Smilšu grāmata

THERE ARE MORE THINGS ¹¹

Hovarda P. Lavkraftapiemiņai

Godam pieveicis pēdējo eksāmenu Teksasas universitātē Ostinā, uzzināju, ka dzimtā kontinenta klusā nostūrī sirds slimības dēļ bija miris mans krusttēvs Edvīns Arnets. Jutu to pašu, ko mēs parasti jūtam brīžos, kad nomirst tuvs cilvēks — nu jau novēlotus sirdēstus, ka varējām taču būt labāki, nevis nepakustināt pat pirkstiņu. Cilvēks aizmirst, ka viņš ir mironis, kas sarunājas miroņiem. Viela, ko es studēju, bija filozofija; atcerējos, kā mans krusttēvs, nepiesaucot nevienu īpašvārdu, bija cēlis priekšā savas burvīgās domu mīklas tur, Kasakoloradā, netālu no Lomasas. Saldajā atnests apelsīns noderēja par uzskates līdzekli, iepazīstinot ar Berklija idejām; ar šaha dēlīti pietika, lai izskaidrotu eleātu paradoksus. Pāris gadu vēlāk viņš man aizdeva Hintona darbus, kas pūlējās apliecināt telpas ceturtās dimensijas esamību, par ko lasītājam vajadzēja nojaust sarežģītās rotaļās ar krāsainiem klucīšiem. Vēl šodien neaizmirstamas ir uz kabineta grīdas celtās prizmas un piramīdas.

Krusttēvs bija inženieris. Sadomājis pamest savu posteni dzelzceļā un pensionēties, krusttēvs vispirms nolēma uzbūvēt māju Turderā, kas viņam solīja divus lielus labumus — turpat laukiem piemītošu vientulību un Buenosairesas tuvumu. Nebija grūti iedomāties, ka viņš par arhitektu izvēlēsies savu labāko draugu Alek-sanderu Muiru. Sis stingrais vīrs bija Knoksa stingrās mācības piekritējs; krusttēvs, kā daudzi tālaika cienījami kungi, bija brīvdomātājs, pareizāk sakot, agnostiķis, kas par teoloģiju interesējās tāpat kā par mānīgajiem Hintona klucīšiem vai labi pārdomātajiem jaunā Velsa murgiem. Viņam patika suņi; krusttēvs bija iegādājies lielu aitu suni un tam piešķīris iesauku Semjuels Džonsons sava tālā dzimtā ciema Ličfīldas piemiņai.

Kasakolorada pacēlās uz pakalna, kuru rietumu pusē ieskāva bieži applūstošas zemes. Žoga otrā pusē šmaugās Čīles priedes nespēja mazināt mājas nomācošo iespaidu. Parasta lēzenā jumta vietā bija divslīpju šīfera jumts ar kvadrātveida pulksteņa torni, kas it kā saspieda sienas un jau tā pamazos logus. Bērnībā es šo bezveidīgumu pieņēmu tāpat, kā pieņem visas nesavietojamās lietas, kas pastāv līdzās vienkārši tāpēc, ka to sauc par pasauli.

Dzimtenē atgriezos 1921. gadā. Lai izvairītos no radu strīdiem, namu pārdeva izsolē, un to iegādājās kāds iebraucējs Maks Preetoriuss, kas pēdējo nosaukto summu bija divkāršojis. Parakstījis papīrus, viņš ieradās vakarā ar diviem palīgiem un kādā notekkanālā netālu no Kara ceļa iegrūda visas mēbeles, visas grāmatas un visu citu mantību. (Ar skumjām atceros diagrammas Hintona sējumos un lielu globusu.) Nākamajā dienā viņš jau steidzās pie Muira un piedāvāja veikt dažus uzlabojumus, bet saņēma sašutuma pilnu noraidījumu. Galu galā šos darbus piekrita izpildīt kāds galvaspilsētas uzņēmums. Vietējie galdnieki atteicās arī vēlreiz apmēbelēt māju, un Preetoriusa piedāvājumu pieņēma kāds Mariani no Glevas. Šis vīrs, aizvēris durvis, strādāja piecpadsmit naktis. Naktī Ka-sakoloradas mājā ievācās arī jaunie saimnieki. Logi nekad netika atvērti, bet mijkrēšļa stundās šķirbās varēja samanīt gaismu. Kādu rītu piena pārdevējs atrada uz taciņas beigtu aitu suni nocirstu galvu un sakropļotu. Ziemā nozāģēja Cīles priedes. Pēc tam Preetoriusu neviens vairs neredzēja, droši vien bija pametis valsti.

Kā jau varēja sagaidīt, šādas ziņas mani satrauca. Zinu, ka ziņkārība ir mana spilgtākā īpašība, un tā ne reizi vien mani mudinājusi tuvāk iepazīties ar kādu pilnīgi svešu sievieti, lai tikai noskaidrotu dažus sīkumus; ziņkārība mani dzinusi nomēģināt (bez atzīstamiem rezultātiem) marihuānu, pētīt bezgalīgas skaitļu rindas un iekulties kādā pārgalvīgā dēkā, par kuru tūlīt pastāstīšu. Tatad — un par nelaimi — es nolēmu izmeklēt krusttēva mājas lietu.

Mans pirmais solis bija Aleksandera Muira apciemošana. Atceros viņu kā slaidu, melnīgsnēju puisi, kura it kā izkāmējušais stāvs saturēja lielu spēku; tagad gadi viņu bija saliekuši, zili melnā bārda nosirmojusi. Viņš mani pieņēma savā Temperlijas mājā, kas, pats par sevi saprotams, bija ļoti līdzīga mana krusttēva mājai, jo abas bija celtas, ievērojot lieliskā dzejnieka un nemākulīgā arhitekta Viljama Morisa smagnējās normas.

Saruna bija atturīga; ne velti Skotijas simbols ir dadzis. Tomēr sirdī jutu, ka pasniegtā Ceilonas tēja un pieticīgais scones¹² (tos namatēvs lauza un apzieda ar sviestu, it kā es joprojām būtu bērns) trauks patiesībā nozīmēja neizlepuša kalvinista svinības par godu sava drauga brāļadēlam. Arī viņa teoloģiskās debates ar manu krusttēvu bija bijušas garumgaras šaha partijas, kurās ne viens, ne otrs nevarēja iztikt bez apzinātas sadarbības ar pretinieku.

Laiks ritēja, es vēl nebiju uzdevis savu jautājumu. Iestājās neveikls klusums, un Muirs teica:

— Jaunais cilvēk Young man), jūs nebūsiet kuģojis šurp, lai pļāpātu par Edvīnu vai Savienotajām Valstīm, kas mani neuztrauc ne tik, cik melns aiz naga. Patiesais iemesls, kas jums naktīs neļauj gulēt, ir Kasakoloradas pārdošana un tās savādais pircējs. Arī mani tas nomoka. Atklāti sakot, šis stāsts man gauži nepatīk, tāpēc izstāstīšu visu, ko zinu. Bet tas nebūs daudz.

Brīdi paklusējis, viņš lēni turpināja:

— Edvīns vēl nebija miris, kad nama pārvaldnieks mani uzaicināja uz savu kabinetu. Kopā ar viņu bija draudzes mācītājs. Kungi man piedāvāja uzskicēt plānu katoļu kapelai. Par darbu samaksāšot ļoti labi. Atteicos turpat uz vietas. Es esmu kārtīgs Kunga kalps, un altāra celšana elkiem manā saprašanā ir melna bezdievība.

Šajā vietā viņš apstājās.

— Vai tas ir viss? — iedrošinājos jautāt.

— Nē. Tas žldiņš Preetoriuss gribēja, lai es nojaucu savu darbu un tā vietā uzsleju kaut ko briesmīgu. Bezdievībai ir daudzas sejas.

Šos vārdus viņš izrunāja sevišķi nopietni. Un piecēlās.

Ejot ap stūri, mani panāca Daniels Iberra. Mēs bijām pazīstami, kā jau laucinieki mēdz būt pazīstami sava starpā. Viņš piedāvājās paieties gabaliņu kopā. Nelāgi ļaudis mani nekad nav interesējuši, es paredzēju, ka tūlīt sekos puslīdz apokrifiski stāstiņi par zemiskiem, rupjiem notikumiem, bet saņēmos un piekritu. Bija gandrīz nakts. Kad bija palicis apmēram kilometrs un pakalnā jau varēja nomanīt Kasakolora-das namu, Iberra atteicās iet tālāk. Jautāju, kāpēc tā. Atbilde mani pārsteidza.

— Es esmu dona Felipes labā roka. Neviens mani neuzdrīkstēsies nosaukt par vājuli. Tu jau atceries to puisi Urgoiti no Merlo, kurš tik ļoti gribēja mani satikt un kas ar viņu notika. Nu, lūk. Tātad reiz es atgriezos no kādas ballītes un apmēram simts metru no savrupmājas kaut ko ieraudzīju. Mans dābolainais tā pārbijās, tā rāvās uz priekšu, ka tik tikko noturēju uz ceļa. Ja ne, mēs te nerunātu. Tā nebija joka lieta, ko es redzēju.

Nikns kā velns viņš sakāmo pabeidza ar rupju vārdu.

Tonakt es nevarēju aizmigt. Bet pret ritu nosapņoju gravīru Piranesi stilā, lai gan Piranesi nekad nebiju redzējis un, ja biju redzējis, tad biju aizmirsis. Gravīrā bija attēlots labirints, tāds kā akmens amfiteātris, ko ieskauj cipreses un kas slejas pāri ciprešu galotnēm. Ne durvju, ne logu nebija, tikai viena bezgalīga vertikālu un šauru spraugu virtene. Es ar palielināmo stiklu centos saskatīt mīnotauru. Beidzot to ieraudzīju. Tas bija briesmoņu briesmonis; vairāk bizons nekā vērsis, viņa cilvēka ķermenis gulēja, atlaidies zemē, un šķiet, ka sapņoja. Par ko, par kuru?

Tajā vakarā aizstaigāju līdz savrupmājai. Zoga vārtiņi bija aizvērti, un dažas restes bija saliektas. Dārza vietā tagad pletās brikšņi. Labajā pusē stiepās pasekls grāvis, kura malas bija nomīdītas.

Man bija padomā vēl viena iespēja, kuru vairākas dienas biju atlicis ne tikai tās apšaubāmā labuma dēļ, bet arī tāpēc, ka līdz ar to neatgriezeniski būšu izmantojis savu pēdējo iespēju.

Tatad uz Glevu devos, nelolojot nekādas cerības. Galdnieks Mariani bija apaļīgs, iesārts itālietis gados, līdz nejēdzībai sirsnīgs un vienkāršs. Uzmetis viņam tikai skatienu, sapratu, ka jāliek pie malas visas iepriekšējā vakarā smalki savērptās intrigas. Pasniedzu Mariani savu vizītkarti, viņš to skaļā balsī godbijīgi burtoja un, nonācis pie vārda doktors, saminstinoties paklanījās. Paziņoju, ka mani interesē viņa gatavotās mēbeles mana krusttēva īpašumam Turderā. Itālietis vārdus bēra kā zirņus. Es pat nemēģināšu aprakstīt viņa teikto, ko pavadīja nemitīga roku mētāšana. Mariani devīze bija visu klienta prasību, pat vismurgaināko, apmierināšana, un pasūtītāja uzticēto darbu viņš bija izpildījis no a līdz z. Parakājies vairākās lādēs, Mariani man parādīja dažus dokumentus, no kuriem es neko nesapratu un kurus bija parakstījis nenotveramais Preetoriuss. (Nebija šaubu, ka itālietis mani noturēja par advokātu.) Šķiroties galdnieks atzinās, ka ne par kādu pasaules zeltu otrreiz nespertu kāju Turderā un kur nu vēl tajā mājā. Vēl piebilda, ka jebkurš klients ir svēts, bet, ja viņam atļauts izteikt savu pazemīgo viedokli, senjors Preetoriuss ir traks. Un tūlīt apklusa, it kā nožēlodams pateikto. Vairāk no viņa man neizdevās izdabūt ne vārda.

Es biju paredzējis šo neveiksmi, bet viens ir kaut ko paredzēt, pavisam cits — to piedzīvot.

Neskaitāmas reizes sev atgādināju, ka nav lielāka noslēpuma par laiku, par vakardienas, šodienas un nākotnes vienmēr un nekad neaptveramo savijumu. Bet visas šīs dziļdomīgās pārdomas bija bezjēdzīgas; veltījis vakarus Šopenhaueram vai Roisam, es nakti pēc nakts klīdu pa ceļiem, kas veda uz Kasakoloradu. Dažkārt samanīju augšstāvā spilgtu gaismiņu, citreiz it kā saklausīju tālu vaidu. Ta tas turpinājās līdz deviņpadsmitajam janvārim.

Ta bija viena no Buenosairesas vasaras dienām, kad karstums cilvēku ne tikai pazemo un aizskar, bet vienkārši nolīdzina ar zemi. Ap vienpadsmitiem vakarā sāka plosīties negaiss. Vispirms mežonīgs dienvidvējš, pēc tam lietus kā ar spaiņiem. Koku atrast man nelaimējās. Strauja zibens uzliesmojuma gaismā ieraudzīju, ka stāvu dažu soļu attālumā no žoga. Vai nu tās bija bailes vai cerība, bet es paraustīju vārtiņus. Piepeši tie pavērās. Negaiss mani grūda uz priekšu. Zeme un debess pavēlēja iet tālāk. Arī mājas durvis bija puspavēr-tas. Sejā trāpīja spēcīga lietus šalts, un es iegāju iekšā.

Telpā bija uzplēsuši grīdas aplikumu, manas kājas mina savēlušos zālienu. Gaisā vējoja salkana, reibinoša smaka. Neatceros, labajā vai kreisajā pusē uzgrūdos slīpam akmens pacēlumam. Steidzīgi kāpu augšā un pat neattapu, kad jau biju pagriezis gaismas slēdzi.

Manu atmiņu glabātā ēdamtelpa un bibliotēka, noārdot atdalošo sienu, bija notapusi par lielu, iztukšotu zāli ar dažām mēbelēm. Pat nemēģināšu šīs mantas aprakstīt, jo neesmu pārliecināts, ar visu nežēlīgi balto apgaismojumu, ka tās redzēju. Tūlīt paskaidrošu. Lai kaut ko redzētu, šis “kaut kas” ir jāsaprot. Atzveltnes krēsls ir paredzēts cilvēka ķermenim, viņa locekļiem un kustībām; šķēres ir paredzētas griešanai. Grūtāk kaut ko pateikt par stāvlampu vai transporta līdzekli. Bet mežonis neuztver misionāra Bībeli; kuģa pasažieris takelāžā saskata kaut ko citu nekā kuģa apkalpes locekļi. Ja mēs tik tiešām spētu redzēt Visumu, varbūt mēs to saprastu.

Neviena no nejēdzīgajām formām, ko šī nakts man piedāvāja, neatbilda cilvēka augumam vai saprotamam lietojumam. Es izjutu riebumu un šausmas. Kādā stūrī ieraudzīju vertikālas trepes, kas veda uz otro stāvu. Starp platajiem dzelzs pakāpieniem, kuru nebija vairāk par desmit, vīdēja nevienāda lieluma tukšumi. Šīs kāpnes, kas paģērēja kājas un rokas, man vismaz bija saprotamas un savā ziņā uzmundrināja. Nodzēsu gaismu un brīdi tumsā nogaidīju. Nedzirdēju nevienu troksnīti, taču nesaprotamo lietu klātbūtne nepatīkami kņudi-nāja dvēseli. Tad es saņēmos.

Uzkāpjot pa trepēm, mana drebelīgā roka pagrieza gaismas slēdzi jau otro reizi. Apakšstāva murgainā ainava savu pilnbriedu sasniedza šeit, stāvu augstāk. Te bija daudz priekšmetu — vai arī tikai daži, bet saviju-šies kopā. Atmiņā ataust tāds kā garš un ļoti augsts operāciju galds burta U veidā ar apaļām bedrītēm galos. Iedomājos, ka tā varētu būt dzīvokļa iemītnieka guļasvieta, šādā veidā netieši atklājot viņa nedabisko anatomiju, tāpat kā ēna atklāj kāda dzīvnieka vai gara aprises. No kāda pirms vairākiem gadiem lasīta un aizmirsta Lukāna darba lappuses atmiņā uzpeldēja vārds “anfisbena”, kas aptuveni izteica, bet pilnībā neizsmēla to, ko pēc tam ieraudzīja manas acis. Atceros arī burta V veidā izliktus spoguļus, kas nozuda mijkrēslī augstu virs galvas.

Kāds gan varēja būt šī mājokļa iemītnieks? Ko gan viņš meklēja uz šīs planētas, kas viņam izskatījās tikpat briesmīga kā viņš — mums? No kādiem laika ritumam vai astronomijai apslēptiem nostūriem, no kādas aizvēsturiskas un vairs neaprēķināmas tumsības viņš bija nokļuvis šajā Dienvidamerikas apkaimē un tieši šajā naktī?

Es jutos kā nelūgts viesis pasaules tapšanas haosā. Ārā vairs nelija. Ieskatījos pulkstenī un pārsteigts atklāju, ka bija gandrīz divi. Atstājis gaismu ieslēgtu, uzmanīgi virzījos atpakaļ. Šķita ticami, ka varētu nokāpt, pa kurieni biju uzkāpis. Nokāpt, pirms atgriežas iemītnieks. Pieļāvu, ka abas durvis nebiju aizslēdzis, jo gluži vienkārši nezināju, kā to izdarīt.

Manas kājas jau skāra pirmspēdējo vertikālo kāpņu pakāpienu, kad sajutu pa slīpo akmens pacēlumu kādu nākam — stindzinošu, gausu kā melnu debesi. Ziņkāre pievārēja bailes, un es neaizvēru acis.

¹

Domāts Rubeņa Dario dzejoļu krājums “Gaišzilais” (1888) un Verlēna frāze “pelēkā dziesma” viņa programmatiskajā dzejolī “Dzejas māksla” (1874). (Te un turpmāk — tulkotāja piezīme.)

Visums — hidra, zvaigžņu zvīņu miesu izliecis (franču vai).

²

Zobenu Gramu viņš tver un kailu starp abiem liek (sen-islandiešu vai.). Velsungu sāga, 27.

³

Viņi devās uz varenu pili, kuras vārtus rotāja uzraksts: “Es nepiederu nevienam un piederu visiem. Tur bijāt jūs, vēl neiegājuši, tur paliksiet, kad aizgājuši.” (Franču vai.)

Didro, “Fatālists Zaks un viņa saimnieks”.

⁴

Ferri —ferro (spāņu vai) — dzelzs.

⁵

Twirl (angļu vai.) — šeit: sprodziņa.

⁶

Par austrumniekiem Dienvidamerikā dēvē urugvajiešus, austrumu puse — Urugvaja.

⁷

Vara — garuma mērvienība (835,9 mm) Argentīnā.

⁸

Chiripā (spāņu vai.) — indiāņu īsās bikses.

⁹

Bombacha (spāņu vai.) — indiāņu garās bikses.

¹⁰

Pampera (spāņu vai.) — stiprs vējš, kas pūš no pampām uz Atlantijas okeānu.

¹¹

“Tik daudz te visa” (angļu vai) — Hamleta vārdi, vēršoties pie Horācija.

¹²

Scone angļu vai) — kviešu plācenis.