Rītdienas nolaupītāji

DŪMU ZIEDI

— Ko jūs prātojat, pārdodiet mums tūlīt visu, kas vien ir pārdodams! — Zemes iedzīvotājs sacīja, uzradīdams dokumentu, kas atļāva uz citām planētām izdarīt valūtas operācijas par lielām summām. Tas bija_ liela auguma, spēcīgs un robusts cilvēks. Viņš runa ja pavēlošā tonī: acīmredzot uz Zemes bija pieradis citus komandēt. — Nu, kā tad būs? … Es ņemu visu vairumā — jūsu mākslu un piedevām… arī tās galvenos sargātājus.

Falfietis, tikpat trausls un smalks kā vietējās sievietes, lēnām nolaida plakstiņus ar garajām skropstām un papurinaja galvu:

— Tas nav iespējams.

— Ko? Nav iespējams? — Zemes sūtnis kļuva pikts. — Uz Zemes mēs tādu vārdu nepazīstam. Mums viss ir iespējams. Mēs, piemēram, ja vien vēlētos, varētu pat iznīcināt visu jūsu planētu. Ceru, ka jums tas ir zināms?

Falfieša sejā pavīdēja tikko jaušams smaids.

Arī uz Zemes cilvēki bieži vien smaida. Un šajā brīdī falfietis pasmaidīja gluži tāpat, kā to darām mēs. Taču… smaidi var būt dažādi. Falfiešu smaids Zemes iedzīvotājiem joprojām bija īsta mīkla. Šim smaidam īstenībā bija pavisam cita nozīme nekā Zemes ļaužu smaidam. Runāja, ka planētas Falfa iedzīvotāji smaidot tad, kad gribot noslēpt savas patiesās jūtas.

Patiesībā gan neviens par šī smaida būtību neko noteiktu nezināja. Civilizācijai uz Zemes un civilizācijai uz Falfas bijis katrai savs attīstības ceļš. Pat Zemes zinātniekiem, kuri ilgi pētījuši falfiešu kultūru, būdami pret to labvēlīgi noskaņoti, šajā jautājumā bija dažādi viedokļi. Tomēr zinātne te bija pilnīgi bezspēcīga un vajadzēja paļauties vienīgi uz intuīciju.

«Galaktikas enciklopēdijas» pārlabotajā un papildinātajā izdevumā, kas tika laists klajā pirms piecdesmit gadiem, šim smaidam bija veltīts vesels rakstiņš. Tā saturs bija šāds: «Falfiešu smaids. F. s. ārēji ne ar ko neatšķiras no Zemes iedzīvotāju smaida, taču faktiski tas nepavisam nenozīmē prieka, laipnības vai draudzības izpausmi. F. s. ir zobgalīgs, nicīgs, mflkslols. S., kas kalpo pašaizsardzībai. S., kas pauž pAnikumu; smaidošais grib apliecināt, ka viņš nav tAds ka citi, ka ar savām garīgajām un morālajām īpašībām ir ievērojami pārāks par to, kam viņš uzsmaida.» Par laimi, falfieši bija ļoti miermīlīga un saticīga tauta, viņiem pat prātā nenāca protestēt pret šo muļķīgo rakstiņu. Taču tas nemaz nebūtu bijis par ļaunu — visai pašpārliecināti un aprobežoti bija ļaudis, kas sēdēja «Galaktikas enciklopēdijas» redakcijā. Taču diezin — vai tamlīdzīgs protests būtu izraisījis pietiekami plašu atbalsi: Galaktikas sistēmā Falfa bija viena no vismazākajām un attālākajām planētām.

Vīrietis, kas bija ieradies no Zemes, acīmredzot labi pārzināja šo enciklopēdiju un rakstu par falfiešu smaidu ņēma par pilnu. Viņš saskaitās un sāka kliegt:

— Kāpēc jūs smaidāt? Es te neredzu nekā smieklīga. Liekas, jūsu tautieši pietiekami nenovērtē Zemes iedzīvotājus. Ārkārtējā gadījumā mēs varam lietot arī politiskas sankcijas, jo Falfa faktiski atrodas Zemes aizbildniecībā. Un vispār, man tikai jāatgādina jums «Starplanētu vienošanās par kultūras aizsardzību», un viss notiks pēc mana prāta.

— Nedusmojieties! — falfietis, joprojām smaidīdams, sacīja. — Mani tautieši ir laimīgi, ka Zemes ļaudis sapratuši un spēj novērtēt mūsu seno mākslu. Savstarpēja saprašanās vienmēr iepriecina. Mēs ļoti labprāt iemācīsim jūs veidot dūmu ziedus. Ko jūs vēl gribat?

Falfieša vārds bija Sāžs — prātnieks. Interesanti, ka vienā no Zemes iedzīvotāju valodām, kas piederēja pie indoeiropiešu valodu grupas, vārdam Sāžs bija gluži tāda pati nozīme. Falfietis patiešām bija gudrs, to apstiprināja visi Zemes ļaudis, kuri bija ar viņu sarunājušies. Sāžs bija nenoteikta vecuma cilvēks, ļoti glīts, smalkiem kauliem un gludu, iezaļganas nokrāsas ādu; viņš ieņēma augstu posteni: bija kaut kas līdzīgs zinātniskajam sekretāram klanā, kas no paaudzes paaudzē nodeva tālāk dūmu ziedu veidošanas mākslu. Sāžs smaidīja, un nekādi nebija iespējams uzminēt, ko viņš domā.

— Piedodiet, varbūt, runājot par pārdošanu, es savus apsvērumus izteicu ne visai precīzi, — Zemes sūtnis kļuva rāmāks. — Taču es šeit atrodos kādas lielas organizācijas uzdevumā un cenšos šo uzdevumu izpildīt pēc labākās sirdsapziņas.

— Jā, jā, protams, — Sāžs smaidīja. — Mūs vienmēr sajūsmina Zemes iedzīvotāju godprātība.

«Bet jums nu gan diemžēl nav nekādas sajēgas par godprātību. Jūs vienmēr esat uzpūtīgi, noslēpumaini, laikam gribat, lai jūs vairāk cienītu,» Zemes sūtnis gribēja sacīt, taču laikus paguva iekost mēlē.

— Redziet, organizācija, kas mani atsūtījusi uz šejieni, ir bagāta un ļoti ietekmīga, tā ir viena no lielākajām Zemes finansu organizācijām. Bet mūsu nodaļa visus savus līdzekļus izlieto Galaktikas kultūras aizsardzībai…

Sāžs atkal pasmaidīja:

— Jā, jā, es to ļoti labi zinu.

— Nu, tad jau lieliski! — Zemes sūtnis pievirzījās tuvāk savam sarunu biedram. — Tad jau vienosimies. Jums jāsaprot, ka aizsardzība nozīmē ne tikai glābt to, kam draud bojā eja …

— Pilnīgi pareizi! — šoreiz Sāža acīs pavīdēja skaidri jaušams nicinājums, ko nedaudz mīkstināja skumjas. — Jūsu organizācija tiešām izglābusi daudz vērtību. Kādreiz, kad atrados uz Zemes, man bija izdevība apmeklēt Starpzvaigžņu civilizāciju muzeju. Tur pārstāvētas daudzu dažādu planētu kultūras. Nemaz nešaubos, ka bez jūsu palīdzības tās būtu aizgājušas bojā.

Jfi-ē, Zemes sūtnis, necenzdamies slēpt savu pašapmierinātību, sacīja, — tā ir apbrīnojama kolekcija.

Brīnišķīga un… nemirstīga, — Sāžs, pievēris plakstiņus, tikko manāmi nodrebēja. — Nemirstība… Mūžīgs klusums, sastingums… cik šausmīgi! Absolūta nemirstība ir briesmīga. Kāpēc tā vajadzīga? Kam tā nepieciešama, ja tai nav nekāda sakara ar brīnišķīgo laika ritumu? Šāda nemirstība taču ir tas pats, kas miris laiks. Un tas ir sevišķi briesmīgi.

— Ziniet, es neesmu atbraucis šurp, lai ielaistos filozofiskos strīdos par nāvi un nemirstību, un arī ne tāpēc, lai jūs intervētu un noskaidrotu jūsu estētiskos uzskatus, — Zemes pārstāvis atkal kļuva īdzīgs. — Tāpēc lūdzu mani uzklausīt. Šī ideja par Galaktikas starpplanētu kultūru aizsardzību aptver daudzas dzīves parādības. Runa ir ne tikai par pašu aizsardzību, bet arī par labvēlīgāku, piemērotāku apstākļu radīšanu. Uz Zemes ir viss nepieciešamais, lai nodrošinātu šādus apstākļus jūsu oriģinālās kultūras attīstībai.

Iestājās pilnīgs klusums. Sāžs atkal nolaida plakstiņus ar garajām skropstām. Viņš tikko manāmi pašūpoja galvu.

— Tas nav iespējams, — viņš čukstēja. — Varbūt kaut ko citu … taču … dūmu ziedus …, nē, tas nav iespējams.

— Bet kāpēc gan ne, kāpēc? — Zemes sūtnis no jauna sāka kliegt. — Es atkārtoju, mums nav nekā neiespējama. Mūsu organizācijai pakļautie zinātniskās pētniecības institūti radīs lieliskus apstākļus jūsu mākslas attīstībai.

Pēc šīs tirādes Zemes pārstāvis noslaucīja sviedriem norasojušo pieri un, neslēpdams savu nicīgo attieksmi, pārlaida skatienu istabai. Tā bija tipiska falfiešu telpa, kurā valdīja vienkāršība, gandrīz nabadzība. Te nebija pat viselementārāko lietu, kādas jau kopš senseniem laikiem var sastapt uz visām Galaktikas planētām. Falfa … Vientuļa pasaulīte Visuma nomaļā nostūrī. Primitīva, sievišķīgi skumja civilizācija.

— Man liekas, — Sāžs tagad runāja pavisam nopietni, nemaz nesmaidīdams, — jums tas neizdosies. Dūmu ziedi uz Zemes, tālu no dzimtās augsnes, neuzziedēs.

Zemes sūtnis nokrekšķējās.

— Nejauciet man galvu! Es taču lieliski saprotu, kāpēc jūs tā sakāt. Dūmu ziedi ir svarīga jūsu planētas eksportprece. Jums negribas zaudēt ienākumus, tāpēc arī pretojaties. Taču tas viss atgādina bērnišķīgu mānīšanos. Jums nav jāuztraucas — kompensācija būs pietiekami liela. Jūs nenožēlosiet.

— Un tomēr jums neizdosies ieviest uz Zemes mūsu seno mākslu. Dūmu ziedi pie jums neuzplauks.

Kosmosa kuģis devās atpakaļ uz Zemi. Ietekmīgās finansu organizācijas pārstāvis, sekmīgi veicis savu misiju, nosūtīja ziņojumu vadībai:

— Viss kārtībā … Viņi, protams, tielējās, nācās ietekmēt ar spēku… Taču neuztraucieties, viss notika pilnīgi likumīgi. Ar falfiešu valdības piekrišanu.

Viņš noklusēja to, ka šo piekrišanu izdevies panākt tikai ar draudiem, ka gandrīz jau vajadzējis iesniegt ultimātu. Falfieši nevienu brīdi, ne tad, kad cēla iebildumus, ne arī tad, kad deva piekrišanu, nebija izpauduši savas īstās jūtas. Vienīgi noslēpumains smaids reizēm bija parādījies uz viņu smalki veidotajām gleznajām lūpām. «Viņi ir stulbi kā zābaki,» Zemes sūtnis tobrīd bija nodomājis, «viņi nemaz neapjēdz, ka aizved projām viņu seno, tradicionālo, vleiuel/.lgo mākslu. Kopā ar visiem tās glabātājiem. Aizved uz visiem laikiem.» Bet pēc tam kosmo- (Imiiui viņu bija pat sagrābušas šausmas: tūkstošiem Inlfleāu bija atnākuši pavadīt savus ziedus pēdējā re|ā. Izrādījās, ka dūmu ziedi, kas Zemes iedzīvotājiem šķita tikpat netverami kā paši dūmi, bija neatņemama šīs nelielās planētas dzīves sastāvdaļa.

Un tā nu Falfa, sākumā vēl redzama kā sīks pun-> ktiņš, drīz vien izzuda kosmosa tālēs. Senā māksla bija nokļuvusi Zemes cilvēku rokās — kosmosa kuģī. Te atradās arī galvenais glabātājs — tieviņa, gluži jauna meitene ar piemīlīgu, taču pavisam neizteiksmīgu seju. Uz Zemes viņu droši vien noturēs par garā vāju.

Galvenā glabātāja amatā cilvēku ievēlēja uz visu mūžu. Piecu klanu piederīgie, kuri mantoja šo mākslu no paaudzes paaudzē, saviem bērniem jau mazotnē iemācīja veidot ziedus no dūmiem. Katrs klans no sava vidus izvēlējās visapdāvinātāko bērnu, un pēc vairākiem mācību gadiem piecus jaunos meistarus eksaminēja galvenais glabātājs. Pēc eksāmena viņš no šiem bērniem izraudzījās savu pēcteci.

Runāja, ka pašreizējā galvenā glabātāja ir vistalantīgākā no visiem, kas tikuši ievēlēti šajā amatā pēdējos gadsimtos.

Zemes sūtnis skatījās uz meiteni pa durvīm, kas nebija aizvērtas. Viņa rotaļājās ar dūmiem. Viņas maigā sejiņa bija pilnīgi bez jebkādas izteiksmes.

Dūmu ziedi…

Tā bija dīvaina māksla, ko radījusi savdabīga civilizācija Visuma nostūrī. Falfas iedzīvotāji ar dūmiem darīja brīnumus. Jau no senseniem laikiem viņi prata piešķirt tiem visfantastiskākās formas un krāsas. Iespējams, ka to veicināja arī tas apstāklis, ka uz viņu planētas nemaz nebija vēja.

Un ari šajā brīdī bālā meitene darīja brīnumus. Viņa turēja rokās četrpadsmit caurulītes ar vārstuļiem. Tievie pirksti ātri slīdēja pa vārstuļiem, gluži kā pa mūzikas instrumenta taustiņiem. No katras caurulītes gaisā pacēlās dūmi septiņās dažādās krāsās. Galvenā glabātāja, kas pati bija līdzīga gandrīz caurspīdīgajiem, aromātiskajiem dūmiem, kuri izplūda no smēķējamām nūjiņām, veidoja brīnišķīgas gleznas. Viņas vijīgās rokas izlocījās gaisā, un virs tām peldēja ziedlapiņas, baloniņu vītnes, pavedieni, mākoņi. Dūmu strūkliņas te saplūda kopā, te atkal kļuva tievākas, te sašūpojās, sagriezās virpulī vai arī sāka velties kā viļņi. Šo mākslu, liekas, būtu pareizāk dēvēt par dūmu glezniecību vai skulptūru, tomēr laikam gan nosaukums «dūmu ziedi» vispilnīgāk un poētiskāk apzīmēja tās būtību… Kas gan cits kā ziedi izplaukst tik apbrīnojami ātri un dzīvo tik īsu mirkli. Ziedi ir gaisīgi kā sapnis. Dūmi bija dažādi ne tikai pēc krāsas un formas, bet arī pēc svara. Visvieglākie uzvijās gaisā, smagākie nogūlās apakšā. Dūmi, kuri bija tikpat smagi kā gaiss, izplūda horizontāli kā migla. Meitene mirkli palika stāvam uz vietas un palūkojās, ko viņai izdevies izveidot. Arī Zemes cilvēks skatījās kā apburts. Tas viss viņam šķita kā brīnišķīgs, pēkšņi par īstenību pārvērties sapnis … Taču meitenei kaut kas nebija paticis. Viņa pacēla roku un izdarīja tik strauju kustību, ka ar acīm bija grūti tai izsekot. Pēc tam viņas daiļā roka sāka zvāļoties kā svārsts, un gaisā ieslīpi virs tās saviļņojās ceriņkrāsas aplis. Tad apļa kontūras nedaudz izplūda un izveidojās atkal kāda pavisam cita figūra — harmoniska, ar stingrām līnijām. Smalkie pavedieni sāka līgani locīties uz visām pusēm gluži kā sarežģītā dejā un izauda pavisam īstu — dzīvu! — ziediņu. No zeltaini dzeltenā kātiņa, kas atradās centrā, uz visām pusēm aizstiepās tievi, maigos

to'nos nokrasoti zariņi. Apakšā sabiezēja pelēcīgi l >Mli ii dūmu mutuļi, kas sastinga un atgādināja akmens bluķus. Ceriņkrāsas aplis spēji atvērās, izveidodams iesārtus ziedpumpurus. Tie auga arvien lielāki, mainīja krāsu un kļuva dzelteni, gaiši zili, koši balti. Un virs ziedpumpuriem gan savijās kopā, gan alkal atrisa vaļā kaut kas tāds, kas bija līdzīgs gan smalkajiem orhideju taustekļiem, gan visdažādākās krāsās vizošām zīdainas vilnas šķeterēm …

Zemes cilvēks, elpu aizturējis, skatījās uz brīnum skaisto sapņu ziediņu, kas ik pēc mirkļa mainīja savu apveidu.

Arī meitene, sastingusi kā statuja, lūkojās uz savu darinājumu.

— Nu, kā jums patīk? — Sāžs, kuram bija uzticēts pavadīt galveno glabātāju uz Zemi, ievaicājās.

— Apbrīnojami! Nedomājiet, ka mēs, Zemes ļaudis, neprotam novērtēt skaisto. Varu iztēloties, kas tā būs par sensāciju, kad šī mis parādīs savu darbu dažādo mākslas cienītāju biedrību biedriem.

Sāžs skumīgi pašūpoja galvu.

— Par to jūs nesapņojiet. Dūmu ziedi aizies bojā. Galvenā glabātāja, neatrazdamās vairs uz Falfas, neko nespēs izveidot.

— Jūs runājat muļķības! — Zemes cilvēks iebilda. — Mēs to uzņemsim filmā — simts kadru sekundē, — un pēc tam visu šo procesu izanalizēs elektronu smadzenes. Tādējādi falfiešu māksla tiks saglabāta uz mūžīgiem laikiem, un Zemes ļaudis vienmēr varēs par to jūsmot.

Praktiskajam Zemes cilvēkam bija taisnība. Tiklīdz galvenā glabātāja bija nonākusi uz Zemes un nodemonstrējusi savu meistarību, tūlīt sākās īsts «dūmu» bums. Zemes iedzīvotājus jau sen bija val- dzinējusi falfiešu savdabīgā māksla. Tagad visās malās dibināja šīs mākslas cienītāju biedrības. īpašos klubos lasīja lekcijas, kurās pamācīja, kā no dūmiem veidot ziedus. Masveidā sāka ražot dūmu caurulītes un speciālus plastmasas futrāļus ziedu glabāšanai — Zemes iedzīvotāji, nebūdami tik pacietīgi un čakli kā falfieši, bija par kūtriem, lai ziedus darinātu katru reizi no jauna. Izdeva lielu skaitu dažnedažādu brošūru un rokasgrāmatu, kurās it kā bija dotas sīkas instrukcijas, kā rīkoties ar dūmiem, taču patiesībā tās bija uzrakstītas pavirši un steigā. Kāds veikls cilvēks, kas uzdevās par izgudrotāju, bija izdomājis speciālu palīgierīci, kas deva iespēju ērtāk darboties ar caurulītēm: bija jāņem vērā tas, ka falfiešu rokām ir septiņi pirksti, tātad Zemes cilvēkam divu pirkstu «pietrūka». Taču lielākā sensācija, protams, bija pati galvenā glabātāja. Viņas ierašanās uz Zemes glaimoja mūsu vecās planētas godkārīgajiem iedzīvotājiem. Patiešām — vai tas nebija apkaunojoši — kaut kādai nomaļai planētai Falfai, izrādās, pieder kaut kas tik vienreizīgs, par ko Zemes ļaudis var vienīgi sapņot.

Tagad galvenā glabātāja dzīvoja uz Zemes, un tādējādi Zeme pati kļuva par senās savdabīgās mākslas glabātāju.

Taču bums beidzās, jo visam pasaulē reiz pienāk gals. Toties bija sagatavota lieliska augsne visāda veida jaunām mākslas skolām un tendencēm. Snobi izveidoja topoloģisko estētiku, mainīgo formu glezniecību un citus «dūmu mākslas» novirzienus. Pēc tam dūmu ziedi kļuva par ikdienišķu parādību. Mājsaimnieces rotāja ar tiem savus dzīvokļus. Pētniecības institūtos dūmu ziedus, ko bija veidojusi galvenā glabātāja, uzņēma stereofilmā, rūpīgi izanalizēja un izstrādāja kaut ko līdzīgu skaistuma formulai. Vēlāk konstruēja robotu, kuram tāpat kā falfiešiem bija septiņi pirksti No tērauda un plastmasas caurulēm veidotais milzenis darbojās lieliski. Kibernētiskais skolnieks pat pārspēja savu dzīvo skolotāju.

trauslā meitene izpildīja viņai uzdoto pienākumu Iemācīja Zemes iedzīvotājiem falfiešu mākslu. Vairāk viņai uz svešās planētas nebija ko darīt. Viņa nīkuļoja un beidzot klusām un mierīgi nomira. Pirms nāves viņas rāmajā, vienaldzīgajā sejā parādījās noslēpumains smaids.

Apbedījuši galveno glabātāju, ļaudis atviegloti nopūtās: šīs meitenes smalkie pirksti viņiem vairs nebija vajadzīgi, dūmu ziedu veidojumi jau sen bija kļuvuši par Zemes mākslu.

Beigu beigās, kad troksnis bija jau gandrīz pavisam norimis, kāda tabakas firma paslepšus sāka ražot cigaretes, kuras varēja izmantot arī kā caurulītes ziedu darināšanai. Nevienu tās īpaši neinteresēja. Daži Zemes iedzīvotāji apgalvoja, ka pirms daudziem gadsimtiem, lidmašīnu — aeroplānu laikmetā, piloti lieliski pratuši ar dūmiem zīmēt gaisā visādas figūras. Vairāki kosmosa kuģu komandieri — sportisti demonstrēja debesīs «dūmu» akrobātiku. Kāds ab- strakcionlsts kartOjā starpgalaktiku izstādē, kuras rikoja reizi četros gados, paviljonā «Zeme» izveidoja milzīgu dūmu strūklaku. Apmeklētāji tai nepievērsa vairak uzmanības kā parastajām strūklakām.

Apmēram tajā laikā kāds nopietns un gudrs cilvēks izteica domu, ka senā māksla zaudējusi savu dvēseli. So uzskatu mēģināja atspēkot, jo Zemes iedzīvotājiem esot bijušas zināmas visas šīs mākslas fineses un nianses. Tomēr robots, lai kā arī centās, nespēja radīt neko tadu, kas pārspētu jau iepriekš radīto. Tas gan ekstrapolēja un interpolēja neskaitāmus variantus, taču tā darinājumi nevienu vairs nesaviļņoja. Varbūt ziediem patiešām vairs nebija dvēseles? …

Jā, dūmu ziedu veidošanas māksla drīz vien panīka. To neviens nevarēja apstrīdēt.

Uz Falfu devās speciāla ekspedīcija, kuras dalībnieki cerēja gūt iedvesmu šo ziedu dzimtenē. Taču arī tur viņi ieraudzīja bēdīgu ainu. Ziedi vīta. Bez galvenās glabātājas viss gāja bojā.

Atklāti runājot, māksla, kuru kādreiz tik loti daudzināja, tagad bija mirusi, un Visumā nebija tāda stūrīša, kur tā varētu atdzimt no jauna.

Cilvēks, kas pirms daudziem gadiem bija atvedis uz Zemi galveno glabātāju, reiz tikās ar Sāžu. Dūmu ziedus pirmo reizi ieraudzījis kosmosa kuģa kajītē, viņš vēlāk bija kļuvis par šīs mākslas dedzīgu cienītāju. Tagad pat runāja, ka viņš licis pamatus vienai no jaunākajām fūmisma [2] skolām. Viņam jau bija savi skolnieki un sekotāji.

Un tā nu viņi satikās — kādreizējais Zemes sūtnis, kurš jau bija nosirmojis un kļuvis manāmi vecāks, un falfietis, kurš nemaz nebija izmainījies.

— Tev, Sāž, tomēr bija taisnība, — Zemes cilvēks sacīja, — jūsu māksla uz Zemes panīka …

Sāžs skumji pasmaidīja, un viņa sejā nemaz nebija manāma noslēpumainā izteiksme.

— Bet kāpēc, kāpēc gan? Vai tad mēs kaut ko pazaudējām, kad lidojām no Falfas uz Zemi?

— Vai jūs patiešām līdz šim vēl to neesat sapratis? — Sāžs atkal pasmaidīja.

— N-nezinu … Laikam gan ne.

Sāžs nodūra acis. Garās skropstas meta uz vaigiem ēnu.

— Viss atkarīgs no psiholoģijas … Pareizāk sakot, no psiholoģiskā attāluma. Nu, kā lai jums to izskaidro … Mēs uz Falfas vienmēr zinājām: mūsu māksla pieder mums pašiem. Tāpēc ka Zeme un citas plānotas atrodas ļoti tālu. No tāda atstatuma nav iespējams izstiept roku un aizskart to, kas mums ir svēts…

— Tad, lūk, par ko tu domā… — Zemes cilvēks nomurmināja. — Noslēpums … Vai arī jauki māņi?

— Varbūt ari tas … Falfiešiem un Zemes iedzīvotājiem ir dažāda psiholoģija. Jums patīk skaidrība. Jūs esat saprātīga tauta. Kāpēc jums vajadzīgi dūmi? … Tas, ka kaut kur kosmosa tālēs rodas dūmu ziedi, protams, var jūs interesēt. Tālais un neizprotamais vienmēr vilina. Bet vajag tikai tālo padarīt tuvu, nesasniedzamo — sasniedzamu, un burvība izgaist. Romantika pazūd. Taču mēs esam romantiķi. Patiesi romantiķi. Mums arī ikdienišķas parādības ir svētas. Es biju viens no šīs mācības sludinātājiem. Es raudzījos uz to, lai tradīcijas mūsu mākslā tiktu saglabātas… Vai tagad jūs sapratāt? Zemes cilvēku loģika noraida māņus, pat ja šie māņi ir skaisti. Jums skaistums ir gluži materiāla parādība un dūmi ir tikai dūmi…

— Tas, ko tu saki, ir tīrās aplamības, — Zemes cilvēks čukstus teica. — Es te domāju to, ko tu teici nevis par skaistumu, bet par māņiem. Māņi — tas ir, tas ir… vienkārši kaut kas dumjš… Ja cilvēks nodarbojas ar māņiem, tad viss tūlīt zaudē savu jēgu …

— Gluži otrādi, — Sāžs rāmi sacīja. — Bez nosacītības nav noslēpuma, nav skaistuma. Vai tad senu lietu vērtību nenosaka noslēpumainība un gudrība, kas tajās iemīt? Nedrīkst tīkot pēc citu gudrības, nedrīkst pat tādā gadījumā, ja tu centies to izprast..

— A! — Zemes cilvēks iesita sev pa pieri. — Sapratu, beidzot sapratul Dūmu ziedi bija viena no Falfas reliģijām, vai nav tiesa?

— Jā! — Sāža balss tagad skanēja neparasti asi. — Patiešām reliģija. Lai gan tā nav reliģija jūsu izpratnē. Mēs nepielūdzām ziedus kā kaut kādu elku.

Mēs izteicām tajos savu ticību dzīvei. Dievība var iemiesoties bezgalīgi daudzās parādībās un mainīt savu izpausmi, tas viss kopumā veido dzīvi… Taču jūs nevarat pieņemt mūsu ticību ar visu sirdi un dvēseli, tāpēc arī Zeme nevarēja kļūt par māti dūmu ziediem. Tā ir tikai pamāte.

Zemes cilvēks kļuva domīgs.

— Reliģija un māksla … idejas un māksla … Runā, ka uz Zemes tās arī kādreiz bijušas viens veselums. Tas bijis sen, ļoti sen, tad, kad Zeme bijusi tāda pati savrupa un atpalikusi planēta, kāda tagad ir Falfa…

— Atpalikusi? — Sāžs ar tikko manāmu ironiju pārvaicāja. — Falfieši nekad nav kultūru iedalījuši atpalikušās un attīstītās. Jebkura kultūra ir diža un apbrīnas vērta, ja vien tā radījusi kaut ko skaistu. Un šādas kultūras radītājiem nebūt nav obligāti jādodas ceļojumos uz citām galaktikām …

Aiz loga pēkšņi iekaucās sirēna. Zemes cilvēks piecēlās kājās un palūkojās ārā. Šodien notiekošais varēja interesēt ikvienu cilvēku, kurš aizrāvies ar dūmu ziedu veidošanas mākslu. Šodien gaisā debitēja viens no jaunās nesen izveidojušās moder- nistu-avangardistu skolas pārstāvjiem. Debitants bija paziņojis, ka pārsteigs un satricinās visu pasauli. Viņš parādīšot kaut ko tādu, kas atgādinot dūmu ziedus un tomēr esot pavisam kas cits.

Patlaban viņš ar savu helikopteru riņķoja gaisā un kliedza skaļrunī:

— Uzmanību! Uzmanību! … Klausieties, ko jums saka jaunas, patiesas mākslas proklamētājs. Beidzot jūs ieraudzīsiet īstu Zemes mākslu … Mēs pielūdzam dūmus! Skatieties visi, tūlīt debesīs uzplauks…

— Vai tu dzirdi? — Zemes cilvēks triumfējoši iesaucās un uzsita skaistajam, trauslajam Sāžam uz pleca. — Šī senā māksla atkal atdzimst. Vai to kāds varēja iedomāties …

— Nē, tā ir mirusi… — Sāža nobālušās lūpas čukstēja. — Es to zināju… Tā ir mirusi, un nekas to…

Viņš nepaspēja pabeigt teikumu.

Virs svina pelēkā apvāršņa parādījās dzeltenīgi sarkans lodveida zibens. Neviens gan precīzi nevarēja pateikt, kādā krāsā tas bija … Pēc tam apvārsnis pacēlās uz augšu un pāršķēlās uz pusēm. Bet varbūt tas nemaz nebija apvārsnis?… Neviens to nezināja …

Augstu pie melnajām debesīm bija izaugusi milzīga indīgi sarkana sēne.