Smilšu grāmata

ULRIKA

Hann tekr sverthit Gram ok leggr i methal theira bert.²

Volsunga Saga, 27

Šis stāsts būs godīgs pret īstenību, katrā ziņā pret to īstenību, ko glabā mana atmiņa, bet tas ir tas pats. Notikumi risinājās gluži nesen, bet es zinu, ka literārā tradīcija ir arī tradīcija, kas mudina iestarpināt nebūtiskus sīkumus un paspilgtināt būtisko. Vēlos pavēstīt par tikšanos ar Ulriku (neuzzināju viņas uzvārdu un diez vai kādreiz uzzināšu) Jorkas pilsētā. Notikumu hronika aptvers vienu vakaru un vienu rītu.

Man nemaksātu ne grasi atsauce, ka pirmoreiz viņu ieraudzīju pie Jorkas vitrāžām “Piecas māsas”, tām pašām, kas neatveido nevienu tēlu un ko bija novērtējuši Kromvela svētbilžu grāvēji, bet patiesība ir cita. Mēs iepazināmies Northern Inn, kas atrodas otrpus pilsētas mūriem, bāra zālītē. Viesu nebija daudz, Ulrika sēdēja ar muguru pret mani. Kāds piedāvāja viņai glāzīti, un viņa atteicās.

— Es esmu feministe, — viņa paziņoja. — Es negrasos atdarināt vīriešus. Viņu tabaka un alkohols man riebjas.

Šie vārdi bija domāti kā asprātība, un es sapratu, ka viņa tos sacīja bieži. Vēlāk uzzināju, ka tie nebūt neatbilda viņas dabai, bet tā jau mēdz būt — mūsu vārdi ne vienmēr liecina par mums.

Viņa pavēstīja, ka bija nokavējusi muzeja apmeklēšanas laiku, bet tai ļāvuši ieiet, kad uzzinājuši, ka viņa ir norvēģiete.

— Ta nav pirmā reize, kad norvēģi ienāk Jorkā, — atsaucās kāds no klātesošajiem.

— Taisnība, — Ulrika piekrita. — Anglija piederēja mums, un mēs to zaudējām. Ja vien kādam kaut kas var piederēt vai arī ja vien kāds kaut ko var zaudēt.

Tajā brīdī viņa pagriezās pret mani. Viljamam Bleikam ir dzejolis, kurā viņš apcer meitenes no maiga sudraba un mežonīga zelta. Ulrika bija no zelta un maiguma. Viegla un slaida, izsmalcinātiem sejas pantiem un pelēkām acīm. Vēl lielāku iespaidu atstāja mēmas noslēpumainības aura, kas viņu ieskāva. Seju dabiski rotāja smaids, un tas it kā vēl vairāk attālināja viņu. Ģērbusies viņa bija melnā, kas ziemeļu zemēs nav ierasts; tur ļaudis pabālējušo apkārtni cenšas atsvaidzināt ar spilgtām krāsām. Angliski viņa runāja pareizi un bez aizķeršanās, viegli izceļot vienīgi skaņu “r”. Neesmu no vērotājiem, visus šos sīkumus es ielāgoju pamazām.

Mūs iepazīstināja. Atzinos, ka esmu pasniedzējs Bogotas Andu universitātē. Paskaidroju, ka esmu ko-lumbietis.

— Ko nozīmē būt kolumbietim? — viņa domīgi vaicāja.

— Es nezinu, — atbildēju. — Tas ir ticības jautājums.

— Tas pats, kas būt norvēģietei, — viņa piekrita.

Ko vēl tajā vakarā runājām, neatceros. Nākamajā

rītā agri nokāpu lejā ēdamzālē. Pa logiem varēja redzēt, ka bija snidzis; klajās āres vēl nebija modušās. Mēs bijām divi vien. Ulrika aicināja pie sava galda. Viņa teica, ka labprāt pastaigājoties viena.

Atcerējos kādu Šopenhauera jociņu un attraucu:

— Es arī. Varam iet laukā abi divi.

Mēs pametām namu un gājām prom pa svaigi uzkritušu sniegu. Apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Piedāvāju aizstaigāt līdz Torgeitai, kas atrodas dažas jūdzes lejup pa upi. Es zināju, ka esmu iemīlējies Ulrikā, es nebūtu vēlējies līdzās nevienu citu.

Piepeši izdzirdēju gaudojam vilku tālumā. Nekad neesmu dzirdējis vilka gaudas, bet zinu, ka tas bija vilks. Ulrika neapmulsa.

Pēc brīža viņa ierunājās, it kā skaļi domājot:

— Tie daži nožēlojamie zobeni, kurus vakar redzēju Jorkminsterā, mani saviļņoja vairāk par varenajiem kuģiem Oslo muzejā.

Mūsu ceļi šķīrās. Ulrika vakarā turpinās ceļu uz Londonu, es — uz Edinburgu.

— Nonākot Oksfordstrītā, — viņa teica, — es iešu pa de Kvinsija pēdām, — viņš Londonas pūlī meklēja savu pazudušo Annu.

— De Kvinsijs, — atbildēju, — viņu vairs nemeklē. Bet es meklēju un meklēju jau ilgi.

— Un ļoti iespējams, ka esi atradis, — viņa klusu piebilda.

Sapratu, ka tagad drīkstu to, ko neesmu cerējis, un noskūpstīju viņas lūpas un acis. Viņa liegi, bet noteikti mani atstūma un pēc brīža teica:

— Es būšu tava Torgeitas viesnīciņā. Bet tikmēr neaiztiec mani. Lūdzu, tā būs labāk.

Iesīkstējušam vecpuisim mīlas piedāvājums ir sen vairs negaidīta dāvana. Brīnumam ir tiesības diktēt noteikumus. Atminējos jaunības dienas Popaijanā un meiteni no Teksasas, kas bija tikpat gaiša un iznesīga kā Ulrika un bija atraidījusi manu mīlu.

Es nepieļāvu kļūdu un nejautāju, vai viņa mani mīl. Sapratu, ka nebiju pirmais un nebūšu pēdējais. Šis piedzīvojums, iespējams, pēdējais manā mūžā, izcilajai un apņēmīgajai Ibsena skolniecei būs viens no daudzajiem.

Tālāk gājām, saķērušies rokās.

— Tas viss man šķiet kā sapnis, — teicu. — Bet es neredzu sapņus.

— Tāpat kā tas karalis, — atsaucās Ulrika, — kas neredzēja sapņus, iekams burvis nebija viņu iemidzinājis cūku kūtī.

Tūlīt pat viņa piebilda:

— Ieklausies. Tūlīt dziedās putns.

Pēc brīža mēs izdzirdējām putna treļļus.

— Šajā pusē ļaudis tic, — es teicu, — ka tie, kas tuvu nāvei, spēj paredzēt nākotni.

— Es esmu tuvu nāvei, — Ulrika bilda.

Es sarāvos.

— Iesim pa mežu, — bikli mudināju. — Tā mēs ātrāk sasniegsim Torgeitu.

— Mežā ir bīstami, — viņa atsaucās.

Un mēs gājām pār klajumiem.

— Kā es vēlētos, lai šis mirklis ilgst mūžību! — čukstēju.

— Mūžība ir cilvēkiem aizliegts vārds, — apgalvoja Ulrika un, lai mazliet piezemētu augstos toņus, lūdza vēlreiz atgādināt manu vārdu, kuru nebija lāgā sadzirdējusi.

— Havjers Otarola, — es teicu.

Viņa gribēja to atkārtot, bet nevarēja. Līdzīgu neveiksmi cieta arī mans mēģinājums ar vārdu Ulrikke.

— Es tevi saukšu par Sigurdu, — viņa smaidot paziņoja.

— Ja es esmu Sigurds, tad tu būsi Brunhilde, — atbildēju.

Viņa palēnināja soli.

— Vai tu zini šo sāgu? — es apvaicājos.

— Protams, — viņa attrauca. — Traģisks stāsts, ko vācieši vēlāk samaitāja ar saviem Nībelungiem.

Negribēju strīdēties un teicu:

— Brunhilde, tu ej tā, it kā gribētu, lai gultā starp mums guļ zobens.

Tūlīt klāt bija arī viesnīciņa. Es nebrīnījos, ka arī to sauca Northern Inn.

Uzkāpusi pa kāpnēm, Ulrika man uzsauca:

— Dzirdēji vilku? Anglijā vilku vairs nav. Nāc ātrāk!

Kāpjot augšstāvā, ievēroju, ka sienas klāj tapetes Viljama Morisa stilā, ellišķīgi sarkanas ar savā starpā savītiem putniem un augļiem. Ulrika iegāja istabā pirmā. Tumšā telpa bija zema, divslīpju griestiem. Ilgi gaidītā gulta atspīdēja balsenā stiklā, un pulētais sarkankoks atsauca atmiņā Bībeles spoguli. Ulrika bija jau izģērbusies. Viņa mani nosauca īstajā vārdā, par Hav-jeru. Sniegs krita arvien biezāks, es to jutu. Vairs nebija ne mēbeļu, ne spoguļu. Nebija arī zobena starp mums. Kā smiltis aiztecēja laiks. Cauri gadsimtiem mijkrēslī aizslīdēja mīla, un es pirmo un pēdējo reizi ieguvu Ulrikas tēlu.