzvara. Katram vārdam tu esi piešķīris tā patieso nozīmi un katram lietvārdam esi dāvājis epitetu, ko tam veltījuši pirmie dzejnieki. Visā slavas dziesmā nav neviena tēla, ko nebūtu izmantojuši klasiķi. Karš tev ir skaisti nopīts cilvēku paklājs, asinis — zobena ūdens. Jūrai ir savs dievs, un pēc mākoņiem var paredzēt nākotni. Ar izcilību tu pārvaldi atskaņas, aliterācijas, asonanses, īsās un garās zilbes, pieproti skolotu retoriku, gudri izmanto ritmus. Ja piepeši izzustu visa Īrijas literatūra — omen absit² — to bez zaudējumiem varētu atjaunot, izmantojot tavu klasisko odu. Trīsdesmit rakstveži to pārrakstīs divpadsmit reizes.

Pēc klusuma pauzes Karalis turpināja:

— Viss ir lieliski, tomēr nekas nav noticis. Asinis dzīslās nepulsē straujāk. Roka nepastiepjas pēc šaujamā loka. Neviens nav nobālējis. Neviens nav izgrūdis kaujas saucienu vai izriezis krūtis pret vikingiem. Dzejniek, paies vēl viens gads, un mēs aplaudēsim vēl vienai tavai dziesmai. Kā apliecinājumu mūsu uzslavai saņem šo sudraba spoguli.

— Saprotu un pateicos, — dzejnieks atbildēja.

Zvaigznes debesīs uzsāka savu nemaldīgo ceļu.

Kad Saksijas mežos atkal iedziedājās lakstīgala, dzejnieks atgriezās pilī ar jaunu rokrakstu, šoreiz mazāku nekā pirmajā reizē. Viņš to neskaitīja no galvas; viņš to lasīja, nespēdams noslēpt nedrošību un izlaizdams atsevišķas vietas, it kā pats tās pilnībā nesaprastu vai negribētu jel kādā veidā aptraipīt. Sacerējums bija neparasts. Tas nebija vienkāršs kaujas apraksts — bet pati kauja. Cīniņa juceklī šaudījās Dievs, kas ir Trīs un ir Viens, īru pagānu elki un tie, kas dosies kaujās daudzus gadsimtus vēlāk, “Vecās Eddas”* aprakstīto notikumu sākumā.Tikpat savāda bija sacerējuma forma. Lietvārds vienskaitlī te valdīja pār darbības vārdu daudzskaitlī. Prievārdi ievērojami atšķīrās no pieņemtajām normām. Skarbas noskaņas mijās ar maigām. Metaforas bija patvaļīgas vai arī tādas šķita.

Karalis aprunājās ar apkārt stāvošajiem literatūras zinātājiem un teica šādus vārdus:

— Par tavu pirmo sacerējumu es varēju apgalvot, ka tas bija izdevies Īrijā jebkad dziedātu slavas dziesmu kopsavilkums. Sī tava jaunā dziesma pārspēj visu, kas radīts iepriekš — un arī iznīcina to. Satriec, apbur un apžilbina. Neizglītotie to nekad nenovērtēs, bet tikai mācītie, tikai mazākums. Ziloņkaula lādei būs uzticēts glabāt vienīgo eksemplāru. No spalvas, kas radījusi tik izcilu darbu, mēs drīkstam gaidīt vēl ko augstāku.

Un pasmaidījis viņš piebilda:

— Mēs visi esam kādas pasakas tēli, un der atcerēties, ka pasakās valda skaitlis trīs.

Dzejnieks tik vien uzdrīkstējās kā nomurmināt:

— Trīs burvja dāvanas, trīs tēva dēli un, protams, Trīsvienība.

Karalis runāja tālāk:

— Par mūsu atzinības ķīlu saņem šo zelta masku.

— Saprotu un pateicos, — atbildēja dzejnieks.

Apritēja vēl viens gads. Pils torņu sargi pamanīja,

ka dzejnieks ieradies bez manuskripta. Karalis skatījās uz viņu un neticēja savām acīm; tas bija gluži cits cilvēks. Viņa sejas vaibstus bija pārveidojušas un apzīmogojušas pēdas, ko nevarēja atstāt laiks. Acis it kā vērās bezgalīgā tālē vai arī bija kļuvušas aklas. Dzejnieks lūdza iespēju pārmīt dažus vārdus divatā. Vergi pameta zāli.

— Tu neesi sacerējis odu? — Karalis jautāja.

— Esmu, — skumji atbildēja dzejnieks. — Kaut Mūsu Kungs Jēzus Kristus man nebūtu to ļāvis!

— Vari to noskaitīt?

— Neuzdrošinos.

— Es tev dāvāju vajadzīgo drosmi. Lasi! — Karalis paziņoja.

Dzejnieks norunāja dzejoli. Ta bija tikai viena rindiņa. Gan pats dzejnieks, gan viņa Karalis biklā balsī skandētos vārdus izbaudīja kā slepenu lūgsnu vai lāstu. Karalis bija tikpat apburts un tikpat satriekts kā dzejnieks. Abi, bāli kā krīts, saskatījās.

— Jaunības dienās, — ierunājās Karalis, — es kuģoju uz vakariem. Kādā salā redzēju sudraba dzinējsuņus, kas līdz nāvei vajāja zeltītas mežacūkas. Citā salā mēs pārtikām no burvju ābolu smaržas. Vēl citā es redzēju uguns mūrus. Vistālākajā salā pār debesīm bija izliekusies iekārta upe, un tās ūdeņos varēja redzēt peldam zivis un ejam kuģus. Tie visi ir brīnumi, bet tos nevar salīdzināt ar tavu dzejoli, kas šos brīnumus savā ziņā ietver. Kāda gan burvestība tev dāvāja šo rindu?

— Rītausmā, — sacīja dzejnieks, — es pamodos, runādams vārdus, kurus pirmajā brīdī pat nesapratu.

Šie vārdi ir dzejolis. Jutu, ka esmu pastrādājis grēku, iespējams, tādu grēku, ko Gars nepiedod.

— Grēku, kurā abi nu dalāmies, — Karalis čukstēja. — Grēku, ko sauc par Dailes pieredzēšanu un kas cilvēkiem ir liegta dāvana. Tagad mums tas ir jāizpērk. Es tev iedevu spoguli un zelta masku; saņem trešo dāvanu, kas būs pēdējā.

Un viņš ielika dzejnieka labajā rokā dunci.

Par dzejnieku ir zināms, ka tas darīja sev galu, tiklīdz atstāja pili; par Karali — ka tas kļuvis par ubagu un klīst pa Īrijas, savas bijušās karalistes, ceļiem, un ne reizi vairs nav atkārtojis dzejoli.