Smilšu grāmata

SMILŠU GRĀMATA

..thy rope ofsands.⁴ Džordžs Herberts (1593-1623)

Līniju veido bezgalīgs punktu skaits; plakni — bezgalīgs līniju skaits; grāmatas sējumu — bezgalīgs plakņu skaits; grāmatu grāmatas sējumu — bezgalīgs grāmatu skaits... Tomēr nē, šis more geometrico⁵ noteikti nav labākais veids, kā sākt stāstu. Šodien ir pieņemts, ka jebkurš fantastisks stāsts sākas ar apgalvojumu, ka tas ir patiess; taču mans stāsts IR patiess.

Es dzīvoju viens kāda nama ceturtajā stāvā Bel-grano ielā. Pirms dažiem mēnešiem kādā pēcpusdienā pie durvīm atskanēja klauvēšana. Es atvēru, un ienāca svešinieks. Garš vīrietis izplūdušiem sejas pantiem. Varbūt vainīga bija mana tuvredzība. Visa viņa āriene liecināja par sirdsšķīstu dvēseli un nabadzību. Ģērbies viņš bija pelēkās drēbēs un rokā nesa pelēku ceļasomu. Acumirklī nopratu, ka šis vīrs ir ārzemnieks. Sākumā

noturēju viņu par sirmgalvi, vēlāk ievēroju, ka mani maldinājuši viņa pašķidrie, gaišie mati, gandrīz balti kā skandināviem. Sarunā, kas nevarēja būt garāka par stundu, noskaidroju, ka viņš ir no Orknejas salām.

Pamāju uz krēslu. Virs kavējās ar sakāmo. No viņa plūda grūtsirdība tāpat kā tagad no manis.

— Es pārdodu Bībeles, — vīrs beidzot teica.

— Sajā namā atrodas vairākas Bībeles angļu valodā, starp citu, ari pirmā, Džona Viklifa Bībele, — ne bez pārākuma vīpsnas attraucu. — Vēl man ir Sipriano de Valares un Lutera Bībeles, šī pēdējā ir vissliktākā no literārā viedokļa, kā ari viens eksemplārs latiņu Vulga-tas. Kā redzat, Bībeles nav gluži tas, kā man trūktu.

Brīdi paklusējis, svešinieks atbildēja:

— Es pārdodu ne tikai Bībeles. Man ir kāda svēta grāmata, kas jūs, iespējams, interesētu. Es to iegādājos tālajā Bikanirā.

Viņš atvēra ceļasomu un uzlika grāmatu uz galda. Tas bija astotdaļlapas sējums, iesiets auduma vākos. Nebija šaubu, ka to skārušas ļoti daudzas rokas. Es to rūpīgi apskatīju; mani pārsteidza tās lielais svars. Uz muguriņas bija rakstīts: Holy Writ*, pašā apakšā — Bombay.

— Acīmredzot deviņpadsmitā gadsimta izdevums, — piezīmēju.

— Nezinu, nekad neesmu zinājis, — skanēja atbilde.

Vēru vaļā uz labu laimi. Burti man bija sveši. Lappuses, kas man šķita ļoti nolietotas, sliktā tipogrāfijā bija apdrukātas divās slejās, līdzīgi kā Bībelē. Teksts bija saspiests un sakārtots pantos. Lappušu augšējā stūrī bija arābu cipari. Ievēroju, ka pēc pāra lappuses, piemēram, 40 514, sekoja nepāra lappuse — 999. Pāršķīru, un nākamās lappuses numerāciju veidoja astoņu ciparu skaitlis. Tajā bija arī neliels zīmējums, kādi mēdz būt vārdnīcās: ar tintes spalvu neveikli, gluži kā ar bērna roku, uzvilkts enkurs.

Tajā brīdī svešinieks teica:

— Ieskatieties labi. Jūs nekad to vairs neredzēsiet.

Ne balss tonis, bet pats apgalvojums ietvēra tādus

kā draudus.

Iegaumēju šo vietu un aizvēru sējumu. Un tūlīt atvēru. Lapu pēc lapas meklēju enkuru, bet veltīgi. Lai slēptu mulsumu, teicu:

— Ir runa par rakstiem kādā no Indostānas valodām, vai ne?

-Jā-

Tad viņš pieklusināja balsi, it kā gribot uzticēt noslēpumu:

— Es to dabūju kādā līdzenuma ciemā, samainīju pret dažām rūpijām un Bībeli. Tas īpašnieks neprata lasīt. Manuprāt, viņš šo Grāmatu Grāmatu uzskatīja par amuletu. Viņš piederēja pie viszemākās kastas; cilvēki nedrīkstēja uzkāpt pat viņa ēnai, lai nenotiktu nelaime. Viņš paskaidroja, ka tā ir “Smilšu grāmata”, jo, tāpat kā smiltīm, tai nav ne sākuma, ne beigu.

Viņš lūdza, lai atrodu pirmo lappusi.

Uzliku kreiso roku uz titullapas, cieši piespiedu īkšķi pie rādītājpirksta un atvēru grāmatu. Mani pūliņi bija nesekmīgi, vienmēr starp titullapu un pirkstiem iegūla vairākas lappuses. Šķita, ka tās izplauka no grāmatas.

— Tagad mēģiniet atrast beigas.

Arī tas man neizdevās; spēju vien aizlauztā balsī nopurpināt:

— Tas nav iespējams.

Joprojām pieklusinātā balsī Bībeles tirgotājs teica:

— Nav iespējams, bet ir. Šīs grāmatas lappušu skaits vienāds bezgalībai. Neviena nav pirmā, un neviena nav pēdējā. Es nespēju izskaidrot, kāpēc grāmatas lappuses numurētas tik patvaļīgi. Iespējams, lai norādītu, ka bezgalīgas rindas locekļiem var būt jebkurš kārtas numurs.

Tālākās pārdomas tirgotājs pavēstīja visnotaļ skaļi:

— Ja telpa ir bezgalīga, mēs varam atrasties jebkurā telpas punktā. Ja laiks ir bezgalīgs, mēs varam atrasties jebkurā laika punktā.

Viņa spriedumi mani kaitināja.

—Jūs esat ticīgais, vai ne? —jautāju.

—Jā, prezbiterānis. Mana sirdsapziņa ir tīra. Esmu pārliecināts, ka iezemieša velnišķīgās grāmatas apmaiņa pret Mūsu Kunga rakstiem nebija blēdība.

Teicu, lai nešausta sevi; apvaicājos, vai viņš mūsu pusē ir tikai caurbraucot. Svešinieks atbildēja, ka pēc dažām dienām grasoties atgriezties dzimtenē. Tad arī uzzināju, ka viņš ir skots no Orknejas salām. Atzinos, ka Stīvensons un Hjūms man likuši iemīlēt Skotiju.

— Vēl jānosauc Robijs Bērns, — viņš palaboja.

Kamēr sarunājāmies, es ne mirkli nepārstāju pētīt bezgalīgo grāmatu. Tēlotā vienaldzībā painteresējos:

— Jūs šo ārkārtīgi saistošo eksemplāru piedāvāsiet Britu muzejam?

— Nē, es to piedāvāju jums, — viņš atteica un nosauca lielu summu.

Godīgi atbildēju, ka tāda summa man nav pieejama, un iegrimu domās. Jau pēc dažām minūtēm mans plāns bija gatavs.

— Es jums piedāvāju apmaiņu, — sacīju. —Jūs šo sējumu ieguvāt par dažām rūpijām un Svētajiem Rakstiem; es jums piedāvāju visu savu pensiju, ko tikko saņēmu, un Viklifa Bībeli gotu burtiem. To es mantoju no vecākiem.

— A black letter Wiclif!⁶ — svešinieks čukstus novilka.

Aizgāju uz guļamistabu un atnesu naudu un grāmatu. Viņš pāršķirstīja lapas un īsta bibliofila dedzībā izpētīja pirmo lappusi.

— Darījums noslēgts! — viņš teica.

Mani pārsteidza, ka viņš pat nemēģināja tirgoties. Tikai vēlāk sapratu, ka jau pašā sākumā viņa nolūks bija pārdot grāmatu. Naudu viņš pat nepārskaitīja un iebāza kabatā.

Mēs tērzējām par Indiju, par Orknejas salām un norvēģu jar/s⁷, kas tajās valdīja. Kad viņš devās prom, bija jau nakts. Neesmu viņu vairs saticis un nezinu arī viņa vārdu.

Gribēju noglabāt “Smilšu grāmatu” tukšumā, ko bija atstājis Viklifs, bet pēdējā brīdi mainīju domas un paslēpu to aiz “Tūkstoš un vienas nakts” nepilnīgā komplekta sējumiem.

Apgūlos, bet nevarēju aizmigt. Ap trijiem vai četriem no rīta iededzu gaismu. Paņēmu neiespējamo grāmatu un šķirstīju lapas. Kādā no tām ieraudzīju maskas gravīru. Lappuses stūrī bija skaitlis, neatceros — kāds, bet tas bija devītajā pakāpē.

Savu dārgumu nevienam nerādīju. Ieguvēja laimes izjūtu papildināja bailes, ka to varētu nozagt, un — ar laiku — aizdomas, ka grāmata varētu nebūt bezgalīga. Sie divi apgrūtinošie apstākļi padziļināja manu jau tā iesīkstējušo mizantropiju. Man bija palikuši vēl daži draugi, un arī tos es pārstāju satikt. Grāmatas sagūstīts, es tikpat kā negāju laukā no mājas. Ar palielināmo stiklu pētīju nobružāto grāmatas muguriņu un vākus un atgaiņāju domas par iespējamo viltojumu. Pārliecinājos, ka mazās ilustrācijas citu no citas atdala divi tūkstoši lappušu. Es tās reģistrēju kabatas grāmatiņā ar alfabētu, un tā drīz vien bija pilna. Zīmējumi nekad neatkārtojās. Naktīs, tajos nedaudzajos pārtraukumos, kad mani nemocīja bezmiegs, aizmigu ar grāmatu rokās.

Vasara sāka sliekties uz otru pusi, un es sapratu, ka grāmata ir vienkārši briesmīga. Es zināju, ka arī cilvēks, kurš neatrāva no grāmatas acis un bija ieķēries tajā ar nagiem, kļuvis tikpat briesmīgs, taču tas nedarīja dzīvi gaišāku. Ar sirdi jutu, ka grāmata ir nešķīsts priekšmets, piedauzīga lieta, kas apkauno un izkropļo īstenību.

Iedomājos par uguni, bet baiļojos, ka bezgalīgas grāmatas degšana arī būtu bezgalīga un nosmacētu dūmos visu pasauli.

Atminējos sen lasītu gudrību, ka lapu vislabāk var noslēpt mežā. Pirms došanās pensijā biju strādājis Valsts bibliotēkā, kur glabājas deviņsimt tūkstoši grāmatu; zinu, ka no vestibila pa labi līkumotas kāpnes noved pagrabā, kur sakārtota periodika un kartes. Izmantojis darbinieku nevērību, nobēdzināju “Smilšu grāmatu” kādā no miklajiem plauktiem. Centos neielāgot, cik augstu tas ir un cik tālu no durvīm.

Tagad jūtos mazliet vieglāk, lai gan Meksikas ielai eju ar līkumu.