Smilšu grāmata

PĒCVĀRDS

Rakstīt ievadu stāstiem, kurus lasītājs vēl nav lasījis, ir turpat neizpildāms uzdevums, jo šajā gadījumā vajadzētu analizēt sižetus, proti, aizsteigties priekšā notikumiem. Tāpēc dodu priekšroku pēcvārdam.

Pirmais stāsts vēlreiz atgriežas pie vecās dubultnieka tēmas, ko daudzkārt un allaž veiksmīgi risinājusi Stīvensona spalva. Anglijā šo tēmu sauc par fetch vai, izsakoties literārāk, wraith of the living, Vācijā — par Doppelgaenger. Nojaušu, ka pašos sākumos to varēja dēvēt arī par alter ego tēmu. Sī daudzkrāsainā parādība, visticamāk, būs cēlusies no atspulgiem ūdenī vai metālā vai, galu galā, vienkārši atmiņā, un spoguļošanās ikvienu dalībnieku dara par skatītāju un aktieri. Mans pienākums bija panākt, ka sarunas partneri kļūst pietiekami atšķirīgi, lai būtu divi, un pietiekami līdzīgi, lai būtu viens. Vai būtu jēga vēstīt, ka šo stāstu sacerēju Cārlzas upes krastos Jaunanglijā un ka tās vēsais plūdums man atsauca atmiņā Reinas tālos ūdeņus?

Mīlestības tēma ir plaši apspēlēta manās dzejās; prozā tās nav, prozā vienīgais piemērs ir “Ulrika”, un es ceru, ka lasītāji pamanīs stāsta formālo radniecību ar “Citu”.

Visgodkārīgākais šīs grāmatas stāsts varētu būt “Kongress”. Stāsta tēma ir neticami vērienīga iecere, kas galu galā saplūst ar kosmosu un cilvēka dienu ritumu. Aizplīvurotais sākums it kā norāda uz Kafkas daiļradi; beigas nenoliedzami un nepamatoti cenšas pacelties līdz Cestertona vai Džona Benjana jūsmībai. Šāda veida atklāsmi dzīvē nekad neesmu izpelnījies, bet esmu mēģinājis kaut ko līdzīgu nosapņot, tas gan. Nenoniecinot savu ieradumu, notikumu gaitā esmu ieaudis autobiogrāfiskus zibšņus.

Nevienam neizdibināmais, par to nav šaubu, liktenis urdīja mani tik ilgi, kamēr ķēros pie tāda kā Lav-krafta pēcnāves stāsta sacerēšanas, šī autora darbi man vienmēr nedaudz atgādinājuši neapzinātas Edgara Alana Po stāstu parodijas. Es ļāvos liktenim, un manu pūliņu pieticīgo augli sauc There are more things.

“Trīsdesmitnieka sekta” izceļ dienas gaismā iespējamas ķecerības stāstu, lai gan tam nav atrodamas nekādas dokumentālas liecības.

“Dāvanu nakts” šajā grāmatā, iespējams, ir nevainīgākais, skarbākais un pacilājošākais stāsts.

“Bābeles bibliotēkā” (1941) runāts par bezgalīgu grāmatu skaitu; “Undrs” un “Spogulis un maska” — simtgadīgi teksti, kas pārstāvēti vienā vārdā.

“Noguruša cilvēka utopija”, manuprāt, ir godīgākais un skumīgākais te lasāmais stāsts.

Manu ziņkāri vienmēr kņudinājusi ziemeļameri-kāņu apsēstība ar dzīves ētisko pusi; stāstā “Vilinājums” esmu mēģinājis atspoguļot šo viņu rakstura šķautni.

Atšķirībā no Džona Feltona un Šarlotes Kordē, atšķirībā no plaši zināmā Riveras Indartes viedokļa (“Nomušīt Rosasu — svēta lieta”) un Urugvajas Valsts himnas (“Ja tirāns nāk, velk dunci Bruts”) es neatbalstu politisku slepkavību. Lai kā arī būtu, lasītājiem ir tiesības zināt, kas notika ar vientuļo slepkavnieku Arredondo. Luiss Melians Lafinurs lūdza pilnīgu apžēlošanu, bet tiesneši Karloss Feins un Kristovals Sal-vanjaks piesprieda vainīgajam vienu mēnesi vieninieka kamerā un piecus gadus cietumā. Šodien viena no Montevideo ielām nosaukta Avelino Arredondo vārdā.

Divi pretrunīgi un neizskaidrojami priekšmeti ir divu pēdējo stāstu tēma; “Diskā” tas ir Eiklīda aplis, kuram iespējama tikai viena puse; “Smilšu grāmatā” — sējums, kura lapu skaits nav aprēķināms.

Ceru, ka manis ātri nodiktētās piezīmes neizsmeļ grāmatas saturu un ka tajā mītošie sapņi turpinās vīties un sazaroties grāmatu ciet verošā lasītāja viesmīlīgajā iztēlē.

H.L.B.

1975. gada 3. februāris, Buenosairesa

¹

Kenning (angļu vai.) — poētiskas metaforas paveids, populārs senajā skaldu dzejā, kad vienu vārdu aizstāj ar diviem vai vairākiem vārdiem.

²

Blanko — “baltā” partija Urugvajā.

³

Šeit: Odina tauta.

⁴

Tava smilšu virve (angļu vai).

⁵

More geometrico (latīņu vai) — šeit: ar ģeometrijas palīdzību.

⁶

Viklifa melnie burti! (angļu va/.); sk. komentāros.

⁷

Jari (vācu vai.) — karaļa vietvaldis Skandināvijā.