Smilšu grāmata

OTRS

Tas notika 1969. gada februārī Bostonas ziemeļos, Kembridžā. Es to tūlīt nepierakstīju, mana pirmā doma bija visu aizmirst, lai nesajuktu prātā. Tagad, 1972. gadā, es domāju, ka, aprakstot šo notikumu, ļaušu citiem to izlasīt kā stāstu un pēc gadiem, iespējams, par stāstu tas kļūs arī man.

Notikuma laikā stinga asinis dzīslās, un vēlāk, bezmiega naktīs, man neklājās vieglāk. Tas gan nenozīmē, ka šis pārstāsts varētu aizkustināt kādu trešo.

Pulkstenis bija desmit no rīta. Es biju ērti atzvēlies soliņā iepretim Cārlzas upei. No manis piecsimt metru pa labi slējās augsts nams, kura nosaukumu tā arī nezinu. Pelēcīgie upes ūdeņi nesa lielus ledus gabalus. Neizbēgami, ka upe manas domas pievērsa laikam. Tūkstošgadīgajam Heraklīta tēlam. Biju labi izgulējies, vakardienas lekcija, šķiet, skolēnos bija raisījusi interesi. Tuvumā nebija ne dvēseles.

Piepeši uzmācās jutoņa (psihologi to uzskata par noguruma pazīmi), ka šo brīdi esmu jau pieredzējis. Sola otrā galā kāds apsēdās. Daudz labprātāk būtu vēlējies palikt viens, bet tūlīt pat strauji celties kājās būtu nepieklājīgi, un to es negribēju. Tad šis otrs sāka svilpot. Ta bija pirmā, bet ne pēdējā reize šajā rītā, kad dvēselē iezagās trauksme. Viņš svilpoja vai mēģināja izsvilpot Eliasa Regulesa “Pamesto namu”, pazīstamu kreoliešu motīvu. Šis motīvs mani aizveda uz pagalmu, kura sen vairs nav, un lika atminēties pirms daudziem gadiem mirušo Alvaro Melianu Lafinuru. Tad atskanēja dziesmas vārdi. Tie bija no pirmā panta. Balss nepiederēja Alvaro, bet bija nu ļoti, ļoti tai līdzīga. Es nodrebēju šausmās.

Piesēdos svešiniekam tuvāk un jautāju:

— Senjor, jūs esat urugvajietis vai argentīnietis?

— Argentīnietis, bet no četrpadsmitā gada dzīvoju Zenēvā, — skanēja atbilde.

Iestājās ilgs klusums. Tad jautāju:

— Malanjū ielas septiņpadsmitā numura mājā? Iepretim krievu baznīcai?

Viņš apstiprināja.

— Tādā gadījumā, — apņēmīgi bildu, — jūs esat Horhe Luiss Borhess. Es arī esmu Horhe Luiss Bor-hess. Tagad ir 1969. gads, un mēs esam Kembridžā.

— Nebūt ne! — viņš atbildēja manā balsī, tiesa, it kā no tāluma.

Un pēc maza brīža piemetināja:

— Šobrīd es esmu šeit, Zenēvā, sēžu uz soliņa dažu soļu attālumā no Ronas. Mēs tik tiešām esam līdzīgi, un tas ir savādi, bet jūs esat daudz vecāks par mani un sirmu galvu.

— Varu pierādīt, — es atbildēju, — ka nemeloju. Varu izstāstīt kaut ko tādu, par ko svešinieki nezina. Manās mājās ir sudraba matē trauks ar savijušos rāpuļu kājiņu, mūsu vecaistēvs to atveda no Peru. Tāpat mums ir sudraba bļodiņa, kas karājās pie sedlu loka. Tavā istabā ir skapis, kurā grāmatas sakārtotas divās rindās. Tur ir “Tūkstoš un vienas nakts” trīs sējumi Leina tulkojumā, ko papildina gravīras un maziem burtiem rakstītas piezīmes katras nodaļas beigās, Kišera latīņu valodas vārdnīca, Tacita Germania latīniski un Gordona versijā, Garnjē nama “Dons Kihots”, Riveras Indartes “Asiņainais saraksts” ar autora veltījumu, Kārlaila Sar-tor Resartus, Amjela biogrāfija un, paslēpts aiz citām grāmatām, neliels sējumiņš plānos vākos par Balkānu tautu seksuālajām paražām. Vēl es lieliski atminos novakari kāda nama otrajā stāvā Diburgas laukumā.

— Difūras laukumā, — viņš izlaboja.

— Labi, lai būtu Difūras laukumā. Vai tagad esi apmierināts?

— Nē, — viņš atbildēja. — Šie pierādījumi neko nepierāda. Ja es jūs redzu sapnī, tad ir gluži dabiski, ka jūs zināt to pašu, ko es. Un jūsu detalizētais uzskaitījums ir pilnīgi velts.

Aizrādījums bija taisnīgs; es teicu:

— Ja šis rīts un šī tikšanās ir sapnis, tad katrs no mums uzskata, ka sapņotājs ir viņš. Varbūt mēs pārstāsim sapņot; varbūt ne. Tikmēr mūsu abu svēts pienākums ir samierināties ar šo sapni, tāpat kā esam samierinājušies ar šo pasauli un to, ka esam nākuši no mātes miesām, lai elpotu un skatītos apkārt.

— Bet ja nu sapnis ieilgst? — otrs bažīgi vaicāja.

Lai nomierinātu viņu un nomierinātu sevi, tēloju

pašapzinīgu mieru, ko, saprotams, nejutu. Es teicu:

— Mans sapnis ilgst jau septiņdesmit gadu. Tu piekritīsi, ka nav tādu cilvēku, kas, grimstot atmiņās, nesastaptos ar sevi. Tieši tas tagad notiek ar mums, bet ar vienu atšķirību — mēs esam divi. Varbūt vēlies kaut ko uzzināt no manas pagātnes? Tā būs gaišā nākotne, kas tevi gaida.

Viņš nevilcinoties piekrita, un es nedaudz apjuku. Bet sāku stāstīt:

— Māte ir sveika un vesela, dzīvo savās mājās Car-kasas un Maipū ielas stūrī Buenosairesā, bet tēvs pirms trīsdesmit gadiem nomira. No sirdskaites. Viņu piebeidza ķermeņa kreisās puses paralīze, kreisā roka gulēja uz labās rokas kā maza bērna rociņa uz milža ķetnas. Viņš ļoti gaidīja nāvi, bet nekad nesūdzējās. Tajā pašā mājā nomira arī mūsu vecmāmiņa. Dažas dienas pirms beigām viņa sasauca visus kopā un teica: “Es esmu ļoti veca sieva, kas ļoti lēnām mirst. Tas nav nekas sevišķs un tā dzīvē notiek, tāpēc lai neviens neceļ traci.” Tava māsa Nora apprecējās, viņai ir divi dēli. Starp citu, kā jums tur, mājās, klājas?

— Labi. Tēvs spītē liktenim ar jokiem, kā parasti. Vakar klāstīja, ka Jēzus uzvedas tāpat kā mūsu gaučo — bail uzņemties atbildību, tāpēc sprediķo līdzībās.

Pēc neveikla klusuma brīža viņš bikli apvaicājās:

— Un kā jums?

— Nezinu, cik grāmatu tu īsti sarakstīsi, bet zinu, ka jau tagad to ir pārāk daudz. Tu rakstīsi dzejas, un tas būs vientuļš prieks, un fantastiskus stāstus. Lasīsi lekcijas tāpat kā tavs tēvs un daudzi citi mūsu dzimtā.

Man bija patīkami, ka viņu neuztrauca savu grāmatu panākumi vai sakāves. Mazliet mainījis toni, es turpināju:

— Jā, par vēsturi... Bija vēl viens karš, kāvās gandrīz tie paši pretinieki. Francija ilgi nedomāja un padevās, Anglija un Amerika cīnījās pret kādu vācu diktatoru, ko sauca par Hitleru, jā, tā pati nerimstošā kauja pie Vaterlo. Buenosairesa 1946. gadā dzemdināja vēl vienu Rosasu, gauži līdzīgu mūsu radiniekam. Piecdesmit piektajā mūs izglāba Kordovas province, tāpat kā pirms tam bija glābusi Entreriosa. Arī šodien nav nekā spoža. Visā pasaulē pamazām nostiprinās Krievija, Amerika, kuru nodarbina demokrātiski aizspriedumi, neuzdrošinās kļūt par impēriju. Bet mūsu valsts kļūst provinciālāka diendienā. Provinciālāka un pašapmierinātāka, it kā būtu aizvērusi acis. Es nebūtu pārsteigts, ja skolās latīņu valodas vietā mācītu gvarani valodu.

Pamanīju, ka sarunu biedrs manī tikpat kā neklausās. Bailes neiespējamā, bet acīm redzamā priekšā viņu stindzināja. Man, kas nekad nav bijis tēvs, pret šo nabaga puisi radās siltākas jūtas nekā pret miesīgu dēlu. Viņš žņaudzīja rokās kādu grāmatu. Gribēju zināt, kas tā bija.

— “Apsēstie” vai, precīzāk, Dostojevska “Velni”, — viņš atbildēja ne bez lepnuma.

— Atceros kā pa miglu. Par ko tā ir?

Tas nebija labi teikts, jutu, ka jautājums noskan kā zaimi.

— Krievu meistars, — viņš pamācoši bilda, — labāk par citiem izprata slāvu dvēseles līkločus.

Skolmeistariskais tonis vedināja domāt, ka viņš bija nomierinājies.

Apvaicājos, kādus vēl krievu dižā rakstnieka darbus viņš ir apguvis.

Sarunas biedrs nosauca divus trīs darbus, starp tiem arī “Dubultnieku”.

Jautāju, vai, lasot tos, viņš varoņus spēja izšķirt tikpat labi kā lasot Džozefa Konrāda romānus un vai negrasījās rūpīgi izstudēt visus Dostojevska darbus.

— Taisnību sakot, nē, — skanēja nedaudz izbrīnīta cilvēka atbilde.

Gribēju zināt, pie kāda darba viņš strādā, un saņēmu atbildi, ka viņš kārtojot dzejoļu grāmatu, ko sauks “Sarkanās himnas”. Esot domājis arī par “Sarkanajiem ritmiem”.

— Kāpēc gan ne? — nopriecājos. — Varēsi atsaukties uz cienījamiem priekštečiem. Rubenam Dario ir zilais dzejolis, Verlēnam — pelēkā dziesma.¹

Viņš nelikās zinis par manu piezīmi un paskaidroja, ka dzejoļu grāmatā būs apdziedāta cilvēku brālība. Mūsdienu dzejnieks nedrīkst pagriezt muguru savam laikam.

Mazliet padomāju un jautāju, vai viņš tiešām jūtas kā visu cilvēku brālis. Piemēram, brālis visiem sēru ceremoniju vadītājiem, visiem pastniekiem, visiem ūdenslīdējiem, visiem tiem, kas dzīvo ielas pāru numuru mājās, visiem, kas zaudējuši balsi utt. Viņš atbildēja, ka dzejoļi vērsīsies pie apspiesto un zemākās šķiras milzīgās masas.

— Tava apspiesto un zemākās šķiras masa, — atsaucos, — ir tukša abstrakcija. Šajā pasaulē dzīvo tikai indivīdi, ja te vispār kāds dzīvo. Vakardienas cilvēks nav šodienas cilvēks, sprieda kāds grieķis. Iespējams, ka mēs abi uz šī soliņa Ženēvā vai Kembridžā esam tam labākais pierādījums.

Ievērojami darbi iztiek bez ievērojamiem vārdiem, izņēmums varētu būt skarbās vēstures lappuses. Sirmgalvis uz nāves gultas pūlas atminēties kādu bērnībā nejauši manītu bildīti; kareivji pirms kaujas sarunājas par niekiem un seržantu. Mūsu tikšanās bija neticama, un, taisnību sakot, mēs tai nebijām gatavi. Kā par nelaimi spriedām tikai par literatūru, un es baidos, ka sarunāju tādas pašas blēņas kā žurnālistiem. Mans alter ego ticēja jaunu metaforu radīšanai vai izgudrošanai, savukārt es ticēju tām, kas ir būtiskas un radniecīgas manai dvēselei un ko iztēle ir jau atzinusi. Cilvēka novecošana un saulriets, sapņi un dzīve, laika un ūdens aiztecēšana. Es viņam izklāstīju šo viedokli, par kuru pēc vairākiem gadiem sarakstīju grāmatu.

Bet viņš tikpat kā neklausījās. Un piepeši ierunājās:

— Ja jūs esat bijis es, tad paskaidrojiet, kā tas ir iespējams, ka esat aizmirsis tikšanos ar pavecāku kungu 1918. gadā, kas jums apgalvoja, ka arī esot Borhess?

Par šādu sarežģījumu nebiju iedomājies.

— Varbūt gadījums bija tik neparasts, ka to centos izmest no atmiņas, — es nepārliecinoši bildu.

Tad viņš saņēmās, lai bikli jautātu:

— Un kā ir ar jūsu atmiņu?

Sapratu, ka jauneklim, kas vēl nebija pārkāpis divdesmit gadu slieksnim, vecis pāri septiņdesmit bija tikpat kā mironis.

— Atmiņa mēdz līdzināties aizmirstībai, taču pagaidām tiek galā ar uzdevumiem, ko tai uzticu. Es mācos anglosakšu valodu un neesmu pēdējais skolnieks klasē, — atbildēju.

Mūsu saruna bija pārāk ieilgusi, lai to uzskatītu par sapni.

Piepeši galvā iešāvās spoža doma.

— Es zinu, kā viegli un ātri pierādīt, ka tu mani nesapņo, — teicu. — Ieklausies labi dzejoļa rindā, kuru es atceros, bet kuru tu nekad neesi dzirdējis.

Un lēnām noskandēju slaveno rindu:

—L'hydre — univers tordant son corps écaillé d'astres. *

Jutu, ka jauneklis no izbrīna gandrīz pamirst. Viņš klusām atkārtoja teikumu, izbaudot katru žilbinošo vārdu.

— Jā, — viņš nopurpināja, — es tādu rindiņu nekad nesacerēšu.

Viktors Igo mūs bija satuvinājis.

Tagad atminos, ka pirms brīža viņš bija kaislīgi citējis Voltu Vitmenu — nelielu fragmentu, kurā Vitmens apraksta kādu divatā pavadītu nakti pie jūras, kurā bijis patiesi laimīgs.

— Ja jau Vitmens to apdziedājis, — es piebildu, — tas nozīmē, ka viņš pēc šādas nakts ļoti alcis, bet nav to piedzīvojis. Dzejolis iegūst, kad uzminam, ka tas ir ilgu atspoguļojums, nevis notikušā atstāstījums.

Jaunais cilvēks ieurbās manī acīm.

— Jūs viņu nepazīstat! — tas iesaucās. — Vitmens neprot melot!

Pusgadsimts dara savu. Ieklausoties mūsu — divu cilvēku ar nevienādu lasīšanas pieredzi un gaumi — sarunā, aptvēru, ka saprasties nebūs iespējams. Mēs bijām pārāk atšķirīgi un pārāk līdzīgi. Mēs nespējām vilties viens otrā, un tas sarežģī jebkuru sarunu. Smieklīgs otra pakaļdarinājums, tādi mēs bijām. Situācija bija slimīgi nedabiska un ilgi turpināties nevarēja. Bija veltīgi censties kaut ko pamācīt vai apstrīdēt, jo šim jauneklim bija lemts kļūt par mani.

Tajā brīdī atminējos Kolridža fantāziju, kurā viņa tēls sapnī ieklīst paradīzē, un viņam par pierādījumu notikušajam iedod ziedu. Viņš pamostas un redz, ka zieds ir blakus. Man ienāca prātā līdzīga viltība.

— Klausies, — es bildu. — Vai tev nav kāda nauda?

— Ir, — viņš atbildēja. — Vajadzētu būt divdesmit frankiem. Šovakar uzaicināju uz “Krokodilu” Simonu Jičlinski.

— Pasaki Simonām, ka viņš strādās par ārstu Karužā un izdarīs daudz laba...Tagad iedod vienu monētu.

Viņš izvilka no kabatas trīs sudraba eskudo un dažas sīkākas monētas. Nesaprazdams kāpēc, viņš pasniedza vienu sudraba monētu.

Savukārt es iedevu viņam vienu no tām nenopietnajām amerikāņu naudaszīmēm, kurām mēdz būt ļoti dažāda vērtība, bet kuras visas ir viena izmēra. Viņš to alkatīgi nopētīja.

— Nevar būt! — jauneklis iesaucās. — Uz tās ir gads —1974!

(Pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka uz Valsts bankas naudaszīmēm gadus nedrukā.)

— Tas viss ir neredzēts brīnums, — jauneklis ar pūlēm izdabūja. — Un brīnumainais biedē. Tos, kas pieredzēja Lācara augšāmcelšanos, droši vien pārņēma baisas šausmas.

Cilvēku nekas nespēj mainīt, secināju. Mūžīgās atsauces uz grāmatu gudrībām.

Viņš saplēsa sīkos gabalos naudaszīmi, bet monētu atstāja manā ziņā. Es to grasījos iesviest upē. Sudraba eskudo slaidais loks, nozūdot sudrabainos upes ūdeņos, dāvātu manam stāstam skaistu tēlu, bet liktenis bija lēmis citādi.

Es viņam atbildēju, ka divreiz piedzīvots brīnums vairs nav tik briesmīgs. Un ierosināju satikties nākamajā dienā pie šī paša soliņa, kas atrodas divos laikos un divās vietās.

Jauneklis nedomājot piekrita un, nepaskatījies pulkstenī, apgalvoja, ka viņš kavējas. Mēs abi gvelzām niekus, un abi zinājām, ka sarunas partneris melo. Teicu, ka arī man drīz nāks pakaļ.

— Nāks pakaļ? — viņš noprasīja.

— Jā. Kad sasniegsi manu vecumu, gandrīz pilnībā būsi zaudējis redzi. Varēsi saskatīt tikai kaut ko dzeltenīgu, tikai ēnas un gaismas. Bet neuztraucies. Pakāpeniska redzes zaudēšana nav tik traģiska. Kaut kas līdzīgs lēnam vasaras saulrietam.

Mēs atvadījāmies nesaskārušies. Nākamajā dienā uz tikšanos neaizgāju. Arī viņš diez vai atnāca. Esmu daudz lauzījis galvu par šo tikšanos, lai gan nevienam par to neesmu stāstījis. Manuprāt, esmu atradis izskaidrojumu. Tikšanās patiešām notika, bet šis otrs sarunājās ar mani sapnī un, pilnīgi iespējams, bija šo sapni aizmirsis. Es ar viņu sarunājos nomodā, un šīs atmiņas man joprojām neliek mieru.

Jā, šis otrs mani redzēja sapnī; taisnību sakot, ne gluži mani. Tas, ko viņš nosapņoja, — un to es saprotu tikai tagad — bija gada skaitlis uz dolāra zīmes.