Smilšu grāmata

DISKS

Esmu malkas cirtējs. Kā mani sauc, nav svarīgi. Būdele, kurā piedzimu un drīz miršu, gozējas meža malā. Runā, mežs stiepjoties līdz pat jūrai, kas ieskaujot visu zemi un pa kuru peldot koka mājas, tādas kā mana. Nezinu, neesmu redzējis. Neesmu bijis mežam otrā pusē. Vecākais brālis, kad vēl bijām bērni, lika zvērēt, ka pa abiem gāzīsim mežu tik ilgi, kamēr nepaliks neviens koks. Brālis ir miris, un man ir cits mērķis, ko lūkoju un lūkošu sasniegt. Rietumu pusē burbuļo upīte, kurā esmu iemācījies ķert zivis ar rokām. Mežā dzīvo vilki, bet vilki mani nebiedē, arī cirvis nekad nav pievīlis. Neesmu skaitījis, cik man ir gadu. Katrā ziņā daudz. Acis vairs nerāda. Ciematā, uz kuru vairs neeju, jo baidos apmaldīties, mani dēvē par skopuli. Bet ko gan var iekrāt malkas cirtējs mežā?

Sava namiņa durvis es aizveru ar akmeni, lai nepūš sniegu iekšā. Kādu vakaru izdzirdēju smagus, šļūcošus soļus; pie durvīm kāds klauvēja. Atvēru, un ienāca svešinieks. Tas bija vecs gara auguma vīrs, ietinies nonēsātā apmetnī. Seju vagoja dziļa rēta. Gadi vecajam vīram dāvāja vairāk no varenuma nekā no vārguma, lai gan bez kūjas atbalsta viņš laikam neiztiktu. Pārmijām pāris vārdu; tos es neatminos. Beidzot vecis bilda:

— Man nav sava pavarda, es guļu, kur pagadās. Esmu izstaigājis visu Saksiju.

Vārdi saderēja ar viņa vecumu. Ari mans tēvs vienmēr runāja par Saksiju; tagad cilvēki to sauc par Angliju.

Man bija maize un zivs. Ēšanas laikā nesarunājāmies. Ārā lija. Stūrīti, uz zemes grīdas, kur bija miris mans brālis, uzklāju no zvērādām viesim guļvietu. Pienāca nakts, un mēs aizmigām.

Kad izgājām no būdas, debesis jau metās gaišas. Lietus bija rimies, zemi klāja svaigi uzkritis sniedziņš. Vecim no rokām izšļuka spieķis, un viņš lika man to pacelt.

— Kāpēc gan lai es klausītu? — apvaicājos.

— Tāpēc, ka es esmu karalis, — viņš atbildēja.

Nodomāju, ka vecis bija jucis. Pacēlu spieķi un atdevu viņam. Vecis savādā balsī bilda:

— Es esmu sekhenu³ karalis. Esmu daudzas reizes vedis savu tautu smagās kaujās un uzvarējis, bet liktenīgajā stundā zaudēju karaļvalsti. Mani sauc Iserns, un esmu no Odina dzimtas.

— Es negodāju Odinu, — atteicu. — Es godāju Kristu.

Viņš turpināja, it kā nebūtu neko dzirdējis:

— Es staigāju izsūtījuma ceļus, bet joprojām esmu karalis, jo man ir disks. Gribi to redzēt?

Viņš pavēra kaulainās rokas plaukstu. Tur nekā nebija. Plauksta bija tukša. Tajā brīdī es aptvēru, ka viņš vienmēr bija turējis plaukstu ciet.

— Patausti to! — vecis mudināja, cieši veroties acis.

Mazliet jau aizdomīgi ar pirkstu galiem es pieskāros veča plaukstai. Sajutu kaut ko vēsu, samanīju tādu kā mirdzumu. Plauksta acumirkli sažņaudzās. Es neko neteicu. Vecis pacietīgi turpināja stāstu, runājot kā ar bērnu:

— Tas ir Odina disks. Tam ir tikai viena puse. Pasaulē nav otras lietas, kurai būtu tikai viena puse. Kamēr tas būs manā rokā, es būšu karalis.

— Vai tas ir no zelta? —jautāju.

— Nezinu. Tas ir Odina disks, un tam ir tikai viena puse.

Piepeši jutu alkatīgu vēlmi dabūt disku. Ja tas būtu mans, es to pārdotu par zelta stieni vai kļūtu par karali.

— Manā būdā ir paslēpts čemodāns ar naudu. Tās ir zelta monētas un mirdz kā cirvis. Atdod man Odina disku, un es tev atdošu čemodānu ar naudu, — piedāvāju vecajam klaidonim, kuru ienīstu vēl tagad.

— Negribu, — tas cieti noteica.

— Tādā gadījumā, — es bildu, — ej savu ceļu!

Vecis pagrieza man muguru. Ar vienu cirvja triecienu pa pakausi bija gana, lai vecis sašūpotos un sabruktu. Krītot pavērās viņa plauksta un gaisā kaut kas iemirdzējās. Šo vietu es kārtīgi iezīmēju ar cirvi un veci aizvilku līdz upītei, kas bija izgājusi no krastiem. Tur es viņu iegrūdu.

Atgriezies mājās, sāku meklēt disku. Ta nekur nebija. Ta es to meklēju jau vairākus gadus.