Smilšu grāmata

NOGURUŠA CILVĒKA UTOPIJA

Par Utopiju to saucu, grieķu vārdā, kas Nozīmē — nav tādas vietas.

Kevedo

Nav divu vienādu kalnu grēdu, bet līdzenumi jebkurā pasaules malā ir vienādi. Es gāju pa ceļu šādā līdzenumā. Bez lielas degsmes klusībā spriedu, kur es esmu — Oklahomā, Teksasā vai tajā zemes nostūrī, ko literāti dēvē par pampu. Ne pa labi, ne pa kreisi nebija ne miņas no kāda žoga. Tapat kā citās reizēs nesteidzīgi atkārtoju Emilio Oribesa rindas, kas ar katru reizi kļuva arvien lielākas, arvien iespaidīgākas:

Nekad nebeidzama, baisa līdzenuma vidū,

Kaut kur netālu no Brazīlijas...

Ceļš bija zūdošs. Uzkrita pirmās lietus lāses. Divsimt vai trīssimt metru sev priekšā ieraudzīju spīdam uguni kādā mājā. Ta bija zema un taisnstūraina, un to ieskāva koki. Durvis atvēra tik ražena auguma vīrs, ka es gandrīz sabijos. Viņš bija ģērbies viss pelēkā. Nojautu, ka viņš kādu gaidīja. Aizšaujamā durvīm nebija.

Mēs iegājām lielā istabā ar koka sienām. No griestu lampas plūda dzeltena gaisma. Galds mani savā ziņā izbrīnīja. Uz galda stāvēja klepsidra³, ko redzēju pirmo reizi, un kāda tērauda gravīra. Vīrs norādīja uz krēslu.

Izmēģināju dažādas valodas, bet nespējām saprasties. Beidzot viņš sāka runāt latīniski. Sakopoju savas jau pabālējušās zināšanas no studiju gadiem un sagatavojos sarunai.

— Pēc drēbēm spriežu, — vīrs teica, — ka tu nāc no cita gadsimta. Kādreiz valodu dažādība veicināja tautu dažādību un pat karu dažādību, bet tagad pasaule atgriezusies pie latīņu valodas. Daži gan baiļojas, ka nenolaižas atkal līdz franču mēlei, līdz lemozīnam vai papjamento, bet tas nenotiks tik drīz. Lai nu kā, mani vairs neinteresē ne tas, kas ir bijis, ne tas, kas vēl būs.

Es neko neteicu, un viņš piebilda:

— Ja tev nav iebildumu skatīties, kā otrs ēd, varbūt piebiedrosies man?

Sapratu, ka viņš ir pamanījis manu satraukuma stīvumu, un piekritu.

Cauri koridoram ar sānu durvīm nokļuvām nelielā virtuvē, kur viss bija no metāla. Atgriezāmies ar vakariņām uz paplātes: kukurūzas pārslām bļodiņās, vīnogu ķekaru, nezināmu augli, kura garša bija līdzīga vīģei, un lielu ūdens krūku. Maizes, manuprāt, nebija. Mājas saimnieka vaibsti bija asi, viņa acīs nomanīju savādu mirdzumu. Šo bargo un bālo seju, ko redzēju tikai vienreiz mūžā, es nekad neaizmirsīšu. Runājot viņš iztika bez žestiem.

No latīņu valodas izvairīties vairs nebija iespējams, un es beidzot jautāju:

— Vai tevi neizbrīna mana piepešā ierašanās?

— Nē, — viņš atrauca. — Šādi apciemojumi pie mums notiek katru gadsimtu. Bet tie nav ilgi; vēlākais rīt jau būsi mājās.

Saimnieka pārliecinošā balss mani nomierināja. Uzskatīju par vajadzīgu iepazīstināt ar sevi:

— Es esmu Eudoro Asevedo. Piedzimu 1897. gadā Buenosairesā. Man ir septiņdesmit gadu, es esmu angļu un amerikāņu literatūras pasniedzējs un fantastisku stāstu autors.

— Bez riebuma esmu spējis izlasīt divas fantastikas grāmatas, — viņš atbildēja. — Tas ir “Kapteiņa Lemuela Gulivera piedzīvojumi”, ko daudzi uzskata par patiesiem, un “Teoloģijas kopsavilkums”. Bet nerunāsim par notikušo. Notikušais vairs nevienu neinteresē. Viss notikušais ir vien atspēriena punkts izdomājumiem un pārspriedumiem. Mūsu skolās mums māca šaubas un aizmiršanas mākslu. Pirmām kārtām mums māca aizmirst to, kas tu esi un no kurienes nāc. Mēs dzīvojam laikā, kas secīgi mainās, bet cenšamies dzīvot sub specie aeternitatis*. Pagātne mums ir atstājusi mantojumā dažus vārdus, bet tie pamazām izzūd no valodas. Mēs izvairāmies no nevajadzīgas precizitātes. Mums nav ne hronoloģijas, ne vēstures. Nav ari statistikas. Tu teici, ka tevi sauc Eudoro; bet es nevaru tev pateikt, kā sauc mani — es esmu tikai “kāds”.

— Bet kā sauca tavu tēvu?

— Nekā nesauca.

Pie vienas sienas ieraudzīju grāmatu plauktu. Uz labu laimi paņēmu un atvēru vienu sējumu; burti bija skaidri salasāmi, bet nesaprotami, rakstīti ar roku. Stūrainās līnijas man atgādināja rūnu alfabētu, taču to izmantoja tikai kapakmeņu rakstiem. Iedomājos, ka nākotnes cilvēki ir ne tikai daudz garāki, bet arī daudz prasmīgāki. Neviļus uzlūkoju mājas saimnieka slaidos un smalkos pirkstus. Tas bilda:

— Es tev parādīšu kaut ko tādu, ko tu nekad nebūsi redzējis.

Ārkārtīgi uzmanīgi viņš man pasniedza Mora “Utopiju”, kas bija iespiesta Bāzelē 1518. gadā. Tai trūka dažu lappušu un litogrāfiju.

— Ta ir iespiesta grāmata, — mazliet vīzīgi iesaucos. — Mājās man tādu būs pāri par diviem tūkstošiem, tiesa, ne tik senu un greznu.

Skaļā balsī izlasīju grāmatas virsrakstu.

Namatēvs iesmējās.

— Neviens nespēj izlasīt divus tūkstošus grāmatu. Četru gadsimtu laikā, kamēr dzīvoju, būšu pievārējis tikai kādu duci. Turklāt svarīgi ir pārlasīt, nevis lasīt. Grāmatu drukāšana, kas mūsdienās ir atcelta, kādreiz bija cilvēku lielākā sērga, jo galvu reibinošos apjomos vairoja pilnīgi nevajadzīgus tekstus.

— Savukārt manā zinātkārajā vakardienā, — atbildēju, — noteicošs bija aizspriedums, ka no vakara līdz rītam iekrājas tik daudz svarīgu notikumu, ka tos nezināt ir vienkārši kauns. Planētu Zeme apdzīvoja kolektīvi bubuļi — Kanāda, Brazīlija, Šveices Kongo, kopējais tirgus. Gandrīz neviens nezināja šo platonisko esamības formu priekšvēsturi, toties jo labi pārzināja pēdējā skolotāju kongresa vistukšākos sīkumus, kādu attiecību nenovēršamu sabrukumu un prezidentu uzsaukumus, ko ar žanram atbilstošu gudru tukšvārdību izstrādāja sekretāru sekretāri.

To visu cilvēki lasīja tūlītējai aizmirstībai, jau pēc dažām stundām jaunas blēņas izdzēsa vecās. No visām nodarbēm vispubliskākā neapstrīdami bija politika. Vēstniekam vai ministram piekrita tāds kā kroplīša liktenis, šos kungus vajadzēja pārvietot skaļi rūcošos, garos automobiļos, motociklistu un grenadieru ielenktus un kaismīgu fotogrāfu vajātus. Ta vien šķiet, ka viņiem būtu amputētas kājas, mēdza teikt mana māte. Attēli un iespiests vārds bija reālāki par pašām lietām. Patiess bija tikai tas, kas bija publicēts. Esse est percipi (būt nozīmē tikt uztvertam) — tāds bija mūsu savdabīgā priekšstata par pasauli atbalsta punkts, īstenošanas līdzeklis un sasniedzamais mērķis. Vakardienā, kuru labi atceros, cilvēki bija ļoti lētticīgi; tie uzskatīja, ka prece bija laba tāpēc, ka to nenogurstoši slavēja preces ražotāji. Izplatītas bija arī zādzības, lai gan visi zināja, ka naudas daudzums nenodrošina ne laimi, ne mieru.

— Nauda? — iesaucās sarunas biedrs. — Pie mums neviens vairs necieš no trūkuma, kas būtu bijis nepanesami, nedz no bagātības, kas būtu bijis tiešām piedauzīgi. Katrs pilda savu pienākumu.

— Kā rabīni, — piemetināju.

Šķiet, viņš nesaprata. Un turpināja:

— Pie mums nav arī pilsētu. Spriežot pēc Baija-blankas drupām, kuras izpētīju ar lielu interesi, nekas daudz nav zaudēts. Tā kā īpašumu vairs nav, nav arī mantojumu. Simts gadu vecumā cilvēks sasniedz briedumu un spēj sadzīvot gan ar sevi, gan ar savu vientulību. Viņš jau ir atstājis aiz sevis vienu bērnu.

— Vienu? — es iejautājos.

-— Jā, tikai vienu. Cilvēku dzimumu atbalstīt nav jēgas. Daži uzskata, ka cilvēks ir dievišķā instruments, ar kura palīdzību tas izzina Visumu, bet nevienam nav drošas pārliecības, ka dievišķais pastāv. Šodien, manuprāt, lielākie strīdi notiek par to, kas ir izdevīgāk — pakāpeniska vai vienlaicīga cilvēku pašnāvība. Bet atgriezīsimies pie mūsu tēmas.

Es piekrītoši pamāju.

— Sasniedzot simts gadu vecumu, indivīds ir iemācījies iztikt bez mīlestības un draudzības. Viņu neapdraud nejauša saslimšana vai nejauša nāve. Viņš nodarbojas ar mākslu, filozofiju, matemātiku vai spēlē šahu ar sevi. Pieņēmis lēmumu, viņš dara sev galu. Cilvēks ir īsts savas dzīves un, protams, arī savas nāves noteicējs.

— Tas ir citāts? — es jautāju.

— Pilnīgi noteikti. Citāti ir vienīgais, kas mums palicis. Valoda ir citātu sistēma.

— Bet mana laikmeta lielais notikums, ceļojumi kosmosā? Kas ar tiem?

— No šī pārvietošanās veida, kas, bez šaubām, ir apbrīnas vērts, mēs atteicāmies pirms vairākiem gadsimtiem. Aizbēgt no šeit un tagad tā arī nekad neizdevās.

Un jau ar smaidu piebilda:

— Turklāt jebkurš ceļojums ir kosmisks. Doties no vienas planētas uz otru ir tāpat kā aiziet uz kaimiņu sētu. Arī jūs, ienākot šajā istabā, veicāt savdabīgu kosmisko ceļojumu.

— Tā tas ir, — piekritu. — Manā pasaulē daudz runāja arī par dzīvniekiem, kas sastopami tikai zoodārzos, un par ķīmiskām vielām.

Saimnieks pagrieza man muguru un paskatījās pa logu. Tur mēnesgaismā balts vīdēja mēma sniega apsegts lauks.

Es uzdrošinājos jautāt:

— Vai muzeji un bibliotēkas vēl ir?

— Nav. Vakardienu mēs cenšamies aizmirst — lai tā paliek elēģiju sacerētājiem. Mums nav piemiņas dienu, simtgades jubileju un mirušu cilvēku portretu. Katram pašam jāveido tam vajadzīgās zinātnes un mākslas.

— Tādā gadījumā katram pašam jābūt Bernardam Šovam, Jēzum Kristum un Arhimēdam.

Viņš piekrita, bet nebilda ne vārda. Es turpināju tincināt:

Q1

— Kas notika ar valstu valdībām?

— Tradīcija vēsta, ka valdības pakāpeniski kļuva nevajadzīgas. Tas aicināja uz vēlēšanām, pieteica karus, noteica cenas, konfiscēja īpašumus, izsludināja arestus un mēģināja ieviest cenzūru, bet neviens tās neņēma par pilnu visā pasaulē. Prese pārstāja publicēt valdību rakstus un portretus. Politiķiem nācās meklēt godīgāku nodarbi, daži kļuva brīnišķīgi komiķi vai labi dziednieki. Īstenībā viss droši vien notika daudz sarežģītāk, nekā es stāstu.

Tad, mainījis toni, viņš teica:

— Es pats savām rokām esmu uzcēlis šo māju, un tā ir līdzīga visām citām. Es pats savām rokām esmu izgatavojis šīs mēbeles un saimniecības piederumus. Es apstrādāju šo zemi, kuru citi — viņu sejas es neesmu redzējis — droši vien apstrādās vēl labāk. Man ir, ko tev parādīt.

Es gāju līdzi saimniekam uz blakus telpu. Viņš iededza lampu, kas arī karājās pie kailiem griestiem. Kādā stūrī ieraudzīju vecu arfu ar dažām stīgām. Pie sienām bija gleznas taisnstūru rāmjos, gleznās dominēja dzeltenā krāsa. Šķita, ka audekli piederēja dažādiem māksliniekiem.

— Gleznas ir mans darbs, — saimnieks paziņoja.

Apskatīju audeklus, mans skatiens apstājās pie vismazākās gleznas, kurā bija attēlots vai kuru bija iedvesmojis saulriets; tajā bija ietverts kaut kas bezgalīgs.

— Ja tev patīk, vari to ņemt līdzi par piemiņu no kāda nākotnes drauga, — vīrs mierīgi bilda.

Es pateicos, bet dažas citas gleznas manu ziņkāri urdīja vēl vairāk. Es nevarētu apgalvot, ka tās bija tikai baltos toņos, bet, jā, tās tiešām šķita baltas.

— Šīs gleznas tapušas krāsās, ko tavas aizvēsturiskās acis nespēj saskatīt.

Arfas stīgām pieskārās ārkārtīgi smalki pirksti, es tik tikko spēju saklausīt vienu vai otru skaņu.

Tajā brīdī pie durvīm kāds klauvēja. Mājā ienāca gara sieviete un trīs vai četri vīrieši. Viņi izskatījās pēc brāļiem, vai arī tos bija vienādojis laiks. Mans saimnieks uzrunāja sievieti:

— Es zināju, ka šovakar būsi klāt. Vai ar Nilu satiecies?

— Jā, bet ne gluži katru vakaru. Un vienmēr viņš glezno.

— Cerēsim, ka viņam veiksies labāk par tēvu.

Mājās mēs neko neatstājām; paņēmām visu — manuskriptus, gleznas, mēbeles, piederumus.

Sieviete šajā darbā neatpalika no vīriešiem. Man bija kauns, ka esmu tik vājš un tik maz viņiem varu palīdzēt. Durvis palika vaļā, mēs gājām prom, apkrāvušies mantām. Ievēroju, ka mājai bija divslīpju jumts.

Pēc piecpadsmit minūšu gājuma nogriezāmies pa kreisi. Tālumā samanīju tādu kā torni ar kupolu galā.

— Tā ir krematorija, — kāds teica. — Tur iekšā ir nāves kamera. Runā, ka to izgudrojis kāds filantrops, kura vārds, ja nemaldos, bija Ādolfs Hitlers.

Uzraugs, kura raženais stāvs mani vairs neizbrīnīja, atvēra dzelzs vārtiņus.

Mans saimnieks kaut ko tam iečukstēja ausī. Pamājis ardievas, saimnieks nozuda nāves istabā.

— Izskatās, ka būs sniegs, — sieviete paredzēja.

Savā Mehiko ielas rakstāmgaldā es glabāju audeklu, ko pēc vairākiem tūkstošiem gadu kāds mākslinieks uzgleznos ar krāsām, pagaidām vēl izkaisītām plašajā pasaulē.

¹

“Pagrimums un krišana” (angļu vai.).

²

Šeit: tas nenotiks (latiņu vai).

“Vecā Edda” — Islandiešu seno tekstu (dzejas) apkopojums, tapis 13. gadsimtā.

³

Ūdens pulkstenis, ko Senajā Grieķijā nosauca par ldep-sidru (ūdens zagli).

It kā viss būtu mūžīgs (latiņu vai.).