Smilšu grāmata

AVELINO ARREDONDO

Tas notika 1897. gadā Montevideo.

Katru sestdienu draugu pulciņš sēdās pie viena un tā paša malējā galdiņa kafejnīcā Globo, kā jau to mēdza darīt trūcīgi, bet kārtīgi ļaudis, kas nevēlas rādīt savu mājokli vai lūko patverties no sev ierastās vides. Viņi visi bija no Montevideo; sākumā draudzīgas attiecības ar Arredondo, puisi no valsts vidienes, kurš neuzdeva jautājumus un nevienam neuzticējās, tiem prasīja zināmas pūles. Jauneklim bija nedaudz pāri divdesmit; viņš bija iededzis un kārns, paīsa auguma un nedaudz tūļīgs. Seju varētu saukt par gandrīz neizteiksmīgu, ja to neatsvērtu acis — vienlaikus sapņainas un mundras. Jauneklis kalpoja Buenosairesas ielas galantērijas bodē un brīvajos brīžos studēja tiesības. Kad viņa galda biedri sūkstījās par karu, kas bija izpostījis valsti un ko prezidents — tāds bija kolektīva viedoklis — savtīgu iemeslu dēļ arvien paildzināja, Arredondo klusēja. Tāpat viņš klusēja, kad to izsmēja par skopumu.

Drīz pēc kaujas pie Serrosblankosas Arredondo paziņoja draugiem, ka tie kādu laiku viņu neredzēs, esot jādodas uz Mersedesu. Ziņa nevienu neuztrauca. Kāds ieminējās, lai puisis uzmanās no Aparisio Saravijas vadītajiem gaučo, uz ko puisis ar smaidu attrauca, ka no blanko vīriem² nebaidoties. Kāds cits galda draugs, kas bija iestājies šajā partijā, neko neteica.

Grūtāk bija atvadīties no Klāras, savas līgavas. Arī viņai Arredondo teica gandrīz tos pašus vārdus. Vēl tikai piekodināja, lai negaida vēstules, viņš būšot ļoti aizņemts. Klāra, kurai vēstuļu rakstīšana nebija sirdslieta, pieņēma šo aizrādījumu bez iebildumiem. Viņi abi ļoti mīlēja viens otru.

Arredondo dzīvoja piepilsētā. Viņu apkalpoja mulate ar tādu pašu uzvārdu kā viņam, jo tās vecāki bija bijuši ģimenes vergi Lielā kara laikā. Arredondo viņai pilnībā uzticējās un pavēlēja atbildēt ikvienam cilvēkam, kas viņu meklētu, ka saimnieks aizbraucis uz laukiem. Pēdējo algu galantērijas veikalā viņš jau bija saņēmis.

Arredondo pārvācās uz dibenistabu ar zemes pagalmu aiz loga. Šis piesardzības solis bija gluži lieks, bet acīmredzot palīdzēja īstenot viņa apņēmību doties brīvprātīgā ieslodzījumā.

Guļot šaurajā dzelzs gultā un atkal baudot kādreiz tik ierasto pēcpusdienas atdusu, viņš nedaudz skumīgi vērās tukšajā plauktā. Visas grāmatas Arredondo bija pārdevis, pat mācību līdzekļus tieslietās. Bija palikusi vienīgi Bībele, ko viņš nebija lasījis un ko tā arī neizlasīja līdz galam.

Tagad viņš to apguva lappusi pēc lappuses, aizrautībai mijoties ar apnikumu, viņš pat izvirzīja sev pienākumu iemācīties no galvas kādu nodaļu no Otrās Mozus grāmatas un “Salamana mācītāja” beigas. Arredondo nemēģināja saprast to, ko lasīja. Viņš bija brīvdomātājs, lai gan katru vakaru centīgi atkārtoja “Tēvs mūsu”, kā pirms aizbraukšanas uz Montevideo bija solījies mātei. Dēla dota zvēresta laušana varētu atnest nelaimi.

Viņš zināja, ka mērķis bija divdesmit piektā augusta rīts. Viņš zināja precīzu dienu skaitu, kas te bija jāpavada. Kad izvirzītais mērķis būs sasniegts, laiks apstāsies, precīzāk, viņam bija vienalga, kas notiks pēc tam. Viņš gaidīja šo dienu tāpat, kā gaida laimi vai brīvību. Viņš bija apturējis pulksteni, lai nebūtu visu laiku tajā jāskatās, bet katru nakti, izdzirdot baznīcas torņa divpadsmit dobjos sitienus, norāva kalendāra lapiņu un nodomāja — vēl par vienu dienu mazāk.

Sākumā viņš mēģināja ievērot tādu kā dienas kārtību. Dzert mati, smēķēt cigaretes, ko pats uztina, lasīt un pārlasīt noteiktu lappušu skaitu, mēģināt aprunāties ar Klementīnu, kad tā atnesa uz paplātes ēdienu, un pirms sveces nodzēšanas atkārtot un izpušķot sagatavoto runu. Sarunāties ar Klementīnu, sievieti gados, nebija viegli, visas viņas atmiņas bija iestrēgušas laukos un lauku ikdienā.

Arredondo rīcībā bija arī šaha dēlis, uz tā viņš pavirši izspēlēja vienu otru partiju, neveicot nevienu līdz galam. Iztrūkstošo torni viņš aizvietoja ar lodi vai monētu.

Laika aizpildīšanai Arredondo katru rītu uzkopa istabu ar lupatu un slotu un dedzīgi vajāja zirnekļus. Mulatei nepatika, ka saimnieks pazemojas līdz šiem mājas pienākumiem, kas bija viņas ziņā; turklāt Arre-dondo netika galā ar šiem darbiem.

Viņš labprāt būtu cēlies tad, kad saule jau gabalā, bet iesīkstējis paradums mosties reizē ar pirmo gaismiņu bija stiprāks par šo vēlmi. Viņš ļoti ilgojās pēc saviem draugiem un, neko nenožēlojot, apzinājās, ka tie pēc viņa neilgojas Arredondo nepieveicamās atturības dēļ. Reiz pēcpusdienā viens no bijušajiem galda biedriem apvaicājās pēc viņa, bet turpat priekšnamā tika aizraidīts prom. Mulate viņu nepazina; Arredondo nekad neuzzināja, kurš tas bija. Arredondo, kaismīgam avīžu lasītājam, nebija viegli atteikties no krodziņa, šī ikdienas gaistošo sīkumu muzeja. Viņš nebija no tiem, kas mēdz domāt un svārstīties.

Visas dienas un naktis bija vienādas, bet visgrūtāk bija izturēt svētdienas.

Ap jūlija vidu Arredondo iedomājās, ka bija pieļāvis kļūdu, cenšoties sadrupināt laiku, kas mūs tik un tā aizrauj līdzi. Un ļāva iztēlei apciemot austrumu puses plašumus, šodien asiņu slacītus, Santairenesas paugurainos laukus, kur viņš bija laidis papīra pūķus, lāsaino zirdziņu, kas droši vien jau bija pagalam, gara acīm skatīja ganāmpulka saceltos putekļus, kad lopu tirgotāji to pārdzina uz jaunu vietu, smagnējo diližansu, kas no Fraibentosas katru mēnesi veda veikalam preces, La Agrasiadas līci, kur krastā izkāpa Trīsdesmit trīs, redzēja Ervidero, nažus, kalnus un upes, redzēja Serro kalnu, kurā bija kāpis līdz pat bākai, domājot, ka abos

Laplatas krastos otra tāda nav. Kādu reizi no līča kalna viņš bija aizgājis līdz kalnam, kas redzams valsts ģerbonī, un tur bija aizmidzis.

Vēja brīzes no jūras katru vakaru atnesa patīkamu vēsumu, kas veicināja miegu. Nevienu nakti Arredondo nepalika nomodā.

Savu līgavu Arredondo mīlēja no visas sirds, bet pakļāvās uzskatam, ka vīrietis nedrīkst sapņot par sievieti, jo sevišķi, kad viņam tās pietrūkst. Dzīvojot laukos, viņš bija saradis ar nevainību. Kas attiecās uz kādu citu jautājumu... Arredondo centās nedomāt par cilvēku, kuru ienīda.

Nereti viņa domām piebalsoja lietus pakšķi pa jumtu.

Ieslodzītajam vai aklajam laiks aizplūst kā straume pa lēzenu tekni. Pavadījis pusi no labprātīgā ieslodzījuma termiņa, Arredondo ne reizi vien bija sajutis šo laiku, kurā laika tikpat kā nav. Pagalmā viņiem bija tilpne lietus ūdenim, un tās dibenā dzīvoja krupis; Arredondo nekad neiedomājās, ka krupja laiks, kas robežojās ar mūžību, bija tas laiks, kuru viņš meklēja.

Kad noliktais datums vairs nebija tālu, nepacietība guva virsroku vēlreiz. Kādu nakti viņš neizturēja un izgāja ielās. Viss izskatījās savādāks, daudz lielāks. Pagriezies ap stūri, viņš ieraudzīja logā gaismiņu un iegāja krogā. Lai attaisnotu savu klātbūtni, palūdza glāzīti rūgtā. Ar elkoņiem atbalstījušies pret koka leti, sarunājās vairāki zaldāti. Viens teica:

— Jūs jau zināt, ka ir stingri aizliegts izplatīt jebkādas ziņas, kas saistītas ar kaujas lauku. Vakar pēcpusdienā atgadījās kas tāds, par ko ir vērts pasmieties. Mēs ar pāris kazarmas biedriem gājām garām avīzei La Razon. Piepeši dzirdam, ka redakcijā kāda balss pārkāpj šo aizliegumu. Ilgi nedomājot, metāmies iekšā. Telpās bija tumšs kā buļļa vēderā, bet mēs bliezām pa runātāju, daudz neskatoties. Kad tas apklusa, gribējām vaininieku kaut kā izdabūt laukā un ieraudzījām, ka tas ir aparāts, ko sauc par fonogrāfu un kas runā pats.

Zaldāti smējās.

Arredondo bija apstājies, lai noklausītos stāstu.

— Vai nav labs joks, čomiņ? — zaldāts tam uzsauca.

Arredondo stāvēja mēms kā kaps. Vīrietis uniformā pieliecās tuvāk un pusbalsī teica:

— Kliedz skaļi: “Lai dzīvo tautas prezidents Huans Idiarte Borda!”Tūlīt!

Arredondo nemēģināja iebilst. Izsmējīgi aplausi viņu pavadīja līdz pat durvīm. Jau uz ielas viņu ķēra pēdējās ķengas:

— Sargies pats, un Dievs tevi sargās!

Jā, Arredondo bija izturējies kā gļēvulis, bet viņš zināja, ka nav gļēvulis. Un lēnā solī mēroja ceļu mājup.

Divdesmit piektajā augustā Avelino Arredondo piecēlās pāri deviņiem. Vispirms viņš iedomājās par Klāru un tikai pēc tam — par datumu. Viņš juta lielu atvieglojumu. “Ardievu, gaidīšanas mokas! Šī diena ir klāt!” viņš bilda sev.

Nesteidzīgi noskuvies un paskatījies spogulī, viņš secināja, ka seja bija tāda pati kā parasti. Viņš izvēlējās krāšņu kaklasaiti un labākās drānas. Brokastoja vēlu.

Pelēkā debess draudēja ar lietu; nez kādēļ viņš bija iedomājies, ka debess vienmēr ir zila un saulaina. Pametot savu drēgno mitekli uz visiem laikiem, Arredondo dvēseli skāra viegla skumības vēsma. Priekšnamā viņš saskrējās ar mulati un atdeva tai pāri palikušos peso. Uz dzelzslietu veikala durvju slēdzenes viņš pamanīja sarkanīgus rombus un saprata, ka par šīm krāsām nebija domājis vairāk nekā divus mēnešus. Arredondo devās uz Sarandi ielu. Bija svētku laiks, cilvēki te nestaigāja.

Vēl nebija trīs, kad viņš ieradās Matrisa laukumā. Te Deum jau bija izskanējis; pa tempļa miklajiem kāpieniem nāca lejup laicīgo kungu, militāristu un garīdznieku bariņš. Uzmetot aci cilindriem, ko dažs labs > ⁷

vēl turēja rokā, greznajām uniformām, visiem šiem pozamentiem, ieročiem un tunikām, varēja rasties iespaids, ka šis bariņš ir liels; īstenībā tur bija ne vairāk par trīsdesmit cilvēkiem. Arredondo nejuta bailes, drīzāk jau tādu kā cieņu. Viņš apvaicājās klātesošajiem, kurš ir prezidents.

— Tas, kurš iet līdzās arhibīskapam, tas tur ar mitru un spieķi, — viņam atbildēja.

Arredondo izvilka ieroci un izšāva.

Idiarte Borda paspēra dažus soļus, nokrita uz sejas un skaidri pateica:

— Ar mani ir cauri.

Arredondo padevās varas pārstāvjiem. Vēlāk viņš paziņos:

— Es esmu kolorado un esmu lepns par to. Es nogalināju prezidentu tāpēc, ka viņš bija nodevis un

aptraipījis mūsu partiju. Es pametu gan draugus, gan līgavu, lai nebūtu līdzdalībnieku. Es nelasīju avīzes, lai neviens nevarētu teikt, ka mani iespaidojuši. Šis taisnīgais darbs ir tikai mans. Tagad tiesājiet mani.

Apmēram tā viss varēja notikt, bet varbūt tas nebija tik vienkārši; katrā ziņā tā es to iztēlojos.